Dzīva saruna lapas 62-73

Pārraides “Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīga uz mūžīgu Dzīvo” teksts ar Anastasijas Novih redakciju. (Piezīme. Saīsinājumi tekstā: vadītāja Tatjana – T; Igors Mihailovičs Daņilovs – IM; Žanna – Ž; Volodja – V; Andrejs – A).

04:21:43 - 05:05:28

 

T: Igor Mihailovič, ļoti daudziem cilvēkiem ir svarīgs jautājums, ko nozīmē, ka “Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības”?

IM: Jautājums ir interesants. Daudzus uztrauc, ko nozīmē pēc “tēla un līdzības”. Dziļākai izpratnei, es domāju, labāk nedaudz pieskarties, piemēram, Bībelei, Radīšanas grāmatai Vecajā derībā, tās pirmajai nodaļai, kurā tiek stāstīts, ka pēc Gaismas un Tumsas nodalīšanas, pēc pasaules radīšanas, Dievs nolēma radīt cilvēku. Un, kā mēs zinām, tas notika sestajā radīšanas dienā: “Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc Mūsu tēla un pēc Mūsu līdzības.” Tur pat vēl ir interesants pieminējums, ka radīja Dievs cilvēku pēc Sava tēla, vīrieti un sievieti radīja. Un te rodas jautājums, ko nozīmē “pēc Mūsu tēla un līdzības”? Mēs jau ne reizi vien apspriedām šo jautājumu diskusijās un citos raidījumos, jo daudzi to tulko burtiski, ka cilvēks radīts pēc Dievišķā tēla un līdzības. Un te kā vienmēr apziņā ir tāda nesaskaņa. “Dievs radīja pēc Sava tēla un līdzības” – apziņa uztver sevi kā Dieva tēlu un līdzību.

Bet Jaunajā Derībā, Jāņa Evaņģēlijā (4. nodaļa, 24. rinda) tiek teikts: “Dievs ir Gars.” Tas ir tas, ko teica Jēzus saviem mācekļiem, ka Dievs ir Gars. Tātad radīja Viņš cilvēku pēc sava tēla kā garīgu būtni, un cilvēkā ir tas, kas līdzinās Garīgajai Pasaulei, tas ir Gars vai tas, ko mēs saucam par Personību. Bet Personība, tā, atvainojiet, nav materiāla, tā ir garīga. Tātad tēls un līdzība ir nekas cits kā cilvēka garīgā sastāvdaļa.

Un daudzās reliģijās centās to izskaidrot, ka cilvēks ir kāds gars, ar garu radīts...

T: ... un ka Dievs radīja cilvēku divreiz, kā Jūs minējāt.

IM: Jā. Dievs radīja cilvēku divreiz. Tie, kas tik tiešām meklē un patiesi tiecas uz garīgo iepazīšanu (ne vienkārši apziņas diktāta iespaidā tic visam, kas ir pieņemams sistēmai, bet jūt iekšējās slāpes), tie, kā likums, meklē ne tikai vienā reliģijā, bet visur, kur ir pieminēts par Dievu. Un viņi, es domāju, ne reizi vien saskārās ar informāciju no krietni senākām reliģijām un arī mūsu apspriestajā zoroastrismā, ka agrāk cilvēki bija bezmiesiskas būtnes, viņiem nebija miesas. Viņi auga, kļuva par to, ko, piemēram, mūsdienu reliģijā dēvē par Eņģeli, un aizgāja.

T: ...Proti, viņi bija neredzami, bezmiesiski gari.

IM: Protams, tagad cilvēkiem ir saprotams salīdzinājums ar Eņģeļiem, bet senatnē ļaudīm bija vairāk saprotamas asociācijas trīsdimensionalitātē, piemēram, saistītas ar tiem pašiem vietējiem augiem, dzīvniekiem vai vēl ar kaut ko, proti, ar to, ko viņi redzēja un uztvēra ikdienā. Ja paņemsim, piemēram, to pašu zoroastrismu, tad pimo cilvēku tēls – vīrieša un sievietes – uzsveru, kā vienota neredzama būtne, tas asociatīvi tika salīdzināts ar cēlsirdīgo rabarberu (lat.: Rheum nobile). Tas ir augs, kas auga tajās vietās, kur radās pati Mācība. Tas ir divmetrīgs augs, kura stumbrs līdzīgs divām kopā savītām čūskām. Jūs bieži redzējāt šo simbolu...

