Visi personāži un notikumi ir autora izdomājums. Jebkuras personāžu vārdu, uzvārdu un dienesta pakāpju sakritības ar reāliem

dzīvo vai mirušo vārdiem, kā arī ar kādu dzīvē notikušiem

notikumiem, ir absolūti nejauši un bez iepriekšēja nodoma.

Cilvēki ir kā putni un akmeņi. Vieniem pietiek tikai ar

mājienu, vienu vienīgu vārdu, lai viegli uzmestu garīgajos

augstumos. Un ar atmodināto būtību tie uzlido bezgalīgā Visuma

iepazīšanā. Bet citi? Akmens ir tikai akmens.

DEŽŪRA

Ak, Kungs, kādas smeldzīgas sāpes, it kā tur

būtu nevis aknas, bet milzīga brūce. Kad tās

pārstās mani tā mocīt? Kad tas beigsies? Te tev

nu bija, ciroze, ka tavu māti... Kā nelaikā. Štrunts

ar to nāvi, es kaulainajai draudzenei ne vienu

reizi vien esmu acīs skatījies. Bet meita... Viņai ir

jāpabeidz augstskola. Kurš tad vēl viņai palīdzēs

šajā nolādētajā dzīvē? Nē, es nevaru, es nedrīkstu

mirt! Ir jāiztur vēl trīs gadi. Lai vai kā, bet

jāiztur. Nekas, nekas, es izcietīšu. Es vēl

pakarošu ar Kaulaino par Rebrova ķermeni...”

Iezvanījās telefons, un tas atkal atgrieza

Rebrovu pelēkajā ikdienas realitātē. “Kas šodien

notiek? Nekad tā nav bijis... Jā, pasaule jūk un

brūk. Kā te bērnu var atstāt vienu?”

- Piecpadsmitās milicijas nodaļas dežurants

majors Rebrovs. Klausos...

Bija pagājušas divpadsmit stundas kopš brīža,

kad sākās majora diennakts dežūra IeM rajona

nodaļā. Pēdējās dienās situācija kļuva galēji

kritiska: rajonā jau trešo mēnesi uzdarbojās

jaunizveidota banda. Tik īsajā savas bezkaunīgās

un nežēlīgās darbības laikā, noziedznieki jau bija

veikuši pāris laupīšanas uzbrukumus pielietojot

šaujamieročus. Šī deģenerātu nežēlība bija

nobiedējusi ļaudis. Darbiniekiem nācās burtiski

“pa drupačām” vākt informāciju, jo iedzīvotāji ar

miliciju kontaktējās nelabprāt.

Pēc veiksmīgu uzlidojumu virknes, sajūtot

pilnīgas

nesodāmības

garšu,

banda

bija

satrakojusies. Tās locekļi bija nogalinājuši kādu

sievieti, vietējā komercveikala direktori, pirms

tam viņu nežēlīgi spīdzinot. Tas pārpildīja gan

rajona iedzīvotāju (īpaši to, kas nodarbojās ar

komercdarbību), gan tiesībsargājošu institūciju

pacietības mēru. Paradoksāli, bet tieši nelaime un

izmisums apvienoja cilvēkus, kas strādā tik

dažādās sfērās.

Dzīve ir dzīve. Un tanī notiek dažādas

situācijas, kurās katrs cilvēks izdara secinājumus

saskaņā ar saviem personiskajiem pasaules

uzskatiem, kas tobrīd ir izveidojušies. Bet ir kāda

vispārcilvēciska robeža, kas ir visu ļaužu

zemapziņā. Un tie, kas nolemj pārkāpt to, ne tikai

izpelnās apkārtējo dusmas, bet arī, pašiem

nemanot, iznīcina sevī pašu vērtīgāko.

Viena lieta, ja ir veikts noziegums gara vājuma

dēļ un vēlāk ir mēģināts to izlabot ar labestību,

lai atrastu izlīgšanu, pirmkārt, ne ar apkārtējo

pasauli, bet gan ar savu iekšējo. Un pavisam cita

lieta ir cieši aiztaisīt savas sirdsapziņas vērtnes -

savas dvēseles dievnama gaišos lodziņus. Lūk

tad, kā teica mūsu senči, “... negants niknums ar

savu varu atdzesē sirdi, acis aizklājas ar dusmu

miglu, un cilvēks nonāk savu melno domu

lamatās, kas ir ļaunāk nekā mežonīgs ugunsgrēks

- tas viņu sadedzina no iekšienes. Viņš paliek

viens kā krauklis uz apogļota koka lielu krāsmatu

vidū...”

Praktiski visi rajona nodaļas darbinieki jau

desmito diennakti strādāja pastiprinātā režīmā,

meklējot slepkavas. Dabiski, ka cilvēku nervi bija

nospriegoti. Dežūrdaļā pastāvīgi zvanīja telefons.

Tā ikreiz bija apdullinoša skaņa, kā pērkona

dārdēšana,

kas

lika

satrūkties

visiem

klātesošajiem.

Majors Rebrovs centās atbildēt precīzi un

mierīgi, kaut arī tas viņam prasīja ne mazums

piepūles. Ķermenis tikpat kā juka pa daļām no

negantajām mokām. Galva plīsa no sāpēm, aknas

smeldza, arī kuņģis ne pa jokam streikoja,

reaģējot

asām

sāpēm

jebkādu

sasprindzinājumu un uztraukumiem. Bet pēdējo

bija vairāk, nekā vajag. Turklāt bez titāniskā

stresa darbā Rebrovam bija vēl problēmas ar

veselību: pašā nepiemērotākajā laikā par sevi lika

manīt aknas. Rebrovs vilcinājās līdz pēdējam

brīdim, domājot, ka sāpes pazudīs. Bet, kā saka

Krievijā, "kamēr pērkons nenodārdēs, vīrs krustu

nepārmetīs ". Nevienam no ģimenes un darba

kolektīva nezinot, viņš ar spēcīgām sāpēm

aizgāja pie sava drauga, ārsta, kurš, izvērtējis

analīžu

rezultātus,

noteica

pavisam

neiepriecinošu diagnozi: sāka attīstīties aknu

ciroze. Un kā tuvākajā nākotnē attīstīsies slimība

– nav zināms.

Rebrovam tas nebija vienkārši likteņa sitiens,

bet gan absolūts nokauts. Viņam nebūtu tik bail

mirt, ja vien viņš dzīvotu viens pats. Bet viņam

bija ģimene - sieva un meita, paši tuvākie cilvēki,

kuri viņam ir palikuši uz Zemes un par kuru dzīvi

viņš juta neizskaidrojamu atbildību. Majors bija

vienīgais ģimenes apgādātājs. Diez vai sievai

izdotos iekārtoties kādā darbā, jo jau četrus gadus

viņa cieta no astmas. Meitiņa mācījās

Pedagoģijas institūtā, kurā par mācībām bija

nepieciešams maksāt prāvu naudu. Tā arī

Rebrova darba alga kļuva par ģimenes vienīgo

ienākuma avotu. Un, neskatoties uz to, ka majors

jau divus gadus atpakaļ varēja aiziet izdienas

pensijā, viņš turpināja strādāt, lai dotu meitai

iespēju pabeigt augstskolu. Bet še tev! Tāda

"laime"...

Protams, draugs ieteica viņam labākos

dakterus, ieteica nopietni rūpēties par savu

veselību (jo ilgāk gaidīt nedrīkstēja) un doties uz

stacionāru ārstēties. Tā jau gan... Tomēr

ārstēšana izmaksātu, balstoties uz pašiem

pieticīgākajiem aprēķiniem, diezgan dārgi.

Majoram bija skaidrs, ka viņa maciņš bija par

plānu, lai apmaksātu šos kolosālos izdevumus.

Iedzimtais godīgums un Sirdsapziņa neļāva

viņam aizņemties tik lielu summu no saviem

draugiem. Viņa nedaudzie draugi - tāpat kā viņš

pats - dzīvoja no algas līdz algai, mēģinot savilkt

galus kopā. Bet drauga piedāvājumam ieķīlāt vai

pārdot savu nekustamo īpašumu Rebrovs uzreiz

atteica. Pirmkārt, no nekustamajiem īpašumiem

viņam bija tikai divistabu dzīvoklis, kuru viņš

kādreiz gaidīja gandrīz piecpadsmit gadus.

Otrkārt, viņš nejutās tiesīgs - personīgās ādas

glābšanas dēļ atņemt saviem piederīgajiem

pajumti, tāpēc izvēle Rebrovam, saskaņā ar viņa

Sirdsapziņas mērauklu, kļuva vienkārša: ignorēt

visas ārsta prognozes un pacensties par katru

cenu izturēt vēl trīs dzīves gadus, lai meitiņa

spētu beigt augstskolu. Bet pēc tam lai notiek kas

notikdams... Viņš nolēma sakost zobus un vilkt

šo "vezumu" līdz pēdējam elpas vilcienam.

Piefiksējis kārtējo zvanu žurnālā, Rebrovs

norija analgīna tableti, lai kaut cik pieklusinātu

sāpes, kas pastāvīgi atgādināja par neizbēgamo

beigu tuvošanos. Draugs gan ieteica viņam

ketanolu, bet ketanols maksāja daudz dārgāk

nekā analgīns. Majors arī agrāk ekonomēja uz

savām vajadzībām, uzskatot, ka labāk lieku reizi

palutināt bērnu ar saldumiem. Bet tagad jo īpaši

viņš negrasījās tērēties uz savu "pavalkāto

apvalku", kā viņš sāka dēvēt savu ķermeni pēdējā

laikā.

* * *

Rajona milicijas nodaļā dūca kā bišu stropā.

Visi bizoja šurpu turpu ar apjukušām sejām.

Nesekmīgu meklējumu desmitā diennakts tuvojās

beigām, un tas radīja nervozitātes un galējas

aizkaitināmības kopēju atmosfēru. Taču līdztekus

steidzamajam darbam eksistēja parastās lietas,

rutīna.

Īslaicīgās

aizturēšanas

izolatorā

jeb

“obezjaņnikā”, kā viņu dēvēja darbinieki, ieveda

kārtējos "klientus" - trīs narkomānus un netīru

bezpajumtnieku, kas bija pazīstams jau gandrīz

visiem miličiem. Viņu vienmēr atveda, kad

"dega" rādītāji, it kā citu bezpajumtnieku rajonā

nebūtu. Darbinieki jokojot šo nabadziņu dēvēja

par Vasju, jo viņš savā ziņā bija upuris itin visā.

Te ielu huligāni viņu piekāva vairāk nekā citus

bezpajumtniekus, te bēniņos, kur viņš ziemoja,

nejauši aizdegās elektrības vadi. Un, protams, par

spīti visām Vasjas pūlēm apdzēst ugunsgrēku,

tieši viņu iemītnieki apsūdzēja ļaunprātīgā

dedzināšanā. Te viņš nejauši kļuva par tādu

asiņainu notikumu liecinieku, ka šermuļi gāja pār

kauliem. Visā visumā Vasja vienmēr nonāca

kādās nepatikšanās.

Rebrovs ar acīm pameklēja savu palīgu -

virsleitnantu Čmiļu. Viņš bija izskrējis uz piecām

minūtēm parunāt ar draugu un pazuda uz labu

pusstundu. Neieraugot Čmiļu darba vietā, majors

iedeva atslēgas seržantam, savam otram palīgam.

Kostjušķin, atver.

Sveiks, Rebrov! - dežūras nodaļā ienāca

kapteinis Oniščenko, operatīvais darbinieks, kas

kopā ar seržantu pavadīja šo jautro kompāniju. -

Ko tāds drūms? Kā dzīve?

Nekā laba nav, - atmeta ar roku majors.

Tu šīs drūmas domas met pie malas, mums

visiem "nekā laba", - kapteinis smīnēja. - Tu taču

zini: visi labumi šai dzīvē ir nelikumīgi, amorāli

vai ved pie aptaukošanās...

Tas ir precīzi, - Rebrovs piekrita, pūloties

notēlot caur sāpēm ko līdzīgu smaidam. - Kur tu

"atraki" tādus skaistuļus?

Iedomājies, pārbaudījām pašlaik vienu

adresi...

Oniščenko nepaspēja izrunāt sakāmo līdz

galam, kā viens no narkomāniem, acīmredzot

pavisam ar apdullinātu apziņu, pēkšņi pārvērtās

no pasīva "klienta" par īpaši agresīvu.

Visiem piecelties kājās, āži, visus apšaušu!

- viņš sāka kliegt pilnā balsī, pēc tam necenzēti

lamāties un visbeidzot sāka bizot pa dežūrtelpu

trakā ātrumā, notriecot krēslus, kas tāpat jau

knapi turējās uz savām satrunējušajām kājiņām.

Rebrovs ar Oniščenko reaģēja praktiski uzreiz

un mazliet vēlāk iesaistījās arī seržanti. Apvaldīt

narkomānu nācās visai komandai.

Tikmēr pārējie viņa divi draudziņi vēroja visu

šo

ķēpu

absolūtu

vienaldzību.

Bet

bezpajumtnieks, redzot, ka visu darbinieku

uzmanība ir pievērsta narkomānam, nemanot

pietupās un četrrāpus žiperīgi sāka virzīties uz

izejas pusi. Tomēr viņa “personai” nepiemērotā

laikā durvīs parādījās virsleitnants Čmiļs, kas

steidzās biedriem palīgā. Viņa iespaidīgais

augums, kas aizņēma gandrīz visu durvju aili,

lika bezpajumtniekam pārsteigumā nožagoties.

Nesamazinot ātrumu, nabadziņš asi pagriezās un

ar tādu pat veiklību, tajā pašā pozā veica atceļu,

tikai rekordīsā laikā. Blakus izolatoram viņš ātri

ieņēma vertikālu stāvokli, nostājoties atkal

blakus diviem narkomāniem. Pašķielējis ar

bailēm uz Čmiļu, bezpajumtnieks sašķobīja

ciešanu pilnu seju un sāka vērot notikumus

dežūrtelpā, it kā nekas nebūtu noticis. Rebrova

palīgu pamatīgi uzjautrināja tāda klaunāde, bet

viņam nebija laika lasīt morāli. Ejot ar sparīgiem,

steidzīgiem

soļiem

garām

bēglim-

neveiksminiekam, virsleitnants tikai piedraudēja

viņam ar pirkstu, knapi apvaldot smaidu. Tas

saprotoši un pieklājīgi pamāja ar galvu. Ar to arī

apkārtējiem nepamanītais incidents tika izsmelts.

Kaut kā izdevās nomierināt satrakojušos

narkomānu. Tas kļuva rāms tikpat pēkšņi kā

satracinājās. Visus aizturētos ieslēdza aiz restēm.

Vīri, kas piedalījās šajā nelielajā kautiņā,

joprojām nolaida emociju tvaiku.

Kāda neraža, kas šodien par dienu?! Man

jau nervi netur! - kapteinis Oniščenko nespēja

slēpt savu sašutumu.

Ivanič, nekad nav tik slikti, lai nevarētu

kļūt vēl sliktāk, - ķiķināja Čmiļs.

Tfū, tfū, tfū! Pipari tev uz mēles! - ar

ātrrunu atbildēja kapteinis. - Tāpat jau visu dienu

skraidījām kā sacīkšu zirgi... Ļaudis tik tiešām

jūk prātā, nekārtības ir uz katra soļa.

Droši vien mēness ne ar to vietu pagriezās.

Ahā, paraugieties logā: viena liela, apaļa, pilna

p...

Vīri iesmējās.

Ak jā, precīzi, ka pilna p... Šodien no

deviņiem izsaukumiem četras reizes aizbraucām

bezjēdzīgi. Tauta uztraucas jau no mazākā

troksnīša.

Nu jā, pa televizoru izziņoja... Lūk, tauta

arī reaģē.

Labāk lai tā reaģētu liecinieki! Citādi

veikalā nogalināja tā saimnieci un neviens

nenieka neredzēja un nedzirdēja! Mums jau tā ir

lietu kalni... Iedomājies, mums atkal uzradās

“gastroļieri”, ka tavu māti...

Tikai viņu mums trūka, - ar rūgtumu

noteica Rebrovs.

Tieši tā, - māja ar galvu kapteinis. - Kas

par dzīvi? Ja par tik niecīgu mēnešalgu ir tādas

lielas ikdienas mocības!

Ivanič, jābūt optimistam, - virsleitnants

paziņoja.

Tu vēl esi jauns un maz dzīvi esi redzējis.

Optimists - tas ir bijušais pesimists, kuram

kabatas ir pilnas ar naudu, kuņģis strādā lieliski,

bet sieva aizbrauca uz vasarnīcu.

Vīri atkal iesmējās.

Šodien Čmiļs ir aizdomīgi jautrs. Kā Tev

šķiet, Rebrov? - ar smaidu jautāja Oniščenko.

Viņš tāds ir pēc tikšanās ar draugu, - ar

noslēpumainu smaidu atbildēja majors.

Ar draugu?! - Oniščenko acīs iedegās

palaidnīga uguntiņa. – Es redzēju viņa "draugu"

šeit - uz lieveņa! Tur tādas formas - saturies!

Tādas krūtis, tāds "mēness"...

Rimsties, - ar apmierinātu smīnu noteica

Čmiļs. - Varbūt tā ir mīlestība no pirmā skatiena.

Ahā, kura pēc skaita? – ņirgājoties taujāja

Oniščenko. - Tev vajag apprecēties, jo mīlestība

no pirmā skatiena kļūst par tavu hronisku

konjunktivītu.

Par ko, par ko? – virsleitnants pārjautāja.

Par acu slimību.

Ko, Ivanič, skauž, jā? Starp citu, visi

cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi, - un,

nedaudz paklusējot, Čmiļs ar viltību balsī

piebilda - Bet daži pēc tam apprecas.

Nu lūk, tā vienmēr! - atmeta ar roku

kapteinis Oniščenko, un dežūrtelpā atkal

atskanēja klusināti smiekli.

* * *

Darbdiena tuvojās beigām. Tā patiešām bija

ļoti

saspringta

grūta

gan

pilsētas

iedzīvotājiem, gan kārtības sargiem. Ļaunums, ko

radīja jaunā banda ar savu darbību, arvien vērsās

plašumā. Ļaunums sēja ļaudīs arvien lielākas

bailes un kā ar magnētu pievilka pašu sliktāko.

Bez "gastroļieriem" pilsētas ielās parādījās arī

iedzērušu

pusaudžu

grupējums,

kas

garāmgājējiem mēģināja demonstrēt savas kopas

spēku. Biežāk tika veikti sadzīviski noziegumi. It

kā ļaudis zaudētu savu īsto veidolu, padodoties

savas būtības negatīvajai pusei.

Tuvāk pusnaktij rajona nodaļā kļuva manāmi

tukšāks. Palika tikai operatīvā grupa un

dežuranti. Nogurums, kas bija iekrājies dienas

garumā,

lēnām

iemidzināja

cilvēkus.

Virsleitnants Čmiļs domīgi staigāja šurpu turpu

un apstājās pretim "obezjaņnikam". No turienes

skanēja iemigušu aizturēto klusa šņākšana.

Apmierināts ar kārtību, virsleitnants atkal iesēdās

vecā, apbružātā krēslā, ko dežūrtelpa mantoja no

bijušā sarkanā stūrīša un saslēja kājas uz vienīgā

daudzmaz stabilā krēsla.

Ērti iekārtojies, viņš paņēma kādu vecu avīzi

un, savilcis seju nopietnā grimasē, mēģināja

iedziļināties informācijas būtībā. Bet jau pēc

pusstundas avīze mierīgi cilājās no virsleitnanta

klusinātā krāciena.

Seržants Kostjuškins mēģināja cīnīties pret

miegu, apsēdies pie galda sāna, tomēr jaunais

organisms prasīja savu. Plakstiņi pildījās ar svina

smagumu. Tā viņš aizsnaudās ar jauneklīgu

miegu, bezrūpīgi, atbalstot vaigu pret roku. Tikai,

kad atskanēja telefona zvans, abi palīgi

satrūkušies pamodās. Bet, neieraugot nevēlamo

priekšniecību, atkal iegrima saldā snaudā.

Vienīgi Rebrovs sēdēja postenī, nepieverot acu

plakstus. Sāpes neatlaida viņa ķermeni. Analgīns

notrulināja tās uz brīdi, bet neatbrīvoja no tām.

Tādas ilgstošas sāpju lēkmes majoram vēl nebija

bijušas. Ķermenis tapa it kā svešs un nācās

pielikt krietnas pūles, lai liktu tam kustēties.

Lieku reizi kustēties nemaz negribējās. Toties

apziņa... Tā drudžaini strādāja ar pilnu atdevi, un

tur noritēja kāda iekšēja visas dzīves analīze. Un

tas viss notika, savdabīgi apziņai distancējoties

no organisma, caur strupas, smeldzīgas sāpes

miglu.

Rebrovs nekādi nevarēja nomierināties pēc

pēdējā zvana. “Kas cilvēkiem atgadījās? Kas

pasaulei atgadījās? Visi ir kļuvuši tik nikni kā

zvēri... Vēl šī večiņa... Vai bezmiegs viņai

uzbruka? Šeit tāda spriedze, bet viņa pusnaktī

iedomājās lasīt pa telefonu lekciju "kāda milicija

šodien ir nederīga"... Visi māk kritizēt! Lai nāk

šeit paši pastrādāt par "asenizatoru cilvēcisku

atkritumu attīrīšanā"! Godprātīgie pilsoņi neredz

pat to dubļu simtdaļu, ar kuriem ikdienā nākas

saskarties miličiem... Labāk lai vairāk nodarbojas

ar savu bērnu un mazbērnu audzināšanu nekā ar

lāstiem mētājas. Re, pusaudži ir atstāti

pašplūsmā! Kaujas, duras vienkārši tāpat, no

garlaicības un dīkdienības, gūstot piemēru no

saviem “pieredzējušajiem biedriem”. Bet psihe

lūst ātri... Sāk ar mazu "kāsi", lai neizskatītos

draugu priekšā kā balta vārna, bet pēc tam vairs

neievēro, kā pilnībā top atkarīgi no šā reibuma.

Narkomāns pārdos pat savu māti par devu! Bet,

kad aiztur pusaudžus, vecāki nelokāmi skaidro,

ka "manējais dēls nav tāds", "aizturēts vispār ne

par ko". Bet tu kā muļķis taisnojies, mēģini atvērt

viņiem acis uz reāliem faktiem un drīzo skumjo

nākotni. Rodas jautājums “vai man to visu

vajag?” Tik un tā dzīve nav medus...

Re, priekšniecība šausta mūsu brāli par vāju

noziegumu atklāšanu. Bet no kurienes var būt

noziegumu atklāšana, ja milicija strādā uz

entuziasma pamata? Likumdevēji gandrīz katru

gadu IeM budžetu samazina. Patrulēšanas

dienests praktiski ir sagrauts. Bet agrāk, tieši

pateicoties tā ātrai reaģēšanai - “uz karstām

pēdām”, atklājās liela daļa ielu noziegumu. No

dienesta sāka arvien biežāk aiziet pieredzējušie

darbinieki tā paša naudas trūkuma dēļ, zaudējuši

cerību visā un visam. Un pie kā tas noveda? Ne

pie kā laba. Daudzu dienesta nozaru profesionāļu

kodols faktiski noārdījās, augstas klases

speciālistu amatus ieņēma “zaļa” jaunatne, turklāt

lielākā daļa bez augstākās izglītības. Un kāds

pašlaik stimuls ir šai jaunatnei? Virsnieka gods,

krietnums, cieņa - kā ir bijis manā laikā? Nē.

Pašlaik galvenais stimuls ir varas un vieglas

peļņas kāre. Bez sirdsapziņas pārmetumiem,

piesedzoties ar likumu, paņems pēdējo no

pilsoņiem, tak vēl rupji izturas, - Rebrovs

paskatījās uz mierīgi snaudošajiem Kostjuškinu

un Čmiļu. - Ne visi, protams, bet vairākums. Kā

tad tautai radīsies uzticība? Jo, patiesi runājot,

milicija ir piesaukta aizsargāt tieši tautas

intereses.”

Majors pamasēja plakstiņus un pieri, lai kaut

kā atvieglotu strupo sāpi.

“Bet no citas puses, puišus arī var saprast, -

viņš turpināja pārdomas. - Viņiem ir jāuztur

ģimenes. Kam patiks savu pēcpusi zem lodēm

bāzt un ikdienā nervus šajos dubļos bendēt par

tādu smieklīgi mazu darba algu? Vienkārši

apburtais loks... Bet es šeit sēžu pie telefona kā

grēkāzis un uzklausu visas pretenzijas pret

sistēmu...”

Pēkšņi Rebrovs no jauna asi sajuta šīs telpas

kodīgo smaku, tieši kā todien, kad pirmoreiz

ienāca dežūras daļā. Sviedru, smēķu un

piesmakuma šķērma, asa specifiska smaka, kas

piemīt tamlīdzīgām iestādēm... No tās nebija

iespējas tikt vaļā. Smaka kā parazīts iesūcās

cilvēkā un viņa apģērbā, un kā iededzinātā zīme

visur viņu pavadīja, paziņojot apkārtējiem par

dotā indivīda dienesta vietu. Sākumā, strādājot

dežūras nodaļā, Rebrovs ilgi nevarēja pie tās

pierast. Pēc tam pat aizmirsa par tās eksistenci.

Un lūk, pašlaik šī smaka atkal iesita nāsīs, it kā

majoram zem deguna kāds būtu pielicis atvērtu

salmiaka flakonu. Rebrovs steidzīgi iznāca

gaitenī, atvēra ārdurvju slēdzeni un izspruka uz

lieveņa.

Bija vēls rudens, un kļuva jau dzestrs. Bet

majoram patika mitruma un spirdzinošā gaisa

svaiguma izjūtas. "Kas tie vēl par jaunumiem? -

viņš sašuta par sevi, sajūtot pēkšņi gaisa

trūkumu. – Tā tik vēl trūka... Tā, mierīgi, Rebrov,

mierīgi..."

Majors izņēma cigaretes, nošvirkstināja ar

sērkociņu un piesmēķēja, mēģinot nomierināt

nervus, kas pēdējā laikā bija ļoti uzbudināti.

Tomēr domas, uzbāzīgi āķēdamās viena pie otras

pa kādu neredzamu prātojumu loģikas spirāli,

spriedelēja par esamības jēgu.

“Jā... dzīve palidoja kā dzirkstele no šī

sērkociņa. Nepaspējusi iedegties, kā jau nodziest

zem kādas augstākās gribas dvesmas... Augstākās

gribas?! - Rebrovs pats par sevi izbrīnījās. – Es

novecoju, vai? Vēl taču nav tas vecums...

Nu gan, paradokss, ķermenis izjūk pa daļām kā

vārgam sirmgalvim, bet iekšā tāda sajūta, it kā tu

esi spēkpilns kā jaunībā... Jaunība... O, bija gan

zelta laiks! Nekādu apgrūtinošo raižu, gaiši sapņi

un stingra ticība labākai nākotnei. Pirmā īstā

mīlestība... Jā, tā patiešām bija manas dzīves pati

labākā daļa...”

Majors atcerējās, kā pēc dienesta armijā viņš

sapņoja iestāties Literārajā institūtā. Viņam

nebija problēmu ar krievu valodu un literatūru

kopš skolas sola. Bet viņa dienesta biedrs, draugs

Sergejs, ar kuru kopā no vienas pilsētas tika

iesaukts armijā, palūdza palīdzēt viņam iestāties

Juridiskajā fakultātē. Joka pēc Rebrovs iesniedza

dokumentus kopā ar viņu. Eksāmenā veiksmīgi

uzskricelēja sacerējumu par abiem. Vēsturē

izdevās izsprukt sveikā. Angļu valodu ne bez

kurioza, bet nodeva. Par laimi, pasniedzēja, jauna

persona, iejutās viņu ādā. Tā jokojot, Rebrovs arī

iestājās Juridiskajā institūtā kopā ar savu biedru.

Tajos laikos kļūt par juristu bija prestiži.

Jaunatne tika audzināta, balstoties uz filmām,

kurās bija daudzināti virsnieka gods un cieņa, to

vīrišķība un varonība. Rebrovs, tāpat kā viņa

draugs, tika šīs romantikas aizrauts un tiecās kļūt

līdzīgs saviem iemīļotajiem varoņiem.

Tomēr vēlāk, kad viņi sāka strādāt, romantiskā

jaunības dedzība mazinājās. Viņa draugs gandrīz

uzreiz aizgāja prom no milicijas, bet Rebrovs tā

arī palika dienēt “savas Tēvzemes tautas

vajadzībām”. Kur viņš tikai nestrādāja... Un

praktiski visur sava godīguma un taisnuma dēļ,

viņam bija pastāvīgi konflikti ar vadību. Pēc tam

Kriminālmeklēšanas priekšnieks, kurš bija tāds

pats godīgs, veca rūdījuma vecis, pieņēma viņu

savā nodaļā. Operatīvajā darbā Rebrovs

nostrādāja gandrīz četrpadsmit gadus. Ko viņš

tikai nav redzējis šo gadu laikā, ar ko viņam tikai

nav nācies sadurties...

Majora atmiņā iznira pēdējais lielais konflikts,

pēc kura augstākā priekšniecība patrieca viņu no

operatīvajiem ar rājienu "par rupjību saskarsmē

ar pakāpē augstāku". Bet tas notika tā: divus

gadus viņi izsekoja kādu neģēli, divreiz

notiesāto, pie kura veda daudzu vietējo

noziegumu pavedieni. Bet pierādīt viņa saistību

ar tiem bija grūti, jo viņš pamanījās veikt šos

noziegumus, izmantojot citus cilvēkus, formāli

paliekot “tīrs likuma priekšā”. Un tomēr reiz viņš

izgāzās. Operatīvajiem darbiniekiem nācās četras

diennaktis sekot viņam un viņa līdzgaitniekiem

praktiski

pēdām.

Pateicoties

tādam

pastiprinātam

darbam,

izdevās

novērst

slepkavību. Noziedzīgās grupas aizturēšanas brīdī

divi Rebrova biedri tika smagi ievainoti. Galu

galā viss darbs izrādījās "kaķim zem astes".

Viens no noziedzīgā grupējuma locekļiem

uzņēmās vainu par nozieguma organizāciju, bet

galvenais aizdomās turamais tika palaists brīvībā

“pierādījumu trūkuma dēļ”. Turklāt noslēpumaini

pazuda viņa lietas galvenie apsūdzēšanas

dokumenti. Divi bezjēdzīga darba gadi un

ievainoti biedri... Bet kāda jēga?

Rebrovs par savu pienākumu uzskatīja atjaunot

taisnīgumu augstākās priekšniecības līmenī, no

kurienes patiesībā arī nāca šī "dīvainā pavēle"

palaist brīvībā galveno aizdomās turamo.

Rezultātā Rebrovu ar skandālu izdzina no

operatīvajiem - nepalīdzēja ne viņa pagātnes

nopelni, ne Kriminālmeklēšanas priekšnieka

aizstāvība. Tobrīd labākais, ko varēja izdarīt viņa

bijušais šefs, bija iekārtot viņu dežūras nodaļā,

vienā no attāliem pilsētas rajoniem, un

pieklusināt incidentu.

Dvēseles dziļumos Rebrovs līdz šim jutās

aizskarts. Principā augstākstāvošai vadībai bija

uzspļaut uz viņa nopelniem, uz to, ka viņš un

viņa biedri riskēja ar savām dzīvībām, kamēr

priekšnieki sēdēja siltos kabinetos, uz to, ka

Rebrovs pamatīgi sabendēja veselību šajā darbā.

Lūk, arī rezultāts - ciroze. Šo slimību var nosaukt

par operatīvo darbinieku slimību. Un te nav nekā

dīvaina. Katru dienu ir spēcīgs stress, līķi,

asinis... Kurš gan normāls organisms to izturēs?

Un lūk, nākas atslābināties ar degvīnu, lai kaut

cik atsvabinātos no ieilgušā šoka stāvokļa.

Majors drudžaini meklēja visā savā dienesta

darbā, kam viņš bija atdevis lielu daļu savas

dzīves, kādu jēgu. “Kā es nodzīvoju dzīvi?

Cīnījos par taisnīgumu... Vai kādu no īstajiem

bandītiem ietupināju? Nevienu pašu! Pašlaik tie,

kuri bija jāliek aiz restēm, ir deputāti, strādā

pilsētas domē, citi ir kļuvuši par "cienījamiem

cilvēkiem". Bet viņi taču ir paši īstākie

noziedznieki! Bet kurus tad iesēdināja? To, kurš

nozaga večiņas vistu? Vai ķerru no kaimiņa? Vai

baļķi no šahtas? Viņi taču no bada gāja zagt vai

dzērumā pamuļķojās! Sēdināja aiz restēm tos,

kam nebija naudas, ar ko atpirkties. Bet īstiem

bandītiem bija pie kājas mūsu darbs! Iedeva

kukuli, un lieta tika slēgta. Tad jau labāk varēja

ieviest oficiālus tarifus - lai ļaudis dara ko

vēlas... Kādēļ tad līst zem lodēm un riskēt ar savu

dzīvību? Bardaks...”

Par spīti tam, ka svaigs gaiss atspirdzināja,

Rebrovs sāka nervozēt no jauna. Domu mezgls

atkal sāka virpināt jau iepriekš daudzreiz

apcerētas smagas domas, kas bija līdz caurumiem

nodeldētas ar naidu un niknumu. Majors nodzēsa

izsmēķi, izšķaidot to ar kāju tā, it kā tas būtu

vainīgs visos viņa dzīves notikumos. Ienākot ēkā,

Rebrovs aizvēra aiz sevis durvis un aizgāja uz

savu darba vietu. Pretīgā smaka kaut jau

neuzkrītoši, bet arvien traucēja ar savu

piesmakumu, it kā tas bija pašas tiesībsargājošās

sistēmas piesmakums.

Dežūrdaļā klusām krāca. Virsleitnants Čmiļs

pavēra vienu aci, novērtēja situāciju un atkal

iegrima miegā. Majors piegāja pie mierīgi

snauduļojušā

"obezjaņnika".

“Hmm,

bezpajumtnieku atveda, narkomānu... Vienas un

tās pašas sejas. Lai uzlabotu rādītājus?! Uz kā

rēķina, uz viņu? Cik tas ir dumji... Jo visi tik un

tā brīnišķīgi saprot, ka šie civilizācijas

"atkritumi" ir tikai visapkārt notiekošo nekārtību

sekas. Bet cēlonis ir tajos, kuri ražo šos

"atkritumus" bez sirdsapziņas pārmetumiem. Un

visi klusē, visi dreb par savu ādu. No kurienes

šajā valstī var būt taisnīgums? Un kam pašlaik

vispār ir vajadzīgi taisnīguma aizstāvji, ja

visapkārt notiek kas tāds? Es noteikti esmu

dzimis ne savā laikā...

Ak, dzīve, dzīve... Un kas tevi tādu izdomāja?

Jaunībā sapņo un plāno par vienu, bet iegrābies

pašā negaidītākajā un ķepurojies tanī visu dzīvi.

Ja kārtīgi paanalizē, tad saprotu, ka tas viss nav

mans. Visu dzīvi esmu šeit nostrādājis tikai

tāpēc, ka tā sanāca. Arī ģimeni vajadzēja uzturēt.

Domāju, nu kaut pensijā īstenošu savus literāros

sapņus, tik lai meita augstskolu pabeidz... Un še

tev - ciroze... Izrādās, dzīve jau noslēdzas. Un ko

esmu paspējis izdarīt no tā, ko dvēsele gribēja?

Nenieka! Dumji domāt, ka laiks tev vēl ir. Ja tas

ir, tad tikai šeit un tagad. Un izmantot to vajag

ļoti racionāli, nepalaižot garām nevienu šī

nenovērtējamā dzīves mirkļa izdevību.

Kurš zina, kādēļ vispār es piedzimu uz

Zemes... Lai turpinātu dzimtu? Bet bērns izaug

kādu astoņpadsmit gadu laikā. Un tālāk?

Mazbērni, vecumdienas... Viss ir tādā kā trakā

raižu riņķojumā par pēcnācējiem, līdzīgi kā

jebkuram dzīvniekam. Tad ar ko cilvēks no tā

atšķiras? Ar prasmi domāt? Bet domāt par ko? Kā

iekārtot sev mājokli, radīt pēcnācējus, pabarot

viņus un atbalstīt tālākajā dzīves ceļā? Sanāk,

cilvēks atšķiras no dzīvnieka tikai ar to, ka tas

izdara visu instinktīvi, bet cilvēks to pašu, bet ar

apdomu? Spriežot pēc dzīves, tā sanāk. Kāpēc

iekšēji gribas ko lielāku, kas sniedzas pāri šīm

cauri gadsimtiem apburtā loka robežām?

Pēcnācēji, jā, tas ir brīnišķīgi. Bet tu piedzimsti

viens pats, “vāries” šīs dzīves katlā arī praktiski

vienatnē (tā kā radinieki - tas tomēr ir ārējs

stimuls un tavas personīgās dzīves platformas

atbalsts) un beigu beigās arī nomirsti vienatnē,

pārdzīvojot šo parādību savā, iekšējā līmenī.

Būtībā neviens nezina nedz tavas domas, nedz

tavus patiesos pārdzīvojumus, nedz tavu īsto

dzīvi ar visiem tavas īstenības bilžu uztveres

"video" un "audio" attēlojumiem smadzenēs. Tad

kādēļ dabai ir nepieciešama šī iekšējās

informācijas un indivīda domu uzkrāšana? Tas

nevienai no dzīvām būtnēm nav vajadzīgs, tikai

personīgi tev. Kas slēpjas šī dabas noslēpuma

dziļumos?

Anastasijas Novih zīmējuma fragments "Kas tu esi?"

Ja bērni tiek audzināti astoņpadsmit gadu (un

brīžiem nesaproti, ko esi izaudzinājis, jo dažas

viņu domas un rīcība paliek tev kā mīkla), tad uz

sava iekšējā stāvokļa "audzēšanu" vai, kā labāk

būtu teikt, "iekrāšanu", tu tērē visu apzināto

dzīvi, sākot ar agru bērnību un nobeidzot ar

pēdējo dienu uz Zemes. Tad kur gan ir jēga?

Kādēļ tiek dotas dažādu pakāpju grūtības un

ciešanas? Kāpēc ātri paskrējusī jaunība dāvā

tādus iekšējas laimes mirkļus, par kuriem skumsti

pēc tam visa atlikušā mūža garumā? Kur ir

cilvēciskās esamības īstais pamats? Visbeidzot,

kas es esmu? Vai tad es esmu vienkārši

ķermenis? Viennozīmīgi, nē. Kāpēc šis kaulu un

šķidruma maiss kustas, vai tikai pateicoties

manam gribasspēkam? Manam? Bet kas tad es

esmu, ja domāju neatkarīgi no sāpēm ķermenī?

Kas vispār ir sāpes? Kas es esmu?!”

No tādām jaunām un negaidīti uzbrūkošām

domām, kas aizgrābj līdz dvēseles dziļumiem,

Rebrovs pat nodrebinājās. Viņš drusciņ pakratīja

galvu. Šajā naktī ar viņu patiešām notika kas

neikdienišķs, kas iepriekš ne reizi nebija

atgadījies. Viņa apziņa bija radusi loģiski un ar

izsmeļošiem

prātojumiem

atbildēt

jautājumiem. Bet tagad viņš uzdeva pats sev, pēc

pirmā acu skata, it kā vienkāršus, bet tai pašā

laikā neticami sarežģītus jautājumus, kas skar ko

dziļi personisku, ka saprāts ar viņa ierasto

operatīvā darbinieka loģiku vienkārši “uzkārās”

no tādas atbilžu meklēšanas pārpūles. Rebrovs no

jauna drusciņ pakratīja galvu, naivi uzskatot, ka

tādā veidā atbrīvosies no šīm domām. Bet tās ne

tikai nepazuda, bet pastiprināja savu uzbrukumu,

savijoties ar ierastajām drūmajām domām par

ikdienišķo esamību. Turklāt ķermenis vienā laidā

turpināja signalizēt ar sāpēm par nopietniem

traucējumiem tanī. Tādā briesmīgā stāvoklī

majoru trijos naktī iztraucēja telefona zvans.

Rebrovs pacēla klausuli un ar nogurušu balsi

automātiski atbildēja:

Piecpadsmitās milicijas nodaļas dežurants

majors Rebrovs...

Klausulē atskanēja sievietes balss. Nekas

neparasts - kautiņš dzērumā. Kārtējo reizi kādi

ievilkušies šūpuļsvētki, kas pārmērīgas alkohola

devas dēļ pārvērta dzīvokli boksa ringā. Un sākās

attiecību skaidrošana, kas beidzās ar asins

izliešanu... Rebrovs, izmantojot iekšējo telefona

līniju, sazinājās ar dežurējošo operatīvo grupu.

Pēc neilga laika dežūrtelpā ienāca kapteinis

Oniščenko ar miegainu seju.

Nu, un kas tur no paģirām un bada kādam

uzbruka trijos naktī? - jautāja viņš, berzējot acis.

Lūk, skaties, - Rebrovs pamāja ar galvu.

Kapteinis ātri izlasīja ierakstu.

Neko sev, pat uz citu rajona malu jādodas!

Ak, mūsu smagās lietas...

Oniščenko paraudzījās uz snauduļojušo zem

avīzes Čmiļu, pasmaidīja un klusām pielavījās

viņam tuvāk.

- Rota, celties! Virsleitnant Čmiļ, divas

dežūras ārpus rindas! - viņš skaļi nokomandēja.

Miegainais Čmiļs instinktīvi pielēca kājās

"miera" stājā, ar troksni apgāžot uz grīdas krēslu

un nejauši notraucot no naktsskapīša pelnu

trauku, kas bija izsmēķu pilns. Bet tūdaļ pat

atjēdzās. Seržants Kostjuškins pārbīlī pielēca līdz

ar viņu.

Tfū tu, Oniščenko! Tu mani atstāsi bez

bērniem, - Čmiļs neapmierināti noburkšķēja.

Bet kāpēc bez bērniem? – kapteinis

smiedamies brīnījās.

Kāpēc, kāpēc... – Čmiļs viņu mēdīja. -

Tāpēc... Zini, kā izbīļi iespaido psihi...

А-ā-ā,

-Oniščenko

nomurmināja

piebilda, - tak "vara bez ļaunprātīgas tās

izmantošanas zaudē savu pievilcību". Vai tie nav

tavi vārdi?

Nu jā, tas saucas "mana mēle – mans

ienaidnieks".

Dežūras nodaļa nedaudz atdzīvojās. Kamēr

Oniščenko runāja ar Čmiļu, atnāca vēl divi

darbinieki un autovadītājs.

Viss, mēs braucam, - kapteinis noteica,

izejot no dežūrdaļas.

Veiksmi, - Rebrovs atbildēja.

Pēc operatīvās grupas aiziešanas, Čmiļs

gāzelējās pa telpu kā no ziemas guļas pamodināts

lācis. Spārdot krēslu atlūzas, viņš rūca sev zem

deguna:

- Nu Oniščenko... "ne pašam, ne citam". Tādā

vietā sapni pārtrauci, neģēlis...

Sēdies pie pults, es sagatavošu kafiju, -

Rebrovs sacīja, raugoties uz virsleitnantu.

Čmiļs atmeta savu "nodarbi" un smagnēji

piesēdās pie galda, meklējot kādu telpā, uz kuru

varētu izgāzt savas dusmas. Kā mērķis Rebrovs ir

nepiemērots, tas ir skaidrs. Viņš bija augstāks

rangā, taču arī neslikts vīrs, vienmēr attiecās pret

viņu cilvēcīgi, ne tā kā šis Oniščenko. Čmiļs

pārlaida skatienu pāri telpai. "Obezjaņnikā"

ieskatīties, vai?" - viņš padomāja, kavējot

skatienu pie izolatora. Bet tad dežūrtelpā

atgriezās Kostjuškins no tualetes, un Čmiļs

izvēlējās sev ideālu mērķi tvaika nolaišanai. Viņš

notēloja draudīgu skatu un, izmantojot to, ka

Rebrovs iegāja citā istabā, valdonīgi iesāka:

Seržant Kostjuškin, kāpēc atkritumi

mētājas darbavietā? - viņš norādīja ar pirkstu uz

izsmēķiem, kas bija izmētāti uz grīdas, un

pavēlēja: - Ātri ņem rokās slotu un sakop

teritoriju!

Bet ko es? Vai es tos izmētāju? –

Kostjuškins atbildēja viņam tādā pat pretenziju

pilnā balsī.

Čmiļs pat apstulba no izbrīna.

Kas par jaunatni tagad! Kā tu runā, tavu

māti, ar augstāku rangā?!

Labs ir, Čmiļ! Kāpēc tu man uzbrūc? Pats

nometi, pats sakop.

Ko? Ko tu teici?

Virsleitnants sāka lēnām celties no krēsla.

Raugoties

viņa

iespaidīgo

augumu,

Kostjuškins pat kaut kā sarāvās, jo pats neizcēlās

ar īpašu muskulatūru. Līdzko Čmiļs draudoši

sāka izsliet savu milža augumu, seržants tālāk

likteni neizaicināja, bet, iztaisnojoties “miera”

stājā, atdeva godu.

Klausos, ņemu rokās slotu un sakopju

teritoriju!

Un uzreiz aizskrēja prom no acīm pēc

nepieciešamā

tīrīšanas

inventāra.

Čmiļs

apmierināti šmaukstināja ar mēli un, iesēžoties

atpakaļ krēslā, noburkšķēja:

Тā gan...

Kad Rebrovs atnesa kafiju visiem trim,

virsleitnants pamācoši lasīja Kostjuškinam

lekciju par to, kā ir jāizpilda pavēles, strādājot

milicijā. Tikmēr Kostjuškins jau slaucīja pēdējos

izsmēķus, neapmierināti šķielējot uz Čmiļu.

Ahā, jūs šeit sakopšanas darbus veicat?

Malači! - Rebrovs uzslavēja viņus – labs ir,

uzēdīsim.

Majors izņēma lielu sviestmaizi, ko bija gādīgi

sagatavojusi viņa sieva, un sagrieza to trijās

daļās.

Lūdzu, cienājieties!

Dzerot karstu kafiju, Čmiļs mīkstināja savu

agresīvo toni.

Njā, kafija, - viņš paskatījās uz pulksteni, -

trijos divdesmit – šī ir paradīzes garša!

Kostjuškin, novērtē savas jaunības mirkļus! Kur

tu vēl tā padzersi kafiju trijos naktī, esot tuvumā,

re, tiem eksotiskajiem indivīdiem, - Čmiļs

pamāja ar galvu uz "obezjaņnika" pusi, - ar

tādiem

specifiskiem

dažādu

aromātu

piemaisījumiem?

Rebrovs smaidīja pavisam nemanāmi, jau

paredzot Čmiļa nolūkus. Kurš savukārt turpināja

sabiezināt krāsas:

Iedomājies, tu sēdi un dzer melnu kafiju

tādā drūmā naktī (ir žēl, ka nav ne piektdiena un

ne trīspadsmitais datums), zem pilnmēness

gaismas ir melni, melni mākoņi, kad vampīru un

vilkaču gaudieni pāršalc pār pilsētu...

Šajā

mirklī

pavisam

netālu

patiešām

iegaudojās suns. Kostjuškinam no rokām gandrīz

izkrita tase. Tomēr, sakopojis spēkus, viņš

noteica:

Ahā,

tagad

vēlies

stāstīt

par

vampīriem... Aizmirsu no mājām paķert cepuri ar

ausu aizsargiem, lai tu nūdeles uz ausīm mazāk

sakarini.

Es?! Nūdeles?! Nekad! Lūk, Rebrovs

nedos man samelot, - un draudīgā balsī turpināja.

- Divus mēnešus atpakaļ te netālu, blakus

ciematā, viens vampīrs nomira ļoti dīvainos

apstākļos. Vampīru sauca Luka. Ja tu ieietu viņa

mājā, un ja vēl šķūnītī... Noteikti nomirtu no

bailēm! Pat pieredzējuši operatīvie darbinieki,

pat viņi, redzot šos skatus, divas nedēļas nevarēja

gulēt, jo viņiem šis Luka rēgojās. Iedomājies,

liels lopu sadales galds, uz tā asinis, zarnas,

smirdoņa, desmit applēstu līķu karājas...

Kostjuškins, esot jau stāsta iespaidā, aizrijās ar

kafiju. Viņš ieklepojās un aizskrēja uz tualeti.

Ū-ū-ū, - Čmiļs atmeta ar roku. - Vārgulis!

Nu, tu viennozīmīgi pārcenties, runājot par

desmit līķiem - Rebrovs piebilda. - Tur ar vienu

vien pietika iespaidiem.

Es tik tā, lai viņam nervus pakutinātu, -

Čmiļs jokojoties atteica.

Tikmēr atskanēja ass un apdullinošs telefona

zvans. Čmiļs un Rebrovs vienlaikus satrūkās.

Jā, brālīt, nervi mums visiem vairs nekam

neder! - smīnot par tādu reakciju, Rebrovs

noteica un paņēma rokās telefona klausuli.

Piecpadsmitās milicijas nodaļas dežurants

majors Rebrovs klausās.

Brauciet ātrāk, - klausulē atskanēja kādas

vecenītes drebelīga balss. - Tur... tur... šāvieni..,

kaut kas notiek, bērns raud...

Mirkli. Nosauciet savu uzvārdu, vārdu,

tēva vārdu, adresi...

Vecenīte sāka nesakarīgi runāt, satraucoties un

nepārtraukti atkārtojot, ka aiz sienas kaut kas ir

atgadījies, bērns raud, un ir nepieciešams

steidzami atbraukt. Šīs padzīvojušās sievietes

uztrauktais stāvoklis kaut kādā nezināmā līmenī

tika nodots arī Rebrovam. Iekšā kaut kas

sažņaudzās. Bet majors centās izturēties mierīgi,

noskaidrojot visus situācijas sīkumus. Tas bija

jāveic saskaņā ar instrukciju. Kaut arī viņš

lieliski saprata, cik vada otrā pusē šie jautājumi

likās stulbi un nejēdzīgi. Cilvēks ir šoka stāvoklī,

bet viņam vaicā vārdu un tēva vārdu. Bet no citas

puses, kādam ir jāsaglabā miers, spēja skaidri

spriest, lai cik saspringta būtu situācija. Jo

jebkāda panika vienmēr tikai padziļina jau tā

saspīlēto stāvokli.

Pēc pāris minūtēm majors beidzot bija

noskaidrojis lietas būtību.

Zvanītāji bija kaimiņi, kuri dalīja privātmāju ar

citu ģimeni. Sirmgalvis ar večiņu pamodās tādēļ,

ka bija izdzirdējuši skaņas, kas ļoti līdzinājās

šāvieniem. Pēc tam aiz sienas sākās troksnis, tāda

kā dauzīšanās, bērna kliedzieni. Viņi piezvanīja

IeM rajona nodaļai.

Rebrovs sasprindzināja atmiņu. Nosauktā

adrese viņam likās pazīstama … Un te viņš

atcerējās... Nu, protams, kad Rebrovs bija vēl

operatīvais darbinieks, viņa un šīs mājas

saimnieka ceļi bija krustojušies... Normāls vīrs,

tajos laikos bija kārtības sargs - viņš bija

palīdzējis operatīvajiem darbiniekiem aizturēt

bīstamu noziedznieku. Pašlaik bija kļuvis par

privātuzņēmēju, dzīvo ar sievu, desmitgadīgu

dēlu un māti, kas ir jau pusmūžā, kopā ar sievu

tirgojas rūpniecības preču paviljonā. Viņi dzīvo

nedz nabadzīgi, nedz bagāti, pelna savu kapeiku.

Vīrietis nedzer un arī nesmēķē. Viņam kaut kas

ar veselību nav kārtībā, iespējams, ka kuņģa čūla

pie vainas… Nē, ja būtu skandāls dzērumā, tad

tikai ne šajā mājā.

Rebrovs saausījās. Neskaidrs, neizskaidrojams

nemiers vēlās kā sniega pika. "Nē, kaut kas te

nav tā, kaut kas tur patiešām ir nopietns

atgadījies. Ir steidzami jāizsauc operatīvā grupa.

Stop..." Operatīvā grupa aizbrauca uz citu rajona

galu. Rebrovs atskārta - kamēr viņiem paziņos,

kamēr viņi atbrauks, var būt pārāk vēlu. Pārāk

vēlu!!! Rebrovs pats nezināja, kāpēc bija tik

pārliecināts par to, ka operatīvā grupa nepaspēs.

Viņš juta zemapziņas līmenī, ka ir nepieciešams

rīkoties tagad un ātri. Majors uzlēca kājās un

metās uz blakus istabu pēc virsjakas.

Kuram te vēl... - Čmiļs nepaspēja pateikt

savu sakāmo pat līdz pusei, kad viņu pārtrauca

Rebrovs.

Tā, Čmiļ, steidzami ziņojiet operatīvai

grupai piefiksēto adresi. Tiklīdz tā var, lai

nekavējoties dodas uz turieni!

Sajūtot situācijas nopietnību, Čmiļs vaicāja:

- Kas ir atgadījies?

- Večiņa dzirdēja šāvienus. Aiz sienas, šķiet,

cīniņš... Šī māja ir divos kvartālos no šejienes...

Nevēlies atspirdzināties ar skriešanu? - Rebrovs

mēģināja daudz-maz mierīgi to pateikt, bet tas

viņam slikti izdevās.

-Vienmēr lūdzu, - Čmiļs apjucis sacīja,

paraustīdams plecus, - bet IeM rajona nodaļa?

Tikmēr dežūras daļā ienāca seržants.

- Nu, joki gan jums ir labi pa naktīm! –

Kostjuškins smejoties noteica, pieņemot visu šo

rosību par teātri.

Tā, Kostjuškin, paliec pie telefona. Čmiļ,

zvani operatīvajai grupai!

