Ar pirmo mirkli jauneklīgais vēstījums par Viedumu liekas naivs. Bet tā ir ierasta uztvere – iluzora barjera un viltīgas lamatas, ko ir izlicis mūsu

pašu Ego, ceļā uz pilnību Garā. Tas, kurš to pārvarēs, atklās krietni vairāk, nekā viņš bija cerējis. Lai slavēts uzvarētājs – īstenās Zināšanas viņam būs apbalvojums, un tās visas apslēptās viņam tiks atklātas.

Grāmata ir sastādīta pēc kādreizējās vidusskolnieces personīgās

dienasgrāmatas piezīmēm, kas atspoguļo 1991. gada vasaras notikumus.

Anastasijas Novih daiļrades fenomens ir tajā, ka katrs tajā redz kā

spogulī - kaut ko savu, tikai viņam vienam piemītošu. Grāmatā “Sensejs no

Šambalas” atklājas sešpadsmitgadīgas meitenes iekšējā pasaule, pēkšņi

tiekoties aci pret aci ar nāvi. Tas pamudināja viņu izvērtēt savu dzīvi un

meklēt atbildes uz mūžīgiem jautājumiem – “Kādēļ cilvēks dzīvo, kāda ir

viņa jēga? Kas es patiesībā esmu? Kāpēc lielākā daļa cilvēku uz zemes ir

ticīgi? Jo, ja jau tic, tad uz kaut ko cer. Kādā veidā diženie iegūst savu iekšējo nemirstību? Kas slēpjas aiz cilvēciskās būtības veidola?”

Neapvaldītā iekšējo meklējumu enerģija aizved viņu pie neparasta,

visai erudīta cilvēka, cīņas mākslu meistara un ļoti noslēpumainas

Personības – Senseja.

Līdz dvēseles dziļumiem aizkustinošā Senseja pasaules uztvere, viņa

aizraujošā filozofija, zināšanas par pasauli un cilvēku, dinamiskās cīņas

mākslas, viedums sadzīves situācijās, netradicionālā medicīna, senās

garīgās prakses (tajā skaitā arī tādas efektīvas metodes kā cīnīties ar

negatīvajām domām), cilvēcisko iespēju fenomeni - to visu un vēl daudz

ko citu iepazīst stāsta varone, saskaroties ar Senseja pasauli. Tomēr pats

galvenais ir tas, ka viņa atrod atbildes uz svarīgākajiem iekšējiem

jautājumiem un caur personīgo pieredzi uzzina, ka cilvēkiem no augšas ir

dāvāts pats stiprākais radīšanas spēks – mīlestības un ticības spēks.

Prologs

Klusā un siltā vasaras nakts jau kādu laiku bija pārņēmusi

vadības grožus, nomainot nemierīgo dienu ar tās

svarīgajām raizēm un sīkumaino kņadu. Tās tumšais

pārklājs nomierināja un saldi ieaijāja visu dzīvo, lēni

iemidzinot dziļā miegā. Šim valdzinājumam spēja

pretoties vien iemīlējušās sirdis, kurām mūžība palidoja

kā mirklis. Vientuļā jūras krastā gailēja ugunskurs, metot

brīnumainas, noslēpumainas ēnas. Pie tā vientuļi sēdēja

bezformīga būtne. Par liecinieku tās eksistencei bija vien

bezgalīgais Visums, zvaigžņu pasauļu spoži izgaismots,

un Mēness, kas aicināja doties mūžībā pa sudraboti

zaigojošo celiņu uz mierīgās ūdens virsmas. Apkārt

valdīja tāds klusums, ka pat jūra ar savu liego viļņu

šalkoņu neuzdrošinājās to pārtraukt. Likās, ka laiks ir

apstājies un zaudējis savu nozīmi. Tas bija mirklis no

pašas mūžības.

Būtne sakustējās, izdvešot nesaprotamas skaņas, un sāka

lēnām dalīties divās kustīgās daļās. Gaisā varēja saklausīt

cilvēcisku balsi:

- Ak, Dievs, cik labi dažreiz mēdz būt šajā grēcīgajā

pasaulē.

- Ja godīgi, pat negribas doties prom no tās.

- Jā, tieši manas domas.

Ugunskura liesma spilgti iedegās, izmisīgi cenšoties

atņemt naktij kaut daļiņu no tumsas. Reizēm tās gaišie

uzplaiksnījumi tika tumsas pārņemti, kad jau nākamajā

mirklī tā apņēmīgi izrāvās augstu gaisā, izgaismojot dabu

tās dabīgajos toņos.

- Tad kāds būs tavs lēmums, Rigden?

- Mani secinājumi, protams, ir bēdīgi. Un tomēr es

domāju novilcināt laiku, lai izteiktu galīgo lēmumu... Ir

vērts te vēl uzkavēties.

- Ne jau viss ir tik slikti. Turklāt ja jau tu nolēmi palikt,

tad dod viņiem vēl vienu iespēju un ļauj man...

Šajā mirklī nez no kurienes pār jūru pārlaidās viegla vēja

brāzma, atdzīvinot mēness celiņu. Tas ieņirbējās

sudrabainā dejā, aicinot uz noslēpumaino tāli. Daba it kā

tīšām viegli rotaļājās ar būtni, no vienas puses apņemot to

ar savu mūžību, no otras – ar dabisko zemes skaistumu.

Acīmredzot šajā neuzbāzīgajā izpausmē slēpās kāds

apslēpts, tai vienai zināms noslēpums.

1

Nav šaubu, ka Liktenis ved cilvēku tikai pa viņam zināmu

smalkāko likumsakarību un dabas parādību ceļu, pa viltīgi

savītu atsevišķu nejaušību un sakritību taciņu. Galu galā

tas aizved pie konkrēta gadījuma, izšķirīgām krustcelēm

dzīves ceļā. Un te cilvēks atļaujas cerēt, ka viņam tiek

piedāvāta izvēles iespēja. Bet tajā pašā laikā

nepielūdzamais Likteņa spēks ar loģisku apstākļu

sakritību nemanāmi palīdz cilvēkam veikt šo izvēli. Tā

nodomu radītā notikumu virkne neizbēgami satuvina

absolūti svešus cilvēkus, kuri, dzīvojot savā mazajā

pasaulītē, tajā mirklī pat nenojauš par to. Un šī

satuvināšanās liks viņiem apvienot pūles, ejot uz vienu un

to pašu mērķi, tajā pašā laikā radot izšķirīgus notikumus

citu cilvēku dzīvēs.

Šis process skāra arī mani. Es piedzimu tālajos

krievzemes plašumos. Mani vecāki bija militāristi, kas

godīgi un kārtīgi pildīja savus pienākumus. Tādēļ

priekšniecība mūs tikpat godīgi un kārtīgi sūtīja uz

dažādiem mūsu toreizējas Dzimtenes – Padomju

Savienības nostūriem. Tā mūsu ģimene nokļuva

Ukrainā - “ziedošo kastaņu valstī”. Tur mēs

apmetāmies ogļraču apgabalā, kas smaržoja pēc rozēm.

Jāteic, ka es esmu diezgan komunikabla un ar

daudzpusīgām interesēm. Man nesagādāja īpašas pūles

atrast kopīgu valodu ar tikko satiktiem cilvēkiem.

Tamdēļ mana persona jaunajā vietā ātri iekļāvās

domubiedru kolektīvā. Mēs kopīgi apmeklējām

dažādus pulciņus, tajā skaitā balles dejas, apmeklējām

kino, kafejnīcas un teātri. Kā sacīt jāsaka, dzīve ritēja

savu gaitu.

Viss bija brīnišķīgi, tikai.... līdz vienam mirklim.

Liktenim tomēr ir savi plāni. Pavisam negaidīti priekš

maniem tuviniekiem un jo īpaši man - pašā jaunības

plaukumā liktenis mani iemeta tik smagu pārbaudījumu

purvā, ka es tajā gandrīz aizgāju bojā no pilnīgas

bezcerības un dzīvnieciskām nāves bailēm.

2

Izlaiduma klases mācību gada sākumā man sāka

uzmākties pastāvīgas galvassāpes, turklāt ilgstošas un

spēcīgas. Vecāki aizveda mani uz izmeklēšanu.

Lielākoties izmeklēšanas rezultātus ārsti apsprieda ar

vecākiem bez manas klātbūtnes. Tas mani stipri satrauca.

Neskaidras šaubas, viena pēc otras, sāka mākt manu

dvēseli. Jo visbriesmīgākā bija pilnīga neziņa.

Līdz noteiktam mirklim visi šie apstākļi mani ļoti

uztrauca, kamēr es nejauši nenoklausījos mammas un

ārsta sarunu:

- Ir taču jābūt kādai izejai?

- Protams, izeju vienmēr var atrast. Saprotiet, šis

nelielais audzējs ar laiku var pāriet progresējošā

stadijā. Un tas ir ļoti bīstami. Vēlams operāciju veikt

tagad, kamēr vēl nav par vēlu... Starp citu, Maskavā ir

ļoti laba klīnika ar labiem speciālistiem, kas

specializējas šajās problēmās. Tikai tur ir grūti tikt.

Pieraksts ir vairākus gadus uz priekšu. Bet meitenei

vajag pēc iespējas ātrāk, pati saprotiet. Savādāk...

slimības gaitu ir grūti paredzēt, it sevišķi smadzeņu

audzējam. Dažreiz cilvēks nodzīvo gadu, bet gadās arī,

ka ilgāk... Jebkurā gadījumā nevajag krist izmisumā.

Varbūt jums izdosies tikt caur paziņām vai kādiem

citiem sakariem.

Tālākie vārdi man palidoja gar ausīm. Galvā skanēja

tikai viena frāze: “Gads... Un viss!” Apkārt jautās

tukšums un nolemtība. Trokšņainā slimnīcas steiga

sāka pakāpeniski attālināties, dodot vietu pieaugošam

domu jūklim: “Nomirt pašā spēku plaukumā! Bet es

taču vēl pat nepadzīvoju... Kāpēc tieši es? Ko es tādu

sliktu dzīvē esmu izdarījusi?!” Tas bija izmisuma

sauciens. Asaras straumēm ritēja pār vaigiem. Šajā

slimnīcas ūķī kļuva neciešami sutīgs, un es skrēju uz

izeju. Bet ausīs kā briesmīga atbalss skanēja profesora

balss: “Viens gads! Viens gads... Viens!”

Svaigais gaiss ar savu reibinošo smaržu iesitās manā

sejā. Pakāpeniski es atguvos un pavēros apkārt. Pēc

lietus koki izskatījās kā pasakā - lietus lāses bija kā

mirgojoši dimantu piekariņi. Apkārtne bija tīra un

svaiga. No zemes nākošais siltums pārklāja asfaltu ar

vieglu dūmaku, radot nereālu iespaidu. Ak Dievs, cik

apkārt viss bija labi! Tas dabas skaistums, ko agrāk es

neievēroju, tagad manās acīs ieguva citu jēgu, kādu

īpatnēju daili. Visas sīkās problēmas, par kurām es tā

katru dienu pārdzīvoju, tagad likās tik muļķīgas un

nebūtiskas. Ar rūgtumu un skumjām lūkojoties uz

spožo sauli, zālītes asniņiem, klausoties jautrajā putnu

čivināšanā, es nodomāju: “Cik gan muļķīgi es iztērēju

savu dzīvi! Cik žēl, ka neguvu paveikt šajā dzīvē ko

patiešām vērtīgu!” Visi agrākie aizvainojumi, steiga,

tenkas – viss zaudēja jēgu. Tagad visi apkārtējie cilvēki

manās acīs bija veiksminieki, bet es – Nāves gūstekne.

Kādu laiku es pavadīju dziļā depresijā. Mani pārstāja

interesēt mācības, sadzīve, manas iepriekšējās

aizraušanās. No vecāku neuzbāzīgajiem jautājumiem

es vienkārši aizgāju, ieslēdzos savā istabā un apātiski

šķirstīju žurnālus un grāmatas. Man tā gribējās

izraudāties kādam uz pleca un pastāstīt, cik ļoti es

baidos nomirt, kad es vēl neesmu sākusi pat dzīvot.

Pats tuvākais cilvēks man, protams, bija mamma. Bet

kuras gan mātes sirds spētu izturēt tādu sirdi plosošu

grēksūdzi no sava bērna mutes. Kaut kā, sēžot pie galda

un esot vienatnē ar savām drūmajām domām, paņēmu

pildspalvu un uzrakstīju savas sajūtas uz papīra

gabaliņa. Man kļuva daudz vieglāk. Kopš tās reizes es

sāku rakstīt dienasgrāmatu. Ar laiku tā kļuva par manu

labāko draugu, kura pazemīgi pacieta visas pārdomas,

kas skāra manu neparasto likteni.

Vienīgais, kas vēl kaut cik mani novērsa no drūmajām

domām, bija saziņa ar draugiem. Saprotams, ka par savu

slimību es viņiem neko neteicu. Vienkārši negribēju arī

viņus redzēt ar drūmām sejām un līdzjūtības pilniem

skatieniem kā maniem vecākiem. Tas mani piebeigtu

pavisam. Mani uzjautrināja viņu komiskā pļāpāšana,

problēmu apspriešana, kuras man šķita pilnīgi absurdas

šajā dzīvē. Tagad es uz visu skatījos caur tādu kā jaunu

prizmu, ar tāda skaudīga cilvēka skatienu, kuram pašā

jaunības plaukumā jāpamet šī noslēpumainā, tā arī

neiepazītā pasaule. Kaut kas manī noteikti izmainījās, tā

it kā iekšā kaut kas salūza.

3

Kad draugiem tomēr izdevās izvilkt mani no labprātīgā

mājas aresta uz kino, tad es pārsteigta konstatēju, ka arī

filmas tagad uztveru savādāk. Toreiz tieši modē nāca

austrumu cīņas mākslas. Nesen atvērtajā kafejnīcā par

rubli vai “trīnīti” pa video drillēja pašus populārākos

“bojevikus”. Sportistu meistarība, viņu neparastie

pašizdziedināšanās gadījumi, fiziskais un gara spēks mani

ieintriģēja. Es zināju, ka tā ir aktierspēle. Tomēr mani

nepameta doma, ka daudzi sižeti ir balstīti uz reāliem

fenomenāliem gadījumiem no dzīves. Tas pamudināja

manu personu meklēt atbilstošus rakstus, grāmatas un

žurnālus. Mana acīmredzamā aizraušanās ar šiem

fenomeniem skāra arī manus draugus. Viņi ar mednieka

azartu sāka medīt šo “deficītliteratūru”, kur nu kurš

varēja.

Apbrīnojot šo cilvēku neordinārās spējas un viņu dziļo

pasaules uztveri, manī pamodās kāds iepriekš neapjausts

iekšējs spēks... Cerība, miglains priekšstats par to, ka

manas miesas nāve – tās vēl nav manas beigas! Šī

atklāsme mani tik ļoti pārsteidza un iekšēji iedvesmoja,

ka es ne tikai ātri tiku galā ar depresiju, bet pat sajutu

pavisam jaunu dzīves garšu. Lai gan mans prāts, tāpat kā

iepriekš, turpināja aptvert neizbēgamo nāvi, jo no vēža

reti kurš izveseļojas. Bet ar jauno dzīves uztveri tas mani

vairs nenomāca un nebaidīja. Kaut kas manī vienkārši

atteicās tam noticēt. Un, kas ir pats interesantākais, šī

mana neapjaustā daļa sāka neapzināti pretoties manām

drūmajām un tumšajām domām.

Šī jaunā sajūta lika man vēlreiz pārskatīt manu

nodzīvoto dzīvi, to, cik muļķīgi es to nodzīvoju. Es neko

savā dzīvē sliktu neizdarīju. Bet tas bija pilnīgi

acīmredzami, ka katru dienu, katru stundu es aizstāvēju

savu egoismu, attaisnoju savu slinkumu, tiecos nevis

iepazīt sevi, bet gan iegūt personīgo prestižu sabiedrībā,

izmantojot iegūtās zināšanas. Vienā vārdā sakot, visā

manā dzīvē, mācībās, sadzīvē slēpās tikai viena doma:

“Es, par mani un tikai man”. Un tā aptveršana, ka šajā

mazajā, šaurajā mana “es” impērijā pienāk lielās beigas, -

īsta nāve, arī radīja manī visas šīs dzīvnieciskās bailes,

šausmas, izmisumu un bezizeju, ko es tik smagi

pārdzīvoju šajās pēdējās nedēļās. Es sapratu, ka nāve nav

nemaz tik briesmīga, cik tās gaidīšana. Jo patiesībā tu

gaidi nevis miesisko nāvi, bet gan savas egoistiskās

pasaules krahu, to, uz ko ar tādām “grūtībām” tu iztērēji

savu dzīvi.

Pēc tādas atklāsmes es skaidri sapratu, ka dzīve, ko

nodzīvoju un tas, ko tajā izdarīju, - tā ir smilšu pils jūras

krastā, kur jebkurš vilnis noskalos visas manas pūles

vienā sekundē. Un nekas nepaliks, tikai tukšums, tas,

kurš jau bija pirms manis. Man likās, ka lielākā daļa

cilvēku man apkārt, tāpat kā es, iznieko savas dzīves

ņemoties ap smilšu mājām, muižām, pilīm, rūpīgi būvējot

tās, - kurš tuvāk, kurš tālāk no krasta viļņiem. Bet rezultāts

viņiem visiem nepārprotami viens – kaut kad tas viss tiks

sagrauts ar laika vilni. Bet ir cilvēki, kas sēž krastā un

vienkārši vēro visas šīs cilvēciskās ilūzijas no malas.

Iespējams pat nemaz nevēro, bet lūkojas tālumā, pāri tam

visam, uz kaut ko mūžīgu un nesatricināmu. Interesanti,

par ko viņi domā, kāda ir viņu iekšējā pasaule? Ja jau viņi

saprata šo nīcību, tātad, viņi iepazina kaut ko patiešām

svarīgu, kas patiesi ir tā vērts, lai tā dēļ iztērētu visu savu

dzīvi?!

Šie jautājumi sāka mani mocīt vairāk par visu. Tomēr

atbildes uz tiem es neatradu. Tad es pievērsos grāmatām

par galvenajām cilvēces pasaules reliģijām. Tomēr, tādi

varenie kā Buda, Jēzus, Muhameds – tie bija cilvēki, kas

jau novēroja no krasta. Bet pa kādu ceļu viņi pie tā

nonāca? Visur raksta: ar koncentrēšanos, ticību,

lūgšanām. Bet kā? Viņu pēcteču paskaidrojumi bija tik

saputroti, nesaprotami un neskaidri, ka manas smadzenes

vienkārši “miga ciet”, kad redze centās lasīt vienas un tās

pašas rindas desmitiem reižu. Pati šo cilvēces ģēniju

mācība bija interesanta, bet tā atspoguļoja vien

vispārcilvēciskās patiesības. Iespējams, galvenā zināšanu

būtība bija paslēpta starp rindām. Bet diemžēl, es taču

esmu tikai parasts cilvēks, nevis “iesvētītais”, un saprast

to ar savu prātiņu es nespēju. Kaut gan, atsevišķu rindiņu

lasīšana tik tiešām izsauca manī kaut kādas iekšējas trīsas.

Tālāk man radās nākamais jautājums. Kāpēc tik liels

daudzums cilvēku uz šīs zemeslodes ir ticīgi? Ja jau viņi

tic, tātad nākotnē uz kaut ko cer. Visās pasaules reliģijās

tiek vēstīts par dzīvi pēc nāves. Ja neņem vērā leģendas

un mītus, tad varbūt patiešām pastāv Kaut Kas, bet kas?

Kā tas izpaužas? Kādā veidā tas liek par sevi manīt?

Es centos iedziļināties šajās reliģiju problēmās, bet tās

kļuva arvien sarežģītākas. Vienīgais, ko sapratu, bija tas,

ka visas pasaules reliģijas apvieno viens – pašu cilvēku

ticības spēks, viņu tieksme iepazīt Dievu un pašiem sevi.

Un te es sev par pārsteigumu atklāju, ka to pašu savos

meklējumos centās uzzināt arī cilvēki-fenomeni, kuri jau

bija sasnieguši pirmos reālos rezultātus savā ceļā. Turklāt

daudzi no viņiem nepiederēja nevienai reliģijai. Tās bija

vienkārši gudras un talantīgas personības.

Tad “kur ir tas suns aprakts”? Kāpēc cilvēka dabā ir

tāda parādība? Kas aiz tā visa ir? Bija milzum daudz

jautājumu un niecīgs procents atbilžu. Tas mudināja

turpināt meklējumus. Pakāpeniski ikdienas dzīve sāka

normalizēties. Pat vairāk – mani pārņēma iepriekš

nebijusi apņēmība. Jo manā stāvoklī man jau tāpat nebija

ko zaudēt. Proti, vajadzēja steidzami realizēt visas savas

vēlēšanās. “Ja katru dienu izmantot pilnvērtīgi, tad tās

man spēs aizvietot veselu dzīvi,” izsakot šādu kaujas

devīzi, es sāku pastiprināti meklēt sev interesējošu

literatūru, nodarboties ar sportu, atgūt iekavēto skolas

mācībās, apmeklēt dažādus pulciņus. Visas dienas bija

pilnībā aizņemtas, un nebija pat laika domāt par slikto.

Lai gan galvas sāpju lēkmes atgādināja par briesmīgo

faktu, tomēr, nepievēršot tam uzmanību, es cītīgi

turpināju meklēt un iepazīt visu jauno, ko vēl nezināju un

nemācēju.

Kamēr vecāki centās atrast kādas iespējas, lai tiktu uz

pieņemšanu Maskavas klīnikā, mana nevaldāmā tieksme

aizveda mani uz kung-fu nodarbībām. Mūsu kompānija

nelaida garām nevienu kinolenti ar saviem austrumu cīņas

mākslu elkiem, ar trīcošu sirdi sekojot līdzi sportistu

trīskāršajiem salto, apgriezieniem, izklupieniem un

lēcieniem. Un kad mūsu pilsētā sāka vērties vaļā ušu

nodarbību sekcijas, kurās praktiski nodarbojās ar kung-fu,

mūsu kompāniju pilnībā pārņēma cīņas azarts. Mēs sākām

apmeklēt vienu sekciju pēc otras. Bet vienā sekcijā

skolotājs bija pārāk ļauns un neizglītots, citā – uzskatīja

sevi bez maz vai par Brūsu Lī, lai gan pasniedza vien

parastu brīvo cīņu ar boksa elementiem, trešajā vispār bija

kaut kāds šarlatāns un dzērājs. Mēs meklējām sev tādu

Skolotāju, kura tēls mums bija izveidojies no filmām par

austrumu cīņu mākslām. Un kā saka: “Kurš meklē, tas

atrod”. Tas, ko mēs atradām, bija mums vairāk nekā

negaidīti, jo pārspēja pat mūsu izsapņotos ideālus.

4

Mēs nesekmīgi apmeklējām vēl dažas vietas, līdz mums

ieteica sekciju, kas atradās pašā pilsētas nomalē, kādas

aizvēsturiskas šahtas rajonā. Mēs negaidījām, ka

ieraudzīsim ko labāku par to, ko redzējām centrā, bet kaut

kas mūs tomēr uz turieni vilka. Iztērējot pusi dienas

meklējumos un apjautājot veselu bataljonu vietējo

iedzīvotāju, mēs beidzot nonācām pie meklētā mērķa.

- Jā, - klusām atzinās mana draudzene Tatjana, - vieta,

protams, briesmīga. Ja mēs šeit arī trenēsimies, es

nomiršu no bailēm. Man jau tagad skudriņas skrien pār

kauliem.

Es arī sajutu vieglas trīsas, lai gan laiciņš ārā bija

diezgan silts. Pieejot pie apbružātas un laika zoba skartas

ēkas, pat visu ceļu klusējošais Slaviks neizturēja:

- Ir nu gan! Man šķiet, ka mēs esam veltīgi izšķieduši

laiku. Nevar būt, ka šajā “bedrē” kāds vēl arī trenējas?

Visticamāk, ka šeit tikai peles pa naktīm sporto.

Andrejs, kura seja un figūra attālināti atgādināja krievu

Švarcnēgera variantu, daudznozīmīgi noteica:

- Vispār jau parasti saka, ka forma atbilst saturam.

Šķiet, ka tas šoreiz kārtējo reizi apstiprināsies.

Un parāvis uz sevi veco durvju rokturi, dzirdēja

šķelmīgus vārdus, ko ar nožēlu izteica Kostja:

- O, cik acīmredzami vēl tevī

Sēž iekšā kabinetu zinātnieks.

Skanīgi smejoties, mēs ievēlāmies sporta zālē. Bet

mūsu jautrību momentāni nomainīja mēms pārsteigums,

jo zālē atradās ap sešdesmit cilvēku.

- Oho, - iesvilpās Slaviks. – Tas gan ir negaidīti!

Bet es vairs nedzirdēju draugu pārsteigtās replikas.

Mans skatiens apstājās pie gaišmataina vīrieša. Kaut gan

šis blondīns ne ar ko neatšķīrās no citiem cilvēkiem, kas

atradās pūlī, kaut kas viņā mani tomēr noteikti uztrauca.

“Ak Dievs, cik pazīstama seja,” es nodomāju. Viņa

izskats man atgādināja kādu, ko ļoti sen un ļoti labi

pazinu. Bet ko? Es pastiprināti sāku rakņāties atmiņu

dzīlēs, cenšoties atcerēties daudzās paziņas dažādās

pilsētās, visu savu daudzskaitlīgo radu saimi un visus

manu vecāku draugus. Bet manas pūles bija veltīgas. No

šīs drudžainās domu straumes mani izrāva Senseja

(Skolotāja) melodiskā balss, kurš, kā izrādījās, bija tas

pats noslēpumainais, jaunais cilvēks.

- Nu, ko, jauniesauktie, - viņš smaidot noteica, - stāvat

kā meitene pēc pirmā skūpsta. Pie mums vai nu trenējas

vai jādodas prom. Jūsu izvēle.

Šī balss!... Manam pārsteigumam nebija robežu. Es

patiešām to kaut kur jau biju dzirdējusi. Bet kur un kad?

Mūsu mazā kompānija draudzīgi devās pārģērbties. Pa

šo laiku uzmācīgās domas nekaunīgi turpināja pieprasīt,

lai es apmierinu savu neizmērojamo ziņkārību.

Gatavojoties nodarbībai, es centos iztaujāt apkārtējos par

Senseju, uzzināt, no kurienes viņš ir. Bet izrādījās, ka

neviens tā īsti neko nezina. Tas mani vēl vairāk

ieintriģēja.

Salīdzinot ar lēno Tatjanu, es ātri pārģērbos baltā

kimono un devos uz sporta zāli, kur cerēju rast atbildes.

Taču tur radās tikai jauni jautājumi. Pirmkārt, kas mani

pārsteidza, bija tas, ka šeit cilvēki bija dažāda vecuma,

aptuveni no četrpadsmit līdz piecdesmit gadiem, kas pats

par sevi bija dīvaini. Tādu savādumu mana persona nebija

redzējusi nevienā no iepriekšējām sekcijām. Es

nodomāju: “Kas gan var apvienot tik dažādus cilvēkus,

kas atšķiras gan pēc domāšanas, gan vecuma un dzīves

pieredzes? Ja tikai cīņas māksla, tad kādam gan jābūt

meistaram un psihologam, lai spētu ieinteresēt un likt

sajust viņiem visiem azartu?”

Sākoties treniņam, otra lieta, ko es ievēroju, bija ideāla

disciplīna un draudzīga atmosfēra, kas valdīja zālē. Te

neviens neko nespieda darīt, tomēr nevienam nebija pat

prātā pārkāpt disciplīnu. Katrs bez jebkādas tēlošanas

centās darboties ar pilnu atdevi, kas, salīdzinot ar mūsu

iepriekšējo neveiksmīgo pieredzi, bija patiešām

pārsteidzoši. Skatoties uz tādu masveidīgu darbu pār

saviem ķermeņiem, arī mūsu kompānija centās parādīt

sevi no labākās puses, pastiprināti pūšot, elšot un svīstot.

Bet pat šī akta laikā (kas bija ciešanu pilns manu vāji

trenēto locītavu dēļ) mani turpināja vajāt doma: “Kā gan

varēja izveidot šādu disciplīnu, tā teikt, bez pātagas un

cepuma? Ko gan visi šie tik dažādie cilvēki šeit varēja

atklāt un ieraudzīt, lai pēc tam ar tādu entuziasmu spētu

trenēt savas miesas?” Beigās mans satrauktais sievietes

prāts vēl iesaucās: “Un kāpēc visi trenējas klusējot?!”

Manai ziņkārīgajai un pļāpīgajai dabai tā patiešām bija

katastrofa. Jo es cerēju treniņa laikā uzzināt kaut pavisam

nedaudz, lai apmierinātu savu pārmērīgo ziņkāri.

Iesildīšanās beigās sempajs (vecākais skolnieks) trīs

reizes skaļi sasita plaukstas. Tas skaitījās tāds kā īpatnējs

signāls. Cilvēki sāka veidot apli, pietupjoties ar ceļiem uz

grīdas. Kad visi bija apsēdušies, centrā pavisam vienkārši

un viegli izgāja Skolotājs. Viņš sāka stāstīt stila “Tīģeris”

rašanās vēsturi un darīja to tā, it kā stāstītu nevis veselam

baram neaptēstu skolnieku, bet gan veciem, labiem

paziņām. Es pirmo reizi uzzināju, ka “Tīģera” stils – tas

ir vienīgais stils, kas ir saglabājis savu sākotnējo cīņas

garu un nav cietis no izmaiņām. Tas ir radies Ķīnā. Viens

no Šaoliņ meistariem, vērodams tīģeru uzvedību,

izveidoja savu cīņas stilu, kas atšķīrās no citiem ar

paaugstinātu agresivitāti un bīstamību. Stilam nav

sportisku sakņu. Tā cīņas gars tiek nodots no Skolotāja

skolniekam, kura apziņas stāvoklis tiek novests līdz tam,

ka viņš sāk just un “domāt” kā tīģeris. Vienīgais, kam šis

stils piekāpjas savā viedumā, ir daudz vecākais

“Drakona” stils.

- Labi, teorija ir teorija, bet, nu, laiks nedaudz arī

pastrādāt, - noteica Sensejs.

Viņš izsauca uz tatami trīs cīkstoņus, stiprus, augumā

padevušos puišus ar sportisku miesasbūvi, un

nodemonstrēja šī stila dažus aizsardzības un uzbrukuma

paņēmienus. Sākumā viņš tos nodemonstrēja tādā tempā,

kādā, pēc viņa domām, tiek veikti īsti sitieni. Godīgi

sakot, es tāpat kā daudzi citi pat nepaspēju pamanīt, kā

Skolotājs veica šos sitienus. Viss, ko paspēja piefiksēt

manas acis, bija tas, ka Sensejs pagāja garām visiem trim

cīkstoņiem, uz kādu sekundes simtdaļu novicinot ar

rokām. Es pat nesapratu, kurā brīdi puiši paspēja nokrist.

Tas

pats

notika

arī

aizsardzības

paņēmienu

demonstrēšanas laikā. Šis sitienu ātrums šķita vienkārši

nereāls. Un manas smadzenes, nevēlēdamās tam ticēt,

viltīgi nosprieda: “Varbūt viņi paši nokrita, vienkārši

tēlo”. Bet puišu grimases, izķēmotas no neciešamām

sāpēm, nebija iespējams notēlot. Sensejs mierīgi pienāca

pie viņiem un palīdzēja atjaunot elpošanu, iedurot viņiem

ar pirkstu noteiktos ķermeņa punktos. Pēc tā puiši ātri

spēja atjēgties no sāpju šoka un turpināt treniņus. Turklāt

visu šo scēnu pavadīja pārsteigtā pūļa mēma klusēšana.

Vēlāk Skolotājs sāka detalizēti stāstīt “Tīģera” stila

tehniku, lēni parādot katru kustību un sitiena veikšanas

vietu. Es klusībā nodomāju, ka šīs kustības bija pārāk

sarežģītas, lai paspētu tās veikt dažās sekundes daļās.

Sadalījušies pa pāriem, cilvēki mērķtiecīgi sāka apgūt

tikko redzēto cīņas tehniku, kā nu kurš mācēja. Netālu no

manis, smieklīgi vicinot savas īsās kājiņas un rociņas, elsa

apaļīgs vīrietis ap gadiem piecdesmit. Viņa seja ar lielo

un izvirzīto apakšlūpu, kas atgādināja lielu vareņiku, bija

akurāti noskūta. Caur biezajām brillēm lūkojās gudras

acis. Uz galvas vīdēja neliela plikpaurība ar retiem,

iesirmiem matiem. “Kas gan viņu uz šejieni ir atdzinis?”

es nodomāju. “Pēc izskata nepateiksi, ka viņš visu dzīvi

aizraujas ar cīņas mākslu... Kas gan viņam šeit ir

meklējams? Vai tiešām uz vecumdienām nolēmis apgūt

kung-fu?!”

Manas pārdomas pārtrauca Senseja balss, kas tepat

blakus pielaboja sitiena tehniku pāris jauniem, spēcīgiem

puišiem.

- Nu kurš tā sit? Nu ko gan jūs darāt, Valentīn

Leonidovič! Jūs taču esat topošais ārsts. Tev taču jāsaprot,

kāpēc tu sit, kur tu sit un kas pie tā visa notiek. Tavs

uzdevums – radīt sāpju šoku, nevis pa tukšo vicināties ar

rokām. Sitienam jānonāk noteiktā vietā, kur iet nervs vai

nervu pinums. Tam jābūt momentānam, zibenīgam. Jo

ātrāk, jo labāk. Kāpēc? Tāpēc, lai izsauktu spazmas

muskuļaudos. Radītais nervu impulss savukārt pa nervu

sistēmas refleksu kanāliem izsauks spēcīgu nervu mezgla

kairinājumu, kas neizbēgami novedīs pie traucējošām

darbībām noteiktā galvas smadzeņu zonā. Vienā vārdā

sakot, cilvēks no sāpju šoka uz laiku tiks izsists no

ierindas...

Sarunas laikā apkārt izveidojās bariņš ziņkārīgo.

Sensejs turpināja skaidrot:

- Veicot sitienu, jāņem vērā fakts, ka katram cilvēkam

ir savas anatomiskās īpatnības. Tāpēc ne visiem parasts

sitiens noteiktajā punktā spēj izsaukt šādu reakciju. Lai

gūtu simtprocentīgu rezultātu, vajag sist nevis ar taisnu

“cki”, bet pieskaršanās brīdī jāpagriež plaukstas locītava,

lai sitiens ieietu dziļāk. Tad izveidosies plaša “sakāves”

zona...

Šī sitiena punkts ir starp diafragmu un saules pinumu.

Kāpēc tieši tur? Jo tur atrodas viens no divpadsmit galvas

smadzeņu nerviem, tā sauktais, - nervus Vagus jeb

klejotājnervs. Tas ne tikai šķērso šo vietu, bet arī veido

šeit nervu pinumu, kas diafragmas barības vada atveres

tuvumā veido divus klejotājstumbrus. Bet kas ir

klejotājnervs? Tā pirmkārt ir elpošanas orgānu,

gremošanas sistēmas, vairogdziedzera, epitēlijķermenīšu,

virsnieru un nieru inervācija. Tāpat tas piedalās arī sirds

un asinsvadu inervācijā. Tādējādi, precīzi veicot sitienu

šajā vietā, tiek ļoti spēcīgi kairināta nervu sistēma, kas uz

laiku pārtrauc galvas smadzeņu sastāvdaļas – smadzenīšu

– darbības funkcijas. Bet smadzenītes, kā jau tu zini,

atbild par visu kustību funkciju koordināciju. Cilvēks

momentāni tiek dezorientēts. Tas nozīmē, ka tev ir laiks,

lai pieņemtu kādu lēmumu. Piemēram, iesist vēlreiz vai

arī aizbēgt.

Pēdējie vārdi izsauca veselu gūzmu pašpārliecinātu

smīnu apkārtējo sejās, tajā skaitā arī man.

-Kā tad, aizbēgt, tūlīt! – es nodomāju aizfantazējusies,

- Ja es prastu veikt tik graujošu sitienu, es jau nu gan, nu

gan... nu, baidīties jau nu tiešām nebaidītos!

Šajā brīdī Skolotājs paskatījās uz smīkņājošo bariņu un

nopietni teica:

- Kāpēc gan neaizmukt, ja tā ir pati labākā izvēle...

šādās reizēs. Citos gadījumos ir daudz labāk desmit reizes

dabūt pa personīgo fizionomiju, nekā kādu nosist...

atņemt dzīvību.

Šie vārdi lika man notrīcēt, un es no kauna nosarku par

savām egoistiskajām domām un iedomību. Tie lika man

ar rūgtumu atgriezties pie manas eksistences skarbās

realitātes.

- Cilvēka dzīvība ir nenovērtējams dārgums, - turpināja

Sensejs, - Jūsu uzdevums ir tikai izraisīt muskuļu

spazmas, sāpju šoku, lai novērstu nevēlamas situācijas

attīstību. Bet nekādā gadījumā sabojāt iekšējos orgānus,

salauzt ribas vai ko citu, vispār neradīt cilvēkam smagas

traumatiskas sekas. Tādēļ jau mēs arī pavadām šeit tik

daudz laika, lai iemācītos pareizu sitienu tehniku. Pretējā

gadījumā, ja tiek izdarīts spēcīgs, nekontrolēts sitiens, tas

var izraisīt organismam smagus bojājumus vai pat nāvi.

Bet kāda jēga?

...Cilvēka dzīvība ir jāciena, jo viņa vietā vari nonākt

tu pats... Iespējams, kādreiz šis cilvēks izglābs tavu

dzīvību. Nav taču izslēgts, ka ar tevi var notikt nelaime un

tajā brīdī tieši šis cilvēks var atrasties līdzās, lai sniegtu

tev palīdzīgu roku un izglābtu tevi. Jo dzīve ir

neparedzama un tajā var notikt jebkas, pat pats

neticamākais, tas, ko tu pat iedomāties nevari.

Visu atlikušo treniņa laiku mana persona atradās šīs

neuzbāzīgās lekcijas par padziļināto anatomiju un man

neizprotamās filozofijas iespaidā. Tā pilnībā pārņēma

manas domas un es atkal un atkal pārdomāju dzirdēto.

Vecākā sempaja trīs aplausi paziņoja par nodarbības

beigām. Kad visi pēc tradīcijas nostājās, viņš paziņoja:

- Dodze, rei (kas nozīmē paklanīšanos sporta zāles

cīņas garam)!

- Sensejam, rei!

Atbildot Skolotājs tikpat pieklājīgi paklanījās un

noteica:

- Tiksimies kā parasti šajā pašā laikā. Bet tagad, kam

vajag tas pārģērbjas, bet kam vajag, tas paliek.

“Nu, lūk! Bet kuram uz kurieni vajag? Kas paliks? Es

arī gribu,” es nodomāju. Grupas vairākums teciņiem

aizskrēja uz ģērbtuvēm, pa ceļam paķerdami mani sev

līdzi. Skrienot garām Sensejam, es pamanīju, ka pie viņa

piegāja tas pats apaļīgais vīrietis, kuru es ievēroju jau

treniņa laikā.

- Igor Mihailovič, - ar cieņas pilnu izteiksmi viņš

vērsās pie Skolotāja. – Es sakarā ar mūsu iepriekšējo

sarunu. Lūk, es te atnesu šo to, lai jūs...

Tālākos vārdus es jau vairs nevarēju saklausīt, par cik

man apkārt valdīja blakus skrienošo biedru smieklu un

joku radītais troksnis. Sieviešu ģērbtuvē jau pilnā sparā

plosījās emociju vētra, apspriežot īpaši spilgtus treniņa

momentus un Senseja replikas. Tas viss notika

pastiprinātā drēbju kārtu stīvēšanas procesā uz slapjajiem

augumiem.

Man blakus pārģērbās meitene ar gaišām matu cirtām.

Iepazinusies ar viņu, es pajautāju:

- Vai tu jau ilgi šeit trenējies?

- Vispār nē. Tikai trīs mēnešus.

- Un kā, vai bieži Sensejs ko tādu rāda un stāsta?

- Nu, laikam tad, kad tas ir nepieciešams... Kad viņam

ir labs garastāvoklis, tad ne to vien var ieraudzīt... Šodien

bija vēl tikai ziediņi.

“Neko sev ziediņi,” es nodomāju, “kādas tad ir

odziņas?!”

- Un kādu stilu viņš pārvalda, vai “Tīģeri”?

- Ne tikai. Esmu dzirdējusi no vecākajiem grupas

biedriem, kas te jau sen trenējas, ka Sensejs pilnībā

pārvalda “Drakona”, “Čūskas”, “Viņ-čuņ”, “Kaķa”,

“Dievlūdzēja”, “Pērtiķa” un vēl veselu rindu citu stilu,

kurus visus es vienkārši nespēju atcerēties.

Es neticīgi pašķielēju uz sarunu biedreni:

- Kad gan viņš paspēja to visu apgūt? Pēc izskata vēl

jauns vīrietis. Citi dažkārt pat visu dzīvi pavada, lai

apgūtu tikai vienu stilu.

- Es pati sākumā biju tikpat pārsteigta, - viņa turpināja,

- bet puiši saka, ka pēc Skolotāja vārdiem: “Jauns

ķermenis – tas vēl nebūt nav dvēseles vecuma

rādītājs.” - paraustot plecus, atteica mana jaunā paziņa.

- Kas gan viņš tāds ir?! – es sāku nervozēt, un vecās

domas, mijoties ar jauniegūto informāciju, atkal sāka

urdīt manu neapmierināmo ziņkāri.

- Vienkāršs cilvēks, - atskanēja atbilde.

Pārģērbusies mūsu kompānija drūzmējās pie izejas,

sajūsmā raugoties uz neparasto tehniku, ko demonstrēja

daži sportiskas miesasbūves puiši, kas turpināja strādāt

zālē ar citiem palicējiem. Tādus neviltotus un dabiski

skaistus paņēmienus, izveicīgu un plastisku izvairīšanos

mēs nebijām redzējuši pat filmās. Bet visvairāk pārsteidza

viņu kustību ātrums. “Vai tiešām pie tāda ātruma ir

iespējams vēl arī tik labi orientēties,” es nodomāju.

“Lieliski! Kur gan starp viņiem ir Sensejs?”

Bet Sensejs, kā izrādījās, mierīgi sēdēja maliņā,

pārcilādams kādu papīru žūksni un grāmatas ar piezīmēm,

ko viņam pasniedza “Vareņiks”. Blakus sēdēja vēl divi

vīrieši, uzmanīgi klausoties Skolotāja skaidrojumos.

Tālāk “Vareņiks” izrullēja karti, kas no vecuma bija

pavisam sadzeltējusi, un visi četri pārliecās pār to, kā pār

kādu neizsakāmu dārgumu. Sensejs sāka ar zīmuli kaut ko

uz tās atzīmēt, pastāvīgi visu to komentēdams un

skaidrodams. Man tik ļoti gribējās iebāzt arī savu

ziņkārīgo degunu šajā kartē, bet tajā brīdī mūs vieglītiņām

no aizmugures pastūma liela auguma puiši, kuri vēlējās

tikt ārā.

- Ei, draugi! Ko jūs šeit stāvat? Vai nezināt zāles

likumu: “Šeit vai nu trenējas vai dodas prom”. Ja gribat,

ejiet atpakaļ, trenējaties, bet, ja ejat ārā, tad ejiet,

netraucējiet citiem.

Mēs visi draudzīgi izvēlāmies uz ielas. “Aha”, skaudīgi

nodomāja mana persona, “tie tur tā arī palika, bet kas

mums, nedrīkst, vai?” Bet skaļi, protams, es neko neteicu.

5

Mēs gandrīz veselu stundu pavadījām, gaidot tās

apkaimes vienīgo autobusu, pastiprināti mīdot apkārtējo

zemes pleķīti, kas saucās “pietura”. Bet tā arī

nesagaidījām. Nācās iet uz tramvaju, kā galapunkts, pēc

vietējo iedzīvotāju mērauklas, atradās pavisam netālu, tik

vien kā trīsdesmit – četrdesmit minūšu gājiens ar kājām.

Jāteic gan, ka ņemot vērā mūsu neveiksmīgo pieredzi

vietējās apkārtnes iepazīšanā, mums ceļā pagāja vismaz

stunda pusotra. Bet šīm sīkajām nebūšanām gandrīz

neviens nepievērsa nekādu uzmanību. Visi aizgūtnēm

dalījās savos iespaidos par redzēto.

- Nu, ko, - smaidot teica Kostiks, - ejam uz nākamo

nodarbību?

Visi, kā iepriekš sarunājuši, draudzīgi atbildēja “Jā!”.

- Es nezinu, kā jūs, - sajūsmināti noteica Andrejs, kurš

starp mums bija visvairāk aizrāvies ar cīņas mākslām, -

bet man šķiet, ka es esmu atradis to, ko gribēju, vismaz

šajā etapā noteikti. Vienreizējs treniņš!

- Jā, - viņu pārtrauca Kostiks, - arī es pa šo dienu

uzzināju daudz vairāk, nekā veselu mēnesi blandoties pa

sekcijām.

Draugi piekrītoši māja ar galvām. Pēkšņi Slaviks

apstājās un, iesitis sev ar roku pa pieri, ar šausmām sacīja:

- Bļāviens! Mēs taču aizmirsām paprasīt, cik maksā

treniņi?!

Andrejs uzlika viņam roku uz pleca un augstsirdīgi

mierināja:

- Nepārdzīvo, vecīt. Es pajautāju Sensejam. Vai zini, ko

viņš atbildēja? “Jo vairāk, jo labāk. Bet ne vairāk kā

piecus rubļus, vēlams tīrās zelta monētās no cara kases”.

Visi sasmējās, bet Slaviks pat atviegloti nopūtās. Tas arī

bija saprotams. Viņš bija labs puisis, tikai nāca no

nelabvēlīgas ģimenes. Nodarbības citās sekcijās viņam

faktiski bija finansiāli nesasniedzamas. Viņam dabūt

piecpadsmit – divdesmit rubļus mēnesī, bija tas pats, kas

sadabūt veselu kapitālu. Tā, skaļi atceroties atsevišķus

treniņa momentus un Skolotāja jautros jokus, mēs pat

nepamanījām, kā bijām nokļuvuši līdz pieturai.

6

Pienāca skolas laiks. Mūs bija ļoti ieinteresējis stāsts

par klejojošo nervu un organisma inervāciju. Tādēļ

visas turpmākās dienas mūsu kompānija centās pie

bioloģijas un anatomijas skolotājiem uzzināt jebkuras

detaļas par to visu. Bet viņi neko konkrētu atbildēt

nevarēja, pasakot vien to, ka tas visdrīzāk attiecas uz

padziļināto anatomiju, ko studē augstākajās medicīnas

iestādēs. Tas vēl vairāk uzkurināja mūsu interesi par šo

tēmu un pamudināja attiecīgo literatūru meklēt caur

paziņām.

Tikmēr mana atmiņa cītīgi centās aizrakties līdz

patiesībai, kur gan es biju redzējusi Senseju. Tādēļ pat

nepaslinkoju pāršķirstīt visus ģimenes fotoalbumus.

Katram gadījumam. Tomēr manas pūles bija veltīgas.

Vispār dzīve turpināja kūsāt atbilžu meklējumos uz

neizzinātajiem jautājumiem. Knapi sagaidījuši nākamo

treniņu, mēs ļoti apdomīgi izbraucām divas stundas

iepriekš, lai nenokavētu. Kad mūsu kompānija nokļuva

līdz sporta zālei, tad ar izbrīnu konstatējām, ka nebijām

ieradušies pirmie, kaut gan līdz nodarbības sākumam

bija vēl krietna pusstunda. Tur jau stāvēja kādi

trīsdesmit cilvēki, acīmredzot tādi paši kā mēs, kas

nevēlējās palaist garām ko interesantu jau no paša

sākuma. Mūsu zēni, iepazinušies ar dažiem no

klātesošajiem, ar humoru vēlāk konstatēja, ka,

salīdzinot ar šiem bēdubrāļiem, mēs vēl samērā

veiksmīgi tiekam, jo viņiem ceļā nākas pavadīt gandrīz

vai pusi dienas, pārsēžoties vairākos transporta veidos

un vēl krietni nodeldējot zoles, mērojot ne vienu vien

kilometru kājām. Un tikai daži veiksminieki ierodas ar

personīgo auto.

- Nu ko, draugi, - konstatēja Andrejs, - varat droši

izriezt krūtis un pilnā rīklē aurot, ka mēs esam vietējie!

Drīz vien pienāca arī pats Sensejs, puišu grupas

ielenkts. Cilvēku sejās parādījās draudzīgi smaidi. Un

iepriekšējās mazās grupiņas saplūda vienotā kolektīvā,

kas draudzīgi sveicinājās ar Skolotāju un devās iekšā

atvērtajā zālē. Arī mums pielipa šī labā noskaņojuma

vilnis. Bet mūsu prieki neturpinājās ilgi.

Tikko kā bijām sākuši iesildīties, kā zālē ienāca divi

solīdi ģērbti vīrieši un, pieejot klāt pie Senseja, sāka ar

viņu kā ar vecu čomu sačukstēties par tikai sev

zināmām lietām. Skolotājs norīkoja vecākajam

sempajam vadīt treniņu, bet pats, uzmetis mēteli virs

kimono, kopā ar atnācējiem izgāja ārā. Un te arī sākās

mūsu nebeidzamās locītavu mocības.

Vecākais sempajs, acīmredzami pielāgojis slodzi

savam muskuļotajam ķermenim, iesildīšanos novadīja

tik intensīvā tempā, ka likās - mēs tiekam gatavoti

Olimpiskajām Spēlēm. Te mēs, kā sacīt jāsaka, uz

savas ādas izbaudījām milzīgo starpību starp Senseju

un viņa dozēto slodzi un vecāko sempaju, kurš līdz

Skolotāja atnākšanai centās no mums izveidot

olimpiskos čempionus ar pilnu medaļu komplektu. Tā

vai citādi, bet kad iesildīšanās beigās atskanēja

komanda atslābināties, ko sempajs nez kāpēc nosauca

par “līķa pozu”, cilvēki zālē krita uz grīdas ar tādu

troksni, tajā skaitā arī mana persona, ka patiešām likās,

ka apkārt mētājas nespējīgi miroņi. Vēlāk es uzzināju,

ka vecākā sempaja dažu komandu neparastais

formulējums bija saistīta ar viņa darbību iekšlietu

sistēmā.

Pēc šī nogurdinošā darba mēs, sekojot vecākā

sempaja

rīkojumam,

sākām

atkārtot

pamatvingrojumus: sitienus, blokus un stāju. Man

radās tāds iespaids, ka es atrados japāņu armijā, kur

zaldāti vienlaicīgi un precīzi izpildīja komandas ar

skaļiem atskaites saucieniem viņu dzimtajā valodā.

Kad zālē ienāca Sensejs, mana persona atviegloti

nopūtās. Viņš, it kā nekas nebūtu noticis, novilka

mēteli un turpināja treniņu. Ievērojis kļūdu jaunietim,

kas stāvēja pirmajā rindā, viņš korekti pielaboja:

- Pareizs sitiens jāveic, lūk, ar šo daļu, - viņš norādīja

uz vidējā un rādāmā pirksta sākuma kauliņiem. – Lūk

tā... Nedrīkst izmantot šos divus blakus pirkstus (IV un

V), jo, nepareizi veicot sitienu, var nopietni savainot

delnu.

Un, vēršoties jau pie visas grupas, piebilda:

- Nepieciešams ilgi un pamatīgi strādāt ar sevi, lai

ne tikai pareizi veiktu sitienus, bet arī nenodarītu sev

pāri un neradītu sāpes. Taisns sitiens ar dūri – kā jau

esmu agrāk pieminējis – ir viens no cīņas mākslu

pamatpaņēmieniem. Dūri var viegli savainot, ja nav

bijusi pienācīga sagatavošanās. Ja jūs katru dienu

trenēsiet pareizu sitienu, tad varat panākt to, ka

plaukstas pirkstu saliecējmuskuļa cīpslas, kas atrodas,

lūk, šeit, pārvietosies uz sāniem no II un III pirkstu

pamatfalangu locītavām tādā veidā, ka kauliņi kļūs

aizsargāti un noslēgti. Tad jūs droši varēsiet izdarīt

sitienus, nenodarot sev pāri.

Kāds pajautāja:

- Lai locītavas tā uztrenētu, vajag uzreiz sist pa kaut

ko ļoti cietu?

- Nu, kāpēc tā jāupurējas? - iebilda Igors

Mihailovičs. - Sākumā sitienus veiciet uz boksa maisa.

Vai arī, kuram tāda nav, vienkārši uz smilšu maisa. Es

domāju, ka tādu uzparikti katrs var sev mājās uztaisīt.

Bet galvenais ir pilnveidot sitienu katru dienu,

pakāpeniski palielinot ātrumu. Un neslinkot, bet strādāt

godprātīgi un ar pilnu atdevi. Tad arī rezultāts neliks

sevi gaidīt.

Treniņš beidzās ar “Tīģera” stila iepriekš apgūto sitienu

veikšanu un kārtējo jauno paņēmienu demonstrēšanu. Un

atkal jau pēc nodarbības pie Senseja “pielipa” (savādāk to

nenosauksi) šis apaļīgais “Vareņiks”. Jāteic, ka apkārt

bija daudz gribētāju papļāpāt ar Senseju un paklausīties

viņā. Bet šis vīrelis nekaunīgi izlauzās cauri pūlim ap

Senseju, kurā, starp citu, stāvējām arī mēs, un aizveda

Skolotāju maliņā, acīmredzot uzskatot savu jautājumu

svarīgāku par visu. Zaudējuši visas cerības sagaidīt viņu

sarunas beigas, mēs devāmies mājās.

7

Dažas dienas vēlāk mūs pārsteidza patīkama ziņa -

Kostja iemanījās no savu vecāku paziņām dabūt

anatomijas mācību grāmatu, paredzētu augstākajām

mācību iestādēm. Mūsu priekiem nebija gala. Sākumā

mēs, saprotams, apmierinājām savu ziņkāri par

klejotājnervu un uz saviem ķermeņiem mēģinājām

atrast tā aptuveno atrašanās vietu organismā. Kostiks,

nekautrēdamies

veica

savus

diagnostiskos

eksperimentus tieši uz Tatjanas, līdz ar to izsaucot

viņas spiedzienus un veselu gūzmu joku no mums.

Tālāk mēs ļoti rūpīgi pētījām plaukstu uzbūvi. Un pēc

tam ar acīmredzamu interesi sākām padziļināti pētīt

kaulus, muskuļus, cīpslas, nervus, orgānus un galvas

smadzenes. Nevarētu teikt, ka es agrāk to nezināju.

Vispārējos vilcienos mums to pasniedza anatomijas

stundās. Bet pirmo reizi es palūkojos uz to ar citām

acīm. Un pirmo reizi man bija interesanti to uzzināt ne

jau priekš atzīmes skolā, bet pašai priekš sevis.

Es vēlējos izzināt savus muskuļus, locītavas un

saprast, kā un kāpēc notiek kustības. Kā muskuļi

piedalās mūsu iesildīšanās procesa laikā un kā tas

ietekmē mūsu orgānus? Kas notiek sitiena laikā? Kas ir

sāpes, skatoties no fizioloģijas skatupunkta? Un kas

galu galā notiek manis pašas smadzenēs? Jāatzīst, ka

pēdējā doma bija svarīgāka par visu pārējo, jo

zemapziņā tā tomēr pastāvīgi man sekoja.

Arī mani draugi bija tikpat sajūsmināti, un, vadoties

pēc savas saprašanas, steidza komentēt redzēto. Mēs

vienbalsīgi nolēmām, ka šajā jomā esam pilnīgi profāni

un ir nepieciešams ar kolektīvām pūlēm steidzīgi

panākt iekavēto. Tam mēs pat zibenīgi izdomājām

savdabīgu kartiņu spēli. Lai varētu vieglāk atcerēties,

mēs uzzīmējām atsevišķas kartiņas ar kauliem,

muskuļiem, asinsvadiem, nervu sistēmai, limfai,

orgāniem un atsevišķi vēl galvas smadzenēm. Bet pēc

tam centāmies salikt šo miksli kopā, vienu uz otras,

konkrēti nosaucot ne tikai attiecīgo nosaukumu, bet arī

atbilstošās funkcijas. Sākumā, protams, bija grūti. Bet

mums tas viss notika ar tādiem jokiem un tik azartiskā

atmosfērā, ka gribi, negribi, iegaumēsi. Pirms nākamā

treniņa mēs noformulējām pāris jautājumus saistībā ar

biomehāniku sitiena laikā. Nolēmām tos pavaicāt

Sensejam pēc treniņa, lai rastos iemesls palikt. Bet tajā

dienā dzīve pati sagādāja mums šo iespēju, iztiekot bez

mūsu slepenā “sazvērestības” plāna.

Treniņa beigās Sensejs bija noorganizējis sparingus.

Cilvēki apsēdās uz grīdas un izveidoja lielu apli, kura

centrā pēc Senseja izvēles iznāca divi dalībnieki. Mūsu

Andrejam arī dalība nepagāja secen. Viņam pretiniekos

Skolotājs izvēlējās kādu jauniņo, tikpat muskuļotu un

ar tādu pašu ķermeņa uzbūvi. Veikuši rituālo

paklanīšanos, zēni uzsāka cīņu. Kādu brīdi cīņa bija

līdzīga. Tomēr Andrejs izrādījās nedaudz izveicīgāks

un ātrāks, kam pateicoties arī spēja uzvarēt. Senseja

piekrītošais plaukšķis nozīmēja sparinga beigas. Mūsu

puisis palīdzēja piecelties nesenajam pretiniekam.

Paklanījušies viens otram un Skolotājam, viņi ieņēma

savas vietas.

Bet, kad uz improvizētā ringa sāka nākt krietni

spēcīgāki puiši, Andrejs neizturēja. Savas tikko iegūtās

uzvaras spārnots, viņš labprātīgi pieteica savu

kandidatūru. Un... gandrīz uzreiz zaudēja. Šis apstāklis

tikai vēl vairāk palielināja viņa neapmierinātību ar

sevi. Ar viņa emocionālo stāvokli uzlādēta, mūsu

kompānija saņēma drosmi un uzprasījās pie Senseja uz

papildus nodarbībām. Uz ko Skolotājs bez iebilduma ar

smaidu atbildēja: - Jūs taču zināt zāles likumu: “Kas

vēlas trenēties, tas paliek un trenējas”.

Šajā dienā fortūna acīmredzami bija mūsu pusē,

turklāt uz nodarbību nebija ieradies “Vareņiks”, kas

mums visiem bija apnicis ar savu uzbāzību. Ceļš pie

Senseja bija brīvs, un mēs varējām mierīgi izjautāt viņu

par sev interesējošiem treniņa momentiem.

Kamēr pamatgrupa jau devās mājup, katrs no

palikušajiem trenējās pie savām sitienu nepilnībām. Tie

puiši, kurus mēs iesaucām par “fiksajiem zēniem”,

strādāja savā līmenī, mēs pārējie – savā. Bet Sensejs

sekoja līdzi visiem un koriģēja pamanītās nepilnības.

Jau patukšajā zālē viņš parādīja mūsu kompānijai

jaunus kata (cīņa ar ēnu), kurā ātrums apvienojās

sitienos, blokos, apgriezienos un straujos atkāpšanās

manevros. Kad es patstāvīgi sāku tos pildīt, negaidīti

Sensejs man pienāca klāt no mugurpuses un, uzlicis

roku uz pleca, teica:

- Tev šo nevajag darīt.

Es pārsteigta apgriezos:

- Kāpēc?

Un šajā brīdī, esot pavisam tuvu, mūsu skatieni

krustojās. Man radās tāda sajūta, it kā mani pēta no

iekšienes, no galvas līdz papēžiem, kā caur rentgenu.

Tādu skatienu es vēl nebiju sastapusi. Tas bija dīvains,

neparasts un visu redzošs.

- Tāpēc.

Šī atbilde mani nedaudz satricināja. Es stāvēju

pavisam apjukusi un nezināju, ko lai saka.

Nedaudz paklusējis, viņš piebilda:

- Pildi labāk šos kata. Sensejs parādīja sākumu

kustībām, kas līgani pārgāja no vienas nākamajās, un

to laikā bija dziļi jāelpo. Visu šo laiku es tās atkārtoju

pēc viņa gandrīz automātiski. Bet, kad viņš aizgāja

palīdzēt citiem, man galvā uzradās vesela jautājumu

gūzma: “Ko gan viņš ar to domāja? Vai tiešām viņš

zina par manu diagnozi? Bet kā?! Es nevienam no

draugiem par to nebiju teikusi, un līdz šim arī treniņos

nekādi neliku sevi manīt”. Un šajās pārdomās, sev par

pārsteigumu, veicu šokējošu atklājumu. Ja skolā,

mājās, balles dejās, man mēdza uznākt pēkšņas,

ilgstošas galvas sāpes, tad šeit, lai kā arī es

“spīdzinātu” savu ķermeni, vēl ne reizi sāpes nelika par

sevi manīt. Kāpēc? Kas tam ir par iemeslu?

Tā, iegrimusi savās pārdomās un darba procesā,

apgūstot jaunos vingrinājumus, es pat nepamanīju, kā

ap Skolotāju sanāca pārējie grupas biedri, kuri bija

pārtraukuši savas nodarbes. Un, kad mana persona

beidzot to ievēroja, tad pasteidzās pievienoties

klausītājiem, lai nepalaistu garām sev ko ļoti svarīgu. -

Sakiet, kā tiek panākta īsta sitiena tehnika, tikai ar

muskuļu treniņu? – pajautāja Andrejs.

- Nē. Tas galvenokārt ir smadzeņu treniņš, - Sensejs

atbildēja.

- Kā tas ir?

- Nu, lai jums būtu vieglāk saprotams, teiksim tā...

Muskulis – tas ir tāds mehānisms, kas pilda savu

funkciju. Tam ir attiecīga programma, kas nāk no

smadzenēm neiroimpulsu veidā. Tādu programmu

darbības rezultātā galvas smadzenēs rodas signāli, kas

izsauc muskuļu grupas saraušanos. Tādā veidā notiek

ne tikai ekstremitāšu kustināšana, bet arī sarežģīti

kustību akti. Līdz ar to mūsu treniņš ir nekas cits, kā

mērķtiecīga mūsu smadzeņu pilnveidošana, sekojoši –

arī mūsu muskuļu. Jēga tam visam slēpjas tajā - jo

labāk un ātrāk strādā “uztrenētās” smadzenes, jo labāk

un ātrāk strādā muskuļi.

- Bet, runājot par sportistu augstāko meistarību cīņas

mākslā, - sarunā iesaistījās Kostja, – es kaut kur lasīju,

ka meistari pat nepaspēj padomāt, kad sitiens jau ir

veikts. Kā tas notiek un kāpēc?

- Jā, draugi. Jūs esat skāruši ļoti nopietnu tēmu,

tomēr īsumā centīšos paskaidrot... Visa sāls ir nevis

tajā, lai vienkārši uztrenētu savus muskuļus, bet gan lai

iedomātos konkrēto situāciju, pretinieka tēlu. Un pats

galvenais – skaidri zināt, kur tu sit, kādos audos, kas

pie tā notiek organismā, kāds ir sitiena spēks un tā

tālāk. Ja cilvēks izdara sitienu vienkārši tāpat, lai to

uztrenētu, tad visas viņa pūles ir kaķim zem astes! Īsts

cīnītājs, strādājot ar makivaru, pirmkārt, strādā ar

iztēli. Viņš pavisam reāli iedomājas, kā pretinieks

uzbrūk, un šajā momentā veic sitienu, pilnībā apjēdzot

tā iespējamās sekas. Līdz ar to viņš trenē savas

smadzenes.

- Un kas tobrīd notiek smadzenēs? – pajautāja kāds

no vecākajiem puišiem.

- Smadzenes caur redzes uztveri novērtē situāciju,

analizē to un pieņem lēmumu. Tālāk tās nodot šo

informāciju uz smadzenītēm, tas ir, uz kustību centru.

Bet no tām jau caur nerviem aiziet atbilstošs signāls uz

muskuļiem. Visas šīs darbības piefiksē atmiņa. Pēcāk

cīņā cīnītājam neapzināti nostrādā šī atmiņa, bet jau

bez visām sarežģītajām analīžu un komandu ķēdītēm

smadzenēs. Sanāk, tiklīdz kā pretinieks uzbrūk, tā no

meistara jau seko neapzināta kustība. Teiksim tā, tā jau

ir cita psihes darbība, cita inervācijas darbība un cita

galvas smadzeņu darbība.

- Tas jau notiek zemapziņas līmenī, skatoties no

fizioloģijas viedokļa. – Kostjiks paspīdēja ar savu

erudīciju.