Rebrovs steidzās pēc apģērba, savukārt Čmiļs

sāka sazināties ar dežūrējošo operatīvo grupu.

Bet kas ir atgadījies? – Kostjuškins bija

apjucis.

Milicijā naktīs ne vienmēr guļ, dažbrīd tur

vēl arī strādā, - virsleitnants pavilka uz zoba. -

Ko blenz? Izpildi pavēli!

Viņš sazinājās ar operatīvo grupu un izklāstīja

situāciju.

Vai es te palikšu viens pats?! – visbeidzot

Kostjuškins bija atskārtis, un viņa acis iepletās. -

Tas nav atļauts!

Nu, kāpēc gan viens? Re, cik tev ir sarunu

biedru! - Čmiļs ļauni pamāja ar galvu uz

"krātiņu", uzmetot uz pleciem virsjaku. – Viens

par otru labāks.

Tas pēc reglamenta nav atļauts! –

Kostjuškins histēriski mēģināja piesegt savas

bailes.

Tu, vārguli, klausies! - Čmiļs saķēra

seržantu pie krūtīm un pamatīgi sapurināja. – Ko

skandini: "nav atļauts, nav atļauts". Uzskati, ka ir

ārkārtas situācija. Vai tu saprati?! Es ar Rebrovu

tūliņ atgriezīšos. Pasēdēsi, ar tevi nekas

neatgadīsies. Kas tu bābietis esi, vai, ka tik

bailīgs?!

Pēdējā frāze iedarbojās uz Kostjuškinu

atskurbinoši.

Tikmēr

parādījās

saģērbies

Rebrovs.

- Dodamies, - viņš nokomandēja, pa ceļam

pārbaudot dienesta ieroci. - Kostjuškin, aizver aiz

mums!

Varbūt man ir jāpiezvana priekšniecībai, ja

ir ārkārtas situācija? - seržants apmulsis

nomurmināja.

Es tev tā piezvanīšu! - Čmiļs piedraudēja.

– Kāpēc ir veltīgi jāuztrauc ļaudis pusčetros no

rīta? Varbūt tur viss ir kārtībā, cilvēki

pārklausījās...

Mēs

apskatīsimies

atgriezīsimies. Vai viss ir skaidrs?!

Viss, - Kostjuškins nolemti nomurmināja.

Nedzirdu?

Tieši tā, - tas noziņoja.

Lūk, cita lieta, - Čmiļs apmierināti

paziņoja.

Beidz nodarboties ar blēņām! Ejam ātrāk, -

Rebrovs paskubināja virsleitnantu.

* * *

Ārā bija pavēsi. Pūta durstīgs ziemelis. Zeme

bija nedaudz piesalusi. Apkārt nebija nevienas

dvēseles. Rebrovs un Čmiļs skrēja pa aizmigušo

un pelēcīgo deviņstāvu māju kvartālu. Viņu

dipoņa dobji izklīda visā apkaimē, tomēr diez vai

kāds viņus dzirdēja. Logos sen bija izdzēstas

gaismas, un iedzīvotāji mierīgi snauduļoja siltās

gultās pirms rītausmas, baudot saldus sapņus.

Čmiļs joņoja pa priekšu un vēl pamanījās

sarunāties ar majoru.

Tak nepārdzīvo tu tā! Varbūt večiņa

pārklausījās. Vai jaunatne pastaigājas un petardes

bija palaidusi. Es arī pats jauns biju, pats tā

darīju.

Ahā…nu, tu arī... "sirmgalvis" te atradies,

- majors aizdusā noteica.

Rebrovs nedaudz atpalika. Viņš centās skriet

tik ātri, cik vien tas bija iespējams.

Ķermenis juka pa daļām no baigajām sāpēm,

un katrs satricinājums atsaucās ar dedzinošām

graizēm aknās. Kājas likās kā no vates, ausīs bija

dunoņa, galvā - kaut kāda migla, un tomēr

Rebrovs turpināja šo grūto skrējienu, it kā

pārvarēdams ne divus kvartālus, bet distanci

visas dzīves garumā.

Čmiļs atskatījās. Skatoties uz Rebrovu un

redzot, cik pūles viņš pielika, lai pievarētu doto

distanci, viņa sirds sažņaudzās. Virsleitnants

samazināja ātrumu un sāka skriet blakus

majoram.

Klausies, ko mēs skrienam kā uz

ugunsgrēku?! Iešus aiziesim. Iespējams, večiņa

šausmas tur nosapņoja, bet mēs kā idioti,

pusčetros no rīta pie viņas uz tikšanos nesamies!

- un smejošā tonī piebilda: - Kas, mēs ar tevi

gerontofīli kādi, vai? Es, pieņemsim, esmu

tradicionālas seksuālas orientācijas piekritējs.

Uz priekšu! - Rebrovs ieķērkstējās.

Ja uz priekšu, tad uz priekšu... Es taču

neiebilstu, - Čmiļs ironiskā balsī turpināja: - Ā,

lai tā būtu! Runā jau, ka dzīvē viss ir

jāpamēģina... Klausies, bet varbūt es viens pats

pie šīs večiņas aizskriešu? Uzzināšu kas un kā.

Bet tu rajona nodaļā pagaidīsi, kamēr mēs ar viņu

attiecības noskaidrosim...

Ne katru dienu māte raušus cep, - mēģināja

jokojoties atbildēt Rebrovs, aizelsies no ātrā

skrējiena.

Beidzot deviņstāvu māju kvartāls bija aiz

muguras. Sākās privāto māju sarežģītie labirinti.

Čmiļ, uz kurieni? - Rebrovs uzsauca

virsleitnantam.

Tā iela ir uz to pusi! – viņš pamāja ar

galvu.

Nē... uz turieni, - māja majors un aizskrēja

pirmais, rādot ceļu.

Suņi, pamodināti no kāju dipoņas, sāka skaļi

riet visā apkaimē. Lūk, te jau ir vajadzīgā iela,

vajadzīgā pēdējā stūra māja, kas atrodas ceļu

krustojumā. Rebrovs pieskrēja pie vārtiņiem un,

apstājoties, gandrīz uzgūlās uz tiem virsū,

mēģinādams atgūt elpu. Arī Čmiļs saliecās,

atbalstoties ar rokām pret ceļiem, lai atjaunotu

elpošanu.

Pēc tevis... pat nevar tikt līdzi, - viņš

noteica, smagi elpojot.

Čmiļs pavēra acis uz aizdomīgi pieklusušo

majoru. Rebrovs stāvēja kā iemiets, aizturot elpu

un raugoties kaut kur pagalmā. Un, ja vien viņš

nebūtu pacēlis roku, rādot žestu "Uzmanību!",

Čmiļs nodomātu, ka viņš ir miris. Mājas sānu un

priekšējā logā, kas abi acīmredzami bija vienai

istabai, dega gaisma. Aiz aizkara ņirbēja kādas

ēnas.

Rebrovs klusām atvēra mājas vārtiņus un kopā

ar Čmiļu iegāja tās pagalmā. Netālu nelielā,

tumšā peļķē gulēja beigts suns. Čmiļs pietupās

tupus un ar pirkstu pieskārās klāt lipīgajam

šķidrumam. "Asinis," - viņš apstiprinoši pamāja

ar galvu.

- Ej no kreisās, - majors nočukstēja, norādot uz

mājas sānu logu.

Čmiļs apstiprinoši pamāja ar galvu. Pieliecies

un ar īsiem pārskrējieniem viņš tika garām

saimniecības ēkām, pēc tam vēl divos soļos tika

sasniegta sēta, kas nodalīja pagalmu no nelielas

puķudobes, kur tieši atradās mājas sānu logs. Par

spīti savam iespaidīgajam augumam, virsleitnants

gandrīz bez mazākā troksnīša pārlēca pāri sētai

un iegrima naksnīgajā tumsā.

Rebrovs noslaucīja sviedrus no pieres. Viņš

izvilka no maksts pistoli, noņēma tās drošinātāju

un piegāja pie durvīm. Sirds sitās krūtīs,

atbalsojoties visā ķermenī, elpošana bija

paātrināta. Rokas joprojām drebēja no ātrā

skrējiena un spēcīga saspringuma. Kakls bija

pārkaltis. Viņš saķēra durvju rokturi un nedaudz

to pavilka uz savu pusi. Tās viegli padevās -

durvis izrādījās neaizslēgtas. Rebrovs, cik vien

klusi varēdams, pavēra tās un klusām ienāca

mājā. Pārvietojoties tumsā tikai pēc taustes, viņš

pieskārās kaut kam mīkstam un piesardzīgi

pietupās. Nelielajā gaismas starā, kas spraucās

caur blakus istabas durvju apakšu, viņš saredzēja

padzīvojušas sievietes roku. Viņš pataustīja

sievietes pulsu. Tā nebija, tomēr ķermenis bija

vēl silts. "Acīmredzot, sieviete uzņēma pirmo

triecienu, - Rebrova galvā pavīdēja doma. -

Turklāt pavisam nesen." Majors pārkāpa pāri

līķim, spēcīgāk saspiežot pistoli un bez mazākās

skaņas sāka virzīties uz gaismas josliņas pusi.

Nonākot līdz nākamajām durvīm, viņš atkal

lēnām pavēra tās uz savu pusi. Šī istaba bija

caurstaigājama. Blakus telpā pa kreisi dega

gaisma, tieši no turienes atskanēja bērna raudas.

Vīriešu balsis rupji pieprasīja naudu, bija

dzirdami pieklusināti sitieni un vaidi. Rebrovs

pietupās pie durvju ailes un piesardzīgi palūrēja.

Divi bruņoti bandīti melnās maskās sita sasietu,

uz grīdas guļošu mājas saimnieku, pieprasot

norādīt vietu, kur stāv nauda. Vienam no viņiem

pāri plecam karājās automāts, otrs turēja rokā

pistoli, kreisajā pusē stāvēja trešais iebrucējs,

kuram rokās bija cirvis, un vēroja savu

līdzdalībnieku darbības. Aiz viņa atradās zēns,

kas bija piesiets pie radiatora iesānis no loga.

Viņš žēlabaini raudāja, sažmiedzis acis no

bailēm. Labajā pusē uz dīvāna gulēja sieviete ar

vīšķi mutē, sasieta ar veļas auklu.

Rebrovs drudžaini mēģināja saprast, kā

rīkoties tālāk. Bet te viens no iebrucējiem, kuram

bija automāts, saķēra saimnieku aiz matiem un,

bakstot ar pirkstu bērnam, kliedza: "Nu, maita,

paskaties!" Viņš pamāja ar galvu savam

līdzdalībniekam. Un tas atvēzējās ar cirvi pār

trauslo bērna ķermeni. Zēns apdullinoši

iespiedzās...

Rebrovs juta sevī uzplaiksnījumu. Nedomājot

viņš metās no vietas, izkliedzot kaut kādas

standarta frāzes, pat nedzirdēdams savu balsi.

Vienīgā doma, kas neganti pulsēja viņa galvā, -

par jebkuru cenu ir jāizglābj bērns. Šajā mirklī

viņš sajuta, it kā kāds spilgts, dedzinošs stars

caurdurtu viņu no aizmugures pakauša apvidū.

Tas it kā uzsprāga viņa ķermenī, radot lielu

dzirksteļu daudzumu kā pēc jaudīgas elektriskās

strāvas izlādes. No tā brīža Rebrovam mainījās

visa uztvere. Domas pazuda. Iestājās skaidrība un

absolūts miers. Laiks itin kā palēnināja savu

gaitu.

Viņš ieraudzīja uz sevis notēmētu pistoles

stobru, bet viņam nebija baiļu sajūtas. Bija tikai

skaidrība un auksts aprēķins. Redze neparasti

koncentrējās un skaidri nofiksēja, kā lode izlidoja

no bandīta stobra. Rebrovs automātiski atgāza

galvu, izvairoties no lodes lidojuma trajektorijas.

Un tikai pēc tam ieraudzīja uguni, kas lidoja no

melnas apaļas atveres.

Skatiens pievērsās pretinieka labajam plecam.

Dīvaini, bet Rebrovs neredzēja nedz apģērbu,

nedz pat ādu, bet tikai no lodes plīstošu pleca

locītavu. Viņš automātiski uzspieda uz pistoles

mēlītes. Un nākamajā mirklī lode ietriecās

pretiniekā - precīzi ar acīm notēmētajā mērķī.

Gandrīz

automātiski

darbojoties,

Rebrovs

neticamā lēcienā, netipiskam viņa vecumam,

pietuvojās bandītam ar cirvi un iespēra viņam

krūtīs ar kreiso kāju tā, it kā viņš visu dzīvi būtu

nodarbojies tikai ar austrumu cīņām. Tas ar spēku

atsitās pret sienu. Pēc tam kā bumba atlēca no

tās, saļimstot uz grīdas un izlaižot no rokām

cirvi.

Rebrovs nedaudz pagrieza galvu pa labi.

Trešais uzbrucējs, atlaižot vīrieša matus no

rokām, jau slējās augšup, virzot uz majora pusi

automāta stobru. Rebrovs darbojās ātri, viegli un

gludi, kustības bija tik noslīpētas, it kā viņš tā

rīkotos katru dienu ilgus gadus. Ar labo kāju viņš

aizspēra ieroci sāņus un uz leju, tad piespieda to

kāju

pie

grīdas.

Turpinot

kustību,

puspietupienā, pagriežoties ar visu rumpi, viņš

veica jaudīgu sitienu ar kreiso elkoni bandītam

aiz auss. Tas, zaudējot samaņu, uzkrita taisni

virsū mājas saimniekam. Rebrovs pārlika pistoli

kreisajā rokā un ar labo roku gribēja pacelt

automātu. Šajā mirklī viņš ar acs kaktiņu

piefiksēja ko ļoti dīvainu.

Majors pagrieza galvu. Caurstaigājamās

istabas stūrī, blakus durvju ailei, kur vēl sekundi

atpakaļ viņš pats stāvēja, Rebrovs ieraudzīja

caurspīdīgu, mirdzošu siluetu, kura apveids tapa

arvien izteiktāks un skaidrāks, un visbeidzot

viņam parādījās kādas brīnišķīgas sejas veidols.

Viņa skatiens netraucēti ieskatījās majora

dvēselē, apmirdzot ar savu gaismu pašus tālākos

tās dziļumus. Rebrovs juta, ka nevarēs izturēt šī

skatiena spēku, bet arī atrauties no tā apbrīnojami

patīkamās un labestīgās pievilkšanās, kas priecēja

sirdi, bija neiespējami.

Tomēr pēc mirkļa, Rebrovam pašam par lielu

pārsteigumu, viņa perifērijas redze nostrādāja tā,

it kā viņš skatītos taisni uz notikumiem, kas

notika sānis. Rebrovs līdz vissīkākajai detaļai

redzēja, kā stikls saplīst milzum daudz lauskās,

kā istabā ielido baļķa gabals, izsitot loga rāmi, un

caur to ielaužas virsleitnanta Čmiļa jaudīgais

augums. Brīnoties par tādu neparastu redzes

īpašību, majors ar varu atrāva skatienu no

mirdzošās sejas un paskatījās uz logu, lai cik tas

nebūtu dīvaini, tas izrādījās neskarts. Bet tajā

pašā mirklī stikls saplīsa drumslās, un bilde, kas

bija iespiedusies Rebrova smadzenēs, precīzi

atkārtojās. Čmiļs iešāvās istabā kā viesuļvētra.

Bet, redzot dzīvu un sveiku majoru, kā arī

noziedzniekus, kuri guļ ap viņu, Čmiļs nedaudz

apdullis apstājās. Ātri atgūstoties, virsleitnants

sāka siet bandītiem rokas.

Rebrovs saglabāja to pašu absolūtā miera

stāvokli.

Viņš

atkal

paraudzījās

caurstaigājamās istabas pusi. Tā visvairāk saistīja

viņa uzmanību, bet istaba jau bija tukša un

rēgojās vien ar savu pārņemošo tumsu. Tikai

viegla un izkliedējoša gaisma vijīgi attālinājās,

atspīdot no gaiteņa. Rebrovs, daudz nedomājot,

devās tai līdzi.

Ar katru soli pasaule arvien spēcīgāk mainīja

savas kontūras. Jo tālāk Rebrovs attālinājās no

spilgtas gaismas, jo vairāk ap viņu fokusējās un

saspiedās telpa. Ienākot gaiteņa tumsā, viņš it kā

iegrima tunelī, kas lēnām griezās. Apaļas

"sienas" un "grīda" atradās kaut kādā amorfā

stāvoklī. Pareizāk sakot, "sienas" un "grīda" bija jēdzieni no Rebrova pagātnes. Pašlaik viņš

redzēja kaut ko līdzīgu atomu un molekulu

sakopojumam, atšķirīgu pēc konfigurācijas un

blāvas gaismas, kuras kā dzīvas mainīja savu

formu, atkārtojot viņa soļa nospiedumu. Rebrova

roka brīvi iekļuva šīs masas "sieniņās", lai gan arī

roka kļuva nevis par roku, bet kaut kādu

strāvojušo krāsainu enerģiju straumi, kas bija

noslēgtas tādu pat sīku daļiņu apvalkā kā "siena"

un "grīda".

Sev priekšā viņš redzēja neparasti sagrupētu

atomu un molekulu savirknējumu ar dziestošās

enerģijas izklīstošo gaismu. "Vecenīte,"– viņam

pazibēja galvā. Viegls mirdzums ieskāva viņas

ķermeni. Galvas apvidū, pašā centrā, pulsēja ar

zeltaini-iesarkanu gaismu maza bezformīga masa,

virs ķermeņa parādījās neliels un žilbinoši spilgts

sabiezējums. Kaut kādā veidā Rebrovs saprata,

ka šis enerģiju sabiezējums un pulsējošais

bezformīgais čokurs ir viens vesels, kas arī ir

cilvēka būtība un kas uzturas miesas apvalkā.

Viņam likās, ka tieši šis mazais un mirdzošais

Kaut-kas arī ir pa īstam dzīvā, mūžīgā būtne.

Viņš sajuta uz sevis vērstu tās neredzamo

skatienu, spriegumu un kādas ilgas, kas izraisīja

dvēseles skumjas. Un viņš saprata, viņš saprata

visu bez vārdiem. "Visi ir dzīvi. Dzīvi," - majors

sev domās noteica. Būtne skaidri uztvēra viņa

domas. Tā sāka spīdēt ar mīkstām, neticami

siltām pārejām, dublējot šīs nokrāsas uz gaļīgā

kunkuļa un atstājot Rebrovа dvēselē analoģisku,

nomierinošu miera izlīgšanas sajūtu. Un šajā

mirklī Rebrovam pavērās atklāsme. Viņš skaidri

saprata - nāve kā tāda neeksistē!

Šis atklājums viņu pārsteidza, atraujot durvis

uz līdz šim nezināmo, vairāk nekā reālo pasauli,

mūžības pasauli, piepildot dzīvi ar pilnīgi jaunu

eksistences jēgu. Nonākot uz ielas, Rebrovs

nonāca it kā pazīstamā, bet tajā pašā laikā pilnīgi

citā

pasaulē.

Uzlādēto

daļiņu

straumes

applūdināja viņa ķermeni ar pilnīgi sajūtamiem

dzīvā spēka brāzieniem, kas cilvēku valodā tiek

saukts par vēju. Šīs daļiņas iekļuva viņa miesas

apvalkā un piesātināja citas daļiņas ar savu

enerģiju, kas ķēdītē nodeva savu spēku pārējām,

radot možuma un svaiguma sajūtu visā

organismā.

Pasaule nebūt nebija tumšos toņos. Tā spēlējās

ar dīvainu dzīves gaismu, ko iepriekš Rebrovs

absolūti nebija pamanījis. Viss apkārt mirdzēja

visdažādākajās nokrāsās. Un te nebija sadalīšanās

starp dzīviem un nedzīviem objektiem. Viss savā

veidā bija dzīvs: pārvietojās, savienojās, saņemot

neatkārtojamu vizmu gammu, atdalījās atsevišķās

pulsējošās nokrāsās, neparasti pārveidojot savus

stāvokļus...

Satriekts par redzēto, Rebrovs piesēdās uz

mājas sliekšņa malas. Un tikai tagad viņš

ievēroja, ka sāka redzēt kaut kādā neparastā

veidā, kā hameleons. Viņa redzesloks bija

ievērojami paplašinājies. Viņš skaidri saredzēja,

nepagriežot galvu, praktiski visu, kas atradās

augšā, apakšā, nopakaļ, no sāniem. Tikai neliela

josliņa apakšā aiz muguras palika neredzama. Lai

pārskatītu visu šo platību, viņam bija

nepieciešams tikai mazliet pagriezt galvu.

Rebrovs nevarēja saprast, kas ir atgadījies ar viņa

redzi. Viņš aizvēra acis, aizklājot tās ar plaukstu.

Tomēr par spīti tam, ka plakstiņi palika cieši

aizvērti, Rebrovs, lai cik tas nebūtu dīvaini,

redzēja personīgo roku, savus pirkstus, kas ir

uzlikti uz plakstiņiem. Vēl jo vairāk, viņš redzēja

visu, kas notika ap viņu, it kā nebija itin nekādu

šķēršļu.

Būdams šokā, Rebrovs noņēma plauktu no

sejas un paskatījās uz to. Un tad viņš atklāja

savas redzes citas apbrīnojamās spējas: jo

spēcīgāk tika koncentrēta uzmanība pirksta

galam, jo dziļāk iekļuva viņa skatiens, palielinot

redzamo apjomu vairākkārt, kā zem palielināmā

stikla. Kaut gan tai pašā laikā Rebrovs juta, ka tur

plaukstu tādā pat attālumā no acīm kā iepriekš.

Viņš redzēja līdz sīkākajām detaļām savu pirkstu

musturaino nospiedumu dīvainu labirintu veidā.

Tie atgādināja cilpojošu apvidu, ko sarobo

nelīdzeni grāvji un pakalni. Zem šā mīklainā

reljefa slēpās cita neredzama pasaule: rozā masa

Anastasijas Novih zīmējums “Majors Rebrovs”

ielenca lokanu un iezilganu cauruļu sazarotas

grīvas, kas intensīvi pulsēja, grūda ar milzīgu

iekšējo spiedienu pa savām juceklīgām ejām

sarkana šķidruma vētrainas straumes. Bet arī šajā,

neticami

dzīvajā

pasaulē,

eksistēja

vēl

izsmalcinātāka pasaule. No tādas padziļinātas

koncentrēšanās Rebrovam pat kļuva nelaba dūša.

Viņš automātiski atrāva savu skatienu no pirksta, un

redze atkal kļuva defokusēta, atgriežot viņa pirkstu

ierastajā izskatā.

Nedaudz atjēdzies, Rebrovs pārslēdza savu

uzmanību uz skaņām. Un arī te viņš sastapās ar

unikālu parādību. Majors nedzirdēja skaņas kā

parasti, bet reāli sajuta tās ar visu ķermeni. Ar

neslēptu ziņkārību majors sāka pētīt sava

organisma jaunās iespējas. Sākumā viņš izjuta

suņu rejas. Šie viļņi bija pilnībā dzīvi, kā

patstāvīgs spēks ar personīgo enerģijas krājumu.

Dzimstot un pavadot ļoti īsu savas dzīves ceļu,

tās ar savām svārstībām izmainīja apkārtējo vidi.

Rebrovs sajuta, kā elastīgie viļņi atsitas pret viņa

ķermeni, līdzīgi kā jūras plašumā viļņi, kuri it kā

veļas viens pēc otra, kā tie apskalo viņu - kā

strauja straume apskalo zemūdens akmeni. Viņš

juta arī citus, daudz smalkākus trokšņus un to

enerģijas dzīves spēku.

Rebrovs ar aizrautību sāka koncentrēties uz

dažādām sajūtām. Un te viņam pavērās absolūti

satriecošs visuma skats. Šīs visas apkārtēja

izplatījuma krāsainās ēnas izrādījās nekas cits kā

vien daudzveidīgi viļņi ar atšķirīgām enerģijām.

Vēl jo vairāk, visi dzīvie un nedzīvie objekti pēc

būtības bija tieši enerģijas daļiņas, kas rada

specifiskus

viļņus.

daudzveidība

mijiedarbība bija iespaidīga. Viļņi nesa sevī

dažādus spēkus un enerģijas, tie kustējās ar

saviem individuālajiem ātrumiem, pastiprināja

viens otru, sastopoties izplatījumā, atspoguļojās,

absorbējās, pārvēršoties citā enerģijā. Vērojot

visu šo krāšņumu, Rebrovs negaidīti veica vēl

vienu satriecošu atklājumu: šī dzīve neizbeidzas!

Tajā neeksistēja jēdziens “nāve”. Enerģijas, kuras

veidoja dzīves būtību, tikai pārgāja no viena

stāvokļa citā, mainot formas. Tās eksistēja

mūžīgi!

No tādiem atklājumiem Rebrovаm aizrāvās

elpa. Ar vētrainu straumi izplūda nebijis prieks,

neierobežota mīlestība absolūti pret visu.

Gribējās ar dvēseli apkampt visu pasauli un

pilnībā izšķīst tās pārsteidzošajā harmonijā.

Rebrovs, iedvesmas pārņemts, sajūsmināti

paskatījās

naksnīgo

debesu

milzīgo

izplatījumu, kurā mirdzēja žilbinošas zvaigznes.

Viņš sajuta no turienes skanošus trokšņus, ko

agrāk nekad nebija dzirdējis. Pareizāk sakot, tie

pat nebija trokšņi, bet gan kāda simfonija, kas

kādā brīdī savienoja visas skaņas jaukā melodijā

un jau citā mirklī lutināja dzirdi ar lielisku

atsevišķa solo skanējumu. Šī mūzika aizrāva ar

savām maigajām pārejām un savu neparasto

iekšējo skaistumu.

Rebrovs

baudīja

harmonisku

Kosmosa

skanējumu. Viņš skaidri sajuta tādu kā iekšēju

nesaraujamu saikni starp sevi un visu šo

pārsteidzošo Visumu. Bija tāda sajūta, ka viņš

precīzi zinātu, kas kur atrodas: kur kvēlojoša

zvaigzne, kur planēta, kur vienkārši gaisma no

sen izdzisušas formas pārveidotās enerģijas. Bet

dažās tumšās Kosmosa vietās skaidri sajuta acij

neredzamu galaktiku un to planētu eksistenci ar

pilnīgi reālu, līdzīgu dzīves prototipu. Rebrovs

juta ne tikai vienkārši vienotību ar Kosmosu, bet

katra sava ķermeņa atoma neizskaidrojamu saikni

ar ikvienu debesu ķermeņu elektronu. Savas

apziņas nezināmajā līmenī viņš saprata, ka, ja vēl

nedaudz pabūs šajā satriecošajā stāvoklī - dziļas

iejušanās Visuma noslēpumos, tad viņam

pavērsies kaut kas neierobežots. Bet šajā mirklī

viņam kļuva patiesi slikti. Šķita - vēl mazliet, un

viņš pazaudēs samaņu. Rebrovs pavērsa skatienu

uz zemi, mēģinot atjēgties.

Operatīvā grupa bija klāt. Cauri durvīm turpu

šurpu sāka skraidīt cilvēki. Rebrova nāsīs asi

iesitās asiņu, šaujampulvera un benzīna smakas,

kā arī vīriešu parfīmu maisījums ar dežūrdaļas

kodīgu smaku un vēl ducis dažādu specifisku šīs

mājas

smaku.

Piebrauca

prokuratūras,

Organizētās noziedzības apkarošanas nodaļas un

"ātrās palīdzības" automašīnas. Pagalmā sākās

intensīva kustība.

Rebrovs attālināti vēroja ļaužu rosību. Cilvēki

bija līdzīgi atšķirīgu viļņu jaudīgiem avotiem, kas

plūda no viņiem pašiem. Ar savas enerģētikas

svārstībām šie viļņi ātri aizpildīja telpu ap māju.

Majors pirmoreiz redzēja, ka cilvēks aizņem

daudz lielāku apjomu, kā tas iepriekš bija

redzams. Pēc izskata ķermenis atgādināja ļoti

sīku bišu spietu, kas dažādās grupās kustējās sev

noteiktos virzienos. Šis iekšējo enerģiju atomu un

molekulu spiets tika aplenkts ar blīvu - aptuveni

divdesmit centimetru biezu miglu. Bet pusmetru

no augšas to pārsedza neparasts mirdzums. Un

viss šis kokons intensīvi izstaroja kaut kādas

enerģijas,

kuras

arī

aizpildīja

apkārtnes

izplatījumu ar neticamu ātrumu.

Rebrovam uzsita pa plecu, kaut ko vaicāja,

viņš kaut ko atbildēja, nenovēršot iekšējo

skatienu no notiekošā procesa apceres. Piegāja

dakteris, sāka interesēties, vai viņš nav ievainots.

Un šeit majors pagriezās un pievērsa uzmanību

šim cilvēkam. Viņš saprata jautājumu daudz

ātrāk, nekā ārsts paspēja to izteikt līdz galam, bet

vienlaikus Rebrovs uztvēra arī citus, daudz

spēcīgākus domu viļņus, it kā dakterī runāja

vairāki cilvēki par pilnīgi pretrunīgām lietām, ar

skaidru negatīvu domu pārsvaru. Turklāt majors

tik skaidri juta ārsta domas, it kā tās būtu bijušas

viņa paša smadzenēs.

Beidzot

rosība

mitējās.

Rebrovs

priekšniecības atļauju devās mājup. Viņš iesēdās

milicijas "bobikā" kopā ar citiem darbiniekiem,

kuri pieteicās viņu pavadīt. Tikko kā bija

iedarbojies motors, majors pārslēdzās uz citu

uztveri. Viņa uzmanību piesaistīja strādājošais

dzinējs. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet Rebrovs

saskatīja to, kas notika iekšā mašīnas mehānismā.

Viņš skaidri redzēja, kā tiek iesmidzināts

benzīns, kas zaigoja dažādās nokrāsās un

sajaucās ar gaisu, kā dzirkstele aizdedzināja šo

maisījumu, kā notika sprādziens. Sprādziena

spēks atgrūda virzuli. Šis virzulis novadīja

enerģiju uz posmainu kloķvārpstu. Caur

kloķvārpstu tā aizgāja uz riteņiem. Riteņi griezās,

saķeroties ar asfaltu. Un it kā enerģijai, kas

pārveidojoties virzīja viņus, bija jātuvina

Rebrovu mājai. Bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, tā

vietā viņš nez kāpēc sajuta, ka māja tuvojas pie

viņa.

Majors ar neslēptu izbrīnu skatījās uz šo

mīklaino pasauli. Viņā bija neizprotamas sajūtas.

No vienas puses - šī pasaule viņam bija kas jauns.

Bet no citas puses - viņš juta, ka visu šo kādreiz

jau bija redzējis: gan Kosmosu, gan atomus un

viļņus. Viņš zināja šo pasauli!!!

Piesardzības dēļ Rebrovs neko neteica

kolēģiem par savām satriecošajām izjūtām, lai

netiktu pasludināts par jukušu. Kaut gan,

raugoties uz visu šo izmainījušās pasaules reālo

apkārtējo skaistumu, dievišķā līmenī viņš

apzinājās, ka tieši cilvēku pasaule ir neprātīga ar

visiem

tās

emocionālajiem

dubļiem

dzīvnieciskajām prasībām.

Kad bija ticis līdz mājai, Rebrovs klusiņām

ienāca dzīvoklī, lai nepamodinātu piederīgos.

Viņš pat neieslēdza gaismu, jo brīnišķīgi redzēja

tumsā. Būtībā tumsas kā tādas nebija. Pasaule

zaigoja ar daudzveidīgu gaismas gammu. Katrs

majora solis un pieskāriens pie jebkā radīja jaunu

viļņu svārstību paisumu un to mijiedarbību.

Rebrovs sagatavoja sev gultasvietu uz dīvāna

un apgūlās uz tā, pareizāk sakot, iegrima kā

pildījums kārtainā pīrāgā, tādā pat neparastā

atomu un molekulu vidē, kas kustējās dažādās

trajektorijās.

Viņš

sajuta

svētlaimīgu

atslābināšanās stāvokli un mēģināja aizvērt acis.

Tomēr, pat pieverot plakstiņus, viņš tāpat kā

pirms mirkļa redzēja visu to pašu pilnīgo telpas

bildi ar “nekustamā īpašuma” dzīvo kustību.

Rebrovs smīnēja: "Kā tagad lai paguļ?" nevarot

saprast, kā rīkoties, viņš sāka aplūkot šo

brīnumaino patstāvīgo dzīvokļa dzīvi. Pēc tam

galvā paši no sevis sāka tīties atpakaļgaitā

aizgājušās nakts notikumi. Un, kad doma nonāca

līdz mirdzošās būtnes gaišās sejas satriecoši

dziļajam skatienam, Rebrova acu priekšā

iemirdzējās spilgts, žilbinošs zibsnis, un viņš

iekrita dziļā miegā.

* * *

Majors pamodās nākamās dienas vidū. Redze

kļuva parasta, tāpat kā agrāk. Tomēr Rebrovs

jutās kā pilnīgi cits cilvēks, it kā iekšpus viņa

notika globāls pozitīvs apvērsums. Ķermenis, lai

cik tas nebūtu dīvaini, vispār nesāpēja. Gluži

pretēji gaidītajam, tas bija spēka pilns, it kā

viņam būtu atgriezusies otrā jaunība. Viss

organisms bija kļuvis viegls un vingrs.

Mājās neviena nebija. Meita bija devusies uz

institūtu, bet sieva acīmredzot uz tirgu. Rebrovs,

svilpojot jautru melodiju, izpildīja rīta rosmi, ko

sen jau nebija darījis. Pacilāja noputējušās

hanteles un modrā garastāvoklī devās dušā.

Nomazgājies viņš ar ierastu kustību izspieda no

tūbiņas skūšanās krēmu un sāka ar otiņu to likt uz

divu dienu neskūtajiem sariņiem, vienā laidā

dungojot sev zem deguna. Un šeit, paskatoties uz

sevi spogulī, Rebrovs sastinga. Viņa mati, kas

piecpadsmit gadus atpakaļ sāka sirmot, bija

pārvērtušies tumši brūnos. Sīkās grumbiņas uz

sejas bija pazudušas. Pazuda maisi zem acīm un

ādas dzeltenīgums. Seja kaut kādā nesaprotamā

veidā bija atguvusi savu dabiski veselīgo

nokrāsu. Bet pats galvenais - acis. Tās kļuva ne

tikai piesātināti brūnas, bet arī atspoguļoja tādu

spēku un spīdumu, kāda Rebrovam nebija pat

jaunībā. Majors piesēdās uz vannas malas. Bet

pēc tam no jauna pielēca kājās, redzot spogulī

savu attēlu. Viņš mēģināja apjēgt: kādas

metamorfozes bija notikušas ar viņa organismu?

Bet pēc tam pārstāja sevi mocīt ar tamlīdzīgiem

"niekiem". Tas taču bija tikai ķermenis.

Beidzot rīta procedūras, Rebrovs aizgāja uz

virtuvi. Kā parasti aplēja sev tēju. Iedzerot tās

malku, viņš pirmoreiz, lai cik tas nebūtu dīvaini,

juta īstu aromātu un šī piesātinātā ūdens garšu.

Viņā pamodās veselīga apetīte. Parakņājies

gandrīz tukšajā ledusskapī, viņš izvilka produktu

paliekas un pagatavoja no tām sviestmaizes, ko ar

baudu sāka ēst. Pirmoreiz pēdējo daudzu gadu

laikā Rebrovs ar baudu ieturēja brokastis.

Dungojot to pašu jautro melodiju, viņš saģērbās

un devās uz darbu rakstīt ziņojumu par savu

"nesankcionēto varonību".

Soļojot pa ierasto ceļu, pa kuru staigāja jau

daudzus

gadus,

Rebrovs

arvien

vairāk

pārliecinājās par to, ka ap viņu, izrādās, eksistē

satriecoša pasaule un viņš pats ir šā dabas

brīnuma daļiņa. Rebrovs gāja un nejuta sava

ķermeņa svaru. Krāsas kļuva daudz spilgtākas,

piesātinātākas, it kā no acīm būtu nokritusi kāda

duļķaina migla. Viņš redzēja īstu, dzīvu apkārtējo

skaistumu. Dzirdēja, kā īstenībā dzied putni. Pat

zvirbuļu čirkstēšanā uztvēra kādu vieglu strīdu.

Viņš sāka saprast šo pasauli tādā kā neverbālā

līmenī.

Rebrovs piegāja pie autobusa pieturas. Gaidot

autobusu, pirmoreiz pēc daudziem gadiem viņš

pievērsa uzmanību koka mizai, kas auga tuvumā.

Tievi un daiļi ieloki nomainījās ar resnām

izliektām daļām, aizraujoši spēlējot ar katras

dzīslas gaismēnu. Bet viss kopā izskatījās pēc

lieliska mīklaina attēla, līdzīga noslēpumainam

labirintam, kas bija uzzīmēts ar neredzamu roku

no saknēm līdz pašai galotnei. Vesela dzīve no

iekšpuses un vesels liktenis no ārpuses...

Pateicoties šim kokam, tam līdzās bija

norisinājušies daudzi notikumi dažnedažādām

būtnēm...

Majors nodomāja: "Jā, mums katram ir

noteikta sava vieta šajā pasaulē. Un katrs šajā

dzīvē ir daudzkārt likteni nesošs elements...

Dīvaini... Pārsteidzoši... Kāpēc gan šie esamības

noslēpumi atklājās tieši man?" Šis jautājums

viņam neizgāja no galvas.

Tikmēr bija piebraucis autobuss, un viņa

priekšā pavērās durvis. "Pierādi!" Rebrovs sev

aiz muguras izdzirdēja nedabiski skaļu, dedzīgu

meitenes balsi. Majors atskatījās, nez kāpēc

nodomājot, ka tas ir adresēts tieši viņam. Bet,

redzot apkampušos jaunu pāri, kurš nepievēršot

nevienam uzmanību, baudīja savu laimi, drusciņ

apmulsa un iekāpa autobusā.

Rebrovs ar grūtībām iespiedās tanī iekšā tā, lai

citiem neaizšķērsotu eju pie izkāpšanas, un

nostājās blakus sēdošām vecenītēm, kuras mierīgi

pļāpāja viena ar otru. Viņam galvā atbalsojās

nepazīstamas jaunavas sacītais vārds „Pierādi”.

Un šeit viena no vecenītēm ar tādu pat neparastu

intonāciju, kā izlikās Rebrovam, sarunas laikā

izteica frāzi: "Dievam, ka...". Majoru izbrīnīja šīs

sakrītošās skaņu daļiņas. Vārdi iekrita dvēselē.

Lai kā viņš ieklausījās blakus sarunā, vairāk nekā

tamlīdzīga tā arī nesaklausīja.

Rebrovs apjucis izkāpa savā pieturā. Galvā

paši no sevis savienojās vārdi, ko izteica dažādi

ļaudis - "Pierādi Dievam, ka...". Ejot garām

teātrim, majors, kā ierasts pārlaida acis pār

afišām. Un te viņa uzmanību piesaistīja kas

tāds... Starp visādiem muļķīgiem uzrakstiem bija

neparasti uzrakstīta frāze "Tu esi Cilvēks".

Eksperimenta pēc Rebrovs novērsās. Pēc tam no

jauna viņš paskatījās uz raibo afišas izkārtojumu.

Un atkal viņa skatiens uzreiz nekļūdīgi nonāca

pie šiem vārdiem, it kā pašlaik tā būtu Rebrovam

pati svarīgākā informācija.

Anastasijas Novih zīmējums “Pierādi Dievam, ka tu

esi Cilvēks, un Dievs tev noticēs”

Viņš papurināja galvu par saviem atklājumiem,

būdams mazliet pārsteigts, un turpināja savu ceļu.

Līdz rajona nodaļai palika pavisam nedaudz,

burtiski divsimt metri. Ceļš stiepās cauri parkam.

Rebrovs gāja nesteigdamies, lēnā pastaigas solī,

domājot pār neparasti salikto frāzi. "Pierādi

Dievam, ka tu esi Cilvēks... Pierādi Dievam, ka

tu esi Cilvēks", - skanēja viņa galvā. Negaidīti

kaut kur blakus skanīga bērna balss skaļi noteica:

"...un Dievs tev noticēs". Majors satrūkās un pat

atskatījās no izbrīna.

Pareizi,

vecmāmiņ?

nošļupstēja

piecgadīgs mazulis, laimīgi smaidot un raustot

savas padzīvojušas vecmāmiņas roku, kura sēdēja

uz soliņa.

Pareizi, pareizi, mans labais, - maigi

atbildēja vecenīte un noskūpstīja mazbērna pieri.

Šis skats un, galvenais, šie vārdi vienkārši

aizkustināja Rebrovu līdz dvēseles dziļumiem.

Galvā momentāni radās gatavs teikums: "Pierādi

Dievam, ka tu esi Cilvēks, un Dievs tev

noticēs" . Kaut kas Īsts un Patiess runāja ar viņu

kā pilnīgi reāla dzīva būtne. Tas ar zīmēm

atbildēja uz jautājumu, kas viņu satrauca. Un te

pēkšņi Rebrovs atskārta. Tā taču ir bijis vienmēr!

Šis Patiesais nav parādījies nez no kurienes un

nekad nekur nav bijis pazudis, Viņš pastāvīgi ir

bijis blakus viņam visas dzīves laikā. Tikai

Rebrovs kā aklais nepamanīja Viņa atbalstu un

zīmes, ar kurām Liktenis viņu dāsni apbēra. Cik

tagad viss ir vienkārši, viedi un skaidri... "Pierādi

Dievam, ka tu esi Cilvēks, un Dievs tev

noticēs..."

* * *

Rebrovs iegāja rajona nodaļas ēkā un klusībā

izbrīnījās par saviem jaunajiem atklājumiem un

novērojumiem. Ļaudis, runājot par viņa

vakardienas darbībām, it kā iejutās viņa lomā.

Vieni skatījās uz visu caur skaudības miglu. Citi

lepojās, ka strādā kopā ar cilvēku, kurš vienmēr

atnāks palīgā. Trešie priecājās par rādītājiem un

par to apbalvojumu, kas tos sagaida par tādu

padoto. Ceturtie slepeni smējās, uzskatot viņu par

"vientiesi" un "dumiķi", kas brīvprātīgi "palika savu pēcpusi zem lodēm kaut kāda tirgoņa

ģimenes dēļ". Un tikai daži, viņa īstie draugi,

patiesi bija vienkārši priecīgi, ka viss tā beidzās

un ka draugs palika dzīvs un vesels. Rebrovs juta

cilvēkus no iekšpuses. Kaut kādā nesaprotamā

veidā viņš sajuta, ko īstenībā viņi domā. Izrādās,

no visiem izteiktajiem apsveikuma vārdiem, no

simt procentiem tikai desmit bija ar vaļsirdīgiem

un tīriem nodomiem. Pārējie deviņdesmit

procenti - no paša nelabā. Ak, cilvēki, cilvēki...

Tomēr Rebrovu šis apstāklis nevis kaitināja, bet

prāvi sasmīdināja. Jo katrs no darbiniekiem naivi

uzskatīja, ka viņš viens ir tāds savu "diženo

Uzskatu majestātes" slepeni domājošais. Bet

Rebrovs tieši tajā arī saskatīja globālu

apkrāpšanu, jo apkārt atradās tādi pat

apzīmogotie Ego leģiona kloni, un reti kurš no

tiem bija patiešām patiesi individuāls savas

dvēseles pasaules patiesības spīdumā.

Rebrovs paskatījās uz dzīvi, it kā no cita

redzes leņķa. Paejot garām "obezjaņnikam" viņš

nodomāja: “Bet ar ko pēc iekšējās būtības mani

kolēģi atšķiras no aizturētajiem? Ne ar ko, tādi

pat cilvēki vien ir. Agrāk Rebrovs šos aizturētos

bija

uzskatījis

par

potenciālajiem

noziedzniekiem, cilvēku sabiedrības dubļiem.

Pašlaik viņš pirmoreiz paskatījās uz viņiem

cilvēciski. Viņi bija tādi paši cilvēki, ar savu

dvēseli, iekšējo pasauli, savām labajām un

sliktajām domām, trūkumiem un vājībām. Un

ārējā atšķirība bija tikai tajā, ka reiz viņi padevās

sava Negatīva provokācijai, un tā radītie apstākļi

viņus nekavējoties pārņēma. Bet lielākoties no tā

taču neviens nav apdrošināts, tai skaitā arī kolēģi,

jo konkrētā problēma ir katrā cilvēkā, viņa

iekšējā globālās cīņas laukā starp labā un ļaunā

spēkiem.

Pārsteidzoši, bet šai dienā ļaudis ar galēji

niknu prāta uzbūvi kaut kā vairījās no Rebrova, it

kā baidījās izbalināties ar kaut ko gaišu un labu

un saļodzīt savu kaut kad izvēlēto pozīciju.

Nodaļas sienās tādu iekšēju ļaundaru atklājās

nedaudz, taču tikpat maz bija arī patiesi labu

cilvēku. Pamatā Rebrovam likās, ka ļaudis stāv

starp labā un ļaunā robežas. Kur doma viņus

pavedināja, turp arī viņi liecās, viņi šūpojās tā, it

kā būtu piedzērušies - te vienā galējībā, te otrā.

Bet viņi neatlaidīgi kārpījās uz neitrālo svītru, it

kā baidījās pazaudēt no redzesloka šo dzīves

orientieri, kas viņiem ir svarīgs. Bet ļaudis

neredzēja vienu - apjomīgo bildi, visu to, kas

uzreiz iekrita Rebrovam acīs. Bet patiesība bija

tāda, ka viņi rāpoja pa riņķi.

Majors apsēdās dežūrtelpā, lai uzrakstītu

ziņojumu, bet viņu no tā pastāvīgi novērsa ar

apsveikumiem, tādēļ rakstīja viņš atskaiti

praktiski līdz vakaram. Tad viens ieskrēja sirsnīgi

parunāt, tad cits... Cilvēki nevarēja vien beigt ar

viņu runāties. Viņi stāstīja dažādus dzīves

atgadījumus, anekdotes, jebkādus niekus, tikai lai

paildzinātu laiku un uzkavētos Rebrovam blakus

mazliet ilgāk. Pievakarē, kad priekšniecība

aizgāja, dežūrdaļā vispār sapulcējās liela un

smejoša kompānija. Un, ja agrāk kolēģi skrēja

pēc darba ātrāk mājup, tad šodien neviens pat

nedomāja

šķirties.

Visi

smējās,

jokoja,

uzmundrināja majoru, "svētīja" uz jauniem

varoņdarbiem. Cilvēki inficēja viens otru ar

jautriem smiekliem, atpūšoties ar dvēseli. Bet

droši vien pats neticamākais bija tas, ka neviens

šajā vakarā ne tikai nedzēra, bet pat neatcerējās

par degvīnu. Kā runā - kad dzied dvēsele,

ķermenis bauda.

Mājup Rebrovs atnāca vēlu pēc pusnakts. Pat

apguļoties

gultā,

viņš

nekādi

nevarēja

distancēties no iespaidiem piesātinātas dienas.

Pasaule mainījās ap viņu ar pārsteidzošu ātrumu,

un viņš mainījās kopā ar to, kaut arī nepaspēja

visu apjēgt līdz beigām un ar ierasto loģiku

izskaidrot. Tagad viņš vienkārši uzticējās savai

intuīcijai. Rebrovs bija pārliecināts - tā zināja par

pasauli gandrīz visu. Šodien, kad viņš uzrakstīja

ziņojumu, intuīcija teica viņam priekšā, ka tie būs

pēdējie viņa atskaites papīri nodaļā, kaut arī

loģika apgalvoja pretējo. "Nu ko", - nodomāja

viņš, - "dzīvosim - redzēsim".

* * *

Nākamajā dienā Rebrovam bija jāiet pie sava

drauga-ārsta uz kārtējo pārbaudi. Viņš jutās

pilnīgi vesels, tomēr vecās apziņas atliekas

pieprasīja

pierādījumus,

kaut

kādu

apstiprinājumu tam, ka viņa ķermenis ir patiešām

absolūtā kārtībā.

Redzot atspirgušu, krasi izmainījušos majoru,

draugs ļoti izbrīnījās. Viņš aplūkoja majoru,

iztaustīja aknas, izmērīja spiedienu... Un

apmulsis paraustīja plecus. Neticot savām acīm,

ārsts nosūtīja Rebrovu uz atkārtotām analīzēm,

palūdza aiziet uz ultrasonogrāfiju un pāris

stundas pastaigāties.

Šo divu stundu laikā majors bija uztraucies kā

students

eksāmenā.

Pareizāk

sakot,

bija

uztraucies ārējais, kaut kāds virspusējais "es", ar

kuru tika saistīta viņa vecā, ierastā domāšana. Bet

jaunais un lielais "ES", kas no iekšpuses

akumulēja viņā neticamu spēku, no kura arī nāca

tā pati intuīcija, palika mierīgs. Tādēļ arī Rebrovs

ļāvās pārdomām un staigāja šurpu turpu, bailēs

prātojot par nenoteikto nākotni, bet tad viņu

piepildīja tāds miers, kā priekšā kusa jebkādas

bailes, kā sniegs zem spilgtas saules siltajiem

stariem.

Knapi sagaidījis norunāto laiku, majors

steidzās uz poliklīniku. Pieejot pie ārsta durvīm,

viņš neizlēmīgi apstājās. Acu priekšā iznira tās

privātmājas pelēkās durvis, aiz kurām nesenajā

naktī viņu gaidīja biedējošā neziņa. Bet šis

redzējums

ilga

tikai

sekundi.

Rebrovs

pārsteidzoši viegli tika galā ar savām īslaicīgajām

bailēm. Atkal kaut kas labs ieskāva majoru no

iekšpuses, un tieši tas deva iespēju redzēt pasauli

gaišos toņos, noskaņojot apziņu tikai uz pozitīvu

vilni. Rebrovs pārliecināti atvēra durvis un

paspēra soli pretī savam liktenim.

Viņa draugs izskatījās nedaudz apjucis.

Nāc iekšā... Tikko atnesa tavus rezultātus.

Apsēdies...

Kādu brīdi ārsts aplūkoja papīrus, salīdzināja

ar iepriekšējiem ierakstiem. Rebrovs sēdēja

klusējot. Sekojot gadiem izstrādātam operatīvā

darbinieka ieradumam, viņš paslepus vēroja ārsta

mīmiku. Viņš berza pieri, piekārtoja brilles,

pārsteigti piepacēla uzacis, ar interesi kaut ko

salīdzināja. Jau pirms sarunas pacients bija

sapratis, ka pats briesmīgākais viņam jau ir aiz

muguras.

Klausies, es neko nesaprotu... It kā viss ir

normāli, viss normā... Tu esi vesels, čalīt, kā

bullis. Nu ko, atzīsties, ar ko ārstējies?

Tak ne ar ko, - Rebrovs paraustīja plecus

un piebilda: - Tā, pie pūšļotājas vienas

aizbraucu...

Pie pūšļotājas, saki?! Droši vien jauniņa

un simpātiska? – dakteris piemiedza ar aci. - Vai

mani neiepazīstināsi?

Lūdzu! Lūk, tikai adresi mājas atstāju...

Ja mājās, nav problēmu, es esmu pacietīgs,

māku gaidīt... Nu, ko es varu vēl teikt par tevi... –

viņš pamāja ar galvu uz medicīniskās izpētes

rezultātiem. - Kā runā tautā - ja cilvēks patiesi

grib dzīvot, tad medicīna ir bezspēcīga.

Viņi iesmējās. Atrisinot visus jautājumus,

majors steidzās atvadīties.

Neaizmirsti par to adresi! – ārsts viņam

beigās atgādināja.

Pacentīšos, - Rebrovs atbildēja, brīnišķīgi

saprotot, ka šo lūgumu viņam diez vai izdosies

jelkad izpildīt.

* * *

Trešajā diennaktī pēc notikušā Rebrovs bija

nedaudz adaptējies savā jaunajā un neparastajā

pasaules uztveres stāvoklī. Viss it kā palika kā

agrāk, bet viņš visu uztvēra citādi. It kā apziņa

pārvarētu kaut kādu robežu, un aiz tās kā

ūdeņiem bagāta upe bangoja dzīves spēks, ar

kura palīdzību Labestība un Mīlestība pārpildīja

dvēseli un izgāza uz pasauli savu pārsteidzošo

iekšējo Brīvību. Rebrovs vairāk juta šo stāvokli

nekā

saprata.

Viņā

atmodās

tādas

kā

neremdināmas izzināšanas slāpes. It kā viņš būtu

bijis badā gadsimtiem, bet pašlaik viņa priekšā

tika atvērtas durvis uz pasauli, kas ir pilna sulīgu

augļu. Viņam gribējās tos visus pamēģināt,

novērtēt to daudzveidīgo garšu, krāsu, to

skaistumu, padzerties no dzīvinoša avota, pilnībā

piesātināties ar to, kas viņam tik ilgi bija liegts.

Anastasijas Novih zīmējuma fragments “Kas tu

esi?”

Rebrovam bija patiesi žēl cilvēku, kuri

neredzēja visu šo krāšņumu, kas eksistēja tieši

viņu deguna priekšā. Viņi bija kā staigājošas

mūmijas, kas notītas ar tādu kā nebeidzamu raižu

miglu. Un, neskatoties uz to, ka viņi no tā cieta,

īstenībā paši nevēlējās atbrīvoties no saviem

apsējiem, kas atsvešināja viņus no īstās pasaules,

tāpēc ka baidījās pazaudēt savus iedomu

pamatus, izšķīst neiepazītajā vidē. Bet Rebrovs

brīnišķīgi saprata, ka visas šīs bailes patiesībā ir

ilūzija, apmāns, ko saviem vergiem bija radījis

nepiesātināmais Ego. Pamatā cilvēki bija atšķirti

no skaistuma dzīvnieciskas iegribas dēļ, jo

nezināja par pašu galveno savu spēku – Dvēseles

īsto Brīvību.

Tajā dienā majors tika izsaukts uz darbu, kaut

arī viņam bija brīvdiena. Bija nepieciešams

nokārtot kaut kādas formalitātes sakarā ar to

neaizmirstamo dežūru. Šodien viņš jutās kaut kā

īpaši. Bez apbrīnojamā apziņas stāvokļa, kurā

Rebrovs uzturējās jau dažas dienas, viņš skaidri

sajuta vēl arī kādu stimulējošu klātbūtni sev

blakus. Šis satriecošais labestības spēks, varens,

līdz sāpēm tuvs dvēselei, atkal un atkal viņu

domās atgrieza pie tās, liktenīgajā naktī

iegaumētās, brīnišķīgās sejas. Šodien šīs jūtas no

zemapziņas nez kāpēc īpaši bija pastiprinājušās.

Tas

piešķīra

Rebrovam

neizskaidrojamu

pārliecību par savu nākotni.

Tuvojoties IeM rajona nodaļai, blakus šosejai

viņš saskrējās ar bezpajumtnieku, to pašu Vasjku,

kurš pastāvīgi dežūrēja "obezjaņnikā". Šo

acīmredzot bija palaiduši vaļā, atzīmējot

priekšniecības priekšā visus savus "ķeksīšus".

Redzot majoru, bezpajumtnieks atplauka smaidā,

it kā satiktu savu draugu.

- Sveicināts, Rebrov!

Majors pasmaidīja. Pirmoreiz dzīvē šis

bezpajumtnieks pateica viņa uzvārdu pilnībā, ar

"r" burtu.

Sveiks, Innokentij Petrovič! Nu ko,

izlaida?

Kādēļ es tiem tagad esmu vajadzīgs! – viņš

pamāja ar roku. - Tur parādījās daudz

interesantāka publika.

Skaidrs.

Vai

cigarete

jums

atradīsies?

bezpajumtnieks pieklājīgi apvaicājās.

Rebrovs pameklēja pa kabatām. Izvilka paciņu

un pasniedza savam nejaušam sarunbiedram.

Še, turi.

Tas ar uzsvērtu akurātību paņēma vienu

cigareti.

Vari

paņemt

visu!

Esmu

atmetis

smēķēšanu.

Pateicos... Tas ir labi, ka atmetāt, -

bezpajumtnieks nomurmināja, kāri slēpjot paciņu

nosmulētajā kabatā. - Bet vai uguntiņa arī

atradīsies?

Rebrovs dabūja šķiltavas un ar smaidu sacīja:

Dāvāju.

Pateicos,

Innokentijs

Petrovičs

apmierinātā

balsī

noteica

un,

māksloti

nopūšoties, piebilda: - Ak, ja man būtu tāds

gribasspēks kā jums…

Tak kurš tev traucē? – Rebrovs pasmīnēja.

Apstākļi.

Majors ar smaidu pašūpoja galvu.

Jā, jā, jā, - bezpajumtnieks ātri teica. –

Lūdzu, nešaubieties. Tieši apstākļi: mājokļa,

nepieciešamo līdzekļu neesamība...

Blēņas! Zini tādu teicienu: "Tas, kurš grib,

sasniedz vairāk, nekā tas, kurš var".

Tā jau ir, tā... Taču man ir par vēlu kaut ko

meklēt. Mana persona, vai zināt, nav pieprasīta

šajos dzīves svētkos.

Nu, kāpēc gan... Visi var atrast vietu zem

saules, ja vien būtu vēlēšanās.

Ak, ja saule tikai lolotu... Viņa taču vēl arī

sapūdē.

Jā, Innokentij Petrovič, tu esi meistars

filozofijā, - Rebrovs nosmīnēja, grasoties

atvadīties no šī "indivīda".

Bet bezpajumtniekam panesās neapturama

pļāpāšana.

Ko tad es... Būtu man piemērots darbs... Es

kalnus nolīdzinātu... Ja vien būtu vismaz kāds

jumts virs galvas...

Iekārtojies par sētnieku vai sargu: gan

jumts, gan nauda, - Rebrovs piedāvāja, metot aci

uz nodaļas pusi.

Zinātnē iegūtā pakāpe neļauj nolaisties

līdz tādam līmenim.

Majors

izbrīnu

paskatījās

bezpajumtnieku un, knapi apvaldot smieklus,

jautāja:

Kāda pakāpe?

Grāds zinātnē... Jūs neesat pārklausījies...

Es taču bezpajumtnieks ne visu dzīvi biju, lūk,

pēdējos desmit gadus... Bet agrāk ziemeļos

strādāju. Ģeoķīmiķis biju... Nodarbojos ar

ķīmisko elementu migrācijas procesu izkārtojuma

studēšanu Zemes garozā...

Vienā mirklī Rebrovam pazuda smiekli, radās

neviltota interese.

Bet kāpēc gan tu agrāk par to klusēji?

А-ā, - viņš atmeta ar roku. - Kāda jēga par

to stāstīt? Ļaudis smīdināt? Īsts kandidāts – un

bomžo...

Rebrovam kļuva kaut kā nelāgi ap sirdi. Tik

daudz gadus komunicēja ar šo cilvēku un būtībā

pilnīgi neko par viņu nezināja.

Jā, jā, - bezpajumtnieks turpināja, kuram

glaimoja tāda uzmanība no majora puses. - Bija

tāda

lieta...

Kādreiz

apguvu

Vernadska,

Fersmana, Goldšmita darbus... Pat aizstāvēju

doktora grādu. Bet še tev, notika Padomju

Savienības sabrukums! Mūsu apvienību likvidēja.

Uzreiz neviens nekam nebija vajadzīgs. Ak,

domāju, kur gan tagad? Un aizbraucu mājup.

Vecāki man ciematā dzīvo, šeit netālu. Nu,

pamocījos, paklaiņoju, un uz pilsētu devos. Pie

savas paziņas sāku dzīvot, it kā civillaulībā. Tikai

ar darbu bija bēda. Bāzos vienā vietā - neņem.

Citā - tas pats. Trešajā - teica nākt pēc kādiem

trim mēnešiem, varbūt atbrīvosies jaunākā

zinātniskā līdzstrādnieka amats. Iedomājaties,

man, zinātņu doktoram, piedāvāja kā ubaga

dāvanu, jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka amatu,

un to ar priedēkli "varbūt"! – viņš iebikstīja sev

krūtīs. – Kādas dusmas mani tad pārņēma... Nu,

un es aizsūtīju visus trīs mājas tālāk. Sanāk,

manas zināšanas nevienam vairs nav vajadzīgas!

Es apvainojos uz visu pasauli. Pie visa tā valdība

ir vainīga, izjauca tādu valsti...

Pag, pag... Tev taču bija mājoklis,

dokumenti...

Bija un izbija, tagad vairs nav, -

bezpajumtnieks

neapmierināti

nomurmināja,

neapmierināts,

viņu

pārtrauca

pašā

iemīļotākajā vietā. - No bēdām es pie mīļā

degvīniņa pieķēros, un mana piegulētāja mani

kopā ar čemodānu izlika ārā. Nu, tad panesās...

Savas mantas nodzēru, dokumentus nozaga...

Sāku nakšņot stacijās un bēniņos. Sākumā bija

bail, pēc tam nekas, pieradu.

Bet vai tavi vecāki ir dzīvi?

Nezinu. Kā uz pilsētu toreiz devos, vairāk

pie viņiem neesmu bijis.

Kāpēc?

Nu, neveikli kaut kā... Aizbrauca kā

kandidāts, atgriezās kā bezpajumtnieks... Nē, nē,

lai labāk viss ciems domā, ka es esmu

kandidāts... Vecāki tā lepojās ar to... Lūk, tāds

man rūgts liktenis... Taču, ja būtu normāla

valdība, neatgadītos nekas tāds...

Un tad bezpajumtnieku “panesa” - viņš pārgāja

aizskarošiem

izteicieniem

paaugstinātā

tonalitātē attiecībā uz viņa dzīves "vaininieku".

Rebrovs pa to laiku gremdējās personīgajās

domās. Šis novecojošais cilvēks atradās praktiski

pašā dibenā, bet līdz pat šim brīdim dzīvoja ar

iluzorām pagātnes ambīcijām. Viņam svarīgāk

bija nevis ikdienas darbs ar sevi, pārvarēt savu

slinkumu un egocentrismu, bet gan saglabāt par

sevi iedomātu mītu priekš tiem cilvēkiem,

kuriem, ja godīgi, tas nebija svarīgi. Majors

brīnišķīgi saprata, ka nedz valdība, nedz

pārmaiņu laiks nav vainīgi sarunas biedra liktenī.

Viņš pats ir vainīgs. Viņš ļāva dusmām un

lepnībai sagrābt apziņu un apvīt to ar savām

saknēm. Viņš palaidās slinkumā un izveidoja no

sevis simtprocentīgu alkoholiķi. Šis cilvēks ar

blīkšķi zaudēja savu vitāli svarīgo iekšējo cīņu,

tādēļ arī vaino visus un visu sev apkārt, bet tikai

ne savu nelaimju galveno nesēju - personīgo Ego,

par kura vergu viņš kļuva uz visu savu atlikušo

mūžu. Par vergiem nedzimst, par vergiem kļūst.

Dzīve nodemonstrēja Rebrovam šo spilgto

piemēru, it kā gribot uzsvērt iekšējās uzvaras

svarīgumu

pār

briesmīgo

valdnieku

egocentrismu, kas nomāc lielāko cilvēces daļu.

Tā parādīja, ka šo pūķi vajag cieši saķēdēt savā

prātā un noturēt viņu ar gribasspēku, ticību un

visaptverošo mīlestību. Tikai tad negatīvisma

melnais mākonis zudīs un apziņā iestāsies

sengaidītā skaidrība un dzidrs redzējums. Lūk,

tad pasaule arī atklās tīra skatiena priekšā visas

savas īstās vērtības.

Majors stāvēja domīgs ar bezpajumtnieku, kurš

spļāva ārā visu sasāpējušo, kad blakus iekaucās

jaunas ārzemju automašīnas bremzes. Vadītājs

kādu laiku raudzījās dīvainajā pārītī, bet pēc tam,

uzsitis pa stūri, sāka kāpt ārā no mašīnas.

- Oho, Rebrov! Cik vasaras, cik ziemas ir

pagājušas?

Majors atskatījās, un viņa acis dzīvi

iemirdzējās:

Lūk tie ir jaunumi! Sergej!

Bezpajumtnieks apgriezās un lietišķi sāka

taisīties prom.

Labi, es iešu...

Laimīgi, - Rebrovs pamāja ar galvu,

neatraujot skatienu no sava armijas biedra,

pateicoties

kuram

viņš

kādreiz

uzsāka

jurisprudences ceļu. -Neticu savām acīm...

Viņi stipri paspieda viens otram rokas un

brālīgi apkampās.

Neesmu tevi redzējis simts gadus...

Malacis, labi izskaties! – Sergejs smaidot sacīja.

Bet tu, es skatos, esi “riepiņu” sev uzēdis,

- Rebrovs pajokoja, izmantojot veco studentu

žargonu.

Kur nu bez tā?! Pie amata it kā tā piederas,

- viņš noglaudīja savu vēderu, iepakotu dārgā

kostīmā.

Bet kur tu pazudi? Kā aiztinies no

milicijas, tā pazudi. Kaut vai atklātni atsūtītu,

sak, dzīvs un vesels.

Tu vislabāk zini, kāds es esmu rakstnieks!

Atceries, kā sacerējumu rakstīju?!

Viņi iesmējās, atceroties detaļas.

Vai tad ko tādu var aizmirst, - Rebrovs

piezīmēja.

Goda vārds, līdz šim rakstīt nemāku.

Un kā tad tu strādā?

Nu, es taču neko nerakstu, es tikai

parakstos.

Ak tā, tad skaidrs...

Viņi no jauna iesmējās.

Un kur tu "mājo"?

Es pašlaik pārvaldu koncernu.

Nopietni?!

Jau septīto gadu. Paldies, ka juridisko

izglītību jaunībā ieguvu. Pašlaik biznesā jābūt

vērīgam, dokumentos it īpaši. Visi sev kādu

labumu cenšas iegūt. Konkurence, pats saproti...

Klausies, labi, ka es tevi satiku! Bet es šeit galvu

lauzu... Man ļoti ir vajadzīgs drošības dienesta

priekšnieks. Nāksi pie manis strādāt? Tu esi

godīgs, krietns vecis. Par taviem operatīvā

darbinieka varoņdarbiem esmu gana daudz

dzirdējis. Zeme, kā nekā, ar baumām pilna...

Mašīnu tev došu, ar mājokli, ja vajag, palīdzēšu.

Alga ir divi tūkstoši “zaļo”...

Gadā?

Nu, Rebrov, tu savā nodaļā pavisam esi

atpalicis no dzīves! – draugs iesmējās. - Mēnesī,

protams. Plus ceturkšņa prēmija. Nu, kā, piekrīti?

Rebrovs stāvēja, apstulbis no tāda negaidīta

piedāvājuma. Kāds maigi pieskārās pie viņa labā

pleca. Majors pagriezās, bet aizmugurē viņam

neviena nebija. Viņš paskatījās uz pelēko

milicijas ēku, un kā akmens nokrita no viņa

dvēseles. Rebrovs juta, ka visu, kas bija jāizdara

šajā likteņa krustojumā, viņš jau ir izdarījis.

Nekas viņu tur vairs neturēja. Majors sajuta šo

iekšējo brīvību. Paskatoties uz debesīm, viņš

redzēja, kā aiz mākoņiem parādījās žilbinoša

saule. Rebrovs piemiedza acis, un viņam uz

acumirkli parādījās smaidošās Būtnes gaišā seja.

Pagriežoties viņš ar smaidu atbildēja:

- Bet kāpēc gan ne?

VISS IR TIK

VIENKĀRŠI

Viņš izpaužas vienkāršībā.

Sarežģījot vienkāršību,

Mēs zaudējam Viņu.

Bet viss ir tik vienkārši.

Rigdens Džappo

Saule lēnām cēlās pār horizontu, apspīdot visu

dzīvo sev apkārt ar siltu, maigu gaismu. Ar ūdeņu

kustību

uzvizmoja

neliela

upīte,

koķeti

piemiedzot ar aci apkārtējai dabai. Vijīgi upes

ieloki valdzināja ar savu daiļo skaistumu

neizmērojami zaļo tīrumu, kas dedzīgi turēja to

smaragdzaļos apskāvienos. Tūkstotis dimanta

rasas lāsīšu uz tīruma zālītēm katru rītu ar spilgtu

atspulgu neatkārtojamo spēli dāvāja upītei

apbrīnas vērtas minūtes. Un jo augstāk cēlās

saule, jo retāk gurdeni nopūtās upīte un jo vairāk

tā atklāja savu īsteno skaistumu no pienainās

miglas vieglā plīvura.

Šī dabas brīnuma krastā sēdēja padzīvojis

makšķernieks. Nez kāpēc cope šodien nevedās.

No tā arī garastāvoklis bija attiecīgs. Migla, kas

cēlās no upītes, it kā speciāli slēpa dūmakā

apkārtējo ainavu, attālinot cilvēku no ārpasaules

un gremdējot viņu savā iekšējā pasaulē.

Vienkrāsainā pludiņa valdzinošā līgošanās

netīšām uzvedināja uz skumjām domām par sevi

un savu nodzīvoto dzīvi un neparasto likteni.

Ko tikai nav piedzīvojis savos gados

Timonņikovs Grigorijs, Dmitrija dēls! Bijis ir

viss: grūta bērnība, vētraina jaunība, liela

mīlestība, šausmīgs karš, bads, posts, ģimene,

bērni, smags darbs, pagodinājums un cieņa,

pensija, mazbērni, sievas nāve... Liktenis

pārbaudīja viņu visās savās izpausmēs: gan

negaidīti aplaimoja ar sengaidītu laimi, gan

nežēlīgi to atņēma, pēc tam no jauna atalgoja un

no jauna atņēma. Bija neiespējami pierast pie tā

straujajiem

pagriezieniem,

pēkšņiem

uzlidojumiem un kritieniem. Bet Grigorijs

neatlaidīgi pārvarēja šīs grūtības soli pa solim.

Tās norūdīja viņa raksturu, audzināja gribu,

radīja mērķtiecību. Šķita, ka dzīve bija nodzīvota,

kādus vēl trikus varēja sagaidīt šajā vecumā, un

tomēr...

Viņš nekad nopietni neaizdomājās par to, kas

ir vecums. Jaunībā likās, ka reibinošā jaunības

laime un tās baudīšana ilgs mūžam. Kara laikā

par vecumu vispār nebija domu, jo neviens

nezināja, kas ar viņu notiks pēc minūtes.

Nobriedušajā vecumā šis temats arī kaut kā

paslīdēja garām - netrūka ikdienas klapatu darbā

un ģimenē. Viņš redzēja ap sevi sirmgalvjus,

palīdzēja viņiem... Bet reāli nekad neiedomājās,

ka pats kādreiz nodzīvos līdz tik cienījamam

vecumam.

Dzīve, lai cik tas nebūtu dīvaini, palidoja

garām kā viens mirklis. Un lūk, vecums bija

pienācis... Ķermenis saraucās, āda nokarājās,

mati kļuva retāki, kustības ierobežotas.

Anastasijas Novih zīmējuma fragments “Kas

tu esi?”

Arī dažādas slimības sāka pieķerties. Grigorijs arī

agrāk uz sevi spogulī reti skatījās, bet tagad vēl jo

vairāk baisi bija tanī raudzīties. Pienākot vecumam,

viņa seja kļuva pilnīgi citāda. Tikai acu skatiens,

šķiet, palika agrākais, tiesa gan, bija izbalējusi to

krāsa un zudusi palaidnīgā uguntiņa. Bet pats

paradoksālākais - dvēselē viņš palika jauns.

Nemainīgi saglabājās visi tie paši prieka,

dvēseliskie sajūsmas impulsi, taču ķermenis vairs

nespēja ar agrāko sparu paust šīs jūtas.

Lūk, kur bija viss vecuma aizvainojums un

sāls - šī neticamā plaisa starp iekšējo stāvokli un

ārējo. Droši vien tādēļ viņam vienmēr bija grūti

sevi iztēloties kā sirmgalvi. Viņš nevarēja izjust

tieši iekšējā vecuma stāvokli.

Dīvainas sajūtas... Nepaspējis padzīvot kā

pienākas, bet, skat, tu jau esi uz mūžības

sliekšņa... Kur gan ir šīs esamības jēga? Kādēļ

liktenis deva tev tik daudz grūtību un zaudējumu?

Kādēļ ir visi šie izturības pārbaudījumi un

saspringtais darbs? Taču būtībā, ja padomā, viss,

ko tu ikdienā darīji, uz ko tērēji nervus un

spēkus, kam atdevi sevi pilnībā, izrādījās viena

mirkļa vērts. Tas nozīmē, ka gadi ir iztērēti

mirkļos, ko kādreiz uzskatīji par svarīgiem, un, ja

palūkojas uz tiem no nodzīvoto gadu augstuma,

tie izskatās absolūti nenozīmīgi un bezjēdzīgi. Un

kādēļ tādus sarežģījumus cilvēkam uzstāda

liktenis? Viņš knosās kā tārps visu dzīvi... Kāda

jēga no tā? Nē, protams, var atrast sev daudz

attaisnojumu, ka, re, dzīve tomēr nav dzīvota

veltīgi. Bet, ja pats no sevis rodas jautājums

“Kādēļ tu dzīvoji?”, skaidrs, ka zemapziņā

cilvēku kaut kas satrauc, it kā viņš kaut ko nav

paspējis izdarīt, pabeigt... Bet ko tieši?

Jau kuro reizi Grigorijs pārcilāja savas

atmiņas. Viņš izaudzināja labus bērnus, kuri

savukārt piedzemdēja jaukus mazbērnus. Kā saka

- uzbūvēja māju, iestādīja koku, nosita čūsku un

izaudzināja dēlu. Un tomēr viņā bija kāds

neizskaidrojams satraukums... Viņš uztraucās ne

sadzīves, bet tādā iekšējā atskārsmes līmenī.

Dažbrīd Grigorijs juta, ka ir tuvu atminējumam,

bet dažbrīd viņam likās, ka šis noslēpums

atvērsies tikai pirms nāves. Viņš baidījās, bet ne

no pašas nāves kā tādas. Frontē karš bija

iemācījis pārvarēt nāves bailes. Bet viņš baidījās

no tai sekojošās neziņas, baidījās, ka tajā

momentā nodzīvotās dzīves apjēgšana izrādīsies

pārāk vēla, lai kaut ko izlabotu vai mainītu.

Pēdējos gados Grigorijs diezgan bieži

pārdomāja to. Laika viņam bija vairāk nekā

pietiekami. Nebija kur steigties, nebija kur skriet

pa galvu pa kaklu. Viņam jau sen nebija saistību

sabiedrības, kolektīva un ģimenes priekšā.

Ķermenis bija vārgs un nepieprasīja agrākās

rūpes. Tā kā viss, kas viņam palika, bija apkopot

nodzīvoto gadu rezultātus. Un Grigorijs atkal

gremdējās savās domās – viens pats.

Vecīgā vientulība droši vien ir vienīgais

pārbaudījums, pie kā ir grūti pierast. Tā nogalina

ar savu apkārtējo klusumu, bezcerību un totālu

nomāktību, liek just zaudējumu rūgtumu un

eksistences bezjēdzību. Tā apspiež un rada bailes

un sajūtu, ka tevi visi aizmirsīs un tu esi

nederīga, sagrabējusi lieta, kas ir pamesta

noputējušajos

bēniņos.

Grigorijs

nebija

paredzējis, ka vecums izsauks tādas nepatīkamas

sajūtas - it kā tevi kā nevajadzīgu noraksta no

kuģa uz neapdzīvotu salu. Apkārt bango vesels

dzīves okeāns, bet tu jau esi tikai šīs viļņojošās

stihijas novērotājs. Atmiņas par pavadītajām

dienām neliek miera. Dvēsele raujas atpakaļ, taču

"ķermenis-laiva" ir pārāk nobružāts un caurs.

Nav spēka to salabot un nav iespējas uzbūvēt

jaunu...

Cilvēks baidās no vientulības visu savu

apzināto dzīvi un rezultātā saņem to kā

neizbēgamu apstākli. Kuram gan ir vajadzīga

veca matērija? Nevienam, tanī skaitā arī pašam

sev. Taču tev tāpat kā agrāk gribas dzīvot un

baudīt visus pasaules labumus. Bet vecums atņem

daudzas baudas. Tā apkārtējais skanošais

klusums liek cilvēkam aizdomāties par savas

eksistences jēgu. Tas pastiprina daudzkārt to

iekšējo stāvokli un domas, kas pārsvarā bija visas

dzīves laikā.

Grigorijam nebija sev ko pārmest. Viņš

vienmēr sekoja savas Sirdsapziņas likumiem. Tie

bija visas viņa rīcības, dzīves lēmumu galvenais

kritērijs. Viņš dzīvoja priekš cilvēkiem un

cilvēku dēļ. Un ļaudis atbildēja viņam ar savu

mīlestību un cieņu. Grigorijam bija daudz

draugu. Bet, lūk, tuvu draugu, ar kuriem varēja

padalīties itin visā, kas bija sasāpējis dvēselē,

diemžēl vairs nebija starp dzīvajiem. Sieva

nomira. Bērni dzīvoja tālu ar savām ģimenēm.

Vecītis nemaz negribēja viņus apgrūtināt ar savu

vecumu un jo vairāk ar saviem pārdzīvojumiem.

Lūk, tā arī sanāca, ka dzīves beigās nebija ar ko

pat ar domām padalīties, taču tieši pašlaik kā vēl

nekad gribējās izdzirdēt vārdus, kas ir silti un

dvēseli mierinoši, just blakus radniecisku dvēseli,

izkliedēt savas bailes pirms tās neziņas, kas

gaidīja viņu aiz neizbēgamās esamības robežas.

Sirmgalvis sēdēja krastā, viegli saliecies no

domu smaguma. Zivis joprojām neķērās. Viņš

automātiski

izvilka

makšķeri

ūdens,

pārbaudīja ēsmu, pakārtoja pludiņu un atkal

iemeta to upē.

- Ē-he-hē, - nopūtās sirmgalvis, pamasējis savu

savilkto kaklu.

Rēta uz sejas, kas stiepās no labās auss līdz

apakšžoklim, nedaudz iesmeldzās. Sirmgalvis

izbrīnījās un tai pašā laikā saausījās. Tā tas

vienmēr notika viņa dzīves svarīgākajos dzīves

mirkļos. Tāds dīvains iekšējs “zvaniņš”, un tad

vēl rozīgi iesarkans plankums kakla augšējā

skriemeļa apvidū, kas viņam parādījās kara laikā

pēc paša mīklainākā gadījuma viņa liktenī.

Tas notika 1942. gada rudenī. Pēc vāciešu

kārtējā

uzbrukuma

sarkanarmieši

atpūtās,

iekārtojušies kā nu kurš. Grigorijs kopā ar savu

draugu Koļu Veperski gulēja blindāžā. Ārā līņāja

lietus. Hitlerieši ik pa laikam apšaudīja krievu

pozīcijas. Šur un tur atskanēja sprādzieni, pa

retam bija dzirdamas automātu ugunis. Jauniņie

papildspēki drebēja, lūkodamies pa malām.

Rūdītie kaujinieki attiecās pret to mierīgāk,

mēģinot kaut mazliet pasnaust, tādējādi taupot

spēkus.

Blindāžā ienāca karavīrs, puisis ap gadiem

trīsdesmit, un skaļi savā melodiskajā balsī

noteica:

- Timoņnikov, Veperski, steidzami dodieties

pie komandiera!

Grigorijs, garām ejot, paskatījās uz karavīru.

Acīmredzami jauniesauktais, jo bija apģērbts

jaunā formā. Viņu acu skatieni negaidīti satikās.

Grigoriju līdz sirds dziļumiem aizkustināja puiša

neparasti spēcīgais un tajā pašā laikā tuvais un

labsirdīgais skatiens. Viņa skaidrās acis spīdēja

ar neparastu iekšējo spēku un tīrību. Visas savas

nodzīvotās dzīves laikā Grigorijs nebija saticis

nekā tamlīdzīga - nedz agrāk, nedz vēlāk.

Tuvumā nodārdēja kārtējais sprādziens.

Grigorijs ar draugu ātri uzmeta uz pleciem

apmetņus un paņēma ieročus. Iznākot no

blindāžas, viņi sāka virzīties pa tranšeju. Zābaki

stiga dubļu putrā. Šaustīja pastiprinājies lietus.

Pūta spalgs vējš.

Pirmais gāja Veperskis, aiz viņa Grigorijs, bet

noslēdzošais bija tas pats nepazīstamais kareivis.

Un, tikko kā viņi bija nogriezušies tranšejas

pirmajā pagriezienā, kas atradās burtiski desmit

metrus no blindāžas, kā kļuva dzirdams šāviņa

pieaugošais svilpiens, kas lidoja viņu virzienā.

Grigorijs, būdams veterāns, momentāni reaģēja.

Spriežot pēc visa, šāviņam bija jāsprāgst turpat

blakus. Laika gandrīz nebija. Asi apgriezies, viņš

gribēja nogāzt to puisi gar zemi. Grigorijs kliedza

"Gulties!", bet viņa roka šķērsoja tukšumu. Šajā

momentā notika sprādziens.

Šāviņš trāpīja blindāžā. Grigorijs palēnināti

redzēja, kā sašķīst baļķi, dubļu gabali, kaut kādi

priekšmeti... Un pēkšņi no viņa kāju apakšas

izlidoja nez no kurienes uzradies sniegbalts

balodis. Un tik tuvu, ka Viņa žilbinošais un

zilgani baltais spārns pat aizķēra Grigorija seju.

Viņš juta, kā noreiba galva un sāka krist, it kā

nolaižoties mīkstā pēlī. Viss bija kā miglā. Viņš

redzēja biedrus un sanitāru, kuri bija noliekušies

pār viņu. Viņu purināja. Kāds tālumā kliedza:

"Kontūzija". Pēc tam viņu kaut kur nesa. Bet viņš

joprojām domāja par to puisi, kurš pasauca viņus

pie komandiera. “Vai viņš ir dzīvs? Vai paspēja

izglābties?” Starojošās gaišzilās acis bija viņa

acu priekšā tikpat skaidri kā viņš redzēja tās tur,

blindāžā, uz īsu, bet tik neaizmirstamu

acumirkli...

Bet pats dīvainākais sākās pēc tam, kad viņš

nāca pie samaņas.

- Laimes krekliņā tu piedzimi, puis, -

padzīvojušais

sanitārs

noteica,

apsaitējot

Grigoriju. - Būtu aizkavējies par sekundi ilgāk,

un viss. Es tik un tā brīnos, kā tev sprādziena

vilnis galvu nenorāva.

- Vai viņš ir... dzīvs? - Grigorijs jautāja vājā

balsī.

- Kas? Veperskis? Kur gan viņš paliks... Viņš

gan tranšejā iegūlās. Atšķirībā no tevis. Tikai

plaukstas locītavu salauza, kad krita.

- Tas... puisis, kurš pasauca... mūs pie

komandiera?

- It kā neviens nebija ar jums kopā... Un kurš

jūs varēja pasaukt pie komandiera? Komandieris

trīs stundas atpakaļ uz štābu aizbrauca. Tu droši

vien murgo, puis... Mēģini iemigt, tev pašlaik

spēki ir vajadzīgi. Bet pēc tam noskaidrosim...

Nākamajā dienā tapa zināmi drausmīgi

jaunumi: nakts kaujā gāja bojā praktiski viss viņu

bataljons. Tāds likteņa pavērsiens satrauca

Grigoriju ar savu neticamību. Viņš atkal un atkal

atgriezās pie savas izglābšanās mīklas, analizējot

katru detaļu. Grigorijs atcerējās - blindāžā

ienākušā puiša apģērbs bija nevis vienkārši jauns,

bet pilnīgi sauss, kaut arī ārā lija lietus. Tādos

laika apstākļos obligāti samirksi, kamēr nonāksi

no komandpunkta līdz viņu blindāžai... Un šis

balodis... No kurienes karalauka vidū bija

uzradies

šis

sniegbaltais

un brīnišķīgais

radījums? Taču tā nebija mirāža. Grigorijs skaidri

viņu redzēja, tāpat kā visu pārējo, reāli juta, kā

putns uzlidoja, aizķerot viņu ar savu spārnu. Kaut

arī dakteri gandrīz pārliecināja, ka tā bija tikai

šāviņa lauska, kas ieskrambāja viņa seju. Nekā

briesmīga, pat kauls nebija aizķerts. Vienkārši

sašķēla ādu no labās auss līdz apakšējam žoklim.

Šī akurātā rēta palika viņam uz visu atlikušo

dzīvi, un vēl toreiz uzradās rozīgi sarkans

plankums kakla augšējo skriemeļu rajonā - tās

bija divas šīs neaizmirstamās dienas piemiņas

zīmes. Dakteri gandrīz pārliecināja viņu par to,

ka visām šīm "zīmēm" ir pilnīgi dabisks

izcelsmes raksturs. Tur ieskrāpēja un tur sasitās.

Turklāt vēl Veperskis nez kāpēc visu pilnībā

noliedza, apgalvojot, ka nebija nekāda puiša un

viņi divatā it kā pilnīgi nejauši bija izgājuši no

patvēruma, lai aizietu uz kaimiņu blindāžu pēc

mahorkas. Un, izrakstoties no hospitāļa, Grigorijs

jau gandrīz tam bija noticējis.

Tikai dzīve asos pagriezienos sāka pastāvīgi

atspēkot tādas pārliecības. Ikreiz, kad Grigorijam

draudēja briesmas vai iestājās atbildīgi izvēles

momenti, rēta sāka klusi iesmelgties. Pēc sāpes

pakāpes Grigorijs juta, kā ir labāk rīkoties.

Pateicoties tādam savdabīgam "dialogam", viņam

izdevās izvairīties no daudzām briesmām un

noturēt dzīvē pareizo savas sirdsapziņas līniju.

Arī tagad, aplūkojot šo kara epizodi pēc

nodzīvotajiem gadiem, viņš saprata, ka tas

gadījums ne tikai izglāba viņam dzīvību, bet arī

noteica ko ļoti svarīgu viņā, kas iespaidoja tālāko

likteni. Viņš bieži atcerējās to puisi. Kad ap sirdi

kļuva pavisam smagi, domās komunicēja ar viņu.

Pārsteidzoši, bet no tā tapa daudz vieglāk, zuda

bailes un izmisums. Un šis neaizmirstamais,

starojošais skatiens, kas bija vērsts uz Grigoriju,

atjaunoja mieru, piešķīra pārliecību un deva

spēku pieplūdumu.

Bet vēl dīvainākas metamorfozes notika ar

viņa draugu - ar Nikolaju. Viņi zināja viens otru

no bērnības, dzīvoja vienā rajonā un bija draugi.

Kopā viņus iesauca frontē. Viņi dalīja uz pusēm

pēdējo izsniegto uztura devu un kopā izcieta

visas kara dzīves grūtības. Nikolajs bija neslikts

biedrs un draugs. Vēl pirms tās liktenīgās dienas

viņš iepazinās ar kādu jaunavu no saimniecības

daļas. Viņu sauca par Кlāru. Koļa sāka ar viņu

satikties, un no tā brīža viņu it kā samainīja.

Sākumā izmaiņas bija nenozīmīgas, bet ar katru

dienu tās pieauga savā negatīvajā spēkā, sapinot

viņa apziņu ar kaut kādām uzmācīgām idejām.

Turklāt šīm idejām bija skaidri sveša daba,

nekādā veidā ne viņa personīgā. Klāra izrīkojās

ar Nikolaja dvēseli kā gribēja, pārvēršot normālu

puisi par čīkstuli, skopuli un īgņu. Viņš sāka

izvairīties no draugiem, kļuva iedomīgs. Viņa

bijusī vīrišķība nomainījās ar bailēm pat pašas

nenozīmīgākās bīstamības priekšā. Nikolajs

centās lieku reizi no ierakuma galvu nepacelt.

Uzbrukumu laikā manāmi atpalika, pazūdot

aizmugurē un vēlāk aizbildinoties ar sliktu

pašsajūtu.

Ja tas būtu noticis miera apstākļos, maz kurš

tam pievērstu uzmanību. Bet frontē, kur saasinās

un spilgtāk izpaužas visas cilvēka īpašības,

tamlīdzīgas vājības ir saskatāmas kā uz delnas.

Daži vērtēja to kā gļēvulību un nodevību, daži

uzskatīja, ka cilvēks vienkārši “salūza”. Frontē

bija ne mazums tādu, kuru psihe vienkārši

neizturēja spēcīgo ikdienas stresu. Un tikai

Grigorijs, pazīstot draugu daudz gadus, saprata

tik postošo pārmaiņu īsto cēloni. Būtībā

mīlestībai ir jātrīskāršo vīrišķība un spēks,

turpretim gadījumā ar Nikolaju viss notika

diametrāli pretēji. Grigorijs redzēja, kā iet bojā

draugs. Viņš visādi mēģināja atrunāt Koļu no

randiņiem ar šo sievieti. Viņš it kā piekrita, jo

pašam bija pretīgs jaunais tēls, ko cītīgi no viņa

veidoja paša "iecerētā". Bet tikko kā bija radusies

iespēja, Nikolajs kā apsēsts atkal laidās pie viņas

uz satikšanos.

Pēc tā neaizmirstamā notikuma, kas bija

izglābis viņu abus dzīves, Nikolajs pārvērtās

pavisam. Kopā ar Grigoriju viņš nokļuva

hospitālī ar labās plaukstas locītavas lūzumu.

Viņš pilnībā noliedza šo neparasto izglābšanos,

tāpat kā visu pārējo, ko stāstīja Grigorijs, un

atkārtoja kā papagailis savu atgadījuma versiju.

Nevar teikt, ka pašu Grigoriju tas kaitinātu. Viņā

nebija dusmu, tikai vienīgais jautājums: "Kāpēc

Nikolajs

noliedz

to,

kas

bija

pilnīgi

acīmredzams?"

Pēc tā viņu ceļi frontē šķīrās. Klāru pārcēla

strādāt par apgādnieci frontes aizmugurē. Kamēr

Nikolajs gulēja hospitālī, sieviete pamanījās

apprecināt viņu ar sevi, noformēt viņam

invaliditātes dokumentus un pārvest pie sevis uz

jauno dienestu aizmugurē. Viņš vairs nepretojās

kā agrāk bija gadījies. Gluži pretēji - visādi viņu

aizstāvēja drauga priekšā. Tā arī Grigorijs

izšķīrās ar viņu vēl kara gados.

Pēc uzvaras viņi sastapās dzimtajā rajonā.

Nikolajs ievērojami bija noapaļojies valsts

apgādē. Abiem bija jau majora pakāpe. Abiem -

krūtis ordeņos. Bet atšķirībā no Nikolaja,

Grigorija sirdsapziņa palika mierīga. Katrs

ordenis viņam nebija vienkāršs metāla gabals. Tie

vispirmām kārtām bija atmiņas par viņa dzīves

neaizmirstamajām un varonīgajām dienām, viņa

drosmes un vīrišķības virsotnēm. Viņam nebija

kauns paskatīties ļaudīm acīs. Un galvenais -

nebija kauns paša priekšā par nodzīvotiem

gadiem.

Grigorijs iekārtojās par traktoristu dzimtajā

kolhozā. Nikolajs, sievas ietekmēts, aizgāja

strādāt uz rajona komiteju. Kad Grigoriju

izvēlējās par kolhoza priekšsēdētāju, Nikolajs

gandrīz vienlaikus kļuva par rajona komitejas

priekšsēdētāju. Un, ja pirms tam viņu ceļi

krustojās reti, tad šai dzīves posmā viņi atkal

sagāja vienā sliedē.

Lai gan Nikolajs un Grigorijs bija kādreizējie

draugi un pulka biedri, Nikolajs pastāvīgi

provocēja konfliktus kopējā darbā, kā saka, bāza

kokus riteņos. Un, lai kādu iniciatīvu Grigorijs

uzsāktu

labklājības

ļaužu

dzīves

uzlabojumam, Nikolajs apspieda viņu ar

instrukciju

kalnu.

Tā

notika

neredzamā

konfrontācija. Vairākas reizes Grigorijs mēģināja

ar Nikolaju atklāti izrunāties, lai reizi un uz

visiem laikiem atrisinātu visas problēmas. Jo no

tāda neattaisnota niknuma cieta ne tikai viņš, bet

arī apkārtējie, kas bija daudz sāpīgāk. Tomēr

Nikolajs visu laiku izvairījās no šīs sarunas, gan

atrunājoties, ka esot aizņemts, gan rupji un

augstprātīgi apraudams draudzīgo iniciatīvu.

Viņā ar gadiem parādījās uzpūtība un savas

partejiskās personas nepieejamības sajūta.

Gadi lidoja ar vēja spārniem. Grigorijam

izveidojās relatīvi laimīga ģimenes dzīve.

Piedzima pieci bērni. Klāra pēc dažiem

neveiksmīgiem mēģinājumiem ar grūtībām

dzemdēja vienu. Zēnu lutināja un loloja,

audzināja komfortā un ar dažādām ērtībām.

Tomēr viņš izauga par nelabojamu liekēdi un

dzērāju. Un jo ātrāk skrēja gadi, jo spēcīgāk

šaustīja viņus dzīve pašās sāpīgākajās vietās.

Sākumā vienīgais dēls aizgāja bojā būtībā dumjā

nāvē - piedzēries pakrita zem vilciena. Klāru

paralizēja. Ilgus gadus viņa palika guļot gultā, un

mira ļoti smagi. Nikolajs pārcieta divus infarktus.

Viņš vienīgais no visas savas ģimenes palika

dzīvs. Un nekāda nauda, kas tika tik rūpīgi krāta

viņu dzīves laikā, nekādas augstas pazīšanās un

sakari nespēja novērst ģimenes traģēdiju.

Vecumdienās Nikolajs palika pilnīgi viens. Uz

viņu baisi bija skatīties. Viņš novājēja, acis

iekrita, kauli apstiepās ar ādu kā izžuvušai

mūmijai. Viņš dzīvoja divas ielas tālāk no

Grigorija, labas kvalitātes mājā, ko uzbūvēja,

strādādams komitejā. Grigorija kolhozs ar laiku

kļuva progresīvs. Mājas bija ar visām ērtībām un

ceļi noasfaltēti. Kolhozs tādā veidā pilnīgi

pretendēja uz rajona centra statusu. Arī daba šeit

bija īpaši gleznaina: tīrumi, meži, upīte... Te

daudzi vadītāji uzcēla uz vecumdienām sev

vasarnīcas, arī Nikolajs. Kaut savulaik ne

mazums šķēršļus radīja Grigorijam, kurš centās

kolhoza labā.

Par

spīti

nodrošinātajām

Nikolaja

vecumdienām, viņa māja bija tukša. Reti kurš no

kaimiņiem ar viņu komunicēja, jo viņu pazina kā

īgņu, mūžīgi neapmierinātu. Tā sanāca, ka par

vienīgo cilvēku, kurš regulāri viņu apraudzīja,

kļuva Grigorijs. Un kaut arī Nikolajs sagādāja

viņam pagātnē daudz nepatikšanu, Grigorijs

vienalga palīdzēja viņam gan ar svaigu maizīti,

gan ar labu vārdu. Viņš bija vienīgais sarunu

biedrs, kuram pietika pacietības uzklausīt visas

drauga gaudas un paciest viņa sašutumu un

īgnumu.

Bet reiz, burtiski pirms nāves, Grigorijam par

pārsteigumu, Nikolajs kļuva pats par sevi, par to

labo puisi, kurš bija līdz kara sākumam. Viņš

pēkšņi atvēra savu dvēseli, pastāstot Grigorijam

par savu īsto dzīvi. Bet droši vien pats

satriecošākais

Grigorijam

atskanēja

viņa

grēksūdzes beigās.

- Tu atceries to dienu, kad uzsprāga blindāža?

- ar aizsmakušu vāju balsi izteica Nikolajs.

- Vai tad tādu aizmirsīsi?

- Es gribu, lai tu zinātu... Es arī redzēju to

blondo puisi. Viņš patiešām iegāja pie mums

blindāžā un pasauca mūs pie komandiera... Līdz

šim nevaru aizmirst viņa acis... Tās vajāja mani

visu dzīvi kā murgs... Piedod man... Es meloju

tev, bet īstenībā meloju sev. Šis puisis neiziet

man no galvas. Šis moments... Es viņu skaidri

atceros arī tagad, kā nomodā. Kad es izdzirdēju

svilpienu, saproti, es... es nobijos... It kā

dubultojos... Es taču arī atskatījos.

Anastasijas Novih zīmējuma fragments “Kas tu

esi?”

Tikmēr tu griezies uz blindāžas pusi, bet tev aiz

muguras neviena nebija. Es gribēju piesegt tevi, jo

tu apdraudēji sevi ar neizbēgamu nāvi. Bet pēc tam

pēkšņi nobijos... Nobijos par savu vērtīgo dzīvi un

nolēmu glābt savu ādu!!! Tu saproti? Nolēmu glābt

savu ādu!. Bet pēc tam man kļuva tāds kauns... Es,

kā pēdējā maita...

Nikolaja acīs saskrēja sen pagājušo dienu

rūgtuma asaras.

Taču liecies mierā, ko tu sevi tā moki, viss

taču beidzās veiksmīgi, - pasteidzās viņu mierināt

Grigorijs.

Pag, nepārtrauc... Es gribu paspēt visu

pateikt. Saproti, tas nav vienkāršs nodarījums. Es

kā aizlūzu... Kļuvu kā nodevējs pašam sev.

Saproti, kļuvu par nodevēju!!! Pēc tam man bija

tik slikti, tik slikti! Man, muļķim, vajadzēja ar

tevi parunāt. Bet es nobijos, baidījos, ka tu mani

nosodīsi. Bet dvēsele smeldza. Es tad arī

izstāstīju visu Klārai. Nu, viņa arī uzstāja uz to,

lai es klusēju un visu noliedzu, ar to padarot tevi

par izsmieklu, ka mēs it kā iznācām pēc

mahorkas. Bet es, idiots, paklausīju... Kaut arī

redzēju spīdumu tavās acīs, redzēju tevī kaut

kādu spēka pieplūdumu. Un es sapratu, ka ar tevi

arī kaut kas notika, bet labs. Saproti, l-a-b-s!!!

Bet es iekritu savos sūdos, pēc kuriem no manis

smirdēja pēc tam visu dzīvi, un bija neiespējami

no tiem atmazgāties! Nezinu, kāpēc, bet ikreiz,

kad es satiku tevi, manā priekšā iznira tā puiša

tēls, viņa ar pārmetumu pilnās acis... Tas mani tā

nomāca, dvēselē dzima tāda sāpe!

Bet atmiņa visu laiku attina to momentu,

manas neģēlības un nepiedodamas vājības

momentu. Un es nekādi nevarēju pārkāpt sev

pāri, lai palūgtu tev piedošanu. Reiz gandrīz

nobriedu, bet tā arī neuzdrošinājos pienākt. Un tā

vietā, lai parunātu ar tevi cilvēcīgi, es ar katru

dienu arvien vairāk ļaunojos uz sevi, izšļācot šo

niknumu pirmkārt pār tevi. Tu pat iedomāties

nevari, cik riebeklības es tev izdarīju, par kurām

tu pat nenojaut...

- Nevajag, Кoļašа, nevajag... Es tev visu

piedodu, mēs taču esam draugi. Es zinu - tu taču

esi labs cilvēks. Ja vien ne tā Klāra...

- Ragana šī Klāra! Visu dzīvi man izcūkoja! -

skaļi raudāja Nikolajs, nekautrējoties no savām

asarām. - Ja vien es būtu zinājis... Es taču

nedomāju, ka tu... tādu sacīsi. Es baidījos, ka tu

nekad mani nepiedosi... Kāds gan es esmu

muļķis! Visu dzīvi dzīvoju ar šo ļaunumu! Viņš

mani no iekšpuses jau ir saēdis, spīdzināja manu

dvēseli... Bet viss izrādījās tik vienkārši! Mans

dārgais draugs, tu viens paliki man blakus pirms

nāves...

- Nu, nu, ko tu... Mēs vēl pakarosim ar viņu, -

noslaukot asaras, noteica Grigorijs. - Mēs gan

divatā, bet viņa viena.

- Jā, kā toreiz, tajā tranšejā. Mēs no jauna ar

tevi kopā, mans draugs...

Kad Grigorijs gāja projām, Nikolajs palūdza

viņu:

- Tu rītdien atnes man svaiga piena krūzi. Ļoti

gribas padzerties kā tālā bērnībā...

Nākamajā rītā Grigorijs uzcēlās laicīgi un

aizsteidzās pie kaimiņienes pēc piena. Viņš knapi

sagaidīja, kamēr tā izslauc, un gandrīz vai sāka

skriet ar trīslitru burku svaiga piena uz pazīstamo

māju. Pirmoreiz par daudziem gadiem viņš nesa

to savam īstajam draugam! Bet, kad ienāca

istabā, Nikolajs bija jau beigts. Viņa seja pauda

baigu satraukumu, atvērtajās acīs sastinga

skumjas. Grigorijs piesēda uz gultas malas un

klusām sāka kratīties raudās bez skaņas...

Par spīti visiem likteņa pagriezieniem, viņam

bija patiesi žēl šī cilvēka. Tik daudzus gadus

dzīvot ar savu ļaunumu! Taču sanāk, ka iekšpus

sevis viņš nevis dzīvoja, bet mīdījās uz vietas no

tās neaizmirstamās dienas, iestiegot savu baiļu

dūksnājā. Grigorijs uzskatīja, ka pirms nāves

cilvēkam ir jāapjēdz kaut kas no dziļumiem, kaut

kas neizprotams. Bet Nikolajs runāja par tādu

sentimentalitāti, kā piedošanu. Grigorijs viņam

sen bija piedevis. Iespējams, Grigorijam tā šķita

sentimentalitāte, bet Nikolajam tas bija kaut kas

liels, kaut kāda nepārvarama dzīves barjera, kuru

viņš pats sev pa ķieģelim ik dienu būvēja ar savu

ļaunumu. Grigorijs saprata, cik ļoti grūti bija

draugam izsist šo barjeru, pārkāpt pāri personīgā

egocentrisma sienai. Ir žēl, ka viņš tikai grasījās

veikt šo rīcību, šo Sirdsapziņas solīti tik daudzus

gadus, gandrīz visu dzīvi. Bet varēja visu

atrisināt vēl tajā - 1942. gada rudenī. Raugies, arī

dzīve pavisam citādāk veidotos, vairāk viņā būtu

iekšējo uzvaru, un uz nāves robežas atvērtos īstas

patiesības. Kaut arī... Grigorijs arī pats šaubījās,

vai tās būs vajadzīgas tajā stundā, tās ir tikai

iekšējas atklāsmes. Bet tad atcerējās beigtā

drauga sejas neaizmirstamo izteiksmi, kas bija

pilna sēru un ciešanu, un šaubas kaut kā pašas no

sevis izklīda, izgaistot no mūžīgiem jautājumiem.

Taču kas zina, kas gaida cilvēku pēc nāves...?

Vai

tiešām

tikai

ķermeņa

sabrukums

bezatkritumu dabas ražotnē? Kādēļ gan tad tādi

dzīves sarežģījumi, šī pastāvīgā cilvēcisko domu

opozīcija? Un beigu beigās šis vecums ar

nemainīgu domu kopsavilkuma apkopojumu?

Kur gan pēc tam paliek doma, ja viņa visu dzīvi

vadīja un pārvaldīja ķermeni? Nepārtraukti

jautājumi un nekādu sakarīgu atbilžu...

* * *

Ēh-hе-hē, - no jauna nopūtās sirmgalvis,

izraujot kārtējo reizi makšķeri no ūdens, it kā

mēģinātu atrast uz āķa atbildes uz saviem

bezgalīgajiem jautājumiem.

Bet, redzot gausi kustošo slieku, atkal meta

makšķeri upē ar slepenu cerību, ka tagad kaut ko

noķers.

"Tā droši vien arī dzīvē, - turpināja domās

spriest sirmgalvis. - Piekabināji uz āķa labu domu

- būs labs loms, piekabināsi sliktu - un daba ar to

pašu atbildēs. Viss tajā ir pārdomāts, viss

saistīts..."

Sveiks, Dmitrič! - aizmugurē noskanēja

kāda vīrieša melodiskā balss.

Sveiks, ja nejoko, - Grigorijs atbildēja,

vecišķi pagriežoties atpakaļ.

Pie viņa smaidot pienāca gaišmatains, spēcīgas

miesasbūves puisis, ap gadiem trīsdesmit vecs.

Viņš bija ģērbies modernā treniņterpā. Uz galvas

bija beisbola cepure ar garu nagu, kas piesedza

viņa acis no saules. Viņš turēja rokās jaunu

makšķeri. Grigorijs tādu makšķeri bija redzējis

pilsētniekiem, kuri brauca uz viņu vietām

pazvejot. Laba, nav ko piebilst. Taču runā - baigi

dārgi maksājot.

Kā ķeras?

Kāds tur! - sirmgalvis pamāja ar roku. - No

pašas rītausmas sēžu. Kaut jel vienu būtu

noķēris!

Droši vien, tām šodien brīvdiena, - puisis

pajokoja. - Bet uz ko tu, tēvoci, ķer?

Uz sliekas.

Tak zivis jau tās ir atēdušās! Lūk,

pamēģini uz kāpuriem. Varbūt ķersies uz šo

delikatesi.

Paldies.

Sirmgalvis paņēma pastiepto burku ar ēsmu.

Neiebilsti, ja blakus apsēdīšos?

Ko tur iebilst! Sēdies, divatā esot, laiks

jautrāk paiet.

100

Kamēr puisis gatavoja savu makšķeri,

sirmgalvis cītīgi mēģināja atcerēties, kā gan dēls

viņš ir. Puisis izlikās viņam ļoti pazīstams. Bija

skaidrs, ka dzīvo pilsētā, bet šurp droši vien

atbrauca apraudzīt vecākus. Ja reiz zināja

Grigoriju un tik vienkārši komunicēja, nozīmē,

ka uzauga šeit. Tikai vietējie dēvēja bijušo

kolhoza priekšsēdētāju par „Dmitriču”. "Nu lūk,”

sirmgalvis sūrojās pie sevis, cenšoties atcerēties,

kā tad sauc šo puisi, „vēl arī vecuma skleroze

manai "buķetei" pievienojās...”

Nekas, nekas, Dmitrič, - puisis sirsnīgi

sacīja, precīzi taktī ar viņa domām. -

Izlauzīsimies! No kādām tik ķezām neesam

izkūlušies! – Un, mazliet nogaidot, piebilda: -

Tūlīt, kā zivis saodīs kāpuru, tā mēs tik spēsim

makšķeres vilkt ārā.

Sirmgalvis nosmīnēja par tādu optimismu.

- Man bija frontes draugs no Sibīrijas. Arī tāds

pat dzīvīgs, jautrs vecis. Kopā līdz Berlīnei

aizsoļojām. Visu laiku pie sevis uz Sibīriju sauca,

uz zveju. Baikāla ezers, esi dzirdējis par tādu?

Kā tad! Pats dziļākais saldūdens ezers

pasaulē ar retu floru un faunu.

Jā-а-а... Tur ir lieliskas vietas. Mēs ar

draugu

ilgi

sarakstījāmies.

Viņš

sūtīja

fotogrāfijas, visu laiku sauca ciemos. Pie manis

pāris reizes bija atbraucis, bet man nekādi

nesanāca izrauties, pastāvīgi kaut kādas

neatliekamas lietas uzradās...