- Pilnīgi pareizi. Sarežģītās reflektorās kustību

reakcijas notiek jau beznosacījumu refleksu līmenī, - ar

smaidu noteica Sensejs un vēlāk piebilda, - Skolas

anatomijas programmā ir tādi jēdzieni kā nosacījuma

un beznosacījuma refleksi. Beznosacījuma – tie ir

ģenētiski mantoti refleksi no pašas dabas. Tieši

pateicoties tiem, notiek organisma iekšējās vides

regulācija, subjekta saglabāšana. Bet pie nosacījuma

refleksiem attiecas iegūtie refleksi, pieredzes

uzkrājuma un jaunu iemaņu rezultātā. Bet arī tie

veidojas uz beznosacījumu refleksu bāzes. Vispār

cilvēkā eksistē milzums beznosacījuma refleksu,

sakaru, reakciju, kas tiek realizēti ar muguras,

priekšējo un vidējo smadzeņu dalību, kā arī ar lielo

smadzeņu pusložu un smadzenīšu zemgarozas

apgabaliem... - Tad tas, ko Jūs mums sākumā stāstījāt,

arī ir tā lielā Māksla? – Andrejs joprojām nekādi

nespēja rimties.

- Nē. Tas vien ir tikai īstas meistarības sākuma

pakāpiens... Lielajā Mākslā galvenais darbs ir

paredzēšanā. Tas ir epifīzes darbs, kas atrodas virs

smadzenītēm, starpsmadzeņu četrkalnes apgabalā.

- Epifīze – vai tas ir vienkārši baltās vielas apgabals?

– pajautāja Kostja.

- Nē. Tas ir tā sauktais čiekurveida dziedzeris, kas

sver tikai vienu karātu. Bet tas spēlē milzīgu lomu

organisma funkcionēšanas spējās. Tā ir viena no

noslēpumainākajām galvas smadzeņu daļām un cilvēkā

vispār. Diemžēl pagaidām zinātnei par tās patiesajām

funkcijām nekas nav zināms.

- Bet kam ir zināms? – painteresējās Kostja.

- Kam vajag, tam arī ir zināms, - ar viltīgu smaidu

atbildēja Sensejs un turpināja, - Tad lūk, strādājot ar

paredzēšanu, meistars zemapziņā iegūst spēju notvert

pretinieka domas. Tas nozīmē, ka pretinieks tikai

padomāja, ka vajag izdarīt sitienu, lūk, tur, kad

meistars jau veic kontrpasākumu, un tieši tādu, kāds ir

nepieciešamas. Tas viss notiek neapzināti un vienā

mirklī.

- Interesanti, vai ar tādām neapzinātām “zibenīga

ātruma” izpausmēm saskaras tikai cīņas mākslu

meistari? – domīgi pajautāja Andrejs.

- Kāpēc? Ne tikai. Daudzi cilvēki ļoti bieži saskaras

dzīvē ar šīm psihes parādībām. Vieniem tas notiek,

pateicoties ilgiem speciāliem treniņiem. Pieņemsim,

cirka mākslinieki, kas ķer milzīgā ātrumā lidojošus

nažus, bultas un tamlīdzīgas lietas. Citi uz savas ādas

dzīvē izbaudījuši šādu beznosacījuma refleksu darbību.

Piemēram, kad cilvēku kaut kas stipri nobiedē, kaut vai

suns. Viņš var momentāni izpildīt veselu sēriju kustību.

Un tikai pēc tam, kad briesmas jau ir garām, aptver, cik

ātri viņš to ir izdarījis. Šī spēja jau sākotnēji ir ielikta

cilvēkā. Jo savādāk viņš nebūtu izdzīvojis tajos tālajos

laikos, kad glābās bēgot no mamuta, zobenzobu tīģera

vai cita plēsoņas.

Mēs stāvējām klusēdami, Senseja stāstītā iespaidoti.

Šajā mirklī pie durvīm kāds pieklauvēja. No

pārsteiguma man iekšā uz kādu sekundi viss sarāvās.

Laiks jau bija par vēlu vakara pastaigām. Sensejs, mūsu

kompānijas uzmanīgo skatu pavadīts, mierīgi piegāja

pie durvīm un atvēra tās.

- O, cik labi, ka es tevi vēl sastapu, - paspiedis roku,

viņu sveicināja kāds vīrietis. – Es jau taisījos braukt pie

tevis uz mājām. Te tāda lieta...

- Tūlīt, pagaidi mirklīti, - noteica Sensejs un, jau

vērsdamies pie mums, teica, - Draugi, pastrādājiet vēl

piecpadsmit minūtes un tad pa mājām!

Jau pēc pusstundas mēs stāvējām uz ielas, gaidīdami

pārējos. Igors Mihailovičs aizslēdza sporta zāli un,

steidzīgi no mums atvadījies, kopā ar šo vīrieti

aizbrauca mašīnā.

“Nu lūk,” es dusmojos pati uz sevi, “gribēju Senseju

izjautāt par viņa noslēpumaino “Tāpēc”, bet nesanāca.

Vajadzēja jau sporta zālē to izdarīt. Bet tur visapkārt

bija ziņkārīgi klausītāji. Ak, neraža!”

Kad braucām mājās, katrs domāja par kaut ko savu.

Un tas nebija nekas neparasts, pēc tādiem treniņiem ir

par ko padomāt. Kāds domāja klusējot, bet kāds izteica

savas domas skaļi. Andrejs gandrīz pusceļu centās mūs

pārliecināt, bet drīzāk gan pats sevi, ka šīsdienas

zaudējums sparingā bija vistīrākā nejaušība.

- Žēl, ka man nebija līdzi nunčaku. Nu nekas, es tos

paķeršu līdzi uz nākamo treniņu. Tad gan parādīšu īstu

klasi!

Skats patiešām solījās būt iespaidīgs, jo mēs zinājām, cik

labi Andrejs strādāja ar nunčakiem. Tas bija viņa

jājamzirdziņš.

8

Šo treniņu mūsu kompānija gaidīja kā vēl nekad. Mēs

atbraucām krietni agrāk. Sporta zāle bija vaļā. Daži puiši,

jau pārģērbušies, viegli iesildījās. Sensejs stāvēja maliņā,

aizrautīgi sarunādamies ar kādu garu, pavecu vīru. Šis

večuks bija tik tievs, ka kimono uz viņa karājās kā uz

pakaramā. Netālu, kopā ar vīriešu grupiņu stāvēja

“Vareņiks”. Bet viņa sejas izteiksme norādīja uz to, ka

viņš pat nedzirdēja savu sarunas biedru jokus. Likās, ka

viņa ausis bija pārvērtušās vienotā eholatorā, kas uzķēra

vissmalkākās skaņas no Senseja un izstīdzējušā večuka

puses. “Uh,” es sašutusi nodomāju, “atkal viņš te!”.

Aiz mums skaļi ienāca daži puiši pacilātā

garastāvoklī, kas trenējās mūsu sekcijā. Ar viņiem kopā

lepni iesoļoja nekopta izskata vīrietis, ap gadiem

četrdesmit, nosmulētā apģērbā un ar nedēļu veciem

bārdas rugājiem uz sejas. Puiši sasveicinājās ar Senseju

un ar acīmredzamu labpatiku paziņoja:

- Mēs te satikām tādu interesantu cilvēku,

ekstrasensu... Iepazīstieties, Vitālijs Jakovļevičs.

Pēc šiem vārdiem pinkainais vīrietis cēli paklanījās

un atkal ieņēma savu pašapmierināto pozu.

- Viņam piemīt neparastas spējas, kuras viņš labprāt

piekrita nodemonstrēt mūsu kolektīvam...

Sensejs, atbildot šim žestam, arī pieklājīgi

paklanījās:

- Būtu diezgan interesanti to paskatīties.

- Un diezgan pamācoši, - daudznozīmīgi piebilda

Vitālijs Jokovļevičs, kā zīmi paceldams rādītājpirkstu.

Apkārt sarosījās viss mūsu milzīgais ziņkārīgo pūlis.

Tikmēr “ekstrasenss”, kurš izskatījās ļoti pārliecināts

par savām spējām, no jakas ieplēstās kabatas izvilka

parastas galda karotes, pārsietas ar netīru lupatas

gabalu.

- Kā tu domā, - Kostja klusi pavaicāja Andrejam, -

no kurienes šis neandertālietis dabūja cilvēku

civilizācijas priekšmetus?

- Nospēra laikam kaut kur, - vienaldzīgi atbildēja

Andrejs.

- Interesanti, vai viņš vispār zina, kā tie jālieto? –

nosmīkņāja Kostjiks.

Šajā mirklī Vitālijs Jakovļevičs, noģērbies līdz

jostasvietai un atkailinājis savu ar tauku krokām

apaugušo vēderu, cītīgi sāka lipināt karotes ar

muguriņām sev uz krūtīm. Mūsu puiši no smiekliem

iespurdzās, bet Kostja vēl noteica:

- Ir nu gan! Ne velti saka, ka mežoņa rokās tehnika

– vien metāla kaudze!

Pūli pāršalca viegls pārsteiguma vilnis. Karotes tik

tiešām pielipa, un “ekstrasenss” jau svarīgi pastaigājās,

izgriezis krūtis tā, it kā tās būtu nokarinātas ar medaļām

“Par varonību”.

Kāds no puišiem pajautāja:

- Kā Jūs to darāt? Kā to var izskaidrot?

Likās, ka tieši šo jautājumu Vitālijs Jakovļevičs arī

gaidīja. Viņš ar acīmredzamu labpatiku sāka pamācoši

stāstīt par bioenergoinformatīvajiem laukiem, cilvēka

bioloģisko magnētismu, par tā fenomenālajām

izpausmēm, kas atklājas tikai izredzētiem cilvēkiem,

un par visuvareno tā iedarbības spēku. Viņa runa

pakāpeniski sasniedza apogeju. Staigādams pret

pārsteigto publiku ar pliku torsu, nokarinātu ar karotēm

un pārliecinoši vicinot rokas, “ekstrasenss” uzbudināts

deklamēja:

- Šis spēcīgais pulsējošais fluīds, radīts ar Pasaules

Kosmisko Saprātu, iemieso sevī pēdējo gara

pilnveidošanās pakāpi. Tas spējīgs ar savas auras spēku

aptvert cilvēka apziņu. Un var ne tikai atdalīties no

cilvēka ķermeņa, bet arī eksistēt ārpus ķermeņa, kopā

ar viņa dvēseli. Es pat teiktu, eksistēt ārpus realitātes,

turklāt pilnīgi apzināti. Akumulējis šī kosmiskā fluīda

enerģiju, es sevī atklāju nebijušas pārdabiskas spējas.

Es saņēmu nenovērtējamu magnētisma, gaišredzības

un dziedināšanas dāvanu. Manai brīnumainajai

dziedināšanai pa spēkam ir uzveikt visas slimības. Es

ārstēju ar visuresošo un visur iekļūstošo dubulto fluīdu

plūsmu, kas ir visa varenā Kosmosa energoinformatīvā

lauka pirmatnējais avots. Ar savu pozitīvo polu es

atjaunoju spēkus, ķermeni, cilvēka auru, kā arī noņemu

lāstus, “ļaunu aci”...

Es ievēroju – kaut gan šī savdabīgā lekcija man bija

ne visai saprotama, tomēr domas sāka meklēt tajā

manas iespējamās izveseļošanās variantus. “Bet ja nu

viņš spēs mani izārstēt?! Lai gan tam ir grūti noticēt,

bet tomēr...” Šīs miglainās cerības spārnota, es sāku ar

lielu uzcītību klausīties “ekstrasensa” pārliecinošajā

runā, jau vairs nepievērsdama uzmanību viņa ārējam

izskatam.

- Mans spēks atbilstoši manai pilnveidei kļuva

milzīgs... Lūk, pārliecinieties paši. Tā ir viena no tā

izpausmēm, - viņš norādīja uz pielipušajām karotēm.

Turklāt varēja novērot dīvainu skatu. Ar katru noieto

apli ap klausītāju pūli, viņš arvien vairāk un vairāk

izgāza vēderu, viegli atliecoties atpakaļ kā pingvīns. Es

paskatījos uz Senseju, viņš stāvēja ar sakrustotām

rokām uz krūtīm un nedaudz noliektu galvu, šķiet, jau

noguris klausīties. Viņa sejā bija ironisks smīns.

- Es sasniedzu šo pilnību, pateicoties slepenām

zināšanām, kuras virs Zemes nevienam nav pieejamas,

izņemot izredzētos. Uz šīs slepenās informācijas

pamatiem es izveidoju savu personīgo garīgās

izaugsmes sistēmu. Tomēr tā ne katram parastam

mirstīgajam ir pieejama. Pat tas, kurš ar milzīgām savu

grēku izpirkšanas pūlēm un atteikšanos, nonāks līdz

manas pilnības kāpņu desmitajam pakāpienam, nevarēs

patstāvīgi atklāt šo vareno zināšanu noslēpumu. Tāpēc

ka tas atklājas tikai izredzētākajiem no izredzētajiem.

Jo tikai tādiem cilvēkiem kā es, kas mācējuši savienot

mirstīgo miesu ar vareno garu, Visuma Saprāta garu,

piemīt Dieva visvarenība!!!

Liekas, pie šiem vārdiem Senseja nervi neizturēja.

Spriežot pēc viņa vieglajām ķermeņa trīsām, man likās,

ka viņš tūlīt neizturēs un iekraus viņam no visas sirds

tā, ka šo “atsūtīto” neglābs pat viņa izlielītais spēks.

Bet pretēji manām prognozēm, Sensejs vien ļoti

skaidri, uzsvērdams katru vārdu, noteica:

- Cienītais, vai jūs neuzņematies pārāk lielu

atbildību? Pagaidām jūs vēl nenodemonstrējāt neko

tādu, kas apstiprinātu jūsu vārdus.

- Kā nenodemonstrēju?! – ar sašutumu uzklupa

Vitālijs Jakovļevičs. – Tu ko, šito neredzi?!

- Tas viss ir nieki, - turpināja Sensejs. – To var

jebkurš un katrs. Un nekā šeit tāda neordināra un

pārdabiska nav... Vienkārši mazgāties biežāk vajag.

Viss bars uzsprāga smieklos. Bet Kostjiks, iesitis sev

pa pieri, iesaucās:

- Tiešām! Atcerējos, es lasīju par šo triku. Viņam

vienkārši miesa ir slapja un lipīga, tāpēc arī karotes

pielipa.

“Visa Kosmosa un šīs Zemes Turētājs” vēl vairāk

iekarsa no niknuma un gandrīz vai iekliedzās pa visu

zāli, vēršoties pie Senseja:

- Tu vēl esi pārāk jauns, lai spriestu par tādām

varenām zināšanām! Ko gan tu vispār māki, izņemot kā

ar kājām vicināties...

Sensejs cieši paskatījās uz viņu. Tad piegāja un

viegli noņēma vienu no karotēm, kas slīdēja pa viņa

krūtīm. Visi apkārt pamira. Skolotājs izstiepa uz

priekšu roku, turot aiz karotes šaurā galiņa, un sāka

veikt dziļu elpošanas vingrojumu sēriju. Pēc minūtes

viņa seja atslābinājās, emocijas pazuda. Acis

izmainījās un, kā man likās, kļuva tik dziļas kā

bezdibeņi. Viņš uz dažām sekundēm sastinga,

uzmanīgi lūkodamies uz karoti. Viņa siluets kļuva

līdzīgs varenam skulptūras tēlam. Un šajā mirklī karote

sāka ātri liekties kā mīksts, vīstošs stiebrs. Radās

iespaids, ka tā bija taisīta nevis no cieta metāla, bet gan

no kādas plastiskas struktūras. Es neticēju savām acīm.

Neticami, bet fakts!

Sensejs dažās sekundes daļās atkal atgriezās savā

iepriekšējā veidolā un mierīgi sacīja apstulbušajam

Vitālijam Jakovļevičam, atdodot saliekto karoti:

- Kad jūs spēsiet mums nodemonstrēt kaut vai šo

triku, tad mēs labprāt paklausīsimies jūs tālāk.

Un strauji pagriezies pret grupu, Sensejs piebilda:

- To zināšanai, kuri vēl nav pārģērbušies, - treniņš

sākas pēc divām minūtēm. Kurš nepaspēs, tas pildīs

sodiņu (tā pie mums saucās divdesmit atspiedieni no

grīdas par nokavēšanos).

Izdzirdot šos vārdus, mēs aizsteidzāmies uz

ģērbtuvēm, apdzenot cits citu, tā arī nenoskatoties līdz

galam pašu interesantāko, kā gan atjēdzās no šoka šis

“bomzītis-dieveklītis”.

- Vecākais sempaj! Kāpēc zālē nepiederošas

personas?! – aizmugurē atskanēja Senseja balss.

Visu iesildīšanās laiku es domāju: “Kā gan es varēju

pieļaut tādu domu, ka šis bomzis var man kā palīdzēt?!

Eh... Bet no otras puses, manā bezizejas situācijā atliek

tik vien, kā ticēt brīnumam un cerēt uz labu laimi. Te

jau ķeries pie jebkura salmiņa, lai tikai izdzīvotu.

Tāpēc arī panisko un iekšējo baiļu dēļ rodas tik

muļķīgas domas. Nē. Jāsaņem sevi rokās. Es tik un tā

atradīšu šķirbiņu, pa kuru izglābties. Es pacentīšos

izdzīvot. Tikai nevajag zaudēt cerības un ir jācīnās līdz

pašam galam!” Pats dīvainākais bija tas, ka mana ciešā

pārliecība balstījās uz kādu dziļu sajūtu zemapziņā, uz

to Kaut ko, ko es tik ļoti meklēju. Bet tas viss balstījās

uz miglainiem minējumiem.

Šajā laikā beidzās iesildīšanās un mēs ķērāmies

atstrādāt “bāzi” vecākā sempaja vadībā. Sensejs sēdēja

uz sporta soliņa un kaut ko apsprieda ar izstīdzējušo

večuku. “Ak, ja varētu paklausīties, par ko gan viņi

runā,” nodomāja mana persona. Acīmredzot tādas

ziņkārīgas domas bija ne tikai manā galvā. “Vareņiks”,

lai gan jau sirms vīrietis, bet visu laiku treniņa procesa

gaitā it kā netīšām centās ieņemt vietu tuvāk Sensejam.

Katru reizi tā rīkojoties, viņš manī izsauca

neaprakstāmas skaudības un greizsirdības jūtas. Un,

spriežot pēc manu biedru pārmetošajām sejām, ne tikai

man vienai.

Troksnī un monotonajā pamatbāzes sitienu

izpildīšanā un to skaļajā uzskaitīšanā, es atkal iegrimu

savās domās. “Kā gan Sensejs iemanījās saliekt karoti?

Un kāpēc viņš šo fenomenu nosauca vienkārši par

triku? Jo, ja tas bija triks, tad, pēc manas saprašanas,

tam vajadzēja pamatīgi sagatavoties. Bet viņš ar vienu

skatienu vienkārši paņēma un salieca to”.

Varētu teikt, ka es tam vienlaicīgi gan ticēju, gan

neticēju. Ticēju, jo biju kaut kur lasījusi par tādiem

cilvēkiem-fenomeniem, kuriem piemita tādas spējas.

Es atcerējos aprakstu par cilvēkiem – magnētiem. Bet

pie viņiem lipa klāt jebkuri priekšmeti, neatkarīgi no

kāda materiāla tie bija izgatavoti: koka, metāla,

plastmasas. Atceros, ka mani izbrīnīja tas, kādu svaru

šie cilvēki spēja piekļaut – vairāk par desmit

kilogramiem!

Paradoksāli, bet es neticēju tieši pati savām acīm,

neticēju tam, ko redzēju, tā teikt, “dzīvajā”. Precīzāk,

šī neticība vairāk attiecās uz paša šī fakta realitātes

pieņemšanu. Visapkārt bija vieni vienīgi minējumi. Es

saprastu, ja visu mūsu pūli būtu nohipnotizējuši,

iepriekš iegalvojot, ko mēs tūlīt ieraudzīsim. Bet

Sensejs vienkārši klusējot ņēma un to izdarīja. Kā?!

Neskatoties uz to visu, pats šādas parādības

iespējamais fakts man bija ļoti svarīgs. Tā bija Senseja

zināšanu izveidota stingra un pagaidām man neizzināta

platforma. Pie tās tad arī mana zemapziņa stingri

turējās, visādi pretojoties atgrūdošajām domām. Es

nezinu kāpēc, bet es sāku uzticēties šim interesantajam

cilvēkam. Jebkurā gadījumā, viņš skaidri zināja, kur ir

patiesība un kur - izdomājums

Pēc “bāzes” beidzot iestājās mūsu kompānijas ilgi

gaidītais moments. Šo treniņa daļu mēs nosacīti

dēvējām par “brīvo programmu”, tā kā šeit cilvēki,

sadalījušies pāros, pēc savas vēlēšanās pildīja vecos

paņēmienus vai arī kādus īpašus paņēmienus no

iepriekšējās nodarbības. Andrejs paņēma nunčakus un,

mūsu ziņkārīgo skatu pavadīts, piegāja pie Skolotāja.-

Vai var kaut ko pasākt pret nunčakiem?

- Un tu māki ar viņiem rīkoties? – ar smaidu atjautāja

Sensejs?

- Un kā vēl! – pašapmierināti palielījās Andrejs. – Es

jau četrus gadus tos no rokām neizlaižu. Varētu teikt

guļu un ēdu ar tiem.

Un Andrejs demonstratīvi pagrieza dažas, pēc mūsu

domām, sarežģītas kustības.

- Nav slikti, - atteica Sensejs.

- Un tomēr, vai var kaut ko pasākt pret nunčakiem?

– atkārtoja savu jautājumu Andrejs, acīmredzami

provocēdams Skolotāju.

- Protams... Uz katru Vidžaju atradīsies Radža.

- Ko, ko? – nesapratis pārjautāja Andrejs.

- Es saku, ka pret katru spēku atradīsies pretspēks.

Nunčaki arī nav izņēmums.

- Bet vai jūs varat to parādīt?

- Varu... Bet tā nebūs godīgi, ka tu ar nunčakiem pret

mani... Atrodi sev vēl kādu.

Mēs pārsteigti saskatījāmies. Tomēr, neskatoties uz

to, Andrejs aizgāja meklēt sev pārinieku, bet mūsu

kompānija devās sadabūt vēl vienu cīņas ieroci.

Diemžēl nunčaku nevienam vairāk nebija. Toties

sporta inventāra telpā mēs atradām daudz divmetrīgu

šķēpu.

Ja ieroci atradām viegli, tad ar pārinieka meklēšanu

Andrejam veicās daudz grūtāk. Vecākie puiši

kategoriski atteicās no piedāvājuma piedalīties šajā

cīņā, klusībā pajokojot: “Nē, puis. Tu labāk kaut kā

pats tiec galā”.

Beigās Andrejam izdevās pierunāt kādu vīriņu, kurš

bija no jauniņajiem. Tajā laikā Sensejs joprojām

mierīgi sarunājās ar tievo večuku baltajā kimono.

- Lūk, atradu! – Andrejs priecīgi paziņoja

Skolotājam.

- Atradi, labi. Lai vecākais sempajs ir mūsu

sekundants... Pēc viņa signāla sāciet pilna kontakta

uzbrukumu. Viss skaidrs?

Andrejs tikai to vien gaidīja. Viņš acīmredzamā

labpatikā pamāja ar galvu. Sensejs izgāja vidū. Andrejs

nostājās Sensejam pretī, bet vīrietis ar šķēpu ieņēma

pozīciju no Skolotāja pa labi aizmugurē. Iestājās

aizraujoša pauze. Visi dalībnieki bija kaujas gatavībā,

izņemot Senseju. Viņš stāvēja atslābinājies, domājot

par kaut ko savu, un vieglītēm spēlējās ar melnās jostas

galiņiem, kas bija izšūti ar zelta hieroglifiem.

Pēc vecākā sempaja dotā signāla, Andrejs strauji

devās tiešā uzbrukumā, griežot nunčakus tik ātri kā

iedarbināts propellers savus spārnus. Tajā mirklī vīriņš

strauji pieskrēja un, atvēzējis šķēpu, bija gatavs veikt

sitienu. Tālākie notikumi risinājās vien dažus mirkļus.

Sensejs no uzbrukuma brīža vispār nebija mainījis

pozīciju - kā stāvēja dziļa domātāja pozā, tā arī stāvēja.

Bet, tiklīdz kā abi pretinieki sasniedza kritisko punktu

attiecībā pret viņa ķermeni, viņš, nemainot pozu, strauji

pacēla roku uz priekšu. Ja to tā var saukt – “pacēla”, jo

patiesībā roka izlidoja kā uzbrūkoša čūska. Nunčaki

apgriezās, tad pagriezās ap roku un aizlidoja uz otra

pretinieka pusi. Skolotājs pavadīja tos ar plaukstas

locītavas pagriezienu, nedaudz pamainot lidojuma

trajektoriju. Nunčaki gaisā veica pusapgriezienu,

iztaisnojās kā koks un ar galu trāpīja tieši pa pieri

aizmugurē uzbrūkošajam vīrietim. Otra nunčaku daļa,

turpinot lidojumu, atsitās pret šķēpu. Un šķēps,

atbilstoši mainījis savas kustības trajektoriju, trāpīja

tieši Andrejam pa galvu. Kā rezultātā abi bēdu brāļi

neveikli novēlās uz grīdas, pat nesaprotot, kas notika.

Bet Sensejs turpināja domīgi stāvēt, tā it kā apkārt

notikusī jezga viņu nemaz neskartu. Pēcāk

noskurinājies viņš gādīgi pajautāja saviem bijušajiem

“pretiniekiem”:

- Nu kā, puiši, stipri sasitāties?

- Nē, - apjucis atbildēja Andrejs, pastiprināti

berzējot uztūkušo punu uz pieres. – Normāli...

Vīrietis arī pamāja.

- Atvainojiet, es nedaudz neaprēķināju.

Un, pieejot pie sava nesenā sarunu biedra, teica tā, it

kā nekas nebūtu noticis:

- Jūs zināt, man radās grandioza ideja! Bet kā būtu,

ja...

Šajā mirklī cīņu vērojošais pūlis iedūcās joku,

pārsteiguma un pārspriešanas troksnī par tik ātro cīņu.

Bet viens no vecākajiem puišiem, kuram Andrejs

piedāvāja būt par pārinieku, ar smiekliem noteica:

- Kā tad, Sensejs neaprēķināja, gaidi vien! Nekas,

vīri, turieties! Mēs caur tādiem “nepareiziem”

aprēķiniem, pateicoties savai muļķībai, jau ne reizi

vien esam gājuši cauri.

Kad Andrejam beidzot pielēca, kas notika, viņš

vienkārši nobeidza Kostjiku un Slaviku ar vienu un to

pašu jautājumu: “Kā gan tas var būt? Hops... un ar

vienu kustību, pat ne ar sitienu?!” Uz ko Kostjiks

apmulsis atbildēja:

- Kā lai mēs zinām? Lūk, Sensejs, viņam arī paprasi.

Bet Sensejs līdz treniņa beigām bija aizņemts vai nu

ar jaunu paņēmienu demonstrēšanu, vai strādājot ar

vecākajiem puišiem pie sarežģītiem sitieniem, vai arī

atbildot uz nebeidzamajiem jautājumiem, bet treniņa

beigās - sarunai ar večuku. Tomēr Andrejs uzstādīja

sev mērķi, lai ko tas maksātu, noskaidrot visu tieši

šodien.

Tāda iespēja mūsu kompānijai radās tikai tad, kad

beidzās papildus nodarbība. Mēs ātri pārģērbāmies un

nostājāmies pie durvīm kā sargi, stingri nolēmuši

panākt savu. Bet izrādījās, ka mums ar Igoru

Mihailoviču un viņa puišiem ir pa ceļam līdz pašai

pieturai. Ejot mēs tad arī ķērāmies pie iztaujāšanas.

- Kā jūs tā varējāt ar vienu kustību uzvarēt divus

pretiniekus, turklāt vēl ar tādiem ieročiem? – Andrejs

uzdeva savu izciesto jautājumu.

- Ieročiem nav nozīmes. Tā ir tehnika, kas izmanto

pretinieka spēku. Starp citu, tā tiek izmantota daudzos

stilos, piemēram, “Aikido”, “Džiu-džitsu”, “Viņ-čuņ”

un citos. Vajag tikai noķert mirkli un tūlīt to izmantot.

- Tas tā kā būtu skaidrs. Bet šajā gadījumā, kādu stilu

jūs izmantojāt?

- Nu, tā, - paraustījis plecus, viltīgi atbildēja Sensejs,

- no visa pa druskai.

- Un tomēr? – nevarēja rimties Andrejs.

- Nu, šeit tik vien kā vajag zināt fizikas inerces

likumu, smaguma centra sadalīšanu biomehānikā un

nedaudz no “Čūskas” stila.

- Oho! – nosvilpās Andrejs.

- Bet tu kā gribēji? Viss diženais ir līdz

smieklīgumam vienkāršs, bet tiek sasniegts ar

smagām pūlēm.

Kamēr Andrejs apdomāja šo frāzi, Slaviks ātri

pajautāja:

- Bet efektu ar karoti var kaut kā izskaidrot?

- Protams, ka var, - smaidot sacīja Sensejs. –

Neviens noslēpums uz zemes nav tāds, lai kādreiz

netiktu atklāts.

- Un kas tas bija?

- Tas viss ir nieki. Nav šeit nekā neparasta, parasts

cigun, precīzāk, viena no tā modifikācijām.

- Bet kas ir cigun? – savukārt es painteresējos.

- Es kaut kur lasīju, ka tā ir vienkārši elpošanas

vingrošana, - iespraucās Kostja.

- Jā, daudzi tā uzskata, - atbildēja Igors Mihailovičs.

– Bet patiesībā cigun – tā ir meditatīva elpošanas

sistēma, ar kuras palīdzību cilvēks spēj vadīt savas

apslēptās psihofiziskās iespējas. Kaut gan patiesībā tas

ir viens no visvienkāršākajiem elpošanas prakšu

veidiem.

Šī frāze ieinteresēja visu mūsu kompāniju. Man

iekšēji pat kaut kas sāka kņudēt, izdzirdot šos vārdus.

Bet tikko kā atvēru muti, lai pajautātu, kā gan to var

iemācīties, kā sarunā iejaucās Kostja ar savu iemīļoto

tukšvārdības manieri.

- Jā,

Sasniegt varētu es daudz,

Ja tik stingrs pamats būtu.

- O, aizraujies ar Johanu Volfgangu Gēti, - Igors

Mihailovičs uzķēra. – Tad, ja tu lasīji, tur ir arī tādas

rindas:

...viedais teica:

Garu valstība ir blakus, durvis aizslēgtas tai nav,

Bet pats tu akls un miris tevī viss.

Kā jūrā nomazgājies rīta ausmā,

Mosties - šī valstība tepat, vien ienāc tajā.

Šajā brīdī vajadzēja redzēt Kostjika izbrīnīto sejas

izteiksmi. Viņš bija tik pārsteigts par dzirdēto, ka

uzreiz pat neattapa, ko lai saka. Jo tas bija pirmais

cilvēks viņa dzīvē (pēc vecākiem, protams), kurš deva

prettriecienu viņa paša “augsti intelektuālajam”

līmenim. “Tā viņam arī vajag,” es ļauni nopriecājos

savās domās, “savādāk stumda ar degunu mākoņus,

domā, ka viņš vienīgais tāds erudīts”.

- Es esmu izlasījis ne mazums grāmatu, - “Filozofs”

jebšu Kostjiks sāka aizstāvēties. Vairāk gan viņš

aizstāvēja savu lepnību nekā sarunas tēmu. – Tajās

aprakstītā garu pasaule – tā ir tikai pasaka bērniem.

- Kas zina, - vienaldzīgi atbildēja Sensejs, turpinot

citēt Gēti:

Slāpes neremdina pergamenti.

Starp grāmatu lapām gudrības atslēgas nav.

Kas ar ikvienu domu pēc dzīves noslēpumiem

tiecas,

Tas dvēselē savā šo avotu rod.

- Hm, viegli teikt “avotu rod”, - noteica Kostjiks un,

nedaudz paklusējis, piebilda – Kā teica Moljērs:

Ne viss tiek piepildīts, ko gribējusi dvēsele,

Starp iecerēm un darbiem nav ceļa īsa.

- Ko es dzirdu? – jokodamies teica Sensejs, -

No galējībām saprātība bēg

Pat gudrajam būt pieticīgam vēl.

- Kaut kas pazīstams...

- Tas arī ir Poklēns, viņa izteikumi no “Mizantropa”.

- Kas, kas?

- Nu, Žans Batists Moljērs. Viņa īstais uzvārds ir

Poklēns.

Pat ielas laternu gaismā bija redzams, kā Kostjiks

nosarka līdz pat ausu galiem.

- Bet... bet... Austrumu gudrība vēsta, ka patiesa

saprātība sastāv no tā, ka pie jebkuras lietas sākuma,

jāparedz tās beigas.

- Pilnīgi pareizi. Tas nozīmē, ka runa ir par to, ka

cilvēks ir domājoša būtne un viņa galvenais spēks

slēpjas domās. Pat mūsdienu pasaulē, runājot

zinātnieku vārdiem, piemēram, tā paša Ciolkovska, var

atrast tam apstiprinājumu: “Izpildījuma priekšgalā ir

doma, bet pareiziem aprēķiniem - fantāzija”. Kā tu

redzi, cilvēciskajā faktorā gadsimtu gaitā nekas nav

mainījies. Un kāpēc? Kā trāpīgi atzīmēja Valentīns

Sidorovs:

Domu daba ir tava

daba.

Izpratīsi domas – sevi

izpratīsi tu.

Un būs vara tev pār sevi

pašu.

Visa lieta saprāta spēkā.

- Jā, “Galva bez prāta kā lukturis bez sveces”,-

Kostja daudznozīmīgi nobeidza.

- Brīnišķīgi Ļeva Nikolajeviča Tolstoja vārdi, -

piekrita Igors Mihailovičs, pavisam negaidīti

“Filozofam”. – Ja tu atceries, tad viņam ir arī tāds

brīnišķīgs izteiciens: “Doma – sākums visam. Un

domas var vadīt. Tāpēc pilnveidošanās galvenais darbs

– strādāt ar domām”.

Kostjiks nepārliecināti pamāja ar galvu. Šie pēdējie

Senseja citētie vārdi, kā izrādījās, vēl vairāk aizskāra

puiša patmīlību. Vispār turpmākās divdesmit minūtes

mēs kļuvām par lieciniekiem grandiozai ārzemju un

pašmāju rakstnieku, dzejnieku, filozofu, zinātnieku

aforismu, citātu un izteicienu kaujai, kur lielākā daļa

no uzvārdiem man pat nebija zināmi. Tikmēr mana

persona centās kaut kā iespraukties šajā dialogā ar savu

tik ārkārtīgi svarīgo jautājumu, kuru es nespēju paturēt

pie sevis. Bet Senseja polemika ar mūsu “Filozofu”

turpinājās bez pārtraukuma, pakāpeniski sasniedzot

savu apogeju. Es jau galīgi biju sadusmojusies uz

Kostjiku par to, ka viņš izšķērdē tik vērtīgo laiku, lai

apmierinātu savu spīdošā erudīta patmīlību. Bet viņš

bija tik ļoti pārņemts ar šo procesu, ka likās, viņam uz

pasaules nekas vairāk neeksistēja.

Beigu beigās, kad jau bijām pietuvojušies autobusa

pieturai, Kostjiks acīm redzami atmiņā bija pārcilājis

visu, ko vien varēja, un tad pateica savu kroņa frāzi:

- Jā, runājot Vijona vārdiem: “Es zinu visu, bet

tikai ne sevi”.

- Tad

...atskaties uz sevi un padomā par to,

Kas tu esi, kur tu esi un – kur gan pēc tam?

- Kas tas vēl tāds?! – jau vairs nevaldīdams pār sevi,

Kostja gandrīz iekliedzās.

- O, - ar baudu novilka Sensejs, - tas ir Omārs

Haijams. Slavens persiešu dzejnieks un filozofs.

Dižens zinātnieks, kas krietni apsteidza savu laiku.

Viņa pilnais vārds Gijasadīns Abu-el-Fath Omārs ibn

Ibrahims Haijams Nišapuri. Dzejnieks dzīvoja XI

gadsimtā, un viņa gudrībā ieklausījās pat vairāki Irānas

seļdžuku valdnieki, kaut gan viņš bija dzimis

Horasonā, ciematā netālu no Nišapuras. Haijamam bija

ļoti interesantas filozofiskas domas. Pēc viņa

uzskatiem, dvēsele ir nemirstīga. Tā ienāca cilvēka

ķermenī no Nebūtības un atgriezīsies Nebūtībā pēc

nāves. Dvēselei šī pasaule ir sveša.

- Interesanti, - sarunā iesaistījās Tatjana, - bet kur

cilvēka ķermenī atrodas dvēsele? Kā šis filozofs domā,

sirdī vai tomēr nē?

- Nē. Viņš uzskata, ka sirds ir dzimusi uz zemes un

ir tikai daļa no cilvēka mirstīgās miesas, kaut arī ir

labākā un “visapgarotākā” tās daļa. Tieši caur Sirdi

Dvēsele kontaktējas. Bet Sirds, pēc viņa domām, pazīst

tikai šo pasauli, Materiālo... Viņam ir tādas interesantas

rindiņas kā Sirds jautā Dvēselei par Nebūtības

noslēpumiem.

Sensejs nedaudz aizdomājās un iesāka:

- Un teica Sirds man: “Tu mani mācīt sāc.

Zinātnes noslēpumi, ko gan tie mums māca?”

Es iesāku ar ābeci: “Alef...” Un dzirdu:

“Gana!

Savējais savējo sapratīs, pat no burta viena”.

- Ko nozīmē “Alef”?

- “Alef” – tas ir pirmais burts viņa dzimtajā valodā,

tas arī – cipars “viens”. Kā Omārs Haijams uzskata, tas

ir Vienotās Būtības simbols un pasaules uzbūves

simbols, un, paskatījies uz Kostjiku, Sensejs ironiski

piemetināja: “Par ko gan vēl šeit var runāt?!”

Kostjiks galīgi sapūtās, patiešām nezinot, ko lai tādu

atbild. Es paspēju to izmantot, izšaudama vienā elpas

vilcienā:

- Kā var iemācīties to vingrojumu sistēmu, ar kuru

var vadīt apslēptās psihofiziskās spējas?

- Ļoti vienkārši. Te nav nekāda noslēpuma.

Galvenais, kā saka, lai būtu liela vēlēšanās, bet iespējas

tiks dotas.

- Pie jums var to iemācīties?

- Protams.

- Kad var sākt? – uzdeva jautājumu Andrejs,

acīmredzot mans domubiedrs.

- Nu, ja ir tāda interese, tad lūdzu. Es veltu pusotru

stundu šīm nodarbībām, divas reizes nedēļā.

- Bet cik tas maksā? – painteresējās Slaviks.

- Vai tad garīgās zināšanas var izmērīt naudā? –

Sensejs izbrīnījās. – Jūs, draugi, esat kā ieciklējušies uz

šiem papīrīšiem. Mēs trenējamies vienkārši sev un

savai garīgajai izaugsmei. Ja gribat nodarboties –

nodarbojaties.

Mūsu kompānija norunāja sīkāk, kad un kur

nākamreiz tikties.

- Žeņa jūs sagaidīs, - piepilda Skolotājs.

Žeņa izrādījās garš, sportiskas miesasbūves,

gaišmatains puisis, viens no tiem “fiksajiem” zēniem,

kas pavadīja Senseju.

- Mēs noteikti atnāksim, - atbildēja par visiem

Andrejs.

Uz šīs nots mēs atvadījāmies. Es no priekiem

nezināju, kur likties. Beidzot mana persona pietuvojās

tam, ko tik ilgi meklēja. Likās, ka ir jāizdara tikai viens

solis un, iespējams, man izdosies pārvarēt šo bezdibeni

un izrāpties uz Esamības cietā pamata. Es to intuitīvi

jutu ar tādu kā sesto maņu. Kaut gan mans prāts tajā

nesaskatīja nekādu reālu iespēju uz glābiņu.

Neskatoties uz to, mana dvēsele, kā saka, dziedāja.

Visu ceļu draugi sajūsmināti pārsprieda šīs dienas

treniņu un to, kas mūs sagaida aiznākamās dienas

garīgajās nodarbībās. Entuziasms bija pārņēmis visus,

izņemot Kostjiku. Viņš bija sapūties kā tītars, drūmi

savilcis uzacis.

- Kostjik, tu brauksi? – iedunkāja viņam pie sāniem

Andrejs.

- Es te tā padomāju, varbūt mums visiem labāk

nemaz nebraukt uz turieni, - neapmierināti norūca

“Filozofs”. – Kas mēs kādi, cirka mākslinieki, lai kaut

kādus trikus mācītos? Tikai velti laiku izšķiedīsim!

- Tu ko, Kostjik, muļķis esi?! – “laipni” iesaucās

Andrejs. – Kur tu atradīsi kādu cirka mākslinieku, kas

ar skatienu karotes loka?!

- Pie tam apmācītu mūs bez maksas, - dzelžaini

argumentēja Slaviks.

- Tieši tā! Nu gan tu esi nejēga!

- Es lūdzu piedošanu. Tiešām muļķis esmu. Un, cik

manos spēkos, novērtēju jūsu mīlestību, - dzēlīgi

noteica neapmierinātais “Filozofs”.

- Labi, draugi, nestrīdaties, - teica Tatjana. – Labāk

iesakiet, kā lai es pierunāju vecākus, lai palaiž uz šīm

nodarbībām.

- Kā - kā, - visu vietā atbildēja Andrejs, - kā tajā

anekdotē: “Meita atnāk vēlu mājās. Tēvs jautā: “Kā tas

saucās?” Un meita atbild: “Es nezinu, kā tas saucās, bet

tagad tas būs mans hobijs”.

Visi mīļuprāt iesmējās. Un, norunājuši par nākamo

tikšanās reizi, mūsu kompānija devās mājup.

9

Mēs ar nepacietību gaidījām ceturtdienu, un, kad beidzot

tā diena pienāca, mūsu kompānija lieliskā noskaņojumā

ieradās pilnā sastāvā norunātajā vietā. Tuvojoties pieturai,

mēs saskatījām tumsā divus vīriešu siluetus.

- O, lūk, kur arī Žeņa, - jautri teica Andrejs.

Kā izrādījās, Žeņa bija kopā ar savu draugu Stasu.

Sasveicinājušies mēs devāmies nezināmajā, precīzāk,

necaurredzamā tumsā.

- Te gan varēja vismaz laternas uzstādīt, - ieteicās

Tatjana, kad kārtējo reizi bija paklupusi.

- Tas gan, - piekrita Kostjiks, - nevis apdzīvota vieta,

bet kaut kāda šķēršļu josla.

- Kāpēc velti tērēt valsts elektrību? – pajokoja Žeņka.

– Mēs tāpat te visu zinām pēc taustes kā savus piecus

pirkstus... Bet svešinieki diez vai gribēs te nokļūt, turklāt

vēl labprātīgi.

- Kāpēc gan? – piesardzīgi pajautāja Slaviks.

- Vieta te tāda neparasta, tumšs kakts. Šeit ne kurš katrs

zvērs iemaldīsies, kur nu vēl cilvēks. Un suņi arī, dzirdat,

kā gaudo.

Patiešām kaut kur netālu, privātmāju rajonā, gari

gaudoja pāris suņi. Tatjana viegli noskurinājās,

pieķerdamās man pie rokas.

- Bet suns – tāds lopiņš, - turpināja puisis, - jūt nelabo.

- Nu, ko tu tautu ar pasakām baidi! – Andrejs mēģināja

pajokot.

- Tās nebūt nav pasakas. Padzīvosi šeit, uzzināsi, kādas

te briesmu lietas notiek... Protams, ja vien izdzīvosi.

Pēc šī paziņojuma mūsu labais noskaņojums pazuda kā

bez vēsts. Kādu laiku mēs gājām klusēdami, bailīgi

veroties pa malām. Bet šajā melnajā tumsā, lai kā arī

centāmies kaut ko saskatīt, tāpat neko neredzējām. Vien

vecu māju neskaidrus siluetus. Un kas bija dīvaini - nekur

nebija gaismas. Tikai suņu žēlabainās gaudas norādīja uz

jel kādām dzīvības pazīmēm šajā nomalē.

- Bet kur mēs ejam? – Kostjam iestājās neliela panika.

- Kur – kur, - Žeņka viņu kacināja. – Kur pasūtījāt... uz

melno pļavu.

- Uz kurieni?! – šausmās mēs gandrīz visi reizē

iesaucāmies.

- Nu, taču, nebļaujiet tā, - noteica Žeņka, berzējot no

mūsu mežonīgajiem saucieniem aizkritušās ausis. – Saku

jums - uz pļavu... melno.

Un, paklupis pār kārtējo izcilni, viegli nolamājās:

- Jidritvai kociņ! Nešķīstie spēki pilnīgi jau no kājām

gāž. Tik skaties, ka kādu no atpalicējiem neaizvelk.

Tatjana, turoties man pie elkoņa, ar otru roku drošības

pēc pieķērās pie Kostjika. Viņa sāka viegli trīcēt, un tas

pārņēma arī mani. Izdzirdot šos vārdus, nedaudz

atpalikušais Slaviks pēkšņi nokļuva mums visiem priekšā.

Savukārt Andrejs gāja klusēdams un lūkodamies pa

malām.

- Nu, kādi šeit nešķīsteņi, kāda vēl melnā pļava? -

nedroši teica Kostjiks. – No kurienes lai viņi te būtu?

Murgs kaut kāds...

- No kurienes, no kurienes? No turienes, - Žeņka

pārliecināti pamāja ar roku kaut kur malā.

- Kāpēc mēs vispār uz šejieni nācām?! - bailēs

iepīkstējās Tatjana. – Būtu sēdējuši tagad mājās, bēdu

nezinātu.

- Paši taču vēlējāties ar melno maģiju iepazīties, bet

tagad - “Kāpēc atnācām?”, - paraustījis plecus, atbildēja

Žeņka.

- Ar ko? – izbrīnīti mēs atkal korī jautājām.

- Nu gan! – Žeņka sataisīja izbrīnītu seju. – Jūs ko,

nezinājāt, ka Sensejs ir pats spēcīgākais burvis, tā teikt,

Lucifera labā roka?!

Tagad pienāca mūsu kārta izbrīnā ieplest acis.

- Kā labā roka? Kāda Lucifera? Kas tas tāds? – sāka

gāzties jautājumu lavīna.

- Tā, - jaunizceptais gids diplomātiski apstādināja

mūsu vārdu straumi. – Paskaidroju konkrētāk. Pirmkārt,

Lucifers tulkojumā ir Gaismas eņģelis, Dieva labā roka.

Lielākajai daļai cilvēku viņš ir pazīstams aiz daudziem

vārdiem. Piemēram, Sātans vai Velns, kā jums labāk

patīk. Viņš ir valdnieks uz Zemes. Otrkārt, vēlreiz

uzsveru, Sensejs ir viņa labā roka. Un viņa varenībai nav

robežu. Viņam tāda karošu locīšana – tas tā, tpfu, sīkums.

Viņš uz tādām lietām ir spējīgs, kas jums pat

briesmīgākajos murgos nav rādījušās! Un, treškārt, jums

ir ļoti paveicies. Pārdabiskās spējas, ko jūs tik ļoti vēlaties

iegūt, jūs varat šeit dabūt gandrīz par velti... Apmaiņā par

kaut kādu tur dvēseli, par kuru jūs tāpat neko nezināt un

pat nejūtat... Kāpēc gan es vispār jums to stāstu? Lūk, tūlīt

paši visu ieraudzīsiet.

- Ir nu gan! Nu gan iekritām, - Tatjana pa īstam sāka

krist panikā.

- Lūk! – gandrīz aizrīdamies, klusi iesaucās Kostjiks. –

Ko es jums teicu! Nevajadzēja šurp nākt, nepaklausījāt

mani. Bet es jums uzreiz teicu, ka kaut kas te nav tīrs. Pats

arī labs, muļķa desa, paklausīju jūs. Un ko nu lai tagad

dara?

Šīs Kostjika paniskās šausmas pārtvēra Slaviks, un

viņš sazvērnieciski čukstēja:

- Man liekas, jāņem kājas pār pleciem.

- Uz kurieni? – iešņācās Kostjiks. – Tu atceries, cik

reizes mēs pagriezāmies? Cik reizes mēs metām cilpas pa

visādām vārtrūmēm?

- Man pie kājas! – paziņoja Andrejs. – Nu un tad, ka

Sensejs ir burvis, tā ir viņa personīgā problēma.

Galvenais, ka viņš zina desmit reizes vairāk nekā es. Un

es nelaidīšu garām izdevību to iemācīties.

- Un es arī, - atbildēja mana persona.

Bet pie sevis nodomāju: “Man jau nu vispār pie kājas,

ja vien tā ir mana iespēja izdzīvot. Un ja nē, tad tik un tā

nav ko zaudēt. Bet ja nu palīdzēs...”

Mēs nokļuvām uz nomīdītas taciņas, kas veda gar garu

un vientuļu žogu. Šajā brīdī starp sabiezējušo mākoņu

starpām izspraucās mēness gaisma. Pēkšņi mums tieši

priekšā uz žoga uzlēca liels melns kaķis, tā dzeltenzaļās

acis gailēja kā divi gaismas lukturi. No pārsteiguma mēs

ar Tatjanu iekliedzāmies un noslēpāmies aiz puišu

mugurām. Savukārt mūsu “aizstāvji” bija tā apstulbuši, ka

sastinga kā ledus kluči. Un tikai mūsu pavadoņi mierīgi

turpināja ceļu. Žeņka, ieraudzījis mūsu sastingumu,

noslēpumaini noteica: “Viss vēl tikai priekšā”. Kaķis,

nepievēršot mums nekādu uzmanību, svarīgi devās tālāk

pa vientuļo žogu, kā par spīti – tajā pašā virzienā uz

kurieni veda mūs.

- Tpfu, tpfu, tpfu, - Slaviks nospļāvās pār kreiso plecu.

- Tu vēl krustu pārmet, - ironizēja Andrejs.

- Nebūtu slikti, - nolaizīja pārkaltušās lūpas Tatjana –

Saka, ja melns kaķis pārskrien ceļu, vajag turēties pie

pogas. Tad nešķīstie spēki neskars.

Es tā, visādam gadījumam, ar trīcošiem pirkstiem

sataustīju pogu. Mūsu kompānija steidzās panākt savus

pavadoņus, pastāvīgi šķielējot uz melnā kaķa ēnu.

Ejot pa taciņu, mēs nonācām nelielā pļavā. Caur

tumšajiem mākoņiem draudīgi parādījās liels pilnmēness.

Tas, ko mēs tālāk ieraudzījām, satracināja mūsu iztēli līdz

dvēseles dziļumiem. Pļavas vidū, pagriezis mums

muguru, stāvēja melnās drēbēs tērpts cilvēks ar uzvilktu

kapuci galvā. Viņa figūra fosforicēja bāli-aukstajā mēness

gaismā. Bet virs tās cēlās viegla dūmaka. Apkārt valdīja

baiss un nospiedošs klusums. No tāda skata mēs pavisam

zaudējām valodu. Šajā mirklī lielais melnais kaķis nolēca

mums tieši pie kājām, no pārsteiguma apstādinot visas

mūsu kustības. Pēdējais, ko paspēja izdarīt mūsu

pārbiedētais bariņš, bija instinktīvi satvert savas

glābējpogas. Nolēcis tik nekaunīgā veidā, tas nešķīstenis

taisnā ceļā aizjoza pie šī tumšā cilvēka stāva, un mēs

neaprakstāmās šausmās novērojām, kā tas sāka trīties gar

viņa kājām.

No tik šausminoša skata man izkalta visa mute un

aukstas tirpas pārskrēja pār visu ķermeni. Par spīti vēlmei

skriet no šejienes tālu prom, mana persona stāvēja, pat

nespēdama pakustēties. Es pašķielēju uz draugiem.

Tatjana bija uzrāpusies Kostjikam gandrīz vai virsū un

ieķērusies viņā ar dzelžainu tvērienu. Slaviks stāvēja ar

atvērtu muti un izvalbītām acīm. Pat Andrejs, neskatoties

uz savu neseno optimismu, nervozi klabināja ar zobiem.

Viņa seja kļuva pavisam bāla.

Žeņa, atskatījies uz mums un padevībā noliecis galvu,

piegāja pie tumšās figūras. Viņš pacēla rokas uz augšu un

svinīgi teica:

- Ak, varenais burvi un mag, visu tautu pavēlniek, kura

varenība pār zemēm, ūdeņiem, gaisu un uguni pārklāj visu

Visumu. Tavi uzticamie skolnieki izpildīja savu svēto

pienākumu. Pieņem savā pakļautībā šos apmaldījušos

bērnus, lai atjaunotu uz Zemes vienīgo tavu taisnīgo varu

un diženību!!!

Žeņa paklanījās līdz jostasvietai. Jau puiša runas laikā,

Sensejs ar izbrīnu pagriezās uz viņa pusi.

- Ko, ko?- viņš teica. – Kādu diženību, kādu varu? Ko

tu muldi?

Žeņka kopā ar Stasu, kurš arī vairs nespēja valdīties,

uzsprāga no smiekliem

- Kas par lietu? Ko jūs tik traki priecājaties? – pajautāja

Sensejs, aizpīpēdams cigareti. – Bet kur jaunieši, jūs

viņus satikāt?

No smiekliem rīstīdamies, Žeņka pamāja ar roku uz

mūsu pusi:

- Lūk, kur viņi stāv... Vēl aizvien nevar atjēgties.

- No kā nevar atjēgties? – nesaprata Sensejs, lūkojoties

tumsā. - Ko jau tu paspēji sastrādāt?!

Bet Žeņka, nevarēdams vien beigt smieties, bezcerīgi

atmeta ar roku.

- Ir nu gan āksts!

- Sensej, tu ko, Žeņku nezini, - smējās no visas sirds

Stass.

Skatoties uz visu šo traci, pirmais aptvēra Andrejs, kas

par lietu. Ar kaunu atrāvis roku no pogas, viņš ar

acīmredzamu atvieglojumu nopūtās.

- Nu, puiši, - iznākdams no tumsas, teica Andrejs. – Nu

jūs gan dodat! Labs joks, tikai kurš gan tagad bikses

mazgās?

Šie abi no tā vēl vairāk sāka kratīties smieklos. Bet

Sensejs smaidot jautāja:

- Un ko šis klauns šoreiz tādu sastrādāja?

Andrejs visos sīkumos sāka klāstīt, kā šitais Susaņins

vadāja mūs pa ciematiņu, kas, pateicoties viņa stāstiem,

pārvērtās par īstu Šausmu mežu. Mēs arī pievienojāmies

viņa stāstītajam, papildinot to ar savām sajūtām. Galu galā

visa mūsu kompānija kopā ar Senseju laida vaļā

nebeidzamus smieklus, atceroties savus nesenos

iespaidus.

- Šodien es atnācu tā agrāk, - skaidroja Sensejs,

smejoties caur asarām. - Mums ciematā gaismu atslēdza,

droši vien kaut kur vadu pārrāvums.

- Ir nu gan notikums, - savā skanīgajā balsī noteica

Tatjana. – Nepietika jau, ka mēs no Žeņas dabūjām ciest,

tad vēl šis kaķis!

Pa šo laiku mūsu lielo baiļu mazais kamolītis mierīgi

sēdēja maliņā, cilvēku smieklu sabiedēts.

- Tas taču Samurajs, - pamāja ar roku Stass. – Senseja

kaķis. Viņš vienmēr Sensejam pakaļ staigā.

- Stas, nu tu vismaz varēji ar mīmiku parādīt, kas par

lietu, - smaidot teica Andrejs.

- Kā? – viņš paraustīja plecus. – Jūs jau tā no katra

staba raustījāties, ja es vēl sāktu ģīmi šķobīt, mums vēl

ilgi pēc tam jūs pa visu ciematu vajadzētu meklēt.

Draugi nosmējās, kopīgi iedomājoties šo skatu.

- Un kas, - taisnojās Žeņka, - joks kā joks. Kā teica

Ostaps Benders: “Pats galvenais – radīt apjukumu

pretinieka nometnē... Jo cilvēki visvairāk baidās no

nesaprotamā”.

- Jā, - noteica Sensejs, - bailes, ko radījusi iztēle,

saskata briesmas pat tur, kur to vispār nav... Ir viena

tāda sena austrumu pritča par bailēm. “Kāds Viedais

satika savā ceļā Mēri un jautāja: “Uz kurieni tu dodies?”

Tas atbildēja: “Uz lielu pilsētu. Man tur vajag nomērdēt

piecus tūkstošus cilvēku”. Pēc pāris dienām tas pats

Viedais atkal satika Mēri. “Tu teici, ka nomērdēsi piecus

tūkstošus cilvēku, bet nomērdēji visus piecdesmit,” viņš

tam aizrādīja. “Nē,” tas iebilda, “es nomērdēju tikai

piecus tūkstošus, pārējie nomira no bailēm”...

Kad bija noskaidroti visi šī piedzīvojuma pikantie

sīkumi un mūsu nepamatotās bailes izkliedētas ar humoru

un jokiem, mēs nonācām pie nopietnākām tēmām. Grupai

pievienojās vēl trīs atnācēji – Ruslans, Jura un Viktors

(vecākais sempajs). Un nedaudz vēlāk arī Nikolajs

Andrejevičs, kā vēlāk noskaidrojās, psihoterapeits. Tajā

laikā mēs runājām par cigunu.

- Ko nozīmē pats vārds “cigun”? – Slaviks pajautāja

Sensejam.

- Nu, ja tulko burtiski no ķīniešu valodas, tad cigun

nozīmē “darbu ar gaisa enerģiju”, jo “Ci” – tas ir “vējš”,

“gāze”, “elpošana”, bet “gun” – “darbs”, “darbība”,

“veikums”.

- Un atkal jau šo sistēmu izdomāja ķīnieši, - ar nopūtu

noteica Andrejs.

- Ne pavisam, - atbildēja Skolotājs. Tā ir indiešu

pašregulācijas sistēma, kas pārceļoja uz Ķīnu jaunās ēras

sākumā.

- Bet es lasīju, ka cigun mēdz būt dažāds, - kā vienmēr

iesprauda savu vārdu Kostja. – Man šķiet, tur gāja runa

par divām dažādām skolām.

- To ir daudz vairāk, - teica Igors Mihailovičs. –

Mūsdienu pasaulē eksistē vesela kaudze dažādu cigun

skolu. Piemēram, konfūciešu, budistu, medicīnas, kara...

- Medicīnas? – es ieinteresējos. – Un ko tā ārstē?

- Ļoti daudzas saslimšanas.

- Sanāk, ka vajag tikai pareizi elpot? – manu kārtējo

jautājumu pārtrauca Andrejs.

- Ne tikai. Vajag vēl arī pareizi domāt. Ir tāds teiciens

“Doma vada Ci, bet Ci vada asinis”. Bet asinis, kā zināms,

- ir organisma ātrā palīdzība ar visu vajadzīgo

medikamentu komplektu. Senajā medicīnas traktātā

“Huandi Neidzin” tiek teikts - “Kad doma atrodas miera

stāvoklī un ir brīva – tas nozīmē, ka tad jūs spēsiet pakļaut

sev Ci. Cilvēkā, kurā valda veselas domas, tajā valda

veselība.”

- Īsāk sakot, veselā miesā ir vesels gars, - izsecināja

Kostja.

- Nepavisam. Es teiktu, ka veselās domās - vesels

gars, bet veselā garā – vesela miesa.

- Sakiet, jūs visu laiku uzsverat to, cik svarīgi ir pareizi

domāt. Gan fiziskajos treniņos, gan tagad, - pievērsa

uzmanību Andrejs. – Bet es nez kāpēc agrāk domāju, ka

atliek vien vienmēr pareizi rīkoties. Bet pie darbības

izvēles domas var būt dažādas: gan labas, gan sliktas.

- Lūk, šeit, cīņā pašam ar sevi, tu arī iztērē sev tik dārgo

laiku. Tev nevajadzētu būt izvēlei starp labu un sliktu

domu. Tāpēc, ka tavā galvā vispār nevajadzētu būt

negatīvai domai. Pašas augstākās Mākslas jēga, Lotosa

Mākslas jēga, arī slēpjas tajā, lai iemācītos pareizi domāt,

proti, “nogalināt sevī Drakonu”, “uzvarēt Drakonu”. Esi

dzirdējis šādu izteicienu?

- Jā.

- Lūk, tajā arī ir visa jēga. Pati diženākā uzvara – tā

ir uzvara pašam pār sevi. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē

uzvarēt savas negatīvās domas, iemācīties tās

kontrolēt, iemācīties kontrolēt savas emocijas. Es

vēlreiz atkārtoju, tavā galvā nav jābūt nekam negatīvam.

Tikai pozitīvais faktors! Tad tev nebūs nepieciešams tērēt

laiku cīņai pašam ar sevi un tavi darbi vienmēr būs

pozitīvi. Mieram, pirmkārt, jābūt tevī. Mieram un

saskaņai.

- Tad, sanāk, ka jebkurā cilvēka darbībā atspoguļojas

viņa doma? – domājot par kaut ko savu, pajautāja

Andrejs.

- Tā ne tikai atspoguļojas, tā vada viņa darbības. Jo

doma ir materiāla.

- Materiāla? – savukārt izbrīnījās Nikolajs

Andrejevičs.

- Protams, tā ir daudz smalkāka matērija, kas pagaidām

gan vēl nav pietiekami izpētīta. Bet tā tomēr pastāv, tā ir

reāla un tās kustības tiek fiksētas. Pat uz šodienu ir vesela

masa rezultatīvu eksperimentu saistībā ar domas

fenomenu. Piemēram, kaut vai mūsu tautiešu fenomenu

eksperimenti, piemēram, Nineles Kulaginas, Jūlijas

Vorobjovas un citi. Es pat nerunāju par milzīgo pasaules

praksi. Šie pētījumi notiek visā pasaulē, kaut gan dēvē tos

dažādi. Piemēram, Anglijā tie ir psihiskie pētījumi,

Francijā – metapsihika, ASV – parapsiholoģija, Ķīnā –

cilvēka ķermeņa neparasto funkciju izpēte un tā tālāk.

Bet, ja jūs paraksieties dziļāk cilvēces vēsturē, tad

atradīsiet tur veselu lērumu pierādījumu tam, ka par to

zināja jau senatnē. Visos mitoloģiskajos, maģiskajos un

reliģiskajos uzskatos un mācībās eksistē nesatricināma

ticība iespējai ar domu spēku veikt ietekmi uz kaut ko vai

uz kādu, neatkarīgi no attāluma, laika un telpas. Tātad

lielākoties šīs zināšanas ir eksistējušas vienmēr.

Nikolajs Andrejevičs atkal iesaistījās polemikā:

- Labi, jūs minējāt kā piemēru tēvzemes fenomenus,

kuri kļuva zināmi teju pēdējā laikā. Kāpēc tad agrāk

Padomju Savienībā šādu cilvēku nebija? Es nodarbojos ar

psihoterapiju jau ne vienu vien gadu. Bet, pētot dažādu

cilvēku psihi, es un mani kolēģi ne reizi neesam

saskārušies ar fenomeniem. Jā, pēdējā laikā mums

“trāpās” cilvēki, kuri stāsta dažādus brīnumus un uzskata

sevi par ekstrasensiem. Un centās mums pat kaut ko

nodemonstrēt. Lai gan patiesībā tā bija tikai viņu lielās

iztēles spēle. Bet tādu īstenu fenomenu Savienībā nebija.

- Kā tas ir, nebija? – izbrīnījās Igors Mihailovičs. – Bija

un vēl kā bija! Gadsimtiem Krievijā eksistēja krietns

daudzums tādu ļaužu. Tikai kā pret viņiem izturējās?

Senajos, tumšajos laikos viņus reizēm uzskatīja par

svētajiem, bet vairumu no viņiem, - tos, kuri atteicās

pakļauties baznīcai, - dedzināja uz sārtiem un sēdināja uz

mietiem, atkarībā no tā laika cara iegribām.

Tikai XVIII gadsimta otrajā pusē, kad tika atvērta

Zinātņu akadēmija, no medicīnas viedokļa sāka

pastiprināti pētīt cilvēka dzīves psihiskās parādības. Un

jau pēc kādiem simts gadiem daudzi ievērojami zinātnieki

bija veikuši pētījumus šajā jomā. Piemēram, jūsu pašu

zinātnes pamatlicējs Vladimirs Mihailovičs Behterevs.

Būdams

Pēterburgas

Karaliskās

Kara-medicīnas

akadēmijas priekšnieks, viņš par saviem personīgajiem

līdzekļiem uzbūvēja veselu izpētes institūtu, kas darbojās

ar smadzeņu un psihisko darbību pētījumiem.

Un padomju varas laikā? Praktiski jau no tās pašas

pastāvēšanas sākuma eksistēja smadzeņu psihisko

fenomenu izpēte, un vienai no tās galvenajām mīklām –

domām, tika pievērsta galvenā uzmanība. Par to liecina

kaut vai tāds vēsturisks fakts, ka šos pētījumus veica pēc

Vladimira Iļjiča Ļeņina pavēles un Fēliksa Edmundoviča

Dzeržinska personīgā vadībā pirmā Apvienotā valsts

politiskās pārvaldes specnodaļa, kas slepenības režīmā

nodarbojās ar valsts noslēpumu aizsardzību. Šajā nodaļā

bija pat speciāla neiroenerģētiska laboratorija. Šī elitārā

specnodaļa savā darbā izmantoja visdažādākos

vārdotājus, mediumus, šamaņus un hipnotizētājus.