101

Anastasijas Novih zīmējums “Makšķernieks”

Zivi viņš atveda, lūk, tādu, uz četriem kilogramiem.

Par Baikāla sīgu dēvē. Tādas vairāk nekur pasaulē

nedzīvo, tikai tai vietā. Re, kā! Lūk, tā ir zveja, to

es saprotu! Kā es ieraudzīju to zivi, taisni vai

saslimu ar braucienu uz Baikālu. Kā man gribējās

sīgu noķert! Domāju, lūk, aiziešu pensijā un

īstenošu savu zvejnieka sapni. Bet še tev! Tad

naudas trūka, tad bērniem palīdzēju, bet pašlaik

esmu kļuvis pavisam vārgs. Kāds tur vēl brauciens!

Tā arī kļuva mana sīga par nepiepildāmu sapni...

102

Nevar jau zināt, - puisis paraustīja plecus.

- Visi sapņi kādreiz piepildās.

Varbūt kādam tā ir. Bet man... Arī no

drauga jau divus gadus nav nekādas vēsts. Varbūt

saslimis, bet varbūt, ka miris. Gadi mums jau

kādi... Kā saka, sirmums uzbruka - laime pazuda.

Aiztecēja gadi kā avotu ūdeņi.

Jā... Ja vien cilvēce zinātu par savu

nākotni, viņa tā nesmietos, šķiroties no savas

pagātnes.

Ko, ko? - Dmitrijs pārjautāja, gremdējoties

savās domās.

To es tā, - puisis atmeta ar roku un

nomainīja sarunas tematu. - Kā Vaņam klājas?

Vaņa bija jaunākais Grigorija dēls. Un, kad

puisis nosauca viņa vārdu, sirmgalvis vispār

pārstāja sevi mocīt ar jautājumu, no kurienes viņš

zina šo puisi. Ja tas jautā par Vaņku, tas nozīmē,

ka ir viņa draugs vai paziņa, bet varbūt abi

mācījās kopā.

Paldies Dievam, labi iekārtojies. Beidzot

apprecējās. Sieviņa arī jauka meitene. Viņiem

piedzima meitiņa. Viņš ar visu ģimeni nesen,

pavasarī, bija atbraucis ciemos. Tu viņus

neredzēji?

Nē... Es nebiju šai apvidū.

Ā-а-а... Tagad man dvēsele par viņu

mierīga.

Bet ko par viņu satraukties? Puisis viņš ir

labs, ar zelta rokām. Tāds nepazudīs.

Kas to zina! Dzīve ir sarežģīta...

103

Nū, kā gan uz to paskatās! Dzīvo saskaņā

ar godu un sirdsapziņu, skat, arī liktenis tev

piepalīdzēs.

Tā jau tas ir. Tikai... Lūk, es, piemēram, it

kā dzīvoju saskaņā ar godu, ar sirdsapziņu, neko

nevaru sacīt, lielākoties nav ko sev pārmest. Vai

es daudz cukura no likteņa pieēdos? Karš, bads,

posts...

Katram no dzīves ir savi personiskie

iespaidi. Rozi, piemēram, ļaudis arī uztver

dažādi. Vieni redz tajā brīnišķīgu radījumu, jūt

pārsteidzošu aromātu, turpretī citi pamana tikai

dzelkšņus un sajūt tās ērkšķu nepatīkamos

dūrienus. Viss ir atkarīgs no cilvēka, no viņa

prasmes apcerēt un uztvert šo pasauli.

Arī pareizi, - sirmgalvis piekrita un,

nedaudz paklusējis, piebilda: - Nē, protams, ja

pamatīgi padomā, tad es uz dzīvi neesmu

apvainojies. Tomēr kara laikā es ieguvu īstus

draugus, kaut arī tad bija briesmīgs laiks... Un

sievu satiku, kad visur valdīja totāls bads. Ēst,

atceros, nebija ko, zāli košļājām, bet galvā domas

kutina par randiņiem un mīlestību. Smieklīgi pat

kaut kā pašlaik to atcerēties... Apkārt posts un

bads, bet mēs nenobijāmies ģimeni izveidot. Zēni

viens pēc otra dzima. Mēs tad īslaicīgi “kleķa

būdā”

dzīvojām.

Atceros,

kā

tur

visi

mitinājāmies.

neko...

Galvenais,

saspiestību kaut kā nejutām. Gluži otrādi bija,

vienoti dzīvojām, viens otram palīdzējām... Bet

104

pašlaik jaunatne, re, kādos komfortablos

apstākļos dzīvo, bet saticības ģimenēs nav.

Viss, tēvs, ir galvā. Ja cilvēks sevī uzbūvēs

pili no labestības, raugies, un ļaudis pie viņa ar

dvēseli tieksies un dzīve sakārtosies. Bet, ja viņš

sevī dzīvos kā lācis migā, un viņam būs slinkums

uzbūvēt pili, tad visu dzīvi šai migā arī dzīvos kā

dzīvnieks. Un nekādi ārēji komfortablie apstākļi

nevarēs apmierināt viņa nesātīgās iekšējās

vajadzības.

Par negausību to tu pareizi pamanīji. Lūk,

piemēram, netālu dzīvoja mans draugs...

Veperskis?

Jā, - sirmgalvis pamāja ar galvu un pie

sevis nodomāja, ja reiz arī par Nikolaju zina, tas

nozīmē, noteikti vietējais. - Nepārtraukti

pārbūvēja savu vasarnīcu, nekādi nevarēja

apmierināt savas sievas prasības.

Klāras?! - puisis nosmīnēja. - Kuros gan

laikos viņu varēja ar kaut ko apmierināt? Viņai

taču dzimtā ir ģenētiski ielikta vajadzība: lai cik

dosi, vienalga būs maz. No paaudzes paaudzē ar

mātes pienu nododas viena "svētā mīlestība" - uz

sudrabu un zeltu. Ko vēl no viņas varēja sagaidīt?

- Tā gan. Nikolajs arī to saprata, bet diemžēl

pārāk vēlu. Bet visu dzīvi nomocījās ar viņu kā

slimais ar neārstējamu slimību. Es taču atceros

viņu satikšanos. Viss notika tik stihiski...

Nu, taču, Dmitrič, nemeklējiet viņam

attaisnojumus. Stihiski cilvēkam var notikt tikai

tie notikumi, kuriem viņš iekšēji ir piekritis. Un,

105

ja Veperskis satika šo sievieti, tas nozīmē, ka

viņa zemapziņā bija pārsvarā tieši tās slepenās

vēlmes un īpašības, kuras viņš atrada viņā. Ne

sieva viņu pārvērta vergā, bet personīgās vājības,

kurām viņš ļāvās, tā vietā, lai cieši tās apvaldītu.

Bet Klāra tikai stimulēja un atbalstīja tās. Tā ka

viss notika pēc viņa personiskās izvēles. Dzīve

taču ir iekšējo pārliecību atspoguļojums.

Principā var būt arī tā... Interesanti tu

spried. Atzīstos, kaut es arī nodzīvoju dzīvi, bet

tādi vienkārši un viedi vārdi galvā vēl nebija

atnākuši, - smaidīja sirmgalvis. - Pat nenojautu,

ka jaunatne mūsu laikos ir tik izglītota

cilvēciskās dzīves tik delikātos jautājumos. Tas ir

patīkami. Varbūt jūs tehniskais gadsimts

iespaidoja, ka smadzenes sākušas strādāt labāk

nekā mūsējās.

- Nē, taču. Lieta nav laikā, izglītotībā vai

smadzenēs. Vienkārši patiess viedums ir dvēseles

bagātība, bet jauns ķermenis vēl nav īstā dvēseles

vecuma rādītājs.

- Dvēseles? - sirmgalvis pārjautāja un pats sev

atbildēja - Jā, dvēseles... Ja vien skaidri zināt, ka

viņa ir cilvēkā.

- Nu jā, dvēseli zem mikroskopa neaplūkosi, -

pasmaidīja puisis. - Principā tāpat kā cilvēcisko

domu. Neirofiziologi pieņem, ka doma ir kāda

elektromagnētiska

viļņa

kustība

galvas

smadzenēs, kas pāriet no viena neirona uz citu.

Bet, kā tā īstenībā rodas un kas ir pamudinošais

cēlonis, līdz šim nepārzin. Tāpat kā par daudziem

106

citiem jautājumiem, kas skar cilvēka būtību.

Ļaudis tikai pieļauj varbūtību, bet viņu rīcībā nav

datu, tāpēc ka atbildes uz šiem jautājumiem

slēpjas daudz dziļāk, aiz viņu pasaules uztveres

riņķa robežas, kuru iezīmē egocentrisms. Un, lai

nokļūtu līdz tām, ir nepieciešams pārkāpt pāri

savam Egо, iekļūt personīgās zemapziņas

dziļumos... Bet līdz tam vēl jāsakopj tie gruži,

kas peld pa apziņas virsmu, mūsu iekšējās

netīrības atlikumi. Kaut arī, ja stipri vēlas, visu

var sasniegt.

Tā tas ir, protams... Tomēr būtu labi zināt,

ka tu pats nevairo šos gružus galvā, bet attīries...

Sirdsapziņa vienmēr norādīs pareizo

virzienu.

Jā-а-а, Sirdsapziņa ir labs palīgs, -

sirmgalvis piekrita.

Viņi uz brīdi apklusa. Sirmgalvis mēģināja

apjēgt puiša teikto, bet, tā arī nesapratis, domīgi

teica:

Tas ir kā dzīvē? Kā frontē. Visu laiku

mēģini noturēt savas Sirdsapziņas aizsardzības

līniju. Jo gados vecāks, jo spēcīgāks uzbrukums

no otra ierakuma puses, jo vairāk ap tevi bumbu

sprāgst, atstājot vienā laidā dzīves problēmu

krāterus. Tas, protams, ir pabaisi, bet vienalga

savu pozīciju noturi, lai vai kā. Jo atkāpties nav

kur. Aiz muguras tava Dzimtene, un tev tajā

dzīvot. Lai vai kā, atstāt Sirdsapziņas pozīcijas,

nu, nekādi nedrīkst... Es pats redzēju, kā padevās

mans draugs un ar ko tas viss noslēdzās. Es

107

vēroju viņa nāvi dzīves laikā, jutu, kā uzvarošais

ļaunums viņu mocīja, tirdīja, iznīcināja no

iekšpuses. Nē, man ir labāk dzīvot pēc

Sirdsapziņas vai nedzīvot vispār.

Senie rakstīja, ka Sirdsapziņa ir Gara

diženuma pakāpe. Bet vecumā viņa īpaši atklāj

"nervu galus" un parāda īsto dabu, tādēļ kādam

vecums pārvēršas mēnesnīcā, kas mirgo melnos,

ilūzijas un tumsas sadriskātos mākoņos, bet

kādam vecums ir mirdzošs, žilbinošs riets, kas

parāda iekšējai acij savu reto, zaļo staru, kas

piepilda visas vēlmes.

Skaisti sacīts. Tikai kādas vecumā var būt

vēlmes? Vienas pārdomas... Lūk, ja varētu zināt

savu īsto dabu...

Īsto

dabu?

–

puisis

noslēpumaini

pasmaidīja, mainot uz savas makšķeres āķi un

ēsmu. – Runājot par īsto dabu, ir ļoti sena

austrumu pritča...

Viņš iemeta makšķeri patālāk upē, apsēdās un

aizpīpēja

cigareti.

Sirmgalvis

sagatavojās

klausīties.

Nu lūk, šī pritča ir šāda... Augstu kalnos,

uz mirdzošas, sniegbaltas virsotnes dzima

caurspīdīgs kā zīdaiņa asara ledus kristāls. Dienā

viņš tīksminājās par sauli, spēlējoties ar gaismu

savām,

dabas

prasmīgi

izveidotajām

šķautnēm. Naktī priecājās par zvaigznēm, pētot

to apbrīnojami spīdīgos veidojumus. Tas

pakāpeniski auga, iesūca sevī arvien vairāk maigā

spīdekļa enerģijas. Reiz, kad kristāls kļuva tik

108

liels, ka spēja saskatīt ne tikai debesis, bet arī

apkārtējo pasauli, viņam kļuva redzams kas

pārsteidzošs. Mākoņi, kuri piesedza kalnu pakāji,

izklīda, un viņa skatienam pavērās lieliska ieleja.

Tā slīga neparastās, spilgtās smaragda krāsās. Šis

skats tā aizrāva kristālu, ka viņam radās kaislīga

vēlme noteikti nokļūt tanī neparastajā dabas

stūrītī un iepazīt visu tā jaukumu.

Kristāls sasprindzināja visus savus spēkus,

lai pārvērstos par ūdeni, un strauji metās lejup. Jo

straujāk viņš nolaidās, jo jaudīgāks kļuva.

Straume tapa arvien platāka, mutuļoja mežonīgā

kaislē. Viņš drāzās sapnim pretī ar apskaužamu

neatlaidību, savā ceļā pārvarot akmens šķēršļus,

graujošus sliekšņus, reibinošus ūdenskritumus.

Viņu satrauca jaunatklājuma gars un tieksme

sasniegt savu slepeno mērķi.

Un, lūk, vienā skaistā mirklī tas notika. Viņa

ūdeņi ieplūda ielejā kā upe ar jaudīgu plūsmu.

Cik brīnišķīgi bija viņa krasti, slīgstoši spilgtos

zaļumos! Cik brīnišķīgi laistījās saules atspīdumi

uz ūdens virsmas! Kā gan visi apkārt priecājas

par dzīvīgā ūdens vēsumu! Kristāls juta, kā

piesātināja katru augu ar savu apskurbinošo

mitrumu, kā ar baudu remdēja slāpes tie, kuri

nāca pie upes krastiem. Sajuta, kā viņa ūdeņos

plunčājās aizmetusies dzīvība, un viņš kļuva par

tās patvērumu. Un tā viņam bija īsta laime!

Tā arī ritēja viņa dzīve. Dienas laikā viņš

visiem, kas cieta, remdēja slāpes, bet naktīs pētīja

zvaigžņoto debesu atspulgu savos ūdeņos,

109

apbrīnojot neparasto pasauli un atceroties savas

tālās mājas. Viņam šķita, ka šī laime ilgs mūžību.

Bet reiz viņa ūdeņi sasniedza ielejas malu un

izplūda ezerā. Dzīve kļuva laiska un mierīga.

Kādreiz lieliskie, mutuļojošie ūdeņi pakāpeniski

pārsedzās ar pelēkbrūnu aļģu kārtu, pārvēršoties

par sasmakušu purvu. Reti kurš tagad apmeklēja

kristāla krastus... Nebija viņa ūdeņos nedz

sākotnējā spēka, nedz dzīvības. Bailes un

izmisums pārņēma bijušo kristālu. Viņš sāka

paniski baidīties no saules. Katru reizi spīdekļa

parādīšanās viņam atklāja briesmīgu skatu, kā

viņa ūdens iztvaikoja; tā bija beigu mirāža un

nepielūdzama neizbēgamība. Viens pēc otra

uzpūtās šaubu burbuļi. Viņam bija bail kļūt par

tvaiku, pazaudēt savu individualitāti, zaudēt

brīvību. Par vienīgo mierinājumu viņam kļuva

nakts, apskaujot ar veco atmiņu vēsumu. Viņš ar

skumjām skatījās uz mirdzošām zvaigznēm,

nopūšoties par neaizsniedzamajām, tālajām

pasaulēm un apjūsmojot to nemainīgo skaistumu.

Un reiz, rītausmā, viņš atskārta - viņš

izprata dzīves būtību, mūžības būtību, izjuta savu

patieso dabu, kas atmodināja viņā dvēseli! Tajā

brīdī virs horizonta parādījās saules disks. “Ak

Dievs,” izlauzās sauciens no viņa atlikušo ūdeņu

dziļumiem, „viss ir tik vienkārši!” Viņš metās

pretī maigajiem spīdekļa stariem, pārvēršot ūdeni

tvaikā. Vēja brāzma viegli viņu noķēra un nesa

augšup, attālinot no ierastās vides. Viņš lidoja un

izjuta apbrīnojamu bezsvara un novitātes sajūtu,

110

un tikai tagad saprata, ka tā arī ir patiesā, sen

piemirstā, apskurbinošā, īstā brīvība. Viņu

pārpildīja

visaptverošas

laimes,

savas

neatkārtojamās individualitātes sajūtas un tai

pašā laikā bezgalīga vienotība ar šo milzīgo,

satriecošo Visumu, kas izrādījās daudz plašāks,

nekā viņš iedomājās. “Cik viss ir vienkārši,” bez

apstājas atkārtoja viņa gars, izbaudot lidojumu.

“Jā, tagad es zinu savu īsto dabu,” – viņš

nodomāja, vienmērīgi nolaižoties uz vienas no

daudzajām mirdzošajām virsotnēm...

Puisis apklusa. Sirmgalvis sēdēja dziļā

apcerīgumā, apbrīnojot šīs pritčas slēpto jēgu.

Pēkšņi viņa seja iemirdzējās, acīs iedegās dzīva

uguntiņa. Un viņš klusām iesaucās: "Ak, Kungs!

Tas patiešām ir tik vienkārši"! Pilns sajūsmas,

sirmgalvis pagriezās, lai sarunu biedram

pavēstītu savu satriecošo atklājumu. Bet... viņa

vairs nebija. Sirmgalvis pieslējās kājās un

apjukumā palūkojās apkārt. Tomēr apkārt stiepās

tikai neizmērojams, zaļš tīrums. Nekur nebija

nevienas dvēseles... Grigorijs pat sāka šaubīties,

vai tik vecumdienās viņam nebija sākušās

halucinācijas, bet puiša atstātā makšķere un

izsmēķis, kas plēnēja uz zemes, liecināja par

nesenu, pilnīgi reālu viņa klātbūtni.

Sirmgalvis ar nožēlu un ar dvēseli smeldzošām

ilgām raudzījās uz sava neparastā sarunu biedra

atstāto makšķeri. Negaidīti tās pludiņš sāka

strauji grimt ūdens dziļumos. Padzīvojušais

makšķernieks automātiski pieskrēja pie puiša

111

makšķeres, parāva to un... Rīta saules staros,

saceļot dimanta šļakatu mākoni, no ūdens izlidoja

milzīga, saulē mirdzoša Baikāla sīga. Apstulbis

no tādas laimes, sirmgalvis pamira, apbrīnojot

retās, šeit nebijušās zivs lidojumu, bet pēc tam

atjēdzies, sāka vilkt to uz krastu un ar drebošām

rokām noņemt no āķa. Neticot savām acīm, viņš

ar abām rokām bija satvēris dzīvelīgo sīgu,

pārsteigti pētot šo dabas brīnumu. Sirmgalvja

acīs iemirdzējās prieka asaras. Un te Grigorijs

atcerējās. Viņš atcerējās, kur bija redzējis šo

puisi...

Skaļš

grāviens

vecišķu

smieklu

apdullināja apkārtni. Sirmgalvis piegāja pie

ūdens, nostājās uz ceļiem un saudzīgi atlaida zivi

upē. Paceļot mirdzošo skatienu, viņš raidīja to uz

vareno spīdekli un, peldoties apžilbinošos

iekšējās laimes staros, iesaucās:

- Ak, Kungs! Cik viss ir vienkārši!

112

PUTNI UN AKMENS

PRIEKŠVĀRDS

Apbrīnojams un netverami skaists ir jūras

krasts visā tā garumā. Te harmoniski saskan

šķietami pilnīgi pretēji dažādu stihiju elementi.

No vienas puses sakarsētās smiltis - postošā

Tuksneša nepielūdzamais un nežēlīgais kareivis.

No otras puses vēss ūdens - Pasaules Okeāna

formu radītāja dzīvību dāvājošs spēks. Patiešām

nāve un dzīvība šeit ir savstarpēji savijušās, radot

neparastus eksistences nosacījumus tiem, kas pēc

likteņa gribas atrodas uz šo pasauļu robežas.

Gludeni akmeņi un akmentiņi, izmētāti gar

krastu, tika noslīpēti līdz spīdumam un

pretendēja

tik

noslēpumainā

Portāla

ilgdzīvotāju nosaukumu. Un likās, kam gan, ja ne

tiem, vajadzētu zināt šīs esamības galvenos

noslēpumus. Bet vai tā ir īstenībā? Vai tie zināja,

kas atradās aiz esošās telpas robežām?

Akmens ir akmens, kā saka, ciets izraktenis.

Kādreiz tas bija milzīgas klints daļa, kā virsotne

slējās pašās Debesīs. Tomēr, esot vienotībā,

akmens sapņoja par patstāvību. Daudzās šaubu

plaisas ar laiku darīja savu postošo darbu,

iemiesojot tādā veidā tā sapni realitātē. Bet

sengaidītā patstāvība neizrādījās nemaz tik

iepriecinoša, kā tas bija iedomājies. Katru dienu

stihijas, it kā sacenšoties, sāka pārbaudīt tā

izturību. Niknums un aizvainojums akmeni plēsa

pušu. Tas izmisīgi pretojās vējam, kas atslāņoja

tā smilšu graudus un pakāpeniski pārvērta to

putekļos. Tas pretojās saulei, kas nokaitēja tā

114

virsmu. Akmens pretojās pat ūdenim, kas tam

slepenībā simpatizēja, īpaši kad tas apmazgāja to

ar savu dzīvīgo dzestrumu, glābjot no

svelmainajiem saules stariem. Tam patika būt tik

neaizsniedzamai būtnei pat ritmiski glāstošo

viļņu priekšā.

Akmens lepojās ar sevi, savu formu, savu

neatkarību. Smējās par smiltīm - stihijas viegli

tās pārvaldīja. Tas nemaz nenojauta, ka ar laiku

arī to sagaidīs tāds pats liktenis.

Lielāko daļu savu dienu akmens garlaikojās,

raugoties uz apkārtējas ainavas nomācošo

nemainību un monotonumu. Dažbrīd tas

izklaidēja sevi ar jautājumu: "Bet kur gan ir

jēga?" Bieži, apcerot putnu lidojumus, akmens

apskauda to brīvību un vieglumu, ar kuru tie

sasniedza pašus starojošākos augstumus un

neiepazītās debesu tāles. Bija mirkļi, kad tas alka

mainīt visu savu garo, skumjo dzīvi pret to

apbrīnojamā, straujā lidojuma īso mirkli.

Tā arī dzīvoja akmens ar savu "laukakmeņa"

esamību - sevī un tikai sev. Tas pat neievēroja,

kādā apbrīnojamajā un noslēpumainā vietā to bija

aizmetis liktenis. Tas neredzēja, cik daudz spēka

un laika tam tērēja saule, vējš un ūdens, lai

pārveidotu tā dumjo, cieto būtību par kvalitatīvi

jaunu stāvokli. Pārāk jau izturīga cauri

gadsimtiem bija tā lepnība. Pārāk smaga bija tā

matērija.

Acīmredzot tādēļ akmeņiem, kas guļ uz divu

pasauļu robežas, pazīstama ir tikai personīgā,

115

ikdienišķā dzīve. Un, kaut arī kādiem no tiem

ārējās robežas jau sen ir ideāli noslīpētas, tomēr

iekšēji tie ir un paliek tikai akmeņi.

116

Es pametu akmeni,

Bet tas nokrita.

Es pametu putnu,

Un tas aizlidoja.

Rigdens Džappo

117

Pārpildītajā pludmalē knosījās liels, raibs

ļaužu pūlis. No augšas tas izskatījās kā vienota,

dzīva masa, kas uzkrājās šeit tikai dēļ vēlmes

saņemt baudu no dabas veltēm. Un tas ir

saprotams. Saule, gaiss un ūdens - kas var būt

labāks un pievilcīgāks karstā vasaras laikā?

Varbūt vienīgi tikai kalni. Bet tas, kā runā, ir

izredzēto liktenis.

Ja pietuvojas šai rēgainajai masai, tad var

saredzēt dažādu ļaužu grupas, līdzīgas pēc

sarunām un uzvedības. Nu, bet, ja iekļūst tās

biezoknī, tad var pilnībā aplūkot arī atsevišķus

indivīdus. Katrs no tiem, neapšaubāmi, atšķīrās

viens no otra ne tikai ar ārieni, bet arī ar savu

dzīvi. Tomēr, ja uzmanīgāk ieskatās, tad var

atklāt, ka pat šī, tā saucamā, individualitāte,

atrodas uz viena un tā paša, nebeidzamo

cilvēcisko problēmu, vēlmju un prasību

fundamenta. Ir pat nedaudz garlaicīgi no tādu

vienmuļu domu apceres par ikdienišķo esamību,

vienīgi tās ir sapakotas dažādās formās. Noteikti

tādēļ, kad šajā štancēto "individualitāšu" masas

starpā uzrodas patiešām Personība - Homo Verus

(Cilvēks Īstais), - pat dievi pārstāj žāvāties no

gadsimtiem ilgstošās cilvēciskās nemainības un

ar interesi sāk vērot mainīgos likteņus un

attīstošos notikumus.

Bet, ja dieviem Homo Verus mirdz pūlī kā

milzīgs dimants ceļa putekļos, tad ļaudīm

saredzēt viņu ir grūti. Viņu personīgās

augstprātības lēcas ir pārāk biezas un greizas.

118

Viss apkārtējais viņiem šķiet sīks un nederīgs. Un

tikai tīrs skatiens, kas ir "mīlestības spēka" pilns,

bez

piepūles

caur

pelēkās

masas

bezpersoniskumu

ieraudzīs

daudzšķautņainu

dimantu, tā Būtību, kas palīdz divkājainajam

dzīvniekam kļūt par Īstu Cilvēku.

Laika apstākļi bija lieliski. Un šodien viss bija

tāpat kā gadu, gadsimtu un tūkstošgadi iepriekš.

Tik vien cilvēku kļuva vairāk, apģērbs citāds, kā

arī runāja tie citādās valodās, kaut arī sarunu jēga

nav mainījusies. Atpūtnieki tāpat sildīja savus

ķermeņus saulē, periodiski tos atvēsinot vēsajā

ūdenī. Bērni tāpat uzjautrinājās jūras krastā, ar

smiekliem un spiegšanu bēgot no paisuma

viļņiem. Apkārt joprojām bija tā pati rēgainā

kņada. Kāds kādu sauca, kaut kur skanēja līksmas

jaunatnes spridzīgi smiekli. Un visi šie

nenoklustošie cilvēciskie trokšņi, tāpat kā

pagātnē, saplūda ar ritmisku viļņu bangu un

kaiju, riņķojošu pār sniegbalto jūru, klaigām.

Netālu no lielā atpūtnieku pūļa gulēja

gaišmatains vīrietis, pagriezis muguru rīta

siltajiem saules stariem. Viņš snauduļoja.

Divdesmit metru attālumā no viņa bija

apmetusies kompānija - četri kaukāziešu

nacionalitātes vīrieši un jauna gaišmataina

sieviete ar četrgadīgu meitenīti. Pieaugušie dzēra

vīnu. Ar katru izdzerto glāzi viņu smiekli tapa

arvien skaļāki, kustības brīvākas, bet runas

karstākas. Bērns pastāvīgi dīdījās uz vietas,

izvedot jauno māti no pacietības ar saviem

119

nebeidzamajiem lūgumiem. Meitenīte nevarēja

saprast, kāpēc mamma un svešie onkuļi tik ilgi ēd

un dzer, kad ir daudz interesantāk paspēlēties,

palēkāt vai vienkārši paplaukšķināt "laduškas".

Beigu beigās viņai apnika sēdēt. Viņa paņēma

savu vienīgo rotaļlietu - zilu lāpstiņu, ko bija

atradusi smilšu kastē, - un aizskrēja pie jūras.

Viņas māte tikai pavirši apgriezās, uzmetot

nīstošu skatienu uz aizskrējušā bērna pusi, bet

pēc tam no jauna savilka savas lūpiņas apburošā

smaidā, pagriežoties pie saviem dāsnajiem,

nejaušajiem paziņām.

Meitene palēkdamās pietuvojās jūrai. Papliķēja

ar kājiņām pa ūdeni. Skrēja gar krastu vienā

virzienā, pēc tam otrā. Paķepurojās seklajā ūdenī,

kamēr zobi sāka izsist sīku drebuli. Pēc tam

pasildījās saulē, atdarinot pieaugušos. Un sāka

veidot no smiltīm mājiņas, appušķojot tās ar

gliemežvāciņiem un akmentiņiem. Un jo augstāk

viņa mēģināja tās uzcelt, jo biežāk tās bruka

mitrā materiāla smaguma dēļ. Meitene dusmojās,

šķieba lūpas, visu sadauzīja un atkal ķērās pie

īslaicīgo konstrukciju būves. Pēc viena no saviem

neveiksmīgajiem mēģinājumiem viņa izmētāja

kārtējās uzslietās mājiņas smiltis uz visām

debespusēm. Viena daļa nejauši tika uz vīrieša

muguras, kurš gulēja netālu.

- Makss?! Atkal tu! Nu cik var?

Vīrietis pagrieza galvu uz meitenītes pusi.

- Nu, ko tev vēl no manis vajag?

120

Meitene ar izbrīnu ieskatījās vīrietim acīs. Pēc

tam viņa kaut kā nedabiski noraustījās un

neskaitāmas reizes nomirkšķināja acu plakstus.

Līdz beidzot noteica ar izmainījušos, krietni

rupjāku balsi:

- Sensej?!

- Tas pats, - nogurušā balsī noteica vīrietis un,

raugoties uz smilšu čupiņām, ar skumjām

pasmaidīja. - Bet tu, es skatos, joprojām būvē

savas smilšu pilis?

- Pilis?

Makss atskatījās un pat pieslējās kājās.

- Kur es esmu? - viņš nekādi nevarēja atgūties,

bailīgi metot skatienus pa malām.

- Kur, kur... Uz Zemes, dabiski. Kur tev vēl

būt? - Sensejs negribīgi atbildēja.

Te Makss ieraudzīja savas bērnu rociņas un pat

palēcās nost, it kā tās būtu svešas.

- Kas ar mani noticis?!

- Kas ar tevi varēja notikt, jau ir noticis.

- Nē, patiešām, Sensej?! Kas tie par trikiem?

Tā ir hipnoze?

- Hipnoze? Triki?! - Sensejs nosmīnēja,

pagriezās un apsēdās smiltīs. - Laipni aicināts

tavas realitātes pasaulē! Kā tu tur teici: "Dzīve ir

šāda: vai mēs jūs, vai arī jūs mūs".

- Taču nē, Sensej, bez jokiem, - Makss ar

iebiedētu skatienu raudzījās apkārt. - Kur es

esmu? Kas ar mani atgadījās? Kā es šeit

nokļuvu? Kas par blēņām?

- Blēņas?! – Sensejs novīpsnāja.

121

Bet smaids gan pazuda no viņa sejas. Viņš

nopietni paskatījās uz Маksu ar tādu acu

skatienu, kas bija pilns stingrības un pārmetumu.

- Bet tu atceries.

Makss aizmiedza acis vairāk no bailēm nekā

no mēģinājumiem jebko atcerēties. Tumsā viņš

jutās pat labāk nekā biedējošajā, neticamajā

īstenībā. Bet jo vairāk viņš nomierinājās, jo

biežāk viņa apziņā sāka ataust kaut kādi aizliegti,

dziļi atmiņas fragmenti. Šī atmiņa bija neparasta,

dzīva un reāla.

* * *

Makss attapās sava jaunā automobiļa salonā,

kas bija nopirkts tieši divus mēnešus atpakaļ. Pie

viņa atgriezās apmierinājums par savu dzīvi.

Visbeidzot viņš sasniedza savu sengaidīto sapni -

kļuva patiesi bagāts. Viņa priekšā pavērās lielas

perspektīvas, un iztēle zīmēja viņam krāsainu

nākotni. Viņš ar lepnumu saspieda rokās jauno

stūri, kas smaržoja pēc ādas. Маkss atgriezās

mājup. Un nevis kādā nolaistā istabā, bet greznā

savrupmājā. Tikai pusgadu atpakaļ viņš to

iegādājās un veica glaunu remontu pēc Eiropas

standartiem par skaudību visiem saviem

draugiem. Bet galvenais - izmantojot fiktīvas

personas, pārrakstīja uz sava vārda drauga, kuru

pats bija izputinājis, firmu. Kā viņš domāja, tā

firma nodrošinās viņam bezbēdīgu eksistenci

ilgus gadus. Maksu pārpildīja apmierinājuma

jūtas par sevi. Viņš ieslēdza skaļāk radio, kur

122

skanēja moderns hīts, un sev zem deguna sāka

dungot melodiju. Dzīve visbeidzot izdevās! Un

tomēr kaut kur dziļi iekšā viņam bija

diskomforts. No turienes dzima nepatīkama

sajūta, ka viņš tomēr palaida garām kaut ko ļoti

svarīgu. Kaut arī zelta sapnis bija realizējies,

Маksаm nez kāpēc nebija pilnīga apmierinājuma

sajūtas. Jā, viņš sasniedza vēlamo. Tomēr

nesaņēma

gaidāmo

visaptverošas

laimes

piepildījumu, par ko sapņoja, kas tik ilgi

kārdināja viņa domas. Kāpēc? Šaubas par savu

laimi pašas no sevis sāka iznirt apziņas līmenī, it

kā celtos no neizpētītajiem viņa "es" dziļumiem.

Makss mēģināja tiem pretoties, pārvirzot domas

uz iegūtajiem materiālajiem labumiem, bet šis

iekšējais Kaut kas nepielūdzami nāca virsū Ego

impērijai, radot neciešamas sāpes krūtīs. Kas gan

nav tā? Makss nespēja uzminēt, meklējot šī

nemierīgā stāvokļa cēloņus.

No pagrieziena milzīgā ātrumā izlidoja džips.

Tas nesās pretī, taisni pretī. Маksа acis šausmās

iepletās. Sirds traki sitās krūtīs. Rokas acumirklī

kļuva aukstas. Attālums nepielūdzami saīsinājās.

123

Anastasijas Novih zīmējums “Realitāte”

Džipa lukturu spilgtā gaisma izgaismoja Маksа

automobiļa jaunā salona kabīni. Viņš asi pagrieza

stūri, mēģinot izvairīties no sadursmes. Mašīnu

sanesa. Trakajā virāžā Maksam aizgrābās elpa, it kā

tā grozīja ne automobili, bet paša nodzīvoto dzīvi.

Viņš bezpalīdzīgi kuļājās savu sengaidīto ilūziju

čaulā un nevarēja izglābties no dvēseli stindzinošās,

nepielūdzamās realitātes.

Dzīvnieciskas bailes sagrāba viņa ķermeni, bet

galvā pavīdēja tikai viena vienīga Senseja frāze,

124

ko viņš sen bija piemirsis: "Dzīve - tā ir

pašapmāna ilūzija". Un kā tiešu šīs frāzes

apstiprinājumu Маkss sajuta jaudīgu, neciešami

sāpīgu sitienu. Viņš tā arī nesaprata, vai šis

sitiens bija no ārpuses, vai šajā mirklī viņa

dvēsele sašķīda pa daļām.

* * *

Meitenīte izmisumā purināja galvu, it kā

mēģinādama atbrīvoties no murga.

- Nevar būt, - nočukstēja Makss, šausminoties

par savu minējumu.

Rokas viegli trīcēja. Cerībām brūkot, viņš

sajuta tādas pašas paniskas bailes, kā toreiz

automobilī. Auksti sviedri pārklāja drebošo

ķermeni. Neciešamas dvēseles sāpes ar jaunu

spēku triecās krūtīs, saglabājot savu smeldzošo

asumu pat šajā dīvainā realitātē.

- Nevar būt, - atkal atkārtoja Makss,

mēģinādams nomierināties. - Nē, nē... Ja es

domāju, tas nozīmē, ka esmu dzīvs... Droši vien,

ka esmu bez samaņas vai slimnīcā, un tas viss

man rādās.

- Ahā, bet es esmu tavs pats labākais murgs! -

smīnēja Sensejs. - Ak, cilvēki... Paveries apkārt,

gulošā skaistule! Ko tu tur murmināji toreiz par

faktiem? Ja fakti neapstiprina teoriju, no tiem ir

jāatbrīvojas. Nu, pamēģini tagad atbrīvoties no

acīmredzamā.

- "Acīmredzamā"?! "Toreiz"?! Es ko, patiešām

nomiru? – Makss krita panikā. - Nomiru, jā?!

125

- Ak, Maksi, es saprotu, ka katram ir tiesības

uz dumjību. Bet vajag to lietot ar mēru.

- Nē, es ko patiešām nomiru?! Nomiru?!

- Ko tu kā papagailis "nomiru, nomiru"!

Vismaz es tevi redzu ķermenī, - ar smaidu

noteica Sensejs.

- Ķermenī?

Makss ar bailēm sāka pētīt savu ķermeni,

aptaustot to ar bērna rociņām, it kā neticēdams

pats sev.

- Bet... tas taču... tas taču neesmu es...

Kad viņš tika līdz rumpja apakšējai daļai, viņa

acis vēl vairāk iepletās. Viņš nobijies paskatījās

lejup, pēc tam uz Senseju un pusčukstus, it kā

atklājis briesmīgu noslēpumu, paziņoja jaunumu:

- Tas taču... tas taču... sievietes!

Sensejs nenoturējies, raugoties uz viņa seju,

iesmējās.

- Bet ko tu gribēji? Ko nopelnīji!

- Ko nopelnīju?!

Маksа šausmām nebija robežu. Viņš vienmēr

uzskatīja sievietes par zemākiem radījumiem,

kuras ir radītas tikai vīriešu apkalpošanai un

apmierināšanai.

"Nopelnīju...

nopelnīju...

nopelnīju," - joņoja kā virpulis viņa galvā,

aizraujot apziņu nezināmā, straujā riņķojumā. Pēc

spilgta zibšņa Makss no jauna sajuta sevi

dzimtajā ķermenī. Viņš stāvēja sporta zālē, pūlī,

kas bija apkārt Skolotājam.

- Katrs saņem to, ko ir pelnījis, - Sensejs

atbildēja uz kārtējo Маksа jautājumu. - Ja tu

126

neesi iekšēji mainījies savas dzīves laikā uz

labāku un pierādījis Dievam, ka tu esi Cilvēks,

nevis dzīvnieks, tad attiecīgi arī saņem dzīvnieka

likteni, tikai vēl sliktākos nosacījumos. Kā saka,

kādas ir tavas darbības, tāda arī ir Dieva alga.

- Es zinu, ka cilvēks var nožēlot grēkus, nu, it

kā pirms nāves, un viņam tiks piedots. Skaitās, ka

Dievs ir visu piedodošs.

- Zini, ir tāds labs krievu sakāmvārds: "Un

nožēlā maz jēgas, ja nožēla nokavējas". Jā, Dievs

ir visu piedodošs. Bet, ja tu grasies atlikt Dievu

uz nenoteiktu "pēc tam", apmierinot savu

dzīvniecisko iegribu, un atnāksi pie Viņa ar tukšu

grozu, kurā mētāsies vienīgi tava nožēlojamā

nožēla, tad esi drošs - arī Dievs atliks tevi uz

nenoteiktu "pēc tam".

- Nē, nu, kāpēc gan es Viņu atlikšu uz

nenoteiktu

"pēc

tam"?

Lūk,

tradicionāli

vecumdienās...

- Vecumdienās? Bet vai tu esi pārliecināts, ka

nodzīvosi līdz tām? Kur tu rāvi, ka zināsi, kad

iestāsies tava pēdējā diena? Nāve tevi nebrīdinās,

tā atnāks un nopļaus. Un kas tev atliks? Apjēgt,

cik ļoti dumji un tukši iztērēji tev doto laiku, tā

arī nepaveicot galveno, kādēļ tu atnāci šai

dzīvē?!

- Jā, - savā dobjajā balsī noteica blakus

stāvošais

Volodja,

Īpašo

uzdevumu

apakšvienības komandieris. - Pirms nāves

nesaelposies, bet pēc - jau par vēlu domāt par

ārstu.

127

- Pilnīgi pareizi, - apstiprināja Sensejs.

Maksam neatradās, ko atbildēt. Iestājās ilga

pauze.

- Tomēr aizvainojoši, ka cilvēka dzīve ir tik

īsa, - norādīja Andrejs, Maksa draugs. - Re, kaut

kāds stulbs koks – sekvoja – dzīvo līdz četriem

tūkstošiem gadu. Bet tu tikai simts ar grūtībām

izvelc!

- Nu, kāpēc gan stulbs koks? - noteica Sensejs.

- Brīnišķīgs un noderīgs. Bet par dzīves

īslaicīgumu... Ļaudis tik un tā ir pārmērīgi slinki,

bet, ja viņiem atvēlētu daudz vairāk laika, viņi

vispār noslīktu matērijā.

- Jums ir taisnība, - domīgi noteica apaļīgs,

piecdesmit gadus vecs vīrietis, kurš bija viens no

sarunas klausītājiem. Puiši, vīrietim aiz muguras,

dēvēja viņu par "Vareņiku", jo viņa seja ar tuklu,

izvirzījušos apakšlūpu kaut kā atgādināja šo

produktu. – Apziņa par dzīves īslaicīgumu un

nāves neizbēgamību liek cilvēkam novērtēt dzīvi

un izmantot laiku auglīgi.

- Nāve noteikti veic savdabīgu nodzīvotā

rezumējumu, - teica Volodja.

- Un pamudinoši darbojas uz dzīvajiem, -

papildināja "Vareņiks".

- Pilnīgi pareizi, - atkal apstiprināja Sensejs. -

Atskārsme par sava ķermeņa neizbēgamo

iznīcību liek meklēt atbildes uz jautājumiem par

mūžību, liek virzīties garīgajā attīstībā un

mainīties iekšēji. Tādēļ nāve arī dota cilvēkam,

lai, atceroties par tās neizbēgamību, viņš

128

iemācītos saprast savu būtību, iemācītos

pārveidot sevi un savu dabu, novērtētu laiku, kas

ir dots viņam garīgai nobriešanai. Savā ziņā nāve

ir durvis uz īsto realitāti. Un nodzīvotā rezultāts

vērtējams tieši pēc cilvēka sakrātajām garīgajām

bagātībām. Tas, ko tu iegūsi te dzīves laikā, tāda

realitāte sagaida tevi aiz durvīm.

- Jā, bet kāpēc mūsos tik stipri sēž tieksme

nodrošināt sev nākotni, it kā mēs grasītos dzīvot

mūžam? - pavaicāja "Vareņiks".

- Tāpēc ka šī tieksme, galvenokārt, ir no

zemapziņas dziļumiem. Tā nāk no pašas dvēseles,

bet dvēsele vienmēr tiecas savienoties ar Dievu,

tas ir, nodrošināt sev sengaidīto nākotni, nevis

klīst apkārt mirkļos pa dažādiem ķermeņiem. Bet

mūsu matērija caur cilvēka saprātu visu laiku

mēģina likt šo tiekšanos pēc dziļuma savā

personīgajā dienestā, likt kalpot Ego. Tādēļ

cilvēks gandrīz nekad netiek apmierināts ar to, ko

sasniedz ārēji dzīvē, jo īstie dārgumi nākotnes

nodrošinājumam ir garīgi, bet ne materiāli.

- Kaut kā grūti noticēt, ka mēs visi kādreiz

nomirsim, - sacīja puisis, kas stāvēja aiz Маksa.

- Kāpēc kādreiz? Neviens nezina, kas ar viņu

var notikt pēc minūtes. Bet vai tad jautājums ir

likteņa ceļos? Jautājums ir tajā, ar kādu bagāžu

mēs stāsimies realitātes priekšā. Ļaudis tiecas pēc

mūžīgās dzīves, jo viņos pašos ir ietverta

mūžības daļiņa, bet saprāts ar savu dzīvniecisko

sākotni šo iekšējo vilkmi pārgroza savā manierē -

uz mūžīgo dzīvi ķermenī, protams, uz Zemes, jo

129

cita realitāte, bez šā izplatījuma, dzīvnieciskajai

sākotnei nav zināma un pieņemama...

Kā tikai ļaudis nav iemanījušies paši sevi

mānīt! Daudzi domā: "Kādēļ garīgi vingrināties,

lūgties, meditēt, domas stingri kontrolēt vai

vienkārši iemīlēt līdzcilvēku? Dzīvi uz to var

iztērēt. Bet ja nu tā tiek dota tikai vienu reizi?

Un, ja nu pēc nāves tikai zārks un mitra zeme,

kurā pats satrūdēsi, un zārks putekļos

pārvērtīsies".

Daži no klātesošiem, to skaitā arī Makss, paši

to neievērojot, vienlaikus nodūra skatienus.

Acīmredzot Senseja sakāmais skaidri sakrita ar

viņu domām.

- Vai nav tiesa, pats smagākais dzīvnieciskās

sākotnes pamatojums, lai saprātā apslāpētu

dvēseles uzplaiksnījumus un pastiprinātu vilkmi

pēc materiālās pasaules?! Citi ļaudis gan

vienkārši cenšas nedomāt par nāvi. Mēģina

izvairīties no šīs urdošās, uztraucošās domas pēc

strausa metodes - paslēpj galvu smiltīs, un, šķiet,

ka bīstamības nav. Tās visas ir muļķības! Palasiet

par svēto dzīvi. Paņemiet kaut vai par Sarovas

Serafimu. Viņš turēja zārku savā cellē, lai acu

priekšā būtu pastāvīgs atgādinājums par miesas

mirstību. Svētie ļaudis nelidinājās pasaulīgās

nākotnes ilūzijās. Viņu dzīve bija šodienā. Viņi

vienmēr gaidīja, ka tieši šodien stāsies

Visaugstākā Tiesas priekšā, tāpēc arī centās

garīgajā ceļā, un tāpēc arī guva rezultātus

"Mīlestības spēka" atmodināšanā. Un no tā arī

130

dzima viņu brīnumi - ļaužu izārstēšana gan

garīgi, gan fiziski... Pamatmasa atstāj savas

garīgās lietas uz “rītdienu”, pat neaizdomājoties,

ka tā “rītdiena” viņiem var nekad neiestāties...

Skumjākais, ka katrs savā stundā saprot

aizgājušo, vērtīgo mirkļu neatgriezeniskumu,

taču tas ir par vēlu, pārāk vēlu...

* * *

"Par vēlu, pārāk vēlu...", - atbalsojās Maksa

galvā. Iekšējā skatiena priekšā ņirbēja pagājušās

dzīves ainas. Spilgtie momenti, īpaši satriecošie,

emocionālie iespaidi pamīšus mijās ar viņa

domām, kā arī bijušo draugu, radinieku un

tuvinieku dažādiem tēliem. Dažās vietās bildes

palēninājās. Un vairumā gadījumu tas bija saistīts

tieši ar Senseju. Маkss it kā dubultojās, no jauna

pārdzīvojot dotos mirkļus. Tagad viņš jau skatījās

uz šiem notikumiem pilnīgi no cita skatupunkta.

Un, ja tajā dzīvē Makss vērtēja notiekošo no

savas materiālās esamības puses, tad pašlaik tieši

no savas dvēseles pozīcijas...

* * *

Var sacīt, ka Makss nejauši nonāca Senseja

treniņos. Vienkārši viņš tik daudz jau bija

dzirdējis par viņu, ka nolēma kopā ar savu draugu

apmeklēt šo austrumu cīņas sekciju, kas viņu

pilsētā jau kļuva leģendāra. Atnāca, paskatījās un

tā arī palika. Un, ja draugu vairāk saistīja cīņas

131

māksla, tad Maksu ieinteresēja paša Senseja

neparastā filozofija. Makss bija diezgan erudīts,

daudz lasījis un apguvis filozofijas pamatus –

bija jaušama viņa profesoru ģimenes sakņu

ietekme. Tādēļ Senseja personā viņš atrada

patiešām sevis cienīgu sarunu biedru un oponentu

savām dogmām.

Neordinārie Senseja pasaules uzskati arvien

vairāk sagrāba zinātkāro Maksa prātu. Viņš ticēja

un vienlaikus neticēja dzirdētajam. Drīzāk, ka

ticēja, kaut kā no iekšpuses, vadoties tikai pēc

attālām intuitīvām jūtām, bet neticēja tieši ar

loģiku, prātu, pakļaujot visu Senseja sakāmo

šaubām un mēģinot salūkot tam savus

pierādījumus, apstiprinājumus literatūrā, dzīvē,

arī personīgajā pieredzē un izjūtās.

Gadījās reiz, ka viņš, aiz durvīm esot, nejauši

izdzirdēja Volodjas un Senseja sarunu par viņa

kompāniju.

- Kādēļ tu auklējies ar viņiem kā ar maziem

bērniem? Tikai laiku velti tērē. Vai tad no viņiem

iznāks kas jēdzīgs? Viņi taču ir slinki! Pat ar

ķermeni negrib strādāt, kur nu vēl garīgi. Mūžam

viņus šaubas māc! Visu laiku baidās, domā, ka

šeit no viņiem grib izveidot kaut ko nesaprotamu,

apmānīt viņu vērtīgo dabu... Taču kam viņi ir

vajadzīgi, izņemot pašiem sevi?! Grib izzināt

sevi - lai izzina! Bet, ja negrib, karogu tiem rokās

un punkts! Ko tu ar viņiem tērē laiku?!

Piemēram, Makss, mūžam par kaut ko šaubās...

132

- Nē, Volodja. Ja cilvēks šaubās, tātad meklē.

Bet, ja ir tieksme meklēt, tas nozīmē, ir vēlme

izzināt... Iekšpus viņa ir divu jaudīgu sākotņu

līdzāspastāvēšana. No vienas puses, dvēsele

vibrē, zvana kā torņa zvans, nedot mieru. Bet no

citas puses, matērija strādā pilnā sparā. Lūk, un

sanāk, ka viņam ir pastāvīgas šaubas lietu

kārtībā, tā teikt, iekšējā konflikta sekas.

- Ja reiz viņš nav stingrs izvēlē, tātad arī

izredžu viņam nav.

- Izredžu izrauties, protams, pamaz. Bet tomēr

ir. Viss ir viņa paša rokās.

Makss, klausoties visu šo aizkulišu sarunu,

bija apjucis. Te viņā vārījās ļaunums, tad

aizsvilās nolemtība, tad viņu iepriecināja Senseja

aizstāvība. Un, beidzot, pēdējie Senseja vārdi

galīgi viņu iedrošināja, atmodinot viņā ierasto

meklējuma garu. "Jā, viss ir manās rokās!!!"

* * *

Dienas paskrēja, mirkļi izkūpēja, bet Makss

mētājās kā svārsts no vienas puses uz otru, no

materiālā pie garīgā. Viņa dumpīgā būtība nekādi

nevarēja iegūt atbalsta punktu. Viņš mētājās savu

jautājumu atbilžu meklējumos. Uzdūrās uz

dažādiem variantiem. Šaubījās te par vienu, te

par otru un atkal palika viens pret vienu ar tiem

pašiem jautājumiem. Tas kļuva par viņa dabisko

stāvokli. Tomēr, uzturoties Sensejam blakus, viņš

sajuta sevi citādāku. Viņš nevarēja ne nieka

izskaidrot, bet juta neparastu mieru... Dažbrīd

133

Makss klausījās Senseju, bet pilnībā viņu

nedzirdēja. Drīzāk viņam patika vienkārši

skanējums no abpusējā dialoga. Bet gadījās arī

tādi momenti, kad Ego atlaida savus grožus, un

Makss ne tikai dzirdēja, ko runāja Sensejs, bet arī

juta, kā viņa paša dvēsele trīc, piepildot ķermeni

ar neikdienišķu prieku. Pašreiz tādi mirkļi arī

iznira no atmiņas dziļumiem. Tikšanās mirkļi,

kuros bija svarīgi pat ne paši vārdi, bet tas, kas

notika dvēselē, kaut kāds iekšējs pieplūdums,

kura laikā saprātu piepildīja mīlestība pret visu

īsto, bet dzīvnieciskā sākotne uz laiku atkāpās no

savām pozīcijām.

Makss no jauna skaidri izdzirdēja Senseja

vārdus, kas aizveda viņu nodzīvotās dzīves

neaizmirstamajos mirkļos. Todien viņš ar savu

draugu pēc treniņa palika uz papildnodarbībām

tikai intereses dēļ papļāpāt ar Senseju.

Bet

šie

neregulārie

papildnodarbību

apciemojumi sākās no tā, ka reiz, aizkavējoties

pēc ierastā treniņa, Makss nejauši dzirdēja, kā

Senseja personīgie skolnieki pārsprieda savā

starpā garīgo praksi "Lotosa Zieds", kas Maksam

izraisīja interesi. Viņu pārsteidza, ka tā nebija

vienkārši meditācija. Tā bija prakse, kura pašu

Sidhārtha

Gautamu

aizveda

pie

garīgās

atmošanās, radot no viņa dievam līdzīgu būtni -

Budu. Tieši šo praksi pārvaldīja Senās Ēģiptes

izredzētie faraoni. Atskaņas par dotās prakses

pilnību bija cildinātas hinduisma grāmatās, kas

rakstītas vēl sanskritā, ķīniešu viedo traktātos,

134

Senās Grieķijas eposā. Tādu informāciju Мakss

vienkārši nevarēja palaist garām. Viņu saistīja

šeit

viss

vienlaikus:

gan

senatne,

gan

noslēpumainība un dievišķais svētums, ko

sasniedza tie, kas nodarbojās ar šo praksi. Viņš

vērtēja to kā iespēju pārveidot sevi, bet galvenais

- kļūt nozīmīgam šajā pasaulē.

Makss uzmācās Sensejam ar jautājumiem par

šo garīgo praksi, un, panācis savu, aizskrēja

mājup, priecādamies kā zaglēns par iegūto

dārgumu. Pirmās trīs dienas viņš cītīgi visu

pildīja. Lai cik tas nebūtu dīvaini, šī prakse

viņam sanāca daudz labāk nekā citas iekšējās

apceres meditācijas, kuras Sensejs deva austrumu

cīņu nodarbībās. Pēc tam Makss novērsās uz tā

brīža materiālās esamības problēmām, un viņa

vēlme nodarboties ar garīgo praksi apdzisa. Drīz

vien arī sadzīvē iestājās sarežģījumi. Maksam

iestājās grūtsirdības periods, kā laikā viņš no

jauna uzsāka nesekmīgus mēģinājumus uzaudzēt

sevī "ziedu". Un, tā kā nekas nesanāca, viņš

aizskrēja pie Senseja "paraudāt uz pleca" un atkal

meklēt atbildes uz sev sasāpējušiem jautājumiem.

- Sensej, kur gan es kļūdījos? It kā darīju visu

pareizi... Miera stāvoklī iedomājos, ka sevī,

saules pinuma rajonā, iestādu graudu. Pēc tam

sāku to "piesātināt" ar Mīlestības spēku, turēju

pozitīvas domas galvā... Sākumā es pat jutu tādu

kā vieglu vibrāciju saules pinuma rajonā,

iedomājos, kā tas manī uzdīga... Bet pēc tam

135

pagāja dažas dienas - un nekā... Pat to pašu

primārāko siltumu nevaru sajust...

- Nu, pareizi. Kad tu visu darīji tieši ar

Mīlestības jūtām, tev sanāca. Bet, kad novērsies

un mēģināji darīt tikai ar prātu, tev nekas

neizdevās. Tas ir dabiski. "Lotosa zieds" - tā ir

pastāvīga kontrole un pastāvīga Mīlestības

plūsma. Tādēļ, lai izaudzētu "ziedu", vajag

vienmēr noskaņot sevi mīlestībā uz Dievu, uz

visu patieso. Atbalstīt šo stāvokli iekšēji,

neskatoties ne uz kādām likteņa peripētijām. Un

es vēlreiz uzsveru - "zieds" jāaudzē ne ar domām,

bet patiesām jūtām. Šīs garīgās prakses būtība ir

Mīlestības

jūtu

atmodināšanā,

tālāk

pastiprināšanā un pastāvīgā, atkārtoju, pastāvīgā

saglabāšanā līdz pat fiziskām sajūtām saules

pinuma apvidū.

- Bet kāpēc tieši tur? Tas vispār ir

izskaidrojams no cilvēka fizioloģijas viedokļa? –

Makss sāka aizrauties ar izjautāšanu.

Sensejs tikpat kā nemanāmi nosmīnēja. Pa to

laiku uz soliņa piesēdās Volodja. Bet, tā kā

papildnodarbību laiks tuvojās beigām, pēc viņa

atnāca arī citi puiši.

- Var izskaidrot arī no cilvēka fizioloģijas

viedokļa, tā teikt, pašā rupjākajā, primitīvākajā

līmenī, - atbildēja Sensejs.

- Bet kāpēc fizioloģija ir primitīvs līmenis? –

ar sev iemīļoto izsmieklu vaicāja Makss,

juzdams, ka viņa persona atrodas vispārējās

uzmanības centrā.

136

- О, un vēl kāds primitīvs! - smaidīja Sensejs. -

Cilvēks īstenībā ir tīra fizika, vienas vienīgas

enerģiju kustības formulas. Un visa viņa ķīmija

nāk tieši no turienes. Un tas, ko es mēģinu tev

izskaidrot, ir tikai pats primitīvākais skaidrojums,

kā skaitīt uz pirkstiem, tavu fizioloģisko

asociāciju veidā.

- Es arī ar lielu prieku lieku reizi paklausītos

par šo "primitīvo skaidrojumu", - sacīja Volodja.

- Kaut arī tavā izpildījumā "lieka reize" nekad

nemēdz būt lieka. Katru reizi dzirdu kādu jaunu

papildinājumu.

- Es arī tāpat uzskatu, - piebilda Stass, garš

puisis ar atlētisku ķermeņa uzbūvi.

Viņa draugs Žeņka, tikpat varena auguma,

piecēlās no sola un jokojot, svinīgi pakratīja

rokas Stasam un Volodjam.

- Pilnībā jums piekrītu.

- Nu, ja reiz sākās tādas runas, tad lai notiek, -

Sensejs pamāja ar roku. – Atkārtosim iepriekšējo

vielu. Tātad visi jūs varat iedomāties, kas ir

saules pinums. - Viņš apturēja skatienu uz

Maksu, kurš apjucis pamāja ar galvu, nesakot

nedz “jā”, nedz “nē”. - Tā, sapratu. Šis pinums

(plexus coeliacus) sastāv no atšķirīga lieluma un

formas nervu mezglu kopuma, ko savā starpā

saista liels daudzums dažāda garuma un biezuma

savienojošu zaru. Variāciju ir ļoti daudz, gan pēc

nervu stobru un mezglu daudzuma, kuri ir

pievienoti pie tā un ietilpst tā sastāvā, gan pēc tā

jaudīgā konglomerāta formas. Savā centrā saules

137

pinums vairāk atgādina savienotas trīsstūra

virsotnes. Bet pēc kopējās ārējās formas -

visbiežāk nelīdzens riņķis, jo nervi no saules

pinuma radiāli virzās uz visām pusēm pa vēdera

dobuma orgāniem kā gaisma no saules. Nu un,

dabiski, tur ir liels daudzums nervu galu. Saules

pinums attiecināms pie pašiem lielākajiem

veģetatīvajiem pinumiem. Viņu pat sauc par

“vēdera smadzenēm”.

Tad lūk, kas notiek, kad cilvēks izpilda garīgo

praksi "Lotosa zieds"? Ja iekšējo enerģiju

cirkulācijas procesu tēlaini projicē uz cilvēka

fizioloģiju, tad sanāks sekojoša aina: mērķtiecīgi

koncentrējot uzmanību saules pinumā ar jūtām,

uzsveru, ar pozitīvām jūtām, notiek nervu galu

kairinājums, tajā skaitā arī nerva Vagusa, viena

no galvaskausa divpadsmit pāra nerviem, vai tā

saucamā klejotājnerva. Starp citu, gribu pievērst

jūsu uzmanību, ka saules pinuma parasimpātiskās

daļas veidošanā piedalās gan labais, gan kreisais

klejotājnervs. Vēl jo vairāk, pinuma sastāvā

ietilpst lielākā daļa no abu klejotājnervu kopējā

aizmugurējā stumbra. Tagad atgriežamies pie

mūsu

koncentrēšanās.

Pēc

klejotājnerva

kairinājuma, signāli caur to dodas uz galvas

smadzenēm. Un, izejot caur sadales mezgliem,

nonāk hipotalāmā.

- Hipotalāmā? - satrūkās Makss un, jau

acīmredzami ieinteresēts, prasīja: - Vai tas ir tas,

ko sauc par "senajām smadzenēm" vai "čūskas

smadzenēm"?

138

- Jā, - apstiprināja Sensejs. - Un arī par

"pirmatnējām

smadzenēm",

"dinozaura

smadzenēm" un "rāpuļu smadzenēm", kā to tikai

nedēvē. Hipotalāms ir patiešām viens no

senākajiem veidojumiem. Hipotalāma apgabala

paraugs eksistē pat hordaiņiem, tas ir, pašiem

primitīvākajiem no visiem mugurkaulniekiem.

Cilvēkā hipotalāms gan, var sacīt, ir attīstīts līdz

pilnībai.

- Bet kāpēc to sauc tieši par rāpuļu, dinozauru

smadzenēm, bet ne par, piemēram, hordaiņu vai

amfībiju smadzenēm?

- Saproti, lieta ir tāda, ka tieši seno rāpuļu

laikos, jo tie patiesi bija pirmie virszemes

mugurkaulnieki, hipotalāmu nācās ievērojami

pilnveidot un diferencēt, ņemot vērā adaptāciju

virszemes eksistencei. Bet cilvēka hipotalāma

variants - tas ir tikai uzlabots variants pār seno

rāpuļu hipotalāma apgabala bāzes projektu. Un

starpība starp tiem... nu, teiksim, kā starp pirmo

ESM modeli un mūsdienīga datora modeli.

Principā viens un tas pats, bet pilnīgi citas

iespējas...

- Normāli, - īsi atbildēja Makss, pārsteigts par

dzirdēto.

- Tad lūk, atgriezīsimies pie mūsu cilvēciskā

hipotalāma. Lai saprastu, kas tieši tur notiek pēc

uzbudinājuma pārraides, sākumā atcerēsimies,

kas ir hipotalāms, kaut vai to, kas par to šobrīd ir

zināms. Hipotalāms ir augstākais centrs, kurā

savācas visi dati par iekšējo organisma stāvokli.

139

Tas ir kā starpnieks starp nervu sistēmu,

iekšējiem orgāniem un audu šķidrumiem, kā arī,

es vēl piebilstu, enerģijas pārveidotājs. Saņemot

nervu impulsus no smadzeņu garozas, hipotalāms

pāršifrē to valodā, kas organisma šķidrumu

vidēm ir saprotama.

- Kā tas ir?

- Nu, tiek mainītas attiecības, hormonu,

fermentu, sāļu koncentrācija un tā tālāk. Starp

citu, neviena galvas smadzeņu daļa neatrodas tik

privileģētā stāvoklī ar asins apgādi kā hipotalāma

apgabals. Ķīmiskās vielas, kas nāk no asinīm,

pastāvīgi signalizē, kādā stāvoklī atrodas iekšējie

orgāni un sistēmas katrā atsevišķā momentā.

Vienkāršāk

runājot,

hipotalāms

labs

pārvaldnieks,

kas

izcili

satiek

gan

„uzņēmuma” saimnieku, gan ar strādniekiem un

prot rīkoties ar resursiem, kas tam ir uzticēti.

Tādēļ arī uzņēmums strādā kā vienots

mehānisms. Kopumā šis pārvaldnieks nodrošina

„uzņēmumam” pilnu homeostāzi.

- Home... kas, kas? – Makss klusi pārjautāja

blakus sēdošajam Žeņkai.

Viņš viegli pasmaidīja un tikpat klusi, nopietni

viņam atbildēja:

- Bāze, protams. Neesi dzirdējis šādu

izteicienu? Tad, kad uzņēmumā sen nav bijis

nodokļu inspektors.

- Ā-а-а, - daudznozīmīgi novilka Makss un

apmulsis piebilda: - Jā, tagad atceros.

Sensejs, izdzirdot to, pasmaidīja:

140

- Homeostāze ir šīs iekšējās organisma vides

nemainīgums.

Viņš ar vieglu pārmetumu paskatījās uz Žeņku,

kurš ar nevainīgu sejas izteiksmi sāka taisnoties:

- Bet es ko? Es tā arī sacīju. Kad uzņēmumā ir

iekšējās vides nemainīgums? Tad, kad tur sen

nav bijis nodokļu inspektors.

Puiši iesmējās, bet Sensejs bezcerīgi atmeta ar

roku uz viņa pusi.

- Bet kas ir organisma saimnieks? – Makss

painteresējās pie Senseja, nemierīgi šķielējot uz

Žeņkas pusi.

- Epifīze, - vienkārši atbildēja Sensejs, it kā tas

pats par sevi būtu saprotams. - Tātad esam

noskaidrojuši, ka hipotalāms ir veģetatīvā

nodrošinājuma

kontroles

galvenais

zemgarozas centrs. Tas visaktīvāk piedalās sirds

un asinsvadu sistēmas, kuņģa un zarnu trakta,

ķermeņa temperatūras, organisma bioķīmijas

darbības regulēšanā, kā arī regulē bioloģiskos

ritmus, bada, apetītes, slāpju sajūtas, iespaido

seksuālo uzvedību un tā tālāk. Un, protams,

hipotalāms koordinē nervu darbības pašas

daudzveidīgākās formas, sākot no nomoda, miega

stāvokļa un visbeidzot ar atzinīgu un noliedzošu

emociju veidošanu, organisma uzvedību reakcijas

laikā... Bet, kā saka, tas viss ir zināšanai, lai jūs

labāk saprastu sekojošo. Tagad par galveno. Tieši

hipotalāmā atrodas divi senākie centri.. Ja uz

galvaskausu paskatās no augšas, tad šie centri

kopumā ar čiekurveida ķermeni veido savdabīgu

141

iekšējo trīsstūri, kura virsotne ir epifīze. Dažādos

laikos tie tika dēvēti dažādi, bet to būtība no tā

nemainās. Viens no to nosaukumiem, kas

pieminēts senajos rokrakstos, - "agatodēmons" un

"kakodēmons". Agatodēmons stimulē atzinīgu

domu dzimšanu, bet kakodēmons - negatīvu

domu dzimšanu.

- Kā, kā? "Dēmons"? – Makss pārjautāja. –

Kas tas ir, vai tulkojumā tas ir "sātans"?

- Tulkojumā no grieķu valodas "dēmons"

(daimon) nozīmē "dievība", "gars". Bet jau vēlāk

kristietība aizņēmās no grieķiem šo vārdu un

piepildīja šo ar tādu nozīmi, kā tu sacīji.

- Bet "kako"? - atkal prasīja Makss.

- "Kako" tā arī ir "kako", - pajokoja Sensejs. -

Priedēklis "kako" nāk no grieķu "kakos", kas

nozīmē "slikts".

- Lūk! Es vienmēr esmu teicis par šī

internacionālā vārda daudzfunkcionalitāti, - jautri

piezīmēja Žeņka.

Puiši atkal iesmējās.

- Tas nozīmē, ja "kako" - "slikts", tad "agato"

sanāk "labs"? - precizēja Makss.

- Pilnīgi pareizi, "labs". Starp citu, šis pozitīvo

domu centrs bija zināms jau senajiem

ēģiptiešiem. Un nebūt ne nejauši Senajā Ēģiptē

parādījās medaljons, kurš vēlāk kļuva par

talismanu. Tas tika nosaukts grieķu-ēģiptiešu

tradīcijā par "agatodēmonu". Uz tā bija čūskas

attēls ar lauvas galvu un septiņām mirdzošām

zvaigznēm (kuras vēlāk pārtaisīja par kroņiem).

142

- Tad sanāk, grieķi šīs zināšanas pārņēma no

ēģiptiešiem? - prasīja Volodja.

- Jā. Un, ja ēģiptiešiem vismaz kaut kas bija no

sākotnējām zināšanām, tad grieķi, aizņemoties

tās, pārvērta zināšanas mitoloģijā. Tā grieķu

tradīcijā parādījās agatodēmons - labais gars, kas

seko cilvēkam dzīves laikā. Viņš skaitījās par

starpnieku starp ļaudīm un dieviem.

- Un, padarot iekšējo par ārējo, ļaudis viņu

pazaudēja, - ar smaidu komentēja Volodja,

izmantojot Senseja izteicienu.

- Pilnīgi pareizi.

- Tātad domas dzimst tieši hipotalāmā? -

Maksis pasteidzās atgriezties pie sarunas par sev

tik interesējošu tēmu.

- Nu, ne pašā matērijas daļā, kā tu domā, -

atbildēja Sensejs. - Es taču teicu, šī ir tēlaina

salīdzināšana, enerģiju projekcija matērijā.

Domas dzimst ne tieši smadzeņu vielā, zem

nosaukuma „hipotalāms”. Tās dzimst šajos

centros, par kuriem es runāju. Bet dotie centri ir

savdabīgi smalkās matērijas čakrāni, no kā dabas

arī sastāv mūsu domas. Un, ja tev izoperēs doto

smadzeņu daļu, tad tev būs novērojami

domāšanas, uztveres, atmiņas, noteiktu psihisku

funkciju traucējumi un tā tālāk, bet domāt tu no

tā nepārstāsi.

- Skaidrs.

- Dotie centri ir savdabīgi pusvadītāji starp

smalko matēriju un nervu sistēmu. Tie pieņem

nervu sistēmas signālus, pārtulkojot tos smalkajā

143

matērijā, un tai pašā laikā paši var kodēt

informācijas signālu un, teiksim, nosūtīt pa nervu

ceļiem "domas pavēli"... Piebildīšu pie tā jums

jau zināmo, ka gan pie pozitīvu, gan negatīvu

emociju uzbudinājuma vairāk aktīva ir nervu

sistēmas parasimpātiskā daļa, kurā viens no

svarīgākajiem nerviem ir klejotājnervs.

Atgriezīsimies tagad pie sākuma. Kas notiek

izpildot garīgo praksi "Lotosa zieds"? Kad

hipotalāmā nonāk uzbudinājums no klejotājnerva,

kas ir izsaukts tieši ar pozitīvo jūtu

koncentrēšanu, tad šie nervu signāli savukārt,

iziet caur abiem centriem. Turklāt līdzās lielai

agatodēmona stimulācijai notiek arī mazāk

izteikta kakodēmona stimulācija. Stimulējot

agatodēmona centru ar dotās enerģijas veidu,

sacīsim vienkāršāk, ar "Mīlestības enerģiju",

cilvēks sajūt svētlaimes, visaptveroša prieka

stāvokli.

Tagad aplūkosim gadījumu ar Maksu. Principā

kaut ko tamlīdzīgu piedzīvo gandrīz visi iesācēji.

Tikko kā cilvēks atslābina savu uzmanību vai

pilnībā novēršas uz savām dzīvnieciskajām

sajūtām, tā notiek izvirdums, kas sakrājies no

vienlaicīgas kakodēmona centra stimulācijas.

Sākotnēji tas izpaužas, rodoties negatīvajām

domām ar negatīvo emociju uzbudinājumu. Tieši

te dzimst šaubas. Bet kad tu, lūgums šo īpaši

piefiksēt, piešķir šīm domām savu spēku -

uzmanību, - tad, kā dotās sintēzes sekas, notiek

vairāku citu nervu sistēmas centru uzbudinājums.

144

Tādēļ cilvēks krīt depresijā, rodas nomācošs,

nospiests garastāvoklis vai agresija. Pēc tam šis

tavas uzmanības sagrābšanas process ar

negatīvām domām vēl vairāk padziļinās, tādā

veidā spēcīgāk stimulējot kakodēmona centru.

Sanāk apburtais loks, un cilvēks, kā saka, atkal

nonāk savas dzīvnieciskās sākotnes tīklos.

- Un kā lai pārrauj šo apburto loku? -

painteresējās Makss.

- Tur jau tas suns ir aprakts! Cilvēka

smadzenes

dzimšanas

noskaņotas

dzīvnieciskās sākotnes frekvencē, kaut arī tā ir

pati primitīvākā programma no visām viņa

iespējām. Kakodēmona centru praktiski pastāvīgi

stimulē pats cilvēks, kurš dzīvo parastu dzīvi,

nepiedaloties savas garīgās sākotnes attīstībā.

Tādēļ dotajā indivīdā spītīgi turas klāt tādi

elementi

kā

skaudība,

niknums,

naids,

mantkārība alkatība, greizsirdība, bailes, egoisms

un tā tālāk. Kādam tie ir izteiktāki, kādam –

mazāk izteikti. Bet diendienā šie ļaudis paši sev

kož astē un no šā kodiena vēl vairāk cieš.

Agatodēmona stimulācija viņos notiek ārkārtīgi

reti. Pamatā tā notiek nenozīmīgu kairinājumu

veidā, un tie paši ir uz īsu laika sprīdi. Turklāt

tam seko šī kairinājuma apslāpēšana ar vēl vairāk

stimulēto kakodēmona centru.

Bet cilvēki, kas virzās pa garīgo ceļu,

mērķtiecīgi stimulē agatodēmona centru. Pie kā

tas ved? Aplūkosim "Lotosa ziedu", jo tieši viņa

darba shēma cilvēka organismā ir jebkura garīgā

145

ceļa iznākums, kas, teiksim tā, atved pie vieniem

un tiem pašiem iekšējiem Vārtiem. Tātad, ja

pareizi pilda "Lotosa ziedu", kontrolē savas

emocijas, domas, savas uzmanības spēku un

pacenšas lielāko laika daļu, bet vēl labāk -

pastāvīgi,

uzturēties

Mīlestības

stāvoklī,

lokalizējot šīs jūtas saules pinuma rajonā, tad var

panākt sekojošo: pastāvīgs kairinājums un

agatodēmona centra stimulācija pastiprina tā

darbu, iedarbinot noteiktus mehānismus, kuri

apslāpē

kakodēmona

centra

nenozīmīgo

stimulāciju... Šeit jau ir tīra fizika, tādēļ es

neiesaistīšos sīkumos, kas jums ir nesaprotami.

Īsāk, ja atkal tēlaini izpaužamies fizioloģijas

mēlē, notiek kaut kas līdzīgs kakodēmona

apgabala pilnai vai daļējai bremzēšanai.

Rezultātā atbrīvojas enerģija, kas nekavējoties

pastiprina agatodēmona darbu, kas savukārt

noved pie izvirduma, kas aktīvi stimulē

čiekurveida ķermeņa darbu. To vēl sauc par

epifīzi. Un tieši jaunajos nosacījumos epifīzes

darba rezultātā, vienkāršāk runājot, mainoties

viļņu frekvencei, cilvēkam arī atveras garīgais

redzējums vai, kā to dēvē Austrumos, "Trešā

Acs". Nu, bet tas jau savukārt sekmē kolosālu

dvēseles spēku atmodu. Cilvēks ne tikai mainās

iekšēji, viņam atveras īstu zināšanu noliktava,

augstāko pasauļu reālijas...

Sensejs apklusa.

- Un tomēr es nesaprotu, - paziņoja Makss,

paraustot plecus, - kā kaut kāds čiekurveida

146

ķermenis var tik globāli pārveidot cilvēku? Es vēl

pieļauju - centrālā nervu sistēma. Bet epifīze?!

CNS

patiešām

aizņem

vienu

priviliģētajām vietām organisma pārvaldes

sistēmā, tomēr visa iekšējā saimnieks ir tieši

epifīze. Tā ir augstākās kontroles savdabīga

institūcija, kura izrāda savu nozīmīgo ietekmi

tikai tad, kad cilvēkā notiek patiesi globālas

pārmaiņas. Bet, ja to nav, tā vienkārši "novēro",

ik pa laikam kontrolējot smadzeņu struktūru

kopējo noskaņojumu, koriģējot to darbu:

aktivizējot vai apslāpējot šos vai citus procesus.

Bet, pats galvenais, tieši epifīze ietver

informatīvās matricas, savdabīgas hologrammas,

kurās glabājas informācija par visu, kas attiecas

uz doto indivīdu, tajā skaitā arī par viņa

iepriekšējām dzīvēm. Tas ir pats slepenākais

atmiņas

"seifs",

kam

"ugunsdrošs

dubultdibens", jo tas ir arī čakrāns. Viss, ko tu

redzi dzīves laikā, sajūti, pārdzīvo, vispār viss

tavs iekšējais un ārējais fiksējas tieši čiekurveida

ķermenī. Tas ir savā ziņā iekšējais Vārtu Sargs,

kas vienmēr visu zina par tevi, visas tavas

slepenās un atklātās vēlmes. Starp citu, pirmie

Kristus sekotāji šo informāciju bija interpretējuši

kā personisko lapaspusi Dieva rokās esošajā

dzīves grāmatā, kur tiek ierakstīts viss par

cilvēku... Un tāpēc, ja tevī ir dzīvnieka pārsvars,

domas par nenogurstošu materiālā iekrāšanu, tad,

lai kā tu ārēji nenodarbotos ar savas "eņģeļa"

dabas izrādīšanu, visi tavi centieni būs "pie

147

vienas vietas". Vārti var atvērties tikai caur

garīgu, pastāvīgu un vaļsirdīgu vēlmi, kas ir

piepildīta ar tavu tīru Ticību un Mīlestību... Un

lūk, vēl kas ir interesanti... Šis Sargs ne tikai

vienkārši fiksē cilvēka darbības un nodomus, bet

arī pastiprina to, kas dominē tavās domās. Tas ir,

ja tu pārslēdz savu uzmanību negatīva uztverei,

Sargs atbalstīs tevī negatīvo, padziļinot to, kas ir.

Ja pārslēgsi uzmanību uz labo, Sargs pastiprinās

tevī šīs jūtas.

- Vai epifīze ir tikpat sena kā hipotalāms? -

painteresējās Makss.

- Neapšaubāmi. Epifīze, tāpat kā hipotalāma

apgabals, ir sens veidojums. Epifīze ir visiem

mugurkaulniekiem, kaut arī tā nav vienāda pēc

savas

organizācijas.

Piemēram,

zemākiem

mugurkaulnieku dzīvniekiem (ķirzaku, amfībiju,

dažu zivju veidiem) čiekurveida ķermenis tiek

izvietots pāra orgānos, gan kā smadzenēs, gan kā

virspusē novietotās daļas.

- Virspusē novietotu? - pārjautāja Stass. - Bet

kā tas ir?

- Nu, trešās, tā saucamās, galvvidus acs veidā,

kas atrodas tieši zem ādas un galvaskausa vāka.

- Vai ķirzaka redz caur šo galvvidus aci?

- Un vēl kā! Tur ir arī savdabīga acs lēca - acu

burbulīša augšējās sieniņas veidā un dobums, ko

aizpilda gaismas laušanas viela, un pigments, -

viss kā nākas.

- Vai tā redz caur ādu? - izbrīnījās Makss.

148

- Jā. Epifizeālā radzene – tā ir āda virs

galvvidus acs, kas ir caurspīdīga. Bet augstāki

mugurkaulnieki ir apveltīti ar nepāra epifīzi.

Cilvēkam vispār čiekurveida ķermenis, kas

atrodas trešā dobuma aizmugurējā daļā starp

četrkalnes pauguriem, ir kaut kas unikāls un

īpašs. Cilvēka epifīze, salīdzinot ar šo orgānu

citos augstākos mugurkaulniekos, tika būtiski

pārveidota saistībā ar indivīda duālo dabu:

materiālo un garīgo. Tādēļ epifīze ir ne tikai

cilvēciskā ķermeņa saimnieks, bet arī vārti uz

garīgo, augstāko pasauli, tāds savdabīgs portāls.

Tādā veidā apziņas stāvokļa jebkādas izmaiņas

noris tā tiešajā kontrolē.

- Un kā izskatās šī epifīze? - domīgi vaicāja

Makss.

- Neliels, trīsstūraini-ovālas formas grubuļains

veidojums, kas ir mazliet saplacināts priekšas-

aizmugures virzienā. Izskatās pelēcīgi rozā, kaut

arī krāsa var mainīties atkarībā no asinsvadu

piepildījuma pakāpes. Bet svars... katram tas,

protams, ir individuāli. Aptuveni 0,130 grami,

kaut gan pavisam zudušām personībām tā svars

var būt daudz mazāks, dažbrīd tas sasniedz tikai

0,025 gramus. Bet garīgi attīstītiem cilvēkiem

gadās 0,430 grami un vairāk. Kā kuram.

- Oho, tāds mazs, bet tik varens! - izbrīnījās

Makss.

- Tu spried ļoti subjektīvi un vērtē pēc ierastās

materiālās skalas. Bet, ja aplūko objektīvi, pēc

būtības, tad izplatījumā izmēri enerģētiskiem

149

objektiem īpašu lomu nespēlē. Lūk, piemēram,

"Po" daļiņa. Tā ir tik maza, ka mūsdienu

zinātnieki ar visām modernajām tehnoloģijām

līdz šim nevar pie tās piekļūt. Bet no tās

pārklājuma ir noausts itin viss: ne tikai mēs, bet

arī viss bezgalīgais Kosmoss un tā galaktikas. No

tā izriet, ka būtībā izmēri ir relatīvs jēdziens.

- Bet epifīze kaut kā aug dzīves laikā?

- Kā lai saka... Epifīzes svars pastāvīgi pieaug

līdz cilvēks sasniedz desmit - četrpadsmit gadus,

sanāk, līdz pubertātes periodam. Pēc tam notiek

dzīves enerģijas – prānas – būtisks uzplūdums.

Un, sākot ar šo laiku, ja cilvēks slīkst materiālajā

kā cūka peļķē, epifīzes svars praktiski nemainās.

Bet, ja strādā ar sevi garīgi, tas jau ir cits

jautājums... Papēti kaut vai medicīnisko literatūru

par cilvēku, to skaitā arī bērnu, neparasto garīgo

spēju izpausmi ar palielinātu čiekurveida

ķermeni, un tu pats visu sapratīsi.

- Bet, ja šis čiekurveida ķermenis ir tik svarīgs

cilvēkā, kāpēc par to nekur nav tādas

informācijas? - ar vieglu pārmetumu noteica

Makss.

- Kā nav?! - sašuta Sensejs. – Bet vai tu rūpīgi

meklēji? Nē, taču! Pārsteidzoši, kā ļaudis dievina

apgalvot, ka nekur nav atrodama informācija,

absolūti nepieliekot pūles meklējumam. Iegaumē,

Makss, - kas meklē, tas vienmēr atradīs, kas

klauvē, tam tiks atvērts.

Par čiekurveida ķermeni zināja sen, tieši kā par

dziedzeri, nevis kā par kādu citu veidojumu.

150

Aplūko kaut vai seno Indiju. Tur pirms

divtūkstoš gadu pirms mūsu ēras bija pat vesels

uzplaukums mācībai par epifīzi. Jau tad zināja,

ka dotais dziedzeris cilvēkā ir ne tikai

gaišredzības orgāns un atmiņa par agrākiem

dvēseles iemiesojumiem, bet arī galvenais

čakrāns augstāko enerģiju koncentrācijai... Vēl jo

vairāk, tās pašas zināšanas vēl agrāk bija

pirmajiem faraoniem Senajā Ēģiptē, kaut arī

nedaudz citā interpretācijā. Par čiekurveida

ķermeni zināja arī Senajā Ķīnā un tajā pašā

Tibetā. Starp citu, tur no seniem laikiem eksistēja

mirušu augstu garīgo personu dedzināšanas

rituāls, pēc kura tuvi skolnieki viņu pelnos

meklēja, tā saucamo, ringse. Tā ir cieta viela, kas

līdzīga dzintara akmentiņam. Pēc tā skolnieki

sprieda par sava Skolotāja garīguma pakāpi. Tika

uzskatīts – jo tas ir lielāks, jo garīgāks bija

mirušais cilvēks. Tad lūk, ringse ir ne kas cits, kā

smadzeņu epifīzes smiltis. Šīs smiltis līdz šim ir

mīkla mūsdienu zinātniekiem, bet Senajā Tibetā

par to zināja, kā par psihiskās enerģijas

uzkrāšanas vietu...

Tā ka par čiekurveida ķermeni bija zināms ļoti

sen. Tikai šo orgānu dēvēja dažādi. Principā par

čiekurveida ķermeni to sāka dēvēt mūsu ēras

otrajā gadsimtā, kad senās Romas ārsts Galēns

salīdzināja to ar priežu čiekuru. Tā tas sākās.

Tulkojot no latīņu valodas, epifīzi sāka dēvēt par

glandula pinealis, pēc Itālijas priedes nosaukuma

- pīnijas.

151

- Bet par epifīzi?

- Epifīze - šis jau ir grieķu "epiphysis"

nosaukums, kas nozīmē "pieaugums".

- Jā, var apjukt ar šīm "iesaukām", - pajokoja

Žeņka.

- Bet pats interesantākais ir tajā, ka, jo vairāk

cilvēki attālinājās no senajām zināšanām un jo

intensīvāk attīstījās ortodoksāla medicīna, jo

ātrāk tika zaudētas īstās zināšanas par šā

dziedzera funkcijām. Ilgu laiku epifīze vispār tika

uzskatīta par rudimentu. Kaut arī ziņkārīgie prāti

vienalga, tā vai citādi, aizrakās līdz patiesībai.

Teiksim,

Renē

Dekarts,

kas

dzīvoja

septiņpadsmitā

gadsimta

sākumā.

Lielisks

cilvēks! Nav pārsteigums, ka ar tādu prātu un

tieksmi uz pilnveidošanos viņš bija gan filozofs,

gan matemātiķis, gan fiziķis, gan zinātņu

metodologs vienlaikus. Tad lūk, viņš arī izvirzīja

uzskatu par to, ka dvēselei ir sava atrašanās vieta

mazajā čiekurveida ķermenī, kas ir novietots

smadzeņu centrā. Teiksim tā, viņš bija tuvu

patiesībai un gandrīz nonāca līdz būtībai... Vēl jo

vairāk, vēl tajos laikos Dekarts norādīja uz

funkcionālas saiknes esamību starp čiekurveida

ķermeni un redzes sistēmu, kas tika pierādīts

daudz vēlāk.

- Tu domā, cilvēkiem jelkad izdosies zinātniski

pierādīt epifīzes saikni ar dvēseli? - neuzticīgi

jautāja Makss.

- Noteikti jā. Jau pašlaik notiek intensīva

epifīzes izpēte, kaut arī tikai ķīmijas stadijā. Bet

152

jau tagad tiek atzīta viņa vadošā loma organismā,

tas ir svarīgs posms neirohumorālajā sistēmā un

neiroendokrīnajā

orgānā.

Nevienam

vairs

neizsauc šaubas tas, ka epifīze ir galvenais

starpnieks starp ārējo un iekšējo organisma vidi,

nodrošina visu orgānu darbību un sistēmu

regulēšanu

atkarībā

dzīves

apstākļu

nosacījumiem:

dienas

nakts

maiņas,

gadalaiku,

temperatūras,

mitruma,

elektromagnētiskā Zemes lauka aktivitātes,

jonizējošās radiācijas līmeņa un tā tālāk. Ir

zināms, ka tieši čiekurveida ķermenis būtiski

iespaido uzvedību, precīzāk, tieši pētniecisko

uzvedību, mācīšanās spēju, atmiņu; balsta-

kustību un konvulsīvo aktivitāti, seksuālo un

agresīvo uzvedību. Ir jau atklāta ne tikai

čiekurveida ķermeņa mijiedarbība ar hipotalāma-

hipofizāro-virsnieru

kompleksu,

bet

arī

epitalāma-epifizārās

sistēmas

esamību,

kā

paralēlo dublējošo mehānismu pie ārkārtējām

situācijām. Tiek izzināta epifīzes inervācija ar

augšējiem kakla skriemeļiem, tas ir ar

simpātiskajiem nerviem. Ir uzsākti mēģinājumi

pētīt tā saikni ar parasimpātisko nervu sistēmu.

Tiek fiksēta čiekurveida ķermeņa ietekme uz

imunitāti un uz neiroendokrīno sistēmu...

Pateicoties pēdējiem panākumiem zinātnē,

cilvēkiem kļuva pieejama informācija par

histoloģiju, ķīmisko sastāvu, par dažiem

epifīzālajiem hormoniem un hormonoīdiem. Tiek

153

pētīti

čiekurveida

ķermeņa

frekvenču

raksturojumi...

Bet tas ir tikai starts uz tik daudzējādi mīklainā

orgāna izzināšanu. Viss, kas šobrīd izpētīts, ir

tikai gruzis uz ūdens virsmas. Ļaudis pagaidām

pat nezina, ka šis ūdens ir okeāns, nemaz

nerunājot jau par paša okeāna īpašību nezināšanu.

Kaut arī nākotnes medicīna, ja, protams, šī

nākotne iestāsies, atklās epifīzes noslēpumu. Tas

principā nav nemaz tik sarežģīti. Pietiek

iemācīties

nolasīt

informāciju

tā

hologrammām. Bet, ja cilvēciskā zinātne paspēs

aizkulties līdz tam, tad pasaulē būs apvērsums.

- Kādā virzienā?

- Viss ir atkarīgs no cilvēkiem. Ja pašlaik

ļaudis ir aizrāvušies materiālās pasaules un rupjo

enerģiju pētīšanā, to pārvaldes mehānismos, tad,

atšifrējot struktūras un epifīzes hologrammu

informāciju, cilvēki varēs iemācīties pārvaldīt arī

smalkās enerģijas...

- Jā... Es droši vien nenodzīvošu līdz tik

apgaismotiem gadsimtiem, - pajokoja Makss.

- Bet kādēļ tev tos gaidīt? - tādā pašā tonī

atbildēja Sensejs. - Kas gribēs, tas vienmēr

atradīs šīs zināšanas sevī, turklāt jebkurā laikā,

neatkarīgi no cilvēces izglītības kopējā līmeņa.

Tas, ko pašlaik ļaudis mēģina izdarīt kopā ar

savas zinātnes palīdzību, ir tikai mēģinājums,

maigi sakot, ar labo roku pieskarties kreisajai

ausij. Diezgan sarežģīti, bet cik aizraujoši...

Senči zināja īsāku ceļu - caur savu iekšieni. Jo

154

būtība nav tajā, lai aizsniegtos līdz ausij, bet

saprast, kas tas par orgānu un kā to lietot.

Katrai personībai vienmēr svarīgāk ir iet caur

savu iekšējo ceļu, nekā bezjēdzīgi apcerēt ārējo.

Principā, ja kāds, strādājot ar sevi, sasniegs kādus

garīgos augstumus, tad personiski tev vieglāk no

tā nekļūs, jo katram ir patstāvīgi jāstrādā savā

iekšējā tīruma laukā, lai iegūtu sev vērtīgu ražu.

Instrumentu sava garīguma kopšanai vienmēr

ir bijis pa pilnam. Izvēlies, kādu vien vēlies. Bet,

strādājot ar tiem, tā vai citādi, cilvēks vienmēr

nonāca pie viena un tā paša rezultāta - caur

Mīlestības spēka audzēšanu, pārvarot sevī

dzīvnieku (seno pūķi), jeb hipotalāmu, - pie

epifīzes stimulācijas. Tā ir likumsakarība, kas arī

tika atspoguļota pašā pirmajā, sākotnējā "Lotosa

zieda" garīgajā praksē no "Beļao Dzi" zinātnes,

kas savulaik tika adaptēta cilvēkiem. Bet viss,

kas uzradās pēc tam, - tikai dotās prakses

komplicētākas kombinācijas, kuras kopsummā tā

vai citādi aizved pie sākotnējā grauda.

- Nu, daļēji ir saprotams, - Makss pamāja ar

galvu, jo viņam likās, ka Sensejs drīzāk skaidroja

viņam nekā puišiem. - Bet vispār... neko

nesaprotu. Kā "Lotoss" varēja kļūt par visa

pamatu, ja pasaulē ir neskaitāmi daudz dažādu

ceļu? Manā galvā, piemēram, "Lotosa zieds"

vairāk asociējas ar budismu. Bet ir arī kristietība,

islāms un, es zinu, krišnaīti. Un ja šeit, kā tu saki,

ir dinamiskā meditācija, tad tur ir lūgšanas, kaut

155

kādu vārdu iekalšana zemapziņā. Šī ir absolūti

cita ietekme uz organismu!

- Kā lai tev saka... Sākotnējā iedarbība ir cita, -

sacīja Sensejs. - Tomēr tie ir tikai atšķirīgi

atpestīšanas veidi no negatīvajām domām, no

sava dzīvnieka. Bet turpmākais ceļš dvēseles

atmodināšanai visiem ir vienāds.

Lūk, aplūko kristietību, piemēram, to pašu

Pareizticību. Garīgajā praksē svētuma stāvokļa

sasniegšanai tiek izmantota sena iekšēja lūgšana,

ko kristietībā dēvē kā "neatlaidīgā lūgšana",

"gudrā lūgšana" vai "sirsnīgā lūgšana", bet vairāk

tā ir zināma kā "Jēzus Lūgšana". Tā sastāv tikai

no dažiem vārdiem "Kungs Jēzu Kristu, Dieva

Dēls, apžēlojies par mani". Vai saīsināti: "Kungs

Jēzu Kristu, apžēlojies par mani". Būtībā tā

aizved pie tā, ka cilvēks, pastāvīgi atkārtojot to ar

muti, pēc tam ar prātu, bet pēcāk ar sirdi,

pakāpeniski gremdējas tajā stāvoklī, kas tiek

sasniegts "Lotosa ziedā". Daudzi cilvēki ar tās

palīdzību ir nonākuši pie dvēseles atmodas.

Šī lūgšana ir ļoti spēcīga un iedarbīga. Tā ir

plaši aprakstīta senā grāmatā "Labestība" (krievu

val. - Добротолюбие). Gudriem, zinošiem

garīgajos sakramentos cilvēkiem šis darbs ir otrā

grāmata pēc "Evaņģēlija". Tajā ir izklāstīti

divdesmit piecu vīru padomi un norādījumi, kas

apraksta šīs lūgšanas praksi. Un kaut arī viņiem

visiem piedēvē svētumu, bet diemžēl tikai

nedaudzi no viņiem īstenībā to sasniedza, izzinot

iekšējās lūgšanas sakramentu. Stareci apraksta šīs

156

lūgšanas trīs atslēgas: biežs Kristus vārda

atkārtojums un viņa uzruna, uzmanība uz lūgšanu

vai, vienkāršāk runājot, pilna koncentrēšanās tai

bez liekām domām un, visbeidzot, ieiešana sevī,

kas baznīcā skaitās šīs lūgšanas diženais

sakraments un dēvējas par “prāta ieeju sirdī”.

Principā tas ir reliģisks un ievērojami garāks

ceļš pie tīrām zināšanām kā tas ir pie tās pašas

atmodas "Lotosa ziedā", dvēselei atveroties. Bet

šajā kristietības ceļā, ievērojiet, tieši iesācēji, bet

ne cilvēki, kas jau seko šai lūgšanai, tiek pakļauti

noteiktiem reliģioziem likumiem. Tiem aizliedz

sākt praktizēt bez atbilstošās vadības - dzīva

padomdevēja. Motivē ar to, ka it kā tie, kas bez

padomdevēja lasīs šo lūgšanu, nonāks "pēkšņi

kaut kādu nevadāmu psihisko stāvokļu varā".

Bet faktiski tur nav nekā briesmīga, jo iesācējs

iziet pašu parastāko autotreniņu - disciplinē sevi

pašos pirmajos meditācijas pakāpienos, mācās

koncentrēt savu uzmanību lūgšanai, likvidējot

visas nepiederošās domas un pakāpeniski

palielinot tās izpildījuma laiku. Tāpēc tie etapi,

ko iesācējs iziet, izrunājot šo lūgšanu ar muti, bet

pēc tam ar prātu, ir vienkārši tās iedzīšana

zemapziņā, lai vieglāk ir cīnīties ar savu

dzīvniecisko

sākotni,

koncentrējoties

tieši

lūgšanai un ar to panākot “nodomu tīrību”.

Daudzi ķeras pie šīs iekšējās lūgšanas dēļ

bailēm no "elles mokām" vai personiskās

mantkārības dēļ nākotnē. Kaut arī tie svētie vīri,

kurus šī lūgšana patiešām atveda pie personīgā,

157

iekšējā dvēseles dievnama atklāšanas, rakstīja,

brīdinādami, ka "bailes no elles mokām ir verga

ceļš, bet vēlme pēc apbalvojuma Karaļvalstī..., -

pasakot šos vārdus, Sensejs paraudzījās uz Maksu

ar tādu neparastu, dziļu skatienu, Maksam pat

skudriņas pār muguru noskrēja, - ...ir algotņa

ceļš. Bet Dievs grib, lai jūs ejat pie Viņa pa dēla

ceļu, tas ir, ar mīlestību un tieksmi pret Viņu,

uzvestos

godīgi

baudītu

glābjošo

apvienošanos ar viņu dvēselē un sirdī". Dievu var

apjēgt tikai ar iekšējas un tīras Mīlestības

palīdzību. Jāņa 1. vēstules 4. nodaļas 18. pantā ir

pieminēts: "Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā

mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas

baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā". Kā

Grigorijs Sinaīts rakstīja "Labestībā", savu

norādījumu pirmajā daļā, - Sensejs pievēra acis

atceroties, - 119. lapaspusē par Jēzus lūgšanu:

"Šo vienu iemīli un tiecies iegūt sirdī tavā, glabā

prātu vienmēr ne sapņainu. Ar viņu nebaidies

nenieka; jo Tas, Kurš sacīja: uzdrošinieties, Es

esmu, nebīstieties, - Pats ar mums". "Kas Manī

paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu", - kā Jānis

sacīja "Jaunā Derībā" 15. nodaļas 5. dzejolī.

Tātad pirmie divi lūgšanas etapi ar "muti un

prātu" ir tikai ieskaņa. Garīdzniekiem vislielākais

noslēpums skaitās "prāta nolaišanās sirdī", kad

„Jēzus Kristus vārds, noejot sirds dziļumā,

pakļaus postošo čūsku un dvēseli atdzīvinās", kad

lūgšana "ar prātu nolaižas sirdī un sirds sāk to

teikt". Principā tā ir pāreja no vārdiem pie jūtām,

158

vienkāršāk runājot, meditācijas sākums. Jo

meditācija ir ne kas cits, kā darbs tieši

jutekliskajā līmenī bez vārdiem.

Zinošs cilvēks, izlasot "Labestību", atmetot

reliģiozās sēnalas, sapratīs, kas ir šā ceļa būtība,

un viņa skatiens sameklēs vajadzīgo. Piemēram,

Simeons Jaunais Teologs "Labestības" 68. Vārdā,

izklāstot "ieejas veidus sirdī", uzrakstīja: "Trīs

lietas nepieciešams tev ieturēt vispirms:

bezrūpību pret visu, pat svētīgo, nevis tikai pret

nesvētīgo un pasaulīgo, citādi visu nomērdēsi,

sirdsapziņu tīru it visā, tā, lai viņa tevi nekur

neatmaskotu, un pilnīgu objektivitāti, lai nodoms

tavs nesliecas pie kādas lietas". Tie ir pirmie

pamati dvēseles atvēršanai.

"Labestībā" var atrast dažādus veidus, ar kā

palīdzību iekšējās lūgšanas sakramenta izzinātāji

ir sasnieguši "prāta ieeju sirdī".

- Bet kāpēc dažādus? - painteresējās Makss.

- Nu, katrs cilvēks savā veidā ir individuāls, tā

teikt, katram ir savs soļa platums... Tā, lūk, vieni,

koncentrējoties uz sirdi, mēģināja ar prātu

iedomāties, kā ar katru sirds sitienu tiek izrunāta

lūgšana. Citi vingrinājās elpošanā, ieelpojot

sakot: "Kungs, Jēzu Kristu", bet izelpojot -

"apžēlojies par mani!". Un atkal koncentrējot šos

vārdus uz sirdi. Trešie vienkārši nodarbojās ar

pašapceri. Piemēram, tas pats Grigorijs Sinaīts

piemin tā: "...nolaid savu prātu no galvas sirdī un

tur to pieturi, un no turienes piesauc gudri,

sirsnīgi: "Kungs Jēzu Kristu, apžēlojies par

159

mani"! Tanī laikā aizturi arī elpošanu, lai

pārdroši neelpotu, jo tas var izkliedēt domas. Ja

redzēsi, ka rodas nodomi, neuzklausi tos, pat, ja

tie būtu labestīgi, nevis tikai pasaulīgi un

netikli".

Vai,

piemēram,

Mūks

Ņikifors

"Labestības" otrajā daļā iesaka, ja iekšēji nesanāk

ar elpošanas palīdzību, tad "... piespied sevi,

jebkuras citas runas (domas) vietā, šo vienu

izkliegt iekšā. Noturies pacietīgi šai procesā tikai

kādu laiku, un caur to tev atvērsies ieeja sirdī bez

jebkādām šaubām, mēs paši šādā veidā to

izzinājām".

Tas viss būtu lieliski. Bet viņi koncentrējās uz

sirdi. Tādēļ ātri vien tie, kas praktizēja iekšējo

lūgšanu, sāka just sāpes šai orgānā. Un uz tāda

asa āķa daudzi uzķērās. Kādā ziņā? Sirds ir

muskulis, organisma motors, tur nekad nav bijusi

dvēsele. Sirdij ir jāstrādā autonomi. Un

koncentrēšanās uz šo orgānu ir milzīgs risks. Kur

ir risks? Ja cilvēkam koncentrēšanas laikā rodas

kaut minimālas šaubas, ja viņš vingrinās šai

lūgšanā tukša eksperimenta dēļ, globāli nemainot

savu iekšējo dzīvi, nepieņēmis striktu lēmumu

sekot savai dvēselei, tas ir, neatmodinot sevī īstu

ticību Dievam, bet vienkārši spēlējas ar viņu pēc

sava labā garastāvokļa iegribas, tad var saķert

smuku infarktu. Bet īsti garīgi cilvēki ar

nelokāmu ticību, vaļsirdīgi, ar tīru mīlestību

Dievam, izgāja arī šo etapu, kaut arī ne nesāpīgi

sirdij, kamēr neaizgāja dvēseles dzīlē - saules

pinuma apgabalā. Tie sajuta, kā to apziņa it kā

160

nolaižas turp. Un tieši no turienes sāka just

siltumu, kas izplūda no krūtīm pa visu ķermeni,

izsaucot patīkamas sajūtas. Kā rakstīja svētie vīri,

"iedegās ugunskurs, kurš aptver no iekšpuses tevi

ar Dieva Mīlestības liesmu". Vienkāršāk runājot,

sāka strādāt saules pinuma čakrāns, un cilvēks

juta, kā no krūtīm nāca vibrācija, silts vilnis, kas

it kā nesa aiz sevis šos vārdus no dvēseles

dziļuma: "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls,

apžēlojies par mani". Cilvēks sajuta sevī Dieva

Mīlestības pieplūdumu un pats pastiprināja šo

Mīlestību ar savu tālāko koncentrēšanos uz to.

"Svētīgi sirdsšķīstie, jo viņi redzēs Dievu". Kā

rakstīts

Feolipta

Metropolīta

pierakstos

"Labestības" otrajā daļā: "Noslēdzoties ārīgi,

tīkojiet tālāk nonākt iekšējā dvēseles sardzē

(sargtornī), kas ir Jēzus māja, kurai vienmēr

piemīt miers, prieks un klusums. Domu saule

Kristus veltes šīs, kā tādus starus no Sevis

izstaro, kā sava veida kukuli sniedz dvēselei,

kura pieņēma Viņu ar ticību, mīlestību uz

tikumību".

- Es par sirdi ne līdz galam sapratu, - sacīja

Makss. - Kā garīgi attīstītiem sanāca, ka viņus

neskāra infarkts? Viņi taču arī koncentrēja savu

uzmanību uz sirdi, bet sāka darboties saules

pinums.

- Tāpēc ka, ja cilvēks atveras ar Mīlestību

Dievam, Dieva Mīlestība viņu arī nosargās

neatkarīgi no tā, pa kādu ceļu viņš ies. Galvenais

ir tieksme ceļā. Tad agrāk vai vēlāk meklējošais

161

nokļūs pie vajadzīgā rezultāta. Pēc būtības, ja

cilvēks ir nelokāms savā garīgajā centībā un pat

domās neatļaujas nekādas šaubas, tad viss

nostrādā tā, kā tam ir jābūt.

Makss skatījās uz Senseju ar joprojām

nesaprotošu skatienu.

- Nu, kā vēl lai tev paskaidro... Ja tu

nepaslinkosi atklāt cilvēka neirofizioloģiju, tad

redzēsi, ka sirds inervācija ir saistīta ar saules

pinumu.

- Nu, un...

- Mīlestības Spēks ir noteikta enerģija.

Pastāvīga tās tīrā koncentrēšana pat uz sirdi

vienalga, tā vai citādi, lokalizēs šo spēku saules

pinumā.

- Ā-а-а, - uzspēlēti novilka Маkss. – Tagad ir

skaidrs.

- Nu, paldies Dievam, - tādā pat tonī noteica

Sensejs, pa jokam noslaukot "sviedrus" no pieres.

Apkārtējie puiši sāka smaidīt.

- Sarunas sākumā tu minēji, ka lūgšana ir sena,

- atgādināja Volodja, vēloties turpināt tematu.

- Jā. Tās saknes ir jaušamas gadsimtu dzīlēs.

Kādreiz to sauca par "Dvēseles Lūgšanu" un

koncentrējās tieši uz centru “starp krūtīm un

vēderu”, uz saules pinumu. Kopumā tā ir "Lotosa

zieda" savdabīga adaptācija. Iekšējo lūgšanu var

sameklēt jebkuras nopietnas reliģijas slepenajās

zināšanās.

162

- Bet kāpēc kristietībā tā tiek dēvēta par "Jēzus

Lūgšanu"? Vai Jēzus to bija devis saviem

skolniekiem? - painteresējās Makss.

- Nu, jāsaka tā - sev un saviem personīgajiem

skolniekiem Jēzus izmantoja tīras zināšanas, to

pašu "Lotosa ziedu" kā dzīvnieciskās sākotnes

savaldīšanas pašu vienkāršāko un efektīvāko

veidu, jo darbs te noritēja jutekliskā līmenī.

Gudriem ļaudīm viņš deva Iekšējo Lūgšanu kā

garīgās prakses ierastu formu, kas tiem bija

vairāk piemērota. Protams, neliels āķis caur

vārdiskumu un zemapziņu, bet rezultāts atkal -

iziešana jušanas līmenī. Nu, bet pārējiem, kuros

tomēr valdīja dzīvnieciskā sākotne, Jēzus

izklāstīja zināšanas līdzību veidā ar divējādu

nozīmi, kas bija piemērojama gan laicīgā cilvēka

prātam, gan zinošam cilvēkam. Katrs atvēra ar šo

atslēgu savus iekšējos dārgumus.

Pēc Jēzus viņa īsto sekotāju pamatsastāvam

iekšējā lūgšana kļuva par pamatatslēgu. Un

apustuļi nodeva to saviem skolniekiem jau ar

Jēzus vārda klātbūtni tanī, jo Viņa, kā Dieva dēla,

vārds daudziem ļaudīm arī līdz šodienai izsauc

absolūtu uzticību, kas ir visai svarīgi.

Jo, kad ir atmestas visas šaubas, tas ievērojami

atvieglo virzību garīgajā ceļā. Tā arī to sāka saukt

par "Jēzus Lūgšanu", kā arī “sirds lūgšanu". Jo

Jēzus bieži lietoja vārdu "sirsnīgs" ar nozīmi

"dvēselisks", kā bija tajos laikos. Un, starp citu,

sākumā tā tika nodota pareizi, kā Jēzus bija

mācījis, ar tai sekojošu koncentrēšanos saules

163

pinuma rajonā. Pateicoties tai, ļoti daudzi cilvēki

no pirmajiem Kristus sekotājiem atbrīvojās no

savām materiālajām važām.