- Ak Dievs, bet šie “tautas dziednieki” kādēļ viņiem

bija vajadzīgi? – patiesi izbrīnījās Nikolajs Andrejevičs.

- Viss tā paša iemesla dēļ – šo personu neordināro spēju

dēļ. Viņi mācēja manipulēt ar tādiem cilvēkos apslēptiem

spēkiem, kas krietni pārsniedz jebkuras tehnikas iespējas.

Visas šīs parādības tika pētītas, ļoti nopietni pētītas! Tika

aizvadītas veselas zinātniskas ekspedīcijas šo zināšanu

meklējumos, sākot no seno civilizāciju noslēpumu

izzināšanas līdz leģendārās Šambalas meklējumiem.

- Šambala... Kaut kur dzirdēts nosaukums...

- Kas tas ir? – Andrejs nepacietīgi vēlējās noskaidrot.

- Šambala? Nu, tā ir tāda savdabīga mītne, kas ir

izvietota augstu kalnos. Slavena tā ir, pateicoties tur

dzīvojošajiem zinātniekiem, kas ar savu garīgo un

zinātniski-tehnisko līmeni sen jau kā ir apsteiguši

mūsdienu cilvēci.

- Atcerējos, - noteica Nikolajs Andrejevičs. – Es lasīju,

ka balstoties uz nostāstiem, Šambala ir Viedo mājoklis.

Bet kāds tiem ir sakars ar zinātni? Vai šie Viedie pēta kaut

ko konkrētu: astronomiju vai matemātiku, vai vienkārši

filozofiju?

- Šambalā tiek studēta kāda sena un sākotnēja zinātne

– “Beļao Dzi” jeb “Baltā Lotosa” zinātne, kas ietver sevī

visu, tajā skaitā arī precīzās zinātnes. Pat vairāk, - tieši šī

zinātne ir vienīgais visu zinātņu avots, ko jebkad ir

studējusi cilvēce.

Nikolajs Andrejevičs neuzticīgi paskatījās uz Senseju.

- Ko nozīmē vecākā un vienīgā? Vairums no

precīzajām zinātnēm taču parādījās pavisam nesen, kādus

divsimts, nu trīssimts gadus atpakaļ.

- Jūs kļūdāties. Visas šīs zināšanas ne vienu vien reizi

tika nodotas cilvēkiem, lai attīstītu viņu civilizācijas tālajā

senatnē. Bija arī citas cilvēku civilizācijas līdz jums

zināmajai vēsturei, kuras bija sasniegušas daudz augstāku

līmeni nekā tagad. Dažas no tām tika iznīcinātas, dažas

nonāca līdz Absolūtam. Taču viņu eksistences pēdas tiek

atrastas vēl šobaltdien. Palasiet par noslēpumainajiem

arheoloģiskajiem atradumiem, pētījumiem. Un jūs pats

pārliecināsieties. Bet nākotnē cilvēki atradīs vēl vairāk

interesantu lietu no tā, kas notika uz Zemeslodes ļoti sen

atpakaļ. Par šo zināšanu eksistenci daudz rakstīts senajā

literatūrā. Piemēram, par kodolsprādzieniem, kuru sekas

zinātnieki tagad atrod senākajos slāņos, par precīzām

zvaigžņu kartēm, uz kurām atzīmētās planētas vēl

joprojām nav atklātas, par “vimanām” – lidojošiem

objektiem un tamlīdzīgām lietām. Visas šīs zināšanas tika

nodotas cilvēkiem arī agrāk. Un tās nāca no viena avota –

Šambalas zinātnes.

- Nu, un cik tad krietni šī zinātne apsteidz mūsdienu

cilvēci? – augstprātīgi pajautāja Nikolajs Andrejevičs,

sakrustojis rokas uz krūtīm.

- Daudzkārt, - vienkārši atbildēja Sensejs. – Daudz

vairāk nekā jūs spējat iedomāties. Lai jūs gūtu kaut

mazāko priekšstatu, došu jums kādu piemēru. Tajā laikā,

kad cilvēki vēl svēti ticēja, ka Zeme stāv uz trim vaļiem,

bet Saule griežas ap to, Šambalas zinātnieki jau veica

zinātniskus eksperimentus un dažādus izmēģinājumus uz

Saules. Bet mūsdienu civilizācijai līdz tam vēl ir ļoti tālu,

un, vai vispār tā nonāks līdz tādam līmenis, tas vēl nav

zināms... Kā jūs domājat, kāpēc Šambalu tik cītīgi

meklēja cilvēki, kas atradās varas virsotnē? Kaut vai no

jums zināmā cilvēces vēstures laika posma, teiksim,

Maķedonijas Aleksandrs, Napoleons, Hitlers, Musolīni,

Staļins un tā tālāk. Tāpēc ka, balstoties uz visām senajām

leģendām un dažādu tautu mitoloģijām, Šambalā ir

apslēptas visas pasaules zināšanas un zudušo civilizāciju

kultūru dārgumi.

- Interesanti, kāpēc to meklēja tikai vieni tirāni?

- Nevis tirāni, bet cilvēki, kas tiecās pēc neierobežotas

varas pār visu pasauli. Visi, kas atrodas augšā un kuriem

pieder patiesā informācija, zināja un zina par šī mājokļa

esamību, par to vareno zināšanu eksistenci, kas tajās ir

ietvertas. Viņi labi saprot, ka Šambalā ir koncentrēta reāla

vara pār pasauli, tāpēc arī daudzi to meklēja un joprojām

meklē... Bet pati Šambala nevienam nedeva iespēju

pakļaut visu pasauli. Tā pat it kā līdzsvaroja spēku

samēru. Un, ja cilvēks, būdams savas milzīgās varas

virsotnē, kaislīgi centās realizēt savu vēlmi valdīt pār

pasauli, viņš vienkārši pārtrauca savu eksistenci...

Daudzi, kas atradās varas virsotnēs, savas darbības gaitā

paši saskārās ar Šambalas ļaudīm, izpildot viņu

“lūgumus”. Visi centās palīdzēt, jo nav iespējams

atteikties no valdzinājuma uzzināt vairāk, nekā zina

cilvēce... Tāpat, izņemot sabiedrības līderus, arī daudzi

parasti ļaudis atradās Šambalas zināšanu meklējumos.

- Un kā, vai to tā arī neviens neatrada? – painteresējās

Kostja.

- Kāpēc gan... Paradoksāli, bet Šambala nekad nav

slēpusi savu eksistenci. Tā gan aktīvi neiesaistās cilvēku

darīšanās, ja vien tas neskar kaut ko globāli svarīgu

cilvēcei vispār un konkrēti pašai Šambalai. Bet, ja vajag,

tās zinātniskā sabiedrība pati pieņem lēmumu, ar ko ir

jēga veidot kontaktu.

- Labi, pieņemsim. Bet, ja jau šis Viedo mājoklis

neslēpj savu eksistenci, tad kāpēc to nespēja atrast cilvēki,

kas atradās varas zenītā? Viņu rīcībā taču bija viss:

tehnika, finanses, cilvēciskie resursi? – Nikolajs

Andrejevičs bija neizpratnē.

- Jā, jūs uzskaitījāt visu, izņemot viņu nelietīgās sirdis

un alkatīgās domas. Par obligātu noteikumu kontaktam ar

Šambalu, to meklējošajiem cilvēkiem, ir viņu augstā

tikumība un nodomu tīrība. Tikai tad, ja cilvēkam ir šīs

īpašības, viņš var iegūt sev interesējošās zināšanas.

Redziet, un te mēs atkal atgriežamies sākuma punktā.

Kāpēc cilvēks nevar apzināti attīstīt sevī visas tās

fenomenālās spējas, lai gan tas ir viņa spēkos? Tāpēc ka

viņā ir pārāk daudz egoisma, godkāres, skopuma,

ļaunuma, skaudības. Pārāk daudz īpašību, kas raksturīgas

zvērīgajam, dzīvnieciskajam sākumam. Un, ja viņš

saskaras ar šīm viņam neizprotamajām psihes

fenomenālajām izpausmēm, tad dzīvnieciskā sākotne

ieslēdz savu loģiku, baidoties pazaudēt varas impēriju,

kas radīta cilvēka prātā uz parazitējošām domām. Sanāk,

ka, lai saglabātu savu varu pār cilvēku, tas cenšas atrast

kaut kādu veselo saprātu vai izprast kritiski tur, kur

vajadzīga vienkārša bērna ticība.

Notiek, protams, gadījumi, kad cilvēkā spontāni

atklājas fenomenālās spējas, piemēram, gūstot kādu

traumu, spēcīga stresa dēļ un tamlīdzīgos gadījumos.

Bet... ja cilvēka apziņā valdīs negatīvais pārsvars, tad tas

būs pielīdzināms neandertālietim, kurš, atradis

stellatslēgu un, nezinādams tās patieso pielietojumu,

izmantos to pret saviem ciltsbrāļiem, izejot no sava

negatīvā skatupunkta.

Puiši sasmaidījās, bet Žeņka šķelmīgi pajautāja:

- Kā, pa galvu sitīs?

- Vēl sliktāk, pa kājas lielo pirkstu. Tad ciltsbrālis par

galvu vispār aizmirsīs.

- Bet ja cilvēkā tajā brīdī valda labais, pozitīvais

sākums? – es painteresējos.

- Ja cilvēkā valda garīgā sākotne, tad viņš zemapziņas

līmenī uztvers pareizi šo jauno informāciju, pielietojot

savas fenomenālās spējas cēliem mērķiem. Jo šajā

gadījumā ticība rada zināšanas, bet zināšanas

pastiprina ticību. Bez ticības nav arī brīnumu pasaulē.

- Interesanta doma, - noteica Nikolajs Andrejevičs un,

nedaudz paklusējis, piebilda: - Interesanti, vai Staļinam

nākot pie varas, mūsu valstī fenomenu pētījumi tika

pārtraukti?

- Tieši pretēji, šie pētījumi tieši vēl vairāk aktivizējās.

Pat pēc viņa tie turpinājās. Un šī interese nerimst arī

šodien. Pie šīs tēmas strādā daudzi zinātniskie institūti.

- Hm, es esmu studējis diezgan slavenu autoru darbus

no dažādiem institūtiem šajā specialitātē, bet kaut kā

nesaskāros ar tamlīdzīgu tematiku.

- Tas nav nekāds pārsteigums, jo šī tēma attiecas uz

pētījumiem par masu pārvaldīšanas apslēptajiem veidiem.

Es domāju, jūs pats labi saprotat, cik šie darbi ir slepeni.

Kā piemēru varu minēt kaut vai Vladimira Mihailoviča

Behtereva Ļeņingradas institūtu. Starp citu, Behtereva

darbu turpināja viņa mazmeita Natālija Petrovna

Behtereva. Tur ļoti nopietni nodarbojas ar smadzeņu

izpēti. Un viens no prioritārajiem virzieniem ir tieši

cilvēku psihes fenomeni.

- Bet Ļeņingradas institūts – tas taču ir viens no

līderiem, kas...- Nikolajs Andrejevičs apklusa pusvārdā,

jo acīmredzami sajutās satriekts par kādu savu minējumu.

Ticis galā ar saviļņojumu, viņš turpināja:

- Nu labi, ja jau tas tik ilgi pētīts, ja tam pievērsa tādu

uzmanību militāristi un uz to tika tērēti kolosāli līdzekļi,

tad psihes fenomenu izpētes sfērā vajadzētu būt

grandiozam zinātniskam izrāvienam.

- Izrāvienam?! – Sensejs pavīpsnāja. – Nu kāds gan var

būt izrāviens ar tādiem mērķiem? Viņu institūts joprojām

nevar izskaidrot šīs biomasas, kas sver vien nedaudz

vairāk nekā kilogramu, fenomenālās spējas un saucas par

smadzenēm. Vispār to nevar arī citi pasaules zinātnieki.

Neskatoties uz visām pūlēm, tā joprojām ir neatminama

mīkla. Cilvēki kosmosu ir vairāk izpētījuši nekā cilvēka

smadzenes.

- Piekrītu... Jūs, lūk, apgalvojat, ka apslēptās zināšanas

ir pieejamas augsti attīstītiem cilvēkiem. Bet ne jau visi

zinātnieki ir vieni vienīgi egoisti ar uzpūstu lielummāniju.

Teiksim, kaut vai tā pati Behtereva...

- Pilnīgi pareizi. Ja jūs uzmanīgi sekojat līdzi

akadēmiķes Behterevas darba un personīgajām gaitām,

tad ievērosiet, ka, visu mūžu studējot cilvēka smadzenes,

viņa ir nonākusi pie slēdziena, ka no tām un to iespējām

zina tikai praktiski mikroskopisku daļiņu. Un, neskatoties

uz to, jo vairāk viņa iedziļinās smadzeņu izpētē, jo vairāk

un vairāk, bāzējoties uz smadzeņu ārkārtējo sarežģītību

un milzīgo resursu, sliecas par labu to ārpuszemes

izcelsmei, līdz ar to pietuvojoties patiesajam pirmavotam.

Es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka viņa drīz par to

paziņos publiski. Tāpat kā to ir paziņojuši diženi

zinātnieki visā pasaulē, un ne tikai psihes izpētes sfērā,

bet arī citās dabas zinātnēs. Piemēram, Einšteins, Tesla,

Vernadskis, Ciolkovskis un pārējie zinātnieki ar lielo

burtu. Šis saraksts ir milzīgs, un to var ilgi uzskaitīt. Visi

šie cilvēki ir secinājuši, ka cilvēks ir unikāla un ļoti

noslēpumaina būtne, kas, evolucionējot uz Zemes no kaut

kādas tur infuzorijas-tupelītes, nu nekādi nevarēja rasties!

Mēs stāvējām klusēdami, nedaudz apstulbuši no

dzirdētā.

- Tad ko, sanāk, ka cilvēku neordināro, fenomenālo

spēju spēks slēpjas tik vien kā viņu domās? – pārjautāja

Kostja.

- Pilnīgi pareizi. Doma – tas ir reāls spēks.

Daudzkārt lielāks, kā cilvēks spēj iedomāties. Doma

spēj pārvietot planētas, radīt un iznīcināt veselas

galaktikas, ko sākotnēji pierādīja pats Dievs.

Nikolajs Andrejevičs pasmaidīja un ironiski noteica:

- Ļoti pārliecinoša atbilde, galvenais, pat neapstrīdēsi.

- Patiesi?! – mūsu kopīgo izbrīnu izteica Andrejs. – Bet

kāpēc tad mēs neapjaušam sevī šo milzīgo spēku?

- Jo jūs tam neticat.

- Lūk, kā! Viss iesākās tik sarežģīti, bet tādas

vienkāršas beigas, - konstatēja Kostja.

- Ko lai dara, tāda ir tā izzināšanas būtība, - smaidot

atbildēja Sensejs.

- Nē, nu kā tas ir, - nevarēja saprast Slaviks, - ja es

sajutīšu tādu spēku, tad es tam nenoticēšu, tā sanāk?

- Viss triks slēpjas tajā, ka sākumā vajag noticēt, lai

sajustu.

- Un ja es noticēšu, bet nesajutīšu, - nevarēja rimties

Slaviks. – Kas tad?

- Ja tu patiesi noticēsi, tad noteikti sajutīsi, - atbildēja

Sensejs un piemetināja: - Nu labi, var pietiekami ilgi

diskutēt, bet laiks ir ķerties pie meditācijas.

- Bet kas ir meditācija? – pajautāja Tatjana. – Es lasīju,

ka tas ir psihes treniņš, atrodoties transā. Bet, ko tas

nozīmē, tā arī nesapratu...

- Īsāk sakot, vienkārša meditācija – tas ir domu treniņš,

bet jau dziļākā garīgā prakse – tas ir gara treniņš.

- Vai tad gars un domas nav viens un tas pats? – atkal

iespraucās Kostja.

- Nē.

Es ievēroju, ka turpat sēdošais kaķis sāka mīdīties uz

vietas tā, it kā iekārtodamies ērtāk.

- Tagad mēs izdarīsim pašu vienkāršāko meditāciju

uzmanības koncentrēšanai, lai iemācītos pārvaldīt Ci

enerģiju. Bet pirms tam es gribētu nedaudz atkārtot tiem,

kas ieradās vēlāk. Atskaitot materiālo ķermeni, cilvēkam

ir arī enerģētiskais. Enerģētiskais “ķermenis” sastāv no

auras,

čakrāniem,

enerģētiskajiem

kanāliem,

meridiāniem, īpašiem enerģijas uzkrāšanās rezervuāriem.

Katram no tiem ir savs nosaukums. Es jūs ar tiem

iepazīstināšu tuvāk nodarbību gaitā, atkarībā no

meditācijas.

- Kas ir čakrāns? – es pajautāju.

- Čakrāns – tas ir tāds sīks punktiņš cilvēka ķermenī,

caur kuru ienāk un iznāk dažādas enerģijas. Tas strādā...

nu, lai jums būtu labāk saprotams... pēc fotoaparāta

diafragmas principa, esat redzējuši?

Mēs piekrītoši pamājām ar galvām.

- Tāpat arī čakrāns, zibenīgi atveras un zibenīgi

aizveras.

- Un ko, visa enerģija pa šo laiku paspēj aizplūst? –

izbrīnījās Slaviks.

- Nu, tas nav tas pats, kas ūdens spaini izliet. Jo cilvēks

– tā ir energomateriāla būtne, kurā enerģija un matērija

eksistē pēc saviem likumiem un laikiem. Tomēr tās ir

atkarīgas viena no otras un ir nesaraujami saistītas..... Vai

ir vēl kādi jautājumi? – Visi klusēja. – Tad sāksim. Pašlaik

jūsu uzdevums ir iemācīties sajust sevī gaisa kustību jeb

Ci kustību. Jūs visi uzskatāt, ka lieliski sevi sajūtat un

saprotat. Bet es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka jūs

pašlaik nevarat ieraudzīt, piemēram... savu kāju pirkstus.

Kāpēc? Tāpēc, ka jums nav iekšējās redzes. Bet iekšējā

redze, tāpat kā iekšējā jušana, tiek izstrādāta ar laiku,

katru dienu trenējoties. Tāpēc mēs iesāksim ar pašu

vieglāko un pašu elementārāko. Pacentīsimies iemācīties

kontrolēt domas un sajūtas: izsaukt tās un vadīt.

Tagad nostājaties ērtāk, atslābinieties... Nomieriniet

savas emocijas. Varat aizvērt acis, lai jums nekas

netraucē. Visas savas domas un sadzīves problēmas

izšķīdiniet tukšumā...

Tikko kā atskanēja šī frāze, tā es uzreiz atcerējos veselu

kaudzi ar sīkiem mājas darbiņiem. “Tpfu tu! Ir nu gan

nekaunīgas domas,” es nodomāju. “Saku jums taču -

izšķīstiet”. Mana persona atkal centās neparko nedomāt.

- Koncentrējaties uz savu degungalu...

Ar aizvērtām acīm es centos “ieraudzīt” savu

degungalu, vairāk gan vadoties pēc savām iekšējām

sajūtām. Acīs sajutās viegls saspringums.

- Lēnītēm dziļi ieelpojam. Sākumā ar vēdera lejasdaļu,

pēc tam ar vēderu, krūtīm, piepaceļot plecus... Nedaudz

aizturam elpu... Lēna izelpa... Ar iekšējo redzi

koncentrējamies tikai uz degungalu... Jums vajag sajust,

iztēloties, apjaust, ka jūsu degungals ir kā maza lampiņa

vai kā maza uguntiņa, kas pie katras jūsu izelpas

iekvēlojas... Ieelpa... izelpa... Ieelpa... izelpa... Uguntiņa

deg aizvien stiprāk un stiprāk...

Sākumā es sajutu vieglu dedzināšanu un kņudoņu

aizdegunē. Bija tāda sajūta, it kā mani piepildītu ar kaut

ko materiālu - tā kā trauku ar ūdeni. Pēc tam man likās,

ka vietā, kur aptuveni atradās degungals, parādījās tumša

kontūra ar attālinātiem tā iekšējiem fragmentiem, tāds kā

tumšsarkans mazs pleķis. Sākumā es to nevarēju skaidri

nofokusēt. Beidzot, kad man izdevās to nofokusēt, tas

sāka no iekšpuses spīdēt. Turklāt ieelpojot gaismiņa

sarāvās, bet izelpojot izpletās. Tikko kā es iemanījos tā

elpot, tā atskanēja Senseja vārdi.

- Tagad pārslēdziet savu uzmanību uz citu meditācijas

daļu. Nedaudz paceliet rokas uz priekšu, lai plaukstas

tiktu vērstas lejup. Ieelpu veicam kā parasti: caur vēdera

lejasdaļu, vēderu, krūtīm. Bet izelpu vadam caur pleciem,

rokām uz jūsu plaukstu centriem, kur atrodas roku

čakārni. Un caur tiem izvadam zemē. Iedomājaties, ka

jums kaut kas līst pa rokām - Ci enerģija vai gaisma, vai

ūdens un pēc tam izlīst zemē, iziet ārā. Šī plūsma paceļas

no vēdera lejasdaļas līdz jūsu krūtīm, bet krūtīs sadalās

divās straumītēs un caur pleciem, rokām un plaukstām

izlīst zemē. Koncentrējiet visu savu uzmanību uz šīs

kustības sajūtām... Ieelpa... izelpa... Ieelpa... izelpa...

Man pazibēja doma: “Ko nozīmē elpot caur rokām? Kā

tas ir?” Es pat nedaudz kritu panikā. Sensejs acīmredzami

sajutis manu samulsumu, pienāca un pievirzīja savas

plaukstas pie manējām, nepieskaroties ādai. Pēc kāda

laiciņa manas plaukstas sakarsa kā krāsns, izplatot

siltumu no sava centra uz perifēriju. Un kas pats

pārsteidzošākais, es reāli sajutu, kā pār maniem pleciem

tek mazi silti avotiņi. Elkoņu rajonā tie izzuda, bet atkal

labi bija jūtama to izeja no plaukstām. Pārņemta ar

jaunajām un neparastajām sajūtām, es pat nepamanīju, kā

Skolotājs aizgāja. “Tas ir kaut kas,” mana persona

nodomāja un uzdeva pati sev jautājumu, “un kā es to

daru?” Kamēr krāmējos ap savām domām, straumīšu

sajūta pazuda. Nācās atkal koncentrēties. Vispār sanāca ar

mainīgiem panākumiem. Es mēģināju vēlreiz un vēlreiz

un tad izdzirdēju Senseja balsi.

- Sakļaujam roku plaukstas sev priekšā. Stipri, stipri tās

saspiežam, lai aizvērtu roku čakrānus un tiktu pārtraukta

enerģijas plūsma. Veicam divas dziļas un ātras ieelpas –

izelpas... Rokas nolaižam, atveram acis.

Pēc meditācijas, kad sākām dalīties iespaidos, es

sapratu, ka katra sajūtas bija atšķirīgas. Tatjana,

piemēram, neredzēja “uguntiņu”, toties sajuta tādu vieglu

kustību rokās. Andrejam tirpa kājās un viegli sareiba

galva. Kostja, paraustījis plecus, atteica:

- Neko tādu īpašu es nesajutu, ja nu vienīgi tādas kā

tirpiņas. Nu, bet tā ir pilnīgi normāla organisma reakcija

pēc pārsātināšanās ar skābekli.

- Pēc trešās, ceturtās ieelpas – jā, - atbildēja Skolotājs.

– Bet sākumā notiek domas fiksācija smadzenēs, tieši

pirms Ci kustības. Un, ja ieklausās sevī, atslābinās un

izdara dziļu ieelpu, tad cilvēks uzreiz sajūt izplešanos vai

tirpoņas sajūtu galvā, tas ir to, ka tur sāk veidoties noteikts

process. Tas arī ir tas, ko jums vajadzētu saprast, kas tur

kustās, un iemācīties to vadīt.

- Un kāpēc man nekas nesanāca? - sapīcis jautāja

Slaviks.

- Par ko tu domāji? – puspajokam jautāja Sensejs.

Kā izrādījās no puiša sacītā, viņš pats īsti nesaprata, ko

gaidīja, kaut kādu brīnumu. Uz ko Sensejs atbildēja:

- Pareizi, tāpēc arī nesanāca, jo tu koncentrēji domas

nevis uz to, lai strādātu ar sevi, bet gan uz kāda pārdabiska

brīnuma gaidām... Bet brīnumi nenotiek, kamēr pats tos

neradīsi... Nevajag gaidīt neko pārdabisku no tā, ka tu

pareizi elposi vai kaut kur, uz kaut ko koncentrēsies. Nē.

Pats galvenais brīnums – tas esi tu pats, tieši kā

Cilvēks! Jo pie kā ved visa lielā garīgā Māksla? Pie tā, lai

cilvēks kļūtu par Cilvēku, lai viņš pakāpeniski pamostos

un atcerētos tās zināšanas, kuras tam sākotnēji tika dotas.

Šī meditācija – ir tik vien kā veids, lai pamostos no

garīgās snaudas un atcerētos to, kas viņā sen tika noslēpts

un aizmirsts, to, ko viņš kaut kad mācēja un zināja, kā to

izmantot.

- Kā tā zināja? – nesaprata Slaviks.

- Nu kā. Piemēram, jebkurš cilvēks māk lasīt, rakstīt,

rēķināt, protams, ja viņš ir normāls, bez psihiskām

nobīdēm. Vai tā?

- Tā.

- Pirms tam viņam to vajag iemācīt. Un tad viņš jau

elementāri pratīs lasīt, rēķināt un tā tālāk. Tas ir, viņš jau

skaidri zina, ka, piemēram, viens plus viens – būs divi, bet

divi reiz divi – četri. Tas viņam pēc tam šķiet tik vienkārši

un saprotami! Jo viņam, redziet, tas reiz tika iemācīts,

kaut gan patiesībā viņš to tikai atcerējās. Tās ir apslēptās

zemapziņas spējas. Vai cits piemērs, nedaudz

vienkāršāks, saistīts ar fizioloģisko līmeni. Cilvēku, kurš

neprot peldēt, iemet ūdenī un viņš slīkst. Bet

jaunpiedzimis mazulis, un tas jau daudzkārt ir pierādīts un

apstiprināts ar dzemdībām ūdenī, kad tiek iegremdēts

baseinā, peld kā jebkurš dzīvnieciņš. Tātad šie refleksi

viņam ir? Ir. Bet pēc tam tas vienkārši tiek aizmirsts. Tā

arī cilvēkam, viņā ir tik daudz kā, par ko viņš pat

nenojauš.

Tas viss darbojas tikai pozitīvajā faktorā. Tomēr, ja

viņā valda kādas merkantilas intereses, piemēram,

iemācīties tādēļ, lai varētu kādu apkrāpt vai arī attālināti

kādam nodarīt fiziski pāri, vai arī locīt karotes, bet viņam

naudu metīs par to, tad viņam nekad nekas nesanāks.

Tikai tad, kad cilvēks iemācīsies kontrolēt savas domas,

kad viņš izveidos no sevis Cilvēku ar lielo burtu, tikai tad

viņš kaut ko spēs.

- Tad sanāk, ka garīgās prakses – tas ir līdzeklis, lai

cilvēku atmodinātu? – pārjautāja Andrejs.

- Pilnīgi pareizi. Garīgās prakses – tas ir tikai

instruments, lai salabotu savu saprātu. Un kā tu šo

instrumentu lietosi, tāds arī būs rezultāts. Tātad viss ir

atkarīgs no paša meistara vēlmes un prasmes. Bet, lai

iemācītos turēt šo instrumentu rokās, nepieciešams

iemācīties kontrolēt savu domu, to koncentrēt, redzēt ar

iekšējo redzi. Mūsu gadījumā - iemācīties kontrolēt savu

elpošanu, sajust, ka tu izelpo caur roku čakrāniem. Vajag

iemācīties izsaukt noteiktas sajūtas, lai pēc tam vadītu

iekšējo, apslēpto enerģiju.

- Manuprāt, tā ir halucinācija, - iebilda Kostjiks.

- Jā, halucinācija, ja uztversi to kā halucināciju.

Turpretī, ja tu uztversi šo enerģiju kā reālu spēku, tad tas

arī būs reāls spēks.

- Dīvaini, kāpēc?

- Es vēlreiz atkārtoju, doma kontrolē darbību. Bet

enerģija – tā arī ir darbība. Tas arī viss. Viss ir ļoti

vienkārši.

Mēs nedaudz paklusējām, kad Nikolajs Andrejevičs

ievaicājās:

- Bet raugoties no psiholoģijas viedokļa, tas ir objektīvs

faktors vai tomēr subjektīvas sajūtas? Es, piemēram,

skaidri sajutu koncentrāciju uz degungalu. Bet kustību

rokās jutu daļēji - tikai tur, kur fokusēju uzmanību.

Sensejs sāka psihoterapeitam skaidrot, izmantojot

sarunā specifiskus, man nesaprotamus, terminus,

acīmredzot viņi runāja savā profesionālajā valodā. Un, kā

es nopratu no runātā, viņi tās gaitā skāra ekstrasensorikas

problēmas tēmu, iekļaujot tajā visā dažādu slimību

ārstēšanu un diagnosticēšanu. Pēdējais mani ļoti

ieinteresēja.

Šīs diskusijas laikā, kamēr citi klausījās, Slaviks

uzmanīgi pētīja savu roku delnas. Un tikko kā sarunā

parādījās garāka pauze, puisis paspēja pajautāt:

- Es kaut kā līdz galam nesapratu attiecībā par

čakrāniem. Jūs teicāt, ka tur jābūt punktiņiem, kas atveras.

Bet tur taču nekā nav!

Vecākie puiši nosmīnēja.

- Dabiski, - atteica Sensejs. – Vizuāli tur nekā

tamlīdzīga nav.

Žeņka, kas stāvēja Slavikam blakus, nenoturējās un kā

dakteris, pagrozījis viņa rokas, pajautāja:

- Tā, pacient. Bet vai kaulus un cīpslas jūs tur redzat?

- Nē, - vēl joprojām nesaprazdams, atbildēja Slaviks.

Žeņka nošmakstināja un sērīgi noteica:

- Bezcerīgs!

Draugi nosmējās.

- Saproti, čakrāni – tās ir noteiktas zonas cilvēka

ķermenī, - Skolotājs pacietīgi skaidroja, - kur ir

paaugstināts jūtīgums pret siltumu. Tos, protams, nevar

redzēt, bet tos var reāli reģistrēt ar mūsdienu ierīcēm.

Pagaidām zinātniekiem, tāpat kā tev šīs zonas ir mīkla:

šūnas tās pašas, saites tās pašas, bet jūtīgums augstāks.

Kāpēc? Tāpēc ka te atrodas čakrāni. Bet čakrāni – tas jau

attiecas uz astrālo ķermeni, tas jau ir pie citas, krietni

dziļākas fizikas. Doma ir savienojošais elements starp

astrālo un materiālo ķermeni. Tāpēc ir ļoti svarīgi

iemācīties kontrolēt domas... Tieši tad tu arī varēsi radīt

dzīvē Ci kustību pa savu ķermeni.

Tālākā sarunā iesaistījās arī vecākie puiši, apspriežot

savas pārdzīvotās sajūtas meditācijas laikā. Mūsu tikšanās

beigās Sensejs piekodināja Žeņku un Stasu, lai pavada

mūs līdz pieturai un iesēdina transportā.

- Un bez visādiem pigoriņiem, - Sensejs jokojot

piedraudēja Žeņkam.

- Tieši tā, - šis noziņoja kā zaldāts, pieliekot roku pie

deniņiem, - bez visādiem cigoriņiem!

Sensejs bezcerīgi atmeta ar roku. Kad visa kompānija

smiedamās jau devās uz taciņas pusi, Skolotājs pasauca

kaķi, bet tas svarīgi aizčāpoja uz pretējo pusi. Sensejs

centās to panākt un notvert, bet te tev nu bija. Šis blēņdaris

iespruka tuvējos krūmos. Pietupies Sensejs centās to no

turienes izdabūt ārā. Es izmantoju šo situāciju un piegāju

Sensejam klāt, lai it kā palīdzētu viņam noķert kaķi.

- Vai jūs varat diagnosticēt...- es nepaspēju pateikt līdz

galam, kad Sensejs atbildēja.

- Tu par savu bumbuli galvā, saulīt manu... Samuraj!

Tu vēl izdomāji skrāpēties?! Skat, cik nešpetns! Nu

mudīgi, lien ārā!

“No kurienes viņš zina!” es biju vienkārši šokā. Un,

cerību spārnota, nodomāju: “Ja jau zina par to, tad varbūt

arī palīdzēs cīnīties pret to!” Pa to laiku Igors Mihailovičs

pajautāja:

- Un kādu diagnozi tev uzstādījuši eskulapi?

- Vecāki saka, ka nekas briesmīgs - kaut kas ar

asinsvadiem. Bet kā es sapratu, noklausoties mātes un

profesora sarunā, man ir ļaundabīgs veidojums galvas

smadzenēs. Un nav zināms, kā tas uzvedīsies tuvākajā

laikā.

- Nopietns arguments, - teica Sensejs, nopurinot rokas

un paskatījies uz krūmu pusi, noteica: - Nu labi, sēdi šeit,

cik vien vēlies. Nosalsi, pats atnāksi!

Bars, ievērojis Senseja “ķīviņu” ar kaķi, sāka griezties

atpakaļ, piedāvājot notveršanā savus pakalpojumus.

- Lai paliek! – Sensejs atmeta ar roku. – Pats atskries

mājās.

Man par lielu vilšanos, to nelielo laika sprīdi, ko varēja

izmantot sarunai, mēs ar Senseju nogājām klusējot, līdz

pievienojāmies pārējiem. Es gaidīju no viņa kādu

reakciju, kādu līdzjūtību, kādu cerību uz veiksmīgu

izārstēšanos. Domāju, ka tūlīt-tūlīt viņš man kaut ko teiks.

Bet sagaidīju tikai klusumu. Manī bija neliels cerību

stariņš, ka, pievienojoties pārējiem, es izdzirdēšu vismaz

kādu mājienu uz padomu vai morālu atbalstu. Bet viņš

vienkārši gāja un ar pārējiem jokojās, stāstot kaut kādas

anekdotes. Visi smējās. Tas mani piebeidza līdz galam.

10

Visu ceļu es šausmīgi dusmojos. Bet atbraucot mājās,

vispār nespēju rast sev vietu. “Viss ir zudis, viss ir zudis!”

es atkārtoju sev domās. “Tikko kā parādījās vismaz kaut

kāda reāla cerība, tā atkal viss sabrūk. Kā man tas viss ir

piegriezies, kā man tas viss ir apnicis. Viss šajā pasaulē ir

bezjēdzīgs! Es vairs tā nevaru, vienkārši nav vairāk spēka.

Lai rauj jods to visu, to cīņu par dzīvību ar visu to muļķīgo

mācību, bezjēdzīgajām nodarbībām un vienaldzīgo

Senseju. Tik un tā visam būs beigas!”

Pagāja vēl neilgs laika sprīdis, un mana iztēle jau

zīmēja šausminošu un biedējošu manis pašas bēru ainu,

mātes, tuvinieku un draugu rūgtās asaras. Es skaidri

iztēlojos, kā aiznaglo manu zārku un, ielaižot to mitrajā

bedrē, apber ar zemi. Apkārt bija viena vienīga tumsa,

tukšums un bezizeja. Tas arī viss!

Un kas būs tālāk tur, augšā, kur platā straumē plūst

dzīve? Un te manā iztēlē parādījās cita aina. Viss bija kā

parasti, kā iepriekš - nekas nebija mainījies. Vecāki

turpināja iet uz darbu. Draugi apmeklēja nodarbības, to

sejās bija tas pats dzīvesprieks, viņi jautri smējās par

saviem nebeidzamajiem jokiem. Un Sensejs, tāpat kā

iepriekš, vadīja savus interesantos treniņus, demonstrējot

un stāstot pārsteigtajiem biedriem par viņu pašu spējām.

Nekas šajā pasaulē nebija mainījies! Vienīgi manis

vairs nebija. Lūk, kur tas sāls, aizvainojums un sāpe. Tā

bija tikai mana personīgā traģēdija. Un kopumā manas

domas, mani pārdzīvojumi, mana dzīve, manas zināšanas

nevienam nav vajadzīgas un nevienu tas neuztrauc,

izņemot mani pašu. Es piedzimu vienatnē un mirstu

vienatnē. Tad kāda gan jēga šai bezjēdzīgajai

eksistēšanai? Kāpēc cilvēki vispār piedzimst? Kādēļ tiek

dāvāta dzīvība?

Manā galvā vārījās tāda, lūk, “putra”, kas lielākoties

sastāvēja no nāves baiļu filozofijas un nedaudz no

filozofijas par dzīvi. Man uznāca milzīga grūtsirdība, kas

ātri pārgāja depresijā. Pēc pāris diennaktīm, mokoties

zem smago domu spiediena, es “sašļuku” pavisam. Mana

veselība strauji pasliktinājās, atkal parādījās šausmīgās

galvassāpes, kuru dēļ izlaidu mācības un visas nodarbības

skolas pulciņos, tajā skaitā arī iemīļotās dejas. Man jau

nekas nebija vajadzīgs šajā pasaulē. Bet...

Tuvojās nākamā treniņa laiks. Un, neskatoties uz

negatīvo emociju vētru, kaut kur dziļi manī saglabājās

pastāvīga un nemainīga pārliecības sajūta par saviem

spēkiem un pilnīgs miers. Tieši šīs sajūtas dēļ es strīdējos

pati ar sevi, iet man vai neiet. Un tieši šī iekšējā sajūta

mani nez kāpēc arī visvairāk tracināja.

Izšķirošo punktu manām šaubām pielika draugi, kas

visi masveidīgi ieradās pie manis mājās. Līdz tam es pat

negrasījos taisīties. Viņu lipīgie smiekli, prastu problēmu

apspriešana, kā arī iespaidu apmaiņa par to, kā mājās

veicās ar meditāciju, novērsa mani no drūmajām domām,

nedaudz uzlabojot garastāvokli. Beigu beigās draugiem

izdevās izvilkt mani no maniem “kapiem” uz treniņu,

nodēvējot mani par nelabojamu simulanti. Bet Andrejs

turklāt vēl šajā sakarā nolasīja veselu lekciju ar saviem

spilgtajiem piemēriem, beigās vēl izsecinādams:

- Es saprotu, labi, - var mācības neapmeklēt. Tas viss

ir skaidrs, garlaicīgi. Bet treniņu?! Tas taču ir īsts

piedzīvojums, kādu nevienā grāmatā neizlasīsi un nevienā

filmā neieraudzīsi! Tas taču ir tik interesanti un pamācoši!

Bet tu, gulšņa, “negribu, neiešu”. Tā arī nogulēsi savus

labākos dzīves gadus un nebūs pēc tam ko atcerēties.

“Aha,” drūmi nodomāja mana persona, “ja šis “pēc tam”

vēl kaut kad pienāks”.

11

Mēs kā parasti atnācām agrāk. Draugi sasveicinājās ar

Senseju un aizskrēja uz ģērbtuvēm. Bet es negribīgi

vilkos nopakaļ, galvu nokārusi. Un te pavisam blakus

atskanēja Senseja balss.

- Pārvarēji sevi, malacis!

Es pat apjuku no pārsteiguma un apmulsusi lūkojos

viņam acīs. Viņa uzmanīgajā skatienā staroja nezūdoša

labestība un klātesamība. Un kā vienmēr, nedodams

iespēju līdz galam atjēgties, viņš piebilda:

- Nu, skrien pārģērbties.

Tajā mirklī pie viņa piegāja sasveicināties jauna

biedru grupiņa. Viņi sāka tam stāstīt par kaut kādām tur

savām problēmām.

“Ir nu gan!” izšāvās man cauri galvai. “Nevar būt,

ka viņš zināja par visām manām domām, šaubām un

mokām?! Bet ja zināja, tad varbūt tas ir normāli, varbūt

tā arī jābūt? Viņš mani nosauca par malaci, tātad viss

vēl nav zaudēts”. Turklāt Senseja vārdi iedarbojās uz

mani kā jaunības eliksīrs večiņai. Es strauji aizšāvos uz

ģērbtuvēm, aizmirsusi, ka pavisam nesen klumburēju

pavisam nomākta un nogurusi no dzīves.

- Kur tu tā steidzies? – neizpratnē jautāja Tatjana,

vērojot to, cik vājprātīgā ātrumā es ietērpjos kimono. –

Nu gan tu dod, tikko kā mira nost, bet tagad pa galvu,

pa kaklu nesas uz sporta zāli.

- Eh, Tatjana! – es uzsmaidīju. – Pareizi Andrejs

teica: “Vai tad nu mums būtu jāskumst?”

Un, paskatījusies uz viņas pārsteigto sejas izteiksmi,

piebildu:

- Steidzos dzīvot, “lai nebūtu mokošu sāpju par

bezmērķīgi nodzīvotiem gadiem...”

Tatjana nosmējās, bet es, pārpildīta ar vētrainām

darbīguma jūtām ieskrēju sporta zālē, kur pievienojos

pārējiem biedriem, kas iesildījās. Godīgi sakot, es pati

negaidīju tādu naskumu no tikko vēl sagumušās

miesas. No kurienes tas uzradās?

Kad līdz treniņa sākumam bija palikušas apmēram

piecas minūtes, Žeņka, kas trenējās blakus Stasam,

palūkojies uz durvju pusi, sāka starot sava holivudas

smaida žilbinošajos staros.

- Vai, ko es redzu! Kas par cilvēkiem mūsu pusē! -

viņš iepleta rokas.

Zālē ienāca spēcīgs, neliela auguma puisis, ar stipras

gribas sejas izteiksmi un militārista stāju. Žeņkas

pārsteiguma sauciens lika atskatīties arī pārējiem.

Sensejs ar vecākajiem grupas biedriem pienāca pie

jaunpienācēja:

- Sveiks, Volodja!

- Ar atgriešanos!

- Prieks tevi redzēt!

Kad atkalredzēšanās prieks nedaudz norima, Sensejs

pajautāja:

- Nu, un kā pagāja komandējums siltajās zemēs? Vai

kūrortā pasildīji savus kauliņus?!

- Aha, pat apdedzinājos. Lai iet pa gaisu tādi

braucieni. Saucās – nezināji bēdu, tak priekšniecība

palīdzēja.

- Un kas tur tāds? – painteresējās Žeņa.

- Vai tu televizoru neskaties, lauķi?! - smaidot

vaicāja Stass.

- Ko, ko? Kādu vēl televizoru? Tavai zināšanai -

mūsu ciemā ziņas izplatās tikai vienā veidā – tenku

veidā. Bet, ja kāds nesaprot, vai doma šim nav skaidra,

tad ar kulaku pa ausi, un galvās, brāl, iestājas skaidrība.

Lūk, kā!

Puiši sasmējās. Bet Žeņka vērsās pie Volodjas, jau

iejuties mācītāja lomā:

- Bet tu, dēls, atklāj man savas ciešanas, ko guvi aiz

trejdeviņām jūrām, pastāsti, dēls, par šķīstītavas

šausmīgajām lietām. Izkrati man savu sirdi.

- Nu, Žeņka! Tevi jau laikam pat kaps neizmainīs, -

noteica Volodja, pasmējās kopā ar visiem un tad

nopietni piebilda: - Ko tur lai stāsta? Čurkas aptrakuši,

savā starpā zemes pleķīti nevar sadalīt... Tādu kūrortu

sabojāja!

- Jā, viņi prot vētru ūdens glāzē sataisīt, - piekrita

Vitja. – Tas viņiem asinīs.

- Jā, - novilka Žeņka, - nepagāja secen tautai asiņu

upurtrauks, nepagāja... Vadzi, un tu no bailēm zobus

klabināji?

- Mums, cienīgtēvs, jau pierasts. Jau ne pirmo reizi,

- smieklīgi atdarināja viņu Volodja.

- Labi, draugi, vēl parunāsiet, - Sensejs apstādināja

šo jautro dalīšanās straumi. – Ej pārģērbies, laiks jau

sākt treniņu.

Iesildīšanos pavadījām aktīvā tempā, slodze bija

mērena. Es pievērsu uzmanību Volodjam, lai gan viņš

bija drukns puisis, tomēr kustējās viegli un maigi kā

sniega leopards. Kad lielākā daļa no grupas beidza

atkārtot bāzi, Volodja un “fiksie” zēni sāka par kaut ko

emocionāli diskutēt ar Senseju. Pabeiguši savus

vingrojumus, mēs arī steidzām pievienoties viņiem,

iedziļinoties sarunas tēmā.

- Vai tad tur varēja ko iesākt? – iekarsis jautāja

Volodja. – Strādāt vajadzēja galvenokārt naktīs, pilnīgā

tumsā, bieži vien pagrabos. Tur ne tikai ar lukturīti

paspīdināt nevarēja, tur pat cigaretei uguni nevarēja

uzšķilt, momentāni svina lodi dabūsi. Cik gan tā dēļ

mūsu puišu neaizgāja bojā! Tur jau centies atšaudīties

uz mazāko troksnīti tumsā.

- Bet jums taču vajadzētu būt specaprīkojumam

nakts redzamībai, - teica Stass.

- Aha, to tikai filmās rāda. Bet patiesībā, “Alfā”

varbūt arī ir, bet mums no kurienes?

- Bet kādēļ tev specaprīkojums? – paraustīja plecus

Sensejs. – Cilvēks ir daudz spējīgāks par jebkuru dzelzs

gabalu.

Volodja aizdomājās un, nedaudz paklusējis,

piebilda:

- Ko es tik nedarīju?! Gan acis sākumā miedzu, lai

redze ātrāk pierastu, un ar puišiem centāmies trenēties

tumsā, lai attīstītu dzirdes maņu. Viss velti. Tik un tā

vairumā gadījumu nostrādāja pēkšņuma faktors,

neskatoties pat uz to, ka it kā arī bijām gatavi.

- Ar redzi un dzirdi šeit nav nekāda sakara, -

konstatēja Skolotājs. – Cilvēkam ir pavisam citi maņu

ogrāni, pateicoties kuriem tu spēsi kontrolēt visu

apkārtējo telpu, cik vien tuvu vai tālu vēlēsies.

Volodja dzīvelīgi paskatījās uz Senseju:

- Sensej, parādi, - pielicis roku pie sirds, viņš teica

un ar smaidu piebilda: - Dvēsele tik ļoti noilgojusies

pēc taviem piemēriem.

Sensejs pasmīnēja, piekrītoši atmetot ar roku:

- Nu labi, kamikadze, lai notiek...

Volodja ar puišiem izstrādāja veselu plānu kā

dezorientēt Senseju. Pa to laiku neparastās

demonstrācijas azarts bija pārņēmis jau visus

klātesošos. Kāds atnesa biezu šalli, lai aizsietu

Sensejam acis, vairākkārtīgi pārbaudot tās gaismas

necaurlaidību uz sevi. Citi apsprieda, kā gan labāk lai

rada skaņas traucējumus un gaisa vibrācijas. Mūsu

kompānija ar interesi novēroja visu šo procesu, stāvot

blakus Stasam.

- Kas ir šis Volodja? – pajautāja viņam Andrejs.

- Volodja? Tas ir Senseja draugs. Viens no viņa

vecajiem skolniekiem.

- Bet cik ilgi viņš jau trenējas pie Senseja?

- Nu, es jau piekto gadu. Kad nokļuvu pie Senseja,

Volodja tikko kā atnāca no armijas. Bet tā, viņš jau

pirms armijas pie viņa trenējās.

- Nopietns vīrs, sportisks, - piezīmēja Andrejs.

- Nu jā, domājams gan. Volodja ir sambo sporta

meistars. Dienēja jūras kājnieku izlūkos. Bet pēc

armijas – IeM.

- Un par ko viņš strādā? – es pajautāju.

- Pašlaik viņš nodarbojas ar nesen izveidotas

specvienības kaujas apmācību.

Un, nedaudz paklusējis, piebilda:

- Šitas ir riktīgs vecis!

Viss mūsu lielais kolektīvs, Volodjas vadībā, pa

sporta zāles malām izveidoja milzīgu apli. Sensejs

iznāca vidū. Volodja pašrocīgi aizsēja viņam acis ar

šalli, rūpīgi aiztaisot visas iespējamās spraugas. Pēc

tādas sagatavošanās viņš noslēpās pūlī. Un te Sensejs

ieņēma tādu dīvainu pozu. Tā atgādināja nogurušu

ceļinieku, kurš atpūšas, atspiedies uz iedomāta ceļa

spieķa.

- Uh tī! – Žeņka sajūsmināts noteica, priekā berzējot

rokas, kaut ko cerot ieraudzīt: - Tagad būs kaut kas ļoti

interesants.

- Tas tiesa, - apstiprināja Stass, uzmanīgi skatoties

uz Senseju.

- Kas tā par tādu stāju? – painteresējās Andrejs.

- Ja es sapratu pareizi, tad tas ir “Vecā lamas” stils,

- klusi atbildēja Stass.

- Kaut kā nekad nebiju dzirdējis par tādu stilu.

- Hm, un diez vai dzirdēsi. Tas ir sen miris stils. Kā

teica Sensejs, par to aizmirsa vēl pirms Kristus

piedzimšanas. Līdz mūsu dienām nonākusi vien

nožēlojama šīs skolas līdzība. Ķīnā tas stils zināms kā

“Drakons”.

- Neko sev, - izbrīnījās Andrejs, - nožēlojama

līdzība! Cik man zināms, “Drakona” stils ir pats

varenākais stils, tā kā ir apvienojis sevī visu cīņas

mākslu skolu spēkus un viedumu...

Un, pavēries atkal uz Senseju, piebilda:

- Bet tu no kurienes zini par šo seno stilu?

- Bija izdevība to redzēt divus gadus atpakaļ. Pie

mums bija atbraukuši kaut kādi tūristi. Un Sensejs šos

viesmīlīgi pamieloja ar “Vecā lamas” stilu. Tas tik bija

skats, es jums teikšu, ne acu atraut!

Pēc tādas reklāmas, lai nepalaistu garām kaut ko tik

vienreizēju arī savai vēsturei, mēs blenzām uz Senseju

ar visām acīm. Pa to laiku Volodja deva signālu, pēc kā

viss mūsu lielais pūlis sāka izdot milzīgu troksni,

haotiski sitot ar plaukstām un skaļi dauzot kājas.

Izmantodams šādu aizsegu, Volodja sāka tuvoties

Sensejam, ejot pulksteņrādītāja virzienā. Viņa kustības

bija mīkstas un vieglas. Viņš spēra soļus kā pantēra

pirms lēciena un aizvien tuvāk un tuvāk pietuvojās

nosacītajam pretiniekam. Kad Volodja pienāca

Sensejam no aizmugures labajā pusē, tad ar ātru un

vieglu pussoli sāka veikt mavašigeri sitienu galvā.

Praktiski vienlaicīgi Sensejs paspēra labo kāju atpakaļ

un tūlīt pat griezienā viņa labā roka, ar slaidu loku,

viegli ar plaukstas malu pieskārās Volodjas sejai. Tieši

pieskārās kā viegla spalviņa, nevis iesita, kā es gaidīju.

Spriežot pēc tā, ko mēs ieplestām acīm novērojām

tālāk, tad tā nebija nejaušība vai misēklis. Visas

kustības Sensejs izpildīja viegli, līgani un īpaši akurāti.

Volodja no šī vieglā pieskāriena aizlidoja tā, it kā

viņam būtu trāpījis lielgabala lādiņš. Viņa kājas strauji

pacēlās augšup, un viņš pats, apmetis kūleni, smagi

novēlās uz grīdas. Zālē iestājās pilnīgs klusums.

Volodja sakustējās, mēģinot piesēsties uz grīdas. Tauta

ar atvieglojumu nopūtās un iedunējās kā bišu spiets,

apspriežot notikušo.

- Kā viņš pamanījās tā nokrist? – Kostja vaicāja

Andrejam.

Tas tikai paraustīja plecus.

- Droši vien, ka vienkārši pazaudēja līdzsvaru. Viņš

taču stāvēja uz vienas kājas. Visdrīzāk, ka tā, jo sitiens

taču it kā bija pavisam viegls. To pat par sitienu

nenosauksi.

Sensejs, atbrīvojies no šalles, pajautāja Volodjam:

- Dzīvs, pašnāvniek?

- Dzīvs, - viņš novilka, turot roku pie labās acs. –

Nesaprotu, kur gan es kļūdījos?

- Tava kļūda slēpjas tajā, ka tu centies mani aizskart

tieši no pašas neaizsargātākās puses, tavuprāt, no

visvārīgākās vietas.

- Nu jā!

- Tāpēc tu arī iekūlies ķezā! Ja tu būtu uzbrucis

uzreiz no priekšas, tev būtu bijusi lielāka iespēja, nekā

uzbrūkot no aizmugures vai no labās puses. Bet ja tu

būtu uzbrucis no aizmugures kreisās puses, tad tev būtu

iznācis vēl sliktāk.

- Bet kāpēc?

- Tāpēc, ka tu domā kā cilvēks ar redzi un dzirdi. Cik

reizes esmu tev teicis, ka pretiniekā jāņem vērā viņa

domu gājiens. Jo, ja es neredzu un nedzirdu, tad var

vismaz loģiski pieņemt, ka mana apziņa kontrolē

visneaizsargātākās vietas daudz labāk un stiprāk.

- Un kā tad frontālā puse?

- Priekšpusē kontrole ir vājāka, jo šeit tāpat ķermeņa

gatavība bija numur viens. Cilvēks, kurš atstāts bez

dabiskās uztveres, no priekšpuses ir gatavs cīņai

fiziski, bet no aizmugures garīgi, un tas ir daudz

bīstamāk. Sanāk - jo vairāk pretiniekam šķiet kāda

vieta ievainojamāka, jo vairāk tā ir aizsargāta. Un līdz

ar to, kontruzbrukums var būt pēkšņāks.

- Bet ja es būtu bijis ar “stroķi”?

- Ja tu būtu bijis ar “stroķi”, tad mums no tevis būtu

bijis daudz lielāks labums rītdien nekā šobrīd.

- Kādā veidā?

- Vistiešākajā. Mēs tad vismaz varētu pīrādziņus līdz

sātam pieēsties.

Volodja neko neatbildēja, tikai pasmaidīja par

Senseja melno humoru:

- Nu labi, pīrādziņus es jums tāpat atnesīšu...

Kad Volodja noņēma roku no sejas, mēs pat nedaudz

apstulbām. Viņam zem acs bija izveidojies milzīgs

zilums. To pat nevarētu nosaukt par zilumu. Āda ap aci

vienkārši bija kļuvusi zili melna un pārklājusies ar

čūlām kā pēc apdeguma. Mūsu kolektīva sievišķā daļa

ātri sarosījās un atnesa Volodjam dvieli, samitrinātu ar

aukstu ūdeni. Bet pat šī komprese viņam nepalīdzēja.

Turklāt izskatījās, ka vismazāk norūpējies par savu aci

bija pats Volodja. Viņš piecēlās, nopurināja drēbes un

jautri jokoja ar Senseju. Bet mums visiem noskanēja

komanda atstrādāt paņēmienus.

Pēc treniņa, gandrīz papildus nodarbības pašās

beigās, mēs atkal sev atklājām ko noderīgu.

- Sensej, vai eksistē kāda apkārtējās telpas kontroles

treniņu tehnika, tikai daudz vienkāršākā variantā?

Pieņemsim, lai to spētu saprast un veikt mani puiši no

specvienības, - pajautāja Volodja.

Skolotājs padomāja un nedaudz nogaidījis, atbildēja:

- Jā, ir tāda. Tiesa, šeit vajadzīgs pārinieks. Vislabāk

to veikt, sēžot “lotosa” pozā... Šī uzdevuma būtība

slēpjas sekojošajā. Galvas līmenī aukliņā tiek

piekarināta mīksta tenisa bumbiņa tā, lai tad, kad

pārinieks to iešūpo vai pagrūž, tās lidojuma trajektorija

sakristu ar tavas galvas atrašanās vietu. Tavs uzdevums

ir vienkārši iemācīties izvairīties, turklāt neizmantojot

apkārtējās telpas ierastos kontroles līdzekļus, un vairāk

paļauties uz intuīciju. Bumbiņu var uztvert garīgā

interpretācijā. Pacenties sajust priekšmeta tuvošanos

savam pakausim un, sajūtot iekšējo intuīciju, laikus

pavirzi galvu malā. Galvenais ir tavas apziņas

trenētība, un atkal jau mēs nonākam pie mūsu vecās

dziesmas, - pasmaidīja Sensejs. -... Bet ja nopietni, tad

tev nepieciešams, lai tava prāta stāvoklis kļūst pilnīgi

mierīgs, lai tas atgādina pilnīgi gludu ūdens spoguli.

Un šajā pilnīgajā tavas apziņas klusumā tuvojošais

priekšmets, mūsu gadījumā bumbiņa, būs kā

akmentiņš, ko met pa šo gludo ūdens spoguli, radot

sīkus vilnīšus, vai kā laiva, vai kuteris – vari saukt to

tā, kā vēlies. Bet tas šķels tavu telpu. Viss pārējais, kas

atrodas tālāk, kā, piemēram, aplī stāvošie cilvēki – tie

būs krastā stāvoši koki vai cilvēki, kā tev labāk patīk.

Bet tieši tu – šī ezera pats viducis. Un tev nepieciešams

iemācīties sajust jebkuru kustību uz šīs virsmas,

jebkuru ielaušanos tavā telpā. Galu galā tu iemācīsies

sajust svešu priekšmetu tuvošanos un visu, kas notiek

apkārt.

Andrejs, kas tāpat kā mēs, stāvēja blakus Sensejam,

pajautāja:

- Un mēs drīkstam tā trenēties?

- Ja ir tāda vēlēšanās, lūdzu, trenējaties veseli, -

atbildēja Sensejs.

- Bet kāda uztvere šeit strādā? – Volodja uzdeva

jautājumu.

- Gandrīz tāda pati kā demonstrācijā. Šeit galvenais

– ar savu apziņu iziet ārpus sava ķermeņa robežām.

- Kā tas ir? – nesaprata Andrejs.

- Nu, minēšu tādu vienkāršu piemēru. Jebkurš

cilvēks, kad pārstās domāt, tas ir – apsēdīsies,

atslābināsies un pacentīsies maksimāli nomierināt

savas domas, sāk sajust, ka viņa apziņa paplašinās un

aiziet tālu ārpus sava ķermeņa. Apziņa kļūst apjomīga.

Tā aptver milzīgu platību. Bet šeit tu to vienkārši

ierobežo ar konkrētu telpu. Šajā piemērā, ko es

parādīju, tā bija sporta zāle. Kaut gan, ja cītīgi

trenēties, tu spēsi sajust, kas darās rajona otrā galā.

Principā, tas nav grūti.

- Tātad galvenais vingrojumā ar bumbiņu - panākt

pilnīgu apziņas mieru kā piemērā ar ezeru? – pārjautāja

Andrejs.

- Pilnīgi pareizi, un pacensties tā, lai neviena tava

doma neiekļūtu šajā telpā.

- Tas ir grūti.

- Grūti, bet iespējams.

- Sakiet, Stass stāstīja, ka stils “Vecais lama” ir ļoti

sens. Vai tā ir tiesa?

- Jā.

- Bet vai vēsturē ir saglabājušies to cilvēku vārdi, kas

pārvaldīja šo stilu? – pajautāja Kostja.

Sensejs pasmīnēja, padomājis par kaut ko savu, un

atbildēja:

- No tev zināmajiem, ja nu vienīgi Buda. Nu, un,

protams, viņa pirmie adepti.

- Buda? – izbrīnījās Kostjiks. – Bet viņam taču it kā

bija cita filozofija, labestības filozofija. Kāds te sakars

ar dūrēm?

- Arī labestība mēdz būt ar dūrēm, - mierīgi atbildēja

Sensejs. – Bet pārvaldīt šo Mākslu vēl nenozīmē

uzbrukt kādam. Viņiem tas bija tāds savdabīgs

pakāpiens garīgajā izzināšanā...

Tā beidzās mūsu papildus nodarbība, kurā mēs

kārtējo reizi kļuvām par lieciniekiem tik vērtīgām, pēc

mūsu saprašanas, Senseja zināšanām un spējām...

Mūsu sajūsmai nebija gala. Pārģērbušies mēs gaidījām

pārējos pie sporta zāles. Kad bars izgāja uz ielas, Žeņka

nejauši paskatījās uz Volodju un šausmās iesaucās:

- Mammīt mīļā! Njā... Nu tev i ģīmis, Šarapov...

Pēc šiem vārdiem jau visi pievērsa uzmanību

Volodjam. Viņa acs bija pilnīgi aizpampusi un

pārvērtusies vienā lielā melnā pleķī.

- Nu nekas, - Žeņka viņu uzmundrināja un, izriezis

krūtis, ar patosu nodeklamēja: - Zilumi izdaiļo vīrieti!

Uz ko Volodja ar smaidu atbildēja:

- Vai tu pats nevēlies kļūt par skaistuli?

Visa grupa bija vai līka no smiekliem.

- Vēlas, vēlas! Bet es būšu kā tas liecinieks no

anekdotes, - tālāk situāciju attīstīja Stass. – Kad viņam

prasīja: “Vai esat redzējis, kā viens iesita pa galvu

otram?” Šis atbild: “Redzēju, neredzēju, bet dzirdēju

skaņu, kā kaut kas iesita pa kaut ko tukšu”.

Un Viktors piemetināja:

- Bet es būšu otrs liecinieks. Un ja man jautās, kāpēc

es nenācu palīgā cietušajam kautiņa laikā, es ar tīru

sirdsapziņu atbildēšu: “Kā gan es varēju zināt, kurš no

viņiem ir cietušais. Viņi tik aizrautīgi dauzīja viens

otru!”

Jauna smieklu šalts pāršalca pār apkārtni.

- Oi, oi, oi, - Žeņka visus izmēdīja.

- No jūsu jociņiem jau pa gabalu nes pēc kazarmām... Nē,

Sensej, tu redzēji, cilvēks nepaspēja pat vārdu pateikt, kā

viņam jau bumbas piešuj!...

12

Tā, jautri jokojot un pavelkot uz zoba vienam otru, biedri

devās ceļā. Laiciņš bija mierīgs. Debess bija nosēta ar

zvaigžņu rakstiem, un, izbaudot vakara vēsumu pēc

pastiprinātā treniņa, mēs pat nepamanījām, kā mūsu

kolektīvs bija nedaudz izstiepies. Kostjiks ar Tatjanu

aizgāja tālu priekšā. Volodja, Žeņka un Stass vilkās kaut

kur aizmugurē. Viktors, Andrejs, es, Slaviks un Jura

gājām pa vidu kopā ar Senseju, tērzējot par niekiem.

No stūra mums pretī iznāca ogļraču brigāde, astoņi

cilvēki, jau manāmi iedzēruši. Acīmredzot viņi stipri

aizskāra Kostjika patmīlību, paejot garām pārītim, jo, kad

mēs pienācām tuvāk, puiša seja bija no dusmām sarkana.

Viņš izmisīgi turpināja rieties pretī, ne pa jokam

sadusmojot piedzērušos vīriešus. Andrejam arī nebija

miera un viņš sāka aizstāvēt savu draugu, ar to pašu vēl

vairāk pielejot eļļu ugunī. Viens no brigādes, pats

karstasinīgākais, metās kauties, arī Andrejs kopā ar

Kostjiku metās viņam virsū. Bet Sensejs laikā aizšķērsoja

viņiem ceļu, vēršoties pie ogļračiem:

- Puiši, nomierinieties! Kāpēc tik traki lamāties, te taču

ir sievietes... Nepiedien cēlsirdīgiem vīriem tā lamāties...

- Un kas te mums par... šeit vēl uzradies?! – saķēris

Senseju aiz krūtīm, nogārdza aizkaitinātais vīrietis: -

Čāpo vien savu ceļu, kamēr es tev vēl visus kauliņus

neesmu salauzis!

Te jau arī mēs neizturējām, un viss mūsu bars devās

virsū provokatoram. Pat es visa aizsvilos, mani pārņēma

dusmas pret šiem dzērājiem, un tajā mirklī es biju gatava

saplosīt viņus gabalos. No aizmugures pieskrēja vecākie

puiši. Bet Sensejs, mums par pārsteigumu, apturēja visus

mūsu mēģinājumus, dodot Viktoram zīmi, lai visi ejam

malā. Mēs sašutuši sākām kurnēt. Bet Viktors kopā ar

Stasu, Žeņku un Volodju aizveda mūs tālāk pa ceļu, bez

maz vai kā centīgi gani blējošu aunu baru, nedodot iespēju

apstāties.

Es visu laiku skatījos atpakaļ, gaidot, ka Skolotājs tūlīt,

tūlīt pielietos kādu savu superpaņēmienu pret astoņiem

pretiniekiem. Bet Sensejs tikai stāvēja, kaut ko smaidot

vīriem skaidroja un žestikulēja tā, it kā attaisnotos. Kad

es vēlreiz atskatījos, tad ieraudzīju, ka smaidīgie ogļrači

jau brāļojās ar viņu un viņi atvadījās kā labi draugi. “Ir nu

gan!” es nodomāju. “Un kāpēc tad vajag tik daudzus

gadus ar kung-fu nodarboties?”

Spriežot pēc manu draugu izbrīnītajiem izteicieniem,

tā padomāju ne tikai es. Kad Sensejs mūs panāca, Andrejs

sašutis noteica:

- Kāpēc jūs viņu priekšā taisnojāties? Viņi taču pirmie

sāka un paši visu šo putru ievārīja. Vajadzēja viņiem

piesist ģīmi, lai viņi nākamreiz tā vairs nedarītu. Ja jūs

mani nebūtu apturējuši, es viņus tā...

- Protams, - viņu pārtrauca Sensejs, - ja es tevi nebūtu

apturējis, viņi kā minimums būtu guvuši smagas traumas,

gan mīksto audu sasitumus, gan arī iekšējo orgānu, un,

iespējams arī smadzeņu satricinājumus. Bet vai tu

padomāji par to, ka tie ir vīri, kuriem mājās ir savas

ģimenes, un viņi varbūt ir vienīgie šīs ģimenes

apgādnieki... Tu padomāji par to, ka tie ir ogļrači?! Tu

kādreiz esi bijis šahtā?

- Nē, - atbildēja Andrejs.

- Bet es biju... Šie puiši, kuriem tu gribēji salauzt ribas,

viņi nolaižas šahtā kā ellē, dziļumā līdz kilometram un

vairāk. Iedomājies, kādu slodzi izjūt viņu organisms.

Plus, - Sensejs sāka uzskaitīt uz pirkstiem, - tur ir karsti,

ļoti maz skābekļa, tur ir ļoti daudz organismam kaitīgā

metāna, ogļu putekļu... Un pie tā visa viņi apzinās, ka ik

sekundi riskē ar dzīvību. Jo jebkurā mirklī var notikt

nogruvums, var ar kaut ko iesist vai pat nosist. Šahtās

pastāvīgi gadās traumas. Un cilvēks to ļoti dziļi pārdzīvo.

Viņa psihe ir uz robežas, varētu teikt, ka pat pāri robežai.

Tādu stāvokli var salīdzināt, ja nu vienīgi ar frontes

zaldāta stāvokli kara laikā. Ne velti Staļins teica: “Šahta –

otrā fronte”.

Kā tu domā, kāpēc viņi dzer? Lai kaut cik noņemtu

stresu, šo pastāvīgo iekšējo baiļu saspringumu. Jo, lai

noņemtu šo psiholoģisko barjeru, ar ogļračiem pastāvīgi

vajadzētu strādāt augsti kvalificētiem speciālistiem no

psiholoģijas un medicīnas sfērām. Bet šādu palīdzību,

viņi, protams, nesaņem. Tāpēc arī daudzi dzer.

- Jā, - nopūtās Kostja, -

“Un nebūtu tad verdzības,

Ja dzīvotu bez dzeršanas!”

- Pilnīgi pareizi... Neskatoties uz to, jebkurš ogļracis,

kas pietiekami ilgi ir nostrādājis šahtā, lieliski saprot, ka

viņam nav nekādas perspektīvas. Tev, lūk, ir perspektīva,

tu vari pabeigt institūtu un izveidot kaut kādu karjeru. Bet

viņiem tikai viena perspektīva: vai nu nosprāgt šahtā, vai

arī nomirt no tām kaitēm, kuras viņi tur ieguva. Viņi visi

to saprot un apjēdz. Bet viņiem taču ir savs lepnums, sava

augstprātība tāpat kā tev.

- Nu kāda man augstprātība?! - Andrejs atmeta ar roku.

– Man tādas vispār nav.

- Kā nav? Tu taču viņus gribēji piekaut tikai par to, ka

viņi tevi aizskāra... Tā taču arī ir tava augstprātība, ka tevi,

lūk, tādu ķēniņu, aizvainoja... Tāda pat lepnība ir arī

viņiem. Tikai, atšķirībā no tevis, viņiem nav nākotnes. Un

tu vēlies tiem atņemt pēdējo?! Iedomājies, kas notiktu ar

viņiem, ja tie ar visiem saviem stresiem, pārdzīvojumiem,

nerealizētajiem sapņiem un palaistajām vējā iespējām,

atjēgtos reanimācijā pēc visiem taviem sitieniem... Tās

taču ir vēl papildus ciešanas, un krietni spēcīgākas nekā

fiziskās. Kāpēc?!

Mēs vainīgi nokārām galvas. Lai arī Sensejs runāja ar

puišiem, tas viss bija attiecināms arī uz mani. Viņa vārdi

mani vienkārši satricināja. Iekšēji bija tāds kā diskomforts

par savām nesenajām, tik kareivīgi noskaņotajām domām.

Un man kļuva ļoti kauns pašai pret sevi, sevis dēļ...

Negaidīti es apjautu visu Senseja domu dziļumu un

apjautu, cik ļoti viņš saprot un jūt katru cilvēku.

- Kāpēc?! – atkārtoja Skolotājs. – Vai tu cieti no tā, ka

paprasīji piedošanu, nomierināji viņus un aizgāji... Nē. Ar

tevi nekas nenotika. Tu lieliski saproti, ka esi spējīgs tikai

ar kājām vien viņus visus izkropļot.

- Protams, es viņiem... – Andrejs atkal sāka uzvilkties.

- Redzi, atkal jau runā tava augstprātība. Bet es taču ne

jau tādēļ mācu tev ar kājām vicināties, lai tu uz ielas

cilvēkus klapētu. Cīņas mākslas jēga ir absolūti kas cits,

un šie paņēmieni, iespējams, tev dzīvē nekad nebūs

vajadzīgi. Un dod Dievs, lai tie nebūtu vajadzīgi... Tavs

uzdevums ir iemācīties saprast cēloni un sekas, situācijas

būtību un tās dziļumu, un atrisināt to ar mieru.

- Bet ko jūs viņiem pateicāt? – painteresējās Kostja.

- Viss ir ļoti vienkārši. Es viņiem paskaidroju, ka

viņiem ir tādi paši bērni kā jūs. Un to, ka cita garāmejoša

vīriešu kompānija tāpat kā viņi var uzplīties viņu bērniem

un tos piekaut. Es viņiem šo gadījumu aprakstīju tīri no

cilvēciskās puses. Turklāt ievērojiet, viņu augstprātība

netika aizskarta. Un kas sevišķi svarīgi, viņi aizgāja

apmierināti, apņēmības pilni aizstāvēt tādus kā jūs. Tādā

veidā viss tiek atrisināts daudz vienkāršāk, miermīlīgi...

Un, nedaudz paklusējis, piebilda:

- Bet rieties un ar dūrēm vicināties jebkurš muļķis var...

Nevajag uzreiz padoties saviem dzīvnieciskajiem

instinktiem. Daudz svarīgāk ir jebkurā situācijā palikt

cilvēkam. Saprast, kāpēc un caur ko tieši ir izsaukta šī

agresija. Un kā pareizi atrisināt strīdu tā, lai iegūtu jaunu

draugu, nevis iedzīvoties ienaidniekā...

Mēs bijām jau tikpat kā sasnieguši pieturu, kad Sensejs

pabeidza:

- Atcerieties, jebkurš sitiens, ko jūs izdarāt dusmās,

gala rezultātā atgriežas pie jums pašiem.

Mūsu kompānija stāvēja klusēdama un kaunpilni

lūkodamās uz Senseju. Beidzot, norunājuši jaunu

tikšanos, mēs šķīrāmies.

13

Gandrīz visu ceļu mēs braucām klusējot. Un, kad jau

tuvojāmies centram, Andrejs, kurš vēl joprojām sēdēja

dziļa domātāja pozā, laida vaļā:

- Neko sev Sensejs pateica, pat pašam kauns palika!

- Nerunā, - piekrita Kostja. – Es arī pats domāju, ko es

ar tiem vīriem sasējos? Saka taču, klusēšana – zelts!

- Nekas, - mierināja viņu Andrejs. – Redzi kā viss

beigās iegrozījās. Nav ļaunuma bez labuma... Njā, baigi

Sensejs uzdeva pa smadzenēm...

“Ilgi tagad nāksies pārvārīt”, es nodomāju. Visu

atlikušo ceļu mana persona mocījās pārdomās, ne tik

daudz par notikušo, cik pati par sevi. Kaut kas manās

ierastajās iekšējās sajūtās bija ne tā. Bet kas tieši? Jau kuro

reizi es detalizēti pārtinu Skolotāja sarunu un atkal sajutu

šo diskomfortu, un... Stop! Pār mani pēkšņi nāca

apskaidrība. Nu, protams, šī jaunā sajūta! Jo tad, kad

notika šis spēcīgais, graujošais sitiens pa milzīgo

nepieklājības un egoisma klinti, manī negaidīti uzpeldēja

kādas sen aizmirstas, dziļas jūtas. Mana persona nespēja

to pilnībā aptvert. Bet ar šo jūtu parādīšanos manas

apziņas virspusē, es sapratu, ko vēlējās pateikt Sensejs.

Kaut kas tāds notika ar mani pirmo reizi. Es skaidri

sapratu viņa vienkāršo patiesību. Manai iekšējai pasaulei

tas bija vesels atklājums. Es par to tā priecājos, it kā man

būtu izdevies salīgt mieru pašai ar sevi.

Es pārnācu mājās pacilātā garastāvoklī. Izrādās, arī tur

mani gaidīja kāds pārsteigums.

- Mums ir patīkams jaunums, - mamma sacīja, viņa

burtiski staroja. – Šodien zvanīja tēvocis Vitja no

Maskavas. Viņam izdevās sarunāt tās klīnikas labāko

profesoru. Mums atliek tikai norunāt laiku.

Ja šo jaunumu man būtu paziņojuši agrāk, es būtu

bijusi neprātīgi priecīga. Bet tagad notvēru sevi pie

domas, ka man ir absolūti vienalga, kas fiziskā līmenī

notiek manā galvā. Tas bija kaut kāds jauns uztveres

līmenis, kas vairāk attiecās uz dvēseli nekā uz miesu. Bet,

lai nesabojātu vecākiem garastāvokli, skaļi noteicu:

- Lieliski! Es par to nemaz nešaubījos. Lai onkulim

Vitjam kaut kas neizdotos ar viņa sakariem un stāvokli

sabiedrībā?! Viņš mums ir malacītis, izveicīgs vīrietis,

raugoties no visām pusēm.

Visu nākamo dienu mana persona domāja tikai par

savām jaunajām sajūtām. Es atkal atgriezos pie

pilnvērtīgas dzīves, kā saka, ar ķermeni un jo sevišķi ar

dvēseli. Un, kad pienāca laiks doties uz meditatīvo

nodarbību, es vienkārši nevarēju nociesties, lai ātrāk turp

nokļūtu. Šajā reizē jau mana persona mudināja tūļu

Tatjanu, lai tā ātrāk taisās.

Mēs atnācām uz tramvaja pieturu, kur mūs jau gaidīja

puiši.

- Iedomājaties, meitenes, - smejoties paziņoja Kostjiks.

– Sensejs mums gandrīz vai Andreju sabojāja.

- Kas notika? – mēs painteresējāmies.

Andrejs klusu stāvēja smaidīdams, bet Kostjiks ar

azartu turpināja:

- Mēs taču pēc tam, kad bijām jūs pavadījuši, devāmies

mājup. Un, kad jau bijām gandrīz klāt, pie mums piesējās

kaut kādi čalīši, uzsmēķēt, redz, šiem nakts laikā

savajadzējās. Prasīja kā nodokļus par divpadsmit gadiem.

Nu un Andrejs kā īsts džentlmenis paskaidroja, kā nu

mācēja, ka mēs nepīpējam un arī viņiem neiesakām, viņu

pašu veselības labā. Dzirdējāt, sak`, Veselības ministrija

brīdina... Un beigās piebilda, ka būtu labāk nevis plaušas

ar to mēslu bojājuši, pa vārtrūmēm vazājušies un

slaistījušies, bet ar sportu nodarbojušies, kung-fu,

piemēram, mācītos. Vairāk jēgas būtu bijis gan dvēselei,

gan miesai.

- Un? – nepacietīgi jautāja Tatjana.

- Šie uzreiz kašķi meklēt.

- Un Andrejs?

- Bet viņš, jūs tikai iedomājaties, mūsu Andrejs, sāka

šiem lekciju lasīt par viņu nekam nederīgo dzīvi, par to,

ka viņu vārdi viņiem pa to pašu vietu arī atgriezīsies. Es

domāju - nu viss, puisim tūlīt beigas. Bet pēc tam skatos,

nē, neko...

- Nu, un kas tālāk?

- Nu kas tālāk? Dabiski, ka atmosfēra sāka uzkarst.

Andrejs cieta, cieta viņu apvainojumus, bet pēc tam, lai

viņa vārdi būtu iedarbīgāki, piesita šiem ģīmjus. Beigās

vēl pamācoši nobeidza: “Lūk, redzat, jebkurš jūsu sliktais

vārds atgriežas jums atpakaļ ar tādu pašu sitiena spēku”.

- Nu gan tu dod, - es izbrīnījos.

- Un kā viss beidzās? – ar smaidu painteresējās Tatjana.

– Bez upuriem?

- Viss normāli, - atmeta ar roku Kostja. – Ā! Pašu

galveno joku aizmirsu pateikt. Viņi taču pēc tam pie viņa

par skolniekiem prasījās.

Visi pasmējās, bet man palika kaut kā ne visai.

Pirmkārt, tādu cietpaurību es no Andreja nu nekādi

negaidīju. Bet, otrkārt, man kļuva nepatīkami Senseja dēļ.

- Nu, Andrjuša, tu gan esi samaitāts, - smejoties noteica

Tatjana.

- Tieši tā – jokodamies pazobojās Kostjiks. – Bīstams

tipiņš, varētu teikt – recidīvists. Viņš arī manus dižos

izteicienus vienmēr pārgriež kājām gaisā, tā teikt, pašā

neērtākajā pozā...

- Liecies nu mierā, diženie izteicieni, - pārmēdīja viņu

Andrejs. – Tu arī neesi nekāds Sokrāts, vai zinies!

- Nu kāpēc uzreiz Sokrāts, bija arī slavenāki cilvēki...

Šis smieklīgais dialogs tā arī turpinātos līdz bezgalībai,

bet te mūsu tramvajs bija klāt.

14

Uz nodarbību mēs izbraucām agrāk. Un, kā vēlāk

izrādījās, ne velti. Andrejs uzņēmās aizvest mūs uz

slepeno pļaviņu, apgalvodams, ka tiešām atceras ceļu uz

to. Mēs pusstundu blandījāmies pa ciematu, ar savu

klātesamību kaitinādami visus apkaimes suņus. Galu galā,

izmisīgi strīdoties vienam ar otru, kur gan vajag

nogriezties, mūsu kompānija iznāca pie kaut kādas

armijas mītnes.

- Ir nu gan Susaņins! – noteica Kostja. – Nu, un kur gan

ir tā tava pļava?

- Teorētiski tai vajadzētu būt šeit, - paraustīja plecus

Andrejs.

- Aha, bet praktiski to aizskaloja plūdi uz citu pusi.

Ejam atpakaļ.

Pa ceļam mēs uzskrējām taisni virsū Žeņkam.

- Beidzot, vismaz vienu dzīvu dvēseli atradām, -

atviegloti nopūtās Kostja.

- Ko, apmaldījāties mūsu Šanhajā? – Žeņa smaidīdams

pazobojās par mums.

- Njā, paļāvāmies uz šitā Susaņina atmiņu.

- Bet kur ir pļava? – pajautāja Andrejs.

- Tur, - puisis pamāja ar roku pavisam uz citu pusi.

- Es taču tev teicu, ka ne tur mēs nogriežamies! Nebija

tur tā slīpuma, - Kostjiks pārmeta Andrejam.

- Bet tu kā šeit gadījies? – Tatjana painteresējās

Žeņkam.

- Vai tad jūs nezinājāt, ko? Es taču enerģētiski nosaku

jebkura cilvēka atrašanās vietu, atliek man tikai padomāt.

- Nu labi, pietiek tautu muļķot, - smaidot teica Kostjiks.

– bet, tiešām, ko tu šeit dari?

- Ko, ko daru? Ko piesējāties? Es šeit dzīvoju, dzīvoju!

– smieklīgi izteica Žeņa. – Tikko, kā izgāju pa vārtiem,

redzu - jūsu orda panesās garām uz armijas mītnes pusi.

Es nepaspēju pat muti pavērt. Domāju - tūlīt nedaudz

nometīs tvaiku un būs atpakaļ. Tiešām! Skatos, pēc

piecām minūtēm jūs atpakaļ nākat. Es izgāju uz ceļa, lai

jūs mani kārtējo reizi ar stabu nesajauktu.

Mēs priecīgi smaidījām, jo bijām apmierināti par tik

veiksmīgu tikšanos, un kopā devāmies uz pļaviņu. Bet

tajā nomaļajā vietiņā, ko daba ar mīlestību bija radījusi,

jau gandrīz visi bija sanākuši, tajā skaitā Sensejs un

Volodja. Mēs skaļi iekļāvāmies kolektīvā, sveicinoties ar

visiem. Sensejs ieraudzījis, ka mūsu kompāniju atkal

atveda Žeņka, jokojot jautāja:

- Ko, atkal šis Susaņins jums ekskursiju sarīkoja?

- Nē, mums tagad ir pašiem savs, - Kostjiks pamāja uz

Andreja pusi. – Šis pat Žeņku pārspļāva...

Un tālāk Kostjiku panesa daiļrunīgā mūsu

piedzīvojumu izklāstā. Kopējo smieklu pavadībā viņš tā

aizrāvās, ka beigās pateica ko pilnīgi lieku, to, ko mēs

bijām nolēmuši Sensejam neatklāt.

- Tā lūk! Uztici viņam vēl pēc tā skolniekus. Ievedīs

tādā strupceļā, ka pats nezinās, kā no tā lai tiek ārā.

- Kādus skolniekus? – Sensejs aizķērās aiz vārda, līdz

šim klausoties, kā man likās, ne visai uzmanīgi.

- Nu, - Kostjiks sāka minstināties, sapratis, ka ir

izpķlurkstējies, - bija te viens tāds gadījums...

- Kāds gadījums? – painteresējās Sensejs.

Kostjikam nekas cits neatlika, kā negribot izklāstīt

visus faktus. Andrejs arī pieslēdzās sarunai un steidzās

attaisnot savas darbības ar cēliem nodomiem. Sensejs,

noklausījies līdz galam visu šo muldēšanu, nogrozīja

galvu:

- Njā... Zini, ir viena tāda sena, ļoti veca pritča: “Bija

ķēniņam vienīgais dēls. Reiz viņš padzirdēja, ka pasaulē

ir kāds dižens cīņas mākslu Meistars, kurš pat starp

valdniekiem bija izdaudzināts ar savu Viedumu. Runāja,

ka viņš veica neparastus brīnumus, izveidojis pat no

parasta lauku jaunekļa lielisku Meistaru gada laikā. Un

ķēniņš nolēma savu atvasi atdot viņam apmācībā.

Pagāja gads, un ķēniņš jautāja:

- Nu kā, vai viņš ir apguvis karotāja ceļu?

- Vēl nē, - atbildēja Meistars. – Pagaidām vēl pārlieku

pašpārliecināts un velti tērē laiku lepnībai. Atnāc pēc

pieciem gadiem.

Pēc pieciem gadiem ķēniņš atkal jautāja Meistaram to

pašu.

- Pagaidām vēl nē. Skatiens vēl pilns naida, enerģija

plūst pāri malām.

Pagāja vēl pieci gadi. Un Meistars teica ķēniņam:

- Lūk, tagad viņš ir gatavs. Palūkojies uz viņu! Viņš

izskatās tā, it kā būtu izkalts no akmens. Viņa Gars ir

nevainojams. Iekšējo īpašību kopums ir perfekts. Uz viņa

izaicinājumu neuzdrošināsies atsaukties neviens kareivis,

jo aizbēgs bailēs no viena vienīga acu skatiena.

Un tad ķēniņš jautāja Meistaram:

- Kas bija par iemeslu tik ilgam mana dēla ceļam? Viņš

taču bija daudz gudrāks par to lauku jaunekli.

Uz ko Meistars atbildēja:

- Iemesls ir ne tik daudz prātā, cik cilvēka Sirdī. Ja

tava Sirds ir atvērta un nodomi ir tīri – tad gars ir

nevainojams. Un tā arī ir galvenā karotāja Ceļa

būtība... Lauku jauneklis jau atnāca pie manis ar

nevainojamu garu, un atlika vien viņam iemācīt tehniku.

Turpretim tavs dēls iztērēja gadus, lai sasniegtu šo

Viedumu. Bet bez šī spēka avota viņš nespētu paspert ne

soli pa karotāja Ceļu.

Nopriecājies par dēla panākumiem, ķēniņš teica:

- Tagad es redzu, ka viņš ir cienīgs sēsties tronī.

- Nē, tēvs, - atbildēja jaunais Kareivis.- Es atradu ko

vairāk. Agrāk mans prāts aprobežojās tikai ar

miesiskām vēlmēm, tagad tas ir neierobežots gara

izzināšanā. Visspējīgākā vara, viss pasaules zelts tā

priekšā nobāl kā pelēki putekļi zem ceļinieka kājām.

Bet ceļiniekam neinteresē putekļi, viņš ir pārņemts ar

to, kas tam ar katru soli atklājas aiz horizonta”.

Andrejs kaunpilni nokāra galvu. Iestājās gara pauze.

Bet te kompānijai pievienojās Nikolajs Andrejevičs, un

saruna pārslēdzās uz citu problēmu apspriešanu, tajā

skaitā arī par meditāciju, kas tika patstāvīgi pildīta mājās.

- Man atkal bija tās skudriņas, - teica Kostja. – Vai tas

ir normāli?

- Protams. Kur slēpjas jēga? Vajag sajust tās skudriņas,

kuras parādījās pie pirmajām ieelpām tavā galvā. Sajust,

kā tās “skrien” tev pa rokām un, pats galvenais, “izlec” no

plaukstu centriem zemē. Tas nozīmē, ka tev vajag sajust

ieelpu un izelpu. Turklāt nepiederošām domām

nevajadzētu būt vispār.

- Tieši tas kā reiz ir grūti izdarāms. Tikko sāc

koncentrēties uz degungalu, kā tās, ķeroties viena aiz

otras, sāk līst galvā. Un pats pārsteidzošākais, ka es pat

nepamanu, pa kuru laiku tās uzrodas.

- Pilnīgi pareizi. Tas norāda uz to, ka ikdienas dzīvē

mēs neesam raduši kontrolēt savas domas. Tāpēc tās arī

izrīkojas ar mums kā vien vēlas, sapinot savās

“loģiskajās” ķēdītēs. Bet nekontrolēta doma pārsvarā

noved pie negatīvā, tā kā to vada cilvēkā dzīvnieciskā

sākotne. Tāpēc arī eksistē dažādas garīgas prakses un

meditācijas, lai, pirmkārt, iemācītos kontrolēt domu.

Mēs vēl nedaudz parunājām par mūs interesējošiem

jautājumiem, kas bija radušies mājās praktikas laikā. Un

pēc tam ķērāmies klāt kārtējai meditācijai.

- Šodien mēs savienosim divas meditācijas daļas

vienkopus, - teica Sensejs, - lai jūs spētu saprast, kā tai

jāstrādā, un tiektos to sasniegt savos individuālajos

treniņos. Tagad sastājieties ērtāk...

Tālāk, esot viņa vadībā, mēs kā parasti atslābinājāmies

un noskaņojāmies uz meditācijas pildīšanu. Sākumā

koncentrējāmies uz degungalu, tāpat kā iepriekšējā reizē.

Bet pēc tam Skolotājs teica:

- Neatraujot uzmanību un skatienu no degungala,

veicam ieelpu caur vēdera lejas daļu, vēderu, krūtīm...

Izelpu – caur pleciem, rokām, plaukstu čakrāniem – zemē.

Pie izelpas uguntiņa iedegas arvien stiprāk un stiprāk.

Ieelpa... izelpa... Ieelpa... izelpa... Koncentrācija uz

degungalu... Ieelpa...

Lūk, šeit jau man iestājās pilnīgs sajukums. Tikko kā

es labi sakoncentrējos uz “avotiņu”, tā tūlīt pat pazaudēju

kontroli pār degungalu. Bet tikko kā sakoncentrējos uz

“kvēlojošo” degungalu, tā pazuda “avotiņš”. Turklāt tas

viss notika, kad man parādījās “liekās” domas. Vispār

man nekādi neizdevās to visu apvienot. Kārtējā

mēģinājuma laikā atskanēja Senseja balss, kas paziņoja

par meditācijas beigām. Kā vēlāk izrādījās, tad šāda ķeza

bija gadījusies ne tikai man, bet arī visiem maniem

draugiem.

- Tas ir dabiski, - teica Sensejs. – Jums šeit nevajag

domāt, bet vienkārši vērot. Tad viss izdosies.

Es nodomāju, ka tas ir absolūti neiespējami. Bet mani

uzmundrināja tas, ka Nikolajam Andrejevičam un

vecākajiem puišiem ar šo meditāciju nebija nekādu

problēmu. “Sanāk, ka viss nemaz nav tik bezcerīgi,” es

mierināju pati sevi, “ja viņi var, tad kāpēc lai es to

nevarētu? Vajag vienkārši tikpat cītīgi trenēties. Tur tā

sāls”. Un te es ļoti izbrīnījos, jo notvēru sevi pie tā, ka pat

savās domās sāku runāt ar Senseja vārdiem. Kamēr es

prātoju, kāds no puišiem uzdeva jautājumu.

- Tātad jūs gribat teikt, ka sevis iepazīšanas ceļš sākas

ar sevis un savu domu novērošanu?

- Protams. Sevis novērošana, kā arī domu kontrole

izstrādājas pakāpeniski, ikdienas treniņu procesā. Bet tam

ir nepieciešama elementāru zināšanu bāze. Tā ir dabiska

pieeja jebkuram treniņam, kā pie fiziska, tā arī garīga.

Tāds vienkāršs piemērs. Cilvēks ceļ 20 kilogramus smagu

hanteli. Ja viņš patrenēsies, pēc mēneša viņš mierīgi varēs

pacelt 25 kilogramus un tā tālāk. Tas pats arī garīgajā

plānā. Ja cilvēks būs sagatavots, tad viņam būs daudz

vienkāršāk apgūt daudz grūtākas tehnikas.

- Bet pasaulē taču eksistē tik daudz dažādu meditāciju

un to modifikāciju. Grūti ir tikt skaidrībā, kura no tām ved

uz virsotni, - kā vienmēr ar savu erudīciju paspīdēja

Kostja.

- Līdz virsotnei ir vēl pārāk tālu. Visas šīs meditācijas,

kuras eksistē pasaules praksē, ir tikai “ābece”, kuru

neviens nekad nav slēpis. Bet patiesās zināšanas, kas ved

uz virsotni, sākas tieši ar prasmi no šīs ābeces sastādīt

“vārdus” un saprast to nozīmi.

Bet “grāmatu” lasīšana – tā jau, kā saka, ir izredzēto

privilēģija.

- Neko sev! Viss ir tik sarežģīti, - noteica Andrejs.

- Nekā sarežģīta te nav. Ja vien būtu vēlēšanās.

- Ja cilvēkam vēlēšanās ir, bet viņš šaubās? – pajautāja

Slaviks.

- Ja cilvēks šaubās, ja viņam ar veseri pa galvu jāsit, lai

viņš sajustu, tad tas norāda tikai uz to, ka cilvēks ir ļoti

ierobežots matērijā, savu domu egoismā un loģikā, savā

prātā... Ja viņam tāds vispār ir...

Dzirdot šos vārdus, puiši pavīpsnāja, bet Sensejs

turpināja:

- Ja cilvēks, kuram ir tīra ticība dvēselē, patiesi tiecas

iepazīt sevi, viņam noteikti viss izdosies. Tāds ir dabas

likums... Bet garīgi attīstītai personībai – vēl jo vairāk.

Andrejs domīgi noteica:

- Nu, ar “ābeci” viss skaidrs, bet ar “vārdu” sastādīšanu

kaut kā ne visai. Tā arī ir meditācija?

- Teiksim tā, tas jau ir kas augstāks – garīgā prakse,

sena sākotnēja tehnika, kas ļauj strādāt ne tikai ar apziņu,

bet, kas jo īpaši svarīgi, ar zemapziņu. Tur darbojas

noteiktu meditāciju sērija, kas ved uz attiecīgu garīgo

līmeni... Viss vienkārši. Galvenais, lai sākumā cilvēks

sevī spēj uzvarēt savu Sargu, savu materiālo domāšanu un

tās nemainīgo vēlēšanos piebāzt vēderu, uzvilkt lupatu un

paverdzināt visu pasauli... Tā pati mūžsenā patiesība, kā

vienmēr, un tas pats mūžīgais klupšanas akmens. Ja

indivīds spēs pārvarēt to – kļūs par Cilvēku.

- Interesanti, tas, ko viņš sasniedz darba procesā,

pilnveidojot savu ķermeni, pie kā attiecas? – Jura

pajautāja.

- Tas ir viens no “ābeces” apgūšanas veidiem.

- Mēs nesen ar Juru skatījāmies filmu par cīņas

mākslām, - sarunā iesaistījās Ruslans. – Pirms tās rādīja

dokumentālo filmu par cilvēka panākumiem sava

ķermeņa pilnveidē. Viens džeks, iedomājaties, ko darīja,

pielika sev pie kakla šķēpu ar aso galu, bet ar neaso – pie

mini kravas mašīnas, un stūma to bez roku palīdzības,

neradīdams sev ne mazākās traumas. Viens cits gulēja uz

muguras zem smagiem priekšmetiem. Un nekas! Trešais

vispār ar vienu plaukstas sitienu ķieģeļus skaldīja. Bet

pats interesantākais bija beigās. Paņēma parastu vērša

kaulu un aplaistīja to ar kādu ļoti koncentrētu skābi.

Dabiski, ka kaulu saēda. Pēc tam ar šo pašu skābi aplēja

cilvēku. Tā momentāni saēda viņa drēbes, bet miesai neko

nenodarīja.

- Neko sev! – iesaucās Andrejs. – Tas ir kaut kas!

- Pilnīgi normāla parādība, - kā vienmēr mierīgi noteica

Sensejs. – Cilvēka iespējas ierobežo viņa fantāzija.

- Kas tas bija, cigun?

- Nu, teiksim tā, izņemot cigunu, eksistē lērums

analoģisku tehniku, kas ir līdzīgas viena otrai. Bet

zināšanu pirmavots, tajā skaitā arī cigun, ir viens un tas

pats. Tas ir darbs ar “Ci” enerģiju – gaisa konstruējošo

enerģiju.

- Es kaut kur lasīju, ka “Ci” – tā ir dzīvības enerģija,

bet jūs to dēvējat par konstruējošo. Kāpēc? – jautāja

Kostja.

- Tāpēc ka enerģijas, čakrāni, kanāli un pat

energocentri dažādās mācībās tiek dēvēti dažādi.

Piemēram, ar “Či” enerģiju jogā apzīmē cēlsirdīgo,

atjaunojošo enerģiju. Bet “Lotosa” zinātnē sākotnēji zem

“Či” enerģijas slēpās varena graujoša enerģija. Tāpat ar

“Ci”.

Un nedaudz paklusējis, Skolotājs piemetināja:

- Jo cilvēkiem ir tikai pieņēmumi, tiem nav precīzas

informācijas par doto zināšanu patieso dabu. Kā saka,

labāk stāvēt uz galvas, nekā karāties gaisā.

- Hm, tieši tā, - piekrita Volodja. – Ja pārfrāzē manu

iemīļoto plakātu, kurš jau desmit gadus man krīt acīs pretī

mūsu mājai, - “Nav tāda šķēršļa, ko mēs nespētu jums

izveidot!”

Puiši pasmaidīja.

- Sakiet, kas ir cigun attiecībā pret Lotosa Mākslu? –

atkal nopietnām tēmām pievērsās Andrejs.

- Nu, lai tu saprastu, cigun – tas ir kaut kas līdzīgs

bērnudārzam. Bet Lotosa Māksla – tā ir akadēmija. Un

viens no pirmajiem augstās mākslas sasniegšanas etapiem

skaitās pilnīga domu kontrole. Ja spēsi kontrolēt domas,

tev pakļausies it viss.

- O, ar to taču var... – uzbudināts ierunājās Slaviks.

- Nevar, tāpēc, ka tu kontrolēsi domas. Tas nozīmē, ka

tu nevarēsi rīkoties negatīvi un nepareizi. Tajā arī ir visa

jēga. Un, ja cigun mēs apgūstam un trenējamies, tad

Lotosa Mākslā mēs netrenējamies, mēs atceramies to, kas

ielikts mūsu dvēselē.

- Bet vai tie fenomeni, ko mēs redzējām filmā, mums

ir reāli apgūstami? – iekšēji kaut ko apcerot, jautāja

Ruslans.

- Protams. Tas viss ir elementāri paveicams, ja prot

pareizi rīkoties ar šo enerģiju.

- Un kas tam ir nepieciešams?

- Elementāras iemaņas, elpošanas koncentrācija,

nedaudz sapratne par parādības būtību...

- Es joprojām nekādi nespēju saprast, - domīgi teica

Jura, - kā tas vīrs iemanījās ķieģeļus sasist tieši ar delnas

pamatni?

- Bet ko tu gribēji, lai viņš ar kādu citu ķermeņa daļu

tos sasit? – Žeņka zobojās.

- Var arī ar kādu citu, - pasmaidīja Sensejs, - ja vien ir

liela vēlēšanās. Lieta tāda, ka pie noteiktas

koncentrēšanās un elpošanas vingrinājumiem, - Ci

enerģiju var uzkrāt jebkurā ķermeņa daļā, šajā gadījumā

– rokā. Bet sitiena momentā atveras plaukstas čakrāns un

tiek izlaista visa tā jauda, kas sašķaida priekšmetu. Šeit ir

ļoti svarīgs, atkal jau uzsveru, pats domas koncentrēšanas

process, proti, koncentrācijas fokusācijas process.

- Bet vai tas kaut kā atspoguļojas smadzeņu darbības

procesu līmenī? – pajautāja Nikolajs Andrejevičs.

- Nenoliedzami. Turklāt smadzenēs notiek ļoti

interesants process. Ja runā medicīnas valodā, tad sitiena

sagatavošanas laikā, pie pilnīgas domu koncentrācijas,

smadzenēs var piefiksēt beta-ritmu. Dažas sekundes

pirms paša sitiena cilvēks vispār pārstāj domāt par to, ko

viņš dara. Šajā brīdī viņa smadzeņu aktivitāte no beta-

ritma nomainās uz alfa-ritmu, kas atbilst šoka stāvoklim.

Tieši šajā stāvoklī tiek veikts sitiens. Tas atgādina tādu

kā... nu laika apturēšanu, vai? Te nav nekā sarežģīta.

Vienkārši nedaudz cita fizika. Tas arī viss.

- Pie mums bataljonā arī ir viens “kadrs”, kurš ķieģeļus

dauza, - sarunā iesaistījās Volodja. – Citi centās šo

atdarināt, bet tālāk par dēļu pārsišanu lieta netika.

- Dabiski, - noteica Skolotājs. – Daudzu kļūda ir tajā,

ka tie cenšas pārāk daudz domāt, analizēt situāciju. Tāpēc

viņiem nesanāk.

- Bet vai jūs mākat ķieģeļus dauzīt? – pajautāja

Andrejs, nespēdams turēties pretī kārdinājumam redzēt to

savām acīm.

- Kas tur ko dauzīt? Paņem veseri un uz priekšu, -

pajokoja Sensejs.

- Nē, es gribēju teikt - ar plaukstu, - puisis paskaidroja.

- Kāpēc rokas smērēt, labāk ar papīra gabaliņu.

- Papīra gabaliņu?

- Nu jā. Par ķieģeļiem negalvoju, bet kaut ko no koka

mierīgi. Vai kādam ir lapiņa?

Mēs drudžaini sākām pārmeklēt savas kabatas.

Volodja izrāva no sava bloknota papīra strēmeli, aptuveni

piecus centimetrus platu. Tikmēr Jura netālu atrada sausu

zaru, apmēram 3-4 centimetru diametrā.

- Vai kāds vēlas pamēģināt?- piedāvāja Skolotājs.

Puiši pēc kārtas sāka vicināt lapiņu pa koku kā

aizrautīgi kāršu spēlmaņi, līdz šo papīrīti saplēsa. Bet

nekādas izmaiņas nenotika. Volodjam nācās izplēst jaunu

lapiņu. Sensejs pastiepa lapiņu man ar Tatjanu.

- Nē, nē, nē, - mēs pavicinājām ar rokām. – Ja tādi puiši

nevarēja to izdarīt, tad ko lai saka par mūsu muskuļiem?!

- Ar muskuļiem tam nav nekāda sakara. To var izdarīt

jebkurš no jums, ja vien jūs nešaubītos savās spējās.

Pasakot šos vārdus, Skolotājs izstiepa roku un iespieda

lapiņu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Sakoncentrējās un

sāka veikt sēriju ar elpošanas vingrojumiem. Pēc tā

papīrītis sāka viegli svārstīties, bet pēc tam tā svārstību

amplitūda pakāpeniski samazinājās un drīz tas vispār

pārstāja kustēties, iztaisnojies kā iesms. Nepagāja ne

minūte, kā Sensejs lēnām pacēla roku un ar līganu kustību

pārcirta koku. Turklāt cirtiena vieta bija kā no asa tērauda

priekšmeta.

- Oho, super! – iesaucās mūsu pārsteigtais kolektīvs.

Mēs skatījāmies gan uz zaru, gan uz papīrīti, gan uz

Senseju ar vienu mēmu jautājumu: “Kā viņš to izdarīja?”

Nikolajs Andrejevičs šaubīdamies izteica savu

pieņēmumu:

- Tas ir triks?! Jūs laikam pašā pēdējā mirklī nemanāmi

pāršķēlāt koku ar pirkstu.

- Jā? – savukārt izbrīnījās Sensejs. – Bet vai tādu triku

jūs redzējāt?

Un viņš aizlidināja papīrīti, kas kā naža asmens ar

metālisku skaņu iedūrās tuvākajā kokā. Pēc dažām

sekundēm, kad mūsu atkārušos apakšžokļus ar grūtībām

izdevās dabūt ierastajā vietā, mēs traucāmies pie koka tā,

it kā no tā būtu atkarīgs mūžsenais Šekspīra jautājums:

“Būt vai nebūt?” Nikolajs Andrejevičs pašrocīgi izvilka

“asmeni-papīrīti” un pat pārbaudīja tā garšu. Tas aizgāja

pa apli. Un tik tiešām, pēc visiem parametriem nesenais

papīrītis bija kļuvis par tērauda plāksnīti ar visām tai

piemītošajām pazīmēm. Mēs stāvējām pilnīgā nesapratnē,

neticot paši savām acīm. Negaidīti plāksnīte, atrodoties

jau Slavika rokās, sāka pakāpeniski zaudēt formu un

pārvērsties par parastu papīra gabaliņu. To ievērojis,

Slaviks papīrīti pameta gaisā un ar sivēna kviecienu

strauji atlēca malā, izsaucot ne tikai mums, bet arī

vecākajos puišos atbildes reakciju. Pirmais atjēdzās

Volodja. Viņš uzmanīgi pacēla savu kādreizējo bloknota

lapiņu un noteica:

- Ko trokšņojat? Papīrītis kā jau papīrītis.

Mēs paskatījāmies uz Skolotāju.

- Viss ir normāli. Vienkārši iedarbība pazuda.

Kad mēs nedaudz nomierinājām savas sakāpinātās

emocijas, Sensejs paskaidroja:

- Jūs redzējāt vēl vienu no “Ci” enerģijas īpašībām –

spēju uzkrāt metāla jonus. Jo Ci – tā ir klātesošā

celtniecības enerģija, tā teikt. Es ar domām koncentrēju

metāla jonus šajā lapiņā. Bet manu domu dzīvē realizēja

Ci enerģija, caur manu elpu nogādājot šos jonus no gaisa

uz papīrīti. Lūk, lapiņa pārvērtās uz kādu laiku par metāla

plāksnīti. Ci ir brīva enerģija, tāpēc pēc dažām minūtēm

tā izgaisa telpā, atgriežot savu veidojumu tā pirmatnējā

izskatā.

- Lieliski! – sajūsmināts teica Ruslans. – Bet vai var

“izkalt” zeltu, kādus kilogramus divus?

Puiši iesmējās.

- Teorētiski var, - pasmaidīja Sensejs. – Bet praktiski

tas ir pielīdzināms tam, kā tika teikts Vinnija Pūka

multfilmā par medu: “Ja medus ir, tad tā jau nav”.

Atceries fiziku: “Lai noturētu metāla jonus, nepieciešami

spēcīgi molekulārie savienojumi.” Bet šie joni ir savienoti

ar Ci enerģiju sajaukumā ar psihisko enerģiju. Tas

nozīmē, ka Ci ir savienojošais ķēdes posms starp metāla

joniem, bet psihiskā enerģija uz kādu laiku rada

priekšmeta apjomu. Bet blīvums kā tāds nesanāks.

- Vareni! – nošalca bariņš.

- Tas taču arī ir praktiskais pielietojums! – atskārta

Kostjiks. – Bet es domāju, kam tas viss ir vajadzīgs? Tas

taču ir lieliski!

- Te tādas lietas var sastrādāt, - smaidot noteica

Ruslans.

Actiņas visiem iemirdzējās, un tauta draudzīgi sāka

apspriest, kā labāk šīs zināšanas pielietot. Sensejs

klusēdams vēroja mūsu ažiotāžu. Un jo vairāk mēs

jokodamies izvērsām šo situāciju, jo drūmāka un

nopietnāka kļuva viņa seja. Beigu beigās viņš teica:

- Draugi, es skatos - jūsos vēl pārāk daudz

dzīvnieciskuma.

- Bet mēs taču jokojam, - par visiem attaisnodamies,

noteica Ruslans.

- Katrā jokā ir daļa joka.

- Tiešām, - apstiprināja Volodja, kurš tāpat klusējot

vēroja mūsu jēlības. – Savādāk atkārtosies tas pats stāsts,

kas ar ņindzām.

Mēs nesapratām, vai viņš joko vai runā nopietni.

- Kādā ziņā? – pārjautāja Andrejs.

- Tiešā, - norūca Volodja.

Mēs jautājoši paskatījāmies uz Senseju.

- Jā, bija tāda lieta, - teica Sensejs. – Kādreiz viss

ņindzu klans tika iznīcināts par garīgo zināšanu

izmantošanu savtīgos nolūkos.

- Mēs par to neesam dzirdējuši, - noteica Ruslans. –

Izstāstiet.

- Jā, izstāstiet, - mēs viņu atbalstījām.

- Nu ko tur stāstīt... Kamēr ņindzas trenēja savu

ķermeni un slīpēja savu meistarību, viņi attīstījās.

Lielākoties par viņiem nevienam nebija nekādas daļas.

Tie bija vienkārši algoti slepkavas. Bet, kad ņindzas sāka

apgūt garīgās prakses un šo to no tā iemācījās, viņi sāka

šīs zināšanas pielietot sava materiālā labuma gūšanai. Šis

laiks kļuva par īstu ņindzu zvaigžņu stundu, varētu teikt,

ka ausma un riets vienlaicīgi. Viņi acumirklī ieguva

neuzvaramu super-slepkavu slavu. Pateicoties garīgajām

praksēm, ņindzas attīstīja sevī neordināras spējas. Viņi

varēja jebko pārvērst par ieroci: jebkuru papīra gabaliņu,

audumu, jebkuru priekšmetu, kas gadījās pa rokai.

Iemācījās teicami maskēties, lēkt ļoti augstu un no ļoti

lieliem augstumiem, absolūti nekaitējot veselībai, un tā

tālāk.

- Ir nu gan lieliski! – Slavikam izspruka.

- Nevajag viņus apbrīnot, - vienkārši noteica Skolotājs,

izdzirdot Slavika reakciju, – turklāt vēl taisīt no viņiem

elkus. Tā bija vienkārša zemisku algotu slepkavu banda,

kuri nogalināja no mugurpuses, slepus, no slēpņa. Viņi

bija nelietīgas padibenes, savādāk tos nenosauksi. Viņus

vadīja dzīvnieciskā sākotne... Viņi bija bez goda. Bet

gods – tā ir viena no cilvēka kopējā garīguma

pazīmēm, ne tikai kareivja, kad tas dzīvo ar kādām

augsti morālām vērtībām. Cilvēks bez goda ir vienkārši

nekas.

- Bet kas notika ar ņindzām? – painteresējās Jura.

- Nu kas, kā parasti tādās situācijās. Kad tie sāka

pielietot garīgās prakses, lai gūtu personīgo materiālo

labumu, viņi tika iznīcināti.

Te puiši, pārtraukdami viens otru, apbēra Senseju ar

jautājumiem. Visneatlaidīgākais no visiem izrādījās

Ruslans.

- Bet kā viņi saņēma šīs garīgās zināšanas, ja jau

pielietoja tās saviem mērķiem?

- Viņi tās nesaņēma. Ņindzas tās nozaga, precīzāk

sakot, izokšķerēja meditāciju tehniku viltus ceļā. Un

tālāk paši jau izaudzēja šos zināšanu graudus. Taču viņi

šīs zināšanas izmantoja ar ļauniem nodomiem. Tāpēc

arī tika sodīti.

- Bet kas tos sodīja? Jūs taču pats teicāt, ka viņi

sasniedza tādus augstumus, ka kļuva cilvēkiem

nesasniedzami, - Andrejs pavaicāja.

Sensejs pasmīnēja un noteica savu iemīļoto teicienu:

- Saproti, uz katru Vidžaju atradīsies Radža... Un, ja,

piemēram, ir kara lietas, tad ir arī kāds, kas tās vada.

Tāpat arī ir ar garīgajām praksēm. Ja ir garīgās prakses,

tad ir arī kāds, kas kontrolē šo prakšu izmantošanu...

Šīs zināšanas tāpēc arī ir nosauktas par garīgajām, jo

paredzētas indivīda garīgajai pilnveidei, nevis

materiālajai, turklāt vēl nogalinot sev līdzīgos.

- Bet es lasīju, ka joprojām eksistē ņindzu skolas, -

it kā, starp citu, norādīja Kostja.

- Redzi, mūsdienu ņindzu skolas – tā ir tikai

nožēlojama parodija tam, kas eksistēja tālā senatnē. Jā,

palika viņu paņēmieni, palika ņindzu tehnikas. Bet visa

tā mācība palika rupjā, fiziskā līmenī. Bet tālākai

pilnveidei durvis ir aizvērtas. Jo likums skan: garīgais

garīgajam... Un, ja jūs tieksieties apgūt Mākslu

materiālā labuma gūšanai vai lai apmierinātu savu

augstprātību, draugi, - Sensejs pašūpoja galvu, cieši

mūs vērojot, - labi tas nebeigsies...

- Kāpēc? - pajautāja Slaviks.

- Pirmkārt, jūs nekad neko neiemācīsieties. Otrkārt,

ja, protams, paveiksies, iegūsiet kā minimums

šizofrēniju.

- Jā, daudzsološa perspektīva, - ar smaidu noteica

Ruslans.

- Nu, tev jau tas vairs nedraud, - zobodamies viņam

pavēstīja Žeņka.

- Bet mēs taču netaisāmies nevienu nogalināt, -

Andrejs taisnojās.

- Fiziski varbūt arī nē, bet jūsu domas ir pārāk

zvēriskas. Bet tas ir pirmais solis uz agresiju un

vardarbību.

- Un ko lai tagad dara?

- Kontrolējiet savas domas, turklāt ik sekundi.

Un nedaudz paklusējis, Sensejs piemetināja,

lūkodamies uz Andreju:

- Vai tu kādreiz esi aizdomājies par to, kas tu esi

patiesībā? Kas tu esi savā būtībā? Tu aizdomājies

par to, kā tu uztver apkārtējo pasauli? Ne jau

raugoties no fizioloģijas, bet raugoties no dzīves

skatupunkta... Kas tu esi? Kā tu redzi, kā tu domā,

kāpēc tu jūti, kas tevī saprot un kas tieši tevī uztver?

Ielūkojies sevī.

Un jau vēršoties pie pārējiem, Sensejs turpināja:

- Jūs vispār kādreiz aizdomājāties par jūsu apziņas

bezgalīgumu? Par to, kas ir doma? Kā tā rodas, kur tā

paliek? Jūs aizdomājāties par savām domām?

- Nu kā, - Andrejs saminstinājās, - es taču pastāvīgi

domāju, kaut ko pārdomāju.

- Tev tikai liekas, ka tieši tu domā, tieši tu pārdomā.

Bet vai tu esi pārliecināts, ka tās ir tavas domas?

- Kura gan vēl? Ķermenis - mans, tātad arī domas –

manas.

- Tu paseko tām, ja jau tās ir tavas, kaut vienu dienu.

No kurienes tās rodas un kur izgaist. Tu tā pamatīgi

parakņājies savās domās, ko tu tur, izņemot mēslus,

ieraudzīsi? Neko. Viena vardarbība, viena nekrietnība,

viena rūpe: pierīties, uzvilkt modernu lupatu, nozagt,

nopelnīt, nopirkt, paaugstināt savu augstprātību. Un

viss! Tu pats pārliecināsies, ka tava ķermeņa radītās

domas beidzas tikai ar vienu – materiālo

nodrošinājumu sev apkārt. Bet vai tāds tu esi iekšēji?

Ielūkojies savā dvēselē... un tu sadursies ar mūžīgo un

daiļo, ar savu patieso “es”. Jo visa šī ārējā rosība – tās

ir sekundes... Tu to aptver?

Mēs stāvējām klusēdami. Negaidīti šī bilde man

likās līdz sāpēm pazīstama. Tas jau reiz bija ar mani

noticis, viss līdz sīkumam: šī saruna un šī pļaviņa, un

šīs spožās zvaigznes, un, pats galvenais, šī līdz

dvēseles dziļumiem pazīstamā maigā balss, šī labestīgā

seja... Es skaidri zināju, ka tas jau ir bijis. Bet kad, kur?

Lai kā es centos, lai kā arī piepūlēju atmiņu, bet neko

neizdevās atcerēties. Es viegli pašūpoju galvu, lai

vismaz kaut kā izietu no šīs manas apziņas aklās

situācijas, saskaroties ar šo uzpeldējušo faktu. Bet

Sensejs turpināja:

- Jūs esat nodzīvojuši 16, 22, 30 gadus, nu labi, tu

zem 40. Bet vai katrs no jums atceras, kā viņš tos ir

nodzīvojis? Nē, tik vien kā nožēlojamas drumslas, un

arī tās ir tikai saistītas ar emocionāliem

uzplaiksnījumiem.

- Jā, - domīgi noteica Nikolajs Andrejevičs, - dzīve

tā palidoja, ka es pat nepaspēju to pamanīt. Viss

mācībās, darbā, turklāt vēl kaut kādās nebeidzamās,

sīkumainās ģimenes raizēs... Bet par sevi, par dvēseli

padomāt patiešām nav bijis laiks, vienmēr kādas

svarīgas lietas uzrodas.

- Tieši tā, - apstiprināja Sensejs. – Jūs domājat par

nākotni, par pagātni. Bet dzīvojat taču šajā mirklī,

kas saucas “tagad”. Bet kas ir tagad – tā ir vērtīga

dzīves sekunde, tā ir Dieva dāvana, kuru vajag

izmantot racionāli. Jo rītdiena – tas ir solis

nezināmajā. Un nav izslēgts, ka tas var izrādīties

jūsu pēdējais solis šajā dzīvē, solis bezdibenī,

bezgalībā. Un kas būs tur?

Katrs no jums domā, ka viņam ir vēl daudz laika uz

Zemes, tāpēc jūs neaizdomājaties par nāvi. Bet vai tā

ir? Katrs no jums var nomirt jebkurā sekundē, jebkura

iemesla dēļ, kas it kā nav no jums atkarīgs kā no

bioloģiskas būtnes, no vienas puses. Bet, no otras

puses, jūs taču esat ne tikai vienkārša bioloģiska būtne,

jūs taču esat Cilvēks, apveltīts ar daļiņu mūžības.

To aptvēruši, jūs sapratīsiet, ka viss jūsu Liktenis ir

jūsu pašu rokās, ļoti daudz kas tajā ir atkarīgs no

jums pašiem. Un ne tikai šeit, bet arī tur.

Aizdomājaties: kas jūs esat, pilnīgs biorobots vai

Cilvēks, dzīvnieciska vai garīga būtne? Kas?

- Nu, cilvēks... laikam, - teica Ruslans.

- Tieši tā, “laikam”. Bet, kas patiesībā ir cilvēks, tu

esi aizdomājies? Iedziļinies šī jautājuma būtībā. Kurš

tevī jūt, kā tu kusties telpā, kurš kustina tavus locekļus?

Kā tevī rodas emocijas, kāpēc tās rodas? Un nenovel

uzreiz kaut kur uz kādu, kas tevi aizskāra, aizvainoja,

vai tieši otrādi - tu noskaudi, ļauni papriecājies,

aprunāji. Vai tiešām tevī to saka garīgā sākotne?

Atrodi sevī savas dvēseles kristāla avotu un tu

sapratīsi, ka visa šī materiālā ārišķība un materiālie

labumi: automašīnas, dzīvokļi, vasarnīcas, stāvoklis

sabiedrībā, kuru iegūšanas dēļ tu tērē visu savu

apzinīgo dzīvi, izrādīsies putekļi. Putekļi, kas šajā

avotā momentāni kļūs par neko. Bet dzīve paiet.

Dzīve, kuru tu vari izmantot, lai pārvērstu par

nebeidzamu Vieduma okeānu. Kāda ir dzīves jēga,

vai tu kādreiz esi par to aizdomājies? Katra

indivīda augstākā dzīves jēga ir savas dvēseles

iepazīšana. Viss pārējais ir laicīgs, pārejošs,

vienkārši putekļi un ilūzija. Vienīgais ceļš uz savas

dvēseles iepazīšanu ir tikai caur iekšējo Mīlestību,

caur savu nodomu tikumisku attīrīšanu un caur

absolūti stingru pārliecību šī mērķa sasniegšanā, tas

ir, caur iekšējo ticību... Kamēr tevī kvēlo dzīvība,

nekad nav par vēlu iepazīt sevi, atrast sevī savu

sākotni, savu svēto, dzīvinošo dvēseles avotu... Tiec

galā ar sevi un tu sapratīsi, kas tu esi patiesībā.

15

Pēc visa redzētā un dzirdētā šajā meditācijā bija par ko

stipri padomāt, it sevišķi man, atrodoties pavisam tuvu

nāvei. “Ak, Dievs, tās taču ir atbildes uz jautājumiem,

kuras es tik ilgi meklēju. Vai tiešām šī ģeniālā formula

nemirstības iegūšanai ir tik vienkārša: Kontrolēt

savas domas, Ticēt un Mīlēt? Vai tiešām ar tās palīdzību

es sasniegšu glābējsaliņu, mūžības maliņu, no kuras vēro

nemirstīgie, tie, kuri iepazina sevi, savu dievišķo būtību?!

Vai tiešām mans “es” spēs izrauties no Nāves kaulainajām

ķetnām? Pat ja man neatliks laika “atkarot” savu ķermeni,

es tik un tā varēšu kļūt brīva, vai vismaz sagatavoties

sastapties ar Nezināmo”. No šādām domām mani

pārņēma nebijusi iedvesma, tāds kā iekšējo spēku

pieplūdums. Un es nolēmu neatlikt uz rītdienu, bet sākt

strādāt nekavējoties - tagad. Tāpēc ka, kas to lai zina, ko

man sagatavos nākamā diena.

Pirmām kārtām es centos tikt skaidrībā ar savām

domām. Bet man bija tāda tieksme un tāda iedvesma, ka

es nespēju apstāties pie kaut kā konkrēta, un visi

materiālie nodomi pie tāda spara, kā par spīti, kaut kur

pazuda. Tad es sāku analizēt savas sajūtas. Un tikai tad

ievēroju, ka biju tik ļoti pārņemta ar savām iekšējām

sajūtām, ka uz apkārtējo pasauli sāku raudzīties pavisam

citādāk. Tas bija tāds kā jauns skatījums, no man agrāk

nezināma skatījuma leņķa, uz vecajām, līdz caurumiem

noberztajām problēmām.

Jaunais redzējums mani ieskāva pilnībā kā kokons,

atgrūžot manu apziņu no pelēkās ikdienas ar tās sīkajām

rūpēm. Radās tāda sajūta, it kā es eksistēju pati par sevi,

bet pasaule – neatkarīgi no manis. Pat vairāk, es pirmo

reizi ieraudzīju sava ķermeņa darbu no malas. Tas

izpildīja kaut kādas ierastas darbības kā autopilots:

automātiski atnāca mājās, automātiski iegāja dušā,

automātiski paēda, automātiski aizgāja uz sev atvēlēto

kaktu, proti, istabu. Bet īstais “es” tajā laikā to novēroja

un domāja par savu glābiņu. Šis mazais atklājums mani

satrieca. Izrādās, manī ir patiesais “es” un kaut kāds

fizisks “autopilots”.

Bet ar to viss nebeidzās. Vēlreiz, prātā iztirzājot

Senseja sarunu, es atcerējos viņa vārdus: “Vai jūs

aizdomājāties par to, kā kustaties telpā, kas kustina jūsu

locekļus?” Aplūkojot sevi jau no jaunā skatupunkta, es

nodomāju: “Tik tiešām, kurš manī kustina locītavas – “es”

vai “autopilots”?”

Mana persona paskatījās uz savu plaukstu un nolēma

veikt nelielu, vienkāršu eksperimentu. Es padomāju:

“Vajag saliekt un atliekt pirkstus”. Mana roka paklausīgi

to izdarīja. “Tagad nekustināšu pirkstus”. Taču te manī

pazibēja tāda negudra doma: “Bet es tik un tā saliekšu”.

Mani pirksti, paklausot šai “pavēlei”, atkal saliecās un

atliecās. “Opā!” es nobrīnījos. “Kurš manī to domā? Kurš

te saimnieko manās domās?!” Sakopojusi gribasspēku,

vēl reizi, bet jau uzstājīgāk un mērķtiecīgāk, padomāju:

“Es nekustināšu pirkstus. Es tā vēlos, un tā būs”. Dīvaini,

bet roka pat nenodrebēja, bet šī nejaukā, dullā doma,

likās, ka vispār nebūtu bijusi. “Interesanti!” es vēl vairāk

nobrīnījos. “Tātad, kad biju domās atslābinājusies, šis

kaut kas sāk slepus vadīt manu apziņu un miesu pēc

saviem ieskatiem. Bet, kad stingri kontrolēju domas, viņš

kaut kur bez pēdām pazūd. Ir nu gan lietas!” Bet,

neskatoties uz to, es par šo jaunatklāto apstākli priecājos

tā, it kā man būtu izdevies atklāt ilgus gadus rūpīgi

maskējušos spiegu savā slepenajā nodaļā. “Jā, šis

“gudrītis” ir daudz bīstamāks par neaptēsto “autopilotu”.

Jābūt uzmanīgākai!”

Viegli pateikt, bet grūti izdarīt. Kad sāku pildīt

meditācijas, es sapratu, ka šis “asprātis” ne reizi vien

apmeklēja manas domas atslābināšanās laikā un sevišķi

bieži, kad koncentrējos meditācijai, pastāvīgi novēršot

manu uzmanību uz blakus lietām. To visu viņš darīja tik

meistarīgi, tik loģiski, ka es pat nesapratu, kad tieši es

nogāju no koncentrācijas iemītās taciņas. Iedziļinoties un

skaidri koncentrējot domu uz meditāciju, “asprātis”

pazuda. Bet atlika tikai pavisam nedaudz atslābināt

kontroli, kā viņš atkal bija klāt. “Kāds nelietis! Nekaunīgs

un kaitinošs,” mana persona nodomāja, cenšoties jau kuro

reizi koncentrēties meditācijai. Kad to beidzu, es sapratu,

ka ar šo ienaidnieku numur viens nav nemaz tik viegli

cīnīties. “Vajadzēs pajautāt Sensejam, kā ar šo “asprāti”

rīkoties,” nodomāja mana persona, laižoties miegā.

“Savādāk viņš man visu sabojās”.

Nākamajā rītā, kad mans vakardienas emocionālais

saviļņojums bija nedaudz noplacis, es atkal sāku sevi

novērot no malas. Ķermenis atkal kaut kā atrāvās no siltās

gultas un sāka automātiski izpildīt ikdienas rīta rituālu,

taisoties uz skolu. Mans prāts, kā man šķita, vēl saldi

čučēja, tāpēc par kaut ko domāt pavisam negribējās. Ejot

man ierasto ceļu uz skolu, kas vijās caur pilsētas skvēru,

es izbaudīju apkārtējo klusumu, rīta svaigumu, nokritušo

lapu čaukstoņu. Man ļoti iepatikās šis stāvoklis, tāds

mierpilns. Mans saprāts gulēja, ķermenis gāja

nepieciešamajā virzienā, bet iekšēji man bija vienkārši

labi un ērti. Es jutu, ka tas arī ir mans īstais “es”.

Bet skolā stāvoklis strauji mainījās. Mana persona

iekļāvās notikumu, informācijas un emociju virpulī.

Rezultātā es jau galīgi sapinos savu domu dabā, tās plūda

nepārtrauktā straumē, un bija grūti nošķirt, kur manas un

kur svešas. Tādā trakā ritmā pagāja diena.

16

Vakarā, satiekoties ar draugiem pieturā, es steidzos

dalīties ar saviem “panākumiem” un beigās ieinteresēti

pavaicāju:

- Un kā jums izdevās? Ko jūs domājat par

vakardienas nodarbību?

- Ko te domāt, - uzpūtīgi noteica Kostja. – Es – esmu

es, vesels, vienots un nedalāms... Es taču neesmu

maniaks, lai dalītos pa daļām.

- Nu jā, tu mums nevis maniaks esi, tu mums ģēnijs

esi... no sestās palātas. Vai Napoleons tevi pārāk stipri

netraucē? – ar smaidu viņu paķircināja Andrejs.

- Ej taču tu... Tavai zināšanai, man nav uzpūstas

lielummānijas.

Un, nedaudz paklusējis, piebilda:

- Diži cilvēki no tā necieš.

- Protams, - iesmējās Andrejs, - citu atbildi es no

tevis nemaz negaidīju.

- Būs jau labi, tūlīt atkal sāksiet dziedāt veco

dziesmu par galveno. Jūs man pasakiet, kā ir, - ar

nepacietību noteica mana persona.

- Nu ko te teikt, - atbildēja Andrejs. – Sensejs vakar

daudz ko derīgu pastāstīja. Te smadzenēm darba ne

vienam vien gadam pietiks. Es vakar to vien darīju, kā

domāju, vai pareizi esmu noformulējis nākotnes

plānus, vai tomēr daļēji vajag veikt kādas korekcijas,

balstoties uz jauno informāciju.

- Nu tu gan esi sācis izteikties, - pasmīnēja Slaviks.

– Tu gadījumā netiecies uz Zinātņu akadēmiju?

- Nu nē, man jau ar Senseju pietiek.

- Tas tiesa, - es noteicu. – Bet kā tev veicās

meditācijā?

- Tu zini, daudz labāk nekā vakar. Domas kaut kā

mazāk līda galvā. Uzreiz koncentrācija uzlabojās un

sajūtas kļuva izteiktākas.

- Un tev, Taņa, vai kaut kas sanāca?

- Godīgi sakot, es meditāciju netaisīju un domāt

necentos. Es vakar tā piekusu, ka knapi līdz gultai tiku.

Bet no rīta, kamēr brālīti uz dārziņu aizvedu, kamēr pēc

piena aizgāju, jau skola. Kur te padomāsi, tik daudz

darāmā!

- Pareizi, - Kostjiks atbalstīja viņas taisnošanos. –

Vajag ne jau domāt, bet darīt. Jaunība tāpēc arī ir dota,

lai rīkotos, bet vecums, lai domātu.

- Kā tad, - Andrejs šo izmēdīja, - un vecumdienās

čīkstēsi savā vārgajā balstiņā, domājot ar pēdējām

smadzeņu paliekām: “Ja jaunība zinātu un vecums

varētu”.

Draugi atkal sāka smieties, izjokojot Kostjiku.

- Un kā tev gāja? – es pajautāju Slavikam.

- Normāli.

- Normāli, tas ir kā?

- Tāpat kā jums.

- Viss skaidrs, - pasmīnēja Andrejs, bezcerīgi atmetot ar

roku uz viņa pusi.

17

Nākamajā treniņā mēs kā parasti iesildījāmies pirms

nodarbības sākuma. Zālē ienāca vesels bars nopietna

izskata vīriešu ar Volodju priekšgalā.

- Oho, kas par baru! – nobrīnījās Andrejs.

Viktors pasmīnēja un teica Stasam:

- Tas saucās “pāris cilvēki”.

- Nesapratu?

- Man vakar Volodja zvanīja par kādu lietu un sarunas

nobeigumā sacīja, ka atnāks uz treniņu ar pāris saviem

puišiem.