Bet laika gaitā kristiešu vidē sāka rasties tādi

indivīdi, kuri, sagrābjot Mācības redzamo daļu,

ar šo zināšanu palīdzību mēģināja organizēt savu

kultu, nostiprināt starp masām personīgo

svarīgumu, piesedzoties ar Kristus vārdu.

Lielākoties cilvēki tomēr paliek cilvēki... Un, lūk,

tieši no viņiem sākās īsteno zināšanu slēpšana, un

sekojoši - iekšējās lūgšanas izpildīšana ar

koncentrēšanos uz sirdi. Tomēr dažiem īsteniem

Kristus sekotājiem izdevās saglabāt neskartas

zināšanas, ko nodod saviem pēcnācējiem. Savā

starpā viņi dēvēja savu noslēpumu ne citādi kā

par diženu.

- Bet vai Bībelē ir pieminēta iekšējā lūgšana?

- Nu tā, dažviet ir saglabājies. Bībele gan ir

veidojusies no izvēlētiem rakstiem, vēl jo vairāk,

imperatora Konstantīna kontrolē. Tas, kas tur ir

saglabājies, pamatā ir līdzības un netieši mājieni

uz šo iekšējo lūgšanu.

- Nu, piemēram? - neatlaidās Makss.

- Piemēram, Jēzus līdzība par muitnieku. Tā ir

aprakstīta Lūkasa Evanģēlija 18. nodaļā, no 10.

līdz 14. pantam. Tur stāstīts, kā divi cilvēki

atnāca dievnamā aizlūgt. Viens farizejs, otrs

muitnieks. "Farizejs nostājās un lūdza pie sevis:

es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi

cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai

arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un

164

maksāju desmito tiesu no visiem saviem

ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm

stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz

debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja:

Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku:

viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru.

Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet,

kas pats pazemojas, taps paaugstināts".

Protams, tie nav precīzi Jēzus vārdi, kaut kas ir

pielikts, kaut kas nav pierakstīts, bet kopējā jēga

ir pareiza. Ļaužu pamatmasai Jēzus mēģināja

atklāt līdzībā pašus elementārākos jēdzienus par

cilvēcisko būtību... Jo ir neiespējami dzīvniekam

izstāstīt, kas ir garīgums neskartā veidā. Tas ir tas

pats, kā paskaidrot neredzīgajam no dzimšanas,

visu dzīvi pavadījušam tuksneša smiltīs, kas ir

rudenīgs meža skaistums saulrieta laikā. Tādēļ arī

nākas lietot asociatīvus salīdzinājumus un tēlus.

Garīgi ļaudis gan saprotas bez vārdiem. Tas ir

pilnīgi cits uztveres līmenis.

- Šajā līdzībā atkal ir pieminēts "grēcinieks", -

pamanīja Žeņka. - Vai, kā priesteri mīl šo lietu!

- Tāpēc arī mīl, ka tā ir viņu maize. Piedēvējot

cilvēkam, kas stāv uz garīgā ceļa, grēcīgumu, tie

iekaļ viņa zemapziņā vainas kompleksu. Bet tas

ceļā ir "kā akmens, kas ir piesiets pie kājām"...

Ceļā pie Dieva nevajag būt nekādām šaubām,

viss ir atmetams, paliek tikai tīra Mīlestība. Ja

iekšēji cilvēks top īsteni brīvs, noraidot visu,

izņemot Mīlestību, Mīlestību uz Dievu, jebkādi

pinekļi vienkārši zūd. Tāpēc ka tie ir nekas cits,

165

kā ilūzija. Cilvēks apzinās, ka viņa ķermenis ir

tikai rati. Un tie aizbrauks turp, kurp vēlas īstais

viņš, tas ir, viņa dvēsele.

- Tātad sanāk, ka cilvēks, sekojot iekšējās

lūgšanas ceļam, arī sākumā nolīdzsvaro sevī

garīgo un materiālo sākotni? - domīgi noteica

Makss.

- Jā, vienkārši iztērēs uz to vairāk laika.

- Bet vai šo iekšējo lūgšanu izpildītajam, šīs

"mutes" un "prāta" stadijas būs tā pati

ģenerālkauja, personiskais Armagedons, par kuru

tu stāstīji? - precizēja Makss, mēģinot kaut ko

saprast.

- Nē, - atbildēja Sensejs. – Tā ir tikai artilērijas

sagatavošanas uguns. Ģenerālkauja cilvēkam, kas

virzās pa garīgo ceļu, būs tad, kad sāksies

nopietns iekšējais darbs, kad cilvēks, noraidot

visus nosacījumus, patiesi kultivēs iekšēju

Mīlestību, ies pie Dieva, neko neņemot vērā, pa

taisno. Vienkāršāk runājot, kad viņš tuvosies

Vārtiem, sperot soli pa vienīgo uz tiem vedošo

tiltu vai taku, sauc to kā gribi. Principā, šo

galveno galīgo nogriezni nāksies noiet visiem

cilvēkiem, kas sasniedz garīgā brieduma noteiktu

pakāpi. Turklāt neatkarīgi no tā, pa kādu tieši

ceļu viņi nonāca pie Tiem. Būtībā visi šie

daudzveidīgie ceļi ir tikai atšķirīgi meklēšanas

veidi, meklējot to vienīgo taku, kas ved pie

Vārtiem.

166

- Un kā gan tu zināsi, vai tu to īsto taku esi

sameklējis vai atkal aizgāji pa riņķi aizaugušā

mežā? – šauboties noteica Makss.

- Neuztraucies. Jebkurš cilvēks, kas nonāk uz

šīs takas, visu jutīs. Vēl jo vairāk, viņu sāks

pavadīt zīmes.

- Zīmes?

- Nu jā, tā teikt rādītāji garīgajā ceļvedī.

- Vai var paplašināt šo tematu?

- Var arī paplašināt... Es izlaidīšu visas tās

ārējas zīmes, kuras cilvēks sāk redzēt un saprast,

pateicoties

savas

intuitīvās

uztveres

pastiprināšanai, bet izstāstīšu par pašu galveno

iekšējo zīmi, kas rodas, līdzko cilvēks nonāk uz

šī tilta vai takas, tā viņš uzsāk galīgo kauju ar

savu dzīvniecisko sākotni par dvēseles pārākumu

dotajā ķermenī. Šī zīme izpaužas sena rāpuļa,

pūķa vai drakona galvas veidā. Bet visbiežāk

ļaudis sāk redzēt, it kā uz viņiem skatās kobra ar

uzpūstu kapuci. Tās skatiens nav agresīvs, bet

mierīgs. Tā skatās tieši acīs, precīzāk, virs

deguna. Turklāt cilvēks redz tās tēlu sev priekšā

gan ar aizvērtām, gan ar atvērtām acīm. Esot uz

šī garīgā ceļa nogriežņa, tā periodiski paveras

skatienam pat ikdienišķajā dzīvē. Dažbrīd ļaudīm

liekas, ka tiem sākas kaut kādas uzmācīgas

halucinācijas. Tad tur čūska pavīd, tad tur aizlien.

Tas ir normāli priekš gājējiem pār tiltu.

Katram, protams, rodas savs rāpuļa tēls. Daļēji

tas ir saistīts ar iekšējo iztēli, kādi asociāciju

atmiņas varianti ir tanī brīdī. Arī attieksme pret

167

šā rāpuļa parādīšanos ir dažāda. Ja cilvēks uzauga

apvidū, kur čūsku ciena kā svētu dzīvnieku, tad

viņš arī reaģēs attiecīgi - daudzmaz mierīgi. Bet

tam, kuram no bērnības iepotēja bailes, dabiski,

ka sākumā radīsies tāda pat atbildes reakcija -

baiļu un riebuma sajūta. Bet, lai vai kā, kad

cilvēks pārvar savas ilūzijas, to skaitā arī bailes,

kad viņš pilnībā atsakās no sava negatīvā un

apzinās patiesību, lūk, tad viņš arī saprot, ka

Čūska ir tikai Pirmais Sargs. Tā kā tālākais ceļš

notiek tikai zem novērojuma, jo uz šī garīgā ceļa

nogriežņa sāk darboties jau nopietnākas

enerģijas...

- Cik ļoti nopietnākas? - painteresējās Makss.

- Nu, spried pats. Tam, kurš ir pagājis garām

Pirmajam Sargam, paveras tādas iespējas,

pateicoties kurām viņš var pārvaldīt ne tikai

dabas stihijas, bet arī ļaužu likteņus...

- O, jā, vareni, - pārsteigti noteica Makss.

- Tad lūk, kad cilvēks pabeidz, tā teikt, savu

pāreju pār šo tiltu, tas ir, iegūst uzvaru šajā

pēdējā kaujā, savā personīgajā Armagedonā, ir

pieķēdējis savu dzīvniecisko sākotni, tad Čūska

pazūd. Cilvēks garīgi top daudz augstāks un

tīrāks... Vienkāršāk runājot, viss šis process ir

nekas cits, kā hipotalāma centra darba etapi, par

kuriem mēs runājām, līdz pilnai vai daļējai

negatīvo domu centra - kakodēmona -

bremzēšanai.

168

Anastasijas Novih zīmējums “Sargs”

169

Pie viena, tamlīdzīgs process senajā jogā asociējas

ar aizmigušas čūskas atmodināšanu un tās

pacelšanu pa mugurkaulu līdz "Kroņa" čakrānam,

kas arī ir epifīzes projekcija.

- Bet tālāk? - Maksu neatlaida ziņkārība.

- Tālāk?! - nosmīnēja Sensejs. – Noej kaut vai

šo ceļu. No visas ļaužu masas, kas čāpo pa

garīgiem ceļiem, tikai nedaudzi tiek līdz tiltam,

vēl mazāk tiek līdz Vārtiem. Kaut arī tas ir pats

primitīvākais un elementārākais īstajā garīgajā

darbā... Bet tālāk... Tālāk jau sākas izredzēto

ceļš, kas ir saistīts ar epifīzes atvēršanos. Uz šī

ceļa parādās cita, augstāka zīme - Acs, vai kā to

vēl dēvē, Visuredzošā Acs. Austrumos šo zīmi

sauc Visuredzošās Austrumu Acs vārdā. Senajā

Ēģiptē to godāja par Dieva Hora Aci, bet pats

pirmais nosaukums, vēl senāks, ir Faetona

Dievietes vai Faetona planētas Acs. Tikai daži no

visas jebkad dzīvojušās cilvēces ir izgājuši šo

ceļu... Tā ka jums pagaidām to zināt nav vērts.

Jūsu uzdevums ir tikt kaut vai līdz Vārtiem.

Principā "Lotosa zieds" noved tieši līdz šim

līmenim. Bet tālāk sākas pavisam citas

meditācijas, kurās tiek uzstādīti jauni mērķi un

uzdevumi... Bet vispār ļaudīm tas jau nav

vajadzīgs. Tas ir Bodhisatvu ceļš...

- Tas nozīmē, ka "Zieds" - tas ir kā iekšējās

Brīvības iegūšanas etaps, - secināja sev Makss.

- Pilnīgi pareizi. Cilvēki, kas nogāja šo garīgā

ceļa pēdējo gabalu līdz Vārtiem, sastopoties,

saprotas bez vārdiem. Tie satiekas kā brāļi, kaut

170

arī var piederēt absolūti dažādām reliģiozām

organizācijām. Kāpēc? Tāpēc, ka iekšēji viņi top

brīvi un saprot, ka pēc būtības kalpo vienam un

tam pašam Dievam, un nav svarīgi, kā ļaudis

viņu dēvē. Vienkārši katrs no viņiem kalpo savā

veidā. Un šī sapratne atrodas ārpus vārdiem...

Cilvēks, kas atrodas Dievā, ir pilnīgi brīvs no

jelkādiem aizspriedumiem. Iekšēji iegūstot

Dievu, viņš būtībā iegūst patieso sevi, savu

mūžīgo laimi, kas nekādā veidā nav salīdzināma

ar materiālajiem labumiem. Un tāds cilvēks

nekad neizmainīs nevienu stundu, minūti,

sekundi šī svētlaimīgā dzīves stāvokļa Dievā uz

jaunības, veselības, materiālo prieku un baudas

desmitgadēm, pat ja viņam piederēs vara pār visu

pasauli. Tāpēc ka šim cilvēkam tas līdzināsies...,

nu, piemēram, tējas dzeršanu siltā, mājīgā mājā

ar pašu tuvāko, dārgāko cilvēku samainīt pret

sēdēšanu uz mieta laukuma vidū, kad tevi sit,

spīdzina, dedzina ar nokaitētu dzelzi. Lūk, tāda

starpība ir tiem, kas to saprot.

Cilvēks bez Dieva dvēselē ir kā trimdā. Un

praktiski visa viņa dzīve paiet tukšās mirāžās,

rūgtās un saldās ilūzijās, kuras, lai kā viņš

gribētu, vienalga beidzas. Un šo savas matērijas

spocīgo dzīvi viņš nepagarinās pat uz sekundi.

Daudzi ļaudis uzdod jautājumu: "Kādēļ mēs

dzīvojam?" Vai tiešām tādēļ, lai piebāztu savu

kuņģi, radītu pēcnācējus, lai iepirktos un

valdītu?! Tie taču ir tikai acumirkļa putekļi. Bet

pēc tam?..

171

* * *

Pēc šīs sarunas Makss dažas dienas uzturējās

eiforijā. Atrodoties uz šī viļņa, viņš rūpīgi bija

izpētījis pieejamo literatūru. Viņš salīdzināja to,

bija

atradis

grāmatās

par

senajām

civilizācijām ar informāciju, kas tika saņemta no

Senseja. Iegūtie rezultāti ne vien izbrīnīja viņu,

bet vienkārši šokēja.

Uz nākamo treniņu Маkss atnāca laicīgāk.

Viņam par laimi, Sensejs kopā ar saviem puišiem

jau atradās sporta zālē...

- Paskaties, ko es atradu, - liekot Senseja

priekšā savu meklējumu rezultātus, lielījās

Makss. – Paskaties uz šo! Šis atradums ir

datējams šumeru civilizācijas laikā... Pašlaik

glabājas Luvrā, Parīzē.

- Ā, Gudea kauss, - mierīgi sacīja Sensejs,

raugoties uz fotogrāfijām, kas bija veiktas

dažādos rakursos, it kā runa bija par viņam sen

pazīstamu lietu.

Uz bildēm bija attēlots kauss ar dīvainu reljefa

attēlu. Divas čūskas bija savijušās ap zizli. Čūsku

mutes tika vērstas viena pret otru un saskārās

padziļinājumā priekš ūdens izliešanas, kausa

augšmalā. Čūskām pa sāniem stāvēja divi

spārnoti briesmoņi ar pūķa galvām, panteras vai

lauvas ķermeņiem, plēsīga zvēra nagiem uz

priekšķepām un ērgļa nagiem uz aizmugurējām.

Katram no tiem astes galā bija skorpiona

172

dzelonis. Ķepās tie turēja kaut ko līdzīgu

zobenam vai zizlim.

- Kas tas ir? - painteresējās Volodja.

- Tas ir rituāla kauss, - atbildēja Sensejs, -

izgatavots divdesmit otrajā gadsimtā pirms mūsu

ēras priekš cara Gudea, valdījušam Lagašā.

- Kur valdījis? - pārjautāja Volodja.

- Lagašā. Lagaša ir senā šumeru valsts ar tādu

pašu galvaspilsētas nosaukumu, kas atrodas

Dienvidu Mezopotāmijā... Liekas, ka šis kauss ir

darināts no zaļā steatīta.

Makss

parakājās

savos

pierakstos

neizpratnē noteica:

- Tur nekas par to nav sacīts.

Sensejs tikai mīklaini pasmaidīja. Makss no

jauna atšķīra ierakstus.

- Nu, nav svarīgi. Tu paskaties uz attēlu. Ja

atceras tavu stāstu par procesiem, kas notiek

smadzenēs garīgās prakses laikā, tad hipotalāms

šeit tiek attēlots sena pūķa veidā, kā ārējais

Sargs, turklāt dubultā formā, kurš atver durvis

epifīzes stimulācijai. Atceries, tu stāstīji, ka jogā

šī asociācija ir saistīta ar čūsku, kas virzās

augšup pa mugurkaulu... Es saprotu tā - šie attēli

uz kausa nozīmē šifrētas zināšanas?!

- Nu, ko es varu teikt, - pasmaidīja Sensejs. -

Esmu priecīgs, ka šoreiz tev mani vārdi nav

pārvērtušies tikai kārtējā gaisa svārstībā. Jā,

patiešām. Uz kausa ir attēlota ieeja Portālā caur

hipotalāma un epifīzes stimulāciju.

173

“Gudea kauss”

174

Makss arī smaidīja, ļoti apmierināts ar sevi.

Viņš atkal paskatījās savos ierakstos.

- Šeit vēl ir uzrakstīts, ka "... kā vēsta

atšifrētais uzraksts uz tā, kauss ir veltīts..." kaut

kādam Ningišidze...

Žeņka, kas klausījās to sarunu, nosmējās.

- Ir nu gan, divdesmit otrais gadsimts pirms

mūsu ēras, un pat tur gruzīni iespraucās! Es

nemaz nezināju, ka viņi ir tik seni.

- Nevis Ningišidze, bet Ningišzide, - ar smaidu

precizēja Sensejs.

Makss uzmanīgi izlasīja vārdu.

- Precīzi!

- Jā, jā! - jautri sūrojās Žeņka. – Tā arī paši

"gaišākie prāti" tāda mazītiņa nevērīguma dēļ

veic tādas lielas, es sacītu, fatālas vēsturiskas

kļūdas...

Visi iesmējās.

- Nu, beidziet, - apvainojies nomurmināja

Makss un turpināja pārtraukto stāstu. - Īsāk, šis

Ningišzide, - viņš artikulēti noteica, - bija vietējā

pavasara dievība, dziednieks un auglības

aizgādnis. Tāpat viņu sauca par “meža dzīves

kungu”, “ūdens pārpilnības kungu”. Es atradu

enciklopēdijā, ka šis Ningišzide.., - viņš

ieskatījās burtnīcā un izlasīja, - "ir htoniska

dievība, apakšzemes ķēniņvalsts dieva Ninazu

dēls, saukts par “tālās zemes apkalpotāju”, uz

pazemi izsūtīto ļauno dēmonu sargs, dievs,

Gudea aizstāvis un patrons".

175

Zīmējuma shēma uz “Gudea Kausa”

Vēl pēc seno šumeru priekšstatiem tiek uzskatīts, ka

Ningišzide bija Diženās Mātes-Zemes sūtnis, kuras

valdījumos pavasara laikā viņš atnesa no debesīm

(no Ningarsu) valgmi un siltumu - uzņēmās

starpnieka lomu starp Zemi un Debesīm. Bet tas

pats Ningarsu jeb Ningirsu it kā bija viens no

dieviem, dieva Enlilu dēls, kurš pūta ar vējiem no

kalnājiem lietus mākoņus.

- Kas, kas?

Bija pienākusi Senseja kārta brīnīties. Viņš

neizturējis, iesmējās.

- Šeit tā ir rakstīts, - apmulsis sacīja Makss,

pārskatot uzrakstītā rindiņas un uzskatot, ka atkal

ir kļūdījies nosaukumos.

176

- Nu, gan ir izdomājuši! - smejoties norādīja

Sensejs.

"Htoniskā

dievība"...

Klauni!

Ningišzide, runājot krieviski, bija vienkārši

Sokroveņniks, bet Ningirsu – Mežaņins.

- Kas tas ir? - izbrīnījās Makss.

- Mežaņins - tas ir cilvēks, kuram ir piekļuve

Šambalai caur Slieksni, kurš nepastarpināti

komunicē ar Mahatmām. Bet Sokroveņniks - tas

ir Mežaņina skolnieks, kurš arī pārzina noteiktas

garīgās zināšanas. Viņš ir spējīgs apmeklēt tikai

Šambalas Slieksni... "Ningišzide" tulkojumā no

šumeru valodas nozīmē “tīrā (svētā) koka

valdnieks”. Vienkāršāk sakot, viņš bija apveltīts

ar dažām Šambalas zināšanām. "Ningarsu" ir

tulkojams kā “galvenais sējējs”, vēlāk to sāka

tulkot kā “augstākais arājs”, “zemkopības

valdnieks”. Enlils - viens no Mahatmas vārdiem,

viens no septiņiem Šambalas Bodhisatvām.

Makss padomāja - paprātoja, klusi pārlasīja

iepriekšējos teikumus un teica:

- Vispār jā. Šādā skatījumā informācija tiek

uztverta pavisam savādāk. Savādāk es skatos, ka

uz kausa ir it kā nopietni attēli, bet tā apraksts –

nu pilnīgākie bērna šļupsti.

- Nu, Makss, tev arī pavisam nesen tie kļuva

par nopietniem attēliem. Vēl nedēļu atpakaļ tu

pat ar uzmanību tos neapveltītu, pāršķirtu

lapaspusi un tikai padomātu, cik ļoti naivi bija

senči. Tā ir vienmēr: pūlim informācija tiek

pasniegta asociatīvos tēlos kā izprieca, bet

ļaudīm zinīgiem - kā zināšanas iekšējam darbam.

177

- Es vēl par ko gribēju uzprasīt. Bet kāpēc tur

ir attēlotas divas čūskas, kuras, savijušās savā

starpā, ceļas augšup pa zizli?

- Nu, pirmkārt, tas garīgajā praksē norāda uz

epifīzes stimulācijas specifiskiem momentiem...

Otrkārt, pēc austrumu simbolikas divas čūskas ir

viena no Šambalas zīmēm, kas tulkojama kā

"Slieksnis".

Bet,

treškārt,

līdz

pilnīgam

antropomorfisma periodam...

- Nesapratu, kam? - pārjautāja Makss.

- Cilvēcisko formu attēli... Tātad tajos

senlaikos dievus attēloja dzīvnieku veidā un

viens no pamata simboliem bija čūska. Divas

sapārojušās čūskas nozīmēja "nesošas bagātīgu

augli", tas ir, apzīmēja pašu ražīgāko dzīves

formu. Nu, un no šīs definīcijas katrs veica savus

spriedumus, saskaņā ar iekšējās attīstības līmeni.

Makss no jauna parakņājās ierakstos.

- Bet vēl es atradu senu leģendu par šumeru un

akadiešu mītisko varoni Gilgamešu.

- Nu, nemaz tik mītisks viņš nav, - it kā, starp

citu, norādīja Sensejs.

Makss ieturēja pauzi, gaidot, ka Sensejs

turpinās, bet viņš klusēja.

- Vispār, - turpināja Makss, - saskaņā ar mītu

bija tāds cilvēks vārdā Ut-Napišti, kas saņēma no

dieviem diženu velti - nemirstību. Viņš atklāja

Gilgamešam "slepenu vārdu" par mūžīgās

jaunības ziedu. Un ieteica viņam nolaisties

okeāna dzelmē, lai noplūktu šo nemirstības ziedu.

Gilgamešs tā arī izdarīja, bet neuzmanība

178

pazudināja viņu. Mājupceļā viņš ieraudzīja

ūdenstilpni. Kamēr Gilgamešs peldējās, čūska

nolaupīja ziedu un uzreiz, nometot ādu, kļuva

jaunāka. Gilgamešs gan tā arī palika mirstīgs,

tāpat kā visa cilvēce.

- Pilnīgi pareizi. Šis, kā tu saki, mīts tika

aprakstīts "Poēmā par Gilgamešu", Babiloniešu

kultūras darbā. Tomēr pati poēma ar savām

saknēm sniedzas Mezopotāmijas posmā pirms

rakstības. Bet vispār Gilgamešs bija pilnīgi reāls

cilvēks. Urukas, šumeru pilsētas-valsts pirmās

dinastijas piektais valdnieks, un “mūžīgās

jaunības zieds” jeb, kā senie vēl to sauca,

“nemirstības augs”, “nemirstības zāle” ir ne kas

cits, kā lotoss. Tā sēklas saglabā dīgšanas spēju

tūkstošgades.

Ut-Napišti

patiešām

atklāja

Gilgamešam zināšanas. Iekšēji strādājot, viņš

varēja pabūt savu zināšanu dziļumos. Gilgamešs

ļoti daudz ko sasniedza. Tomēr nevarēja paiet

garām Sargam-Čūskai, tas ir, pievarēt savu

dzīvniecisko sākotni. Tādēļ arī palika mirstīgs.

Dzīve taču izliek visdažādākās barjeras, kādas

vien var iztēloties. Un viss tādēļ, lai tevi apturētu.

Jo augstāk cilvēks virzās garīgi, jo nopietnākas

gadās barjeras, bet, kad viņam ir dziļi vienalga uz

tām, tās vienkārši pazūd kā mirāža, kā ilūzija.

Faktiski to nav. Kad cilvēks nonāk sava

dzīvnieka lamatās, tas liecina par to, ka viņš ir

materiāls, ka viņš ir konfliktā ar sevi un pilnībā

nepieder garīgajam. Kad cilvēks padodas, tas

179

nozīmē, viņš nav cienīgs pamest reinkarnāciju

riņķi...

- Šeit vēl teikts, - sacīja Makss, - ka vēsturē tas

viens

pirmajiem

rakstiskajiem

dokumentiem,

kur

pieminēta

čūskas

nemirstība.

- Nu, pieņemsim, pagaidām tas skaitās viens

no pirmajiem vispārzināmajiem.

- Klausies, es vēl te atradu grieķu mītu par

čūsku. Tajā tiek stāstīts, ka augstākais dievs Zevs

uzdāvināja ļaudīm brīnišķīgu līdzekli mūžīgai

jaunībai. Bet tā vietā, lai paši nestu šo vērtīgo

dāvanu, ļaudis uzlika to uz ēzeļa, kas atdeva savu

nesamo čūskai. No tiem laikiem ļaudis nes smago

vecuma slogu, bet čūskas bauda mūžīgo jaunību,

ar gadiem smeļoties zināšanas un gūstot gudrību.

- Nu, sacīsim tā, tas ir grieķu variants mītam

par Gilgamešu.

- Visticamāk, - pamāja ar galvu Makss. - Bet

citā grieķu mītā arī gandrīz par to pašu tiek

runāts... Lūk! "Reiz Asklēpijs tika uzaicināts uz

leģendārā Zeva un Eiropas dēla, Krētas cara

Mīnoja pili, lai atdzīvinātu viņa mirušo dēlu.

Viņš ieraudzīja uz sava spieķa čūsku un tūlīt pat

to nogalināja. Bet uzradās cita čūska, kurai mutē

bija ārstnieciska zāle, un atdzīvināja nogalināto.

Asklēpijs izmantoja to pašu zāli, un viņam

izdevās augšāmcelt mirušo". Bet tālāk šeit

uzrakstīts, ka viņš izdziedināja ar šo zāli cilvēku

slimības. Citā šī mīta variantā - Asklēpijs gan

tika uzaicināts pie Glauka, kuram trāpīja zibens.

180

Apskates laikā pacienta istabā ieslīdēja čūska, un

viņš nogalināja to ar savu spieķi. Tūlīt parādījās

otra čūska ar zāli mutē un atdzīvināja nogalināto.

Asklēpijs ar to pašu zāli izdziedināja Glauku un

sāka to pielietot". No tā visa var secināt, ka

Asklēpijs it kā atrada to zāli, kuru pazaudēja

Gilgamešs, un atgrieza to kalpošanai cilvēkiem.

- Tieši tā, "it kā", - Sensejs pa jokam atbildēja

Maksam. – Un ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu

tramvajs, - un, vēršoties pie Volodjas, piebilda: -

Redzi, kā ar laiku sāk traktēt senatni. Tas ir tas,

par ko mēs ar tevi runājām.

Makss redzēja klusu Volodjas piekrišanu un

pasteidzās turpināt savu tematu, lai saruna

nepārietu citā gultnē.

- Es tā saprotu, ka čūskas simbols bija

cienījams kopš seniem laikiem, agrāk pat bija

vesels tās kults. Izrādās, vēl matriarhāta laikmetā,

kad ļaudis dzīvoja grupās, dzimtās vai ciltīs,

čūska bija viens no toreizējā laika populāriem

totēmiem. Īpaši tas tika izplatīts Senajos

Austrumos. Tur galvenā dieviete bija Māte-Zeme

un ar viņu saistītie buļļa un čūskas tēli.

Tripoliešu kultūrā čūskas bija ļoti cienījamas. Pēc

arheologu pētījumiem, matriarhāta laikmetā

čūskas musturs bija viens no izplatītākajiem

sižetiem tripoles ornamentos. Turklāt čūskas bija

sastopamas gan vienas, gan pāros, apvijušas

Diženās Mātes krūtis. Tām tika piedēvētas

aizsargājošas un pārraugošas funkcijas. Tripolieši

181

uzskatīja čūskas par starpniekiem starp debesīm

un zemi, par to savienības vēstnešiem.

Sensejs klusēja, nekādi nereaģējot uz to, par

ko ar tādu iedvesmu stāstīja Makss.

- Es tāpat ievēroju, ka pirmajās senajās

civilizācijās (Mezopotāmija, Ēģipte, Ķīna)

auglības kults gāja roku rokā ar ūdens stihijas

pielīdzināšanu

dievībai,

mirstošā

atdzimstošā grauda dieva ideju, un atkal - ar buļļa

un čūskas totēma tēliem. Turklāt čūskas sauca

par "dzīvojošajām blakus avotam". Es nodomāju,

ja informācija ir šifrēta tēlos, tad “avots” idejiski

ir "tīrās zināšanas"... Bet šeit iznira vēl daži

interesanti faktiņi. Babilonijā čūsku dēvēja ne

citādi, kā "Zemes dievietes bērns", Ēģiptē - par

"Zemes dzīvi". Uz dievu un faraonu kroņiem

bieži bija attēloti čūskas ornamenti. Un, kas ir

pats interesantākais, līdzīgi priekšstati piemita

daudzām pasaules tautām. Starp citu, arābu

valodā vārdi "dzīve" un "čūska" tiek izrunāti

vienādi - "eļ hai", un tāda sagadīšanās ir

atrodama arī daudzās Indijas cilšu valodās...

Bet arī šī informācija neatstāja uz Senseju

gaidīto iespaidu. Makss nolēma izteikt savus

pēdējos "svarīgos argumentus".

- Starp citu, es atradu, ka senajiem ēģiptiešiem

eksistēja leģenda, it kā debesu ūdens, kas atrodas

augšējās Debesīs, augstāk nekā saule un

zvaigznes, ir Diženā Pūķa Apopa apsargāts.

Iedomājies, kāda informācija atklājas, ja šo

leģendu pārtulko iekšējo zināšanu valodā! Ja

182

"pūķis" ir Sargs, "valgme" - zināšanu avots, bet

"zeme" - tas ir mūsu saprāts... - Makss pat rīstījās

no saviem atklājumiem, bet Sensejs tikai klusējot

smaidīja. - Tai pašā leģendā stāstīts, ka tieši pēc

šā Apopa gribas nolīst debesu valgme, apaugļojot

zemi. Šo Pūķi tāpat uzskatīja par tumsas un

ļaunuma iemiesojumu, par mūžīgo saules Ra

ienaidnieku. Bet dažās leģendās šis Pūķis

aprakstīts kā ūdens absorbētājs. Un pats

interesantākais - tas pats atrodams arī senindiešu

leģendās, tikai tur Apopa tēlā uzstājas

čūskveidīga būtne, dēmons Vritra, kurš bija

debesu galvenās dievības Indras pretinieks.

Turklāt Vritra ir ne tikai debesu ūdeņu glabātājs,

bet arī būtne, kas regulē stihijas, kā arī valgmes

un saules daudzumu.

Es tur tik daudz kā visa atradu! Šīs liecības par

čūsku - ūdeņu absorbētāju, kura "noslēdz debesu

valgmes tecēšanu", ir papilnam arī afrikāņu,

mongoļu un japāņu priekšstatos. Bet par

ķīniešiem es vispār klusēju. Tur no dziļas

pagātnes cienīja Pūķi kā valgmes un gudrības

pavēlnieku. Tas iemiesoja vīrieša sākumu "jaņ",

kas saplūst ar stihiju "iņ", kur "jaņ" tika uzskatīts

par "uguns" stihiju, bet "iņ" - par "ūdens".

Turklāt, iedomājies, ūdens ir tā ārējā vide, bet

uguns - iekšēja būtība!

- Iedomājos, - Sensejs atbildēja ne bez humora.

- Ķīnieši vispār ļoti smalki un tuvu piegāja šim

jautājumam.

183

Anastasija Novih “Mežaņina Tamga”

(vēlāk tamga kļuva par amuletu senajiem slāviem)

- Lūk! Un es par to pašu! Mani izbrīnīja, ka

gandrīz visu kontinentu - Eiropas, Āzijas,

Amerikas, Āfrikas - tautām čūska bija divu

184

pretēju sākumu iemiesojums - labā un ļaunā.

Atceries, tu stāstīji par hipotalāma centriem?! Un

galvenais, ir daudz leģendu par to, kā uzvarēja šo

pūķi. Piemēram, Grieķiem - Apolons un Hērakls,

kristiešiem – Svētais Juris... Bet vēl, - nevarēja

rimties Makss, - es izlasīju etnogrāfijā, ka

dažādām tautām - slāviem, grieķiem, gruzīniem

un citām - saglabājās leģendas un pasakas, kurās

tika stāstīts par to, ka čūskas sirds un aknu ēšana

apveltīja cilvēku ar spēju saprast putnu un zvēru

valodu, kā arī deva gaišredzības velti un

pārcilvēciskas spējas.

- Katra leģenda ir tikai leģenda. Bet ne katra

pasaka ir pasaka, - nosmīnēja Sensejs.

- Jā, lūk, vēl ir interesantas liecības slāvu

sakarā. Izrādās, vēsturiski Krievzemē nēsāja

čūsku amuletus, kuriem tika piedēvētas spējas

pasargāt no visām slimībām un postiem. Rakstīts,

ka to saknes sniedzas tūkstošgadu dzīlēs.

- Jā, tie bija arī Šumerā, un krietni agrāk, -

piebilda Sensejs. - Eksistēja vēl tajos sensenos

laikos, par kuriem tu nekad pat neesi dzirdējis.

Makss paklusēja, bet pēc tam teica:

- Zini, mani vēl ieinteresēja attēls uz šī čūskas

amuleta. Pašu senāko krievu čūsku amuletu

forma bija apaļa.

185

Anastasija Novih “Šambalas zīmogs”

Uz vienas puses attēlojās čūskas vai pūķi ar

septiņām vai arī divpadsmit galvām, citi briesmoņi-

sargātāji. Bet otrajā pusē...

- Saule, kuras iekšpusē bija trijstūris ar aci, -

Sensejs pabeidza teikumu.

- Precīzi! - pārsteigti noteica Makss. - Bet pēc

tam, atnākot kristietībai, šo seno simbolu, kā

pagānisku, aizstāja ar Erceņģeļa attēlu. Un kopā

ar čūskām sanāca tāds savdabīgs pagānisma un

kristietības elementu savienojums... Bet kas tā

par zīmi?

- Tas ir Šambalas zīmogs.

186

- Šambalas zīmogs? – vienā balsī ievaicājās

Žeņka un Volodja.

- Slāviem? - apjucis teica Makss.

- Bet ko jūs tā brīnāties? – Sensejs paraustīja

plecus. - Slāvi - tauta, kas ir atzīmēta vēl ilgi

pirms tās dzimšanas un veidošanās. Slāvos ir

apslēpts milzīgs garīgs potenciāls, kas ir spējīgs

mainīt visu pasauli. Tādēļ tie arī ir atzīmēti, tā

teikt, no pašas dzimšanas ar Šambalas zīmi.

Piebildīšu, šī zīme ir praktiski katrā dievnamā.

Zem šīs zīmes kronēja dažus krievu carus.

- Nevar būt! - pārsteigti ieteicās Makss.

- Bet tu papēti vēsturi. Pat krievu pēdējais cars

Nikolajs II bija kronēts zem Šambalas zīmoga.

Un tas bija uzskatāms kā dižens gods...

- Jā, nabaga Krievija, - ar nožēlu sacīja

Volodja, domājot par kaut ko savu. - Tagad tā

diez vai atdzims tādā Varenā lielvalstī. Padomā

tikai, kā mums pa purnu sadeva! Visu slāvu tautu

ar vienu neģēlīgu sitienu nokautēja.

- Nekas, Volodja. Nokautēja miesu, bet nebūt

ne Garu. Ticiet man, Krievija vēl atdzims, un

notiks slāvu apvienošanās, kuru nosauks par

diženu. Jo ir sacīts: "Kad otru reizi pār Krievijas

galvu uzlēks saule, slāvu gars sakopos spēkus un

iemirdzēsies savā tīrībā un vienotībā tautu

starpā". Un es domāju, drīz vien tu personiski

redzēsi, kā Krievijas tronī uznāks... Kāds, kurš

būs uzkrājis spēkus. Un visa pasaule redzēs, kā

viņš dos zvērestu slāvu tautai zem Šambalas

zīmoga.

187

- Lai Dievs dod, - atbildēja Volodja.

- Dievs dod. Un ne tikai dod, bet arī atlīdzina,

- domīgi noteica Sensejs. – Starp citu, šis

notikums notiks divus mēnešus un astoņas dienas

pirms laika zīmēm, kas ir pareģotas vēl sirmajā

senatnē.

- Laika zīmēm? - ar ziņkārību prasīja Makss. -

Bet kas tās ir par zīmēm?

- Uguns putnu kritiens pār Ēģipti, kas notiks

astoņus gadus, piecus mēnešus un sešas dienas

pirms pasaules atjaunošanās...

Makss nezināja, ka šī diena, viņa personisko

atklājumu diena, saskarsies ar pagātni un nākotni

un iekritīs viņam dvēselē... Tagad viņš saprata,

kāpēc toreiz tik noslēpumaini smaidīja Sensejs

visas sarunas laikā par viņa "grandiozajiem

atradumiem".

* * *

Laiks strauji lidoja kā no stingra šaujamloka

izšauta bulta. Bet Makss joprojām uzturējās savu

ilūziju utopijā, rūpīgi apsverot visus "par" un

"pret" Senseja filozofijā. Viņš bezbēdīgi šūpojās

sava prāta šūpolēs, apjūsmojot te garīgo

pacēlumu, te sava dzīvnieka augstumu. Un

mierināja savu patmīlību ar to, ka viņam bija

personīgie uzskati. Pat uzjautrinājās šūpoļu abu

stāvokļu sakarā. Viņam patika spriest un izzināt

būtību, bet īstenībā visas šīs intelektuālās prāta

spēles bija tikai viegli gaisa virpuļi, kas dzima

lidojumā. Arvien biežāk tika izteikti vārdi, kas

188

pamatvilcienos tikai satricināja gaisu, bet

neaizskāra dvēseli. Viņa šūpoles turpināja

šūpoties par spīti aizejošo dienu straujajam

tecējumam. Un tikai ārkārtīgi reti, kad Sensejs

neparasti patiesi komunicēja ar Maksu, viņš sāka

saprast

nedaudz

vairāk.

Tādi

momenti,

pazaudētās "paradīzes momenti", arī pašlaik

neticami skaidri iznira viņa skata priekšā.

* * *

Viņš kopā ar Senseju sēdēja mašīnā, gaidot

tikšanos ar kādu cilvēku, kas bija saistīts ar firmu

“Kasandra”. Makss pārdzīvoja, kā viņam pašam

likās, ne labākās dienas savā dzīvē. No visas šīs

pasaules rosības, sirdī bija smagums. Makss

atcerējās, kā pirms dažām dienām viņš kārtējo

reizi atmeta garīgās prakses “Lotosa zieds”

vingrinājumus, aizbildinoties ar to, ka viņam maz

kas jēdzīgs sanāk. Arī darbā uzgāzās vesela

problēmu kaudze, kas pieprasīja tūlītēju

risinājumu. Bet, lai kā viņš centās tām veltīt visu

savu uzmanību, to skaits nemaz nesamazinājās.

Maksam uzbruka kārtējā grūtsirdība, un viņš

atkal sāka domāt par to, ka būtu jāsāk nopietni

pievērsties garīgajam... Viņš uzsāka sarunu par

šīm problēmām ar Senseju, izmantojot iespēju

parunāt divatā.

- Nu, kāpēc man atkal nekas nesanāk? -

sūdzējās Makss. - It kā sāku veikt "Lotosu" un

sajutu prieka pieplūdumu, bet pēc tam...

Viņš atmeta ar roku.

189

- Tas ir dabisks process, - atbildēja Sensejs. -

Daudziem tā notiek. Sākumā visi sajūt savdabīgu

garīgā uzbudinājuma paisuma vilni, var sacīt,

dvēselisku augšupeju; dievišķās būtības dziļuma

neparasti skaidru izpratni. Daudziem liekas - tas

ir tik vienkārši, ka viņi brīnās, kā līdz šim

nevarēja saprast ko tik elementāru. Tas ir, cilvēks

it kā pamostas garīgi. Bet... paiet viena diena,

otra, un sākas garīgā lejupslīde. Aktivizējas

dzīvnieciskā sākotne. Cilvēks vairs nejūt bijušo

uzbudinājumu. Viņam sāk uzbrukt neģēlīgas un

netīras domas, ka viss šis garīgums ir blēņas,

kaut kāds apmāns. Viņš sāk domāt, ka tas ir

marasms, dumjība, ka vienkārši jūk prātā, murgo,

ka viņam gandrīz vai šizofrēnija sākusies, jo viņš

kļūst ne tāds kā visi. Viņam jau ir radies

slinkums lūgties, meditēt. Galvā rodas tūkstotis

atrunu, ka viņš ir noguris, ka viņam nav laika...

Rodas tāda kā neveiklības sajūta, reizēm pat

nomāc vainas sajūta par garīgo augstumu

piedzīvotiem mirkļiem. Bet kā priekšā ir vaina?

Savas personīgās dzīvnieciskā sākotnes! Vai arī

sāk velties virsū kādas problēmas un kaut kas

atgadās. Cilvēks grimst šajās raizēs. Kopumā tiek

darīts viss, lai novērstu viņa uzmanību no garīgā.

Un cilvēks, padodoties šīm provokācijām,

vienkārši zaudē šo cīņu savam dzīvniekam,

pilnībā aizmirstot to, kas bija burtiski divas

dienas atpakaļ.

Gudrs cilvēks gan izpratīs sevi, pacentīsies

saprast, kāpēc vairs nav tādas vēlmes un tāda

190

uzbudinājuma, nav iepazītās baudas no garīgās

prakses izpildes. Viņš sapratīs, ka viņā vienkārši

ir aktivizējusies dzīvnieciskā sākotne... Bet

dumjš cilvēks aizies savas matērijas pavadā. Bet

pēc kaut kāda laika, kad atslābs dzīvnieka

tvēriens, viņš no jauna metīsies garīgā

meklējumos, sāks lasīt, pārlasīt... Viņam visu

laiku ir vajadzīgi piemēri, kaut kādi pierādījumi,

garīgo iespēju demonstrācijas. Tas viss atkal dos

lielu garīgu pieplūdumu. Šo procesu var

salīdzināt ar adrenalīna izdalīšanos pārmērīga

uzbudinājuma laikā. Bet turpmāk, kad beidzas,

teiksim, šo "hormonu" darbība, cilvēkam no

jauna atkārtojas spēku izsīkums, kā laikā viņš

atkal padodas dzīvniekam. Tādēļ, lai tas

nenotiktu, ir skaidri jāzina daudzas lietas, jāzina

savs stāvoklis un jābūt gatavam gaidāmajām

sacensībām. Kad rodas tāda materiāla barjera, tad

vienkārši vajag to aizvākt prom. Sacīsim tā,

sadalīt - "Ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un

Dievam, kas Dievam pieder". Palikt uz garīgā

ceļa un divkārt pastiprināt savu spiedienu. Jēga ir

tajā, lai pareizi izkļūtu no dzīvnieciskās sākotnes

modelētās situācijas un saglabātu sevī “ziedu”,

tev ir jānovēršas no negatīvā, kas spiedīs tevi no

visām pusēm un uzmāksies tev. Jāpievēršas

iekšējai mīlestībai un pozitīvajam. Tevī ir jābūt

stingrai pārliecībai, jo tava ticība ir tava nākamā

realitāte.

- Ir sarežģīti saglabāt sevī iekšējo mīlestību, -

sūrojās Makss.

191

- Īstenībā tā tikai liekas, ka ir sarežģīti.

Sarežģīti, jo apkārt ir daudz vilinājumu, tāpēc ka

tevī sāk rosīties liels daudzums domu, kam tu

velti savu uzmanību. Bet patiesībā viss ir

vienkārši. Vai Tev ir grūti izdzert glāzi ūdens?

Nē. Tas nenovērsīs tevi no tās domas, ko tu

apceri? Nē. Te ir tas pats... Cilvēks pa dzīvi

skrien kā caur mežu, kas mudž no materiālajām

domām. Un šajā mežā ir milzum daudz lamatu,

slazdu, izliktu tīklu un izraktu bedru. Bet

cilvēkam ir jāskrien ar atvērtām acīm. Viņam ir

jāiemācās redzēt šīs lamatas, jāizvairās no tām un

jāsaprot, ka tas viss nepieder viņam.

- Jā, dzīvnieks stipri pieāķējas.

- Dabiski. Viņam arī ir jāpieāķējas. Viņa

mērķis ir pakļaut tevi sev, citādi viņš būs tavā

pakļautībā. Tas ir karš, Makss. Tavs karš, kur

tavs galvenais ierocis ir ticība. Tam, kurš ir

izvēlējies garīgo ceļu, vajag vienkārši atmest

visas tukšās ilūzijas, kā runāja svētie, "kā mirāžu

tuksnesī". Viņam vajag iemācīties saprast, ka

visa šī materiālā pasaule ir tikai mirklis pirms

mūžības. Bet visa nelaime ir tajā, ka daudzi šā

ceļa sākumā pakrīt pār vienu un to pašu

klupšanas akmeni: cilvēks nevar noticēt nākamās

eksistences bezgalībai, tam, ka tur dzīve ir

mūžīga, bet šeit – tikai pagaidu. Viņam ir

vajadzīgi pierādījumi. Bet, kad viņš saņem šos

pierādījumus, reizēm jau ir pārāk vēlu jebko

mainīt. Bet, ja cilvēkā ir pietiekami daudz spēka,

192

tad viņam nav nepieciešami jelkādi pierādījumi.

Viņš tik un tā visu jūt un saprot.

- Par kādu spēku tu runā?

- Dvēseles spēku. Tā ir daļiņa cilvēkā no paša

Dieva! Bet šī daļiņa, sacīsim tā, nav aktivizēta.

Katalizators tās aktivizācijai ir mūsu īstenā

izvēle. Par Svētajiem kļūst šeit, uz Zemes.

Cilvēks, kas uzvarēja savu dzīvnieku un

sasniedza apskaidrību, nenomirst, viņš aiziet pie

Dieva...

- Bet kas tieši ar mani nav tā, kā vajag? Es

taču neesmu pavisam bezcerīgs? - pajokoja

Makss.

- Ne pavisam, - tāpat jokojot atbildēja Sensejs,

- cerība, kā runā, mirst pēdējā.

- Tad kur gan ir mana problēma?

Sensejs noguris paskatījās uz Maksu.

- Tajā, kur tā ir daudziem. Tu mīli skatīties uz

karalauku no tālienes un spriest par kauju, bet

nepiedalies tajā. Tavas šaubas - tā nav vienkārši

darvas karote medus mucā. Tas ir vesels

ciankālija kauss. Tāpēc ka tās ne tikai bojā, bet

nogalina pašu labāko tevī... Tev vajag pārvarēt

savas šaubas, kamēr tās nav ievedušas atvarā.

Svied tās tālu prom! Dzīvo labsirdīgi, ar Dievu

dvēselē. Nedari neko sliktu, pat ja tev tas ir

neizdevīgi... Patiesi garīgam cilvēkam uz visām

šīm materiālajām problēmām un sarežģījumiem

pa lielam ir dziļi uzspļaut. Tāpēc ka tas viss ir

mirāža un ilūzija, kas pazudīs un tiks izkliedēta.

193

- Nē, nu, kā tas ir uzspļaut? Un kā lai dzīvo

pasaulē? Vajag taču problēmas risināt. Nevar jau

sēdēt, rokas klēpī salicis, vēl jo vairāk, ja šīs

problēmas skar ne tikai tevi, bet arī tavus

tuviniekus.

- Tu mani neesi sapratis. Problēmas, protams,

ir jārisina, bet nevajag tās pārvērst par savas

eksistences jēgu. Un galvenais, lai kas atgadītos,

lai kā tevi mētātu no problēmas problēmā, svarīgi

ir vienmēr palikt Cilvēkam. Tāpēc ka jebkāda

tava problēma dzīvē - tā, galvenokārt, ir ne kas

cits,

kā

pārbaude

tavai

dzīvnieciskajai

"utainībai". Tādēļ garīgi noturīgam cilvēkam

vienkārši ir uzspļaut uz to, ka viņam periodiski

rodas šādi tādi sarežģījumi. Viņš ar tiem tiek

galā, bet neļaujas to paverdzinošai vadībai

domās. Toties dumjš cilvēks padodas šai sava

dzīvnieka provokācijai un ļauj vest sevi kā ēzeli,

kam priekšā ir piekarināts burkāns, pat

neievērojot, ka tuvojas bezdibeņa malai. Jo

būtībā ikviena ārējā problēma, ko tu esi nopietni

uztvēris, ir tava iekšējā problēma, personisks

iekšējais konflikts starp tevi un tavu dzīvnieku.

Viss ir tevī!

Izdzirdot šos vārdus, Makss sasparojās un pat

kādu laiku stabili turējās uz pozitīva viļņa. Bet

pēc tam Senseja vārdi piemirsās, un Makss no

jauna, pēc vecā ieraduma, ar galvu ienira savās

darīšanās, attālinoties no garīgā un grimstot vēl

dziļāk savas dzīvnieciskās sākotnes dzīves

sarežģītajos labirintos.

194

* * *

Meitene, atverot acis, nodrebinājās.

- Sensej, kā tā varēja notikt? Es taču nebiju

domājis, ka... Kā lai es ar šo visu tagad dzīvoju?

Viņš paskatījās uz savu bērna ķermenīti.

- Ko tu pārdzīvo? - Sensejs viņu jautri

uzmundrināja. - Tu taču mīlēji nēsāt bizīti. Tagad

tev tā būs pat ar banti. Un par bārdu rūpēties arī

nevajag.

- Sensej, man šobrīd joki pavisam nav prātā.

Es nopietni!

- Arī es nopietni.

- Nē, tiešām? Kā kas tāds varēja ar mani

atgadīties? Es taču mēģināju iet pa garīgo ceļu...

- Tieši tā, mēģināji, bet negāji, - nopietni

sacīja Sensejs. - Garīgais ceļš - tas nav parks

pastaigām un izklaidēm. Ja izvēlējies šo ceļu, ir

jāiet uz virsotni, nevis jātēlo kaut kas līdzīgs

iešanai - divi soļi uz priekšu un trīs atpakaļ...

Saki vēl paldies, ka šo ķermeni saņēmi. Varēja

būt daudz sliktāk...

Agrākos

laikos

Makss,

izdzirdot

tamlīdzīgu, noteikti jokotu pretim, vērtējot

tamlīdzīgus Senseja vārdus kā joku, bet pašlaik

viņš nešaubījās Senseja vārdu patiesumā. Taču

pārāk vēlu līdz viņam bija nonākusi šī atskārsme.

Makss nokāra galvu. Viegls vēsums skrēja pār

viņa ķermenīti.

- Man tevis ir žēl, - ar skumjām noteica

Sensejs. - Ja vien tu būtu vēlējies, vēl tās dzīves

195

laikā varēji izrauties no reinkarnāciju ķēdes. Tev

bija tāda iespēja, kāda reti kuram izkrīt dzīvē.

- Kā tad tā… kā tad tā... – apjukumā Makss

murmināja.

- Kā, kā, - Sensejs rūgti nosmīnēja. - Bija jābūt

piesardzīgākam savās vēlmēs.

- Vēlmēs?

Makss paskatījās uz Senseju, un atmiņā iznira

epizode no pagājušās dzīves...

* * *

Tā sanāca, ka vienā no treniņiem Sensejs

skaidroja kārtējo meditāciju iemaņu uzlabošanai

cīņas mākslā. Tā, starp citu, viņš aizskāra

gaišredzības tematu, pieminot, ka šī velte

principā var būt pat parastam cilvēkam. Pēc

nodarbībām īpaši ziņkārīgie, kā vienmēr, sāka

izjautāt Senseju par šo fenomenu. Lielākā daļa no

viņiem, dabiski, šaubījās par tamlīdzīgu parādību

realitātē. Tādēļ saruna notika ne par paša

fenomena izskaidrošanu, bet skāra atbilstošus

vēsturiskos piemērus. Visbeidzot Sensejs atmeta

ar roku uz īpaši šaubīgajiem – viņš bija noguris

tiem pierādīt tik ļoti acīmredzamo. Viņš

piedāvāja pārliecināties par visu eksperimenta

ceļā. Tā būtība bija sekojoša: jebkurš varēja

piezvanīt savam draugam, radiniekam vai

paziņam, bet pirms šī zvana Sensejs stāstīja, kur

atrodas šis cilvēks, kā ir ģērbts un ko tanī brīdī

dara.