- Neko sev, te kāds pusvads būs, - smaidot noteica

Stass.

- Tas gan, es to pašu saku.

Volodja pienāca sasveicināties ar Senseju, kas stāvēja

netālu no mums.

Vecākie puiši steidzās viņiem pievienoties.

- Sensej, vai tu neiebilsti? – Volodja pamāja ar galvu

uz savu puišu pusi.

- Nekādu problēmu, - kā vienmēr vienkārši atteica

Sensejs.

- Tu vakar vakarā televizoru skatījies?

- Kad? Man jau tā laika nepietiek.

- Iedomājies, ko vakar rādīja? Mūsu San Saniču!

- Mūsu San Saniču?! – izbrīnījās Žeņka. – Cik gadi

pagājuši, bet no viņa ne ziņas, ne miņas.

- O! Toties tagad tāds varens kļuvis! Saka, ka kaut

kādās alās dzīvojis un iepazinis krievu cīņu mākslas. Un

tagad sevi dēvē par krievu ņindzu. Bet pats

interesantākais, ka viņš demonstrēja tavus paņēmienus,

Sensej. Tikai ar tādu vien starpību, ka tagad viņš visiem

stāsta, ka tas ir sen aizmirstais seno slāvu stils, kam viņš

ir ļāvis atdzimt.

- Nu gan laiž! – Stass pasmīnēja. – Jā, Volodja, ja tu

toreiz nebūtu Saniču tik stipri aizskāris, tagad būtu ar viņu

pie viena katla.

- Nē, nebūtu vis, - viltīgi noteica Žeņka.

- Kāpēc?

- Nu kā, kāpēc? Ja Volodja viņu toreiz nebūtu tā riktīgi

izkulstījis, tad diezin vai tas būtu kādreiz nācis pie prāta.

Puiši sirsnīgi pasmējās.

- Velti tu pret viņu toreiz tā, - noteica Sensejs. – Tomēr

padzīvojis cilvēks, bet vecums jāciena.

- Viņš pats bija vainīgs, ko raustījās, kašķi meklēja? –

Volodja sāka taisnoties un jau maigāk piebilda - Es taču

viņu gandrīz neaiztiku, tā, vienkārši nejauši aizskāru.

- Jā, jā, tieši tā arī Sensej bija, - Žeņka uzķēra. – Kā

tagad atceros, Volodja izstiepa dūri, bet šis gandrīz piecas

minūtes ar galvu ap to sitās... Toties kā gāja labumā!

Redz, uzreiz gudrāks palika, par krievu ņindzu kļuva.

Puiši atkal sasmējās.

- Lai jau sev par prieku izklaidējas – Sensejs labvēlīgi

atmeta ar roku. – Atrada cilvēks savu nišu, lai darbojas.

- Mums vakar bija kazarmu režīms, dežūrā, - Volodja

turpināja stāstīt, - ar vīriem tā saskatījāmies teļļukā, kā

Saničs ar kājām vicinājās un puišus vāļāja. Nosmējāmies

no sirds, kaut jaunību atcerējāmies. Pat mani jauniņie ir

galvas tiesu pārāki... Nolēmām šodien atbraukt, mazliet

iemanīties īstā mākslā. Tā teikt, papildināt savas zināšanu

rezerves.

- Lieta nav peļama, - Sensejs piekrita.

Tālāk ritēja sen pagājušo treniņu atcere un vesela

gūzma ar smieklīgiem kurioziem, kas ar tiem bija saistīti.

Beigu beigās sarunā iesaistījās Volodjas puiši, un saruna

par cīņas mākslām pārauga filozofiskā strīdā par cilvēku

savstarpējām attiecībām.

- Es ar viņiem tā izrīkojos tikai principa dēļ, - savu

viedokli karsti aizstāvēja viens no Volodjas puišiem.

- Princips – tā ir muļķīga pretošanās realitātei, kas

līdzinās idiotismam. Princips...

Nepaspēja Sensejs pabeigt šo teikumu, kad vecākie

puiši gandrīz korī turpināja Senseja domu:

- Ir labs tikai precīzajās zinātnēs kā aksiomas sinonīms.

- Tieši tā, - apstiprināja Sensejs.

Volodja nedaudz samulsa:

- Es centos kā varēju viņiem to iestāstīt.

- Tātad, slikti centies. Tas, kas nepielec caur prātu...

-...tiks iedauzīts caur ķermeni!

- Nu, ja jau jūs visu tik labi zināt, tad velti smejaties...

Pēdējo Senseja vārdu jēga man kļuva skaidra tikai

vēlāk, kad sākās treniņš. Sensejs brīdināja, ka šodien

trenēsimies uz pilnu jaudu, tāpēc, kurš nespēj izturēt

tempu, tas var iet sporta zāles kreisajā stūrī un nodarboties

tur ar sitienu atstrādāšanu, netraucējot citiem. Mēs

uzpūtāmies kā zvirbuļi, ar lepnumu savā starpā

sačukstoties:

- Lai mēs neizturētu! – klusi teica Andrejs.

- Nerunā, - Kostja uzķēra. – Mēs vēl tūlīt parādīsim, uz

ko esam spējīgi!

- Nav pirmā reize, - es nevērīgi izmetu, atceroties

vecākā sempaja treniņu.

Bet mūsu iedomība ātri vien, jau pēc pirmajām

iesildīšanās minūtēm, izgaisa. Tik smagu treniņu es vēl

nekad nebiju piedzīvojusi. Tā bija vesela izdzīvošanas

skola. Mūs dzenāja vājprātīgā tempā pa sporta zāli,

pastāvīgi liekot pārvarēt dažādus šķēršļus. Nepagāja ne

četrdesmit minūtes, kā daudzi no mums šīs ietaises

pārrāpoja jau gandrīz četrrāpus, tajā skaitā arī mana

persona. Blakus stenošā Tatjana noteica:

- Murgs kaut kāds! Tas jau kā tajā anekdotē: “Godātās

dāmas un kungi! Biedri un biedrenes! Korjaki un

korjakietes...” Pēdējais tik tiešām attiecās uz mums. Es

patiešām sajutos kā šī apgabala pirmiedzīvotāja.

Kreisajā sporta zāles stūrī sāka rasties pirmie “upuri”,

bet mūsu kompānija spītīgi turpināja darboties tālāk.

Tomēr tālāk kļuva arvien sliktāk. Bijām jau veikuši

maratonskrējienu ar dažādu vingrojumu sēriju, kad sākās

atspiešanās no grīdas. Nezinu, cik daudz atspiedos, vien

atceros, ka skaits sen kā pārsniedza simtu. Manas rokas

trīcēja kā no atskaldāmā āmura, bet ķermenis izlocījās

gluži kā tārpam, cenšoties pacelties ne tik daudz ar šo

“vibratoru” palīdzību, cik ar dibena – glābēja rāvieniem.

Kā man likās, tikai šajā vietā vēl bija saglabājies cik necik

spēka. Es aizvien biežāk un biežāk sāku skatīties uz kreisā

stūra pusi, kur aizvien pieauga izslāpušo skaits, kas

vēlējās aizrāpot līdz šai glābiņa “oāzei”. Turklāt Tatjana

nodevīgi viņiem pievienojās, vilinoši mājot man no

turienes ar rociņu.

Šajā laikā vecākais sempajs skaitīja atspiešanās. Lai

mūs uzmundrinātu, viņš jokodamies runāja kā tamada:

- Sensejam ir vilku suns, kurš mājās visus laiž, bet

nevienu neizlaiž. Nu tad atspiedīsimies desmit reizes par

šī gudrā suņuka atjautību, kurš ne par velti ēd savu

maizīti.

Kamēr visi ritmā pūta “tvaiku”, Sensejs apstaigāja šo

lielo, svīstošās tautas apli un skatījās, kam palielināt

slodzi, uzliekot roku uz pleciem. Bet plaukstiņa viņam, es

atvainojos, kā teica Andrejs, tā uzspiež, it kā tev smagā

mašīna uzbrauktu virsū. Kad viņš, veicot otru apli,

pienāca pie manas personas, kas raustīdamās atspiedās kā

konvulsijās, es padomāju: “Nu viss! Ja viņš vēl pieliks

savu “rociņu”, tad es vispār te izlīmēšos kā kukainītis ap

stiklu”. Pretēji gaidītajam, Skolotājs paņēma mani aiz

kimono kā kaķēnu aiz skausta un sāka palīdzēt celties

atspiedienos no grīdas, ar to izraisot apkārtējo smieklus.

Bet Viktors tik turpināja:

- Sensejam ir arī kaķis - Samurajs, kurš ir palicis tik

pašpārliecināts, ka kašķējas pat ar suņiem. Tad

atspiedīsimies desmit reizes par to, lai viņa vēlmes

sakristu ar viņa iespējām.

No tādas pārslodzes man lauza kaulus. Bet Vitja tik

stāstīja savus jautros kalambūrus. Es jau sāku nolādēt gan

Samuraja blusiņu Mašku, kas tālu lec, gan to pelīti, kura

dzīvo šķūnī un ātri skrien, gan tās “Siāmas cīkstoņu”

zivtiņas, kurām ir zibenīga reakcija un piraiju izgājieni,

un vispār visus tos radījumus, kas mitinājās pie Senseja

mājās. Beidzot, pēdējo reizi atspiežoties par papagaiļa

Ķešas vīrišķajām dotībām, kurš bija pacenties apaugļot

veselus piecus putniņus, mēs nevarīgi nokritām uz grīdas.

Bet nepagāja pat minūte, kad mūs atkal nolika ierindā, un

bars pēc kārtas sāka smagi lēkt pāri daudz cietušajiem

biedriem, pa ceļam aiz neuzmanības bradājot pa viņu

ekstremitātēm. Zālē brīžiem gan šeit, gan tur izvalbītām

acīm atskanēja apvaldīta, gaudojoša skaņa “Os!” Mana

persona jau vairs nespēja to paciest un pievienojās

“vājinieku” kreisajam flangam.

- Sen jau vajadzēja, - noteica Tatjana.

Bet mūsu atpūta ilgi neturpinājās. Kad iesildīšanās

beidzās, sākās pastiprināts darbs ar bāzes tehniku, kā arī

ar sitienu un paņēmienu atstrādāšanu. Es ievēroju, ka

Sensejs vairāk uzmanības veltīja Volodjas puišiem,

skaidrojot un rādot viņiem sēriju ar kādiem jauniem

paņēmieniem. Viņi tik braši mētāja viens otru, atstrādājot

sitienus, ka es biju ļoti pārsteigta par viņu izturību un

neizsīkstošo spēku. It kā šīs nogurdinošās iesildīšanās

nemaz nebūtu bijis, ar visām tās izrietošajām sekām.

Pēc divām ar pus stundām nogurdinoša treniņa mums

atlika spēka tikai domām par to, kā izvilkt vēl papildus

nodarbību. Protams, mūs neviens ar varu neturēja, gribi –

vari iet. Tomēr ziņkāre bija augstāka par fiziskajām

mokām. Ja jau Volodja atveda uz šejieni savus puišus,

tātad pats interesantākais vēl tikai priekšā. Un mēs

nekļūdījāmies.

18

Kad lielākā daļa bija devusies prom, Sensejs sāka rādīt

īpašus specpaņēmienus, kā izmantot pretinieka spēku.

Sadalījušies pāros, puiši steidzās apgūt tos. Mēs ar

Tatjanu arī centāmies kaut ko darīt. Bet lieta beidzās ar to,

ka mūsu nevarīgie ķermeņi karājās viens uz otra kā

nogurušiem bokseriem pēdējā raundā. Ieraudzījis šo

sparinga parodiju, Sensejs mūs izšķīra, salikdams pāros ar

puišiem. Man uzreiz mobilizējās visi atlikušie spēki.

Saucās – “No kurienes tas rodas?”.

Darbojoties pie kārtējā sitiena, Ruslans, kurš izskatījās

pēc niecīgas skudras salīdzinājumā ar savu pretinieku

Žeņku, pažēlojās Sensejam:

- Vai tad tādu ambāli var atslēgt? Viņš taču ir

necaursitams, vienas bruņas. Labi, ja viņš man uzbruka,

vēl kaut kā var izmantot viņa spēku, kā jūs teicāt. Bet ja

nepieciešams veikt uzbrukumu, tad kur gan man pret šito

atstutēto degunradzi? Tas taču ir muskuļu kalns!

- Muskuļu kalns – tas ir nieks. Cīņas mākslā spēks nav

galvenais. Austrumos ir tāda sakāmvārds: “Rokas un

kājas nav nekas vairāk nekā ķermeņa turpinājums, bet

ķermenis savukārt - saprāta turpinājums”. Tātad galvenais

– tās ir zināšanas un iemaņas. Tad pat visvārgākā sieviete,

tikai piedurot pirkstu, spēj atslēgt pašu stiprāko pasaules

atlētu vai pat nosist..

- Nu, teorētiski tas ir iespējams, - pasmaidīja Žeņka. –

It sevišķi, ja viņa ir valdzinoša, tad pat viens skatiens ir

pietiekoši... Bet, ja nopietni, tad, pēc manām domām,

praktiski tas nav iespējams.

- Ir iespējams, - atbildēja Sensejs.

- Sportistu?

- Sportistu.

- Ar vienu pirkstu?

- Ar vienu pirkstu.

- Bez spēka?

- Bez spēka.

- Neti...

Žeņka nepaspēja pateikt līdz galam, kā Sensejs ar

vieglu kreisās rokas vidējā pirksta kustību pieskārās pie

puiša kakla muskuļa, nedaudz zemāk par labo ausi.

Pavisam negaidīti pārējiem Žeņka tā izvaikstījās, it kā

būtu apēdis duci citronu, tieši ar mutes labo pusi. Viņa

labā kāja strauji saļodzījās, un viņš nogāzās uz grīdas,

nepaspējis pat aptvert, kas tam ir par iemeslu. Labā roka

pilnīgi neklausīja un bija kā lupata. Žeņka ar pārbiedētām

acīm paskatījās uz Senseju, kūļājoties ar ķermeņa kreiso

pusi:

- Neko šev, - puisis to tik vien spēja izšņākt, cenšoties

kaut ko pateikt.

Mēs stāvējām pilnīgi apstulbuši no šīs scēnas, kā jauns,

vesels puisis zibenīgi pārvērtās par bezspēcīgu, vāļājošos

pusparalizētu “večuku”.

- Ko maņ šarīt?

Sensejs noliecās pār Žeņkas “dzīvo līķi” un atkal

pieskārās kaut kādiem punktiem muguras un vēdera

apvidū. Viņš to izdarīja tik ātri un veikli, ka es pat

nepaspēju ieraudzīt, kur tieši viņš piespieda. Žeņka

pakāpeniski sāka atgūties, berzējot cietušās ekstremitātes:

- Neko šev!

- Nu kā, neticīgais Tom? – pajautāja Sensejs.

- Šenšej! Tu kaut bļīdini. Šavādāk man gandlīz jumtiņš

al pēdējo lievu nošvila, - Žeņka knapi spēja izrunāt

lauzītā, šļupstošā valodā.

- Žēl, - ar nožēlu jokojoties teica Skolotājs. – Tad tur

vismaz blaktis būtu nobeigušās. Profilaksei tas dažreiz

nāk par labu.

- Sensej, padalies ar šīs indes recepti, - jokodamies

sarunā iesaistījās Stass, acīmredzot pirmais, kurš atjēdzās

no šī satricinājuma.

- Recepte vienkārša. Vajag zināt kur, kad un kā.

- Loģiski, bet sīkāk? – centās izdibināt Volodja.

- Sīkāk? Uz cilvēka ķermeņa ir milzum daudz BAP

punktu.

- ŠAP? – nesaprata Žeņka.

- BAP – bioloģiski aktīvie punkti.

- Kaš gan tie pal punktiem, jošaidī! Plaštikātbumbaš

ballištiškās! – ironizēdams sašuta puisis. – Tulklāt al

autoplotu.

Puiši pasmaidīja par viņa kaislīgo valodu.

- Pilnīgi pareizi. Tas kārtējo reizi apstiprina to, ka

jebkuras zināšanas var pārvērst par ieroci... Tad lūk, šis

“ballistisko autopilotējamo plastikātbumbu” efekts ir

izsaukts ne ar ko citu, kā ar punktuālu iedarbību uz cilvēka

organisma bioloģiski aktīvajiem punktiem.

- Bet kas tie ir par punktiem? – ar interesi pajautāja

kāds no puišiem. – Kā tie darbojas?

- Nu, tas ir noteikts ādas apgabals, kas sevī iekļauj

kopējo innervāciju. Nervi, caur kuriem pienāk signāli no

receptoriem, kas atrodas šajā zonā, savukārt nodod šo

signālu ne tikai uz muguras smadzenēm, bet arī pa

centripetālajiem ceļiem, kā arī pa ekstraspinālajiem

ceļiem uz galvas smadzenēm. Tur notiek savdabīgs

radušos beznosacījuma refleksu īssavienojums. Izņemot

to, šis process atspoguļojas arī garozas analizatoros,

izveidojoties nosacīti-reflektorajām saitēm, vienkāršāk

sakot, organismam noformējas noteikta komanda.

- Un kas, būs tāds efekts?

- Ne tikai. Cilvēku var uz noteiktu laiku padarīt

nekustīgu vai arī “atslēgt”, vai beigu beigās ieprogrammēt

doto objektu pārtraukt eksistenci fiziskajā līmenī stingri

noteiktā laikā.

- Un ko, vajag tikai stipri uzsist pa šo punktu?

- Nebūt ne. Organismā visi procesi notiek pie ārkārtīgi

mazām enerģijām. Uz šiem punktiem iedarbojas ar

sliekšņa kairinājumu, tas ir – vāju iedarbību, kas uz

organisma funkcijām iedarbojas daudz spēcīgāk nekā

spēcīgi kairinātāji.

Šajā brīdī Žeņka uzstutējās kājās un centās iestaigāties,

visu laiku pieklibodams ar labo kāju un kratīdams labo

roku:

- Manš dievš, kaš pal kolikām, kā būtu višu labo šānu

nogulējiš.

- Ak, slinkais sāngulētājs, - pajokoja Sensejs. – Viņam

tik uz krāsns gulēt un veģus zelēt... trenēties vajag vairāk!

- Tak eš jau tā švīdu tāpat kā citi.

- Es domāju, prātu vajag vairāk trenēt, lai nenokļūtu tik

muļķīgās situācijās.

- Bet kur tu viņam tik viegli iedūri? – painteresējās

Volodja.

- Tas ir tā saucamais Botkina-Erba punkts. Ja es būtu

piespiedis nedaudz savādāk, efekts būtu bijis pavisam

cits. Bet, ja būtu pieskāries ar tādu pašu impulsa spēku uz

iekšējā nerva pinuma vietu, kas atrodas turpat netālu, tad

būtu varējis izsaukt vairogdziedzera artērijas spazmu, kas

savukārt izraisītu vairogdziedzera funkciju traucējumus.

Tas savukārt novestu pie imūnsistēmas vispārīgas

novājināšanās vai arī pilnīgi to atslēgtu. Tādā gadījumā

viņš pats nomirtu no jebkuras infekcijas.

Žeņka pat apstājās savās ķermeņa kustībās, dzirdot

tādu runu:

- Paldiešiņš, jūš mani ļoti nomielinājāt al tādu

daudzšološu pelšpektīvu.

- Jūs teicāt: “Kad, kur un kā”, - teica kāds no Volodjas

puišiem. – Ko nozīmē kad?

- Lieta tāda, ka neskatoties uz to, ka vajag zināt precīzu

punkta atrašanās vietu, kāds impulsīvais spēks uz to

jāpielieto, vēl vajag zināt arī diennakts laiku, kad dotais

punkts ir visvairāk aktīvs.

- Hm! Tik vien, - nosmējās Volodja. Žeņka arī te

nepalaida garām iespēju pajokot, vēl arvien savā

šļupstošajā valodā:

- Šaķiet, vai pie tā viša vēl nenāk klāt Višuma zvaigžņu

karte?

Sensejs pasmīkņāja:

- Skatoties kam. Muļķiem arī ar to nebūs gana.

- Un kā lai saprot visus tos punktus un tiek ar tiem

skaidrībā? – pajautāja Stass.

- Pats vienkāršākais ceļš uz sapratni – tas, protams, ir

izpētīt un sajust tos uz sevis, it sevišķi uzspiešanas

impulss, tas ir ļoti svarīgi.

- Aha, bet ja nu mēs sev kaut ko savainosim, -

puspajokam, puspanopietnam apsvēra Viktors.

- Nesavainosiet. Tāpēc cilvēka ķermenī eksistē punkti-

antagonisti, kuri neitralizē doto kairinājumu vai spazmu.

Dabā viss atrodas līdzsvarā.

- Labāk jau tomēr pamēģināt uz citiem, - pasmaidījis

noteica Kostja.

- Nesanāks, - teica Sensejs. – Lai cik reizes jūs

mēģinātu uz citiem, jūs nekad nepanāksiet vajadzīgo

efektu, kamēr uz sevis neizbaudīsiet šīs iedarbības spēku.

- Vai var pamēģināt to tagad, tikai, tā teikt, kaujas

apstākļos? – uzdeva jautājumu kāds no Volodjas puišiem.

- Var.

- Un mums? – painteresējās vēl kāds no tās pašas

kompānijas.

- Jā, lūdzu!

Sensejam pretim nostājās trīs brīvprātīgie no Volodjas

komandas un Ruslans. Stass, kurš arī pievienojās viņiem,

piedāvāja arī Volodjam, uz ko tas atbildēja:

- Es jums kas, dežūrmakivara, vai?

- Nu - nu.

Žeņka piesteberēja pie sporta soliņa un, sēžoties blakus

Volodjam, noteica Stasam:

- Aižiet, aižiet. Galva – lejā, kājaš – augšā. Patš pēč tam

vainīgš būši!

- Nu ko, visi gribētāji? – pajautāja Sensejs, lūkojoties

uz Volodjas puišiem.

Un te mana persona sakopoja visu sevī mītošo drosmi

un iznāca priekšā, izsaucot smaidu apkārtējo puišu sejās.

- Tu uz kurieni sataisījies? – Sensejs bija ļoti izbrīnīts.

“Un tiešām, kāpēc es izgāju?” – manī uzreiz uzradās

bailīga doma. Bet atkāpties bija jau par vēlu:

- Vai es drīkstu pamēģināt?

- Tu nebaidies?

- Tikai no kutināšanas, - es apjukusi izšāvu tēta mīļāko

joku.

- Nu labi, ja vēlies iestāties kamikadžu pulkā, lūdzu.

Un jau vēršoties pie pārējiem brīvprātīgajiem

piemetināja:

- Tā, strādājam ar pilnu atdevi! Jūsu uzdevums ir

jebkādā veidā šo cīņu uzvarēt.

- Vai drīkst grupā? – pajautāja kāds no Volodjas

puišiem.

- Drīkst. Dariet, ko gribat, jums ir pilnīga rīcības

brīvība.

Kamēr Sensejs aizgriezās, Volodjas puiši sastājās

aplītī, runādami kaut ko savu tādā kā militāristu žestu

valodā. Ruslans ar Stasu arī sačukstējās. Bet es kā pelīte

stāvēju pa vidu šiem milzīgajiem, atlētiskajiem

augumiem, nezinot, ko gan man tādu izdarīt ar manām

knišļa dotībām pret viesuļvētru. Bet galvā, kā par nelaimi,

nekas jēdzīgs nenāca. “Labi, kā būs - tā būs,” - es

nodomāju.

Beigu beigās visi puiši ieņēma savas kaujas pozīcijas

apkārt Sensejam. Tikai es paliku tajā pašā vietā. Kad

vecākais sempajs deva komandu uzbrukumam, Volodjas

puiši ielenca Senseju aplī un sāka uzbrukt vairākos

līmeņos. Bet par pārsteigumu Sensejs viegli izvairījās no

viņu sitieniem. Pēc tam viņš veica pretuzbrukumu tik ātri,

ka es paspēju ieraudzīt tikai nekārtīgi krītošus ķermeņus.

Man no bailēm pat ceļgali sāka trīcēt. Te Skolotājam

mēģināja uzbrukt Ruslans un Stass. Tajā pašā acumirklī

Sensejs pagriezās pret mani ar muguru izstieptas rokas

attālumā, lai tiktu ar viņiem galā. Man iešāvās doma, ka

kaut kas steidzami ir jādara. Un man nekas vairāk galvā

neienāca, kā ieķerties Sensejam mugurā kā blusai, lai viņš

mani vismaz nevarētu aizsniegt. Bet, kad es ar pilnu

vērienu pacentos savu ideju realizēt dzīvē, izrādījās, ka

manas rokas pāršķēla tukšumu un Senseja vietā saķēra

vien gaisu. Es nespēju noticēt savām acīm, tikko viņš taču

atradās man priekšā! “Vieglāk laikam būtu noķert spoku

nekā Senseju,” es nodomāju.

Bet pēkšņi visas manas domas kopā ar “dvēseli”

nolaidās zemāk par zemi, tāpēc ka Sensejs jau bija

iedzinis pilnīgā bezizejā kārtējos bēdu cīnītājus. Es

apgriezos un skrēju, cik spēka uz pretējo pusi. Bet

nepaspēju izdarīt pat divus soļus, kā saņēmu vieglu sāpīgu

dūrienu kaut kur pirmā un otrā kakla skriemeļu rajonā.

Man acīs momentāni uzplaiksnīja spožs, žilbinošs zibsnis,

tā it kā mani apžilbinātu ar jaudīgu dzelten-rozā gaismas

prožektoru. Viss mans ķermenis tika sasaistīts tādā

neparastā pozā: ar atvēzienā sastingušām rokām, uz

priekšu noliektu ķermeni un līdz pusei paceltu labo kāju.

Kā es noturēju līdzsvaru, pati nesaprotu. Tikai tad tas

mani uztrauca vismazāk.

Es ar šausmām vēroju, kas notiek ar maniem

muskuļiem. Tie visi, kā vienots mehānisms, neatkarīgi no

manas gribas un vēlmes, sāka savilkties krampjos. Likās,

ka spriedze pieauga ar katru sekundi un ne ar ko nebija

iespējams to apstādināt. Ķermenis savilkās čokurā ar tādu

spēku, ka man pat šķita, ka es dzirdēju krakšķi

mugurkaulā. Un jau ārpus saprotamā – tā bija iekšējo

orgānu sasprindzinājuma sajūta. Tā ar mani vēl nekad

nebija noticis. Pat manas iepriekšējās visstiprākās

galvassāpes

bija

nieks

salīdzinājumā

ar

šīm

nepanesamajām sāpēm. Sejas mīmikas muskuļi tā

saspringa, ka seja izkropļojās šausmīgā grimasē.

Pārsteidzoši, bet neskatoties uz visām šīm savilktā

ķermeņa metamorfozēm, es paliku pie skaidras apziņas.

Mana persona turpināja visu skaidri redzēt un dzirdēt. Es

redzēju, kā biedri no mūsu kompānijas, kas vēroja

notiekošo, izmainījās sejās un izbiedēti pētīja mūsu

sastingušās figūras. Skaidri dzirdēju Kostjika vārdus,

vēršoties pie manis:

- Neko sev! Tu nu gan skaista kļuvi, ne acis atraut!

Es gribēju pajokot pretim, bet nevarēju pat mēli

pakustināt, kur nu vēl vārdu izteikt.

Man likās, ka pagāja vesela mūžība, kamēr Sensejs

mūs “atdzīvināja”. Lai gan patiesībā, kā vēlāk izrādījās,

es tādā pozā nenostāvēju pat minūti. Visu ķermeni no

visām pusēm sāka durstīt kā ar mazām adatiņām, it kā es

vienlaicīgi būtu nogulējusi visas ķermeņa ekstremitātes

un daļas. Mani “ līdzdalībnieki” pastiprināti berzēja savas

miesas. Viņu piemēram, tiesa, ar ne tik rezervētām

emocijām, steidzos pievienoties arī es. Ķermeni šausmīgi

lauza, un tas sāpēja.

- Nekas, nekas, - mierinoši teica Sensejs. – Pēc dienām

divām, maksimums trijām viss pāries.

Līdz papildnodarbības beigām mēs, visi seši, tikai ar to

vien nodarbojāmies, kā pastiprināti berzējām savas

ekstremitātes, pārējo biedru nenogurstošo joku pavadībā.

Kad mūsu traumētais bars izgāja uz ielas, Volodja,

stāvēdams blakus Sensejam, sajūsmināti secināja:

- Lieliski! Lielisks treniņš šodien bija. Muskuļiem tik

patīkami.

“Neko sev patīkami!” es nodomāju, knapi kustinot

kājas. “Ja tas tā turpināsies, tad tuvākajā nākotnē es

ieradīšos uz šejieni ar specreisu, sēžot invalīdu ratiņos”.

Mūsu “bēdu-kareivju” grupa lēnām klumburēja pa ceļu,

kompānijas jautro joku pavadībā.

- Jūs, draugi, neslikti izskatāties, bez maz vai kā tajā

anekdotē, - ironiski noteica Viktors.

- Kādā?

- Satiekas divi vīrieši traumpunktā, noģipsēti no galvas

līdz kājām. Viens prasa otram: “Kur tu tā iekūlies?”

“Ietriecos garāžā.” “Mašīna laikam lupatās?” līdzjūtīgi

prasa otrs. “Nē, es kājām gāju!”

- Smieklīgi jau ir, bet ķermenis sāp, - es pažēlojos

Skolotājam.

- Bet tu nedomā par sāpēm. Jo kas ir sāpes – tā ir ilūzija.

- Kas tad tā par ilūziju, ja to reāli jūt?

- Tev tikai tā šķiet, ka tu to jūti. Jebkuras sāpes ir

iespējams vispār pārtraukt just, ja tikai stipri to vēlas.

- Ko, - neticīgi pajautāja Slaviks, - pat ja griezīs?

- Kaut vai ceps, - ar smaidu atteica Sensejs, un jau

daudz nopietnāk piepilda, - jo sāpes – tā ir noteiktu nervu

galu reakcija uz kairinājumu, kas nodot signālu uz

smadzenēm. Ja cilvēks pilnībā pārvalda savu ķermeni un

prātu, tad viņš pilnībā spēs regulēt savu sāpju slieksni.

Starp citu, cīņas mākslā eksistē tāda skola kā “Katedo”,

kuras meistari speciāli apmāca savus audzēkņus nejust

sāpes.

- Laimīgi tie, kuri pie viņiem mācās, - sapņaini noteica

Ruslans.

- Kas viņi par laimīgajiem, - pa jokam teica Sensejs, -

lai to apgūtu, labākajā gadījumā simts reizes nākas ar

koku pa galvu dabūt.

Acīmredzot šajā brīdī Jura gribēja pateikt savam

draugam kaut ko uzmundrinošu, bet tikko kā viņš atvēra

muti un papliķēja Ruslanam pa plecu, kā tas ieaurojās

pilnā balsī:

- Āāā! Neaištiec manas mocītavas!

Viss bars bija smieklos gar zemi no tik izteiksmīgas

pārteikšanās.

- Tas saucās – domādams neizdomāsi, - smiedamies

sacīja Stass.

Bet Žeņka turpināja:

- Pēc tādiem treniņiem, skaties, tauta jaunu valodu

izdomās.

- Aha, - Viktors pārtvēra domu, – un runās vārdos no

kaut kādiem nesaprotamiem burtiem.

Vispār tālāk mēs gājām jautrāk, jo bija kārtējais jauno

anekdošu birums, kas ļāva nedaudz aizmirst par savām

nelaimīgi sāpošajām ekstremitātēm. Tikai vēders no

smiekliem raustījās izteiktās sāpju konvulsijās. Savukārt

Andrejs visu šo ceļu gāja domīgs un nepiedalījās mūsu

kopējā sarunā. Nepievērsdams nekādu uzmanību mūsu

smiekliem, viņš prasīja Sensejam:

- Bet šis tā saucamais punktu stils, ko jūs mums

parādījāt, tas ir tas pats “Vecā lamas” stils?

- Ko tu, nejauc ceļmalas akmeņus ar Himalajiem.

“Vecā lamas” stilā māksla ir noslīpēta līdz pilnībai. Tur

pietiek ar vienu rokas spiedienu vai pat vienkārši ar

starpnieka rokas spiedienu, lai izdarītu ar cilvēku visu, ko

vēlies.

- Neko sev! – izbrīnījās Andrejs.

- Tas vēl ir sīkums. Ir vēl daudz nopietnākas lietas,

iespējams, ka kādreiz pastāstīšu.

Kad bijām jau pie pieturas un atvadījāmies, spiežot

viens otram rokas, Sensejs negaidīti pasauca Kostjiku

maliņā un sāka viņam kaut ko čukstēt. Lai kā arī mēs

ausījāmies, bet tā arī nespējām neko sadzirdēt. Un, kad

Senseja kompānija sāka pa ceļu attālināties, mēs burtiski

sākām terorizēt Kostjiku ar jautājumiem. Bet tas

stūrgalvīgi jokojās pretim kā mācēdams, norakstot visu uz

saviem personīgajiem noslēpumiem.

Mājās mēs braucām klusēdami. Vienīgi Kostjiks

bubināja, mēģinot kaut kā jokot un uzjautrināt tautu. Es

vispār biju pārņemta ar savām domām par sāpēm. Un

galvenais, tikko kā sāku par tām mērķtiecīgi domāt, tā

sāpes ar jaunu spēku sāka lauzt ķermeni. Mana persona

sapņoja tikai par vienu, kā pēc iespējas ātrāk nokļūt

mājās. Laime, ka manas mājas atradās centrā, piecu

minūšu attālumā no pieturas.

Bet, pavadījuši mani līdz kāpņutelpai, draugi

nesteidzās izklīst. Precīzāk sakot, nesteidzās Kostjiks,

kurš pamatīgi bija aizrāvies ar anekdotēm un dažādiem

smieklīgiem gadījumiem no ikdienas dzīves. Es jau

mīņājos no kājas uz kāju, monotoni smaidot un ar visu

savu būtību parādot, ka laiks šķirties. Bet Kostjiks uz to

nekādi nereaģēja un turpināja savu kalambūru, vien

dažbrīd nervozi paskatīdamies pulkstenī.

Nepagāja ne desmit minūtes mūsu sarunas par neko, kā

visiem par pārsteigumu Andrejs ar mežonīgu kliedzienu

saliecās uz pusēm un krampjos būtu nokritis zemē, ja viņu

laicīgi nebūtu satvēris blakus stāvošais Kostja. Bet Kostja

pats nespēja saglabāt līdzsvaru un nogāzās zemē, noturot

draugu uz sava ķermeņa. Mēs pārbiedēti noliecāmies pār

viņiem, cenšoties Andrejam kaut kā palīdzēt. No bailēm

es aizmirsu par visiem saviem smeldzošajiem muskuļiem.

Vienīgi Kostjiks, šķita, bija mierīgs.

- Nekas, nekas. Vajag viņu tikai apsēdināt un saberzēt

deniņus. Tūlīt viss pāries, - viņš teica, piepaceļot Andreju.

Kamēr mēs palīdzējām atkopties nevarīgajam puisim,

Kostjiks pavērās pulkstenī un domīgi noteica:

- Precīzi! Kā Sensejs teica... Ir nu gan spēks!

Mēs neizpratnē paskatījāmies uz viņu.

- Ko teica?

- Pēc tam izstāstīšu, - ātri noteica Kostjiks un sāka

palīdzēt intensīvi berzēt Andrejam deniņus.

Pakāpeniski puiša sejas krāsa kļuva normāla. Dzelten-

zilie pleķi izzuda un parādījās viegls sārtums. Elpošana

kļuva dabiska. Un jau pēc minūtes, kas mums no izbīļa

vilkās mūžību, Andrejs daudz-maz atguvās. Satvēris

galvu, viņš apjucis nomurmināja:

- Nesaprotu, kas par lietu... Ar mani tā nekad vēl nebija

bijis... Droši vien pārtrenējos vai arī ar organismu kaut kas

ne tā... It kā vēl jauns.

Kostjiks pasmīnēja, nogrozot galvu:

- Nu Sensejs, nu dod, pat šos vārdus paredzēja... Nu ko,

atdzīvojies, joks tu tāds?

- Kādus vārdus? – mēs nesapratām.

Bet Kostjiks pilnībā bija pārņemts sarunā ar Andreju:

- Sensejs palūdza uzprasīt, vai tev patika tas, kas ar tevi

notika?

- Ko?! – Andrejs pārsteigts paskatījās uz Kostjiku.

- Es saku, vai tev patika šis kritiens?

Kad līdz Andreja apziņai nonāca šie vārdi, viņu

pārņēma niknums un viņš no dusmām pārklājās ar

sarkaniem pleķiem:

- Vai man patika?! Ej tač tu...! Ja tu tā nogāztos uz

asfalta, vai tev patiktu?!

- O! – smaidīdams teica Kostjiks. – Ja pilnā mēlē

lamājas, tad jau tiešām atdzīvojās.

Bet pēc tam piebilda:

- Tu necepies tā, savādāk burbuļo te kā tējkanna.

Atslābsti. Šis kritiens nav vienkārši kritiens, bet Senseja

sods par tavām domām.

- Ko?! – vēl vairāk izbrīnījās Andrejs.

Te arī man sāka viss vārīties: “Ko nozīmē sods?! Kā

vispār tā varēja izrīkoties ar cilvēku, tā ņemt un sataisīt no

viņa bezpalīdzīgu būtni? Nu gan Sensejs dod! Kas viņš

par labdari, ja šādi izrīkojas? Mums maļ par mīlestību pret

tuvāko, bet pats ko dara?!” Te manā galvā uzpeldēja

vesela virkne sitienu demonstrēšanas gadījumu treniņos –

stingru, nežēlīgu un rupju attiecībā pret sparinga partneri.

Un visu manu personu vienā mirklī pārpildīja izmisuma

un dusmu vilnis. Tajā laikā Andrejs turpināja:

- Ko!!! Senseja sods par manām domām?! Par kādām

vēl domām? Vai tu esi pie pilna prāta? Un sanāk, tu visu

laiku to zināji un neko man neteici! Neko sev, baigais

draugs! Bet es domāju, ko viņš te ņemās, pulkstenī

skatās?! Izrādās, lai laicīgi Senseja vārdus nodotu. Nu ko,

nodevi? Izbaudīji pilnībā izrādi, kroplis?!

Tagad pienāca Kostjika kārta nosarkt:

- Muļķis tu esi! Sensejs palūdza man tev blakus būt, lai

tu savu tukšo pauri ap asfaltu nesadauzītu. Bet pēc tam

jau, ja tu būsi spējīgs klausīties, nodot tev viņa vārdus.

Andrejs samulsa, it kā viņu būtu aplējuši ar auksta

ūdens šalti. Draugi paskatījās viens otram cieši acīs.

Iestājās saspringta pauze. Mēs arī stāvējām, apjukuši no

tāda notikumu pavērsiena.

- Un ko tad Sensejs palūdza man nodot? – vēl aizvien

aizkaitināti, bet jau krietni savaldīgāk pajautāja Andrejs.

- Sensejs palūdza tev nodot, ka pat doma ir materiāla

un ka pielietot Mākslu pret cilvēkiem nedrīkst.

- Kādā sakarā te Māksla? Kāda doma? Tu ko?! –

apjuka Andrejs.

- Tev labāk zināms kāda doma. Tu taču tur kaut ko

vārīji savā katliņā visu ceļu, ne jau es.

- Kad?! – tas vēl vairāk izbrīnījās. – Es taču tikai...

tramvajā vispār pārdomāju visu treniņu no sākuma līdz

beigām, - aizrīdamies no sašutuma, noteica Andrejs.

- Es tev ne par tramvaju. Kad mēs gājām ar Senseju,

par ko tu visu ceļu domāji?

Andrejs sarauca pieri, pastiprināti cenšoties atcerēties

to laika sprīdi.

- Nu mēs smējāmies, anekdotes stāstījām...

- To darījām mēs, bet tu?

- Bet es... es... Par ko gan es domāju, hm...

Kad kādu brītiņu Andrejs bija sasprindzināti domājis,

viņš apstulbis noteica:

- Ir nu gan! Vai tiešām par...

Viņš aprāvās pusvārdā. Un viņa neizpratne strauji

samainījās ar kādu pārsteidzoša atklājuma apdomāšanu.

Šis apstāklis mūs vēl vairāk ieintriģēja. Un mūsu

ziņkārībai vairs nebija robežu.

- Nu par ko? Par ko? – pār Andreju no visām pusēm

bira jautājumi.

Puisis sākumā atgaiņājās no mums kā no uzmācīgām

mušām, bet pēc tam tomēr atzinās:

- Tas ir sens stāsts... Es vienus neliešus izskaitļoju, kuri

mani stipri piekāva piecus gadus atpakaļ. Nu, atceries,

Kostjik, tos ambāļus?

- Ak tos, kuriem tu zvērēji visu dzīvi atriebties.

- Nu tas tā skaļi teikts.

- Tavi vārdi, - Kostja paraustīja plecus.

- Nu mani, mani. Nu teiksim tā, kuru dēļ es sāku

pastiprināti nodarboties ar karatē... Tad lūk... kad es tur

gāju... es domāju...

Puisis nedaudz samulsa un nolaida galvu. Acīmredzot

viņam nebija viegli tajā atzīties. Bet, sakopojis sevī

vīrišķību, viņš tomēr turpināja:

- Vispār es domāju.., ka ar šīs Mākslas palīdzību... viņi

nekur nespruks... no manas... atriebības.

Pēc viņa vārdiem iestājās klusums. Tad Kostjiks

nopūtās un sacīja:

- Njā... Nu lūk, redzi, tu pats vainīgs, sapņo par sazin

ko, bet es vainīgs palieku.

- To arī Sensejs nodeva? – pasmīkņāja Slaviks,

mēģinot jokot.

Kostjiks uz viņu tā paskatījās, ka tas uzreiz apmulsa.

- Un tagad iedomājies, - turpināja Kostja, vēršoties pie

Andreja, - kādā šokā būtu tie ambāļi. Viņi taču ir parasti

cilvēki, kuriem ir savi trūkumi un labās īpašības, viņi ir

tādi paši kā mēs. Tu vismaz kaut kā domās esi sagatavots,

vismaz zini par šāda spēka esamību. Bet viņi?... Pat ja arī

kāds no viņiem izdzīvotu pēc tāda pārbīļa, kas ar viņiem

būtu pēc tam? Katrs no viņiem, visticamāk, padomātu, ka

kā minimums ir slims ar epilepsiju... Jā, tev bija

nepatīkami, bet kā būtu bijis viņiem? Sensejs palūdza

atgādināt, ka jebkurš sitiens, ko tu izdari dusmās, gala

rezultātā atgriežas pie tevis paša... Un vēl: “Nedrīkst

pat domās citiem vēlēt ļaunu. Jo ar domas spēku tu

gatavo lamatas pats sev, savam ķermenim un prātam.

Un jo biežāk tu domā par to, jo stiprāki kļūst tās tīkli

un jo ciešāk savelkas cilpa. Izeja viena: kļūsti par

draugu savam ienaidniekam un piedot viņa

nodarījumus, jo arī tu neesi pilnīgs.”.

Un vēl nedaudz padomājis, Kostjiks piebilda:

- Tā, šķiet, ka neko neaizmirsu pateikt... Nu viss, tagad

tu vari būt brīvs.

- Kā to saprast, brīvs? – Andrejs nesaprata. – Vai

Sensejs padzen mani?

- Nu, par to viņš man neko neteica... Ar to es domāju,

ka es tevi atlaižu.

- Ā, - smaidīdams novilka Andrejs un sāka kopā ar

Kostjiku celties no zemes: - Bet ko tu novēlies?

- Ko, ko, ēst mazāk vajag! Vai es tev Rembo kāds, lai

noķertu tādu vērsi?

Pasmējušies mēs šķīrāmies, kā saka, uz priecīgas nots.

Es biju ļoti priecīga, ka viss tik labi beidzās. Manā dvēselē

atkal notika jūtu revolūcija. “Tik tiešām, kurš ir vainīgs

pie tā, ka mums apkārt valda ļaunums? Mēs paši arī esam

pie tā vainīgi. Mēs taču nekontrolējam savas vēlmes. Pēc

tam tad arī saņemam pēc nopelniem. Un turklāt vēl

sašutuši kliedzam, par ko tas mums? Biežāk ir jādomā par

labo, jādara labu cilvēkiem, skaties, un pasaule apkārt

mainīsies. Vismaz tavā izpratnē. Bet tava izpratne – tā arī

ir tava patiesā pasaule... Ja es to būtu aptvērusi agrāk,

nenāktos tagad maksāt par savu egocentrismu un

augstprātību ar personīgo veselību un dzīvību... Eh! Ja

vien zinātu par to iepriekš, tad būtu lielāka pārliecība par

rītdienu. Bet, ja jau liktenim labpatikās tā izrīkoties, tad

vismaz uz beigām vajag paspēt cienīgi padzīvot,

cilvēcīgi... Pareizi kaut kad Sensejs teica: Galvenais – ne

jau nodzīvoto gadu daudzums, bet gan to vērtība. Kā

nevis cik”.

Jā, mēs esam atbildīgi par visu to, ko domājam un darām.

Un par ko gan es dusmojos uz Senseju? Paši taču vainīgi.

Bet viņš ir tikai mūsu realitātes novērotājs, mūsu

bezatbildības un nolaidības. Viņš vērtē no savas iekšējās

pasaules skatupunkta, no savām zināšanām, savām

augstajām morāles vērtībām. Lai viņu varētu sākotnēji

saprast, jākļūst vismaz par Cilvēku.

19

Mājās es vēl kādu brīdi pārdomāju par tikko kā notikušo.

Bet pēc tam atcerējos par ķermeni. Visu šo laiku, kamēr

manas domas bija novērstas, sāpes bija pieklusušas un

eksistēja kaut kur trešā plāna domās. Bet tikko kā es

atcerējos par pārpūlētajiem muskuļiem, tie uzreiz

atsaucās ar asām sāpēm, kā uzticams suns rejot atsaucas

uz sava saimnieka saucienu. Viss ķermenis atkal sāka

vaidēt un īdēt, bet prāts sāka pastiprināti žēlot nabaga

ķermenīti, sūroties manam patiesajam “es” par

pārciestajiem pārbaudījumiem, just un ciest līdzi manām

ekstremitātēm.

Kaut kā es sevi piespiedu apsēsties “lotosa” pozā, lai

nodarbotos ar meditāciju. Atslābināties bija ļoti grūti, bet

koncentrēties vēl grūtāk. Tomēr mana neatlaidība atnesa

man nelielu rezultātu. Vienā no koncentrēšanās

mēģinājumiem sāpes aizmirsās pašas no sevis. Meditācija

aizgāja kā pa sviestu. Un tikai kad manā galvā iešāvās

nejēdzīga doma, sāpes atkal atsākās. Šajā brīdī es skaidri

izjutu “avotiņu” pa roku. Un te padomāju: “Šis rokas

muskulis visvairāk par visiem sāp. Stop! Ahā, iekriti,

nemiera cēlāj. Atkal tu man te visu pasākumu jauc. Nekas,

nekas. Šajā reizē saruna ar Senseju nesanāca, toties

meditatīvajās nodarbībās es noteikti atradīšu veidu, kā tikt

ar tevi galā”.

Pēc tam, kad jau izgāju no meditācijas, es sāku loģiski

pārdomāt: “Interesanti, vai man gadījumā nav sākusies

šizofrēnija? Pati ar sevi esmu sākusi runāt, kaut ko tvarstu

sevī. Varbūt man jau no šiem notikumiem jumts veras

ciet?” Un te pazibēja jau cita doma: “Tas labi, ka šitā

“veras ciet”. Kaut biežāk tā domātu, ātrāk sasniegtu

mērķi”. Iekšēji, kaut kādā nesasniedzamā līmenī, es

sapratu, par ko ir runa. Bet mans prātiņš iekliedzās: “Kādu

vēl mērķi? Kurš te atkal uzstājas?” Atkal galīgi sapinusies

savās domās, kas ir kas un ko es vispār gribu, es aizmigu,

sekojot savas nežēlīgi izmocītās miesas piemēram.

Nākamajā dienā mans ķermenis bija kļuvis galīgi

svešs. Nepietika ar to, ka tas sāpēja, tas vēl arī pārvietojās

kā sarūsējis robots. Man pat bija interesanti, jo tādā

stāvoklī es sevi vēl nebiju redzējusi. “Autopilots”

acīmredzami bija atslēdzies. Nācās izgudrot jaunus

ķermeņa pārvaldīšanas veidus, un ne tikai lai ieģērbtos

drēbēs. Labi, ka vecāki bija aizgājuši uz darbu un

neredzēja šos manus komēdijpekstiņus. Nočammājusies

mājās ar šo nepaklausīgo “mašīnu”, es gandrīz nokavēju

skolu.

Stundās daudz-maz spēju nosēdēt, kaut gan “robota”

sajūtas bija neaizmirstamas. Pati pēdējā bija fizkultūra.

Tas bija visam beigas. Es pacentos atprasīties skolotājam.

Bet viņš bija vecā kaluma vīrs un turklāt vēl briesmīgs

birokrāts. Viņu neuztrauca mūsu sāpes – zīmi uz galda un

vari būt brīvs. Man bija oficiāls atbrīvojums no

fizkultūras, bet tas gulēja mājās un pēc iespējas tālāk

noslēpts no vecākiem. Tāpēc ka es mīlēju fizkultūru un

nevēlējos sēdēt nodarbībās kā celms, kaut gan ārstu

viedoklis bija pretējs. Turklāt šeit nekā pārdabiska,

manuprāt, arī nebija.. Treniņos mēs daudz vairāk

izsmējām savus ķermeņus. Bet šodien es pirmo reizi

nožēloju, ka nebiju paņēmusi ārsta zīmi līdzi uz skolu.

Lai arī dienas gaitā nedaudz atguvos, tomēr

iesildīšanos veicu ar lielām grūtībām. Un šodien vēl, kā

par spīti, bija atspiešanās ieskaite. “To nu gan es

nepārdzīvošu. Pēc vakardienas pat vienu reizi

neuztaisīšu,” nodomāja mana persona. “Nu tāds birokrāts,

ietiepās ar savu lapiņu...” Un sāku strostēt šo vīru pēc

visiem savu dusmīgo domu pantiem. Kārtējās pauzes

laikā, kamēr apdomāju vēl stiprāku vārdu par iepriekšējo,

manā atmiņā neuzbāzīgi uzpeldēja Senseja vārdi:

“Nedrīkst pat domās vēlēt citiem ļaunu”. “Jidritvaikociņ!

Ko gan es daru?!” mana persona satrūkās. “Pati sev taisu

lamatas...” Un, nedaudz atvēsinot savu dedzību, sāku

skaidri spriedelēt: “Kāda jēga no tā, ka es viņu tagad

domās ar dubļiem noleju un metu neapmierinātus skatus

uz viņu? Tikai sanervozēšos vairāk un ieskaitē vēl ko

rupju pateikšu. Viņš arī parādā nepaliks, ieliks divnieku

un izsauks vecākus. Vecāki uzzinās, ka es zīmi uz skolu

neesmu aiznesusi, arī satrauksies. Kāpēc man tas viss ir

vajadzīgs? Bet ja, kā Sensejs saka, ielīst šī vīra “ādā”, kas

tad sanāks? Viņš taču nav vainīgs, ka es atnācu uz stundu

tādā salauztā stāvoklī? Nē. Viņš taču nezina, ka es vakar

visu vakaru gatavojos viņa ieskaitei, tā teikt, vienos

sviedros? Nē, nezina. Tad kāpēc uz viņu jādusmojas?

Viņš tikai godprātīgi pilda savu darbu. Bet par zīmi -

viņam taču arī vajag atskaitīties par savām stundām. Ja nu

tagad direktors ienāk, vai kāda komisija uzkulsies. Vīru

arī var saprast”. Saliekot tā domās visu pa savām vietām,

es ievēroju, ka manas dusmas pārgāja un tagad varēju

mierīgi apdomāt, kā lai atrisina šo problēmu mierīgā ceļā.

Pēc iesildīšanās es atkal piegāju pie skolotāja un

mierīgi izskaidroju viņam situāciju, tā un tā, vakar

pastiprināti trenējos, šodien ciešu katastrofiskas sekas, bet

nākamajā nodarbībā obligāti atspiedīšos, pat divreiz

vairāk atspiedīšos. Un vēl piemetināju, ka es viņu lieliski

saprotu, kā viņš ar mums nomokās un nogurst no mūsu

pastāvīgajām atrunām.

- Nu ko lai dara, jūs taču pats kādreiz bijāt jauns.

Acīmredzot pēdējais teikums, kas man izspruka

pavisam nejauši, pamatīgi saviļņoja skolotāja patīkamās

atmiņas. Tāpēc ka nākamās piecpadsmit minūtes mēs visa

klase klausījāmies lekciju par viņa vētraino sportisko

jaunību. Un, kad beidzot sākām kārtot ieskaiti, es viņam

jautāju:

- Tad man atspiesties?

- Labi, - labvēlīgi atmeta ar roku fizkultūrietis, -

nākamreiz atspiedīsies. Uzskatīsim, ka tu šodien

nepaspēji.

Citiem par lieliem priekiem, ar mani nepaspēja vēl

pusklase. Kad noskanēja zvans, klasesbiedri smaidīdami

teica:

- Lieliski! Klausies varbūt tu arī citās stundās

uzvedināsi skolotājus uz viņu tālajām jaunības atmiņām,

skaties, un atprasīt nepaspēs!

- Es jums neesmu burvis, - mana persona smaidot

atbildēja. – Es vēl tikai mācos.

Pēc šī notikuma man palika patīkamāk ap dūšu.

Neviens morāli necieta, pat vairāk - visi palika

apmierināti. Tas manai patmīlībai sagādāja baudu, un

mana “augstība” sāka nemanāmi augt kā rauga mīkla. Es

tam pievērsu uzmanību tikai tad, kad draugi, klausoties

manī vakarā, pajokoja:

- Nu tu jau uzpūti šo notikumu kā ziepju burbuli, -

smaidot aizrādīja Andrejs. – Kas tur liels? Man tādas

atrunas gandrīz katrā stundā gadās. Vajag vienkārši

rīkoties neordināri un ar humoru.

- Jā, bet tu taču ne jau katrā stundā dresē savas dusmas.

Andrejs aizdomājās:

- Kas ir, tas ir... Bet humors mani vēl nekad nav

pievīlis, kontaktējoties ar skolotājiem.

- Paklau! – Kostja viņam uzsita pa plecu. – Tas taču ir

ģeniāls līdzeklis cīņā ar dusmām... Tu atceries Senseja

puišus: Žeņku, Stasu un pārējos. Viņiem no smiekliem

mute neveras ciet.

- Tiešām! – Andrejs apstiprināja.

- Lūk, redzi, cik viss ir elementāri, izsakoties Senseja

vārdiem. Bet tu visu nakti apdomāji, kā lai ar savām

dusmām cīnās. Lūk tev atbilde... Jā, nāksies tev visu mūžu

ņirgt ar savu prātu.

Un vēlāk Kostjiks “mierinoši” piebilda:

- Bet tu nepārdzīvo. Mēs tev uz “psiheni” garšīgus

pīrādziņus nesīsim...

- Ej taču tu! Vienmēr tu visu apgriez kājām gaisā.

Draugi sasmējās. Mēs masveidīgi gājām ieņemt

pārpildīto tramvaju. Un, kad jau braucām, Kostjiks teica

Andrejam:

- Es, starp citu, šo nakti arī lietderīgi pavadīju.

- Ar ko tad? – viņš ar smaidu painteresējās.

- Samaitātais! Nevis ar ko, bet kā, domā dziļāk. Es

veicu ģeniālu atklājumu!

- Patmīlības sfērā?

- Nu es tev nopietni. Nu paklausies, kāda ķēdīte sanāk.

Ja tevi piecus gadus atpakaļ nebūtu piekāvuši tie ambāļi,

tu nebūtu sācis nodarboties ar karatē. Ja tu nebūtu sācis

nodarboties ar cīņas mākslu, tu arī mani nebūtu ievilcis

šajā lietā. Un, ja tu mani nebūtu ievilcis, mēs nebūtu

iepazinušies ar Senseju un neuzzinātu to, ko uzzinājām un

ko tagad mācāmies. Pat, ja mēs šo informāciju būtu kaut

kur lasījuši, tad uztvertu to kā galīgāko murgu. Bet tā

pārliecinājāmies, kā sacīt, ar savām acīm. Īsāk sakot, ja

tevi toreiz nebūtu piekāvuši, mēs nebūtu atraduši šo

garīgo zelta āderi! Lūk!

- Piekrītu. Bet kāpēc tu domā, ka tieši tevis dēļ mēs

iepazināmies ar Senseju? Viņa sekcijas adresi mums taču

iedeva pilnīgi svešs cilvēks no tās iepriekšējās ušu

sekcijas. Ne tu, ne es viņu tā īsti nepazinām. Toreiz kaut

kā nejauši “panesās” saruna par cilvēkiem-fenomeniem,

bet pēc tam jau par Senseju.

- Jā. Bet tieši es jūs aizvilku uz to treniņu, - Kostjiks

aizstāvēja savu teoriju. – Jūs vēl tā pretojāties, atceries,

negribējāt iet. Bet puisis nejauši tieši tajā dienā tur

gadījās. Viņš tur ģērbtuvēs gaidīja savu draugu.

- Gaidīja. Bet viņš tā arī būtu noklusējis, ja nebūtu

ieraudzījis to žurnālu, kur bija raksts par fenomeniem.

- Kādu žurnālu?

- Atceries. Tatjana mums to tajā dienā atnesa no

mājām. Mēs ar tevi vēl sašutām, ka šito “smagumu” tagad

būs visu dienu jāstaipa līdzi, nevarēja vakarā atdot.

- Jā! Patiešām! – atcerējās Kostjiks.

- Nu, es viņu tur uz palodzes noliku. Bet tam puisim

acīmredzot bija garlaicīgi tur sēdēt un viņš paprasīja

palasīt. Bet tālāk jau pats zini, vārds pa vārdam, un, lūk,

tev Senseja adrese.

- Pareizi, tā arī bija, Kostjiks piebilda: - Un tā vienmēr:

tādi sīki fakti piebeidz pašas skaistākās hipotēzes... Nu

nekas, tātad mana teorija izskatīsies tā. Ja tu nebūtu mani

ievilcis cīņas mākslā, es nebūtu atvedis mūs uz to treniņu,

un tālāk iekavās piebilde (un Tatjana nebūtu atnesusi

žurnālu), iekavas aizveram, tad mūsu kompānija nebūtu

iepazinusies ar Senseju un tā tālāk.

- Un tomēr viss sākās no žurnāla, – Andrejs uzstāja uz

savu un turpināja attīstīt tālāk savu domu, - raksta dēļ. Bet

sākām mēs par šiem rakstiem interesēties tāpēc ka...

Kāpēc?

- Nu kā, kāpēc... Tāpēc ka... Ā! Viņa taču mums visiem

prātus sajauca, aplipināja mūs visus ar cilvēkiem-

fenomeniem, - teica Kostjiks, pamājis uz manu pusi.

- Tiešām!

Draugi paskatījās uz mani:

- Un kāpēc tu par tiem ieinteresējies?

- Es? – mana persona nedaudz apjuka un tūdaļ pat

veikli izlocījās: - Es... Mani filmas iedvesmoja.

- Nu ja! Un filmas radīja...

Un tālāk jau draugiem “panesās” vesela iedomātu

notikumu ķēdītes attīstīšana. Tatjana pasmīnēja un teica:

- Labi jau labi, jūs tā spriedelējot arī līdz pirmatnējam

cilvēkam nonāksiet, - un tālāk viņa tik smieklīgi

atdarināja viņus: - Ja to pirmatnējo cilvēku būtu panācis

zobenzobu tīģeris, tad arī jūsu nebūtu, līdz ar to ar Senseju

jūs iepazinušies nebūtu.

- Bet kas, tā ir ideja, - pasmaidīja Kostjiks.

- Eh, vīrieši, - pasūrojās Tatjana, - viņiem ar loģiku kaut

vai aiz salmiņa, bet aizķerties. Iepazināmies ar Senseju,

un labi. Tātad tā vajag, tātad tas ir liktenis. Un viss. Ko

tur strīdēties?!

20

Mūsu kompānija atnāca uz pļaviņu, tagad jau spējot

nekļūdīgi noteikt tās atrašanās vietu.

- Dzirdat, šeit neviena nav, - šaubīdamies noteica

Slaviks. Varbūt šī nemaz nav tā pļaviņa?

- Tā, tā. Es iepriekšējā reizē to labi iegaumēju, -

pārliecinoši māja Andrejs.

- Kā gan savādāk! – pasmīnēja Kostjiks.

Mēs sākām smieties, atcerēdamies mūsu iepriekšējos

nācienus. Pēc piecām minūtēm sāka ierasties vecākie

puiši, pievienojoties mūsu jautrajam noskaņojumam.

- O, tūlīt atnāks Skolotājs, - atdzīvojās Vitja.

- Pēc kā tu to noteici? – es pavaicāju, lūkojoties uz

zvaigznēm.

- Pēc Samuraja, - smaidot atbildēja vecākais sempajs.

Es pavēru skatienu lejup un tikai tad pamanīju, kā pa

vientuļo žogu tālās laternas gaismā svarīgi soļoja kaķis,

kurš periodiski centās noturēt līdzsvaru nodevīgi slīdošo

ķepu dēļ.

- Viņš nāk tieši uz meditāciju, - puisis turpināja. – Sēž

savā nodabā klusiņām maliņā pilnīgā transā, bet pēc tam,

netērējot uzmanību mūsu sarunām un iespaidiem, uzreiz

aiziet.

- Bet pirmajā reizē, kad mēs atnācām, viņš palika līdz

beigām. Sensejs viņu vēl pa krūmiem tvarstīja, - es

piebildu.

- Nu, tā laikam bija maza atkāpe no viņa noteikumiem.

“Redz, kā toreiz viss sakārtojās,” es nodomāju. –“Pat

kaķim tajā bija īpaša loma”.

Mūsu sarunā iesaistījās pārējie biedri.

- Kāpēc Sensejs sev iegādājās tieši melnu kaķi? –

jautāja Tatjana.

- Viņš tā speciāli nemaz neiegādājās to. Vienkārši, kad

Samurajs bija vēl kaķēns, vietējie ciemata puišeļi

nomētāja viņu ar akmeņiem. Tad Sensejs paņēma viņu no

ielas un izārstēja. Kopš tā laika kaķis tā arī palika pie viņa

dzīvot un nekur no viņa neatiet.

- Bet kurš viņam ausis tik traki ir saplēsis? –

smaidīdams painteresējās Andrejs.

- Ak, tas viņam bija sparings ar suņiem.

- Ar suņiem?

- Nu jā. Samurajs ne tikai ar garīgajām praksēm

nodarbojas, bet arī ar cīņas mākslu, - teica Viktors, tādā

veidā izsaucot nedalītu uzmanību kaķim. – Sensejs,

varētu teikt, viņu no pašas bērnības apmāca “Viņ-čuņ”

stilam, kas ir pilnīgi pretējs “Kaķa” stilam. Tā viņš tagad

gan ar kaķiem, gan ar suņiem plēšas.

- Tu ko, joko? – Andrejs no tiesas izbrīnījās. – Kā gan

kaķim var kung-fu iemācīt? To ne katrs cilvēks saprot, bet

te neaptēstam dzīvniekam.

- Kā uz to skatās, - sarunā iesaistījās no tumsas

iznākušais Skolotājs. – Dažreiz neaptēsts dzīvnieks

izrādās apķērīgāks par dažu labu Homo Sapiens.

- Un tomēr, - par dīvaino izteikumu painteresējās

Nikolajs Andrejevičs, - kā jūs viņu apmācījāt?

- Ak, elementāri, - ikdienišķi atteica Sensejs, tā, it kā

runa būtu par kaut ko ļoti vienkāršu. – Spēles formā.

Sākumā ar pirkstiem veicu ķepu satveršanu. Bet pēc tam

tādā pat veidā rādīju, kā izkļūt no šī satvēriena. Tā viņš arī

iemācījās... Tagad viņam nepietiek, ka ar kaķiem

pastāvīgi jākaujas, tak vēl ar suņiem jākašķējas. Peles,

redziet, viņu vairs neinteresē, nav tas līmenis. Bāc,

iemācīju uz savu galvu! Tagad pašam nākas ar peļu

slazdiem skraidīt.

Visi nosmējās. Bet es tā arī nesapratu, tas bija joks vai

nē. Ja joks, tad kāpēc tik nopietns, bet ja patiesība, tad

jābūt patiešām talantīgam, lai spētu apmācīt pat kaķi.

Sava stāsta laikā Sensejs vienlaicīgi ar visiem

sarokojās. Un, kad pienāca Andreja kārta, viņš

nepasniedza roku, bet gan pieklājīgi paklanījās.

- Ko tu dari? – Sensejs izbrīnījās.

- Es pat baidos jums pieskarties pēc tiem notikumiem,

- it kā jokojoties atteica Andrejs.

- Bet es te pie kā esmu vainīgs? – Sensejs smaidīdams

paraustīja plecus. – Tev nevis no manis jābaidās, bet no

viņa. Viņš taču tev blakus bija.

Kamēr Sensejs runāja ar citiem puišiem, Andrejs viegli

iegrūda elkoni Kostjikam sānā:

- Tad tas bija caur tevi!

- Tu ko! Es, protams, esmu gudrs, bet ne līdz tādam

līmenim.

- Es tev nopietni.

- Un es tev nopietni.

- Godīgi?

- Godīgi.

Andrejs pagaidīja, kamēr Sensejs atbild uz kārtējo

jautājumu, un pajautāja:

- Vai tiešām jūs to caur sarokošanos izdarījāt?

- Nē, protams. Kaut kad es jums par to pastāstīšu.

Tālākā saruna bija par mūsu mājas meditācijām.

Sākumā es gribēju paaicināt Senseju maliņā un parunāt ar

viņu vienatnē par savām domām, jo baidījos no vecāko

puišu reakcijas. Kas zina, ja nu apsmies ar saviem

dzēlīgajiem jociņiem kā mani draugi. Bet Sensejs

pacietīgi analizēja un skaidroja katru situāciju, kas bija

radusies biedriem. No Juras es izdzirdēju nedaudz līdzīgu

situāciju manējai, tikai ne tik saasinātā līmenī. Redzot, cik

nopietna attieksme ir pārējiem, es beidzot saņēmos visu

izstāstīt Sensejam pārējo klātbūtnē. Un, kad sarunā

iestājās kārtējā pauze, mana persona sāka kautrīgi dalīties

ar saviem “panākumiem”. Visi klausījās uzmanīgi un

mierīgi. Tad mana persona galīgi sadūšojās un izstāstīja

par savu “asprāti”.

Pēc manis stāstītā iestājās neilgs klusums. “Nu viss,”

es nodomāju, “tūdaļ Nikolajs Andrejevičs man izteiks

diagnozi, kā minimums šizofrēniju. Un kāpēc es to visu

pārējo klātbūtnē izpļāpāju?” Bet mani ļoti pārsteidza

Senseja sacītais:

- Tas ir labs rezultāts. Noķert savas dzīvnieciskās

sākotnes domu ir grūti, bet cīnīties ar to ir vēl grūtāk. Ar

šīs kategorijas domām nav iespējams cīnīties principā. Jo

vardarbība rada tikai vardarbību. Un, jo stiprāk centīsies

to nokaut, jo stiprāk tev tā uzmāksies. Pats labākais

aizsardzības veids no tām ir pārslēgties uz pozitīvām

domām. Te nostrādā aikido princips, maigā izvairīšanās.

- Un ja nu tās man dzenas pakaļ visu dienu. Vai es tās

varu apcirst ar kādu stiprāku vārdu? – pajautāja Ruslans.

- Lai kā arī tu “cirstu”, tik un tā negatīvās domas

vairosies pēc likuma – darbība-pretdarbība, akcija-

reakcija. Tāpēc jums vajag nevis cīnīties ar tām, bet

izvairīties no tām, mākslīgi attīstot sevī pozitīvu domu, tas

ir, koncentrēties uz kaut ko labu vai atcerēties kaut ko

labu. Tikai ar tāda veida maigo izvairīšanos jūs spēsit

uzvarēt sevī negatīvo domu.

- Kāpēc domas mēdz būt absolūti pretējas viena otrai?

Man arī tā dažreiz mēdz gadīties, ka es pilnīgi sapinos

savās domās.

- Teiksim tā, cilvēka ķermenī ir garīgā sākotne jeb

dvēsele un materiālā jeb dzīvnieciskā, zvēriskā,

sauciet kā gribat. Cilvēka prāts ir šo divu sākotņu

kaujas lauks. Tāpēc arī domas mums rodas dažādas.

- Bet kas tad “es” esmu, ja domas ir svešas.

- Tās nav svešas, tās ir tavas. Bet tu esi tas, kurš tās

uzklausa. Un, kam tu dosi priekšroku, tas tu arī būsi. Ja

materiālajai, zvērīgajai sākotnei – tu būsi ļauns un

nejauks, bet ja dvēseles padomiem – tu būsi labs cilvēks,

ar tevi kopā cilvēkiem būs patīkami atrasties. Izvēle

vienmēr ir tavā ziņā: vai nu tu esi despots vai svētais.

- Bet kāpēc man sanāca tā, ka sajūsma par sava naida

savaldīšanu mani noveda līdz tādai kā lepnībai,

augstprātības izaugšanai. Jo it kā izdarīju labu lietu, bet

doma aizveda uz citu pusi? – es pajautāju.

- Tu pievērsies dvēselei – tava vēlme piepildījās.

Atslābināji kontroli pār sevi – tevi pārvilka dzīvnieciskā

sākotne, turklāt nemanāmi tev pašai, ar tavām

iemīļotajām egoistiskajām domām. Tev iepatikās, ka tevi

no visām pusēm slavē, ka tu tāda gudra, tik apdomīga un

tā tālāk... Tevī pastāvīgi notiek divu sākotņu karš par tevi.

Un no tā, kā pusē tu būsi, ir atkarīga tava nākotne.

Es nedaudz aizdomājos un tad precizēju:

- Tātad tas “asprātis”, kurš man par sāpēm atgādināja

un traucēja koncentrēties, kurš augstprātību...

- Pilnīgi pareizi.

- Tur taču to domu ir vesela kaudze!

- Jā, - apstiprināja Sensejs. – Tās ir kā leģions, tāpēc ar

tām nav iespējams cīnīties. Tas jums nav kung-fu, tas ir

daudz nopietnāk. Cīnīties var ar to, kurš izrāda pretestību.

Bet ar vakuumu cīnīties ir bezjēdzīgi. Tādam negatīvo

domu vakuumam pretī var izveidot tādu pašu vakuumu ar

pozitīvajām domām. Tātad jau atkal atkārtoju – ir

jāpārslēdzas uz labo, jādomā par labo. Vienmēr ir jābūt uz

vakts un jāieklausās, par ko domā jūsu smadzenes.

Pavērojiet sevi. Pievērsiet uzmanību tam faktam, ka jūs

neiespringstat, bet domas jūsos pastāvīgi mudž. Un doma

nav viena. Tās uzreiz var būt divas, trīs vai pat vairāk.

- Tas ir, kā kristietība saka, ka no kreisās puses

cilvēkam uz pleca sēž velns, bet no labās – eņģelis. Un

viņi pastāvīgi čukst, - izteica Volodja.

- Pilnīgi pareizi, - apstiprināja Sensejs. – Tikai nez

kāpēc velns čukst skaļāk, viņam laikam balss rupjāka...

Tas, ko kristietībā sauc par velnu vai sātanu, tā arī ir mūsu

dzīvnieciskās sākotnes izpausme.

- Tajā brīdī, kad sevī atklāju šo domu sadalīšanos,

nodomāju, ka man varbūt ir sākusies šizofrēnija. Tur taču

arī ir kaut kas saistīts ar apziņas dalīšanos, - noteica mana

persona, jau pavisam sadūšojusies.

Sensejs pasmaidīja un jokojot atbildēja:

- Nav ģēnija bez vājprāta pazīmēm.

Nikolajs Andrejevičs iesmējās:

- Jā, jā, jā. Starp citu, kaut ko līdzīgu es arī sevī

novēroju.

Te sarunā iesaistījās Stass, domādams par kaut ko savu:

- Nu, ja prāts ir divu sākotņu kaujas lauks, kā es

sapratu, viņu ieroči – domas, tad kā gan atšķirt, kas ir kas?

Kā domās izpaužas garīgā un dzīvnieciskā sākotne? Kā

tas ir?

- Garīgā sākotne – tās ir domas, kuras rodas ar

Mīlestības spēku, visplašākajā šī vārda nozīmē. Bet

dzīvnieciskā sākotne – tās ir domas par miesu, mūsu

instinkti, refleksi, augstprātība, vēlmes, kas ir pilnībā

pārņemtas ar materiālajām interesēm un tā tālāk.

- Nē, nu tad vispār jādzīvo alā, - Ruslans izteica savu

viedokli, - lai neko nevēlētos un nekas nepiederētu.

- Ar tādu pauri kā tavējais arī ala nepalīdzēs, -

jokodams pavilka uz zoba Žeņka.

- Tev neviens neliedz to visu iegūt, - Sensejs turpināja.

– Gribi, lūdzu, ej kopā ar laiku, lieto uz veselību visus

civilizācijas labumus. Bet tā dēļ dzīvot, materiālo labumu

uzkrāšanu uztvert par savas eksistences jēgu uz Zemes –

tas ir muļķīgi, garīgajai sākotnei tas ir pretdabiski. Šis

mērķis arī parāda dzīvnieciskās sākotnes pārsvaru

cilvēkā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka jādzīvo kā lācim

alā. Nē. Es jau jums reiz stāstīju, ka visas šīs augstās

tehnoloģijas, kas ir dotas cilvēcei, tās ir dotas tādēļ, lai

cilvēkiem atbrīvotos vairāk laika savai garīgajai

pilnveidei. Bet nekādā ziņā tam, lai cilvēks sev mājās

savāktu veselu kaudzi šito dzelžu un uzpūstu savu

augstprātību dēļ tā, ka viņam pieder šie pīšļi.

Un nedaudz paklusējis, Sensejs domīgi noteica:

- Cilvēks – tā ir sarežģīta garīgās un dzīvnieciskās

sākotnes sintēze. Ļoti žēl, ka jūsu prātos vairāk dominē

dzīvnieciskais, nevis Dievs... Es te pirms kāda laiciņa

padomāju un nolēmu jums atklāt kādu senu praksi, kura

palīdzēs jums līdzsvarot šīs divas būtības, lai “dzīvnieks”

jūs tik stipri neapgrūtinātu. Tā eksistē tikpat ilgi, cik

eksistē cilvēks. Šī garīgā prakse ir ne tikai darbs ar sevi,

ar savām domām, bet arī, kas ir ļoti svarīgi, ar dvēseles

atmodināšanu. Attiecībā uz dzīvi, to var pielīdzināt

dinamiskajai meditācijai, jo tā darbojas pastāvīgi,

neatkarīgi no tā, kur cilvēks atrastos un ko viņš darītu.

Daļa šī cilvēka pastāvīgi atrodas šajā stāvoklī, kontrolē

visu to, kas notiek iekšpus un ārpus.

Šī garīgā prakse saucas “Lotosa zieds”. Tās jēga ir

šāda. Cilvēks iedomājas, ka it kā sevī, saules pinuma

apvidū, iestāda sēklu. Un šī mazā sēkliņa sāk viņā augt,

pateicoties Mīlestības spēkam, kas tiek formēts ar

pozitīvām domām. Tādā veidā cilvēks, kontrolējot šī

ziediņa augšanu, mākslīgā ceļā atbrīvojas no negatīvām

domām, kas pastāvīgi riņķo viņa galvā.

- Sanāk, ka mēs pastāvīgi domājam par kaut ko sliktu?

– pajautāja Ruslans.

- Protams, - atbildēja Sensejs. – Jūs tā kārtīgi pasekojiet

sev līdzi. Cilvēks ļoti daudz laika velta tam, lai iedomātos

dažādas cīņas situācijas, atcerētos kaut ko negatīvu no

pagātnes, iedomājas, ka ar kaut ko strīdas, kaut kam kaut

ko pierāda, kā viņš apmāna, kā dod pretī, savas slimības,

savus materiālos zaudējumus un tā tālāk. Pastāvīgi uztur

negatīvā domu kompleksa tēlu.

Bet te cilvēks iekšēji sevi kontrolējot, apzināti tiek vaļā

no visām šīm sliktajām domām. Un jo biežāk viņš uzturēs

šo pozitīvo tēlu, jo ātrāk viņā aug šī Mīlestības sēkla.

Sākumā cilvēks iedomājas, ka šī sēkliņa uzdīgst un

parādās mazītiņš asniņš. Tālāk tas sāk augt, uz stiebriņa

parādās lapiņas, pēc tam maziņš zieda pumpuriņš. Un

beidzot, pateicoties krietnai devai Mīlestības spēka,

pumpurs atveras lotosā. Lotoss sākumā ir zeltainā krāsā,

bet, turpinot augt, kļūst žilbinoši balts.

- Bet cik daudz laika nepieciešams, lai tas izaugtu? – es

pajautāju.

- Lieta tāda, ka katram cilvēkam tas ir individuāli.

Vienam tas var izaugt pa gadiem, otram – pa mēnešiem,

trešajam – pa dienām, bet ceturtajam vajadzēs vien mirkli.

Viss atkarīgs no cilvēka vēlmes, no tā, kā viņš strādās ar

sevi. Šis zieds ir nevien jāizaudzē, bet arī pastāvīgi jāuztur

ar savas Mīlestības spēku, lai tas nenovītu un neaizietu

bojā. Šo pastāvīgo audzēšanas sajūtu cilvēks notur

zemapziņas līmenī vai arī, precīzāk sakot, kontrolējamās

attālinātās apziņas līmenī. Jo vairāk cilvēks atdot

Mīlestību šim ziediņam - domās lolo to, aprūpē, sargā no

apkārtējā negatīvisma iedarbības, jo vairāk ziediņš aug.

Šis ziediņš barojas no Mīlestības enerģijas, es uzsveru,

iekšējās Mīlestības enerģijas. Un jo vairāk cilvēks atrodas

Mīlestības stāvoklī pret visu pasauli, pret visu un visiem,

kas viņu ietver, jo lielāks kļūst ziediņš. Bet ja cilvēks sāk

dusmoties – ziediņš kļūst vājāks; ja izjūt stipru naidu –

ziediņš novīst, slimo. Tad ir nepieciešams pielikt

maksimālas pūles, lai tas atlabtu. Tā ir sava veida

kontrole.

Un, lūk, kad šis zieds uzplaukst, palielinās izmēros, tas

smaržas vietā sāk izdalīt vibrācijas, tā saucamos leptonus

vai gravitonus, sauciet kā vēlaties, tas ir – Mīlestības

enerģiju. Cilvēks jūt šī zieda ziedlapiņu kustības, no tām

vibrē viss viņa ķermenis, visa telpa tam visapkārt,

izstarojot pasaulē Mīlestību un Harmoniju.

- Bet vai to var sajust fiziskā līmenī? – pajautāja Žeņķa.

- Jā. Lotoss izpaužas ar tādu kā dedzinošu sajūtu saules

pinuma apvidū, tas izplata siltumu. Šīs sajūtas rodas

saules pinuma apvidū, kur, kā vēsta nostāsti, atrodas

dvēsele. No turienes sāk plūst un izdalīties siltums. Visa

jēga slēpjas tajā, ka, lai kur jūs arī būtu, lai ar ko jūs būtu

kopā un lai ko arī darītu vai apdomātu, jums pastāvīgi

jāsajūt šis siltums, kurš, tēlaini runājot, jums silda ne vien

miesu, bet arī dvēseli. Šī iekšējā Mīlestības koncentrācija

atrodas pašā ziedā. Gala rezultātā, jo vairāk cilvēks par to

rūpējas un cildina šo Mīlestību, jo vairāk viņš jūt, ka šis

zieds ar savām ziedlapiņām augot apņem pilnībā viņa

ķermeni un viņš atrodas iekš milzīga lotosa.

Un te notiek ļoti svarīgs moments. Kad cilvēks

sasniedz to, ka lotosa ziedlapiņas sāk to aptvert no visām

pusēm, viņš sajūt divus ziedus. Vienu sevī iekšēji, kurš

atrodas zem sirds un pastāvīgi silda ar iekšējās Mīlestības

sajūtu. Otrs, lielais, tāds kā astrālais apvalks šim

ziediņam, kurš aptver cilvēku, un, no vienas puses, izstaro

Mīlestību pasaulē, bet no otras puses aizsargā pašu

cilvēku no citu cilvēku negatīvās iedarbības. Šeit nostrādā

cēloņu-seku likums. Izsakoties fizikas valodā, notiek

viļņveidīga sakarība. Vienkāršāk sakot, cilvēks sāk

izstarot labestības viļņus, un dvēsele pastiprina tos

vairākas reizes, ar to pašu radot labvēlīgu viļņu lauku. Šis

spēka lauks, kuru cilvēks pastāvīgi jūt un uztur ar savas

Mīlestības fibrām, tajā pašā laikā sniedz noteiktu

labvēlīgu ietekmi ne tikai uz pašu cilvēku, bet arī uz

apkārtējo pasauli.

Kas notiek, pateicoties šīs prakses ikdienas

nodarbībām? Pirmkārt, cilvēks pastāvīgi kontrolē savas

domas un mācās koncentrēties labajam. Tāpēc viņš

automātiski nevar vēlēt nevienam ļaunu vai arī būt slikts.

Jo šī prakse ir ik dienu, ik sekundi. Un tā visu dzīvi. Tā ir

savdabīga abstrahēšanās metodika, tā kā ar sliktajām

domām nevar cīnīties vardarbīgi. Ar varu nevienu mīlēt

nepiespiedīsi. Tāpēc vajag no tā novērsties. Ja rodas

negatīva, nevēlama doma, cilvēks koncentrējas uz savu

ziediņu, sāk veltīt tam savu Mīlestību, mākslīgi aizmirstot

par visu slikto. Vai arī pārslēdzot apziņu uz kaut ko citu

pozitīvu. Bet ziediņu viņš jūt pastāvīgi: ejot gulēt,

mostoties, naktī, dienā, lai arī ar ko viņš nodarbotos –

mācoties, strādājot, sportojot un tā tālāk. Cilvēks jūt, kā

Mīlestība iekšā sāk burbuļot, kā Mīlestības straumītes

virzās pa viņa krūtīm, izplūst pa viņa ķermeni. Kā šis

zieds sāk sildīt viņu no iekšienes, turklāt ar īpašu siltumu,

Mīlestības dievišķo siltumu. Un jo vairāk to atdod, jo

vairāk tā viņā rodas. Pastāvīgi izstarojot šo Mīlestību,

cilvēks skatās uz ļaudīm jau no Mīlestības pozīcijas.

Otrkārt, kas ir īpaši svarīgi – cilvēks noskaņojas uz

labestības frekvenci.

Bet labestība – tie ir panākumi, tā ir veiksme, tā ir

veselība. Tas ir viss! Cilvēkam uzlabojas noskaņojums,

kas labvēlīgi iedarbojas uz psihi. Jo tieši CNS ir galvenais

organisma dzīvības procesu regulators. Tāpēc pirmām

kārtām šī garīgā prakse atsaucas uz jūsu veselības

uzlabošanos.

Turklāt

cilvēkam

sāk

uzlaboties

savstarpējās attiecības, tā kā viņš ar visiem atrod

samierināšanos. Ar viņu neviens nevēlas strīdēties, viņš ir

vēlams it visur. Viņam nemēdz būt lielu problēmu.

Kāpēc? Tāpēc ka, pat ja viņa liktenī notiek kādi

atgadījumi, jo dzīve ir dzīve, viņš uztver tos pavisam

savādāk nekā parasti cilvēki. Jo viņam rodas jauns skats

uz dzīvi, kas arī palīdz viņam izstrādāt visoptimālāko un

pieņemamāko risinājumu tā brīža situācijā. Jo šajā cilvēkā

pamostas dzīves Viedums.

Un, treškārt, pats galvenais, – cilvēkā atmostas

dvēsele, viņš sāk sajust sevi kā Cilvēku, sāk saprast,

kas ir Dievs, ka Dievs ir visur esoša substance, nevis

dažu idiotu fantāzija. Viņš sāk sajust dievišķo klātbūtni

sevī un audzēt šo spēku ar savām pozitīvajām domām

un jūtām. Viņš vairs nejūtas vientuļš šajā pasaulē,

tāpēc ka Dievs ir viņā un ar viņu, viņš sajūt tā reālo

klātbūtni. Ir tāds teiciens: “Kurš ir Mīlestībā, tas ir

Dievā, un Dievs ir viņā, jo Dievs arī ir pati Mīlestība”

Tāpat ir ļoti svarīgi, ka cilvēks sāk sajust ziediņa auru,

kura atrodas viņam iekšā un viņam apkārt.

- Bet kā šī aura ir sajūtama ap ķermeni? – pajautāja

Stass.

- Ar laiku tu redzi šo vibrāciju sev apkārt viegla

starojuma veidā. Gaiss kļūst tāds kā spilgtāks un

skaidrāks, bet tavai redzei apkārtējā pasaule kļūst

spilgtāka, ar piesātinātāku krāsu gammu. Un pats

pārsteidzošākais, ka arī cilvēki sāk tevī ievērot šīs

pārvērtības. Tautā ir tāds teiciens, ka “ka cilvēks burtiski

staro”. Tad lūk, tā arī ir šī viļņu lauka mirdzēšana, ko

izstrādā paša cilvēka Mīlestība. Arī apkārtējie cilvēki sāk

sajust šo lauku. Viņiem ir patīkami, ka šis Cilvēks atrodas

blakus, viņi sāk sajust prieku un iekšēju saviļņojumu.

Daudzi cilvēki atveseļojas. Viņiem kļūst vieglāk pat no

viņa klātbūtnes, lai cik slimi tie arī nebūtu. Pie šā cilvēka

tiecas visi, atverot savu dvēseli. Cilvēki sajūt Mīlestību.

Tie ir atvērti Sirds vārti ceļā pie Dieva. Tas ir tas, par ko

runāja visi Diženie un par ko domāja Jēzus, kad teica:

“Ielaid Dievu savā sirdī”.

Šī garīgā prakse “Lotosa zieds” tika pielietota jau kopš

pirmsākumiem. Senatnē skaitījās, ka “Lotoss” dzemdē

dievus, “Lotosā” dzimst Dievs. Ar tādu domu, ka dievišķā

būtne – dvēsele – mostas “Lotosa ziedā”, Harmonijā un

Mīlestībā tevī iekšā. Jo cilvēks pastāvīgi rūpējas par savu

ziediņu, pastāvīgi kontrolē savas domas un jūtas, lai

“Lotosa ziediņš” nenovītu.

- Tad kā, tur patiešām izaug īsts zieds? – pārsteigts

pajautāja Slaviks.

- Nē. Zieds kā tāds tur, protams, neeksistē. Tā ir sava

veida iztēles spēle. Šo procesu var nosaukt savādāk:

dievišķās

Mīlestības

pamodināšana,

apgaismības

sasniegšana, savienošanās ar Dievu – “mokša”, “dao”,

“sinto”. Sauc kā gribi. Tie visi ir vārdi un reliģija.

Patiesībā tas vienkārši ir cilvēka pozitīvo domu un

Mīlestības jūtu izveidots noteikts spēka lauks, kurš

savukārt no vienas puses ietekmē apkārtējo realitāti,

bet no otras puses izmaina paša cilvēka iekšējo prāta

uztveres frekvenci.

- Un dvēsele? – es pajautāju.

- Bet dvēsele – tā arī esi patiesā tu. Savdabīgs dievišķā

spēka mūžīgais ģenerators, ja vēlaties, bet kurš jāpalaiž

darbībā ar savām pastāvīgajām domām par Mīlestību...

Kaut kad es vairāk izstāstīšu jums par dvēseli un kam tā

ir paredzēta.

Šajā brīdī sarunā iesaistījās Kostja:

- Jūs teicāt - šī garīgā prakse ir ļoti sena. Cik sena?

- Es jau teicu, ka tā eksistē tikpat, cik eksistē cilvēks kā

apzināts subjekts.

- Nē, nu cik tas sanāk, septiņus, desmit tūkstošus gadus

atpakaļ?

- Tu aplūko pārāk īsu laika sprīdi. Cilvēce civilizētā

variantā ir eksistējusi ne vienu vien reizi arī agrāk, turklāt,

pat ar krietni augstākām tehnoloģijām nekā pašreiz. Cits

jautājums, kāpēc šīs civilizācijas izzuda. Bet arī par to es

jums kādreiz pastāstīšu.

- Bet, ja šī prakse ir tik sena, tad vajag būt palikušiem

vismaz kaut kādiem nostāstiem par to arī mūsu

civilizācijā.

- Neapšaubāmi. To, ka “Lotosa zieda” garīgā prakse

eksistēja arī agrāk, apstiprina senie avoti, kuru ir ne

mazums. “Lotoss”, piemēram, tika dots Senās Ēģiptes

izredzētajiem faraoniem. Un, ja tu papētīsi literatūru par

šo jautājumu, tad pārliecināsies, ka ēģiptiešu mītos un

nostāstos tiek stāstīts, ka pat viņu Saules dievs Ra

piedzima tieši no lotosa zieda. Šis zieds kalpoja par troni,

uz kura sēdēja Izīda, Hors, Ozīriss.

Senajās “Vēdās”, hinduistu senajās grāmatās, kas

rakstītas vēl sanskritā, lotoss arī ir viena no centrālajām

tēmām. Tajā skaitā, apskatot to, ka Dievam ir trīs galvenie

vīrišķie iemiesojumi – Brahma-Radītājs, Višnu-Aizstāvis

un Šiva-Iznīcinātājs, tiek teikts sekojošais: “No dieva

Višnu miesas parādījās gigantisks zelta lotoss, uz kura

atradās “lotosa piedzemdētais” Radītājs Brahma.

Tūkstošlapu zelta lotoss auga, un līdz ar viņu arī Visums”.

Ķīnā vēl joprojām tāpat kā Indijā šis zieds iemieso sevī

tīrību un šķīstību. Pašas labākās cilvēciskās īpašības un

tieksmes cilvēki saistīja ar lotosu. Ķīnā skaitās, ka īpašās

“rietumu debesīs” ir lotosu ezers un katrs zieds, kas tur

aug, sasaistīts ar nomiruša cilvēka dvēseli: ja cilvēks bija

krietns, tad zieds uzplaukst, ja nē – ziediņš novīst.

Grieķijā lotoss skaitās augs, kurš ir veltīts dievietei

Hērai. Zeltītā saules laiviņā, izveidotā lotosa formā, veica

vienu no saviem ceļojumiem Hērakls.

Tie visi ir mīti un leģendas, kuras tomēr nav nemaz tik

ļoti izdomātas. Tās radās uz reāliem cilvēku

pašaudzināšanas faktiem, pateicoties šai senajai garīgajai

praksei. Vienkārši agrāk, kad vairumā cilvēku dominēja

dzīvnieciskā sākotne, “Lotosa ziediņš” tika dots vien

izredzētajiem, daudz-maz garīgi attīstītiem indivīdiem.

Un tas ir dabiski, ka pārējie ļaudis vēlāk šos indivīdus

uztvēra kā dievus. Jo tas, kurš izaudzē sevī “Lotosu”,

pamodina savu dvēseli un realitātē kļūst dievišķīgs, jo

spēj radīt Mīlestību tik vien kā ar savu domu.

Kad lielākajai daļai cilvēku pienāca laiks garīgi

apgaismoties, Šambalas Bodhisatvas iedeva šo garīgo

praksi Budam. Tieši pateicoties šīs “Lotosa” tehnikas

izpildīšanai, Sidhārta Gautama ieguva apgaismību, sēžot

zem bodhi koka. Ar Rigdena atļauju - Buda iedeva to

saviem skolniekiem, lai tā tiktu izplatīta masās. Diemžēl

cilvēki laika gaitā sagrozīja Budas Mācību un uz šīs

garīgās prakses pamata izveidoja veselu reliģiju.

Rezultātā ir sanācis tā, ka tagad, sludinot šo reliģiju, pat

paši budisti iedomājas savu paradīzi kā īpašu vietu, kur

cilvēki kā Dievi dzimst uz lotosa zieda. Viņi meklē šo

vietu, lai gan tā pastāvīgi atrodas viņos pašos. Viņi arī no

Budas paguva iztaisīt Dievu, lai gan patiesībā viņš bija

vienkārši Cilvēks, kurš iepazina patiesību šīs garīgās

prakses ceļā. Tādā veidā arī lotoss izveidojās kā budisma

simbols, tāpat arī teiciens “Buda sēd lotosā” vai “Buda

stāv lotosā”. Vienkārši viņš ar savu piemēru parādīja

cilvēkiem, ko var sasniegt cilvēks, uzvarot sevī savu

dzīvniecisko sākotni. Viņš tik tiešām izdarīja daudz

lietderīga cilvēces garīgās attīstības labā, izplatīdams šo

garīgo praksi starp cilvēkiem tās sākotnējā veidolā.

Analoģisku lūgšanu iedeva Jēzus Kristus, lai

atmodinātu dievišķo Mīlestību.

- Kā, lūgšana un meditācija – tas ir viens un tas pats? –

pajautāja Tatjana.

- Būtībā jā. Jēzus lūgšana “Tēvs mūsu” ir tas pats.

Vienkārši tanī viss ir diezgan vienkāršots – ļaudis lūdz

maizi un tamlīdzīgi, bet jēga paliek nemainīga – cilvēks

garīgi audzina pats sevi, briedina savu dvēseli ar savu

domu kontroli, ar savu vēlēšanos, ar stingru Ticību un

Mīlestību.

Vispār Budam, Jēzum, Muhamedam un visiem

diženajiem bija dotas šīs garīgās prakses zināšanas, par

cik viņi smēla no viena un tā paša avota. Tas viņiem

palīdzēja ne tikai kļūt pašiem par sevi, bet arī palīdzēt

citiem cilvēkiem iepazīt savu dievišķo būtību. Kāpēc

visiem bija tik patīkami atrasties blakus Budam, Jēzum,

Muhamedam? Kāpēc tautā mēdz teikt – “svēti cilvēki”

mirdz? Kāpēc mēs, satiekot pilnīgi svešus cilvēkus,

negribam no viņiem doties prom? Jo viņi izstaro

Mīlestību. Jo viņi pastāvīgi palielina šo spēku, labestības

spēku, Mīlestības spēku, šo dievišķo izpausmi cilvēkā.

Par tādiem saka: tajā cilvēkā ir Dievs. Un tā tas patiešām

ir.

- Tad kā, vajag tikai ar Mīlestību domāt par šo ziediņu?

– pajautāja Andrejs.

- Nē. Vajag ne tikai koncentrēties un domāt, bet, pats

galvenais, izsaukt šīs siltuma sajūtas saules pinuma

apvidū un pastāvīgi tās uzturēt ar savām labajām domām.

Daudziem tas var neizdoties uzreiz. Tāpēc ka vajag

aptvert tā visa jēgu, reāli iedomāties un, es vēlreiz

atkārtoju, izsaukt visas šīs sajūtas. Kāpēc es uz to

akcentēju jūsu uzmanību? Jo kad cilvēks izsauc šīs

sajūtas, viņš sāk tās uzturēt ne jau vienkārši ar prātu, bet

zemprāta līmenī, precīzāk, zemapziņas. Tas ved pie

dvēseles pamošanās. Tā vienkārši nevar nepamosties. Un,

jo vairāk tu to uzturēsi ar savu Mīlestību, jo vairāk tā

modīsies, un jo vairāk tu kļūsi par sevi - tādu, kāds tu

mūžīgi esi sevī, nevis ārējā mirstīgajā apvalkā.

Un, nedaudz paklusējis, Sensejs piebilda:

- Dzīve ir pārāk īsa, un jāpaspēj garīgo būtību sirdī

izlolot.

Viss mūsu dažādo vecumu kolektīvs stāvēja, pilnībā

iegrimis pārdomās par Senseja teikto. Pār manu ķermeni

skraidīja tādas kā skudriņas no negaidīti uznākušās

iedvesmas un sajūsmas. Es biju tik ļoti saviļņota par visu

dzirdēto, tik šokēta ar šo negaidīto informāciju, ka man

pat kaut kā neticējās, ka to stāstīja parasts cilvēks. Man

radās iespaids, ka šīs dziļās, pēc manām domām,

zināšanas bija acīmredzami ne no šīs pasaules. Es gribēju

pajautāt par to, bet kaut kas atturēja. Un man bija

aizdomas, ka šis “kaut kas” tāpat jau to visu zināja, jo

tiecās pie šīs Būtnes ar visām savas dvēseles šķiedrām.

Bet tikko kā es par to padomāju, mans prāts atkal sāka ar

mani strīdēties, pārliecinot, ka tas ir vienkāršs, parasts

cilvēks, kurš vienkārši nevainojami un pamatīgi pārzina

filozofiju, reliģiju, psiholoģiju, vēsturi, fizioloģiju,

medicīnu, fiziku... “Stop! Uz kurieni mani jau tā aiznesa,”

es nodomāju. “Vai tiešām cilvēks ir spējīgs vienlaicīgi

sevī iemiesot tik daudz fundamentālo zināšanu? Bet no

otras puses, kāpēc gan ne? Mēdz taču gadīties apdāvināti

cilvēki tādi kā Lomonosovs... vai Leonardo da Vinči, kurš

vispār apsteidza laiku ar savām zināšanām... Bet es kaut

kā neatceros, ka viņi būtu tik skaidri spriedelējuši par

dvēseli... Un vispār, ko es galvu lauzu par to, kas viņš ir

patiesībā. Galvenais – es ieguvu atbildes uz saviem

jautājumiem, kas mani uztrauca, atradu to, ko jau tik sen

meklēju. Taisnību saka - kurš meklē, tas vienmēr atradīs”.

Es patiesi priecājos kā bērns: “Tas taču ir tieši tas, kas

vajadzīgs! Tas taču ir ceļš, lai nokļūtu līdz mūžības

maliņai, no kuras apcer diženie! Tā ir mana vienīgā

iespēja, vienīgais salmiņš. Kāds tur salmiņš, tas ir vesels

glābšanas šķirsts, kurā atrodoties nav šausmīga arī fiziskā

nāve, kurā nav bail peldēt uz mūžību”.

- Nu ko, jautājumu vairāk nav? – painteresējās Sensejs.

Mēs klusējām, lūkodamies uz viņu ar apbrīnas pilniem

skatieniem. Vien Nikolajs Andrejevičs, kurš bija daudz-

maz “skaidri domājošs” cilvēks mūsu kolektīvā, atbildēja:

- Nu, pieņemsim, Dievam es, protams, ka neticu. Bet

no psiholoģijas skatupunkta, tas ir tāds diezgan

interesants variants. Vajag visu apsmadzeņot...

Informācijas ļoti daudz, vajag ar visu tikt skaidrībā. Bet

jautājumi radīsies vēlāk.

- Tas ir labi, - labvēlīgi noteica skolotājs. – Tad arī

šodienai pietiks, varam izklīst.

21

Man bija lielisks noskaņojums. Visu ceļu es analizēju

dzirdēto un pārcilāju to domās no visām pusēm. Pēc tam

sāku analizēt savu labo noskaņojumu. Kaut kas te bija

acīmredzami dīvaini, jo tas bija tāds - it kā es būtu pilnībā

vesela. Nedaudz pārskatot savus iespaidus, es negaidīti

atklāju, kas par lietu. Agrāk es domāju, ka mana dvēsele

jeb mans “es”, kam vajadzēja nonākt mūžībā, atrodas

manās materiālajās smadzenēs. Un man šķita, ka es ar to

domāju un no tās rodas visas manas domas. Bet ar

smadzenēm pēdējā laikā sākās nopietnas problēmas, kā

teica ārsti. Tas mani nomāca ne tik ļoti fiziskā līmenī cik

garīgajā. Es uzskatīju - ja manas smadzenes ir bojātas,

tātad arī manai dvēselei, iespējams, ir kādi sarežģījumi.

Es nevarēju nociesties ātrāk nonākt mājās un iestādīt

savu sēkliņu. Sensejs, protams, teica, ka ar garīgo praksi

var nodarboties jebkurā vietā. Bet es tomēr nolēmu sākt

šo cildeno lietu mājās, mierā un klusumā.

Dzīvoklī es ātri tiku galā ar savām sadzīviskajām

lietām. Un, kad vecāki bija apsēdušies pie televizora, es

tajā laikā ērtāk iekārtojos “Lotosa” pozā. Beidzot iestājās

ilgi gaidītais brīdis. Sakoncentrējusies mana persona

nodomāja: “Tā, sāksim ar iestādīšanu...” Un te nedaudz

kritu panikā. Pirmkārt, es nezināju, kā izskatās tā lotosa

sēkliņa. Kaut kad grāmatā ziedu gan biju redzējusi, bet

sēklu – nē. Un vispār, kā izskatīsies pati šī stādīšana, kur

tieši lai stāda? Es biju redzējusi to, kā sēklas uzdīgst zemē.

Bet mani tas kaut kā neapmierināja, zeme dvēselē, pat

iedomāta, manā uztverē ar mūžību negāja kopā. Nedaudz

padomājusi, es atradu man pieņemamu veidu. Es biju

redzējusi, kā mamma diedzēja pupiņas, ielikusi tās

samitrinātā vatē. Šis variants man patika. “Ja pupiņas, tad

pupiņas,” nodomāja mana persona. “Galu galā, tā taču ir

mana iztēle. Un galvenais tajā – pati būtība, kā teica

Sensejs”.

Atkal sakoncentrējusies, es sāku iedomāties, ka it kā

iestādu sevī, saules pinuma rajonā, mazītiņu baltu pupiņu,

ieliekot to tādā mīkstā un siltā vielā. Pēc tam sāku klusībā

teikt maigus vārdus, apmīļodama šo sēkliņu. Bet nekādas

sajūtas nesekoja. Tad es sāku atcerēties visus labos

vārdiņus, kurus vien zināju. Un te mana persona

pārsteigta konstatēja, ka labos un skaistos vārdiņus es

zināju krietni mazāk nekā sliktos un lamuvārdus. Tā kā

pēdējos dzirdēju it visur: uz ielas un skolā, tie daudz

biežāk papildināja manu vārdu krājumu nekā pirmie.

Manas domas atkal nemanāmi pārgāja uz kaut kādu

slēdzienu apdomāšanu, loģiski aizķeroties viena aiz otras.

To atklājusi, es atkal sāku koncentrēties uz ziediņu. Bet

man nekas nesanāca. Pēc divdesmit minūtēm manu

neauglīgo pūļu, mana persona nodomāja, ka laikam es

darīju kaut ko ne tā. Galu galā es nolikos gulēt, nolēmusi

vēlāk iztaujāt sīkāk Senseju par savām kļūdām.

Tomēr es nevarēju aizmigt. Apkārt visu bija pārņēmusi

tumsa. Priekšmeti un mēbeles istabā zaudēja savu dabisko

krāsu. Un es nodomāju: “Cik gan šī mūsu pasaule ir

iluzora. Mums tikai šķiet, ka mēs dzīvojam pa īstam. Bet

patiesībā kā bērni paši sev izdomājam spēli un paši tajā

spēlējamies. Tikai atšķirībā no bērniem, pieaugušie

nekļūst pieauguši, jo tik ļoti iejūtas sevis izveidotajās

lomās, ka sāk iedomāties, ka viss pārējais arī ir tāda pati

realitāte. Tā arī paiet visa mūsu dzīve, izdomājumos un

raizēs. Taču kā teica Sensejs – “Patiesais tu – tā ir dvēsele,

tā mūžīgā realitāte, kura eksistē patiesībā. Vajag tikai

pamosties, atjēgties no ilūzijas, un tad visa pasaule

izmainīsies...”

Iegrimstot dziļāk pārdomās par mūžīgo, man kļuva tik

labi un viegli. Un te es sajutu, kā man krūtīs sāka kaut kas

silt un pat patīkami kņudināt. Pa visu ķermeni, no astes

kaula līdz pat pakausim, sāka skraidīt skudriņas. Mani

pārņēma tāda patīkama, mierpilna sajūta, ka gribējās ar

dvēseli apņemt visu pasauli. Tādā patīkamā snaudā es arī

aizmigu. Miegs bija pasakains, jo no rīta pamostoties,

sajutu sevī tādu iedvesmu, tādu vieglumu, kādu nekad

dzīvē vēl nebiju jutusi.

Esot skolā, domās atkal centos izsaukt vakardienas

sajūtas. Tā īsti nevarēju sakoncentrēties pastāvīgi

riņķojošās mācību informācijas un pretrunīgo emociju

dēļ. Tas man izdevās tikai uz pēdējo literatūras stundu,

kad skolotāja monotoni stāstīja jauno materiālu. Pusklase

ar trulām acīm viņā “uzmanīgi” klausījās, otra puse kaut

kā centās cīnīties ar miegu. Šajā laikā es atkal

sakoncentrējos uz saules pinuma apvidu, visu savu

uzmanību koncentrējot uz siltuma un prieka sajūtas

izsaukšanu. Manas labās domas klejoja kaut kur otrajā

plānā. Galvenais man bija tas, kas notiek iekšēji. Man

kļuva patīkami, ķermenis atslābinājās, bet krūtīs sāku

sajust vieglu spiedienu, kas pārvērtās siltumā. Pēc tam es

vienkārši sēdēju, baudot šo sajūtu, un turpināju klausīties

jauno materiālu. Starp citu, pēc dažām dienām

noskaidrojās, ka tieši no tā momenta es skaidri iegaumēju

visu, ko teica skolotāja, neiespringstot un bez īpašām

problēmām. Tas manai apziņai bija ļoti patīkams

atklājums.

Pēc stundām ieskrēju bibliotēkā, lai aizpildītu robu

zināšanās par lotosu. Bet tas, ko izlasīju dažādos avotos,

mani vienkārši satrieca. Tur es uzzināju sekojošo: “Lotoss

– tas ir daudzgadīgs, lakstains ūdensaugs ar garu kātu un

lieliem ziediem, kuri mēdz sasniegt pat 30 centimetru

diametru... un kas atdusas uz lielām lapām... Lotosa lapām

ir interesanta īpatnība: tās ir pārklātas ar īpašu vaska

kārtiņu, tāpēc tās nemirkst ūdenī”. No savas puses es to

novērtēju tā, ka sliktās domas, tas ir, dzīvnieciskās

sākotnes iedarbība nevar sabojāt dvēseli. Tā vienkārši

turpinās “gulēt”.

“Lotosa ziedam ir no 22 līdz 30 ziedlapiņām, pie

pamatnes tās ir bāli rozā un spilgtas pie virsotnes,

izvietotas pa spirāli apkārt sēklu trauciņam”. Es

palūkojos uz zieda fotogrāfiju. Šis sēklu trauciņš, kas

atradās zieda centrā, bija līdzīgs korķim zeltainā krāsā, ar

daudzām bārkstīm apkārt tādā pašā krāsu tonī.

“Interesanti, ka lotosa ziedi vienmēr ir pavērsti pret

sauli: nedaudz zem vietas, kur zieds stiprinās pie

ziedkāta, atrodas tā saucamā reaģēšanas zona, kura tad arī

“ķer sauli””.

Bet par tā sēklām es vispār izlasīju satriecošu

informāciju: “Lotosa sēklām piemīt neparasta spēja

izkaltušām saglabāties vairāku simtu (bet dažreiz pat

vairāku tūkstošu) gadu garumā. Iespējams, pateicoties

šai lotosa īpatnībai, tas jau kopš senseniem laikiem tiek

izmantots kā nemirstības un atdzimšanas simbols”.

Un vēl man izdevās noskaidrot kādu interesantu lietu.

“Lotosam piemīt homotermija. Tas nozīmē, ka zieds ir

spējīgs uzturēt iekšējo temperatūru tā, kā to dara putni,

zīdītāji un mēs, cilvēki”. “Lotosa zieds ieņem nozīmīgu

lomu dažādu tautu ticībās”.

Tas arī viss, ko man izdevās noskaidrot. Bet tas bija

pietiekami, lai daļēji uzķertu domu, kāpēc gan Lotosa

Māksla, par ko visu laiku piemin Sensejs, ir nodēvēta par

godu šim ziedam. Tomēr pilnvērtīgu šīs jēgas sapratni es

sajutu kaut kur sevī iekšā, pašā, pašā sava patiesā “es”

dziļumā.

22

Pēc vairākām dienām, kad mēs visi bariņā braucām uz

treniņu, draugi sāka dalīties savos pārdzīvojumos un

rezultātos. Izrādās, katrs Senseju bija sapratis atšķirīgi.

Un šīs iekšējās Mīlestības audzēšana katram bija dažāda.

Kostjiks iedomājās, ka viņš iestādīja lotosa sēklu, kā viņš

pats izteicās, “tādā Visuma dzīvības substancē”. Turklāt

izdarīja to tikai vakar. Bet visas šīs dienas viņš pastiprināti

pētīja literatūru, meklējot apstiprinājumu Senseja

sacītajam. Kostjikam nebija itin nekādu sajūtu - viņš

vienkārši iedomājās šo procesu un tagad gaidīja rezultātu.

Tatjana iedomājās šo Mīlestību kā Kristus piedzimšanu

savā sirdī, tā kā vecmāmiņa bija viņu audzinājusi pēc

kristietības morāles. Viņai bija prieka, iekšējā

saviļņojuma, siltuma un viegla spiediena sajūta sirds

rajonā. Bet sirds sāka iesāpēties.

Andrejs visas šīs dienas mērķtiecīgi ar koncentrēšanos

centās panākt vismaz kaut kādas sajūtas, domājot par

lotosu. Tikai trešajā dienā viņš sajuta knapi samanāmu

siltumu, pat ne siltumu, bet tā it kā “kaut kas kutināja šajā

vietā kā no spalviņas pieskāriena”. Bet Slavikam vispār

neizdevās iedomāties, kā tas viss notiek “viņa orgānu

iekšienē”.

Pirms treniņa sākuma mūsu kompānija sagaidīja brīdi,

kad Sensejs nebija aizņemts, un devās pie viņa ar

jautājumiem. Mēs sākām stāstīt par savām sajūtām. Un,

kā saka, Tatjana ielīda bez rindas, pasūdzoties Sensejam

par sirdi. Skolotājs paņēma viņas roku un ar profesionālu

ārsta kustību pārbaudīja pulsu.

- Jā, tahikardija. Bet kas notika?

- Nezinu. Tā man sāka sāpēt pēc tam, kad es

koncentrējos uz Kunga piedzimšanu savā sirdī...

Un tālāk viņa izstāstīja sīkāk par savas dievišķās

Mīlestības modināšanu.

- Viss skaidrs. Tu koncentrējies uz orgānu, uz sirdi. Bet

uz orgānu koncentrēties nedrīkst. Sirds – tā ir sirds, tas ir

vienkārši muskulis, organisma sūknis. Koncentrējoties uz

to, tu to “izsit” no ritma un traucē tam strādāt. Kad

iemācīsies kontrolēt sevi, tad arī varēsi tādā veidā

koncentrēties uz ķermeņa un orgānu darbību. Bet tagad tu

ar to sev tikai kaitē. Vajag koncentrēties tieši uz saules

pinumu. Viss dzimst no šejienes. Tas arī ir galvenais

čakrāns “Lotosā”, kurš saucas Kundalini.

- Nu bet Kundalini, kad atmostas, tad tur it kā kaut kāda

čūska lien pa mugurkaulu. Es lasīju, - Kostjiks palielījās

ar savu erudīciju.

- Tāda definīcija ir no jogas, - atbildēja Skolotājs. –

Cilvēkiem ir raksturīgi ar laiku visu sagrozīt. Bet

sākotnēji “Lotosā” Kundalini – tas ir čakrāns, kurš atrodas

saules pinuma apvidū... Tas, ko es jums stāstīju par lotosa

ziedu, es atkārtoju, tās ir tikai līdzības, ne vairāk, tādēļ, lai

jums būtu vieglāk saprast, uztvert un sajust.

- Bet kā tas izskatās patiesībā, izstāstiet, lūdzu, vēl reizi

īpaši neaptēstiem, - ar humoru palūdza Andrejs.

- Tur vienkārši izdalās vibrācijas, iekšējā Mīlestības

spēka audzēšana. Tā sajūta ir tāda, it kā tu gaidi kaut ko

ļoti, ļoti labu. Piemēram, kādu milzīgu, vēlamu dāvanu,

ilgi gaidītu, par kuru tu ļoti sen sapņoji. Un, lūk, tu to

saņem, tu esi laimīgs, tu esi piepildīts ar pateicību. Un tev

pat skudriņas skrien pār kauliem, tu izbaudi šīs sajūtas

saules pinuma rajonā tā - it kā tu izstarotu kaut ko labu un

brīnišķīgu vai arī tu esi tā gaidās. Lūk, tādai jābūt tev

sajūtai, kuru tu mākslīgi izsauc un pastāvīgi uzturi saules

pinuma rajonā. Gala rezultātā tā kļūst tev pilnīgi dabiska

sajūta. Un cilvēki sāk to sajust. Jo tu izstaro šo prieku...

Un viss. Tam obligāti nav jābūt ziediņam vai vēl kaut

kam. Tie ir tikai tēli, lai būtu ērtāk iedomāties.

- Bet zieds apkārt ķermenim. Tas ir kā?

- Nu, vai tu esi pazīstams ar tādām lietām kā astrālo,

mentālo un citiem enerģētiskajiem ķermeņiem, īsāk sakot,

ar daudzkārtaino auru ap cilvēku?

- Jā.

- Nu lūk, kad šis labestības spēka lauks tevī izplešas,

tad ap tevi parādās tāda kā daudzkārtainu ziedlapiņu

sajūta. Tu sajūti, ka tu esi apņemts, aizsargāts un tu

uzplauksti lotosā. Un tajā pašā laikā tu sajūti, ka tu kā

saule sildi visu pār pasauli ar savu Mīlestības milzīgo

spēku.

Tā ir pastāvīga meditācija, lai kur tu arī būtu un lai ko

tu arī darītu, tu izsauc šīs vibrācijas, šīs sajūtas, šīs

enerģijas straumītes. Doma kāda: jo vairāk tu nodarbojies,

jo stiprākas tās kļūst. Beigu beigās šie procesi iegūst

materiālas īpašības, un tu jau patiešām varēsi labvēlīgi

iedarboties uz apkārtējiem. Tas ir – tu to varēsi izdarīt tad,

kad pilnībā mainīsies pats: gan iekšēji ar domām, gan

ārēji ar darbībām.

Andrejs vēlējās uzdot vēl kādu jautājumu, bet sporta

zāles durvīs parādījās kāds izstīdzējis vecītis.

- Labi, draugi, - Sensejs apsteidza Andreju, - pēc tam

parunāsim.

Mēs

pagājām

maliņā.

Padzīvojušais

vīrietis

sasveicinājās ar Senseju un tad, uzbudināti ierunājies,

aizveda viņu sāņus.

- Jūs zināt, šodien zvanīja akadēmiķis no Ļeņingradas,

- viņš aizelsies noteica, - Žoržs Ivanovičs. Viņš palūdza

nodot, ka obligāti būs šeit pēc trim dienām...

Tālākos vārdus es slikti dzirdēju, jo “Izstīdzējušais”,

ticis galā ar savu uztraukumu, pārgāja uz krietni klusāku

sarunu. Mana persona bija ļoti pārsteigta par šo

paziņojumu: “Kas gan akadēmiķim te vajadzīgs? Turklāt

vēl no Ļeņingradas? Kam viņam Sensejs?” Es vai plīsu

no ziņkārības. Bet te sākās treniņš, kuru Sensejs uzticēja

vadīt vecākajam sempajam. Man jau vairs nebija laika

ziņkārības apmierināšanai.

Nodarbības laikā, pārbaudot praksē Senseja tēlaino

variantu par “lielās dāvanas gaidīšanu”, es sajutu, ka šīs

sajūtas manī nostrādā daudz labāk, jo es tās labi atcerējos

vēl no bērnības. Un atlika man tikai atsaukt atmiņā šīs sen

aizmirstās sajūtas, kā saules pinuma centrā sajutu

patīkamu kņudēšanu, kas aizplūda uz visām pusēm

vieglās, līkumotās straumītēs. Tik tiešām šajā momentā

bija ļoti patīkami un līksmi. Bet šo sajūtu es nespēju

noturēt pat minūti, kā tā pati no sevis izzuda. Mēģinājums

atkal atcerēties un izsaukt šīs sajūtas aizņēma daudz

vairāk laika kā gribētos. Tā, pārņemta ar savām iekšējām

sajūtām, es pat nepamanīju, kā aizlidoja treniņš. Starp

citu, miesa vairs nesāpēja pēc tās neaizmirstamās

nodarbības, bet sāpes pārgāja, kā Sensejs iepriekš bija

teicis, precīzi pēc trim dienām.

23

Nākamajās dienās, nodarbodamās ar dažādām lietām, es

tāpat mēģināju izsaukt šīs sajūtas. Bet sanāca labi tikai

tad, kad konkrēti sakoncentrējos uz “”lotosa ziedu”,

pildot kādu fizisku darbu. Turklāt es sāku kaut nedaudz

izsekot savas domas. Vienreiz, mājās pildot skolā uzdoto,

mēģināju atcerēties visu, ko biju pa šodienu domājusi. Bet

nespēju atcerēties ne tikai domas, bet pat visas savas

darbības. Viss bija tā vispārīgi, un sīkumi uzpeldēja ar

grūtībām. Un pats galvenais: labās lietas tika pieņemtas

tā, it kā pašas par sevi būtu saprotamas, un vāji uzpeldēja

atmiņā. Toties sliktie momenti, negatīvie emocionālie

uzplaiksnījumi atgriezās atmiņā līdz visiem sīkumiem.

Lūk, šajā brīdī arī es, kā saka, uz savas ādas apzināti

izbaudīju dzīvnieciskās sākotnes iedarbības spēku. Galvā

paši no sevis uzpeldēja Senseja vārdi: „Doma ir

materiāla, jo dzimst materiālajās smadzenēs. Tāpēc

slikta doma nomāc. Tas ir pirmais Sargs, kurš

vienmēr cenšas cilvēku uzvarēt. Kādu reizi es jums

pastāstīšu par to sīkāk, par to, kā dzimst jūsu domas un

kāpēc to vara pār jums ir tik stipra”. Es nodomāju: “Un

kāpēc gan Sensejs nestāsta visu uzreiz, vienmēr atliek uz

nenoteiktu “vēlāk”. Citiem tas “vēlāk” var arī nekad

nepienākt... Bet no otras puses, tas, kā uztvēru viņa vārdus

pirmajos treniņos un tagad, ir kā milzu aiza starp divām

klintīm. Agrāk es vienkārši klausījos un tikai tagad, paejot

kādam laikam, sāku kaut ko saprast, jo sāku nodarboties

un strādāt ar sevi. Parādījās šādi tādi rezultāti, šāda tāda

pieredze, iestrādes un līdz ar to parādījās arī konkrēti

jautājumi. Bet uz konkrētiem jautājumiem Sensejs

vienmēr sniedz konkrētas atbildes”. Un te es sapratu:

“Viņš taču vienkārši gaida, kad mēs viņa vārdus

sapratīsim, tā teikt – izlaidīsim caur sevi, kad mūsu prāts

visu patstāvīgi apdomās un izvēlēsies dvēseles pusi.

Savādāk visas šīs vērtīgās zināšanas, kā izsakās Sensejs,

tā arī paliks par tukšu skaņu tukšā galvā. Sensejs teica, ka

vajag pastāvīgi strādāt ar sevi un dārga ir katra dzīves

minūte, un tā ir jāizmanto kā Dieva dāvana savas dvēseles

pilnveidošanai”. Šie vārdi deva man pārliecību un

optimismu. Vēlāk es tos bieži atcerējos, kad manu miesu

pārņēma apātija.

24

Neskatoties uz slikto laiku un satiksmes traucējumiem

pirmā sniega dēļ, kas šogad sasniga kā vēl nekad, uz

meditāciju nodarbību visi ieradās laikā. Netērējot laiku,

Sensejs ķērās pie mūsu “Lotosa zieda” audzēšanas

mēģinājumu apspriešanas. Nikolajs Andrejevičs bija

stāvā sajūsmā par saviem rezultātiem tieši no

psihoterapijas viedokļa, kā par vienu no labākajiem domu

kontroles veidiem. Sava stāsta beigās viņi domīgi noteica:

- Brīvajos brīžos esmu smalki izanalizējis visu, ko jūs

teicāt, un man radās tāds jautājums. Jūs teicāt, ka šīs

Mīlestības vibrācijas aizsargā cilvēku no citu cilvēku

negatīvās iedarbības. No kādas tieši un kā tas izpaužas?

- Negatīvā iedarbība var būt dažāda. Tas ir arī slikts

skatiens, noskaušana un, kā tautā saka, nobūrums...

- Noskaušana? Nobūrums? – patiesi izbrīnījās Nikolajs

Andrejevičs. – Es uzskatīju, ka nobūrums un noskaušana

– tā ir tikai tautas folklora, turklāt pietiekami ienesīga

noteiktai daļai uzņēmīgu ļaužu.

- Dotā “tautas folklora” tāpēc arī eksistē, jo šī domas

izpausme ieņem savu vietu dabā, bet tai vēl nav akmens

cieta zinātniskā pamatojuma. Bet faktiski jā, negatīvās

domas izpausmes eksistē. Es jau ne vienu reizi vien esmu

teicis, ka doma ir materiāla. To cenšas pierādīt arī

mūsdienu līmenī. Un jo tālāk, jo vairāk tam atradīs

zinātniskos pierādījumus. Doma – tas ir informācijas

vilnis. Tās informācija ir iekodēta noteiktā frekvencē,

kuru uztver mūsu materiālās smadzenes, precīzāk sakot,

tās padziļinātās struktūras. Kad cilvēks domā par tevi ko

ļaunu, dabiski, ka tavas smadzenes to visu uztver

zemapziņas līmenī. Un, atklājot šo kodu, tavas smadzenes

sāk modelēt negatīvu situāciju, kura pēc tam kā

neapzināta zemapziņas pavēle realizējas dzīvē. Tas arī ir

tas nobūrums, kurš izpaužas kā slimība vai vēl kaut kas.

Tas no vienas puses. Bet no otras puses, ja indivīds rada

sev apkārt viļņu lauku ar noteiktām vibrāciju īpašībām...

vienkāršāk sakot, Mīlestības auru, tad, balstoties uz

visiem fizikas likumiem, negatīvā informācija nespēj

iekļūt šajā spēka laukā, kur nu vēl nonākt līdz jūsu

smadzenēm un izpausties tur pavēles formā. Kāpēc? Jo šis

spēka lauks ir daudzkārt stiprāks... Cilvēks ir kā sociums

– tā ir tāda diezgan sarežģīta struktūra. Un viņš apmainās

ar informāciju ne tikai ar mīmikas, žestu un balss

palīdzību. Kaut vai tā pati balss, principā kas tā ir? Tā ir

tā pati viļņu vibrācija mums dzirdamajā diapazonā, tikai

uz citām frekvencēm, atšķirībā no domām.

- Tātad sanāk, mūsu skaņas uztveršanas iespējas ir

ierobežotas tikai ar savdabīgu apziņas ilūziju? – Nikolajs

Andrejevičš, kaut ko klusībā apdomājis, skaļi noteica.

- Protams. Teiksim, zinātne ir oficiāli noskaidrojusi, ka

cilvēks ir ierobežots frekvenču diapazonu uztverē un

dzird tikai frekvencē no 20 herciem līdz 18 kiloherciem.

Bet nez kāpēc, kad cilvēki atklāja ultraskaņu pasauli, tad

iemācījās “kontaktēties” ar delfīniem. Tas tikai kārtējo

reizi apstiprina to, ka cilvēks apzināti uztver tikai mazu

daļu no tās daudzveidīgās pasaules, kas mūs aptver.

Toties viņa zemapziņa... tā fiksē daudzkārt vairāk no

apkārtējās pasaules.

- Bet vai cilvēks to kā jūt? – uzdeva jautājumu Stass.

- Jā. Tikai parasts cilvēks to sajūt intuitīvajā līmenī, tas

ir, kā saka pie mums tautā, ar “sesto” prātu. Bet garīgi

attīstīta persona to uzver jau daudz apzinātāk. Veidojot

sevī spēka lauku, kas sastāv no Mīlestības vibrācijām,

viņš kļūst neievainojams negatīvās informācijas

straumēm jeb, vienkāršāk sakot, sliktajām domām.

Tādējādi viņš nenovērš uzmanību no savas iekšējās cīņas

un netērē tam savu dārgo laiku un spēku.

- Bet kā tas izpaužas dzīvē? Ne vienmēr taču cilvēkam

viss tik gludi sanāk, ir taču melnā un baltā strīpa, -

painteresējās Viktors.

- Melnā un baltā strīpa eksistē tikai tavā apziņā, tu pats

esi to radījis savā iztēlē. Ja tev viss ir brīnišķīgi, tad jau

zemapziņas līmenī tu gaidi kaut ko nelabu, negatīvu. Bet

ja jau tu gaidi, tad gala rezultātā to arī dabū. Mēs paši

izdomājām sev tādu spēli, problēmas uz savu galvu. Dabā

tādas lietas nav. Labi tātad labi. Sūdīgi, tātad tu esi

muļķis. Viennozīmīgi.

Puiši pasmīnēja, dzirdot tādu visaptverošu atbildi, pret

ko nekādi neko nevarēja iebilst.

- Bet vai ar šo garīgo praksi var attīrīties no... nu... –

Žeņka nedaudz saminstinājās, piemeklējot vārdus, - no

grēka, vai? Vispār no tā visa sliktā, ko tu jau esi paspējis

sastrādāt dzīves laikā?

- Viennozīmīgi. Cilvēks, kā tu saki, “attīrās no grēka”,

tāpēc ka viņš ne tikai nožēlo izdarīto, bet, kas ir vēl

svarīgāk, viņš to nedara un nevēlas arī turpmāk darīt, tā

kā viņam šīs darbības ir kļuvušas svešas. Viņš vienkārši

atstāj visu negatīvo sev aiz muguras un aizmirst par to gan

zemapziņas, gan apziņas līmenī. Ja viņu nomāc kādas

pagātnes lietas, kas pastāvīgi atgādina par sevi, audzējot

sevī Mīlestības spēku un strādājot pie savas dvēseles

atmodināšanas, viņš automātiski attīrās no tā visa.

- Bet kāpēc saka: “Grēks tevi pazudinās”? – pajautāja

Andrejs.

- Jā, pazudinās. Cilvēks kaut ko sastrādāja, un šis

izdarītais viņam nedod mieru ne zemapziņas, ne apziņas

līmenī, it kā tārps grauztu tam smadzenes. Rezultātā tas

izpaužas kā čūla vai infarkts, insults un tā tālāk. Tātad

grozi kā gribi, bet beigās, ja cilvēks neko nedara, tad tas

sliktais viņu iekšēji nogalina.

- Bet kā cilvēks sapratīs, labi vai slikti viņš ir rīkojies?

- Jebkurš cilvēks lieliski zina, ko viņš ir izdarījis labu

un ko sliktu. Lai kā arī viņš tēlotu, lai kā arī “zīmētos” citu

klātbūtnē, cik viņš ir foršs, cik labs, kāds viņš supermens,

bet patiesībā, kad paliek viens pats ar sevi, viņam ir bail

par sevi. Viņam ir bail, kad naktī liekas gulēt, sevišķi, ja

ir viens, vai arī kad jādodas pa tumšu celiņu. Viņš lieliski

jūt, ka uz viņu kāds skatās. Viņš jūt uz sevis vērstu šo

skatienu, un tas viņu nomāc. Viņš baidās no nāves, jo tur

viņam būs... nu, maigi sakot, beigas.

- Bet kas būs pēc nāves? – pajautāja Stass.

- Tam, kurš ir labs, teiksim tā, kurš ir šķīstījies, kurš ir

ar Dievu, tam nav ko baidīties un tam arī tur būs labi. Lai

arī viņš nesasniedza lielus augstumus garīgajā attīstībā, lai

arī viņš nespēja sasniegt savas dvēseles galīgo Brīvību, nu

labi, teiksim prastāk, savienoties ar mūžīgo Mīlestību,

Dievu, Nirvānu, sauciet kā gribat, nonākt paradīzē vai

Dieva valstībā no reliģijas viedokļa, tomēr viņš attīstīja

savu dvēseli, viņš uz to tiecās... Paradīze – tā nav tā vieta,

kur tu fiziski ballējies ar saviem draugiem, kuri ir tādi paši

kā tu pats un kuri palūdzas baznīcā, tāpēc ka tas ir

moderni, un jau uzskata sevi par apgaismotajiem. Tās

visas ir muļķības, lūdzies tā kaut visu dzīvi. Galvenais ir

nevis tas, kā tu ārēji izrādies, bet gan tas, ko tu domā un

dari. Galvenais, kas tu esi patiesībā un kā sevi audzini, kā

nodarbojies ar savu garīgo izaugsmi. Ja tu sasniedz

noteiktu Brīvības līmeni, kad tu esi atnācis pie Dieva kā

pieaudzis bērns, lūk, tas ir kaut kas varens. Tas ir

galvenais mērķis, uz ko tev vajag tiekties. Tu aizgāji, tu

esi brīvs, tavā priekšā ir zvaigznes, tavā priekšā ir

bezgalīga pilnība. Bet šo sajūtu jums pat saprast grūti.

Bet ja tu esi slikts, negatīvs subjekts, teiksim tā, tevī

dominē materiālā būtība, ja tu centies sagādāt sev

materiālos labumus, apspiežot citus un darot tiem ļaunu,

un tajā pašā laikā tu necenties laboties, tev tur būs diezgan

slikti.

- Liela muiža! Iedevi mācītājam kukuli Dievam par

godu, tas uzreiz visus grēkus piedos, - neveiksmīgi

pajokoja Žeņķa.