196

Grupa manāmi atdzīvojās, pārspriežot savā

starpā, kurš gan no viņiem šajā eksperimentā

piedalīsies. Pēc tam visi devās uz treneru

kabinetu, kur bija telefons. Viss notika tā, kā bija

teicis Sensejs. Kārtējais dalībnieks apsēdās viņam

pretī. Sensejs pievēra acis un koncentrējās. Pēc

tam mierīgi sniedza atbilstošu informāciju. Pēc

dalībnieka veiktā zvana, tā ar apbrīnojamu

precizitāti apstiprinājās. Pats interesantākais bija

tas, ka lielāko iespaidu tas viss atstāja uz tiem,

kuru draugiem tika zvanīts. Pārējie eksperimenta

novērotāji gan ticēja, gan neticēja šai

fenomenālajai cilvēcisko spēju demonstrēšanai.

Katrs pats vēlējās pārliecināties, tā teikt, par tās

godīgumu un notiekošā realitāti uz saviem

personīgajiem

paziņām.

Bet

Sensejs

nodemonstrēja tikai trīs reizes.

Toreiz Makss bija novērotāju pulkā un, kā

parasti, ar šaubām uztvēra šo kārtējo Senseja

spēju demonstrēšanu. Pārāk vienkārši viss

izskatījās. Viņš cītīgi mēģināja sameklēt loģisku

izskaidrojumu notikušajam, bet izņemot uzbāzīgo

domu, ka tas viss, iespējams, bija izplānots

iepriekš, viņam nekas jēdzīgs galvā nenāca. Kaut

gan viņš šaubījās arī tajā.

Tikpat kā pēc pāris nedēļām Makss no jauna

atcerējās Senseja spēju demonstrēšanu, jo bija

noticis kas ārkārtējs. Viņa kaimiņiem bija

pazudusi mazmeita. Meitene-pusaudzis kopā ar

savu draudzeni aizgāja uz diskotēku un

neatgriezās. Pēc divām dienām viņas draudzeni

197

atrada mirušu ar daudzām durtām brūcēm. Kas

bija atgadījies ar kaimiņu meiteni, neviens

nezināja. Radi bija nesekmīgi apzvanījuši visas

pilsētas slimnīcas, morgus, reanimācijas.

Viņas vecmāmiņa bija ticīgs cilvēks, gāja uz

baznīcu. Tomēr šajā situācijā viņa krita tādā

izmisumā, ka grasījās pat iet pie večiņas-

zīlnieces. Burtiski izejot no dzīvokļa, kāpņu telpā

viņa nejauši sadūrās ar Maksu. Viņš pieklājības

dēļ painteresējās, kā virzās meklējumi. Atbildes

vietā sieviete sāka raudāt un, pati nezinot kāpēc,

sāka stāstīt savu sirdssāpi.

- Nezinu, ko darīt... Kur meklēt? Lūk, pie

večiņas-zīlnieces eju... Man ļaudis viņu ieteica.

Runā, labi zīlē. Zinu, ka tas ir grēks. Nekad ar

šīm lietām neesmu nodarbojusies, bet šoreiz

nāksies. Bet, ko padarīsi, mazmeita ir dārgāka,

nekā es un mana dzīve. Viņa mums ir vienīgā.

- Bet kādēļ pie večiņas-zīlnieces jāiet? Man ir

kāds paziņa, mans treneris. Viņš man

demonstrēja kaut kādas gaišredzības lietas. Ja,

protams, tā ir taisnība, tad viņam ir diezgan

nesliktas spējas. Ja vēlaties, es varu jums ar viņu

noorganizēt tikšanos un grēka it kā jums nekāda

nebūs. Viņš tomēr ir ārsts un sportists, nevis

večiņa-zīlniece.

- Vai, Maksimka, dēliņ, aizved, ja vari! Citādi

eju pie viņas, bet uz sirds ir tāds kā akmens... -

sieviete sāka lūgties Maksu.

198

- Labi, es jūs aizvedīšu pie viņa. Kaut arī viņš

man demonstrēja nedaudz citu gaišredzības

virzienu, bet var jau būt, ka arī šeit sanāks.

Vecmāmiņa bija gatava uz visu. Viņi vienojās

par tikšanos, un padzīvojusī sieviete ar manāmu

atvieglojumu atgriezās mājās. Vakarā Makss, kā

bija solījis, aizveda viņu savā mašīnā uz sporta

zāli. Visu ceļu viņš uzklausīja vaimanas par

mazmeitu, kas pārgāja histērijā. Kad viņi bija

klāt, Makss piedāvāja pagaidīt Senseju svaigā

gaisā, pieļaujot, ka tas, iespējams, viņu kaut kā

nomierinās. Bet arī šeit viņa nerimās, pievēršot

garāmgājēju uzmanību. Kad Makss ieraudzīja

piebraucošo Senseja auto, viņš pat atviegloti

nopūtās.

Sensejs, izkāpjot no mašīnas, pārliecinātā gaitā

virzījās taisni viņu virzienā, it kā precīzi zinātu,

ka Makss ir atvedis šo sievieti uz tikšanos tieši ar

viņu. Šī pirmā dīvainība nedaudz izbrīnīja

Maksu, bet viņš gandrīz nepievērsa tai uzmanību.

Sasveicinājās ar Senseju un sāka stāstīt notikušo.

Toties Maksu satrieca cita dīvainība, kas savā

ziņā spēcīgi aizskāra viņa Ego. Viņš stāvēja un

stāstīja par notikušo bēdu savas kaimiņienes

ģimenē. Bet viņam bija tāda sajūta, ka viņš to

visu stāstīja pats sev, jo viņā vispār neviens

neklausījās. Sensejs skatījās acīs padzīvojušajai

sievietei. Tā skatījās uz viņu, nesakot neviena

paša vārda. Kaut arī piecas minūtes atpakaļ bija

neiespējami apturēt viņas nesavaldīgās vaimanas.

Viņu starpā notika dialogs bez vārdiem... Sieviete

199

sāka viegli trīcēt. Viņas ķermeni sāka pārklāt

zosāda. No acīm lēnām tecēja asaras. Pēc minūti

ilgas tādas neparastas abpusējas apceres, veroties

viens otram tieši acīs, sieviete balsī lūdza:

- Es atdošu savu dzīvību par viņu, lai tikai viņa

atgrieztos dzīva.

Makss, kurš tanī brīdī joprojām "apskaidroja

situāciju", pusvārdā aprāvās. Viņš jutās kā trešais

liekais, bet neatlaidīgi turpināja stāvēt uz vietas

kā piekalts. Viņam pašam kļuva interesanti, ar ko

tas viss beigsies. Sieviete atkārtoja savu lūgumu:

- Es atdošu savu dzīvību par viņu, lai tikai viņa

atgrieztos dzīva...

- Ne par to tu sieviete, lūdz, ne par to, - noteica

Sensejs neparastā balsī. - Ir jādomā par mūžīgo

dzīvi, ne par laicīgo.

- Mana dzīve šeit jau ir laicīga. Bet viņai vēl ir

tik daudz gadi priekšā...

- Tas ir mirklis.

- Man tas ir mirklis, bet viņai vēl dzīvot un

dzīvot...

Sensejs paskatījās lejup, it kā kaut ko

pārdomādams. Radās nedabisks klusums, no kā

Maksam pat iedžinkstējās ausīs. Sensejs atkal

paskatījās uz sievieti.

- Labi, ej. Būs pēc tava prāta, - un, vēršoties

pie Maksa, noteica, - pavadi viņu līdz mājai.

Pēc tam viņš pagriezās un neatvadoties aizgāja

uz sporta zāli. Makss sadzirdēja, kā Sensejs

attālinādamies, it kā sarunājoties pats ar sevi,

klusi noteica: “Klausās, taču nedzird.”

200

Makss aizveda sievieti mājup, būdams

neizpratnē par visu redzēto, kas šķita vairāk nekā

dīvaini. Viņam likās, ka viņš klausījās šo dialogu

it kā svešvalodā. Viņš visu redzēja, bet neko

nesaprata. Sākotnēji sieviete pusceļu klusām

lūdzās, pēc tam uz ilgu laiku aizdomājās, bet,

piebraucot pie mājas, no jauna izplūda asarās,

sevi novedot līdz histērijai. Makss jau kuro reizi

dienas laikā nožēloja, ka vispār ar viņu bija

saistījies un piedāvājis savu palīdzību.

Nākamā nakts izvērtās nemierīga. Pusčetros no

rīta pie Maksa atskrēja kaimiņienes vīrs izsaukt

"ātros". Sievietei kļuva slikti ar sirdi. Bet, kamēr

atbrauca "ātrie", kaimiņiene jau bija mirusi. Viss

notika tik ātri, ka Makss nekādi nespēja tam

noticēt un apzināties, ka cilvēka, ar kuru viņš vēl

vakar sarunājās, vairāk nav starp dzīvajiem. Citu

nāve vienmēr darbojas šokējoši uz cilvēkiem,

atgādinot par viņu pašu īso uzturēšanos šajā

pasaulē. Nākamā rīta ziņa vēl vairāk šokēja

Maksu.

Meitene

atradās.

Piezvanīja

kaimiņpilsētas slimnīcas. Izrādās, visu šo laiku

viņa tur atradās bez samaņas un tikai tajā

liktenīgajā rītā nāca pie samaņas.

Makss bija satriekts. Viņš mēģināja apjēgt visu

notikušo pēdējās diennakts laikā. Pirmajā

acumirklī visi šie notikumi izskatījās pilnīgi

dabiski. Pēdējo dienu laikā sieviete tomēr bija

stipri nervozējusi... Arī iepriekš viņa jau bija

pārcietusi infarktu. Arī par meiteni... Ja vien

kādam būtu ienācis prātā piezvanīt uz

201

kaimiņpilsētu, tad atrastu viņu un arī ar

vecmāmiņu nekas nebūtu atgadījies. It kā viss

loģiski, ja vien Makss nebūtu kļuvis par tās

dīvainās sarunas liecinieku. Viņš atcerējās, kā

sieviete lūdza meitenes dzīvību apmaiņā pret

savējo. Tā arī notika. Lūk, kas Maksam nedeva

mieru... Uz nākamo treniņu viņš brauca pie

Senseja ar cerību, ka tas dos viņam saprotamus

paskaidrojumus tik neparastajā atgadījumā. Viņš

satika Senseju pie sporta zāles ieejas, lai parunātu

ar viņu vienatnē, un izstāstīja par notikušo.

- Ko lai dara, katrs veic savu izvēli, - domīgi

noteica Sensejs.

Viņš paskatījās apkārt un kaut kā dīvaini

noteica, tā kā jautājot, tā kā apgalvojot:

- Nu, vai tad šis mirklis ir mūžības vērts?

Makss neizpratnē arī pavērās apkārt.

- Nesapratu.

Sensejs paraudzījās uz viņu un ar skumjām

noteica:

- Vai redzi, Makss, dažiem cilvēkiem reizēm

tiek piešķirta iespēja lūgt. Bet tie nez kāpēc

izvēlas laicīgo mirkļu vēlmes, ignorējot mūžību.

Makss padomāja, bet pēc tam no jauna noteica:

- Sensej, es vienalga nesapratu. Ko tu ar to

domā?

- Nekas, Makss, nāks laiks, un tu visu

sapratīsi...

Sensejam bija taisnība, bija pienācis laiks arī

Maksam. Tagad līdz viņam, visbeidzot, nonāca

šo vārdu pārsteidzošā jēga. Patiešām, par ko viņš

202

toreiz rūpējās? Ko alka pagājušajā dzīvē?

Pārskatot savas vēlmes, viņš ar šausmām

apzinājās, ka viss, par ko lūdza Dievu tās dzīves

laikā, tika saistīts ar viņa bijušo ķermeni: ar tā

brīža veiksmi, kaut kāda jautājuma, naudas un

veselības problēmu veiksmīgu atrisinājumu un

tamlīdzīgi. Burtiski viss noveda pie viņa mirstīgā

Ego apmierināšanas un godā celšanas. Viņš lūdza

tikai par pīšļiem! Nebūt ne par dvēseli un īsto

dzīvi - mūžīgo. Un ko viņš ieguva? Visi viņa

materiālie iekrājumi izkusa kā mirāža. Pats viņš

nokļuva citā ķermenī, citā vietā, turklāt daudz

sliktākos nosacījumos. Tas, no kā viņš visu dzīvi

tā baidījās, tas viņu arī panāca. Bet viņš baidījās,

vispirmām kārtām, nokļūt muļķa lomā, lai viņa

dārgā persona netiktu nežēlīgi apmānīta. Bet tieši

šobrīd viņš tā arī jutās. Un galvenais, šajos

mēslos viņš nonāca personīgā dzīvnieka dēļ, kurš

gudri un smalki apmānīja viņa izpratni par Īsto

Dzīvi. No šīm domām Maksam kļuva patiesi

nelabi. Pašlaik tāda vēlmju izsaimniekošana

viņam likās kā nepiedodama muļķība. Kāpēc gan

viņš toreiz tik spītīgi to nemanīja? Un galvenais,

viņš bija pārliecināts, ka it kā visu darīja

pareizi... Bet te pēkšņi Makss atcerējās vēl vienu

sarunu.

* * *

Reiz, tērzējot ar Senseju, Makss izdzirdēja

vārdus, kas aizkustināja viņu un atkal pagrieza

viņa apziņu uz dvēseles pusi. Makss, kā parasti

203

jokojot, stāstīja par krišnaītu gājienu pa pilsētu,

kas tērpušies savās drānās. Uz to Sensejs reaģēja

pilnīgi negaidīti, pārvēršot viņa joku nopietnā

sarunā. Tas arī viņu izbrīnīja, jo parasti Maksa

joki noslēdzās ar kārtējiem jautrajiem Senseja

komentāriem.

- Ļaudis spēlē ticību Dievam, bet netic Viņa

eksistencei, nedzīvo ar ticību. Daudzi no viņiem

uzspīlē uz sevis dažādu, atšķirīgu atribūtiku,

apģērbus, bet tas viss, pa lielam, ir tikai izrāde.

Taču īstā ticība Dievam - tā ir tieši iekšējā tīrība.

Patiesi garīgs cilvēks nekad nenodarbosies ar

izrādi, tāpēc ka viņa īstais iekšējais dārgums ir

viņa noslēpums, kas ved pie Dieva. Cilvēks, kas

nāk pa savu garīgo ceļu, neizrādīsies pūlī,

nevicinās ar karogu – re, paskatieties, kāds es

esmu ticīgais! Nekad. Maksimālais, ko viņš var

atļauties, ir pavaicāt, vai ieteikt virzienu, vai

dalīties pieredzē ar līdzgājēju, bet ne vairāk. Jo

ļaudis, kuri iet pie Dieva un patiešām tic,

neplātās ar savu ticību, spēlējot šo tēlu... Viņi

brīnišķīgi saprot, kas ir šī pasaule un kāds ir tās

apvienojošais saprāts.

- Apvienojošais saprāts?

- Jā. Ir individuālais saprāts, ir kolektīvais

garīgais saprāts, bet ir arī apvienojošais

dzīvnieciskais cilvēces saprāts, kurš, starp citu, ir

vadāms...

- Kā tas ir? Kā ar skudrām vai ar bizonu

ganāmpulku migrācijas laikā?

204

- Aptuveni, - smaidot atbildēja Sensejs. -

Dzīvnieks - viņš arī ir dzīvnieks. Šis

apvienojošais dzīvnieciskais cilvēces saprāts

eksistē pēc saviem noteiktajiem likumiem. Viņam

piemīt sava iekšējā un ārējā hierarhija.

Pamatvilcienos cilvēki dzīvo šā dzīvnieciskā

saprāta prasmīgā organizācijā, kas pakļauj tos

savai sistēmai, uzspiež viņiem spēles noteikumus

un eksistences nosacījumus. Un principā, kad

cilvēks iet pa garīgo ceļu un savā iekšienē dzīvo

ar Dievu, tad viņš neafišē to, saprotot, ka

momentāni izsauks agresiju no dzīvnieciskā

saprāta puses. Un tā ir dabiska reakcija.

Dzīvnieka saprāts ir visa garīgā nesamierināmais

ienaidnieks. Tādēļ parasti augstu garīgi cilvēki,

piemēram, Bodhisatvas, kas ir dzimuši ķermenī,

nonākot dzīvnieciskās sabiedrības esamības

sistēmā, ārpasaulē cenšas spēlēt vienkārša cilvēka

lomu, ne ar ko sevi nenododot, bet savā iekšienē

paliekot par Būtību un patiesi uzturoties ar Dievu

un Dievā.

* * *

Dīvaini, bet toreiz Makss tā arī līdz galam

nesaprata Senseja vārdus. Toties pašlaik skaidri

apzinājās, kāpēc nesaprata. Tāpēc ka tad pats

dzīvoja vispārcilvēciskā dzīvnieciskā saprāta

vērtību sistēmā un to pat nemanīja, kaut arī šis

fakts bija acīmredzams.

205

Anastasijas Novih zīmējums “Kas tu esi?”

Arī pašlaik viņš saprata, iespējams, tikai tāpēc, ka

dvēselē bija pārāk svaigas pēcnāves atmiņas, šīs

206

pārdzimšanas mocības, pārāk uzkrītoša jēdzienu

"tur" un "šeit" starpība. Uz visa pārdzīvotā fona Makss jau pilnīgi citādi skatījās uz pasauli un

pārdomāja to, ko kādreiz runāja Sensejs. Viņš

nožēloja pagātni, attinot atmiņā mirkli ar

nosaukumu "dzīve". Ja vien tad viņa saprāts nebūtu

bijis tik godkārīgs un egoistisks, ja vien tad viņš

būtu atradis sevī vīrišķību nespēlēt ticību, bet ticēt

patiesi, ja vien viņš pastāvīgi neatliktu garīgās

nodarbības uz “pēc tam”... Ja vien, ja vien, ja vien...

Bija tikai vieni iluzoriski nosacījumi un nekāda

reāla, praktiska rezultāta. Bet cik reizes viņam tika

dota IZDEVĪBA! Cik reizes pēc sarunām ar

Senseju viņā atmodās dvēsele! Maksam vajadzēja

atbalstīt Dvēseli, aizstāvēt, aizsargāt Viņu no

dzīvnieka un izrauties no tā... Bet viņš ar savām

šaubām nožņaudza šo atmodu saknē. Un atkal

iekrita materiālajos dubļos. Un atkal viss gāja pa

riņķi. Tagad visi šie mirkļi miesiskajā, dzīvnieka

varā likās tāda dumjība, likās tik dedzinoši... Kļuva

neciešami

sāpīgi

par

tādu

brīvprātīgu

pašnāvnieciskumu, milzīgā dzīves spēka, šā

tramplīna uz mūžību, neapdomīgu izsaimniekošanu.

Kā pukstēja dvēsele, uzturoties blakus Tam, kurš

jau ir sasniedzis tamlīdzīgus augstumus... Un šeit

Makss atskārta visu. Sensejs taču bija ne kas cits,

kā... Maksa atmiņā līdz pat sīkākajām detaļām

iznira divi kulminācijas fragmenti no viņa

pagājušās dzīves. Tie bija viņa garīgās augšupejas

paša augstākā punkta mirkļi. Tagad, apcerot tos no

pārdzīvotā pozīcijas, Makss saprata, ka tieši tolaik

207

bija nokļuvis ļoti tuvu pie Dvēseles atklāsmes. Viņa

tad ne tikai pukstēja, Viņa dauzījās un lauzās Maksa

saprāta durvīs, kliedza, cik bija spēka, lai viņš

izdzirdētu un pievērstu Viņai savu uzmanības

spēku. Lai cik paradoksāli, bet, atrodoties tieši citā

ķermenī, viņš pilnvērtīgi sajuta to apbrīnojamo

Dvēseles lidojumu. Un tieši pašlaik apzinājās visu

zaudējuma rūgtumu, zaudēto diženo izdevību iegūt

savu Nirvānu - mūžīgu dzīvi Dievā, absolūtā

Mīlestībā.

* * *

Tas brauciens uz Kijevu Maksam kļuva

neaizmirstams. Atmiņa rekonstruēja to līdz

sīkākajām detaļām. Viņš kopā ar Senseju

aizbrauca noformēt licenču dokumentus firmai.

Deldēja ierēdņu kabinetu sliekšņus pusdienu, un

tikai pēcpusdienā varēja izrauties no šīs

birokrātijas slazdiem un pastaigāt pa senās

pilsētas slavenajām ielām, kas ir dibināta, pēc

vēsturnieku domām, vēl piektajā gadsimtā kā

austrumslāvu apvienoto cilšu centrs.

Senatnē Kijevu sauca par triju pakalnu pilsētu,

pēc tam - septiņu pakalnu, tās unikālā

izkārtojuma dēļ Dņepras stāvajā labajā krastā. Jo

tālāk virzījās civilizācija, jo vairāk pakalnu tā

aizņēma. Pilsētai izdevās saglabāt savu pievilcību

arī zinātniski tehniskā progresa laikmetā,

savienojot jaunbūves ne tikai ar senām būvēm,

bet arī ar neskartām dabas saliņām. Kijeva bija

208

un līdz šodienai ir palikusi viena no pašām

mīklainākajām pilsētām uz Zemes.

Makss bija pārsteigts, redzot šeit tik daudz

baznīcu, senatnīgu dievnamu, kā arī dažādu

reliģiozu konfesiju pārstāvjus. Kad viņš

Sensejam izteica savu pārsteigumu, viņš kā

vienmēr tikai mīklaini pasmaidīja un atbildēja:

- Svēta vieta tukša nestāv.

Visvairāk

Kijevā,

protams,

bija

senu

pareizticīgo dievnamu. Tas ir saprotams. Lai vai

kā to vēsturi grozītu, bet Krievzemes kristīšana

dzima tieši Kijevā, kas kādreiz bija senkrievu

valsts galvaspilsēta... Saskatījušies arhitektūras

pieminekļus,

Sensejs

piedāvāja

Maksam

aizbraukt uz Kijevas Pečoru Lavru. Aizbraukt

turp nebija īpaši grūti, jo jebkurš Kijevas

iedzīvotājs paskaidroja ceļu tik detalizēti kā

saviem tuvākajiem radiem.

Kijevas Pečoru Lavra majestātiski stāvēja uz

diviem stāviem pakalniem, kas ieslīga zaļumos.

No tiem pavērās lieliska ainava uz Dņepru.

Skatoties uz šo gleznaino dabasskatu vien

aizrāvās elpa. Ap Lavru tika uzcelta septiņus

metrus augsta akmens siena, kas acīmredzot bija

pildījusi fortifikāciju funkciju. Bet aiz tās rēgojās

vairākas mirdzošu kupolu plejādes, kuru starpā

augstuma ziņā īpaši izcēlās Lielais Lavras zvanu

torņa zelta kupols.

Makss ar Senseju nopirka biļetes uz Augšējo

Lavru - muzeju-rezervātu, kas ir iekļauts

Vispasaules mantojuma sarakstā, un ienāca caur

209

centrālo ieeju. Galvenie vārti tika izvietoti zem

Trīsvienības baznīcas. Tie bija kā savdabīga arka.

Tikko Sensejs ar Maksu iegāja zem vārtu velves,

kā pēkšņi atskanēja skanīgas Lavras zvanu

skaņas. Daži no tūristiem, kuri atradās iekšējā

laukumā, kā arī mūki, kuri gāja garām, ar izbrīnu

paskatījās uz zvanu torni un apstājušies sāka mest

krustu...

Makss

satrūkās

negaidītas

džinkstoņas.

- Cik skaisti zvana! Nekad tādu zvanu neesmu

dzirdējis. Vai šodien ir kādi svētki?

- Nu, kā kuram, - Sensejs atbildēja tādā

neparastā balsī, mīkstā un melodiskā.

Makss paraudzījās uz Senseju un izbrīnījās par

pārmaiņām viņa sejā. Tieši tanī brīdī viņi bija

iznākuši saulē no Trīsvienības baznīcas arkas.

Sensejs bija pārvērties. Viņa acīs mirdzēja

neparasta gaisma, izstarojot tādu kā harmonijas

jaudīgo spēku un iekšējo tīrību. Viņš nedaudz

paklanīja galvu, it kā sasveicinoties ar šo vietu.

Sensejs izstaroja nemanāmu Dieva svētību, no

kuras

pašam

Maksam

radās

neparastas

pašizlīguma un miera jūtas. Viņa stāvoklis

atgādināja svētlaimīgu un klusu prieku. Šajā

momentā pat runāt neparko negribējās. Makss

ievilka ar pilnu krūti gaisu un pavērās apkārt.

Viens vārds - svētlaime. Toreiz viņš nesaprata,

kāpēc pēkšņi viņam bija kļuvis tik labi dvēselē.

"Droši vien, ka te vieta tāda," padomāja Makss.

Esot šādā neparastā, pacilātā stāvoklī, viņam

likās, ka ir nonācis pilnīgi citā, nereālas esamības

210

pasaulē, kur pat debesis bija viegli aizsniegt ar

roku. Makss aiz priekiem, ieraugot tuvumā esošu

ikonu tirgotavu, aizskrēja uz turieni pirkt visu,

kas bija acij mīļš. Tikmēr Sensejs, gaidot viņu,

lūkojās apkārt, jo īpaši aplūkojot cilvēkus. Katrs

savā veidā izbaudījuši tādu viesmīlību, viņi sāka

aplūkot teritoriju.

Kas tikai nebija šajā muzejā-rezervātā!

Neskaitot senās baznīcas, mūku kopmītnes, tur

bija izveidojies Vēsturisko vērtību muzejs, kur

varēja aplūkot no skitu laikiem saglabājušās

dažādas sudraba un zelta rotaslietas, Teātra un

Mūzikas muzeji, Kinomākslas muzejs, vēsturiska

bibliotēka, Grāmatas un tipogrāfijas muzejs,

Tautas dekoratīvās mākslas muzejs. Nemaz

nerunājot par tirgotavu lielo skaitu, kas pārdeva

visu iespējamo, sākot no ikonām un grāmatām

līdz juvelierizstrādājumiem un ēdienam. Sensejs

bez īpaša entuziasma, atšķirībā no Maksa, pagāja

garām visām šīm Augšējās lavras "ievērojamajām

vietām", vairāk uzkavējoties senajās baznīcās,

blakus grāmatām un skatu laukumā. No turienes

pavērās lielisks skats uz Apakšējo Lavru un

slaveno upi, kas dažādos laikos tika atšķirīgi

dēvēta - Borisfena, Slavutiča, Dņepra. Sensejs

ilgi tur stāvēja, domīgi raugoties kaut kur tālienē,

kamēr Makss apstaigāja tirgotavas. Visbeidzot

viņi devās uz vissvētāko - uz Apakšējās lavras

teritoriju, kur, starp citu, arī dzima Kijevas

Pečoru lavra.

211

Kāpjot lejā pa diezgan stāvo nogāzi, bruģētu ar

akmeņiem, viņi nonāca Klostera ielā. Tur bija

vesela rinda ar grāmatu un ikonu būdiņām. Šīs

ielas beigās atradās brīva ieeja uz Apakšējās

lavras teritoriju, paredzēta ticīgajiem. Netālu bija

kases tiem, kas vēlējās apmeklēt alas ar

ekskursijas vadītāju. Makss piedāvāja Sensejam

piebiedroties topošajai grupai. Tās gids bija

četrdesmit gadu vecs vīrietis. Sapulcinājis

pietiekamu cilvēku skaitu, viņš aizveda grupu pa

kalnu lejā, pa plašu bruģēto ielu gar klostera

dārzu. Sasniedzot Krestovozdviženskas (Svētā

Krusta paaugstināšanas) baznīcu, kur bija ieeja

Tuvajās alās, gids sāka savu stāstu.

- Mēs atrodamies Kijevas Pečoru Lavras

vīriešu klostera teritorijā, kas ir devis

Pareizticībai daudz vairāk svēto kā jebkurš cits

klosteris. Senatnē šo vietu sauca par Svētā Gara

mājvietu un Zemes Paradīzi. Pečoras klostera

stāsts sakņojas XI gadsimtā, kad tika radīti

ievērojamākie mūsdienu Lavras tūrisma objekti -

Antonija un Feodosija alas, tā saucamās, Tuvās

un Tālās alas, pēc attāluma pakāpes no

Uspenskas (Dievmātes Debesīs uzņemšanas)

katedrāles. Dibināšanas gads skaitās 1051...

Hronika vēsta - kāds cilvēks vārdā Antipijs no

Ļubiči pilsētas, Černigovas zemes, veica

svētceļojumu uz vienu no Afonas klosteriem. Tur

viņš pieņēma mūka kārtu un viņam deva vārdu

Antonijs. Tolaik kristietība krievu zemē tikai

sāka veidoties. Afonas klostera vadītājs sūtīja

212

Antoniju uz Kijevu, lai nodibinātu tur jaunu

klosteri. Balstoties uz "Kijevas Pečoru pateriku",

Antonijs divreiz apmeklēja Kijevu: 1013. un

1051. gadā, kad notika varas maiņa. Savā pirmajā

apciemojumā viņš dzīvoja Varjagu alā. Tā eksistē

arī tagad un ir Feodosija alu daļa. Otrajā reizē

viņš apmetās nelielā alā, tanī pašā kalnā.

Atbildēt, kas to izraka, ir ļoti grūti, jo ir pretrunas

senajos rakstos. Tā vai citādi, bet Antonijs sāka

tur dzīvot, paplašināja savu alu un lūdzās par

dvēseles glābšanu. Runas par alas svēto

vientuļnieku, apveltītu ar dziedināšanas un

pravietošanas neparasto velti, sāka izplatīties

krievu zemē. Pie Antonija sāka nākt ļaudis, daži

palika dzīvot kopā ar viņu. Pazeme pastāvīgi tika

padziļināta. Drīz vien tā pārvērtās veselā Tālo alu

labirintā ar cellēm un baznīcām. Aptuveni 1062.

gadā Antonijs iecēla vadītāja amatā pār brāļiem

igumenu Varlaāmu, bet pats, vēloties klusumu,

pārcēlās uz blakus pakalnu. Tur sāka rakt sev

jaunu alu, kas pēc tam saņēma nosaukumu –

Antonija Ala. Starecs nomira 1073. gadā un tika

apglabāts Tuvajās alās.

Feodosijs kļuva slavens ar to, ka šajā alu

apmetnes vietā nodibināja virszemes klosteri.

Viņš kļuva par Pečoras klostera priekšnieku tajā

pašā 1062. gadā, jo Varlaāms tika pārcelts uz citu

vietu. Svētais Feodosijs savulaik bija pietiekami

pazīstams baznīcas-politiskais darbonis. Viņš

piedzima 1036. gadā Vasiļkivas pilsētā, netālu no

Kijevas, turīgā ģimenē, kurai piederēja lielas

213

muižas. Bērnībā viņš mīlēja lasīt dievišķīgas

grāmatas. Jaunībā viņu pastāvīgi sita māte par

mēģinājumiem mukt no mājām uz Svēto zemi.

Pēdējā bēgšanas reizē viņš spēja nonākt līdz

Kijevai, tur, alās pie Antonija, arī palika. 1058.

gadā Nikons viņu iesvētīja mūka kārtā. Kļūstot

par vadītāju, Feodosijs pirmais ieviesa savā

klosterī Studītu statūtus, kas pieprasīja no katra

mūka stingru disciplīnu, pilnu pakļaušanos

igumenam un atteikšanos no visām īpašuma

formām. Vēlāk pārējie Kijevas Krievzemes

klosteri sekoja viņa piemēram. Feodosijs stingri

valdīja

Pečoru

klosterī.

Nepakļaušanās,

pienākumu un rīkojumu nepildīšana bija

vērtējama kā smags grēks un tika pakļauta

sodam. Feodosija vadīšanas laikā tika uzbūvētas

visas galvenās dievnamu celtnes un celles.

Turklāt klostera tuvumā tika uzbūvēta māja un

Svētā mocekļa Stefana baznīca slimniekiem un

ubagiem. Viņš nomira gadu vēlāk pēc Antonija,

1074. gadā, un tika apglabāts Tālajās alās. Par

Feodosija darbības īpašo nozīmi pareizticīgajai

baznīcai runā fakts, ka viņš kļuva par otro svēto,

spriežot pēc datumu hronoloģijas, kas ir

kanonizēti 1108. gadā.

- Bet kas bija pirmais? Antonijs? – vaicāja

kāds no grupas.

- Nē. Kā pirmos svēto kārtai 1020. gadā

pieskaitīja kņazus-mocekļus Borisu un Gļebu,

kuri tika nogalināti 1015. gadā pēc kņaza

Svjatopolkas pavēles. Viņi bija kristīgo ideālu

214

atbalstītāji. Taču tajos laikos Krievzeme bija

pagāniska. Un jaunā kristīgā ticība tika ieviesta

ar grūtībām. Feodosija kanonizācija, kura vadības

laikā klosteris alās pārvērtās par pirmo

Krievzemes klosteri, nostiprināja Kijevas Pečoru

klostera pozīcijas kā Kijevas Krievzemes vadošo

centru, pretstatītu metropolīta katedrai. Gaidot šo

kanonizāciju, Nestors Hronists uzrakstīja "Pečoru

Feodosija dzīve". Viņš, kā jūs zināt, uzrakstīja

"Pagājušo laiku stāstu". Nesatrūdējušās Nestora

relikvijas guļ tepat, Tuvajās alās. Bet tagad mēs

kāpsim lejā tieši alā...

Grupa ienāca Svētā Krusta paaugstināšanas

baznīcā, kas, kā izstāstīja gids, ir celta 1700.

gadā. Kāpjot lejā pazemē, katrs aizdedzināja

baznīcas

svecīti,

šo

alu

vienīgais

apgaismojums bija svētnīcas lampiņas, novietotas

pie svēto attēliem. Šī krēsla radīja Maksā īpašu

noskaņojumu, kas sastāvēja no apkārtējā

noslēpumainības, bailēm un ziņkārības.

- Pašlaik Tuvo alu garums ir trīssimt

piecdesmit divi metri. Tālās ar Varjagu alām

kopā ir četri simti astoņdesmit deviņi metri. Alas

ir izraktas poraina smilšakmens slānī. Pateicoties

šim dabas materiālam, temperatūra Lavras alās

visa gada garumā ir pastāvīga - plus desmit-

divpadsmit grādi pēc Celsija. Alu dziļums ir no

četriem līdz divpadsmit metriem, to gaiteņu

platums ir pusotra metra, griestu augstums - divi

metri... Gar gaiteni ir izvietotas arkosolijas,

savdabīgas nišas, kuru aptuvenais garums ir divi

215

metri. Tajās ir kapenes, zem stikla ir Lavras svēto

relikvijas. Kapenes pamatā ir darinātas no

cipreses. Ciprese ir uzskatāma par svētu koku no

tiem laikiem, kad uz cipreses krusta tika piekalts

Jēzus. Blakus kapenēm, kā jūs redzat, karājas

bildes un deg svētnīcas lampiņas. Svētnīcas

lampiņa skaitās dvēseles simbols...

Ekskursijas vadītājs izlases veidā sāka īsi

stāstīt, kas kur guļ un ar ko šis svētais kļuva

slavens. Grupas ticīgie pārkrustījās, pieskaroties

zārku stikla vākiem. Citi vienkārši aplūkoja

portretus, kā arī sažuvušās tumši brūnās roku

plaukstas, kas atradās dažos zārkos uz svēto

mirstīgajām atliekām, apsegtām ar brokāta

audumiem. Grupa apmeklēja celli un Svētā

Pečoras Antonija apakšzemes baznīcu, no

kurienes, pēc nostāstiem, sākas apakšzemes ejas

zem Dņepras un Augšējās lavras, apakšzemes

Pečoras Varlaāma baznīcu un citu svēto

kapenēm.

- Bet te atrodas svētās un neiznīcīgās Afanasija

Vientuļnieka relikvijas, kurš pazīstams ar savu

brīnišķīgo izdziedināšanos alā. Pēc tā viņš

divpadsmit gadus nodzīvoja noslēdzies. Vispār

noslēgšanās bija brīvprātīga lieta. Tika uzskatīts,

ka atsakoties no visiem pasaulīgajiem labumiem

un nerimstoši lūdzoties, var saņemt dievišķo

svētību Debesīs. Mūkam ienākot cellē, ieeja

pilnībā tika noslēgta ar ķieģeļiem. Ēdiens, kas

pamatā sastāvēja no maizes un ūdens, tika

pasniegts caur vienīgo atlikušo mazo lodziņu. Un

216

kad mūks, kurš nesa ēdienu vientuļniekam,

nesaņēma atbildi uz lūgumu svētīt viņu, tas ir, no

celles ārā nepastiepās svētījošā roka, viņam radās

šaubas, vai ieslēdzies mūks ir dzīvs. Celles mūri

atmūrēja un pārliecinājās, vai mūks ir dzīvs vai

miris. Ja viņš bija miris, tad vai nu ķermeni

atstāja cellē, kas pārvērtās kapa nišā, vai nu

iznesa to ārā, ietina plašos un garos audumos un

izstādīja nišā ticīgo pielūgsmei... Noslēgumā

pavadīja dažādu laiku. Dažbrīd noslēdzies

vientuļnieks mira pēc dažiem mēnešiem, bet

dažbrīd tur dzīvoja vairākus gadus...

Grupa pastaigājās pa vijīgajiem gaiteņu

labirintiem. Apmaldīties te bija neiespējami, jo

daudzas ejas tika slēgtas, kā arī tur dežūrēja pāris

mūki.

- Šajā pazemes ejā dus Iļjas Muromieša,

dzimuša Muromā, reāli eksistējoša spēkavīra un

slavena

tautas

eposa

varoņa,

relikvijas.

Domājams, ka sākotnēji viņš tika apglabāts

Sofijas katedrālē. Viņa relikvijas tika pārnestas

uz Kijevas Pečoru Lavru XVIII gadsimta vidū,

kad klostera sapulcē, aplūkojot tā dzīves ceļu,

viņš tika pieskaitīts svēto kārtai. Viņš skaitās par

visu vīriešu aizbildni. Vīrieši nāk pie viņa

kapenēm aizlūgt un prasīt, lai Iļja viņus piepilda

ar spēku un ar enerģiju... Eksistē vesels saraksts,

kurš svētais kādā lietā palīdz. Lūk, piemēram,

šajās mazajās kapenēs, aiz sienas, atrodas zīdaiņa

neiznīcīgās relikvijas. Viņš gāja bojā 983. gadā

kopā ar savu tēvu Fjodoru. Šis zīdainis skaitās

217

par visu mazo bērnu aizbildni, kā arī palīdz

sievietēm, kas cieš no neauglības. Pa kreisi

atrodas Lūkasa, Pečoras ekonoma, kapenes...

Tikmēr Makss piegāja pie pretējās sienas un

sāka aplūkot uz tās esošo Dievmātes attēlu. Viņš

klusi pasauca Senseju.

- Paskatieties, Dievmātei ir "Trešā acs".

- Tā taču...

Sensejs nepaspēja izrunāt līdz galam, jo šajā

laikā pienāca gids.

- Bet te dus 1101. gadā mirušais Nikons

Suhijs, kurš kļuva slavens ar to, ka 1096. gadā

Kumānu hans Boņaks viņu sagrāba gūstā, kur

viņš tika izkropļots, bet vēlāk brīnumainā kārtā

viņš nokļuva Pečoru klosterī... Tāpat šeit jūs

redzat daļu sienas apgleznojuma. Tas ir vēl viens

no Lavras alu mīklainajiem noslēpumiem. Šis

apgleznojums pilnīgi nejauši tika atklāts 1978.

gadā, arheologu pēdējo izrakumu laikā, un

izsauca ne mazums izbrīna un strīdu. Vienmēr

tika uzskatīts, ka senatnē pazemju klosteru sienas

bija vienkārši no smilšakmens, vēlākā laikā

apliktas ar ķieģeli, apmestas un balsinātas. Tādēļ

neviens nenojauta, ka zem balsinājuma kārtas var

atrasties tādas freskas. Šie apgleznojumi,

domājams, ir attiecināmi uz XVIII gadsimtu. Bet

lielāko izbrīnu izsauca tas, ka šis apgleznojums

bija radīts uz vēl senāka apgleznojuma. Pašlaik

mēs to daļēji redzam. Te ir attēlota Dievmāte,

kura tur uz rokām Dievu - zīdaini. XVIII

gadsimta gleznojums tika uzklāts uz iepriekšējā.

218

To atklāja restaurācijas laikā. Šo fresku fragmenti

ir attīrīti tikai daļēji, to arī nav grūti ievērot, ka

visām ir turpinājums zem sienu balsinājuma...

Bet tagad mēs aiziesim uz apakšzemes Svētās

Dievmātes Ievada Dievnamā baznīcu... Tā ir

viena no pašām mīklainākajām Tuvo alu vietām...

Kad viņi devās turp, Makss pieliecās pie

Senseja auss un sajūsmināti nočukstēja:

- Skat, ikonostasa centrā ir Šambalas zīmogs, -

viņš pamāja ar galvu uz trijstūri ar aci iekšā,

ierāmētu ar saulstariem. - No kurienes tas te?

- Šī ir īpaša vieta, - tikpat klusi atbildēja

Sensejs. - Turklāt šajās alās atdusas Bodhisatvas

Agapita mirstīgās atliekas...

- Kā? - pārjautāja Makss.

- Pēc tam izstāstīšu...

- Šajā vietā ir fiksēts neparasts enerģētikas

fons, - turpināja gids. - Šeit dus neiznīcīgās Svētā

Agapita, ārsta bez atlīdzības, viena no XI

gadsimta pašiem slavenākajiem dziedniekiem,

relikvijas... Mums nav zināms, kad un kur viņš

piedzima. Tiek lēsts, ka viņš ir no Kijevas.

Agapits viens no pirmajiem atnāca pie Antonija,

kurš iesvētīja viņu mūkos. Saskaņā ar "Kijevas

Pečoru pateriku", Antonijs atstāja Agapitu kā

savu vietnieku brīnumainajā ārstēšanas mākslā.

Agapits bija humānisma paraugs, kas robežojās

ar pašuzupurēšanos. Viņš izdziedināja no

smagām iekšējām slimībām, turklāt visus – gan

nabagos, gan bagātos. Izārstēja arī tādus, kuru

ārstēšanu vairs neviens neuzņēmās. Viņš

219

neatkāpās no slimnieka, līdz viņš pilnībā netika

izārstēts. Viņu dēvēja "Ļečec", par dziednieku no

Dieva, jo "pats Dievs dāvāja viņam izdziedēšanās

velti"... Agapits bija talantīgs un zinošs

dziednieks. Viņš labi pārzināja tautas medicīnu,

zināja gan Hipokrāta, gan Galēna darbus. Brīvi

pārvaldīja grieķu valodu... Gāja turp, kur noteikti

bija nepieciešama viņa palīdzība. Ar savu

cilvēkmīlestību un sirsnīgo attieksmi pret

slimniekiem Agapits iemantoja nebijušu slavu

tautā, turklāt ne tikai Kijevā, bet arī tālu aiz tās

robežām. Viņš arī izārstēja Čerņigovas kņazu

Vladimiru Monomahu, kurš bija nopietni saslimis

un atradās uz nāves gultas. 1095. gada oktobrī

Agapits nomira. Līdz mūsdienām ir saglabājušās

mumificētas viņa mirstīgās atliekas...

1988-1990. gadā zinātnieki izpētīja vairāk

nekā piecdesmit pīšļus no Tuvajām alām, izzināja

antropometriskos

morfoloģiskos

raksturojumus. Antropoloģiskie mērījumi ļāva

atjaunot ārējo veidolu tādiem svētajiem kā

Agapits, Nestors Hronists, Iļja Muromietis,

Varlaāms, Polikarps... Vēl jo vairāk, Kijevas

pētnieki-bioenerģētiķi konstatēja, ka Agapita

relikvijas ir apveltītas ar kolosālām biomotorām

īpašībām – kā augšanas paātrinātāji, kas tika

apstiprināts uz dažādu augu sēklām. Turklāt

atklāts, ka šīs relikvijas aizsargā no radiācijas, kā

arī rada ļoti spēcīgu baktericīdo iedarbību uz

gaisa stāvokli Tuvajās alās. Nu un, droši vien

pats galvenais, arī mūsu laikos ir fiksēti vairāki

220

tūkstoši cilvēku izdziedināšanās gadījumi ar

Agapita relikvijām. Lūk, kāds viņam bija garīgais

dziedinošais spēks, ka pat pēc nāves, deviņu

gadsimtu garumā, viņš turpina ārstēt cilvēkus...

Bet tagad ejam pa gaiteni tālāk. Nobeidzot mūsu

ekskursiju...

Daļa grupas sekoja gidam, daļa drūzmējās pie

Svētā Agapita zārka. Daži lūdzās, daži vienkārši

aplūkoja apakšzemes Svētās Dievmātes Ievada

Dievnamā baznīcu. Makss ar Senseju atradās

cilvēkiem aizmugurē, gaidot savu rindu, lai

pieietu pie kapenēm. Blakus viņiem stāvēja

padzīvojusi vecenīte ar spieķi, pieticīgi ģērbta un

ar ceļasomu rokās. Viņa pastāvīgi atpalika no

grupas, stipri kliboja un centās pieskarties pie

katrām kapenēm, čukstot lūgšanas. Pēc viņas

sejas bija redzams, ka tas viņai padevās ar lielām

grūtībām, acīmredzami nācās pārvarēt asas sāpes.

Bet viņas neatlaidīgumu un iekšējo gara spēku

atlika tikai apskaust. Iepriekš, esot vienā no alu

pārējām, Makss "līdzjūtīgi" piezīmēja: "Nu,

večiņa dod, viņa taču knapi var paiet..." Uz ko

Sensejs atbildēja: "Cilvēks ir dziļā ticībā... Tu pat

iztēloties nevari, kādas sāpes viņa izjūt ejot.

Viņai ir iegurņa locītavas deformējošā artroze".

"Jā?!" - izbrīnījās Makss, paskatoties uz sievietes

pusi. Tagad viņi abi stāvēja gandrīz pēdējie rindā

uz Svētā Agapita kapenēm.

Kad vairākums cilvēku iznāca, Makss

pietuvojās relikvijām, bet Sensejs palaida

vecenīti pa priekšu. Tā paskatījās uz viņu

221

pateicībā un nomurmināja: "Paldies, dēliņ". Viņa

piegāja pie kapenēm un sāka klusi lūgties.

Tikmēr Makss mēģināja salasīt rindas no Svētā

Agapita lūgšanas, kas bija novietota rāmītī uz

sienas pa kreisi. Viņš gribēja kaut ko jautāt

Sensejam. Bet apgriežoties redzēja, kā Sensejs

stāvēja ar aizvērtām acīm. Viņa seja bija

koncentrēta. Tikmēr Maksam kļuva kaut kā

neparasti karsti. Sākumā viņš padomāja, ka šī ir

viņa tīri subjektīva izjūta. Bet tad ievēroja, kā

vīrietim, kas stāv blakus, pa pieri tek sviedri.

Gadus septiņus jauns zēns viegli paraustīja

mammu, kura lūdzās, un klusām noteica:

"Mammu, šeit karsti palika". Uz ko viņa

atbildēja: "Tas ir labi, dēls. Tas ir Svētais Gars,

kurš ir nolaidies šajās alās, uzklausot mūsu

lūgšanas". Večiņa sāka pastiprināti mest krusta

zīmes, murminot lūgšanu. Maksam radās tāds

iespaids, ka neparastā karstuma vilnis nāca caur

viņu uz Agapita kapenēm. Šā nedabiskā

sprieguma augstākajā punktā vecenītei izrāvās

sauciens: "Kungs, piedod man!" Viņas kruķis

dārdēdams nokrita uz zemes. Visi klātesošie

satrūkās un apgriezās. Sensejs maigi atvēra acis

un veica dziļu ieelpu-izelpu. Bija redzams, ka

vecmāmuļa pati izbijās no tādas dārdoņas un, kā

atvainodamās klātesošo priekšā par klusuma

pārkāpšanu, strauji pielēca un paņēma savu nūju.

Makss ar pieaugošu izbrīnu paskatījās uz

vecenīti, kurai bija atjaunojušās kustības. Viņa

uzreiz nesaprata, kas bija noticis. Pēc tam ar

222

pārsteigumu apskatīja sevi, pastaigāja turpu

šurpu, aptaustot savu locītavu. Viņas acīs

iemirdzējās asaras. Saviļņojuma pārņemta, viņa

nevarēja pateikt nevienu vārdu, bet tikai sajūsmā

skatījās te uz savu locītavu, te uz kapenēm, te uz

apkārtējiem. Tie arī klusējot raudzījās uz viņu,

neticot savām acīm. Večiņa pieskrēja pie Senseja,

vienīgā cilvēka, ar kuru bija nedaudz runājusi

alās, un priecīgi bēra: "Es staigāju, es staigāju,

nevaru noticēt, es staigāju! Es taču piecus

gadus..." Tad viņa paskatījās Sensejam acīs un

apklusa, izbrīnā piepaceļot uzacis. Paskatījās uz

Agapita bildi, pēc tam uz Senseju. Un, it kā

atgūstoties, noteica: "Ak, atvainojiet, man

joprojām Svētais Agapits ir acu priekšā. Kāda

laime, aiziešu nopirkt svecītes..." Viņa pieskrēja

pie svētajām relikvijām, noskūpstīja, pārkrustījās

un steidzās uz izeju. Viņa visu laiku pārsteigumā

atskatījās uz Senseju un, lūdzoties priecīgi meta

krusta zīmi. Palikušie klātesošie, to skaitā arī

Makss, sadrūzmējās pie kapenēm. Sensejs

joprojām stāvēja blakus dievnama kolonnām.

- Jūsu paziņa patiešām ir ļoti līdzīgs Agapitam,

tikai vecumdienās, - noteica vīrietis, kurš stāvēja

blakus Maksam.

- Nevar būt! – Makss ar savu svecīti mēģināja

piekļūt pie portreta. - Kur?

- Lūk, paskatīsieties pats. Es, jaunais cilvēk,

esmu profesionāls gleznotājs, man ir absolūtā

atmiņa uz sejām un tēliem.

Maksam beidzot izdevās aplūkot bildi.

223

- Hmm, patiešām! Paraugies... - Makss

pagriezās, lai pievērstu Senseja uzmanību šai

līdzībai.

Bet viņa vairs nebija telpā. Makss pasteidzās

izkļūt no sadrūzmējušās cilvēku čupiņas un

panāca Senseju jau pie izejas no alām.

- Aizej, paskaties! Iedomājies, tur karājas tava

bilde vecumdienās!

- Es jau redzēju, - kaut kā ikdienišķi noteica

Sensejs, it kā runa būtu par viņam sen zināmu

tēlu.

Viņi devās uz izeju, kas veda tieši uz Svētā

Krusta paaugstināšanas baznīcu. Viņu grupa jau

bija izklīdusi. Makss ar Senseju pastaigāja pa

virszemes baznīcas telpu. Tad izgāja uz ielas un

devās uz Tālajām alām. Makss joprojām atradās

redzētā iespaidā.

- Redzēji, kā večiņa izdziedējās! Var būt viņa

bija kāda blēde? Kaut arī no citas puses, kāda gan

viņa viltniece, lielākā daļa cilvēku jau bija

aizgājusi! Nē, nu, kā tas viņai sanāca?! Sensej,

kā?

- Kā... Vienkārši.Ticība ir dižens spēks... un

labs vadītājs.

- Tas viss ir saprotams. Bet kā tas notika?

- Ko tu uzmācies, - ar humora pieskaņu balsī

noteica Sensejs. - Dzirdēji taču - pētījumi tika

veikti, aparāti pārstāja pat darboties pie šīm

relikvijām un tā..

- Nē, nu kāpēc gan citiem cilvēkiem nebija

tādas acīmredzamas spēka izpaušanās iedarbības?

224

Blakus Agapita relikvijām taču visvairāk tautas

stāvēja?

- Nu, Jēzus taču vēl sacīja, ka „Jums notiek

pēc jūsu ticības”.

Makss saprata, ka šoreiz neizdosies izvilkt no

Senseja viņam interesējošu sīkāku informāciju.

Un viņš, nezaudējot laiku, pārgāja pie cita

jautājuma.

- Bet ko tu tur runāji par Agapitu? Viņš bija

Bodhisatva? Tas nozīmē - no Šambalas?

Sensejs piekrītoši pamāja ar galvu.

- Tad, spriežot pēc visa, ekskursijas vadītājs

traktēja mazliet savādāk tev zināmo vēsturi, -

turpināja tincināt Makss.

- Kopumā jā. Bet tā nav gida vaina, -

noslēpumaini smaidot, atbildēja Sensejs.

- Kur ir starpība?

- Agapits nebija Antonija skolnieks. Drīzāk

otrādi. Lieta nav vecumā. Antonijs iepazinās ar

Agapitu Afonā. Un tieši Agapits iemācīja viņu

īstenajā ārstēšanas mākslā ar lūgšanām un zālēm.

Bet tas nav galvenais. Tieši pateicoties Agapitam,

Antonijs tika iesvētīts Lotosa dievnama

sargātājos, kopš seniem laikiem izvietotu Kijevas

teritorijā... Agapits, izpildījis savu misiju

Austrumos, atnāca pie Antonija uz alām, kur arī

fiziskajā ķermenī nodzīvoja savu zemes dzīves

termiņu. Un tas, ka te notiek izdziedināšanās,

notiek pateicoties Agapita mirstīgajām atliekām,

kur kādreiz uzturējās pats Svētais Gars, nonācis

uz Zemes. Nav pārsteidzoši, ka arī citas

225

relikvijas, kas atrodas blakus viņam, top

dziedinošas. Šeit jebkuram, griežoties ar tīru

ticību pie Dieva, lai vai kādai reliģijai viņš

piederētu, tiks atalgots... - Sensejs aizdomājās par

kaut ko savu, bet pēc tam noteica: - Ir tikai žēl,

ka līdz šim daudzi cilvēki prasa ne par savas

dvēseles

glābiņu,

bet

par

savu

miesu

izdziedināšanu. Jo Svētā Gara varā ir atbrīvot

dvēseles. Bet ko miesa? Tikai apģērba maiņa...