- Mācītājs varbūt arī piedos, bet Dievs - diez vai. Pa

lielam, ja tu centies nožēlojami atpirkties, kaut vai

uzbūvējot to pašu baznīcu, bet nenožēlojot pats sevis

izdarīto un nesāksi dzīvot ar savu sirdsapziņu pa jaunam,

tad visas tavas “atdarīšanas” būs muļķīgas un bezjēdzīgas.

Tāpēc ka Dievs ir vairāk ieinteresēts tavas dvēseles

izaugsmē, tas ir, savas daļiņas, nevis kaut kādās

“atdarīšanās” materiālo labumu veidā, kuri tika radīti pēc

viņa gribas, lai pārbaudītu un audzinātu cilvēku dvēseles.

- Tur būs diezgan slikti, tas ir kā? – pajautāja Andrejs.

- Nu kā, grūti izskaidrot, lai jūs saprastu. Bet aptuveni

kaut kā tā. Iedomājaties pašu, pašu pretīgāko, kas ar jums

var notikt, pašu briesmīgāko... Iedomājāties?

- Iedomājāmies.

- Tad lūk, tas ir pats labākais, kas tur būs, turklāt

diezgan ilgu laiku... Es jūs nebaidu, es stāstu to, kā tas ir.

Katrs cilvēks atbild par savu rīcību. Viņš, iespējams, pat

neiedomājas, ka atbild, lai gan zemapziņas līmenī pilnīgi

apzinās, ko dara. Viņš slepus no visiem ir mantkārīgs,

viņā dominē materiālā būtība: zog, krāpj, apmierina savu

augstprātību. Viņam ir žēl nieka kapeiciņas vai arī viņš

domā: “Man ir daudz naudas, es esmu cars!” Kāds gan tu

cars, tu rīt nosprāgsi, bet tur tad uz tevi paskatīsies, kas tu

esi... Un pats interesantākais - katrs to jūt un saprot. Tāpēc

daudzi cilvēki arī svaidās visu dzīvi kā svārsti - no vienas

galējības otrā, no vienas reliģijas pie citas. Bet patiesībā

neviens, izņemot jūs pašus, nekad nesaņems piedošanu

par jūsu grēkiem. Ir vajadzīga reāla rīcība jūsu iekšējā

pasaulē, vajadzīgs reāls dvēseles briedums, nevis kaut

kādi mistiski pašapmāni un muļķīga cerība uz to, ka par

to neviens neuzzinās un jums tas viss beigsies gludi.

Sargs, kurš fiksē jebkuru jūsu domu, nemaz nerunājot jau

par darbību, atrodas jūsos pašos. Un tieši pēc viņa

“atmiņu piezīmēm” tiek lemts jūsu dvēseles tālākais

liktenis.

- Sanāk, ka bagātam būt ir slikti, - savus secinājumus

izdarīja Slaviks.

- Nē, bagāts cilvēks – tas ir labi, tas ir lieliski. Slikti ir

tas, ka mums joprojām ir nabadzīgie, tas ir skumji. Bet

bagātie ļaudis - tas ir brīnišķīgi, viņiem ir laiks sev, savai

pilnveidei, ja, protams, viņi pareizi to izmanto.

- Sakiet, lūdzu, - sarunā atkal iesaistījās Nikolajs

Andrejevičs, - atgriežoties pie “Lotosa zieda”, es gribētu

uzzināt, vai visi cilvēki uztver šīs Mīlestības vibrācijas

pozitīvi?

- Lielākā daļa. Bet ir indivīdi, kuri šīs Mīlestības

vibrācijas uztver ārkārtīgi negatīvi. Tās viņus dara

piesardzīgus, atgrūž. Tas tikai parāda viņu apziņas

pagrimumu. Sanāk - lai viņu dvēsele nepamostos saskarē

ar šī cilvēka izstarojumiem, prāts sāk aktivizēties, un viņā

uzliesmo viss negatīvais. Tātad šis indivīds ir ļoti slikts,

pretīgs, kaut gan viņš par sevi var domāt, ka ir brīnišķīgs,

labsirdīgs. Viņu var slavēt neizsakāmi liels cilvēku pulks,

kaut gan patiesībā viņš ir mēsls. Kādēļ? Tādēļ, ka viņš uz

to visu reaģē galēji negatīvi. Viņa prātā dzīvnieciskā

sākotne dominē pār dvēseli.

Mēs nedaudz paklusējām.

- Jūs zināt, es lasot nejauši atradu, ka Jeļena Blavatska

savos darbos pieminēja kādu īpašu garīgu praksi, ko viņa

nosauca par “Pasaules rozi”. Tā ļoti attālināti atgādina

“Lotosa ziedu”, - Kostjiks palielījās ar savu atradumu.

- Jā. Tā ir “Lotosa zieda” garīgās prakses atskaņa. Tikai

Blavatska tur ļoti daudz ko sajaukusi. Bet tas arī nav

pārsteidzoši, jo viņa rakstīja no tā, ko viņai izstāstīja

dažādi lamas, nevis no patiesā avota.

- Es vēl izlasīju, ka “lotosa” atmodināšana ir augstākais

sasniegums budismā. Taču tur vispirms ir jāpārvar tik

daudz dažādu iesvētīšanu, pakāpienu un pārbaudījumu...

- Tās visas ir muļķības. Visu šo drazu jau pēc tam

izdomāja cilvēki, lai izveidotu sev bezmaksas barotavu –

reliģiju. Bet sākumā Buda deva tīrā veidā tieši šo

vienkāršo, visiem pieejamo garīgo praksi “Lotosa zieds”

dvēseles atmodināšanai. Viss bija ļoti vienkārši.

- Arī saviem adeptiem?

- Sākumā arī saviem adeptiem deva šo garīgo praksi.

Bet vēlāk, pēc to atmošanās līmeņa, jau daudz smalkākas

zināšanas.

- Jūs vēl pagājušajā reizē teicāt, ka Budas zināšanas

tika daļēji nozaudētas, - Kostjiks joprojām nekādi nespēja

rimties, - daļēji sagrozītas, bet es lasīju, ka tās pārzina un

dot saviem skolniekiem Dalailama, kurš lamaismā, vienā

no budisma pamatnovirzieniem, ir augstākā persona starp

“pārdzimušajiem”, augsti godājamā Bodhisatvas...

Avolokaševaras... zemes iemiesojums. Nē, ne tā.

Avolokitešvaras, - knapi izrunāja Kostjiks, - tas ir dzīvais

Dievs, kā viņi saka. Tur arī rakstās, ka šā dzīvā dieva nāve

kļūst par sākumu viņa jaunajam iemiesojumam uz zemes.

Un kaut kāda speciāla komisija no augstākajiem lamām

“uzmeklē” viņu starp jaundzimušajiem, kas dzimuši gada

laikā pēc Dalailamas nāves. Tad lūk, es te tā domāju, ja

šis Bodhisatva pastāvīgi pārdzimst, vai tad zināšanas var

tikt nozaudētas?

- Kas?! Dalailama Bodhisatva?! Viņš pat nav parodija

par Bodhisatvu. Jo kas savā būtībā ir Dalailama... Vispār,

lai jūs patiešām saprastu, es jums izstāstīšu priekšvēsturi.

Sākotnēji Budas mācība bija mutiska. Tomēr tā guva

plašu atsaucību no cilvēkiem savas vienkāršības un garīgo

prakšu pieejamības dēļ, it sevišķi “Lotosa zieda”. Viņa

filozofiskā mācība, iedomājaties tikai, gandrīz 600 gadus

pēc viņa nāves tika pirmo reizi pierakstīta uz palmu lapām

(Tripitaka) 29 gadā pirms mūsu ēras. Tas ir pats senākais

agrīnā budisma literatūras sakopojums, kas jau tika

sarakstīts sagrozītā veidā attiecībā pret patieso Budas

Mācību. Tā kā to rakstīja cilvēki, kas ar šo zināšanu

palīdzību piepildīja savus personīgos iedzīvošanās

mērķus, radot uz šīs augsnes reliģiju. Turklāt pēc Budas

nāves starp viņa skolniekiem notika sašķelšanās. Daļa no

viņiem palika pie tradicionālajiem uzskatiem, tā dēvētā

hinajānas novirziena, kas sanskritā nozīmē “Mazie rati”

vai arī “šaurais ceļš uz glābiņu”. Šis novirziens tā

pirmatnējā formā bija tuvāk patiesībai, jo galvenā nozīme

tika uzsvērta uz personīgajām pūlēm, tiecoties atbrīvoties

no samsāras (dvēseles pāreja no viena miesiskā apvalka

citā) važām, ejot pa pilnīgā glābiņa ceļu (nirvānu). Bet

tāpat cilvēki ar laiku to sagrozīja un pārvērta sarežģītā,

krāšņā kultā.

Bet tieši otrs novirziens - mahajāna, kas sanskritā

nozīmē “lielie rati”, “platais ceļš uz glābiņu”, ir sākums

mūsu stāstam par Dalailamu. Mahajānas novirziens

reformēja budisma mācību no visām pusēm, pārvēršot

Budu no vieda Skolotāja tipiskā dievībā, bet

“Bodhisatvas” – viņa emanācijās. Viņuprāt, par

Bodhisatvu varēja kļūt jebkurš gribētājs, kurš bija nonācis

līdz šīs reliģijas valdošajai virsotnei. Kaut gan pašā vārdā

“Bodhisatva” ir ielikta pavisam cita jēga. Šis vārds nāk no

Šambalas.

“Bodhisatva”, precīzi tulkojot no sanskrita, nozīmē

“tas, kura būtība ir zināšanas”. Buda ieviesa šo terminu

starp cilvēkiem, ņemot vērā tā laika garīgā līmeņa

attīstību. Bet pat viņa definējumā šī vārda skaidrojums

skanēja kā: “Bodhisatva – tās ir Šambalas būtnes, kas ir

sasniegušas augstāko pilnību un izgājušas no nirvānas,

bet kurām pieder brīvība atkal tajā iegrimt, tomēr tās

atsakās no tā Mīlestības un līdzcietības dēļ pret dzīvajām

būtnēm un tiecas tām palīdzēt pilnveidoties”. Tad lūk, ko

izdarīja šie viltus “bodhisatvas”. Viņi no Budas

skaidrojuma izņēma tikai dažus vārdus: “Šambala”,

“izgājušas no nirvānas”, “pieder brīvība”, kā arī “palīdzēt

pilnveidoties” un aizvietoja tos ar savu traktējumu,

pateicoties kam izmainījās visa vārda jēga. Viņi to

pārtaisīja tā, kā viņiem bija izdevīgi. Viņi cerēja, ka

pasaule par to tāpat nekad neuzzinās. Bet šis fakts norāda

uz viņu neizmērojamo muļķību attiecībā pret patiesajām

zināšanām. Patiesās garīgās zināšanas, lai kā arī tās

sagrozītu, lai kā arī slēptu, lai kā arī nīcinātu, Šambala tās

tik un tā vajadzīgajā stundā nodos cilvēkiem tīrā veidā, jo

tas ir vienīgais kristāliskais garīgo zināšanu avots uz

Zemes, no kura tiek smeltas visas pasaules Mācības.

Cilvēkiem kļūt par Bodhisatvu nav iespējams. Lai gan

cilvēces vēsturē ir bijušas dažas unikālas personības,

kuras ar savu dvēseli spēja izaugt līdz Bodhisatvas

līmenim. Bet šos cilvēkus-unikumus var uzskaitīt uz

vienas rokas pirkstiem, turklāt tas ir caurvijot visu

cilvēces eksistences vēsturi, nevis to niecīgo laika sprīdi,

kurā jūs ieliekat jums zināmās vēstures jēgu. Tad lūk, pats

augstākais, ko cilvēki var sasniegt garīgajā plānā strādājot

ar sevi, es vēlreiz uzsveru, strādājot ar sevi, ir attīstīt caur

Mīlestību savu dvēseli līdz tādam līmenim, kad nāve

nespēj pār tiem valdīt. Tas nozīmē - atbrīvoties no

pārdzimšanu ķēdes un savienoties ar dievišķo Mīlestību,

ar nirvānu, sauciet kā gribat. Jums pašlaik ir grūti pat

saprast šī vārda “nirvāna” jēgu. Bet nekādi pasaulīgie

prieki nespēj līdzināties pat tūkstošajai daļai šī augstākā

stāvokļa.

- Tātad Bodhisatvas – tās patiešām ir būtnes no

Šambalas? – pajautāja Andrejs.

- Jā. Viņi tur izveidoja savu mazo pasaulīti, pazīstamu

cilvēkiem kā Mājoklis. Tieši no turienes pasaulei tiek

dotas zināšanas, vai tās būtu zinātniskas vai garīgas, lai

cilvēki augtu garīgi un attīstītu savu dvēseli.

- Bet Mesijas – tās arī ir Bodhisatvas?- painteresējās

Stass.

- Gadās, ka arī Bodhisatvām, dodot pamatmācību,

nākas būt par Mesijām. Bet ļoti reti. Visbiežāk, kā likums,

Mesijas ir viņu skolnieki, vienkāršu cilvēku uzaudzināti.

- Tas ir kā?

- Kādreiz es jums par to pastāstīšu. Savādāk mēs jau

esam pārāk novirzījušies no iesāktās tēmas... Tad lūk,

Bodhisatva nevienam negrasās pierādīt, kas Viņš tāds ir,

un vēl jo vairāk viņš neveidos reliģiju. Bodhisatva var

sniegt Mācību par cilvēka garīgo būtību un to, kā to

attīstīt. Bet nekādā gadījumā reliģiju... Pēc fakta, jebkura

reliģija – tas ir tikai milzīgs šovbizness, radīts ar tās

virsotnē atrodošos ļaužu bariņa lielummāniju, kas

izveidota tādēļ, lai varētu kalt naudu no stulba ēzeļu bara.

- Nu kāpēc uzreiz stulba, - apvainojies noteica Ruslans.

- Tāpēc ka šie ļaudis kļūst diezgan ierobežoti savās

zināšanās. Viņiem taču pastāvīgi tiek iekalts, lai tie

klausītos tikai savu reliģiozo vadītāju runas, lasītu tikai

viņu literatūru un turētos tikai viņu ganāmpulkā, jo visas

pārējās reliģijas ir nepareizas. Piemēram, nekur tālu

nemeklēsim, atgriezīsimies pie mūsu sarunas tēmas, ko

izdarīja šie “šovmeņi” ar Budas Mācību. Pirmkārt, viņi

savai ērtībai, lai no pūļa puses būtu mazāk jautājumu, no

paša Budas izveidoja dievu. Otrkārt, ieviesa sarežģītus

reliģiskos rituālus, klanīšanos, lūgšanas, parādot masām

“plato un vieglo glābiņa ceļu”, pateicoties savam

“bothisatvu-skolotāju” šova kultam. Parastajam

laicīgajam vajag ne tikai izpildīt viņu izdomātos rituālus,

lūgšanas, solījumus un visas viņu daudzslāņainās blēņas,

bet arī apdāvināt viņus par to, ka tie, vienkāršāk sakot,

karina viņam “uz ausīm makaronus”, turklāt vēl liek bez

ierunām pakļauties tiem. Īsāk sakot, šie viltus

“bodhisatvas”, kas pēc fakta bija vienkārši viltīgi un gudri

cilvēki, izveidoja kārtējo barotavu – reliģiju.

Bet tagad mēs atgriezīsimies pie jautājuma par

Dalailamu. Tad lūk, visu šo budisma reformācijas putru

ievārīja Nagardžuna, kurš dzīvoja II gadsimtā. Tas bija

diezgan gudrs, bet viltīgs cilvēks ar savtīgiem nolūkiem.

Viņš bija indiešu filozofs, teologs, dzejnieks, izveidoja

šuņjavādas (madhjamikas) skolu. Tagad pats galvenais.

Par to, ka Nagardžuna pārtaisīja vienkāršo par sarežģīto,

par to, ka stipri sagrozīja un daļēji piesavinājās sev

zināšanas, kuras Buda bija paredzējis masām, par to, ka

viņš pārgrozīja pašu Zināšanu jēgu, Rigdens Džappo

smagi sodīja Nagardžunu ar mūžīgu apzinātu

pārdzimšanu.

- Bet kas ir Rigdens Džappo? – pajautāja Kostja.

- Rigdens Džappo vada Šambalas Bodhisatvu

kopienu.... Tad lūk, vēlāk vēsturē Nagardžunas personība

bija pazīstama ar dažādiem vārdiem. Sekojoši, 1391. gadā

tieši viņa būtība pārdzima Gendundabā, kurš arī kļuva par

pirmo Dalailamu. Kādreiz viņam bija tāda vēlēšanās, lai

viņa priekšā klanās, lai viņu apbrīno, ka viņš tāds varens

ieliktenis... Viņu piesaistīja bagātība, greznība un

pielūgšana. Tagad Dalailamam ir daudz bagātību, tagad

viņam ir papilnam greznības un viņu pielūdz ceturtdaļa

pasaules. Bet no otras puses viņam nav laimes un nebūs.

Viņš ir nolemts mūžīgai apzinātai pārdzimšanai un

mūžīgām iekšējām ciešanām. Viņš nevar doties nirvānā,

nevar izrauties no pastāvīgā viņa apzināto pārdzimšanu

apļa. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņu no šīs zemes

dzīves neviens neizlaidīs. Katru reizi, kad viņam kārtējās

dzīves posmā paliek 13 gadi, kas ir dzimumbrieduma

periods un kad notiek dzīves enerģijas pamošanās un

cilvēka saikne ar Kosmosu, vienkāršāk sakot, kad viņš sāk

pamosties kā personība un aptver, kas viņš tāds ir, - viņam

tā ir milzīga sāpe uz visu dzīvi.

- Neko sev sāpe! – Kostjikam izspruka. – Tas taču ir

Dalailama, viņam ir viss! Tā taču ir laime iegūt visu un

pastāvīgi pārdzimt. Kā gan šāda dzīve var apnikt?!

Skolotājs gurdi paskatījās uz puisi:

- Nu kā lai tev paskaidro... Piemēram, tu esi redzējis,

filmu “Baltā tuksneša saule”?

- Jā.

- Atceries, kā muitnieks Veriščagins apsēdās ēst, bet

sieva nolika viņam priekšā veselu bļodiņu ar melnajiem

ikriem. Viņš paskatījās un teica: “Atkal tie ikri! Nu es

vairs nevaru tos nolādētos ikrus ieēst! Aizej kaut vai pret

maizi iemaini”. Viss apnīk, un tas notiek ļoti ātri. Bet

dzīve apnīk trīskārtīgi. Ja tu atcerētos kaut vai daļu no tā,

ko kādreiz esi pārdzīvojis citos ķermeņos, tev vienkārši

slikti paliktu no tā miesiskā apvalka vienveidīguma.

Apzināti pārdzimt un apjaust, ka tas ir tavs mūžīgais

liktenis – tas ir briesmīgi, tu pat iedomāties nevari, cik tas

ir briesmīgi. Ne velti Jēzus sodīja mūžīgo Žīdu ar

nemirstību. Vai atceries šo stāstu?

Kostjiks apjucis pašūpoja galvu:

- Nē.

- Kad Jēzu dzina uz Golgātu, Viņam bija ļoti slikti un

grūti, Viņu mocīja slāpes. Un kad viņš apstājās pie kāda

ebreja, vārdā Agasfers, mājas sliekšņa un palūdza viņam

ūdeni, tas Viņu rupji padzina, jo bija nobijies par savu

dzīvību, ka viņu sodīs par to. Un Jēzus viņam teica: “Tu

baidies par savu dzīvību, tad dzīvosi mūžīgi!” No tā laika

Agasfērs nevar nomirt un klejo pa pasauli, lai kā arī tas

viņam būtu apnicis.

- Un kas, viņš nekad, nekad netiks apžēlots? – ar

līdzjūtību pajautāja Tatjana.

- Nē, kamēr nebūs kopējās piedošanas, kamēr visa

pasaule nenožēlos grēkus. Bet tas jau ir cits stāsts.

Sensejs paskatījās uz pulksteni.

- Labi, draugi, laiks taisīt meditāciju, savādāk mūsu

saruna var ievilkies uz ilgu laiku. Šodien mēs priekš

vieniem atkārtosim, bet priekš citiem pacentīsimies

atstrādāt kāju čakrānus un čakrānu “Hara”.

- Bet kur tie atrodas? – pajautāja Slaviks.

- Kāju čakrāni atrodas pēdu centrā, bet čakrāns “Hara”

trīs pirkstus zem nabas, “Dan-Tjaņ” punktā... “Hara”

tulkojumā no japāņu valodas nozīmē vēders. Tas ir

cilvēka centrs, kas praktiski sakrīt ar smaguma centru, tajā

skaitā, fiziskajā un ģeometriskajā plānā. Šī meditācija

tāpat kā iepriekšējā ir uzmanības koncentrēšanai... Bet

tagad nostājieties, atslābinieties, kājas plecu platumā...

Mēs

nostājāmies

ērtāk,

atslābinājāmies

un

koncentrējāmies uz meditācijas izpildi.

-Tagad mēs veiksim ieelpu kā parasti, tas ir – brīvi, bet

izelpu kausveidīgajā “Harā”, it kā piepildot to ar “Ci”

enerģiju līdz sajūtam vieglu smagumu. Kad “Hara”

piepildīsies, jums nepieciešams izlaist šo “Ci” enerģiju no

“Hara” uz kājām caur pēdu centriem zemē...

Kādu laiku es “dzenāju” šo enerģiju tikai savās domās.

Bet pēc tam mana iztēle pārslēdzās uz reāli skaidri

sajūtamu vēdera izplešanos, tā, it kā manī patiešām būtu

ielējuši ūdeni. Šajā brīdī Sensejs atgādināja:

- Kad “Hara” ir piepildījusies, jums nepieciešams

“izliet” šo enerģiju caur kājām, caur pēdu centriem zemē.

Es atkal pacentos to izdarīt savā iztēlē, domās strādājot

ar savu ķermeni. Pakāpeniski sajutās tāds kā siltums, kas

plūda šaurā straumītē. Tā nebija vesela, bet pārtraukta un

labi sajutās apakšstilbu un īpaši pēdu rajonā. Lai arī ārā

bija diezgan pavēss, manas kājas zābakos sāka

pakāpeniski iesilt. Kad es to ievēroju, tad pārslēdzos uz

apdomāšanu, kā gan man tas tā izdevās. Sajūtas kaut kā

pakāpeniski izzuda proporcionāli mana prāta iegrimšanai

loģikā. Bet tikko kā es atkal pacentos koncentrēties,

Sensejs jau paziņoja par meditācijas beigām.

- Izdariet divas dziļas ieelpas – izelpas. Strauji

sažņaudziet dūres, atveriet acis.

Es paskatījos uz pulksteni, bija pagājušas tikai kādas

desmit minūtes. Bet likās, ka daudz vairāk. Te kāds

pamanīja, ka zem mūsu kājām bija izkusis sniegs. Mēs

pārsteigti sākām skatīties. Un tik tiešām, zem dažiem no

vecākajiem puišiem bija ap 40 centimetru rādiusa

izkusumi, bet zem mūsu tādi parasti. Žeņka, paskatījies uz

Stasu, noteica:

- Lūk, redzi, bet tu pārdzīvoji: auksti, auksti, tagad

derētu uz Āfriku. Tev pat uz Āfriku nevajag braukt.

Skat, jau palmas tev zem kājām sāk augt.

Un, vēršoties pie Senseja, piebilda:

- Es sen jau nojautu, ka ar viņa izcelsmi kaut kas nav

tīrs, mūžīgi viņu pie papuasiem velk.

Pēc kārtējās joku gūzmas, kad visi nedaudz

nomierinājās, Sensejs teica, ka ar šo meditāciju mēs

varam mājās nodarboties pastāvīgi.

- Un ar “Lotosa ziedu” arī? – pajautāja Kostjiks.

- Protams. Ar to jo īpaši un vēlams jebkurā brīvā

minūtē.

- Bet kad būs rezultāti?

- Neuztraucies, ja tu neslinkosi, rezultāti neliks sevi

gaidīt.

- Atvainojiet, es vēlētos nedaudz atgriezties pie

mūsu sarunas pirms meditācijas. Jūs, lūk, teicāt, ka

visus zinātniskos sasniegumus pasaulei dod Šambala.

Es kaut ko ne līdz galam sapratu, kā tas ir, - dod? - ar

augstprātības noti balsī noteica Nikolajs Andrejevičs. –

Es līdz šim uzskatīju, ka cilvēks ir pietiekami attīstīta

būtne, lai spētu pats līdz visam aizdomāties, tajā skaitā

arī līdz zinātniskajiem atklājumiem.

- Nu kā lai jums saka, cilvēks neapšaubāmi kaut kad

kļūs par pilnīgu būtni... Bet, kamēr viņa prātā

saimnieko dzīvnieciskā sākotne, viņš pat elementāru

krēslu nav spējīgs izdomāt, ja viņam nepastāstīs, kā to

vajag darīt.

- Tas ir kā?

- Vienkārši. Mūsdienās cilvēki ir tik gudri, jo viņi ir

mantojuši šīs zināšanas no senčiem. Bet kā to uzzināja

viņu senči, jūs esat par to aizdomājušies? Pat

vissenākajās Šumeru civilizācijas leģendās, kas

uzrakstītas uz māla plāksnītēm, tiek pieminēts, ka tieši

“cilvēki no debesīm” izstāstīja viņiem, kā organizēt

sadzīvi, kā vajag celt mājas, ķert zivis, audzēt priekš

sevis ēdamās augkultūras un tā tālāk. Bet līdz tam

cilvēki dzīvoja kā jebkurš dzīvnieku bars... Ņemsim

kaut vai mūsdienu pasauli. Kā zinātnieki iegūst

atklājumus?

- Pastiprināti strādājot pie kādas tēmas.

- Neapšaubāmi, ārēji tas izskatās tieši tā. Bet pats

atklājuma mirklis, atklāsmes mirklis?

Nikolajs Andrejevičs paraustīja plecus.

- Atcerieties dižo atklājumu vēsturi, - turpināja

Sensejs. – Aplūkosim kā piemēru visiem zināmo

Dmitrija Ivanoviča Mendeļejeva periodisko sistēmu,

ko viņš nosapņoja gatavā veidā, turklāt ne visu, bet

tikai to daļu, kuru cilvēce dotajā etapā ir spējīga

uztvert. Tas pats stāsts ir ar Nila Bora atoma struktūru,

Frīdriha Augusta Kekulē formulu, ar Nikolā Teslas

atklājumiem un daudziem citiem. Praktiski visas

zinātniskās idejas un teorijas cilvēcei ir tapušas

zināmas atklāsmes un intuīcijas rezultātā, bet visbiežāk

kā “atklājums no augšas”. Tas nozīmē, ka šos

atklājumus zinātnieki ieguva no zemapziņas dzīlēm.

Bet zemapziņas dzīles – tas ir tas pats čakrāns,

“durvis”, “vārti” – sauciet to, kā gribat, - kurus var

atvērt gan no vienas puses, gan no otras. Tā ir tikai

pāreja pavisam citā sfērā, citā dimensijā, citā

informatīvajā laukā, sauciet kā jums ērtāk. Tad lūk, pie

noteiktas nepieciešamības zinātnieka smadzenēs var

tikt ielikta gatava atbilde no otras puses.

- Bet kas to ieliek? – painteresējās Kostja.

- Tas, kurš atrodas tajā pusē. Katrs cilvēks Viņu

uztver atšķirīgi: kāds pieņem par Absolūtu, kāds par

Kolektīvo Saprātu, vai Šambalu, vai Dievu...

- Interesanti, Šambala un Dievs – tas ir viens un tas

pats? – domājot par kaut ko savu, pajautāja Ruslans.

- Nē. Dievs ir Dievs. Bet Šambala – tā ir tikai daļa

no Viņa radītā.

- Bet kāda ir nozīme Šambalai attiecībā pret cilvēci?

– jautāja Nikolajs Andrejevičs.

- Tas ir vienkārši zināšanu avots. Izsakoties

mūsdienu valodā – tā ir sava veida informācijas

“banka”, kuras ieeja atrodas katra cilvēka zemapziņas

dzīlēs.

- Tātad Šambalā var nokļūt, neizejot no istabas? –

par savu minējumu bija pārsteigts Stass.

- Pilnīgi pareizi...

Mēs vēl nedaudz parunājām par mūs interesējošiem

jautājumiem, līdz Sensejs paskatījās kārtējo reizi

pulkstenī.

- Labi, draugi, jau vēls, laiks izklīst.

Godīgi sakot, man, acīmredzot tāpat kā pārējiem, ne

visai gribējās iet prom. Kā precīzi izteica Žeņka mūsu

visu kopējo viedokli: “Dvēsele pieprasīja banketa

turpinājumu”. Bet diemžēl vajadzēja braukt mājās, lai

nesatrauktu savus tuviniekus ar mūsu ķermeņu ilgo

prombūtni.

25

Nākamās dienas aizlidoja nemanāmi. Kārtējā treniņā viss

bija kā parasti: iesildīšanās, bāze, jaunais materiāls.

Jaunais materiāls paredzēja “Pērtiķa” stila apguvi. Un, lai

veiktu māņu sitienu vai izdarītu viltīgu paņēmienu,

centāmies kopēt šī dzīvnieka izgājienus. Tas izskatījās

diezgan komiski. Žeņka kā parasti nelaida garām izdevību

izteikties par to, ka vairumam no klātesošajiem pat

nevajag kopēt pērtiķi, jo daudzi dzīvē ar savām izdarībām

krietni “pārsit” oriģinālu. Īsāk sakot, treniņš pagāja

diezgan emocionāli un jautri.

Papildnodarbībās, kad viss pūlis bija jau gandrīz

izklīdis, mēs turpinājām pildīt vingrojumu kompleksu, ko

Sensejs parādīja mums individuālajam darbam. Pašās

nodarbības beigās sporta zālē ienāca solīds, izskatīgs

vīrietis, pēc skata uz gadiem sešdesmit. Sensejs, viņu

ieraudzījis, pasmaidīja:

- Kādi cilvēki mūsu pusē! Kā atbraucāt Žorž Ivanovič?

- Kāds tur atbraucāt, - viņš viegli sašuta. – Es jūs jau

divas stundas meklēju, pusi pilsētas esmu apriņķojis.

Sensejs pasmīnēja:

- Atvainojiet akadēmiķa kungs, biju aizņemts, nevarēju

jūs sagaidīt pie trapa.

Draudzīgi sasveicinājušies, viņi iegāja sporta zāles

dziļumā un, apsēdušies uz sporta soliņiem, sāka par kaut

ko sarunāties.

Izdzirdot vārdu “akadēmiķis”, manai ziņkārībai vairs

nebija robežu – tā vai plūda no manis ārā pa malām.

Jāatzīst, ka pārējie apkārtējie uz viesi vispār nekādi

nereaģēja. Vecākie puiši turpināja atstrādāt sitienus tā, it

kā nekas nebūtu bijis, un koncentrējās darbam. Un mūsu

puiši arī no viņiem neatpalika. Mēs ar Tatjanu arī

centāmies “neiekrist ar seju dubļos”. Bet ar šī viesa

ierašanos, visa mana uzmanība pārslēdzās uz

runājošajiem. Un kad es ieraudzīju, ka Sensejs, pagriezies

pret viesi, sāka žestikulēt, runājot kaut ko tādā diezgan asā

formā, es vairs neizturēju. Izvairoties no Tatjanas

sitieniem, mana persona šajā improvizētajā sparingā sāka

pakāpeniski viņiem tuvoties. Un es dzirdēju sekojošus

Senseja vārdus, kad viņš vērsās pie atbraucēja:

- Kad vairāk nekā divdesmit gadus atpakaļ tu sapņoji

tikai par vispasaules slavu un atzinību kā izcils zinātnieks,

tu taču pats mums piedāvāji savus pakalpojumus apmaiņā

pret konkrētām zināšanām, kas izvirzīs tevi zinātnes

priekšgalā...

“Neko sev! – es apstulbusi padomāju. – Sensejs viņu

uz “tu” uzrunā! Un kas tie par “mums”? Un kas tie par

pakalpojumiem?”

Tikmēr Sensejs turpināja:

-... No savas puses mēs pilnībā izpildījām mūsu

norunas nosacījumus. Tu saņēmi no mums izsmeļošu

informāciju, sākot no pusvadītāja heterolāzera un beidzot

ar saules enerģijas pārveidotājiem. Vai tad tev tā ir par

maz?! Tu tāpat visu dzīvi muļķi laidi, izmantodams mūsu

zināšanas. Bet uz nākamo jubileju vēl Nobela prēmiju

saņemsi. Slikti, vai?! Es nesaprotu, kādas problēmas?

Visu šo laiku vīrietis sēdēja, nolaidis galvu. Un kad

Sensejs beidza, tas palūkojās uz viņu. Viņa seja bija

sasārtusi, acīmredzot no spēcīga uztraukuma.

- Kādas problēmas, jūs vaicājat. Jūs ko, mani par muļķi

uzskatāt?!

Un jau mīkstinājis toni, piebilda:

- Es visu lieliski atceros un no saviem vārdiem nekad

neesmu atteicies... Bet paskaidrojiet man, lūdzu, kur lai es

ņemu nepieciešamās jaudas enerģijas avotu?! Lai palaistu

jūsu iekārtu, kuras rasējumus jūs man nodevāt, man

nāksies atstāt bez elektrības kā minimums visu

Ļeņingradas apgabalu. Bet jūs prasāt, lai šī iekārta

strādātu no augusta sākuma līdz decembrim. Tas ir kā,

visus šos mēnešus gan Ļeņingrada, gan visi pārējie sēdēs

bez elektrības?

- Par enerģijas avotu varat nepārdzīvot, godātais Žorž

Ivanovič, ar to mēs jūs nodrošināsim.

- Jūs ko, gribat uz manu institūtu atstiept

kodolģeneratoru, vai?! Kā jūs to sev iedomājaties? Un

kāpēc tieši mūsu institūta teritorijā? Vai to nedrīkst izdarīt

citā vietā, piemēram, Maskavā?

- Varam, protams. Bet mēs padomājām, ka jūsu

institūts būs daudz labāks variants... Ar barošanas avotu

mēs jūs nodrošināsim. Varat nepārdzīvot, tas ir ļoti

maziņš pēc gabarītiem, ne lielāks par čemodānu, tā ka

vietas daudz neaizņems. Enerģijas tajā ir pietiekami, lai

ierīce varētu strādāt nepieciešamo laiku.

- Atvainojiet, bet jūs runājāt par miljoniem kilovatu.

Vai tas viss ietilps čemodānā? Un nevis kodolenerģija?! –

akadēmiķis bija ļoti izbrīnījies.

Sensejs pasmaidīja:

- Nepārblīvējiet savu galvu ar sīkumiem. Varu daļēji

apmierināt jūsu ziņkāri un pateikt uzreiz, ka tas ir

vakuuma enerģijas izstarotājs. Turklāt mēs jums iedosim,

kā reiz apsolījām, šai ierīcei viļņu pārveidotāju. Bet

brīdinu uzreiz, līst tur un jaukt šīs ierīces neiesaku,

savādāk būs miljoniem reižu sliktāk nekā Hirosimā. Kaut

gan ārēji tie ir pilnīgi nekaitīgi. Bet iegaumējiet, ierīcei

jāsāk strādāt pastāvīgā režīmā ne vēlāk kā 15. augustā.

- Labi. Bet kad jūs man tās piegādāsiet?

- Es domāju, uzreiz pēc Ziemassvētkiem tās jums

atgādās.

- Labi... tikai...

Akadēmiķis nedaudz saminstinājās.

- Kas?

- Mani interesē viens jautājums. Jūs runājat par

neiejaukšanos mūsu lietās, bet šī ierīce liecina par pretējo.

- Mēs arī neiejaucamies. Ja mēs iejauktos, tad novērstu

šos notikumus, kas briest. Bet mums nav tiesību, tā ir jūsu

griba, dariet, kā vēlaties. Vienīgais, kas ir mūsu interesēs,

lai šeit nesāktos trešais pasaules karš, kur tiktu pielietoti

kodolieroči. Tāpēc vien mēs vēlamies nogludināt šo

notikumu sekas.

- Bet kur garantija, ka šie viļņi nevienam nekaitēs?

- Mēs garantējam – tas ir pilnīgi nekaitīgi. Cilvēki

vienkārši kļūs daudz mierīgāki un prātīgāki. Tāpēc viņu

atbildes reakcijas būs mīkstākas, un tas nepāraugs kādā

globālā konfliktā... Bet atkārtoju, novērst šos notikumus

mums nav tiesību. Ja vēlaties, novērsiet to paši, tā ir jūsu

darīšana.

Akadēmiķis smagnēji piecēlās no soliņa un sāka

atvadīties. Sensejs pavadīja viņu līdz durvīm, vēlreiz

atgādinot par datumiem. Un, paspiežot viens otram roku,

viņi atvadījās. Es dzirdēju, kā Sensejs, atgriežoties no

durvīm, smaidot nomurmināja sev zem deguna:

- Hm, katrs muļķis sevi uzskata par gudru, bet tikai

gudrais ir spējīgs nosaukt sevi par muļķi.

Es biju vienkārši satriekta par to, cik šī saruna bija

dīvaina. “Kas gan īsti Sensejs ir? Vai viņš ir fiziķis?”

es domāju. “Laikam strādā kādā zinātniski-pētnieciskā

institūtā. Sensejs arī mums stāstīja par kaut kādu

padziļinātu fiziku. Tādā gadījumā tas daudz ko

izskaidro no viņa plašā zināšanu klāsta”. Tā bija

vienīgā versija, kas man ienāca galvā un bija daudzmaz

pieņemama, jo pārējā “tūkstoš jautājumu” masā es

vienkārši sapinos, nerodot tiem pienācīgu skaidrojumu.

Bet manās acīs Sensejs izauga kā zinātniska autoritāte,

jo viņā ieklausījās pat akadēmiķis. Lai gan pats Sensejs

nekādā veidā nevēlējās sevi izcelt no pūļa. Dodoties

mājup, viņš tāpat kā parasti ar visiem jokoja un uzturēja

mūsu jautro noskaņojumu pēc “pērtiķu” treniņa.

Tomēr, pārnākot mājās, es pierakstīju šo neparasto

sarunu savā dienasgrāmatā un tās beigās ar lielu

izsaukuma zīmi piebildu: “Izrādās, Viņš ir fiziķis!”.

26

Pēc pāris dienām, kad mēs ar mammu staigājām pa

veikaliem pēc kārtējiem pirkumiem, es būvēju vakara

plānus, apdomājot jautājumus, kurus gatavojos uzdot

Sensejam šodienas nodarbībā.

Nomainot vakardienas lietu un nakts salu, šodien uz

ielas uzsniga pūkains sniedziņš. Vajag piebilst, ka šeit

ziema bija diezgan silta, salīdzinot ar tiem Savienības

reģioniem, kuros mēs bijām dzīvojoši agrāk. “Ogļraču”

sniegs līdzinājās sniegam tikai pirmajā dienā, jo jau otrajā

tas kļuva pelēks no ogļu putekļiem, bet trešajā jau vispār

kusa, pārvēršoties slapjā, biezā putrā. Un pat Jauno Gadu

mēs šeit vienmēr sagaidījām ar vienu un to pašu laika

prognozi: “Lietus, pārejošs slapjā sniegā”. Tāpēc es biju

priecīga ieraudzīt šo pūkaino sniegu un sajust ilgi gaidīto

salu. Tas deva nelielu cerību, ka kārtējo Jauno Gadu, līdz

kuram palika vairs tikai trīs nedēļas, iespējams, izdosies

sagaidīt pa īstam ziemīgi un varēs izpriecāties no sirds.

Tā, sapņojot par jauku nākotni, mēs devāmies uz

kārtējo veikalu. Te pēkšņi mamma paslīdēja un

atmuguriski nokrita, turklāt tik stipri, ka viņai pat kājas

uzšāvās augšup. Tas viss notika dažās sekundes daļās, es

pat nepaspēju noreaģēt, kur nu vēl saķert. Garām ejošie

vīrieši piesteidzās viņu piecelt kājās. Es, nobijusies ne pa

jokam, arī centos kaut kā palīdzēt. Mamma pateicās

cilvēkiem un piecēlās, atbalstījusies pret mani:

- Mammu, tu kā, vai varēsi paiet?

- Oi, pagaidi, tādas sāpes mugurā, tur kaut kas

nokrakšķēja.

- Varbūt uz slimnīcu?

- Pagaidi taču, tūlīt pāries.

Mēs nedaudz pastāvējām un tad lēnām devāmies uz

mājām. Mamma viegli piekliboja. Mājās viņai kļuva vēl

sliktāk. Negribējām tēvu traucēt darbā, jo abas domājām,

ka pāries. Taču sāpes kļuva tikai asākas, un nekādas

tabletes nelīdzēja. Ko mēs tikai nedarījām: berzējām ar

dažādām ziedēm, taisījām kompreses un pat vienkārši

sildījām. Bet no pēdējās procedūras viņai palika vēl

ļaunāk. Uz meditatīvajām nodarbībām es, saprotams,

neaizgāju. Bet, kad vēlu vakarā mājās pārnāca tēvs un

mēs jau bijām izmēģinājušas visu, ko vien varējām, lai

nomierinātu sāpes, tad lēmums bija neapšaubāms -

jāvēršas slimnīcā. Tēvs veica pāris zvanus un sarunāja, lai

mammu apskatās docents no neiroķirurģijas sfēras.

No rīta viņas stāvoklis strauji pasliktinājās. Smeldzīgi

asās sāpes pārgāja arī uz kāju. Un vismazākās kustības

radīja spēcīgu lēkmi. Viņu pat uz slimnīcu aizveda

pusguļus stāvoklī. Neiroloģijā, pēc tam kad bija veikti

rentgeni un datortomogrāfija, docents noteica, ka viņai

jau sen bija mugurkaula osteohondroze, bet kritiena

rezultātā pārplīsa fibrālais apvalks un izveidojās diska

trūce 7mm lielumā. Tā savukārt saspieda sēžas nervu, kas

izraisīja stipras sāpes kājā. Pēc uzmanīgas apskates, ārsts

nosūtīja mammu uz konsultāciju pie neiroķirurga. Tālāk

tēvs atrada labu neiroķirurgu, kurš, iepazinies ar

apsekojuma rezultātiem, veica slēdzienu, ka operācija ir

neizbēgama.

Tā mūsu ģimenei bija katastrofa. Nepietiek ar to, ka

mēs dabūjām redzēt pie gultas piekaltus slimniekus,

kamēr meklējām neiroķirurga kabinetu, mamma vēl

saklausījās visādas šausmu lietas no savas, kā vēlāk

izrādījās, nākamās nieroķirurģijas palātas kaimiņienes,

kurai bija nepieciešama atkārtota operācija. Mamma bija

tā nobijusies no gaidāmās operācijas, ka pēc konsultācijas

mēs ar viņu burtiski aizmukām no neiroķirurģiskās

nodaļas, ja tā var nosaukt mūsu enerģisko kūļāšanos. Tā,

pavisam negaidīti mums visiem, nākotne pavērās pašos

tumšākajos

toņos.

Mēs

nolēmām

pamēģināt

medikamentozo ārstēšanu, saņemt injekcijas un, kā saka,

cīnīties līdz galam.

No tās dienas, kā mammu ielika slimnīcas

neiroķirurģiskajā nodaļā, mana dzīve krasi mainījās. No

rīta es gāju uz skolu, bet pēc tam braucu uz neiroloģijas

centru. Es visu laiku atrados līdzās mammai, lai varētu

atbalstīt viņas morālo garu. Tas viņai, manuprāt, bija ļoti

svarīgi. Tiesa, ārsti dusmojās par “nepiederošo klātbūtni”,

bet tēvs šo jautājumu ātri vien nokārtoja. Slimnīca kļuva

man par galveno laika pavadīšanas vietu.

Mamma bija vairāk nekā sarūgtināta, ka pār mūsu

ģimeni viena pēc otras vēlās tādas nelaimes. Turklāt vēl

no Maskavas pienāca ziņa, ka visi laiki ir sarunāti un pēc

Jaungada svētkiem mani gaida uz operāciju. Mamma ļoti

pārdzīvoja, ka, ņemot vērā visu notikušo, esmu pametusi

novārtā savus iemīļotos pulciņus un nodarbības, un pat

centās uzstāt, lai es atgriežos pie savas iepriekšējās

ikdienas dzīves. Bet par to mana persona pat nevēlējās

dzirdēt. Man šķita, ka neviens viņu šeit tā neaprūpēs kā es

un ka bez manis viņa te vispār sačākstēs no savām

drūmajām domām un palātas nospiedošās atmosfēras, kur

visas kaimiņienes to vien runāja kā par savām kaitēm.

Pirmajās dienās es, tāpat kā visa mūsu ģimene, atrados

vieglā šokā. “Kāpēc gan tā notika?” es domāju. “Tik

negaidīti, un tieši ar mammu! Cik gan dzīve tomēr ir

neparedzama! Mums tikai šķiet, ka gandrīz visu tajā esam

paredzējuši, izplānojuši un ka tā arī viss būs. Bet patiesībā

notiek citādāk - kā diena, tā izturības pārbaudījumi, it kā

Kāds vēlas pārbaudīt mūs, cik ļoti var uz mums paļauties,

cik mēs iekšēji esam stipri dažādās situācijās, vai tas būtu

prieks vai bēdas. Iespējams, šie stresi, kuriem, paši sev

negribot, esam liecinieki, ir atgādinājums no augšas par

to, ka dzīve ir pārāk trausla un ka pašu galveno tajā mēs

varam vienkārši nepaspēt izdarīt. Jo mēs tik ļoti pierodam

atlikt savas dvēseles svarīgos darbus uz “nenoteikto

vēlāk”, ka pat nepamanām, cik ātri paiet pati dzīve un ka

tā īsti neko neesam paspējuši tajā izdarīt.

Kāpēc mēs tikai tad sākam kaut ko patiesi novērtēt, kad

neatgiezeniski to zaudējam: jaunību – vecumdienās,

veselību – kad guļam slimi, dzīvi – pirms nāves? Kāpēc?!

Iespējams, ka šīs negaidītās situācijas tieši liek mums

aizdomāties par savu laicīgo eksistenci, liek mums

atjēgties no nepiepildāmām fantāzijām, kas ir mūsu

slinkuma radītas, un atgriež mūs realitātē. Bet realitāte ir

tāda – neviens tā īsti nezina, kas ar viņu var atgadīties pēc

minūtes. Tad varbūt nevajag izaicināt Likteni, bet gan

sākt novērtēt katru mirkli jau tagad, no šī paša mirkļa, un

vērtēt to tā, kā to novērtē nolemti cilvēki. Iespējams, ka

tad mēs spēsim saprast dziļāk dzīves jēgu un izdarīt tajā

tūkstoškārt vairāk lietderīgu darbu savai dvēselei un

apkārtējiem cilvēkiem. “Muļķīgi domāt, ka rītdiena nekur

no mums nespruks, tā var vienkārši nekad nepienākt”.

Tikai tagad es sapratu visu Senseja izteiciena jēgu, kuru

agrāk uztvēru kā joku: “Ja vēlies sasmīdināt Dievu,

izstāsti viņam par saviem plāniem”.

Dzīvesstāstos, kuros pirmajās dienās ar mammu

klausījāmies no viņas palātas biedrenēm, es radu

apstiprinājumu tam, ka neviens nav apdrošināts no

Gadījuma kunga... Sievieti, kura gulēja pie loga, sauca

Valentīna Fjodorovna. Tikai viens mirklis apgrieza ar

kājām gaisā visu viņas dzīvi. Un notika tas pavisam

negaidīti. Sākumā viņa dzīvoja ar vīru kā visi, knapi

izvelkot no algas līdz algai. Bet, kad sākās kooperatīvu

uzplaukuma vilnis, vīrs aizgāja no fabrikas un nodibināja

savu mēbeļu izgatavošanas kooperatīvu. Tā kā vīrietis

bija uzņēmīgs un strādīgs, lietas virzījās uz augšu.

Aptuveni gada laikā viņš nopelnīja tik daudz naudas, ka

viņš kopā ar sievu varēja nopirkt jaunu kooperatīvo

dzīvokli un mašīnu, un pat vasarnīcas īpašumu. Labāk

nevarēja būt, un nekas neliecināja par tuvojošos bēdu.

Bet divus mēnešus atpakaļ, kad Valentīna Fjodorovna

kopā ar vīru mašīnā atgriezās no sava radinieka dzimšanas

dienas, viņi iekļuva lielā avārijā. Tas viss notika dažās

sekundes daļās. Trīs mašīnas ietriecās viena otrā pilnā

ātrumā, kam par iemeslu bija dzērājšoferis pretējā joslā.

Vīrs nomira uzreiz. Bet viņa, pateicoties tam, ka bija

piesprādzējusies ar drošības jostu, brīnumainā kārtā

palika dzīva. Lai gan viņu tā parāva, ka ārsti vēlāk atklāja

mugurkaula kakla daļā divus izmežģījumus un tur

izveidojušās hematomas. Pēc šī gadījuma rokas viņu sāka

slikti klausīt, bet kājas viņa vispār nejuta. Izmežģījumus

viņai novērsa neiroķirurģijā. Tomēr palika hematoma –

muguras

smadzeņu

sasituma

sekas.

Valentīnu

Fjodorovnu pārveda no neiroķirurģiskās uz neiroloģisko

nodaļu aptuveni pirms mēneša.

Bet kā man šķita, viņu nomāca ne tik daudz fiziskais

stāvoklis, cik morālais. Tieši no šī katastrofas mirkļa

viņas dzīve sagāja šķērsām. Nepietika ar to, ka nācās

ieķīlāt daļu īpašuma, jo nauda, kas viņai bija, ātri aizgāja

ārstēšanai un vīra parādu nomaksai, kas uzradās

nesaprotami no kurienes, tad vēl viņu pārsteidza savu

paziņu dīvainā uzvedība.

Valentīnas Fjodorovnas ģimenei, kā viņa stāstīja, bija

daudz draugu, radinieku un tuvu paziņu. Bet tikko kā viņi

uzzināja, ka vīrs ir miris un viņa ir palikusi viena pati

sakropļota, visi nezin kāpēc acumirklī aizmirsa par viņas

eksistenci. Un nu viņa jau otru mēnesi guļ slimnīcā, un

viņu apciemo vien padzīvojusi večiņa-māte un māsa,

kura, lai arī dzīvoja nabadzībā, bet vienmēr centās atnest

viņai ko garšīgu. Tagad Valentīna Fjodorovna, protams,

saprata, kas ir kas, bet bija jau par vēlu. Tajā vakarā es

ierakstīju savā dienasgrāmatā vienu viņas vecās māmiņas

izteikumu par nevērīgiem draugiem: „Kad katliņš pilns,

tad arī māja draugu pilna. Bet kā katliņa vairs nav, tā

arī māja tukša stāv”.

Valentīna Fjodorovna bija izmisumā un nerada savām

bēdām citu izeju, kā vien pieminot ar ļaunu savus bijušos

draugus un paziņas. Bet man no tā visa kļuva kaut kā ne

visai. Ar šiem sliktajiem vārdiem viņa maz, ka sev bojāja

garastāvokli, dusmojās par niekiem un pati sevī kurināja

naidu, tak vēl arī apkārtējie no tā cieta. Mums pat viņas

klātbūtnē vairs negribējās pieminēt vārdu “draugs”, jo

viņa burtiski uzsprāga un atkal sāka “savu veco dziesmu

par to pašu”.

Otra sieviete, Anna Ivanovna, bija labsirdīga. Viņa

nelādēja ar putām uz lūpām savu Likteni, kaut gan viņas

veselība nebija nemaz labāka. Viņai bija gandrīz tāda pati

kaite kā mammai. Vienkārši vienā “jaukā dienā” sāka

stipri sāpēt mugura. Gala rezultātā ārsti viņai atklāja diska

trūci. Uztaisīja operāciju, izgrieza trūci. Pēc tā viņai

palika krietni labāk. Bet pēc kāda laika viņa atkal gulēja

un bija kļuvis vēl sliktāk. Ārsti norīko uz vēl vienu

operāciju, bet viņa baidās, ka pēc tās vispār pārstās

staigāt. Anna Ivanovna, lai arī daudz mierīgāk stāstīja

savu stāstu, bet sīkumi, un, it sevišķi viņas operācijas

sekas, ļoti stipri sabaidīja ne tikai mammu, bet savā ziņā

arī mani, jo manai personai, visticamāk, arī bija paredzēta

tikšanās ar neiroķirurgiem.

Anna Ivanovna pārvietojās švaki. Viņu bieži nāca

apciemot vīrs, jautrs apaļīgs vīrietis. Viņu bērni bija jau

sen izauguši un dzīvoja ar savām ģimenēm dažādās

pilsētās. Annai Ivanovnai bija sava sāpe, viņa vairāk par

visu baidījās tikt piekalta pie gultas, jo viņai bija vēl tikai

piecdesmit. Viņa baidījās kļūt par smagu nastu vīram uz

pleciem un ar savu slimību apgrūtināt bērnus. Tāpēc šī

sieviete ļoti centās izārstēties, rijot visas nozīmētās

tabletes un izpildot visas izrakstītās procedūras. Bet

brīžiem, kad sāpes kļuva neciešamas, optimisms viņu

pameta un viņa lēja rūgtas asaras, atkārtojot vienu un to

pašu jautājumu: “Par ko?!”

Trešā kaimiņiene, pavisam jauna meitene, gadus

piecus vecāka par mani. Viņai bija pēcdzemdību trauma.

Viņa jau grūtniecības laikā juta sāpes mugurā. Labā kāja

pilnīgi pārstāja viņu klausīt, Ļena pat nevarēja tai

pakustināt pirkstus. Kā izrādījās, viņai bija divu skriemeļu

disku protrūzija. Mājās viņai palika zīdainītis vīramātes-

pensionāres uzraudzībā. Pie viņas arī nāca vīrs. Viņš

nebija slikts puisis, mierīgs, pēc skata bija redzams, ka

mieramika. Toties viņas vīramāte ietraucās kā viesulis,

mūžīgi bubinādama un neapmierināta ar kaut kādiem

sīkumiem.

Šis saasinājums pēc dzemdībām, kuru neviens nebija

spējīgs paredzēt, nolika jauno ģimeni sabrukuma priekšā.

Maz vēl ar to, ka ar Ļenas veselību bija problēmas, viņa

fiziski nespēja rūpēties par bērnu, kā vīramāte vēl visu

laiku mudināja savu dēlu uz konfliktiem, sak’, priekš kam

tāda sieva-invalīds, uz visu dzīvi apgrūtinājums, pieprasi

šķiršanos. Bet Ļenai ar bērnu pat nebija kur atbalstu

meklēt, ja nu vienīgi pie savas mātes. Bet tā dzīvoja tālu,

citā pilsētā, un atbrauca reti, jo visu laiku rāvās rūpnīcā,

knapi savelkot galus kopā. Vispār Ļenai bija nevis dzīve,

bet viena vienīga traģēdija.

Tad lūk, saklausījos es visus šos stāstus un nodomāju,

ka neviens taču no viņiem negaidīja tādu, lūk, finālu, visi

dzīvoja ar kaut kādiem saviem sapņiem un te – še tev,

pērkons no skaidrām debesīm. Visi gaudās par to, kāpēc

tas notika tieši ar viņiem... Vakarā, atrodoties dzirdētā

iespaidā, es uz labu laimi atvēru savu dienasgrāmatu un

izlasīju pirmos Senseja vārdus kas pagadījās, ko viņš bija

teicis vienā no sarunām: “Nejaušības nemēdz būt.

Nejaušība – tās ir tikai likumsakarīgas sekas mūsu

nekontrolētajām domām” . “Ir nu gan! Redz kā, bet es

agrāk kaut kā nepievērsu uzmanību šiem vārdiem.” Un

lielākai savai “vērībai”, izcēlu tos savā dienasgrāmatā ar

treknu kursīvu.

Es ļoti gribēju apmeklēt Senseja nodarbības un

treniņus, bet izrauties no šī virpuļa, vadoties pēc savas

sirdsapziņas, es nekādi nejaudāju. Kaut gan pastāvīgi

sazvanījos ar draugiem, kuri aizgūtnēm lielījās ar saviem

panākumiem. Mājās es turpināju meditēt, bet “Lotosa

ziedu” centos taisīt katru brīvo mirkli. Man ļoti labi

sanāca izsaukt sajūtas, kad domāju par “gaidīto dāvanu”.

Tajā laikā saules pinumā radās sīku skudriņu vilnis, kas

izplūda pa ķermeni uz visām pusēm. Šī sajūta bija diezgan

patīkama... Lai arī es nebiju Sensejam blakus, bet viņa

vārdi, izlasīti no dienasgrāmatas, pastāvīgi atbalsojās man

galvā.

Mana persona par katru cenu nolēma izmainīt slimīgi-

nervozo atmosfēru slimnīcas palātā, jo savādāk,

klausoties visas šīs sarunas par slimībām un nomācošo

ikdienu, arī vesels cilvēks tajā varēja ātri vien savārgt.

Ciemojoties pie mammas, es centos stāstīt visus pašus

smieklīgākos atgadījumus, kurus vien zināju, sākot no

skolas dzīves un beidzot ar dažādiem lasītiem kurioziem.

Bet šī metode bija mazefektīva, jo sievietes palika

iegrimušas domās par savām problēmām. Kādu reizi,

sarunājoties ar Ļenu, es pastāstīju viņai to, ko biju

dzirdējusi no Senseja par pozitīvajām un negatīvajām

domām, par dvēseles būtību un mūsu dzīvi. Starp citu, tas

ļoti izbrīnīja manu mammu. Pārsteidzoši, bet sievietes

sāka ieklausīties šajos vārdos ar tādu vērību, it kā es teiktu

nevis Senseja vārdus, bet gan kādu sprediķi, kas skāra

personīgi katru no viņām. Mamma teica, ka pēc manas

aiziešanas viņas vēl ilgi apsprieda šos vārdus un

aizdomājās par to jēgu, ņemot vērā savu nodzīvotās

dzīves pieredzi. Pārsteidzoši, bet pēc nedēļu ilgiem

šādiem maniem stāstiem, tas deva negaidītus rezultātus.

Tā pati Valentīna Fjodorovna, kura vairāk par visām

vaidēja un ļāvās bēdām, tagad bija pārvērtusies pavisam

citā cilvēkā, par prātīgu savas dzīves organizatori.

Mamma stāstīja, ka pēc tādām sarunām viņa cītīgi kaut ko

pārdomāja. Un viņas lēmuma rezultāts pārspēja gaidīto.

Viņa piedāvāja Ļenas vīram oficiālu mēbeļu kooperatīva

direktora amatu ar attiecīgi labu algu. Tas bija pilnīgs šoks

ne tikai jaunajai ģimenei, bet arī vīramātei. Viņi vienkārši

nezināja, kā pateikties Valentīnai Fjodorovnai par šo

Likteņa dāvanu.

Ļenas vīrs, lai arī bija klusiņš, bet, kad viņam uzticēja

tik atbildīgu amatu, viņā atklājās laba vadītāja talants. Kā

stāstīja vīramāte, viņš strādāja ar lielu entuziasmu un bija

iegrimis darbā veselām diennaktīm. Pateicoties tam,

mēbeļu ražošana atkal tika atjaunota aptuveni divu nedēļu

laikā, kā arī parādījās pat pirmais lielais pasūtījums.

Vīramāte uzplauka no laimes, un viņas attieksme pret

Ļenu strauji mainījās uz labo pusi.

Turklāt Valentīna Fjodorovna piesaistīja šim

kooperatīvam arī savu māsu. Pārvēršot viņu no

vienkāršas grāmatvedes, kas saņēma niecīgu algu valsts

iestādē, par galveno grāmatvedi privātā uzņēmumā ar

solīdu atalgojumu. Bet, tā kā šī sieviete bija godīga,

punktuāla un akurāta, tad kārtība bija garantēta. Vispār no

tāda gudra un vienkārša Valentīnas Fjodorovnas

problēmu risinājuma visi bija ieguvēji, un jo īpaši viņa

pati. Viņas veselība un dzīve kopumā sāka uzlaboties. Pat

vecie “draugi” sāka viņu apciemot un piedāvāja

dažnedažādus savus pakalpojumus. Bet Valentīna

Fjodorovna pilnīgi bez naida lika viņiem saprast, ka ne

pēc to pakalpojumiem, ne palīdzības viņa vairs nejūt

nekādu vajadzību.

Atmosfēra palātā kopš tā brīža bija kļuvusi daudz

pozitīvāka. Tagad sievietes biežāk smaidīja, jokoja un

uzmundrināja viena otru. Šajā palātā uzturēties kļuva

visiem patīkamāk, pat medpersonāls uzkavējās daudz

ilgāk nekā parasti, lai papļāpātu ar mūsu jautrītēm. Un,

kas ir pats pārsteidzošākais, sievietēm uzlabojās ne tikai

noskaņojums, bet arī veselība, viņas sāka strauji

atveseļoties. Es sapratu, ka tās šausmīgās sāpes pirmām

kārtām bija radītas viņu iztēlē, balstoties uz sliktām

domām un bailēm no nezināmā. Tās kā tārps ēda viņas no

iekšienes, daudzkārtīgi pastiprinot fiziskās sāpes. Bet

tikko kā šīs sievietes no tā novērsās, tā kļuva patīkamākas

ne tikai apkārtējiem, bet arī pašas sev. Viņām parādījās

iespēja ne tikai skaidri spriest, bet viņas arī mēģināja

pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem un attiecībām ar

cilvēkiem.

Mani šis atklājums vienkārši satrieca, jo es pat

nenojautu, ka Senseja vārdi izraisīs tādu domu un jūtu

revolūciju šajās ciešanu nolemtajās sievietēs. Jo vienas

sievietes pozitīvās domas radīja veselu notikumu ķēdi

vairāku cilvēku likteņos, ienesot to dzīvēs laimi un

pārticību. Tas man kalpoja par vēl vienu apstiprinājumu

Senseja vārdu patiesumam attiecībā uz to, cik stipras ir

mūsu domas un cik ļoti tās iespaido mūs un mūsu Likteni.

Vēl es ievēroju, ka palātā pildīt “Lotosa ziedu” kļuva

daudz vieglāk. Mana persona centās, kā vien varēja

uzturēt šo optimisma garu, kas pieauga ar katru dienu. Es

paņēmu no bibliotēkas dižo klasiķu grāmatas, obligāti ar

labām beigām, kā arī humoristiskus stāstus. Sievietes

labprāt tos lasīja un pārstāstīja viena otrai satraucošākos

momentus. Izrādījās, daudzi Senseja vārdi guva

apstiprinājumu dažāda laika klasiķu darbos. Un pēkšņi

man beidzot pielēca - Sensejs runāja par patiešām

mūžīgām patiesībām, kas ir piederīgas visai cilvēcei no

laika gala. Turklāt viņš to visu stāstīja vienkārši un

saprotami.

Un es piefiksēju vēl vienu interesantu lietu. Anna

Ivanovna, kura divdesmit gadus nostrādāja universitātē

par literatūras pasniedzēju un kura daudzus šos darbus

zināja gandrīz no galvas, sacīja, ka labprāt pārlasa šīs

grāmatas, jo tagad tās uztver jau pavisam savādāk. Un

tieši sev, savai dvēselei, kā viņa vēlāk atzinās, veica

interesantus atklājumus, atklājot grāmatās to, kam agrāk

pilnīgi nepievērsa uzmanību.

Dažkārt mūsu lasīšana pārvērtās par īstiem literāriem

vakariem. Pārsteidzoši bija tas, ka sievietes, kad stāstīju

Senseja teoriju par domu kontroli, klausījās manī ar īpašu

uzmanību. Sākotnēji tas mani mulsināja, tā kā uz

daudziem jautājumiem par dzīvi es vienkārši nespēju

atbildēt. Bet mājās, atkal pāršķirstot savu dienasgrāmatu,

atradu Senseja vārdus, kuri, pēc manām domām, daudz-

maz derēja kā atbildes. Lai cik tas nebūtu dīvaini,

sievietes saprata šos vārdus atšķirīgi, ņemot vērā

nodzīvotās dzīves pieredzi, taču, kas ir pats svarīgākais,

šīs atbildes viņas pilnībā apmierināja. Tomēr, lai arī

Senseja nebija mums blakus, viņa klātbūtne bija skaidri

jūtama tajās dziļajās domās, pie kurām mēs pastāvīgi

atgriezāmies.

Tuvojās Jaunais gads, un sievietes nolēma sarīkot

dvēseles svētkus tieši palātā. Mans tētis nokārtoja visas

formalitātes ar galveno ārstu. Un mēs pat uzstādījām

nelielu, bet īstu eglīti, jautrībai to izrotājot ar špricēm un

sistēmas pudelēm, kā arī ar dažādām mantiņām. Tā mūsu

ģimene sagaidīja Jauno gadu mammas palātā, esot kopā

ar sievietēm, viņu tuviniekiem un radiniekiem. Bija tik

jautri, par cik visi viens pret otru attiecās tik draudzīgi, ka

man radās sajūta, ka šeit ir sanākusi kopā viena liela

draudzīga ģimene. Man atmiņā iegūlās kāds interesants

tosts, kuru uzsauca Ļenas vīramāte:

- Saka, kā sagaidīsi Jauno gadu, tāds arī būs viss

nākamais gads. Un, neskatoties uz to, ka mēs to sagaidām

slimnīcā, galvenais, ka sagaidām to tik brīnišķīgu cilvēku

kompānijā. Es esmu pateicīga Dievam par to, ka visas

nelaimes ar manu dēlu ir beigušās laimīgi. Liels paldies

Jums, godājamā Valentīna Fjodorovna, par Jūsu labo un

atsaucīgo sirdi. Ja ne Jūs, mēs nekad nebūtu izkūlušies no

šī murga. Tad iedzersim par jums, par neparedzamo

Likteni, kas saveda mūs visus kopā tik neierastā vietā. Uz

jūsu veselību!

Šajā naktī tika pateikts vēl daudz labu un skaistu vārdu.

Bet, kad bija jau ap diviem naktī, pie mums pat

pievienojās galvenais ārsts ar savu kundzi, kuri tikko bija

atgriezušies no viesiem. Vēlāk gan es sapratu, ka viņu

vairāk interesēja kontakts ar manu tēvu nekā ar mums...

Krietni iedzērušas, sievietes sāka viena otrai izkratīt

sirdis. Un, kad Valentīna Fjodorovna stāstīja par savas

dzīves svarīgā lēmuma pieņemšanu, mani vienkārši

satrieca viens moments.

- Ziniet, meitenes, es ilgi domāju par to, kas ar mani

notika un kā lai tiek no šiem mēsliem ārā. Un reiz, kad

kārtējās drūmās domas mani bija nomocījušas, man bija

dīvains sapnis, kā skaists, jauns cilvēks ar gaišiem matiem

līdz pleciem pienāca pie manas gultas un saka tādā

melodiskā balsī: “Ko tu mokies? Paskaties apkārt, kādi

cilvēki tev ir blakus! Kad tu saskatīsi viņos to labāko,

tavas problēmas izgaisīs”. Pēc tā es pamodos it kā

pavisam ar citām acīm. Es sāku pārdomāt. Un patiešām,

kā vēlāk izrādījās, labākas kandidatūras, kādas es šeit

atradu, lai reabilitētu savu uzņēmumu, pat iedomāties

nevar. Lai gan, godīgi sakot, es sākumā arī šaubījos, jo

risks tomēr bija liels. Bet, atceroties to sapni, kaut kas

mani pamudināja galīgajam lēmumam... Goda vārds,

meitenes, - viņa pārkrustījās, - tīra patiesība!

- Iedomājaties, es arī sapnī redzēju gaišmatainu vīrieti!

– atzinās Anna Ivanovna. – Es tikai kautrējos jums stāstīt

par to. Viņš man kaut ko teica tādā patīkamā balsī. Bet no

rīta es vairs neko nevarēju atcerēties no viņa vārdiem.

Tikai atceros, ka pēc tā man kļuva tik labi ap sirdi. Es vēl

joprojām jūtu sevī šo mierpilno stāvokli. Ko gan tas

varētu nozīmēt?

- Tā jums debesu eņģeļi palīdz, - bijīgi noteica

dievticīgā vīramāte. – Viņi jums, mīļās, pareizo ceļu

rāda...

Un tad sākās vesels baznīcas sprediķis. Bet mani šis

gadījums ļoti ieintriģēja. Un, atnākot mājās, es uzreiz

ierakstīju to dienasgrāmatā.

27

Drīz, pēc Jaungada svētkiem, mammai kļuva krietni labāk

un viņu izrakstīja no slimnīcas. Atvadas no sievietēm,

kuras arī gatavojās doties mājup, bija ļoti siltas. Šajās

dienās man parādījās vairāk brīva laika, un es nolēmu

aizbraukt uz treniņu. Bet mani draugi teica, ka Sensejs

aizbrauca kaut kur komandējumā uz pāris nedēļām. Tādā

veidā mūsu tikšanās atcēlās uz nenoteiktu laiku, jo pēc

trim dienām mēs ar mammu izlidojām uz Maskavu. Pa

ceļam es paķēru līdzi dienasgrāmatu. Un, kamēr mamma

lidmašīnā gulēja, tā atkal tika pārlasīta. Protams, ka es ļoti

uztraucos gaidāmā priekšā, bet Senseja vārdi sildīja manu

sirdi un kā dzīvinošs balzāms nomierinoši iedarbojās uz

manu dvēseli.

Lidostā mūs sagaidīja tēvocis Vitja ar ziņām, ka no

Sibīrijas ir atlidojis vectēvs, lai atbalstītu mūsu morālo

garu. Lieta tāda, ka mans vectēvs bija pats cienījamākais,

pats godājamākais un gudrākais cilvēks starp visiem

mūsu radiem. Viņa viedoklī ieklausījās itin visi. Un

skaitījās liels gods, ja viņš pats personīgi apciemoja kādu

no radiniekiem. Man bija patīkamas tādas aizkustinošas

rūpes no vectēva puses, jo tomēr pārvarēt piecus tūkstošus

kilometrus pat ar lidmašīnu viņa vecumā nebija joka lieta.

Pēc tā kā norima priecīgie tikšanās brīži ar vectēvu,

sākās tradicionālais mielasts, kur mamma pastāstīja par

visām nelaimēm, kas bija uzklupušas mūsu ģimenei. Viņi

vēl ilgi apsprieda problēmas, bet es, pamatīgi nogurusi no

ceļa, aizgāju atpūsties. Jo rīt bija paredzēta grūta diena.

Vakarā, kad es pārlasīju savu dienasgrāmatu, kāds

pieklauvēja pie durvīm. Tas bija vectētiņš. Viņš apsēdās

man blakus un sāka iztaujāt par dažādiem niekiem.

Pakāpeniski mūsu saruna pārgāja uz daudz nopietnākām

tēmām. Vectēvs centās mani nomierināt pirms gaidāmā.

Viņš teica, lai kādi arī būtu atkārtotās izmeklēšanas

rezultāti, nevajag par to uztraukties. Jo daudzi cilvēki bija

nokļuvuši daudz sliktākās situācijās un izkļuva no tām kā

uzvarētāji, tieši tāpēc ka nezaudēja savaldību un

gribasspēku, un cīnījās līdz pēdējam. Vectēvs sāka stāstīt

spilgtus piemērus no savām kara gaitām. Bet pārliecībai

papildināja iepriekš stāstīto ar savu iemīļoto parunu:

„Kamēr dzīvība vēl tevī mīt, tikmēr cerība vēl gaiši

spīd” ... Visu šo laiku es uzmanīgi un mierīgi klausījos

vectētiņā. Bet, kad viņš beidza savu sakāmo, es patiesi

atbildēju viņam, ko īsti domāju un jutu savā dvēselē. Es

izteicu visu savu attieksmi pret dzīvi, kura, pateicoties

Senseja mācībai, formējās manī un kļuva par neatņemamu

manu daļu. Vectētiņš bija tik ļoti pārsteigts, tik izbrīnīts

par šīm vienkāršajām patiesībām, ka pat pārprasīja man,

vai es tik tiešām nebaidos no nāves.

- Protams, - es mierīgi atbildēju. – Man nāve ir tikai

apstākļu maiņa, pāreja no viena stāvokļa citā. Es zinu, ka

vienmēr būšu ar jums, tuviniekiem, jo mana Mīlestība

pret jums dzīvo manī, manā dvēselē. Un lai kur es arī

būtu, lai kādu formu iegūtu, šī Mīlestība vienmēr būs ar

mani. Tāpēc ka es un mana Mīlestība esam mūžīgi... Un

tieši šo sajūtu es sāku par visu vairāk novērtēt dzīvē. Jo

dzīvē daudz svarīgāka ir nodzīvoto mirkļu kvalitāte

nekā bezjēdzīgi eksistences gadi.

Šķita, ka šie vārdi aizskāra kādas vectētiņa dvēseles

stīgas, jo viņš bija aizkustināts līdz sirds dziļumiem. Un

es nodomāju, ka no nāves tomēr baidās jebkurš cilvēks,

pat tik vīrišķīgs kā mans vectētiņš. Acīmredzot viņš arī

baidījās no tā nezināmā, kas būs pēc nāves, tikai

nevienam par to nestāstīja... Vectētiņš kādu brīdi

aizdomājās, bet tad teica: „Jā, laikam tomēr viedums – tā

ir dvēseles bagātība, nevis vecuma”.

Nākamajā dienā es ievēroju, ka vectēvā ir notikušas

pārmaiņas. Viņš bija kļuvis jautrāks, izskatījās svaigāks,

it kā būtu atradis atbildes uz jautājumiem, kas tik daudzus

gadus bija mocījuši viņu. Mēs visi kopā devāmies uz

klīniku... Gandrīz visu nedēļu mani izmeklēja, veica

visdažādākās analīzes, rentgenus. Un tad beidzot pienāca

tā diena, kad es ar mammu stājos profesora priekšā. Viņš

bija padzīvojis, patīkams vīrietis. Bet sagaidīja gan viņš

mūs kaut kā dīvaini, vieglā apjukuma stadijā. Palūkojoties

uz viņu, es nodomāju, ka manam ķermenim ir atlicis

dzīvot pavisam nedaudz. Iestājās saspringts klusuma

brīdis.

- Jūs zināt, - viņš iesāka, vēl aizvien pārskatot manus

uzņēmumus. – es neko nesaprotu. Skatoties uz šiem

septembra uzņēmumiem, ko jūs atvedāt, ir acīmredzama

pataloģija - audzējs jau sācis lēnām progresēt. Bet uz šīm,

kas ir uzņemtas tagad, viss ir tīrs. Es pat norīkoju, lai veic

atkārtotus uzņēmumus... Vai nu pirmajos uzņēmumos ir

kļūda, kaut gan tas ir maz ticams, jo, spriežot pēc

dokumentācijas,

meitenei

bija

vairākkārtējas

izmeklēšanas, vai arī... es pat nezinu, ko domāt.

Un, jau vēršoties pie manis, profesors jautāja:

- Kad tev pēdējo reizi bija galvassāpes?

- Man? Nu, - mana persona sāka cītīgi atcerēties, -

laikam kaut kad oktobrī, precīzi neatceros. Bet pēc tam...

– es paraustīju plecus.

Jā, patiesi, es pavisam aizmirsu, kad gan man pēdējo

reizi sāpēja galva. Iepriekšējie notikumu piesātinātie

mēneši, it sevišķi gadījums ar mammu, lika man pavisam

aizmirst par sevi un savu slimību. Vienīgais, kas man tad

bija svarīgi, - garīgās prakses un rūpes par mammu.

- Dīvaini... Ļoti dīvaini, - noteica dakteris. – Vadoties

pēc mūsu veiktajiem uzņēmumiem, meitene ir absolūti

vesela. Lai gan vecie uzņēmumi stāsta par to, ka labākajā

gadījumā jums tagad vajadzētu viņu atvest guļošu... Vai

jūs vēl kaut kā ārstējāties, atskaitot ārstu rekomendācijas?

– ar manāmu interesi painteresējās profesors.

- Nē, - mamma apjukusi atbildēja. – Ko mums

izrakstīja, to mēs arī darījām.

- Bet tas, ko jums izrakstīja kolēģi tikai aizkavētu vēža

šūnu augšanu, bet ne jau pilnīgi tās iznīcinātu...

Paradoksāli! Tas ir pirmais tāds gadījums visā manā

daudzgadīgajā praksē... Acīmredzot te neiztika bez

gaišredzības, - noteica ārsts, atkal pārskatot uzņēmumus

un analīžu rezultātus.

- Sanāk, ka – nedroši uzsāka mamma, nespēdama

noticēt dzirdētajam, - diagnoze neapstiprinājās?

Profesors novērsās no papīriem un izbrīnījies palūkojās

uz māti:

- Protams. Jūsu meita ir pilnībā vesela!

Mamma vēl minūti sēdēja, iekrampējusies krēslā. Un,

kad līdz viņai beidzot nonāca profesora atbilde, viņa

metās tam pateikties un spiest roku tā, it kā viņš būtu pats

eņģelis ar spārniņiem. Es arī biju laimīga. Bet atšķirībā no

mammas es dvēselē skaidri zināju, kurš ir mans eņģelis-

glābējs. Pat mans prāts nepretojās šim apgalvojumam.

Vienīgais jautājums, kas tobrīd to mocīja: Kā Sensejs TO

paveica?

Pēc tādiem jaunumiem mēs nevis vienkārši iznācām no

klīnikas, bet gan “izspurdzām”. Lejā mūs sagaidīja mūsu

radinieki, tajā skaitā arī vectēvs. Viņu priekiem nebija

gala. Bet mamma pat pārmeta krustu un klusi pateicās

Dievam, kas mani pamatīgi pārsteidza. Es pirmo reizi

redzēju, ka mana mamma, oficieris ar majora uzplečiem,

audzināta komunisma un ateisma garā, rīkojas tādā, lūk,

veidā. Un es padomāju, ka laikam jau tomēr jebkurš

cilvēks, lai kas viņš arī būtu, pirmām kārtām tomēr ir

vienkāršs cilvēks, ar savām bailēm, bēdām un ticību

augstākiem spēkiem.

Vēl veselu nedēļu mēs svinējām manu “otro

dzimšanas dienu”. Visas šīs dienas dienasgrāmata tika

pārpildīta ar prieka un sajūsmas lappusēm un ar

vieniem un tiem pašiem jautājumiem: “Kā Sensejs to

paveica? Kāpēc mana dzīve ir tik krasi mainījusies?

Vai pateicoties Viņa klātbūtnei tajā? Kas Viņš

patiesībā ir? Un no kurienes es Viņu zināju jau

iepriekš?” Viens vienīgs jautājums radīja veselu sēriju

citu jautājumu. Es aizbraucu no Maskavas ar stingru

apņēmību noskaidrot visu līdz galam, pat ja tam būs

nepieciešami gadi.

28

Mājās es pirmām kārtām noskaidroju no draugiem, kad

būs nodarbība. Izrādījās, ka šodienas vakarā. Mēs

sarunājām tikties ar draugiem kā vienmēr tramvaja

pieturā. Es knapi varēju sagaidīt norunāto laiku un paķēru

uz treniņu līdzi visus savus medicīniskos slēdzienus un

uzņēmumus.

Draugi mani sagaidīja ar kvēlu sajūsmu un veselu

gūzmu jaunumu. Bet, kad pienāca vajadzīgais tramvajs,

viņi mani knapi noturēja.

- Mums tagad vajag cita maršruta tramvaju, - teica

smaidīdama Tatjana.

- Kā?!

- Pārsteigums! – nobļāvās visi gandrīz reizē.

- Mēs tagad esam pārcēlušies uz citu sporta zāli, - ar

lepnumu paziņoja Andrejs. – Daudz labāku, daudz

mājīgāku, ar spoguļiem. Turklāt atrodas gandrīz divreiz

tuvāk.

- Ir nu gan jaunums! – es biju pārsteigta.

Visu ceļu draugi stāstīja, cik daudz interesanta es esmu

palaidusi garām, ārstējot, kā viņi domāja, savu kuņģi

atveseļošanās centrā. Andrejs ar Kostjiku pamīšus viens

otru pārtraukdami, stāstīja par treniņiem, par kārtējām

oriģinālajām Senseja demonstrācijām un par neparasto

filozofiju, ko viņš stāstīja garīgajās nodarbībās. Bet

Tatjana ar Slaviku tik piebalsoja un papildināja ar saviem

iespaidiem īpaši aizraujošos momentus. Es viņos

klausījos ar uzmanību un lielu nožēlu, ka nebiju kļuvusi

par liecinieci tik interesantiem notikumiem. Bet no otras

puses, tagad man bija visa dzīve priekšā.

Atbraucot līdz gala pieturai, es ieraudzīju milzīgu

mūsdienīgu ēku, kultūras namu. Kaut gan vietējie to

dēvēja vienkārši par klubu. Tajā bija gan kinoteātris, gan

liels skaits telpu dažādiem pulciņiem un laba sporta zāle

ar spoguļiem pa visu sienu.

- Lieliski! Tagad pret tiem var „mērkaķoties” cik vien

vēlies, - es jokojot teicu, apskatot savus daudzskaitlīgos

atspulgus.

Zālē ienāca Sensejs ar biedriem. Viņš mūs silti

sveicināja, tajā skaitā arī manu personu. Es paspiedu

viņam roku un ar sajūsmu skatījos viņam acīs, mēmi

vaicājot: “Kā?” Es ne tikai ticēju, es vienkārši zināju, ka

mana izdziedināšanās ir Senseja roku darbs, daudz

augstāku spēku iejaukšanās, kā teica profesors, -

“dievišķā gaišredzība”. Bet kā viņš to varēja izdarīt tik īsā

laikā? Kāpēc slimība izzuda tik ātri?

Mani pārpildīja pateicības jūtas. Bet izteikt tās es

varēju tikai ar skatienu, jo apkārt bija daudz ziņkārīgo.

Un, kad draugi aizgāja pārģērbties, es, saņēmusi drosmi,

palūdzu Senseju parunāt ar mani divatā, kam viņš labprāt

piekrita.

Mēs izgājām vestibilā, un es sāku rādīt viņam savus

medicīniskos izrakstus, stāstīt par Maskavas notikumiem.

Es centos viņam izteikt mani pārņēmušās jūtas. Bet no

pārlieku lielā uztraukuma, sanāca tikai kaut kādi nesaistīti

pateicības frāžu fragmenti. Igors Mihailovičs, ātri

pārskatījis visus uzņēmumus ar profesionāla ārsta

iemaņām un iepazinies ar dokumentāciju, labsirdīgi

pajautāja:

- Vai tu esi apmierināta?

- Ļoti! Pat vairāk nekā apmierināta.

- Labi, tas ir galvenais.

- Es tomēr nesaprotu, tāda sajūta, it kā tās slimības

vispār nebūtu bijis... Bet visi šie iepriekšējie uzņēmumi,

medicīniskie izmeklējumi, ārstu slēdzieni, - es apjukusi

runāju.

Sensejs pasmaidīja:

- Zini, ir tāds latīņu teiciens: “Kā nav dokumentos, tā

nav arī dzīvē”.

- Nē, es nopietni. Es skaidri zinu, ka to izdarījāt Jūs, bet

kā? Kāpēc tik ātri?

- Nu tu dod, - pasmējās Sensejs. – Bet kā tu domāji, ka

vajag atvērt galvaskausu, izgriezt smadzeņu gabaliņu vai

arī uzblīst no tabletēm, lai patiešām noticētu tam, ka tu

tiki izārstēta ar kaut kādām darbībām?! Bet jebkuru

darbību pirmām kārtām veido mūsu noformētā

doma... Vai tu esi dzirdējusi par stigmātiem?

- Tāds pazīstams nosaukums...

- Stigmāti – tie ir dziļi ticīgi cilvēki, kuriem dažās

minūtēs parādās asiņainas brūces uz rokām, pēdām, tieši

tajās vietās, kur tās bija Jēzum Kristum, kad viņu sita

krustā. Un burtiski pēc trim dienām šīs brūces bez pēdām

pazūd. Bet dažiem ticīgajiem - stigmātiem parādās ne

tikai brūces, bet arī naglas. Turklāt šīm naglām veica

analīzi, un patiešām apstiprinājās, ka tas nav kaut kāds

saaugums no kauliem un ādas, bet gan īstas naglas,

taisītas no materiāla, kas bija raksturīgs tam laikam, tas ir

– izgatavotas aptuveni divus tūkstošus gadu atpakaļ...

Ticība tik tiešām dara brīnumus. Un nav nekā

neiespējama ticīgam cilvēkam, lai kam arī viņš neticētu...

Bet tu saki, kāpēc tik ātri?

- Bet es nevaru teikt, ka es esmu ticīgs cilvēks, turklāt

vēl dziļi ticīgs cilvēks... Jo reāli es noticēju Ju... (te es

gandrīz pateicu Jums) augstākajiem spēkiem tikai tad, kas

dzirdēju Maskavas profesora vārdus, kas apstiprināja, ka

esmu pilnīgi vesela. Tas bija tikai tad, kad viss jau bija

noticis.

- Viss ir daudz vienkāršāk. Ja cilvēks pats nav spējīgs

patiesi noticēt savai atlabšanai, tad vajag, lai tajā notic

kāds, kurš ir vairāk garīgi attīstīts nekā viņš. Un tad

rezultāts pārspēs gaidīto.

- Vai tā var uzveikt jebkuru slimību?

- Pilnīgi.

- Bet kas priekš tā ir jādara?

- Vajag tikai patiesi ticēt un pareizi domāt. Bet ticēt

vajag dziļi, ar Mīlestību, pozitīvu domu. Un ne tā, ka “es

gribu atveseļoties”, bet jau no vesela cilvēka pozīcijas.

Tad cilvēks jebkurā gadījumā rada ar šo apstiprinošo

pozitīvo domu savdabīgu, nu, nosauksim to par

“simtprocentīgu izveseļošanās matricu”. Šī matrica

saglabājas mūsu zemapziņā, pateicoties mūsu ticības

spēkam... Un, pateicoties tieši šai “matricai”, caur tās

veselīgo shēmu organisms atjauno savas funkcijas

fiziskajā līmenī, jo pilda neko vairāk kā tikai zemapziņas

pavēli. Viss ir vienkārši.

- Bet kā tad ar ticību var izārstēt otru cilvēku?

- Tāpat. Tikai šī “matrica”, vai pareizāk būtu teikt

hologramma, ar domām tiek nodota kā veselīgs tēls no

viena cilvēka otram...

- Un to var izdarīt jebkurš cilvēks, kurš stipri, stipri

noticēs?

- Protams... Es tev varu pastāstīt gadījumu, kas notika

ar mūsu Volodju. Bet izstāstīšu tev to tikai tāpēc, ka tu

pati izgāji tam cauri. Bet skaties, nevienam par to nestāsti.

Ja vēlies, vari par to klusiņām pajautāt Volodjam, bet tikai

tā, lai neviens nedzird... Viņa tēvs pabija Černobiļas AES

seku likvidācijā. Līdz tam viņu reizēm mocīja kuņģa

sāpes, domāja, gastrīts. Bet, kad viņš atgriezās no

turienes, viņam kļuva pavisam slikti. Ārsti noteica

viennozīmīgu diagnozi – kuņģa vēzis. Dabīgi, ka bija

nepieciešama steidzama operācija. Volodja atnāca pie

manis tajā vakarā un jautāja, vai var ko iesākt. Es viņam

izstāstīju par šo tehniku. Viņš, atslābinājies, aizvācis visas

liekās domas, pateicās Dievam par to, ka notika kļūda, ka

viņa tēvs ir pilnībā vesels un viņam viss ir labi. Volodja

lūdza piedošanu par saviem grēkiem, par sava tēva

grēkiem, par visu izdarīto. Viņš nožēloja grēkus un tajā

pašā laikā pateicās Dievam...

- Atvainojiet, bet vai tiešām cilvēks Dieva priekšā ir

grēcīgs?

- Nu, kā lai tev saka?! Faktiski cilvēks ir grēcīgs tikai

pret sevi, pret savu dvēseli... Jēga ir tajā: grēka faktors

mums tiek ielikts zemapziņā jau no bērnības. Mums

iestāsta, lai kādai reliģijai mēs arī piederētu, visi mēs

esam grēcīgi Dieva priekšā. Taču patiesībā neviens no

mums nav vainīgs Dieva priekšā! Mēs esam vainīgi tikai

savā priekšā. Dievs, Viņš dara tikai labu. Bet mēs paši

grūžam sevi dubļos. Lūk, kad mēs atzīstam, ka esam

dzīvnieki, iestiguši dubļos, un lūdzam Dievam piedošanu,

mēs atzīstam Viņa esamības faktu, mēs atzīstam Viņa

spēku un, kas ir pats galvenais, mēs noskaņojamies uz

Mīlestību, uz pozitīvo... Tad lūk, Volodja pildīja šo

tehniku vairākas dienas, gan pamostoties, gan liekoties

gulēt, ik brīdi, kad viņam sanāca brīvs mirklis. Viņš

lūdzās dziļā ticībā, milzīgā Mīlestībā pret sev tuvu

cilvēku. Kā viņš pats atzina, tādu iekšējo stāvokli viņš

nekad iepriekš savā dzīvē nebija pieredzējis. Kaut gan ar

meditācijām savā garīgajā attīstībā Volodja nodarbojas

jau sen... Bet kas ir pats pārsteidzošākais – septiņas dienas

vēlāk pēc mūsu sarunas, es uzsveru, jau pēc septiņām

dienām, kad viņa tēvu “uzšķērda” operācijā, viņam neko

neatrada. Sašuva un aizsūtīja mājās. Diagnoze

neapstiprinājās, nolēma, ka tā bija ārstu kļūda. Un līdz pat

šim brīdim viņa tēvs ir vesels un jūtas brīnišķīgi, raujas

darbā tikpat centīgi kā jaunie... Kaut gan šis padzīvojošais

vīrietis visu savu dzīvi neticēja nekam un paļāvās tikai uz

sevi, uz saviem spēkiem... Lūk, tev reāls piemērs no

dzīves, uz ko ir spējīga dziļa ticība.

Un nedaudz paklusējis, Sensejs piebilda:

- Ticība – tie nav tikai vārdi, tas ir milzīgs iekšējais

spēks, ko rada pats cilvēks. Bet savienojumā ar dievišķās

Mīlestības spēku, par kuru mēs runājām “Lotosa ziediņā”,

tā rada tādu spēku, kas patiešām dara “neiespējamo”.

Kaut gan visi šie vārdi: “brīnumi”, “neiespējamais” – tie

ir tikai cilvēku izdomājumi. Jo Šambalas zinātnē viss tiek

izskaidrots ar parastiem dabas likumiem, kurus šajā etapā

cilvēce vēl nav iepazinusi. Ticības un Mīlestības spēki, ko

radījusi doma, - tie ir spēki, kas no sākta gala ir raksturīgi

cilvēciskajām būtnēm. Tas ir tas, kas viņu atšķir no

parasta divkājaina dzīvnieka.

Tāpēc arī vēsturiski visi diženie cilvēces Skolotāji

mudināja cilvēkus uz Ticību un Mīlestību, sniedzot

viņiem šīs zināšanas to uztveres līmenī. Atceries kaut vai

Jēzus vārdus: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un

jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un

dēsties jūrā, - tas jūs paklausītu.” Un tie nav tukši vārdi,

tās ir patiesas zināšanas tiem, kas prot klausīties:

“Dzirdīgais sadzirdēs”.

- Interesanti. Bet, ja jau šis milzīgais spēks tiek

izskaidrots ar dabas likumiem, tad, cik es saprotu, jābūt

kaut kādām formulām.

Sensejs pasmaidīja:

- Protams, formulas eksistē... Bet cilvēki tam vēl nav

gatavi, lai šīs zināšanas viņiem tiktu nodotas formulu

veidā, par cik vairumam cilvēku domās valda pārāk daudz

dzīvnieciskās sākotnes... Bet faktiski, lai reāli pierādītu šī

spēka eksistenci, tas nozīmē atklāt visuma likumus, atklāt

Dieva eksistēšanas realitāti... Pat vienkārša “akla”

cilvēciskā ticība, kurai ir ierobežotas iespējas, spējīga uz

daudz ko. Bet patiesa ticība paver neierobežotas iespējas.

Tā ir spējīga ne tikai pārbīdīt planētas, bet arī radīt tās,

sagraut un valdīt pār daudzām pasaulēm tikai ar vienu

domu.

- Jā... Ar tādu spēku veselību var atjaunot tikai

padomājot par to! – es sajūsmināta teicu, atklājot pilnīgi

jaunu domu pasauli.

- Pilnīgi pareizi.

Piepeši

es

atminējos

par

Jēzus

veiktajām

brīnumainajām dziedināšanām, kuras savulaik mani ļoti

pārsteidza. Un pēkšņi es sapratu:

- Sanāk, ka Jēzus ārstēja cilvēkus tikai ar savu pozitīvo

domu! Bet es agrāk domāju, ka tās visas ir tikai pasakas.

Sensejs iesmējās:

- Jā, jā, jā... Tāpēc Viņš arī teica: “Lai jums notiek pēc

jūsu ticības”... Jēzus ar savu spēku radīja vien veselības

hologrammu, bet cilvēks to noturēja ar savas “aklās”

ticības spēku. Un jo stiprāka bija cilvēka ticība, jo

stingrāk tā noturēja hologrammu viņa zemapziņā.

Es nedaudz apdomāju un tad pavaicāju:

- Bet kāpēc par to nevienam nedrīkst stāstīt?

- Redzi, kad cilvēks stāsta to citiem un dzird viņu

negatīvo attieksmi un attiecīgās domas, viņš sēj sevī

šaubu sēklu, pašam to nemanot. Un šis negatīvais spēks,

pakāpeniski augot, rada viņa apziņā “domu-parazītu”,

kurš, balstoties uz savām nelielajām zināšanām par

apkārtējo pasauli, cenšas noformulēt kaut kādu veselo

saprātu, meklējot izskaidrojumu savā niecīgajā zināšanu

bagāžā. Šajā ziņā tā saucamais “veselais saprāts” ir

cilvēka pirmais ienaidnieks viņa ticībai un garīgajai

attīstībai, jo tas ir auglīgs lauks, kur uzplaukt šaubām,

negatīvajām domām un negatīvajām emocijām. Šajā ziņā

Dievs un “veselais saprāts” ir divas pilnīgi pretējas

lietas... Tad lūk, beigās prāta kaujas laukā uzvaru gūst

šaubas, loģikas negatīvais spēks, kurš iznīcina “aklo”

ticību kopā ar tās uzturēto veselības matricu. Un slimība

atkal atgriežas. Tāpēc, ja tu neesi spēcīgs garīgajās

nodarbībās, vajag vienkārši ticēt, ar Mīlestību pateikties

Dievam par to, ka Viņš sūtīja šo veselības dāvanu, un

nevienam par izveseļošanos nestāstīt. Tikai tad tev ir

iespēja saglabāt šo veselības hologrammu, kas ir radīta ar

Mīlestības spēku, līdz pat sirmam vecumam...

Šajā brīdī no sporta zāles iznāca Viktors un, ieraudzījis

Senseju, jautāja, vai var sākt treniņu.

- Jā, protams, - atbildēja Sensejs.

Mēs steidzāmies pievienoties kolektīvam. Visu

nodarbības laiku es domāju tikai par mūsu sarunu. Šīs

vienkāršās patiesības mani satrieca. It kā jau arī iepriekš

lasīju tās diženo personību izteikumos. Bet tieši lasīju,

nevis sapratu līdz sirds dziļumiem. Sensejs radīja manī

tādu kā jaunu redzējumu tam, kas eksistēja jau gadu

tūkstošiem.

Aizrāvusies ar šo tēmu, es pārraku visu mājas

bibliotēku, līdz beidzot atradu žurnālu, kurā bija

publicēti

fragmenti

no

Bībeles

par

Jēzus

dziedināšanām. Tagad to visu pārlasīju pavisam ar

citām acīm, ar pavisam citām domām, izejot no to

neordināro notikumu virsotnes, kas bija ar mani

notikuši tik īsā laikā. Tā man pakāpeniski pavērās jauna

pasaule - pasaule, kas ir radīta ar vareno Domu spēku.

29

Kad mēs ar draugiem braucām uz garīgajām nodarbībām,

es ievēroju, ka viņu runas veids sāka mainīties. Tajā

parādījās vairāk labu vārdu, patīkamu momentu, gudru

domu. Viņi pat bija nolēmuši ar kopīgām pūlēm tikt vaļā

no parazītvārdiem, ko agrāk regulāri lietoja savos

izteikumos. Tamdēļ izdomāja, ja kāds “izrunāsies”, tas

pērk katram pīrādziņu vai čebureku. Es arī pati, dažas

reizes tā “sodīta”, vairāk sāku sekot līdzi savai runai, bet

galvenokārt savām domām.

Uz mūsu slepeno pļaviņu bija iestaigāta neliela, bet

diezgan nomīdīta sniegota taciņa. Pļaviņā jau stāvēja

Volodja, Stass, Žeņa, Sensejs un Nikolajs Andrejevičs.

Pievienojušies “varenajam bariņam”, mēs dzirdējām

turpinājumu sarunai, ko bija pārtraukusi mūsu ierašanās.

-... bet, izmantojot savā praksē hipnozi, mēs

noskaidrojām, ka tā atslēdz apziņu un notiek darbs pa

tiešo ar zemapziņu, - aizrāvies stāstīja psihoterapeits. –

Un secinājām, ka konkrētu zināšanu zemapziņā nav. Tā

uztver visu kā ir: ja mēs iestāstām cilvēkam, ka viņš ir

dziedātājs, bet viņš nekad dzīvē nav dziedājis, viņš

dziedās; ja dodam viņam sīpolu un sakām, ka tas ir salds

ābols, viņš to ēd ar baudu, pat neviebdamies, un tā tālāk.

Mēs pat atkārtojām mūsu galvaspilsētas kolēģu

eksperimentu sēriju pētījumā ar galvas smadzeņu garozas

šūnu asinsvadu bremzējošo reakciju uz kairinātājiem

hipnozes stāvoklī. Nohipnotizētā rokai pielikām klāt

kolbu ar karstu ūdeni (+65 C), stipri zvanījām ar zvanu,

bet nekāda rokas asinsvadu reakcija uz šo kairinātāju

nesekoja. Pletizmogrammas līmenis nemainījās. Savukārt

izmēģinājuma objekts, kurš bija nohipnotizēts nereaģēt uz

šiem kairinātājiem, atbildēja, ka neko nejūt, par ko

liecināja arī viņa mīmika. Vai arī mēs viņam iestāstījām

tādu somatisku parādību, ko patvaļīgi izsaukt nevar.

Piemēram, ka parasts papīra gabaliņš ir sinepju

plāksteris. Un uz viņa ādas, kur pielika šo papīrīti,

parādījās apsārtums... Tātad cilvēks hipnozes stāvoklī

burtiski izpildīja visas mūsu komandas, sākot no

psiholoģiskā tēla un beidzot ar ķermeņa reakcijām.

- Pilnīgi pareizi, - atbildēja Sensejs, - tāpēc ka hipnoze

– tā ir dzīvnieciskās sākotnes izpausme pilnā tās mērā, tā

ir “atbrīvošana” no prāta un atslēgšana no dvēseles.

Hipnoze – tā ir tikai zemapziņas funkcija. Nohipnotizēts

cilvēks kļūst par to, kas viņš ir patiesībā, ja viņu ir pilnībā

pārņēmusi dzīvnieciskā sākotne, - zombijs, vienkāršāk

sakot, paklausīgs gaļas gabals vai, kā precīzi atzīmēja

Omārs Haijams, “maiss ar kauliem, cīpslām un asiņainām

iekšām”.

- Bet kas tas ir – “zombijs”? – pajautāja Tatjana.

- “Zombijs” – tā Āfrikas ciltīs dēvēja cilvēkus, kuru

psihe ar narkotisko vielu un speciālu psihisku darbību

rezultātu noteiktā veidā tika ieprogrammēta, viņi bez

ierunām izpildīja jebkuru vadoņa rīkojumu un spēja

nogalināt ne tikai sevi, bet arī savu māti, savus bērnus...

Īsāk sakot, “zombijs” – tas ir cilvēks, no kura “izņēma”

vai “atslēdza” dvēseli un atņēma viņam saprātu, -

atbildēja Sensejs un, jau vēršoties pie Nikolaja

Andrejeviča, turpināja: - Hipnoze – tā ir personības

“uzlaušana”, tā ir agresija, tā ir verdzība. Un nekādas

zināšanas jūs tur, protams, neatradīsiet, izņemot trulu,

dzīvniecisku paklausību.

- Es ar jums neesmu vienisprātis attiecībā par trulu

dzīvniecisku paklausību, - iebilda Nikolajs Andrejevičs. –

Jo, cik man ir zināms, hipnotizējamā “es” visu laiku

saglabā kontroli pār realitāti un jebkurā brīdī var tikt

atjaunota. Hipnotizētājs var iespaidot tikai to, uz ko

pacients neapzināti piekrīt. Kā raksta medicīniskajos

pētījumos, pretestības un aizsardzības mehānisms pilnībā

neatslēdzas.

- Ja tas tā būtu patiesībā, kā jūs stāstāt, tad hipnoze

netiktu tik aktīvi izmantota visu vadošo valstu

izlūkdienestos. Bet jūs pats zināt, ka visi jaunākie

atklājumi, tehnoloģijas un paši labākie informācijas

izvilināšanas veidi un kontroles metodes pār cilvēka psihi

pirmām kārtām tiek izmantotas valsts militārajām

vajadzībām un tikai neliela, nenozīmīga tās daļa –

miermīlīgiem mērķiem.

- Nu labi, bet hipnozi var arī izmantot medicīniskiem

mērķiem, teiksim, kādas slimības ārstēšanā. Šo faktu jūs

taču nenoliegsiet?

- Noliegšu, jo kas ir slimība? Tas, pirmkārt, ir

organisma signāls par iespējamiem nopietniem funkciju

vai audu bojājumiem. Posthipnotiskā iejaukšanās, kas

paliek pēc hipnotizētāja un kuru cilvēka prāts turpmāk

izpilda tā, it kā tā būtu viņa paša ideja, tikai aizvāc šo

sāpju signālu, bet neaizvāc pašu slimības cēloni. Un

cilvēks tik tiešām kādu laiku nejutīs sāpes, tiekot

apmānīts ar iluzorām cerībām. Bet faktiski viņš izdarīs

sev vēl sliktāk, jo slimība turpinās progresēt, un gala

rezultātā tā izpaudīsies vēl sliktākā, ielaistā stāvoklī.

“Izārstēties” ar hipnozi – tas nenozīmē būt veselam. Tā kā

ar šādu “ārstēšanos” pat vienas slimības viegla forma var

izsaukt citu slimību, daudz nopietnāku.

- Bet kā ir ar tiem ieradumiem, kas izveidojas

pacientiem, kad tiek sasniegts ārstnieciskais efekts? Jo tas

ne vienu reizi vien tika pierādīts, ka sliktie ieradumi

pazūd, bet labie tieši otrādi - noformējas, iedzīvojas, un

prāts jau pats sāk strādāt savādāk. Kāpēc? Kā jūs to

izskaidrosiet?

- Viss ir pavisam vienkārši. Prāts hipnozes iespaidā

atrodas “uzticīga klausītāja” stāvoklī. Tas vēro it kā no

malas, pilnīgi bez jebkādas analīzes. Ja tam hipnozes laikā

pavēl neklausīties vai aizmirst, vai mainīt ieradumus, viņš

to visu precīzi izpildīs. Bet vēlāk viņš uztvers šo pavēli kā

savu paša ideju... Mūsu prāts ir nepilnīgs, ļoti nepilnīgs.

Savukārt dvēsele ir pilnīga, un tās iespējas ir

neierobežotas. Bet dvēsele atslēdzas, kad cilvēku ievada

hipnozes stāvoklī, jo notiek aktīva dzīvnieciskās sākotnes

atmodināšana cilvēkā. Dvēsele, saprotams, zaudē un jau

nevar ietekmēt prātu. Tāpēc kopumā hipnoze – tā ir

briesmīga lieta cilvēkiem.

- Bet ja cilvēkam iedveš labo?

- Tam nav nozīmes.

- Bet uzņēmība pret hipnozi ir raksturīga visiem

cilvēkiem, tikai dažādās formās un pakāpēs.

- Protams, tāpat kā visiem cilvēkiem ir raksturīga

garīgās un dzīvnieciskās sākotnes klātbūtne dažādās

pakāpēs.

- Bet hipnozei ir kopīgas iezīmes ar citiem izmainītas

apziņas stāvokļiem, tādiem kā miegs vai tā pati

meditācija. Hipnoze taču tāpat tiek panākta ar signālu

plūsmas samazināšanu uz smadzenēm un arī pirms tam

subjekts koncentrējas uz kādu vienu sensoro stimulu...

- Jā, bet jūs uzskaitījāt tās īpašības, kas ir raksturīgas

jebkuram izmainīta apziņas stāvokļa metodes sākumam.

Galvenā hipnozes atšķirība ir šī stāvokļa plūsmā, kas

atspoguļojas arī fiziskajā līmenī. Es nosauktu hipnozi par

“pavēles dublēšanas” stāvokli. Jūs paskatieties, kā tas

izpaužas fizioloģiskajā līmenī. Ja salīdzina ar miegu un

meditāciju, tad skābekļa un oglekļa dioksīda daudzums

nemainās, kā tas ir tajos stāvokļos. Atšķirībā no citiem

izmainītas apziņas stāvokļiem, hipnoze netiek pavadīta ar

fizisku

atslēgšanos

no

nomoda

stāvokļa:

elektroencefalogrammas viļņi (“smadzeņu viļņi”)

visbiežāk paliek tādi paši kā aktīvam cilvēkam un tā tālāk.

Tie ir tikai fakti, ko jūsu zinātne šajā etapā var reāli

piefiksēt.

Bet meditācija – tas ir pavisam savādāks izmainītas

apziņas stāvoklis. Pat pats termins “meditation”

tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “pārdomas”.

Meditācija ir īpašs stāvoklis, kurā tiek panākts augstākais

uzmanības koncentrēšanās līmenis uz kontrētu objektu,

vai arī tieši pretēji – pilnīga uzmanības izkliedēšana. Šajā

stāvoklī notiek uztveres un domāšanas procesu

apstādināšana, notiek sava veida cilvēka jutekliskā

izolācija no apkārtējās pasaules un pilnīga koncentrēšanās

uz iekšējo, garīgo pasauli, garīgo būtību. Dabiski, ka

fizioloģiskajā līmenī tāda psihiska immobilizācija,

saistīta ar pagaidu smadzeņu galveno interaktīvo

mehānismu atslēgšanos, sekmē cilvēka neiro-psihisko

funkciju atjaunināšanu, atstājot pēc sevis svaiguma

sajūtu, iekšēju atjaunošanos un dzīvesprieku... Toties

hipnoze pēc sevis atstāj personas zemapziņas līmenī

nomāktību, ar to pašu formējot verga psiholoģiju cilvēka

apziņā.

Un vēl viens interesants moments attiecībā par

meditāciju. Nomoda stāvokļa laikā normāli funkcionējoši

sajūtu orgāni rada CNS augstu personīgo iekšējo

“trokšņu” līmeni, kas apgrūtina asociāciju un integrācijas

procesu plūsmu. Meditācijā smadzeņu “personīgo

trokšņu” līmenis kļūst ļoti zems, līdz ar to parādās iespēja

daudz pilnvērtīgāk izmantot asociatīvos un integratīvos

procesus, lai atrisinātu noteiktus uzdevumus, kurus sev

formē meditētājs... Tā ka hipnoze un meditācija – tie ir

divi pilnīgi dažādi apziņas stāvokļi. Meditācija – tas ir

viens no garīgās sākotnes atmodināšanas veidiem. Bet

hipnoze, es uzsveru, ir tikai dzīvnieciskās sākotnes

funkcija.

- Bet vismaz psihoterapeitiskiem mērķiem, var iedvest

cilvēkam hipnozes stāvoklī pārliecību par saviem

spēkiem, savām iespējām? - nekādi nevarēja rimties

Nikolajs Andrejevičs.

- Hipnoze – tas ir mazefektīvs veids, lai iedvestu

pārliecību par saviem spēkiem, jo tajā pašā laikā tā

palielina pakļaušanos, pazemību cita cilvēka gribai. Bet

tas savukārt ir pretdabiski paša cilvēka dabai, viņa

patiesajai esošās dzīves jēgai. Jo iekšēji, zemapziņas

līmenī, viņš tiecas pēc patiesas Brīvības, savas Dvēseles

Brīvības. Tāpēc tam arī ir pastāvīga, nepārtraukta tieksme

dzīvē pēc neatkarības, pašrealizācijas un jebkuras formas

ārējas brīvības.

Un, ja jūs patiešām vēlaties cilvēkam palīdzēt noticēt

saviem spēkiem un iespējām, pārlieciniet viņu ar saviem

vārdiem, savām domām, saviem argumentiem. Jo vārda

spēks atjauno domas spēku, bet domas spēks rada

darbību... Bet nekādā gadījumā ne ar hipnozi, ne atklātu

pavēli cilvēka zemapziņā. Jo jūs nesaprotat, ko jūs darāt,

tā kā jums vēl daudz kas nav zināms par patieso hipnozes

dabu un tiem negatīvajiem spēkiem, ko tā pamodina

cilvēkā...

Nikolajs Andrejevičs stāvēja domīgs. Tajā brīdī

pļaviņā ieradās pārējie puiši. Sasveicinājies ar tiem,

Sensejs teica:

- Nu lūk, visi ir klāt, tad sāksim... Šodien mēs

taisīsim to pašu meditāciju, ko iepriekšējās nodarbībās,

lai attīrītu domas no negatīvā. Tiem, kas iepriekš

nebija, es atkārtošu. Un tā, nostājieties ērtāk, kājas

plecu platumā. Rokām jāsaskaras vienai ar otru ar

izplestiem pirkstu galiņiem vēdera līmenī. Galiņš pret

galiņu, lielais pret lielo, rādītājs pret rādītāju un tā

tālāk. Lūk, tā!

Sensejs man parādīja šo savienojumu.

- Nepieciešams atslābināties, aizvācot visas domas,

un koncentrēties tikai uz normālu elpošanu. Pēc tam,

kad būs sasniegts visu locekļu pilns atslābuma

stāvoklis un iekšēja miera sajūta, cilvēks sāk

iedomāties sevi par krūku. Viņa augšējā galvas daļa ir

it kā nogriezta, kā krūkai... Ūdens avota vieta ir

dvēsele. Šis ūdens piepilda visu ķermeni un, beigu

beigās pārpildot to, izlīst pār krūkas malām, notek gar

ķermeni un uzsūcas zemē. Procesa laikā, kad ūdens

pārpilda ķermeni un aiztek zemē, kopā ar to aiztek arī

visas sliktās domas, visas problēmas, vispār visi tie

sārņi un nemiers, kas atrodas cilvēka prātā. Cilvēks it

kā iekšēji attīrās no tā visa. Un, kad viņš tā attīrās, viņš

sāk sajust skaidru dvēseles un domas nodalījumu -

dvēseli, kas atrodas viņā, un dvēseli, kas atrodas virs

krūkas un vēro šo procesu. Rezultātā, ja cilvēks katru

dienu nodarbojas ar šo meditāciju, viņš attīra savas

domas no negatīvā un tālāk mācās tās kontrolēt,

pastāvīgi turot savu prātu “tīrā” stāvoklī... Vai ir

jautājumi?

- Bet kāpēc rokām ir jāsaskaras tieši tādā veidā? – es

pajautāju.

- Tāpēc ka šīs meditācijas laikā notiek noteiktu

enerģiju cirkulācija organismā, par kurām es jums

izstāstīšu kādu citu reizi. Bet pirkstu galiņi saslēdz šo

apli. Turklāt notiek ādas nervu receptoru kairināšana,

kas atrodas pirkstu galos, kas labvēlīgi un nomierinoši

iedarbojas uz smadzenēm... Vēl jautājumi ir?

Visi klusēja.

- Tad ķersimies klāt.

Senseja vadībā mēs sākām pildīt šo meditāciju. Es

centos iedomāties sevi par krūku. Bet mana iztēle

veidoja šo tēlu kaut kā daļēji, jo prāts nekādi nespēja

pieņemt šo formulējumu. Un es nesāku sev neko

pierādīt, bet vienkārši nodomāju, ka “es esmu krūka”,

un koncentrējos uz “iekšējo ūdens avotu”. Un te radās

interesanta sajūta, it kā mana apziņa ieietu manī iekšā,

dvēselē, un koncentrējās kā punkts saules pinuma

apvidū. Un šis punkts sāka pakāpeniski izplesties, kopā

ar tajā pa spirāli griezošos kristāldzidru ūdeni. Līdz

beidzot ūdens kļuva tik daudz, ka tas sāka pilnīgi

mutuļot, piepildot visu ķermeni ar savu patīkami

veldzējošo tecējumu. Piepildījušas tādā veidā “trauku”,

šīs patīkamās sajūtas sāka “lieties pāri malām”. Tādu

patīkamu skudriņu vilnis sāka skraidīt pa manu

ķermeni no augšas uz leju, it kā ieejot zemē. Es

iztēlojos, ka mans ķermenis attīrās no visām sliktajām

domām. Un kādā brīdī man iekšēji palika tik patīkami

un labi, ka es neizturēju un nedaudz novirzījos no

meditācijas, iekšēji pateikdamās no visas sirds Dievam

par visu to, ko Viņš man dzīvē ir devis un par visu viņa

milzīgo Mīlestību pret saviem bērniem. Nākamajā

momentā es negaidīti atklāju, ka mana apziņa, mans

patiesais “es”, atradās virs ķermeņa. Bet pats ķermenis

vispār nelīdzinājās ķermenim. No tā “krūkainās”

galvas nāca ārā tūkstošiem tievu krāsainu diedziņu,

kuri savā pastāvīgajā kustībā iegāja zemē. Krūkas

dziļumā spīdēja kaut kas spožs, pārvēršot šos diedziņus

daudz košākās krāsās. Tas bija apburošs skaistums. Bet

te es sadzirdēju Senseja melodisko balsi, kas skanēja

kaut kur no tāluma:

- Bet tagad veiciet divas straujas ieelpas-izelpas.

Stipri sažņaudziet un atlaidiet dūres. Atveriet acis.

Es ātri atjēdzos. Bet šīs iekšējās eiforijas sajūta

palika mana “es” dziļumos. Kā vēlāk izrādījās, katrs no

biedriem pārdzīvoja šo stāvokli atšķirīgi. Vecākajiem

puišiem bija labāk nekā man, bet maniem draugiem

viss notika “plikas iedomas” veidā. Sensejs viņiem

teica, ka daudziem cilvēkiem sākumā tā vienmēr

notiek. Bet ar neatlaidīgiem ikdienas treniņiem mājās,

kā arī ar vēlēšanos uzlabot savas tikumiskās īpašības,

pēc kāda laika ir iespējams sasniegt noteiktas sajūtas,

bet vēlāk pat vispār iemācīties kontrolēt savas domas.

Galvenais – ticēt sev, saviem spēkiem un neslinkot.

Kad mēs jau gājām prom no pļaviņas, es nogaidīju

pienācīgu brīdi un klusi pajautāju Skolotājam:

- Sakiet, draugi man stāstīja, ka, kamēr manis nebija,

jūs viņiem devāt jaunas meditācijas. Es laikam būšu

daudz palaidusi garām. Ko lai es tagad daru?

Uz ko Sensejs, paskatījies uz mani ar tādu labvēlīgu

skatienu, atbildēja:

- Tici man, tam, kurš ar labām domām dara labus

darbus, nav vajadzības skumt par zaudēto, jo viņš

iegūst daudz lielāku spēku savas dvēseles

iepazīšanai, nekā atrodoties bezdarbībā.

Toreiz es, protams, maz sapratu, par kādiem labiem

darbiem Sensejs runāja, jo visu, ko es darīju, uzskatīju

par parastām ikdienas rūpēm. Bet, neskatoties uz to, šie

vārdi tik ļoti uzrunāja manu sirdi, ka jau tās dienas

vakarā manā dienasgrāmatā uzradās attiecīgs ieraksts.

Dienas lidoja vēja spārniem. Šī jaunā meditācija man

tik ļoti iepatikās, ka es ļoti labprāt pildīju to pirms

miega, tāpat kā visas iepriekšējās. Reiz es pajautāju

Sensejam, vai nav kaitīgi tās taisīt pēc kārtas vienā

vakarā. Uz ko viņš atbildēja, ka tieši otrādi - tas ir ļoti

lietderīgi, jo cilvēks vairāk strādā ar sevi tieši garīgajā

nozīmē, bet “Lotosa zieds” vēl arī pamodina dvēseli.

“Vislabāk tās izpildīt vakarā un no rīta, kad pamosties.

Tās ir pašas vienkāršākās meditācijas darbam ar

uzmanības koncentrēšanu, iekšējās redzes izstrādāšanu

un kontroli pār domām. Tās ir pilnīgi drošas, tāpēc

iemācīties tās var katrs cilvēks, pat tāds, kurš nekad

iepriekš nav saskāries ar garīgajām praksēm. Un tajā

pašā laikā šīs meditācijas, neskatoties uz to, ka ir tik

vienkāršas un pieejamas, ir jo īpaši rezultatīvas.”

30

Treniņos es centos panākt biedrus, darbojoties ar jauniem

spēkiem jaunā un vecā materiāla apgūšanā. Šajās dienās

pats interesantākais un izglītojošākais man notika

garīgajās nodarbībās. Vienā no šādām nodarbībām

Nikolajs Andrejevičs uzsāka strīdu ar Senseju par

reinkarnāciju. Kaut gan man likās, ka viņš pat nestrīdējās,

bet drīzāk gan provocēja Skolotāju uz sarunu par šo tēmu.

Es ievēroju, ka neskatoties uz to, ka Nikolajs Andrejevičs

bija psihoterapeits, pārliecināts ateists un “Mūsu

kompānijas veselais saprāts”, kā mēs jokojot viņu

nodēvējām, viņš neizlaida nevienu nodarbību un ar

delikātu uzmanību izturējās pret Senseju.

- Nu, bet reinkarnācija, - tas taču ir ļaužu izdomājums.

Jo lielākajam vairumam novērojama, es pat teiktu,

pataloģiska tanatofobija. Tāpēc viņi arī izdomā sev

visādas pasakas par pārdzimšanu un par aizkapa dzīvi.

- Tā nav, - iebilda Sensejs. – Kas attiecas uz bailēm no

nāves, tad tās cilvēkā rada tikai un vienīgi dzīvnieciskā

sākotne – ar pašsaglabāšanās instinktu un iedomu spēku,

kas balstīts uz egoistisko negatīvismu. Bailes – tā ir tikai

emocija, kas ieslēdzas tur, kur izpaliek informācija vai kur

tās ir pārāk maz... Bet, kas attiecas uz reinkarnāciju, tad šī

parādība tik tiešām eksistē dabā. Un tu pat iedomāties

nevari, cik sen jau tā pastāv.

Sensejs pēdējā laikā draudzīgi uzrunāja Nikolaju

Andrejeviču uz “tu”.

- Nē, nu ja tā patiešām būtu, mēs taču kaut ko atcerētos,

kādus fragmentus vai vēl ko.

- Bet vai tu atceries, pieņemsim, kas bija šajā dienā

pirms gada?

Nikolajs Andrejevičs aizdomājās un bez pārliecības

teica:

- Droši vien, ka biju darbā, ja vien tā nebija svētdiena.

- Tātad tu nevari atcerēties precīzi šo dienu.

- Nē.

- Nu lūk, ko tad tu runā par citu laiku un iepriekšējām

dzīvēm? Mēs jau, kad runājām par tavu hipnozi,

apskatījām, ka ir saprāts, ir dzīvnieciskā sākotne un ir

dvēsele. Tu atrodies dvēselē, tieši tu, patiesais. Saprāts –

tas ir tas, kas uztver. Un tur arī ir daļa no tava “es”. Sanāk,

ka tu esi tā kā sadalīts: Dvēselē tu sajūti sevi vienu, bet

domās pavisam savādāk. Vai tu esi tā kārtīgi aizdomājies,

kas tu esi patiesībā, kā tu domā, kā tu sarunājies, kā tu

skaties? Ne jau no smadzeņu darbības skatupunkta,

verbālā, neverbālā, akustisko lauku uzbudinājuma. Tas

viss ir nieki. Bet tieši tu! Ieskaties savā apziņā. Tā taču ir

bezgalīga. Padomā par to, cik kosmoss ir bezgalīgs. Un

pamēģini izskaidrot to faktu, ka katrā tava ķermeņa atomā

atspoguļojas Visums...

- Vai tad atomā atspoguļojas Visums? – izbrīnījās

Nikolajs Andrejevičs.

- Protams. Ja šaubies, papēti zinātnisko literatūru par

atoma uzbūvi un salīdzini to ar Visuma iekārtojumu. Pat

tās zināšanas, kas ir uz šodienu, ir pilnīgi pietiekamas, lai

apzinātu šo faktu. Pieņemsim, aplūkosim vakuumu. Tas

ir tukšs, it kā nekā tajā nav, kā šķiet pirmajā mirklī. Bet

tajā rodas dzīvība. No kā? No tukšuma? Padomā par

globāliem jautājumiem, nopietni padomā... Bet pats

galvenais, noskaidro, kas tu esi? Un tad tu sapratīsi, ka

ķermenis ir tikai rati, kas ved tevi no piedzimšanas līdz

nāvei, te vienā reinkarnācijā, te citā. Un, kā tu šos ratus

izmantosi, no tā arī būs atkarīgs, pie kā tu nonāksi. Vai nu

tie paši ripos, vai arī tu tos vadīsi.

Cilvēks, tas ir, viņa dvēsele ir tikai kučieris šajos ratos.

Un ja dvēsele gulēs, rati ripos turpat, kur visi. Kučieris

vizināsies pa apli. Bet ja dvēsele pamodīsies, viņš brauks

vajadzīgajā virzienā, garīgās attīstības virzienā, tajā, uz

kurieni sagribēs pēc savas personīgās izvēles. Galvenais,

cilvēks sapratīs, ka Viņš ir šo ratu vadītājs. Un šeit, to

aptvēris, viņš var vienkārši pārtraukt braukāt pa apli un

ieiet Nirvānā, tas ir, Viņš pielīdzināsies Dievam.

Visi uzmanīgi klausījās Senseju. Bet es, saņēmusies

drosmi, uzdevu Skolotājam mani interesējošo jautājumu.

- Sakiet, kāda ir eksistences jēga pašai dvēselei, tas ir –

man?

- Jēga ir vienkārša – gala rezultātā nonākt pie Dieva kā

nobriedušai būtnei... Cilvēks – tā ir garīgās un

dzīvnieciskās sākotnes sintēze. Šī sintēze ir nepieciešama,

lai dvēsele iegūtu noteiktu formu - tai nepieciešams iziet

cauri matērijai, tai ir jānobriest. Cilvēkam kā tauriņam ir

jāpārdzīvo savas dvēseles attīstības stadijas. Tēlaini

izsakoties, sākumā, izšķīlies no “olas”, cilvēks iziet

materiālo “kāpura” stadiju jeb “cilvēks - dzīvnieks”, kur

tas “rāpo” pa Zemi un viņā dominē materiālā interese

gluži kā kāpuram. Viņš neredz sevī dvēseli un uzskata

sevi par vienu veselu ar savu matēriju, tas ir – miesu.

Tad paiet kāds laiks, kamēr tiek saprasts, - kādam tas

notiek reinkarnācijās, pārejot no vienas dzīves nākamajā,

kādam pietiek ar vienu dzīvi (kā kuram), kur viņa dvēsele

nobriest garīgās Mīlestības domās. Un pakāpeniski

cilvēks pārvēršas “kokonā”, “cilvēks - cilvēks” stadijā,

kur notiek skaidra sava patiesā “es” – dvēseles un

“kokona” – miesas apzināšanās. Turklāt ķermenis ir tikai

kā matērija kur nobriest viņa dvēsele. Ārēji tas var arī it

nemaz neizpausties, bet iekšēji viņā notiek vētrainas,

globālas pārmaiņas.

Un visbeidzot, kad dvēsele pilnīgi nobriest, “kokons”

pārplīst un no turienes izlido žilbinoši skaista dievišķa

būtne – “tauriņš” – dvēsele, kura ir brīva savā lidojumā.

Pievienojoties tādām pašām brīnišķīgām būtnēm, viņa

piedalās jaunu dvēseļu radīšanā, jaunu “kāpuru” radīšanā,

kuri izies to pašu ceļu. Tā arī ir stadija “cilvēks - Dievs”.

Tāpēc visa jēga slēpjas attīstībā no dzīvnieka uz

dievišķo, lai kļūtu par pilnvērtīgu Dieva daļiņu. Tas ir

mūsos ielikts no pirmsākumiem, dziļi iekšā. Tāpēc mēs

meklējam Dievu, tāpēc mēs zinām par Dievu...

Nikolajs Andrejevičs pasmaidījis teica:

- Bet ja es esmu ateists un noliedzu Dievu?

- Būtībā neviens nenoliedz Dievu, lai kā tur arī būtu.

Tāpēc ka dvēselē katrs to jūt. Katrs baidās tumsā, lai arī

cik drosmīgs viņš būtu, katrs domā par mūžību, par nāvi,

par savas dzīves jēgu un eksistenci. Vienkārši daudzi,

neapbruņojušies ar pietiekamu informācijas daudzumu,

ieslēdz savas psihes aizsargfunkcijas un cenšas apslāpēt

šīs domas.

- Nu tā es esmu iekārtots, ka man vajadzīgi reāli

pierādījumi. Ja es patiešām saskartos ar kādu gadījumu,

kaut vai ar atmiņām no iepriekšējās reinkarnācijas, es,

būdams personīgi pārliecinājies, tam noticētu.

Sensejs nedaudz padomāja un atbildēja:

- Labi, es došu tev tādu iespēju. Pēc nodarbības

izstāstīšu tev vienu interesantu apziņas stāvokļa

izmainīšanas tehniku, kas ļauj atmodināt cilvēka dvēseli

un izsaukt to uz sarunu. Bet brīdinu, neviens vairāk

nedrīkst zināt par šo tehniku. Jo sabiedrība vēl atrodas

fāzē “cilvēks - dzīvnieks”. Viņi saņems šīs zināšanas savā

laikā, kad lielākā daļa no tiem būs pārgājuši stadijā

“cilvēks - cilvēks”... Tu vari ar jebkuru no saviem

pacientiem izdarīt visu precīzi, kā es tev izstāstīšu. Bet,

nedaudz pasteidzoties uz priekšu, uzreiz brīdinu, ka

reinkarnācijai laika uztvere kā tāda neeksistē. Pieņemsim,

cilvēks dzīvoja divsimt gadus atpakaļ, bet pārdzima tikai

tagad, cits nomira gadu atpakaļ, bet piedzima pēc

minūtes, bet trešais varbūt dzīvoja ļoti tālā nākotnē, bet

piedzima mūsu laikā un tādā garā. Tur ir savi likumi,

tāpēc pārāk nebrīnies... Sarunājuši?

- Protams! – sajūsmināts noteica Nikolajs Andrejevičs.

Tad Stass, kas līdz šim klusēja, domīgi pajautāja:

- Runājot par reinkarnāciju, cilvēki Šambalā arī ir tai

pakļauti vai viņi dzīvo mūžīgi?

- Ja tu jautā par Bodhisatvu dzīvi Šambalā, tad viņi

dzīvo pavisam pēc citiem likumiem. Un tādas miesiskas,

rupjas matērijas kā cilvēkiem viņiem nav. Šambalā ir

pavisam cita realitātes puse... Nu, kā lai jums saka, viņu

ķermeņi – tā ir smalka matērija, kas eksistē pēc saviem

likumiem laikā un telpā. Un, ja cilvēku pasaulē saprāts

kalpo cilvēka ķermenim, tad mājās... tas ir Šambalā, -

Skolotājs, sevi ātri izlaboja, - ķermenis kalpo saprātam...

Kāpēc Šambalu nespēj atrast? Tāpēc ka tā eksistē pavisam

citā uztveres frekvences līmenī.

- Sanāk, cilvēks nevar tur nonākt miesiskajā ķermenī?

– pārsteigts pajautāja Andrejs.

- Kāpēc? Var, ja zina un māk transformēt savu ķermeni

uz šo realitātes uztveres frekvenci.

- Kaut kāda fantastika, - sev zem deguna nošņāca

Kostjiks.

- Šodienas cilvēciskajai uztverei, iespējams. Bet tas ir

fakts... Ja cilvēki tic tam, ka tā ir fantastika, dieva dēļ...

Bet cilvēks pats neko nav spējīgs izdomāt, jo visas šīs

zināšanas bija, ir un būs, neatkarīgi no viņa vēlmēm. Viņa

izziņas spējas ir ierobežotas tikai ar viņa egocentrismu.

Vispār pēc būtības fantastika – tā ir tikai nerealizēta

realitāte.

- Bet kā tad šīs augstākās būtnes nonāk šajā pasaulē?

Jūs taču teicāt, ka viņi paši, ja ir nepieciešamība, sāk

kontaktēties ar cilvēkiem.

- Vienkārši, reinkarnācijas ceļā. Viņu dvēsele ienāk

jaundzimušā ķermenī astotajā dienā, proti, tāpat kā

dzimst visi citi cilvēki.

- Interesanti, - noteica Nikolajs Andrejevičs, - bet

kāpēc jūs domājat, ka dvēsele iemājo cilvēkā astotajā

dzīves dienā? Kristietībā, piemēram, uzskata, ka tā ienāk

bērnā, tam vēl esot mātes miesās.

- Šajā gadījumā viņu uzskati ir kļūdaini. Acīmredzot

kāds kaut ko nepareizi saprata, otrs nepareizi pārtulkoja

savā valodā, bet trešais pielika, balstoties uz savu loģiku.

Tā arī noklīda patiesās zināšanas. Viss kā parasti... Bet

patiesībā dvēsele ienāk cilvēkā astotajā dienā. To pat

var reāli piefiksēt. Dvēsele, lai gan arī ir enerģētiska

substance, tomēr, ienākot ķermenī, iegūst smalkās

matērijas īpašības. Tāpēc jaundzimušā svars astotajā

dienā strauji palielinās no 3 līdz 20 gramiem. Bet