Makss nedaudz paklusēja un atkal jautāja:

- Bet kā tajos laikos te varēja uzrasties Lotosa

dievnams?

- Šis dievnams bija te ilgi pirms tam un ir arī

tagad.

- Bet "ilgi pirms tam" - tas ir kad? - mēģināja

precizēt Makss.

- Iepriekšējās Aļt-Landi civilizācijas laikos.

- Atlantīdas?!

- Jā, - pamāja ar galvu Sensejs. - Tad vēl

Rigdena Džappo "rezidence" atradās praktiski

Melnās jūras vidū. Tajos laikos jūras nebija. Tur

atradās tikai neliels ezers ar brīnišķīgiem,

gleznainiem krastiem... Tā lūk, tieši tolaik šajās

vietās arī tika izveidots apakšzemes Lotosa

dievnams ar Čintamani fragmentu, kā spēka un

nākamās garīgās cilvēces atdzimšanas vieta.

Tāpēc līdz šai dienai garīgiem cilvēkiem šī ir ļoti

saistoša vieta.

- Ja šis dievnams ir arī tagad, tātad ir arī tā

sargātāji? - ar smalku mājienu jautāja Makss.

226

- Nu, ja ir ko apsargāt, tas nozīmē, ka ir arī

apsardze, - tik pat smalki atbildēja Sensejs. -

Kaut arī faktiski šis dievnams tik un tā ir

nepieejams parastam cilvēkam, tāpat kā Šambala.

- Bet tu pats tur esi bijis? – puslīdz nopietni,

puslīdz

jokam

painteresējās

Makss,

acīmredzot rēķinoties, ja tas ir joks, varēs

pasmieties kopā, bet, ja tā ir taisnība, uzprasīties

to aplūkot.

Sensejs pasmaidīja un tikpat daudznozīmīgi

atbildēja viņam:

- Makss, es jau tev teicu, tas nav pieejams

parastiem cilvēkiem.

Tikmēr viņi bija nonākuši līdz Tālajām alām.

To ieeja atradās Sv. Annas ieņemšanas baznīcā,

uzbūvētā XVII - XIX gadsimtos. Vieni paši

izstaigāja alu galerijas, kur arī stāvēja kapenes ar

vēlāku laiku svēto relikvijām. Turpat, nišā aiz

režģa, aiz stikla skapī atradās arī nezināmo svēto

slavenās relikviju galvas. Makss, lai kā arī

centās, bet sveces gaismiņā tā arī īsti neko

nespēja saskatīt. Dabiski, viņš uzreiz izteicās

falsificējuma sakarā. Uz ko Sensejs atbildēja:

"Makss, ārējais izskats ir vajadzīgs tikai tavam

prātam, lai pierādītu to, kam pierādījumi nav

nepieciešami. Tu aiztaisi acis un uzticies savai

intuīcijai. Tā tev pateiks daudz vairāk, kas ir

falsificējums, bet kas ir īsteni svēts avots. Ja

cilvēks ar dvēseli tiecas pie Dieva, viņu ir grūti

apmānīt, jo viņš iekšēji sajūt daudz vairāk, nekā

redz viņa acis"...

227

Iznākot no alām, viņi vēl kādu laiku stāvēja uz

pakalna kraujas, cieši veroties apkārtējās dabas

skaistumā. Pēc tam viņi sāka kāpt lejā. Pretim

trāpījās daudz atšķirīgu līmeņu mūku, jo blakus

bija izvietotas viņu celles, kā arī Garīgais

seminārs. Daži, kuriem bija augstāks līmenis,

pabrauca garām dārgās automašīnās. Makss

raudzījās uz viņu labklājību, klausījās nejaušu

līdzgājēju, ģērbtu melnās sutanās, ikdienišķās

sarunas un smaidot sacīja: "Var būt man arī kļūt

par priesteri? Spriežot pēc viņu sejām, šeit

neslikti baro". Tikmēr tālumā, no pagrieziena,

iznāca kalsns starecs, kas acīmredzot piederēja

brālībai no ateisma laikiem. Viņš gāja,

iedziļinājies sevī, un nerimstoši kustināja lūpas

skaitot lūgšanu. "Šis neskaitās - šis ir izņēmums,"

– Makss ātri piebilda. Uz ko Sensejs atbildēja:

“Maks, ko tu no viņiem gribi? Viņi ir tādi paši

vienkārši cilvēki kā tu, ar tādām pašām

problēmām un sarežģījumiem dzīvē. Viņi

vienkārši mācās un veic savu darbu, tāpat kā tu

mācījies institūtā, bet pēc tam aizgāji strādāt savā

specialitātē. Šie puiši ir parasti cilvēki. Bet šis

mūks – pilnīgi kas cits. Viņš patiesi iet pa ceļu

pie Dieva. Un starpība starp viņu un citiem ir

milzīga, kaut arī viņi nēsā vienādus tērpus”.

Makss ar Senseju izstaigāja Tuvās alas un pa

Klostera ielu virzījās augšup uz izeju. Tikmēr

zvani no jauna ieskanējās ar savu skanīgo

dimdēšanu.

228

Anastasijas Novih zīmējums “Agapits”

Izpildīta puantilisma tehnikā

Iela bija diezgan rosīga - kāds iznāca no alām, kāds

tikai grasījās apmeklēt tās. Uz pašas izejas-ieejas

sliekšņa stāvēja mūķenes, kas bija ieradušās Lavrā

no tāliem klosteriem. Viņas vāca ziedojumus.

Ziedojot naudu, Sensejs piegāja pie padzīvojušas

mūķenes, kura sava pieklājīgā vecuma dēļ sēdēja uz

ķeblīša. Nepaspēja Sensejs ielikt viņas kārbiņā

229

naudu, kā viņa satrūkās un, negaidīti saķerot

Senseju aiz rokas, nokrita ceļos. Kārbiņa apgāzās -

sīknauda džinkstēdama izbira. “Svētī, svētī manu

dvēseli!”. Makss, kas bija turpat blakus, no tāda

pēkšņa notikuma pat instinktīvi pamuka prom no

viņas. Pārējie ļaudis apstājās un no tālienes

ziņkārīgi sāka vērot notiekošo. Sensejs mēģināja

viņu pacelt, kaut ko čukstot viņai ausī. Sieviete

nepiekrita, taču pēc tam starodama pasmaidīja un,

pieslējusies augšup, sāka mest krusta zīmi un

čukstēt lūgšanu. Jauna mūķene, kas stāvēja netālu

no viņiem, pieskrēja pie savas padzīvojušās māsas

un sāka vākt izmētāto naudu. Kad Sensejs ar Maksu

bija pagājuši labi tālu no sievietes, Makss atjēdzās

un noteica: "Fū, nobaidīja mani līdz nāvei! Traka,

vai? Sēdēja, sēdēja, nevienu neaiztika, un še tev!

Ko viņa no tevis gribēja?" "Neko īpašu", - Sensejs

negribīgi atbildēja, acīmredzot nevēloties par to

runāt, un nomainīja sarunas tematu sadzīviskajos

jautājumos.

* * *

Tagad Makss saprata, cik grūti viņa dvēselei

bija tapt sadzirdētai, pat tad, kad ķermeni

caurstrāvoja vislielākais dvēseliskās augšupejas

stāvoklis. Jo viņa saprāts vērtēja pasauli caur

materiālās esamības prizmu. Tas pastāvīgi

pārliecināja Maksu, ka tas arī ir vienīgais

pareizais īstenības atspoguļojums. Tagad gan

Makss saprata, cik ļoti greizs bija tas spogulis,

taču kāda pašlaik jēga no šīs izpratnes? Spēks

230

pārveidot sevi un reāla izdevība izrauties no

reinkarnāciju ķēdes eksistēja toreiz. Tādēļ viņa

dzīvnieks tik cītīgi arī pūderēja smadzenes,

aizmigloja acis ar saviem iluzorajiem meliem.

Bet vajadzēja tikai pamainīt redzes leņķi, aizvākt

visas šaubas un pilnībā uzticēties savai garīgajai

sākotnei, nevis atdot prioritātes dzīvnieciskiem

instinktiem. Cik pašlaik tas ir skaidri redzams un

cik toreiz neticami sarežģīti tas likās! Līdz sāpēm

aizvainojoši par savu dumjību. Taču ja vien būtu

bijusi tikai viena izdevība... Bet izdevību bija

lērums! Cik gan tās tika dotas visas dzīves laikā!

Tādu daudzumu pašlaik ir grūti nepamanīt. Un

attaisnojuma sev nav. Bet toreiz viņam patiešām

bija izkritusi laimīgā loze. Maksa atmiņā iznira

pats spilgtākais moments no viņa zaudētajām

iespējām...

* * *

Makss ieraudzīja sevi, sēžot uz koka sola puišu

kompānijā. Viņi atradās nelielas akurātas mājiņas

iekšpusē, kur Sensejs pieņēma pacientus.

Prasmīgā kaulu daktera slava bija izplatījusies

tālu aiz reģiona robežām. Uz šo nelielo

privātmājiņu, kas bija rūpnieciskās ogļraču

pilsētas nomalē, ar savu sāpi ļaudis brauca no

dažādiem nostūriem. Sensejs pieņēma līdz

piecsimt cilvēkiem dienā. Nevienam vizīti

neatteica, itin bieži beidza darbu divos, arī trijos

naktī. Bet šodien Sensejs atbrīvojās salīdzinoši

agri - vienpadsmitos vakarā. Puiši ieradās tuvāk

231

pieņemšanas laika beigām. Katrs ar savu

vajadzību, bet pamatā papļāpāt par ikdienišķo

dzīvi. Viņiem bija cieša vēlēšanās redzēt Senseju

katru dienu, beidzoties ikdienas dzīves rosībai.

Tādi braucieni viņiem kļuva savā ziņā par

tradīciju. Jaunībā, kā saka, nav brīvā laikā

trūkuma.

No pieņemšanas telpas iznāca pēdējie pacienti.

Par pieņemšanas telpu tika dēvēta neliela istaba,

kur stāvēja guļamlāviņa, divi krēsli un ikona ar

aizdedzinātu svētnīcas lampiņu stūrī. Lūk, arī

viss iekārtojums! Puiši sēdēja blakus istabā,

mazliet platākā nekā pieņemamā, bet tikpat

pieticīgi iekārtotā. Soli, apģērbu pakaramie un

krāsniņa, nez kā saglabājusies no pagājušajiem

laikiem.

Neskatoties uz to, ka cilvēku vairs nebija,

Sensejs nesteidzās mājup, viņš it kā kādu gaidīja.

Pēc piecpadsmit minūtēm gaitenī patiešām

atskanēja nesteidzīgi soļi. Kāds pieklājīgi

pieklauvēja. Durvis atvērās. Ienāca divas

padzīvojušas mūķenes. Turot aiz rokām, viņas

balstīja neparasta izskata sirmgalvi. Viņš

izskatījās uz gadiem deviņdesmit. Kalsns. Ļoti

gara auguma, aptuveni metru deviņdesmit. Ar

izteikti slāviskiem vaibstiem. Viņa bārda un

garie, viegli vijīgie mati bija balti kā sniegs. Viņš

bija ģērbts siltā, sena piegriezuma sutanā. Kājās

bija vienkāršas siltas burkas. Sirmgalvja kājas

bija slimas, un katra kustība viņam padevās ar

lielām grūtībām. Par spīti tādam ārējam

232

senatnīgumam, viņa acis izstaroja spirdzinošu

labestību un iekšēju spēku.

- Mieru jums, mieru šai mājai, - noteica

starecs, pārmeta krusta zīmi un paklanījās.

Mūķenes atkārtoja to pašu. Puiši, kuri sēdēja

uz soliem, pat apstulba no tādiem brīnumainiem,

sen aizmirstiem vārdiem un sirmā cilvēka

neparastā izskata.

- Sveiki, - to tikai viņi varēja atbildēt,

apmulsuši mājot ar galvu.

Šajā brīdī no savas pieņemšanas telpas iznāca

Sensejs.

- Mieru tavai dvēselei, Antonij, - viņš teica

neparasti izmainītā, skanīgā balsī, piepildītu ar

tādu kā nomierinoši labestīgu spēku.

Sensejam iznākot, mūķenes nolieca galvas un

pastiprināti sāka mest krustus. Bet starecs, kura

seja sāka starot, mēģināja piekļauties viņa kājām.

Viņa acīs dega tāds dvēseliskais spēks, ka likās,

it kā viņa priekšā nav absolūti nekādu miesisku

šķēršļu. Sensejs viegli satvēra viņu sakot:

- Tev, Antonij, nevajag klanīties šī ķermeņa

priekšā.

- Ne ķermeņa priekšā, bet Svētā Gara priekšā

es dziļā pazemība klanos.

- Antonij, visa tava dzīve Dieva mīlestībā, arī

ir īstenā pazemība.

Sensejs, maigi aiz rokas atbalstot sirmgalvi,

ieveda viņu pieņemamajā telpā. Mūķenes

pazemīgi apsēdās uz brīvā sola, vienā laidā

mezdamas krusta zīmes un klusi čukstot

233

lūgšanas. Dabiski, ka puišus nedaudz šokēja šie

skati. Bet ne uz ilgu laiku. Apkārt Sensejam

mūžīgi notika kaut kas neparasts. Pēc minūtes

viņi jau bija atgriezušies savās ikdienišķajās

sarunās. Makss no visiem sēdēja vistuvāk

pieņemšanas telpai, tā ka viss notiekošais viņam

bija redzams un dzirdams.

Sirmgalvis, ienākot pieņemšanas telpā, atkal

pārkrustījās, ieraugot Glābēja ikonu. Sensejs

nosēdināja Antoniju krēslā, bet pats apsēdās uz

lāviņas malas.

- Paldies Dievam, ka atkal deva iespēju ar Tevi

satikties. Dvēsele priecājas un vibrē no Dieva

svētības, atrodoties Tev blakus.

Starecs notrauca asaru.

- Antonij, vai ir bijusi kaut vai diena tavā

dzīvē, kad neesmu bijis tavā tuvumā?

- Patiesību runā. Bet tomēr... acu skatiens

dvēseli glāsta ar Tavu gaismu, kā silta saulīte tīrā

debess jumā.

- Ak, Antonij... Nav tālu tā stunda, kad radīsi

mūžīgo mierinājumu zem šīs saules.

- Šis priekš ir dižens. Īstenais dvēseles

ieguvums... Bet tomēr nepamet mani sāpe par

tiem, kas šeit paliks. Briesmīgs laiks viņus

sagaida. Kā lai atvieglo viņu likteni?

- Gaisma mana, Antonij... Mani priecē tava

mīlestība un gādība par tiem, kas atrodas šajā

īsajā mirklī. Bet vai ir vērts dvēseli tirdīt par

tiem, kas klausījās, bet nedzirdēja, darīja ar

miesu, bez jūtām, līdz ar to dvēseli nepiesātināja?

234

- Ne visi ir zuduši. Ir taču arī apmaldījušies.

Bet meklēt viņus neticības graustos vairs nav

kam.

- Zinu, par ko tu atnāci man lūgt, Antonij.

Tavas slepenās domas man ir zināmas. Kaut arī

maz ir palikuši tādi krama stabi kā tu, uz kuriem

turas manis mīlētā Pareizticība un kuri ir spējīgi

izšķilt Dieva dzirksteli, bet man roka neceļas

tavas mokas pagarināt.

- Jā, mana miesa ir vārga, bet gars ir stingrs un

varens... Kaut vienu, kaut aiz rokas, bet vēl

varēšu izvest Dieva gaismā.

Kļuva dzirdami sirsnīgi smiekli.

- Ak, zinu es tevi, Antonij! Atļauj tev vaļu

kādu aiz rokas izvest, tak’ tu ar pātagu sadzīsi

visu savu ganāmpulku paradīzes dārzos.

- Apžēlojies par mani, Svētā Gaisma mana!

Man tak’ dots bija redzēt visas elles mokas, kurās

cietīs zudušie bērni. Bet viņi, šie bērni kā mazie

kaķēni ir akli vēl no dzimšanas. Neredz, kur iet.

- Redzēt neredz. Bet Vārds viņiem tika dots.

Un dzirdēt dzirdēja, bet netic gan. Dievam ticēt

vajag. Sacīts: "Esi nomodā"! Tātad esi nomodā!

Sacīts "Iegūsti mīlestību", tas nozīmē - iegūsti.

- Viss ir tā... Bet viņu kurlums ir no

nesaprašanas. Viņus aizrauj elles tuksneša

mirāžas. Jo nezina, ka šī apkrāpšana ir melīga un

ved dvēseli uz iznīcību.

- Nav tā, ka viņi nezin, Antonij, mana gaisma,

bet negrib to atzīt. Nodomi tiem tikai par tukšo

un veltīgo, kā būtība ir pīšļi. Ko padarīsi? Ja

235

dārznieks ar tārpiem necīnās, tad arī cienīgus

augļus nevarēs iegūt...

- Tā ir tā pasaulīgā nīcība, kas viņiem miera

nedod.

- Nīcība? Antonij, nīcība ne jau pasaulē

slēpjas. Ne ārējais viņus smacē, bet iekšējais

tirda. Tādēļ arī esmu šajā ķermenī atnācis, lai

nodzīvotu cilvēcisko dzīvi un pats pārliecinātos,

vai cilvēkam, dodoties pie Dieva, kas traucē.

Nekas netraucē! Tikai nebeidzamais slinkums un

slāpes pēc pīšļu vilinājuma.

- Jā, bērni vēl garā ir vāji. Aiz mazā neredz

lielo. Piedod par vārdiem maniem, bet kāpēc Tev

neatklāt savu Īsto seju apmaldījušā ganāmpulka

priekšā? Ļaudis kādreizējo ticību atgūs, kas vedīs

viņu dvēseles uz glābiņu. Tagad taču ir citi laiki.

- Ak, Antonij, mana taisnīgā gaisma... Šeit

mans gars nav ieradies sprediķošanai, bet

Atmaskojumam, jo ir izjaukts Dieva dotais

līdzsvars. Ja es atklāšu savu Īsto seju, daudziem

tas būs pielīdzināms nāvei. Jo grēcinieku

dvēseles neizturēs patieso gaismu, kā tumsa

nepanes spilgtu gaismu. Saredzēt to var tikai

taisnīgie, domās un dvēselē tīrie... Cilvēkiem ir

vajadzīgi nevis stāsti par izglābšanos, bet

darbības. Šoreiz neviens nevarēs attaisnoties ar

nezināšanu, sakot "Kungs, es meklēju, bet

neatradu". Pa visu Zemi deg patiesības uguntiņas.

Kas grib, tas atradīs.

- Un tā ir taisnība. Žēl, jo laiks drīz beigsies,

bet ticības ļaudīs ir pamaz. Un tomēr dvēsele par

236

viņiem, par tiem grēciniekiem, rūpējas un arī

lūdz. Jo daudziem trūkst paša mazumiņa, lai

iegūtu pārliecību, dodoties pie Kunga Vārtiem.

Palīdzi viņiem ar Tava svētuma spēku...

- Kā es varu atteikt lūgumā tev, kas esi ciešanu

pilns par cilvēcisko dvēseļu glābšanu... Lai

notiek pēc tava prāta... Par taviem un tev līdzīgo

– Lūdzošo – nopelniem, došu nomaldījušam

ganāmpulkam

Gaismu-lūgšanu,

Dvēseles

Glābēju, kas ir piepildīta ar Dieva spēku. Bet

iegaumē, ka šī lūgšana ir kā Dieva Pirksts. Kas to

zināja, bet atkāpās, viņiem tā būs kā akmens uz

slīkoņa kakla. Jo viņu atkāpšanās būs līdzīga

cīņai pret Dievu. Bet tie, kas to izpildīs darbos

taisnīgos un kam sirdsapziņa tīra, vēl šīs dzīves

laikā iegūs piedošanu. Šīs lūgšanas vārdi ir šādi:

“Mans Īstenais Tēvs! Uz Tevi Vienīgo paļaujos.

Un lūdzos es Tevi, Kungs, tikai par savas

dvēseles glābšanu. Lai notiek Tava svētā griba...”

* * *

Uz šiem vārdiem, redzējums asi pārtrūka.

Makss, lai kā centās, nekādi nevarēja atcerēties

šīs Dvēseles Glābšanas lūgšanas turpinājumu, kas

pašlaik viņam bija kļuvusi tik svarīga un vērtīga.

Intuitīvi jūtot, viņš saprata, ja vien viņš spēs

atmiņā To pilnībā izteikt, vairs nekādi

pārbaudījumi nešķitīs briesmīgi. Šajā lūgšanā

viņš patiesi sajuta slēptu milzīgo Dieva spēku.

Viņa dvēsele ne tikai pukstēja, tā, pat atceroties

šo fragmentu, piesātinājās ar lūgšanas spēku, kā

237

tuksnesī izslāpis ceļinieks ar strauta ūdeni. Šis

pirmo dzīvinošo, dzestro pilīšu svētlaimīgais

pieskāriens, un... avots atkal ir zaudēts. "Kā tad

tā? – Makss bija neizpratnē - Kā es varēju

noniecināt tik vērtīgu dārgumu? Es taču visu

dzirdēju, dzirdēju katru vārdu, bet neuztvēru. Pēc

tam vairs ne reizi pat neatcerējos. Un ko – man

tagad visu laiku jāklaiņo šajā ellišķīgajā tuksnesī,

esot zem sakveldētās saules? Nav nāves, bet nav

arī dzīves, tikai lēna un mokpilna izdzišana! Kā

tad

tā

sanāca?

Pagāju

garām

pašam

svarīgākajam... Es taču biju blakus, blakus

Viņam!

Kā es varēju nepamanīt acīmredzamo? Kā es

varēju būt tik akls un kurls, lai neredzētu un

nedzirdētu to, kas notika realitātē, tieši tajā

realitātē, kuru dumjības dēļ uzskatīju par ilūziju?

Kā es iztērēju savu dzīvi? Ar veltīgu veģetēšanu

kaut kādās sīkumainās problēmās? Es taču jutu

mūžību, kāpēc es to samainīju pret sava mirstīgā

Ego iegribu tukšajiem mirkļiem? Cik žēl, tik

vērtīgais laiks pagāja neatgriezeniski. Kā tad

tā?!"

Mazais ķermenītis drebinājās neciešamās

iekšējās sāpēs. It kā tūkstotis plēsīgu zvēru ar

saviem asajiem nagiem plosīja viņu no iekšpuses.

Neciešamā sāpe kopā ar baigām bailēm aptvēra

visu viņa būtību. Un... dziļas ilgas. Šī dvēseles

daudzo gadsimtu ilgu sajūta. No būtības pašiem

dziļumiem ar neikdienišķu vaļsirdību izrāvās

kliedziens: "Kungs! Par ko man tas?!" Tieši šajā

238

mirklī Maksa atmiņā uzpeldēja viņa straujā

garīgā kritiena šausminošā glezna. Šis pretīgais

skats – briesmīgā slīkšana matērijā. Un viņš pat

nepretojās. Viņš vienkārši kā akmens laidās lejup

paša Ego sagatavotajā bezdibenī.

* * *

Ejot laikam, Senseja radītās firmas, cik ātri

tika radītas, tikpat pēkšņi izjuka. Makss vienā

mirklī zaudēja savu vareno imidžu un direktora

amatu. Viņu pildīja neticams niknums. Un par tā

objektu viņš izvēlējās tieši Senseju, jo uzskatīja,

ka šīs firmas varēja glābt. Dzīvnieks izlauzās ārā

kā vulkāna izvirdums, kas sen bija krājis savas

indīgās gāzes. Dusmas aizsvilās ar spilgtām

liesmām. Dzīvi pārklāja arvien biezāka sakarsēto

pelnu kārta. Maksu pārņēma neprātīga ideja par

jebkuru cenu kļūt bagātam. Viņa saprāts galīgi

pārliecināja pats sevi, ka dzīve tiek dota tikai

vienu reizi un nodzīvot to vajag uz pilnu klapi.

Viņš sagribēja kļūt bagāts šeit un tagad, vienalga

kādā veidā, bet pēc tam, lai notiek kas notikdams.

Makss sāka lolot šo sapni dienu un nakti.

Vērojot, kā dzīvo nodrošināti cilvēki, viņu māca

skaudība. Viņš dusmojās un ienīda sevi par to, ka

nevar sasniegt tādu pašu bagātību. Un viņam tā

gribējās ar vienu rokas kustību uzspiest uz

mobilā tālruņa pogas, un lai visas problēmas

acumirklī pazūd tā, kā agrāk, kad viņš bija

Senseja komandā.

239

Dzīve izrādījās liela darvas muca, kurā no

medus nebija ne vēsts. Problēmas gāzās viena par

otru sarežģītāka. Makss sastapās aci pret aci ar

biedējošo dzīves realitāti, par kuras eksistenci pat

nenojauta. Sākumā viņš vēl kaut kā pretojās, bet

pēc tam vispār nolaida rokas. Makss uzskatīja

Senseju par vainīgu tajā, ka, lūk, dzīve bija viņu

šādi pazemojusi, pataisījusi par vergu, bet ne

saimnieku. Bet viss taču varēja būt citādi,

prātīgāk. Varēja atrast citu izeju no situācijas.

Viss: dzīve, bizness, filozofija nogrima kā

bezdibenī. Viņš atrada iemeslu ienīst Senseju.

Bet tai pašā laikā apzinājās, ka šis iemesls ir tikai

personīgās - iekšējās krīzes sekas, līdz galam

nesaprastās, bet no kā tik ļoti cieta un smeldza

dvēsele. Pārāk jau sāpīgs izrādījās šis straujais

degradācijas process.

Būdams tādā sagrautā stāvoklī, Makss arī

satika savu seno draugu, kurš arī kādreiz strādāja

Senseja komandā. Draugu liktenis līdz šim

brīdim arī bija nedaudz paplūkājis, bet

veiksmīgas precības izglāba viņa stāvokli. Ar

sievastēva palīdzību viņš iegādājās personīgo

auto krāsu veikalu, kas atradās tirgus teritorijā.

Makss pārbrauca pie viņa uz citu pilsētu. Sāka

viņam palīdzēt. Pēc tam vispār kļuva partneris.

Bet slāpes būt varenākam un bagātākam

nepameta viņu. Savā ziņā tā kļuva par uzmācīgu

ideju.

Dažus gadus pirms tā, kad Makss draugu bija

nelietīgi apvedis ap stūri, atstājot viņa ģimeni

240

praktiski bez iztikas līdzekļiem un milzīgos

parādos, šis draugs pa pastu saņēma neparastu

sūtījumu. Tanī bija grāmata ar dīvainu

nosaukumu "Sensejs no Šambalas". Izlasot to,

viņš steidzās pie Maksa dalīties savos iespaidos

par "Lotosa zieda" praksi, kas jo īpaši

sajūsmināja viņu. Turklāt viņš atklāti dalījās

savās satriecošajās izjūtās, kuras iepazina, sākot

pildīt šo garīgo praksi. Un atzinās, ka tādu

iekšējo garīgās integritātes stāvokli viņš vēl

nekad dzīvē nebija jutis.

Drauga sajūsminātās atsauksmes savā ziņā

padarīja Maksu domīgu. Viņš sāka šo grāmata

lasīt un no jauna ienira Senseja harmoniskajā

pasaulē. Dvēsele ietrīcējās no kādreizējiem

notikumiem... Makss noprata, ka visticamāk šo

grāmatu ir uzrakstījusi meitene, kura arī

apmeklēja treniņus un pamatīgi interesējās par

garīgās attīstības ceļu. Līdz šim viņam tā bija

mīkla, kāpēc viņa tik nopietni attiecās pret

Senseja filozofiju. Makss tāpat piefiksēja, ka

grāmata uzrakstīta it kā daiļliteratūras formā,

tomēr aprakstītais bija pārāk ticams. Viņš

atpazina daudzus notikumus, kuri patiešām dzīvē

bija notikuši. Atcerējās Senseju, uz kuru viņam

vairs nebiju dusmu. Uz šo momentu visas

slepenās Ego domas tika saistītas ar šā brīža

biznesa partneriem. Brīvs no šīs blīvās miglas,

Makss sajuta, ka viņa dvēsele vienmēr ir

tiekusies pie šī cilvēka. Viņu pārņēma viegla

nostaļģija pēc pagātnes. Makss pat atkal mēģināja

241

veikt garīgo praksi. Bet tieši pašlaik viņam

sanāca daudz sliktāk nekā agrāk pašos

neveiksmīgākajos

mēģinājumos.

Makss

sadusmojās pats uz sevi. Pazaudējis tikko iegūto

stāvokli, viņa Ego steidzās atjaunot savu vadošo

lomu. Aiz dusmām, no personīgā - iekšējā garīgā

nespēka Makss sarunāja draugam, ka literatūras

romāns – tas arī ir tikai literatūras romāns. "Visa

šī visaptverošā mīlestība aizvilina no galvenā –

no biznesa". Makss iekšēji nopriecājās, kad

redzēja, kā, izdzirdot šos vārdus, viņa draugs

garīgi sašļuka. Visbeidzot piepildījās viena no

viņa slepenajām vēlēšanām: tieši viņa vārdi,

nevis Senseja, lai pat no grāmatas lapaspuses,

iedarbojās spēcīgāk uz draugu. Beidzot viņš,

Makss, bija ieguvis sengaidīto varu, lai arī mazu,

lai arī pār savu draugu, bet tomēr - personīgo

varu!

* * *

No tādām briesmīgām atmiņām Maksa jaunais

ķermenis trīcēja kā drudzī. Tikai tagad viņš

saprata, cik ļoti visaptveroši viņu bija sagrābis

personīgais Ego. Jo būtībā pat tad, kad Makss

laidās lejup savas matērijas bezdibenī, pat tajā

viņa liktenīgajā kritiena momentā, Sensejs viņam

bija pastiepis palīdzības roku. Bet viņš savas

uzpūstās patmīlības dēļ vienkārši ignorēja šo

draudzīgo žestu, muļķīgi uzskatīdams, ka dodas

uz personīgo paradīzi. Viņš pat iedomāties

nevarēja, ka šī paradīze patiesībā izrādīsies elle.

242

Pēc dažiem gadiem piepildījās viņa sen

lolotais sapnis. Makss izdomāja un izspēlēja

kombināciju, pēc kuras kļuva pasakaini bagāts.

Uz likmes bija liela nauda. Šī darījuma dēļ viņš

pierunāja draugu paņemt kredītu bankā par solīdu

summu. Tas ieķīlāja visus savus nekustamos

īpašumus. Vai tad viņš varēja paredzēt, ka

Makss, senais draugs un partneris, vienā mirklī

izputinās viņu līdz pēdējai kapeikai, bez

sirdsapziņas pārmetumiem atņemot viņa ģimenei

visu, kas bija iegūts tik daudzu gadu laikā?

Un pēc tāda "neliela upura, lai tiktu pie sava

lielā sapņa" Makss arī kļuva bagāts. Acumirklī

viss mainījās viņa dzīvē. Viņš sāka dzīvot

komfortablos apstākļos, kļuva par personīgā

uzņēmuma direktoru, pie viņa sāka strādāt daudz

cilvēku. Nauda plūda aumaļām... Un pēkšņi

greznības vietā - tukšums un tumsa, personīgās

varas baudas vietā - pilnīgs nespēks un nespēja

jebko mainīt.

* * *

Neprātīgs izmisums atspoguļojās bērna sejā.

Meitene bailīgi sāka skatīties apkārt. Skatiens

apstājās pie viņas mammas, kura jau uz nebēdu

apkampās un skūpstījās ar svešiem vīriešiem.

Maksis iztēlojās savu smago nākotni un iebļāvās

ar asarām acīs:

- Nē-ē! Sensej, atdod manu pagātni! Es taču

zinu - tas ir Tavā varā. Zvēru, es visu sapratu!

243

- Pagātni? - mierīgi noteica Sensejs. - Bet

kādēļ tev pagātne? Ieskaties sevī. Kas pašlaik

tevi velk uz pagātni? Sabiedrībā iegūtais

stāvoklis, materiālie labumi?

- Nē... Jā... Nē... Sensej, es nezinu. Bet es

obligāti labošos! Es taču visu esmu sapratis!

Tikai paņem mani prom no šejienes...

- Uzturēšanās šajā ķermenī ir tavas pagātnes

sekas. Tā bija tava izvēle!

- Es taču nezināju, es taču nedomāju, ka tad tu

patiešām run... - Makss aprāvās pusvārdā.

- Runāju patiesību? - Sensejs pabeidza viņa

domu. Un nedaudz paklusējis, skumji noteica: -

Tev dzīvē bija vairāk nekā reāla iespēja. Tev bija

pieejami visdažādākie garīgie instrumenti. Bet

vai tu izmantoji kaut vienu no tiem, lai uzbūvētu

sev glābšanas plostu? Kamēr tu pētīji šos

instrumentus, meklēji tajos trūkumus un labās

īpašības, tev atvēlētais laiks beidzās. Tagad tu

plūc savu šaubu augļus.

- Piedod man... Kas gan tagad ar mani būs?!

Sensej, nu, tu taču esi man draugs... Kā tad tā?

Nu, ko gan es... Kāpēc tu man netici?

- Kāpēc gan tu man toreiz neticēji? - ar

jautājumu pret jautājumu atbildēja Sensejs.

- Bet es visu sapratu! Izmaini kaut vai manu

likteni! Kas gan man tagad visu dzīvi šajos sūdos

nāksies peldēt?!

244

Anastasijas Novih zīmējums “Šambalas slieksis”

Izpildīts pēc Rigdena Džappo skicēm

245

Sensejs rūgti nosmīnēja un nogurušā balsī

noteica:

- Nenieka tu neesi sapratis... Tu vēl joprojām

alksti pēc banāniem... Nu ko, lai notiek tev pēc

ticības tavas...

Meitenīte neskaitāmas reizes nomirkšķināja

acis. Viņas skatiens atkal kļuva bērnišķīgi naivs.

Viņa noslaucīja no sejas nez no kurienes radušos

valgmi un paskatījās uz jūras neskartajām smilšu

mājiņām. Piecēlās un, saviebjot lūpas īgnumā, ar

dusmām tās sabradāja. Paķerot savu iemīļoto zilo

lāpstiņu, viņa aizskrēja pie mātes. Laiks it kā

palēninājās, tinot uz savas neredzamās kino

lentas katru viņas soli.

Sensejs pievērsa skatienu vienam no blakus

guļošajiem akmeņiem, ar kuriem meitene

greznoja savas būves. Pacēla to un uzmeta augšā.

Akmens lidoja augšup, laistoties saules staros ar

savu gludi nopulēto virsmu. Pakāpeniski

metienam pieliktais spēks sāka samazināties.

Patērējis to, akmens sasniedza savu kulmināciju

punktu. Tikpat kā uz sekundi tas tur uzkārās un

tad ar pieaugošu ātrumu strauji sāka krist lejā.

Krītot no debesu augstuma, tas smagnēji nogāzās

uz sakarsušajām smiltīm un ieņēma savu ierasto

stāvokli. Sensejs ar nožēlu paskatījās uz akmeni.

Pēc tam paņēma rokās smilšu saujas. Koncentrēja

uz tām skatienu. Un pēc dažām sekundēm atklāja

plaukstas. No tām izslēja savus spārnus divi

brīnišķīgi putni. Viņš viegliņām tos uzmeta gaisā.

Un tie aizlidoja, vijīgi pazūdot debesu tālē.

246

Sensejs smaidīja, pavadot tos ar skatienu. Pēc

tam, nolaižot skatienu, apskatījās apkārt. Laiks

turpināja šķetināt savu palēnināto un novecojušo

kinolenti,

nesteidzīgi pārvietojot

cilvēkus.

Sensejs smagi nopūtās un, raugoties aizskrējušai

meitenei nopakaļ, klusi noteica:

- Ak, cilvēki, cilvēki... Cik ilgi jūs rūpēsieties

par mirkļiem, ignorējot mūžību?

247

SATURS

DEŽŪRA.................................................................6

VISS IR TIK VIENKĀRŠI ...................................77

PUTNI UN AKMENS.........................................113

248

SSK “AllatRa” – tā ir to cilvēku globāla apvienošanās, kuri ar

darbiem rada Labestību un Mieru visiem cilvēkiem. Kustībā

“AllatRa” ir apvienojušies cilvēki no visas pasaules - neatkarīgi no

statusa, sociālajām kategorijām, politiskajiem vai reliģiskajiem

uzskatiem.

Īsā laika sprīdī par aktīviem kustības dalībniekiem kļuva

simtiem tūkstošu domubiedru no vairāk nekā 200 pasaules valstīm.

Mūsu stratēģiskais uzdevums – pamodināt cilvēkos vēlmi aktīvi

iesaistīties sabiedrības dzīvē, kopā ar labas gribas cilvēkiem no

dažādām valstīm nodarboties ar pasaules sabiedrībai noderīgu

darbību. Mēs esam ārpus politikas un reliģijas.

Mēs nedalām cilvēkus vadītājos un izpildītājos. Vadītājs un

izpildītājs ir katrs no mums, bet kopā mēs esam spēks.

Mūsu galvenais noslēpums slēpjas tajā, ka mūsu

ģenerāldirektors ir SIRDSAPZIŅA.

Ar mums kopā ir tie, kas grib un var, un kas rīkojas. Būt

par labu cilvēku – tas ir aktuāli un moderni!

SSK “ALLATRA” Koordinācijas centrs:

E-mail: center@allatra.org

Skype: allatra-center

Mājas lapa: allatra.org

249

Anastasijas Novih oficiālā mājas lapa:

www.schambala.com.ua

Autores e-pasts:

anastasija_novix@mail.ru

Mājas lapa, kur var apspriest Anastasijas Novih grāmatas un

atrast domubiedrus: www.sensei.org.ua

250

Allatra

“Mūžīgais Viedums ļauj cilvēkam pārveidot sevi garīgi, zināt

pagājušo un tuvojošos notikumu apslēpto jēgu”. (No grāmatas

“AllatRa”).

Grāmata “AllatRa” atklāj ekskluzīvas

ziņas: par cilvēka Personību un viņa Dvēseli;

par subpersonībām un ar tām saistītām

parādībām; par cilvēka duālo dabu: par viņa

Garīgās un Dzīvnieciskās sākotnes darbības

procesiem; par dominējošā pasaules uzskata

svarīgumu, tā ietekmi uz Personības izvēli, kas

izšķir viņa pēcnāves likteni.

Grāmatā “AllatRa” pirmo reizi pasaulē tiek

parādītas unikālas cilvēka dvēseles fotogrāfijas tās pārejas stāvoklī

pēc fiziskā ķermeņa nāves; ietvertas sākotnējās zināšanas par

cilvēka daudzdimensiālo konstrukciju neredzamajā pasaulē, par

cilvēka sakariem ar citām dimensijām, par tā ārkārtējām spējām

ārpus trešās dimensijas. Tā atbild uz jautājumiem, kāpēc cilvēkam

nepieciešamas smadzenes ar tik plašām funkcijām un daudzlīmeņu

apziņa, kas ir izmainīts apziņas stāvoklis un kā notiek pakāpeniska

iegrimšana tajā.

Grāmatā tiek dotas senās garīgās prakses darbam ar sevi, un, lai

savienotos ar savu Dvēseli, sestā prāta attīstīšanai un kontaktam ar

garīgo pasauli. Tajā tiek pastāstīts par pārdabisko spēju dabu

(gaišredzību, svešu domu lasīšanu, pareģošanu) un to divējādo

izpausmi cilvēkā; par darba ar sevi svarīgumu un neredzamās

pasaules procesu izpratni. Kā arī par Personības duālo pozīciju un

tās kā Novērotājas ietekmi uz pasauli.

Grāmata ietver sevī unikālas zinātniska satura zināšanas, kuru

atklāšana mūsdienu zinātniekiem vēl ir priekšā. Tomēr tās ir

spējīgas apgāzt cilvēka uzskatus par pasauli un pašam par sevi. Šī ir

sensacionāla informācija par ārējās pasaules mākslīgumu, par

informāciju, kas rada matēriju. Tā ir nākotnes astrofizika!

Neapstrīdamas atbildes uz jautājumiem par Visuma izveidošanos

251

un tā mākslīgo rašanos, par tā daudzdimensionalitāti, par melno

caurumu noslēpumu, ekskluzīvas ziņas par elektronu, par tā

momentāno pāreju no daļiņas stāvokļa uz vilni; par telpas

ģeometrijas ilūziju, par saistošām parādībām kvantu fizikā. Šīs

zināšanas palīdz zinātniskā ceļā pierādīt mūžīgās Garīgās pasaules

pārākumu pār laicīgo materiālo pasauli. “AllatRa” satur sevī arī

citu satriecošu informāciju, kas apsteidz pat pašus progresīvākos

mūsdienu pētījumus. Grāmata “AllatRa” dod vektoru nākotnes

zinātnei.

Grāmatā “AllatRa” tiek dota universāla atslēga seno zīmju

atšifrēšanai, kas ietver sevī seno cilvēku garīgās zināšanas, fiksētas

petroglifos vēl paleolīta laikos. Tā ir bagātīgi ilustrēta ar dažādu seno civilizāciju arheoloģisko artefaktu zīmējumiem (protoindiešu

kultūru, Tripoles kultūru, dažādām Senās Eiropas kultūrām,

Balkānu, Tuvo Austrumu, Urālu, Āfrikas kultūrām, Āzijas,

Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas), kas liecina par vienām un

tām pašām garīgajām zināšanām dažādos gadu tūkstošos dažādās

tautās, kas dzīvoja dažādos kontinentos.

Grāmata atklāj seno civilizāciju nezināmās vēstures lapaspuses,

ietver sevī atslēgu, kas ļauj saprast senos zīmējumus, garīgās

zināšanas, kas atspoguļotas kulta celtņu simbolikā: piramīdās,

tempļos, pagodās un tā tālāk. Tā atklāj tūkstošgadu noslēpumus,

vēsta par zīmēm un simboliem, kas aktivizē masās agresiju vai

cerību jūtas nākotnē, par piemēriem, kā vēstures gaitā priesteri tos

izmantoja karagājienos uz karogiem un vairogiem un arī mūsdienu

kultūr-reliģiskās iestādēs. Grāmata “AllatRa” atklāj reliģiju

manipulatīvās tehnoloģijas; seno zīmju un simbolu iedarbības

mehānismus uz cilvēka zemapziņu, kas tiek aktīvi izmantoti

mūsdienu patērētāju sabiedrībā.

Grāmata “AllatRa” sniedz vērtīgu atslēgu, lai izprastu vienoto

Patiesības graudu, vienu un to pašu garīgo ceļu, kas ir dažādi

aprakstīts pasaules reliģijās. Tā atklāj garīgās zināšanas, kas šifrētas

dažādu reliģiju asociatīvajos skaidrojumos, unikālas, cilvēku

aizmirstas zināšanas, kas bija visās pagātnes un mūsdienu

reliģiskajās sistēmās. Tā norāda uz sākotnējām garīgajām

Zināšanām bez politiskās ideoloģijas un priesteru pārvaldības

252

pelavām, kas uzkrājušās laika gaitā. Tā sniedz atbildes uz

galvenajiem cilvēka garīgajiem jautājumiem par savas garīgās

brīvības sasniegšanu bez starpniekiem.

Grāmata “AllatRa” norauj maskas no patiesās pasaules

politiskās un priesteru sistēmas sejas, pastāsta Patiesību par to, kas

un kā krāpj un šķeļ tautas, manipulē ar to apziņu, un kas jādara, lai

neuzķertos uz tādām provokācijām.

Šī ir neparasta grāmata it visos aspektos! Tā ir dzīva

enciklopēdija ar sākotnējām garīgām Zināšanām par pasauli,

sabiedrību un cilvēku. Tā ne jau vienkārši sarunājas ar katru par viņam visdārgāko. Tā atbild uz pašiem slēptākajiem, dziļi

personīgiem jautājumiem, kas uztrauc cilvēku, kurus viņš slēpj sevī

un neatklāj pat vistuvākajiem draugiem. Grāmata “AllatRa”

iegremdē pārsteidzošā vispusīgā Patiesības izzināšanas stāvoklī,

remdē dzīves jēgas meklējumu slāpes no mūžīgā dzīvīguma Avota.

Grāmata dod galvenās atslēgas kā redzamo, tā arī neredzamo

pasauļu procesu izpratnei. Tas ir sākotnējo Zināšanu fundaments

garīgai atmodai un kardinālai Cilvēka un visas cilvēces pārveidei.

253

Sensejs no Šambalas I

(pieejams latviešu valodā)

Šajā grāmatā atklājas sešpadsmitgadīgas

meitenes iekšējā pasaule, kura negaidīti

saskaras aci pret aci ar nāvi. Tas lika viņai

pārdomāt savu dzīvi un meklēt atbildes uz

mūžseniem jautājumiem: “Kāpēc cilvēks

dzīvo, kas ir dzīves jēga? Kas es patiesībā

esmu? Kāpēc lielākā daļa cilvēku uz zemes

ir ticīgi? Jo, ja jau viņi tic, tātad uz kaut ko

cer.

Kā

dižgari

sasniedza

iekšējo

nemirstību? Kas slēpjas aiz cilvēka iekšējās

būtības?” Iekšējie meklējumi noved viņu

pie tikšanās ar neparastu cilvēku, austrumu

cīņu meistaru un ļoti noslēpumainu Personību – Senseju. Līdz

dvēseles dziļumiem satriecošā Senseja neordinārā pasaules uztvere,

viņa aizraujošā filozofija un zināšanas par pasauli un cilvēku,

dinamiskās austrumu cīņas mākslas, viedums ikdienas situācijās,

netradicionālā medicīna, senās garīgās prakses (tajā skaitā efektīvas

tehnikas cīņā ar negatīvām domām), cilvēka iespēju fenomeni – šo

un vēl daudz ko citu varone iepazīst, saskaroties ar Senseja pasauli.

Bet pats galvenais - atrod atbildes uz saviem svarīgākajiem

iekšējiem jautājumiem.

254

Sensejs no Šambalas II

(drīzumā latviešu valodā)

Aizraujošs grāmatas “Sensejs no

Šambalas” turpinājums, kurā aprakstīta

jauniešu grupas draudzīgā kopā būšana ar

Senseju pie jūras. Vienkāršās ikdienas

raizes pazūd, kad blakus atrodas tāda

unikāla, zinoša un nenogurstoši jautra

Senseja Personība. Parasta atpūtas diena

pārvēršas par informatīvi piepildītu un

atgadījumiem bagātu notikumu: biedru

piedzīvojumi,

aizraujošie

Senseja

pasaules

uzskati,

viņa

neparastās

fenomenālo spēju demonstrācijas. Divas

unikālas šīs grāmatas “ rozīnītes ” – neizmērojami vieda pritča par Bodhisatvu, kas, pateicoties savam zemtekstam, atklāj cilvēka

dvēseles mūžīgos meklējumus, un stāsts par Kijevas Krievzemes

Svēto – Pečoru Agapitu, ārstu bez atlīdzības, kura brīnumdarītāja

pīšļi joprojām glabājas Kijevas-Pečoru Lavrā.

Sensejs no Šambalas III

Ļoti

neparasta,

atšķirīga

iepriekšējām grāmatām (acīmredzot ar to

arī saistoša!), kura turklāt ir turpinājums

grāmatām “Sensejs no Šambalas” un

“Sensejs no Šambalas II”. Te tiek

aprakstīta “nejauša”, ļoti bagāta jauniešu

telšu “pilsētiņas” ciemiņa – Arimana –

dzīves pozīcija un filosofija, kas ir pilnīgi

pretēja Senseja pasaules uzskatiem.

Tomēr aiz Arimana tēla ir paslēpts vesels

slānis to materiālo vērtību, kuras

mūsdienās valda vairumā ļaužu vēlmēs.

Sākumā, lasot grāmatu, nav saprotams, kāpēc gan atklāt cilvēkiem

255

tik slēptas dzīves “otras puses” nianses, kuras ir zināmas, ja nu vienīgi ļoti bagātai, bet ne pašai labākajai cilvēces daļai. Bet,

izlasot grāmatu līdz galam, tu saproti, cik dziļu jēgu autore ielikusi

šajā darbā. Satriecoša grāmata, kas norauj rozā brilles no

mietpilsoņa acīm!

Sensejs no Šambalas IV

Grāmata, lai arī ir turpinājums

iepriekšējai grāmatu sērijai, tomēr

apjoma un ievietotās informācijas

kvalitātes pēc, var tikt uzskatīta par

patstāvīgu darbu. Tieši šajā grāmatā

Sensejs nepiespiestā sarunā dalās ar

saviem draugiem ar dziļām vispasaules

vēstures zināšanām, kas ietver periodu

no Senās Ēģiptes laikiem līdz

mūsdienām.

Tas

satriecošā

Imhotepa vēsture, cilvēka no parastas

ģimenes, kurš, pateicoties savām

zināšanām un pūlēm, spēja ne tikai

iegūt augstu valstisku posteni, kļūstot

par otro cilvēku aiz faraona, bet arī tā pārveidot valsts pārvaldes sistēmu, ka, pateicoties tam, pašus atbildīgākos amatus valstī sāka

ieņemt paši talantīgākie un tikumiskākie pilsoņi neatkarīgi no sava

sociālā stāvokļa. Un kā rezultātā Ēģipte sasniedza tik augstu

civilizācijas līmeni, kādu savā turpmākajā vēsturē nespēja vairs

panākt.

Turklāt grāmatā ir pietiekami smalki izklāstīts par Arhontiem

(pieminēti jau grāmatā “Sensejs no Šambalas III”) – nelielu ļaužu

grupiņu, kas, pateicoties savai ideoloģijai un iespaidīgajam

kapitālam, pretendē un visas pasaules augstāko pārvaldību. Tiek

pastāstīta šī klana veidošanās vēsture, aprakstītas viņu destruktīvā

darba metodes dažādās valstīs un dažādos laikos, viņu radītās

slepenās organizācijas un tie izšķirīgie momenti dažādu valstu

dzīvēs, kurus izprovocējuši viņu palīgi. Tiek atklāti visbiežāk pielietotie Arhontu darbības piemēri. ASV rašanās vēsture, par to,

256

kas finansēja un kā tika izveidota “pati demokrātiskākā valsts

pasaulē”, un ar kādiem mērķiem. Kā tika sagatavots un finansēts

Pirmais un Otrais pasaules karš, un kurš patiesībā ieguva no šiem

globālajiem kariem. Maz zināmi fakti, kā tika radīta Brīvības

statuja, par starptautisko politiku, kas saistīta ar Suecas kanālu, par

dažādām liela mēroga Arhontu mahinācijām lielajā politikā.

Informācija par to, kad Arhonti plāno uzsākt globālu Trešo

pasaules karu.

Bez tā visa grāmatā ir ziņas par dižā zinātnieka Omāra Haijama

dzīvi un darbību, par to, kā viņa atklājumus savos darbos savtīgi izmantoja Īzaks Ņūtons. Dažu slavenu cilvēku, kas ietekmēja

vēstures gaitu, dzīves stāsti. Interesanta, izzinoša informācija

fiziķiem un astronomiem. Nanotehnoloģiju iespējas. Par reālajiem

cilvēces kosmiskajiem sasniegumiem.

Daudz interesanta par dažādu pasaules tautu mitoloģiju. Turklāt

ir izzinoša informācija par kristietības reliģijas rašanās vēsturi, par

Jēzus un Marijas Magdalēnas darbību, Pāvela un Pētera. Kādus

pagātnes notikumus un mītus savā Atklāsmē par nākotni izmantoja

Jānis. Par Templiešu Ordeņa darbību. Un visiespaidīgākā

informācija par Svētā Grāla noslēpumu un tā nezināmo vēsturi.

Krustceles

Ļoti dinamisks, aizraujošs detektīvs,

kas pastāsta par slepenas slāvu elitāras

organizācijas, kuras sākums meklējams

XX gadsimta sākumā, slepenu projektu,

kas leģendāru specdienestu virsnieku

vadībā

nodarbojās

Šambalas

meklējumiem. Darbība notiek 1994.-

1995. gadā. Šī projekta realizācija

nospēlēja vienu no galvenajām lomām

slāvu republiku attīstībā. Tika iesaistīts

grāmatas

“Sensejs

Šambalas”

galvenais varonis – Sensejs. Pateicoties

viņa profesionalitātei, personīgajiem

257

pasaules uzskatiem, neordinārajām spējām un universāla analītiķa

talantam, tika likvidēta bīstama problēma, kuru vadīja noziedzīgā

pasaule un kas radīja nopietnus draudus šim projektam.

Līdztekus aizraujošajai dinamikai grāmatā ir ļoti daudz

interesanta: par specdienestu darbību, par patieso pagātnes

notikumu vēsturi, kuri atsaucas arī mūsdienās; noderīga, izzinoša

informācija par cilvēku un viņa fenomeniem; noslēpumainiem

pravietojumiem un neparasts cilvēces problēmu skatījums no

pavisam cita, visaptveroša redzes leņķa. Un, protams, Anastasijas

Novih daiļrades zelta pavediens, kas izpaužas galvenā varoņa –

Senseja – vārdos un rīcībā, – jebkurā situācijā vispirms esi Cilvēks

un nes šo vārdu pa dzīvi ar Godu un Cieņu!

Ezoosmos

(drīzumā latviešu valodā)

Iespaidīga

informācija

par

sabiedrības dzīves otru pusi, par

tiem, kas bieži vien ir īstais iemesls

daudzu

nelaimes

gadījumu

provokācijām, pašnāvībām, cilvēku

slimībām “bez iemesla”, negaidītiem

depresīviem stāvokļiem. Galvenais

varonis Sensejs atklāj unikālas ziņas

par patieso šo spēku struktūru, to

darbības iemeslus un metodes, kā arī

pastāsta par tiem vīrišķīgajiem,

augsti

garīgajiem

cilvēkiem

(Geliāriem), kas pagātnē bija par

pretsparu šiem “tumsas spēkiem”.

258

259

260

261