T: Jā, šo simbolu - divu savijušos čūsku izskatā (kaduceju) - bieži izmantoja senatnē dažādās kultūrās kā piedzimšanas simbolu, saskaņas, universālās kustības, kā cilvēka divu sākotņu harmonijas simbolu: iņ un jaņ. Agrāk to izmantoja kā dievu atribūtu, uz priesteru zižļiem. Bet tagad kaducejs ir pazīstams kā viens no medicīnas simboliem.

IM: Jā. Bet te ir vēl viens svarīgs moments, kuru gribētos atzīmēt. Kāpēc tika dots tāds salīdzinājums un vīrišķās un sievišķās sākotnes savīšanās? Te, tagad pie mums matērijā, ir vīrietis un sieviete. Bet pirmie cilvēki bija bez dzimuma, tāpat kā Eņģelis. Eņģelim nav miesas. Eņģelim nav dzimuma. Un tas ir jāsaprot. Agrāk tā, teiksim, vīrišķā un sievišķā sākotne - tā bija savienota vienā būtnē. Kāpēc arī tika teikts, ka pirmie cilvēki bija līdzīgi rabarbera augam, proti, vīrietis un sieviete bija vienota, savijusies būtne, un Ahura Mazdas farrs... proti, Dieva farrs pārklājās pār viņiem, proti, viņi bija Dieva Mīlestībā... Starp citu, tāpat attēloja pirmos dievus arī seno ķīniešu panteonā – Fusi un Ņuiva...

T: ...par kuriem ir pieminēts arī grāmatā “AllatRa”.

IM: Jā. Un pēc izvēles, tieši cilvēku izvēles, ko izdarīja Dievs? Viņš tos darīja materiālus.

T: ...Kā tiek teikts zoroastrisma nostāstos, ka “viņi abi no augveidīga tēla pārvērtās cilvēkveidīgā tēlā, un farrs kā Gars ienāca viņos”...

IM: ...kā Gars. Tomēr viņi pārgāja no viena tēla citā. Bet viņu galvenā būtība bija ne jau tēlos, bet garīgajā kodolā, proti, viņu garīgajā sastāvdaļā. Bet te mēs jau redzam un lasām atskaņas no apziņas. Vienalga, tas, kas tiek stāstīts (salīdzinājums ar rabarberu un tamlīdzīgi) - tas bija vienkāršs salīdzinājums...

Bet tomēr daudz senākā mācībā bija teikts, ka, iegūstot matēriju, viņi tik un tā palika savā būtībā. Proti, nebija vīriešu un sieviešu pirmajā, sākotnējā etapā. Tas arī ir interesanti. Un, kā es sākumā stāstīju, vīrišķā un sievišķā sākotne bija savienota vienā būtnē.

T: Proti, bija raksturīga tāda parādība kā pirmā cilvēka androgīnija, proti, vienotība, savienota vienā personā vīrišķā un sievišķā dzimte... Tāds hermafrodītisms, proti spēja apaugļoties, kad vienā organismā veidojas gan olšūnas, gan spermatozoīdi, proti, gan vienas dzimtes šūnas, gan otras. Šī parādība - tā ir raksturīga arī dzīvnieku pasaulei.

IM: Jā, analoģija ir saglabāta.

T: Ir ļoti interesanti, ka Bībelē, Radīšanas grāmatas 5. nodaļā, tieši tiek pieminēts, ka Dievs radīja cilvēku: vīrieti un sievieti un deva tiem vārdu “cilvēks”. Un tālāk ir, ka Ādams dzemdēja dēlu. Bet to mēs tagad no tulkojumiem kļūdaini uzskatām, ka Ādams ir vīrietis. Bet patiesībā oriģinālvalodā, kad šis vārds tika lietots bez artikula, tad tas neizteica personvārdu, nu, kā vīrieša vārdu, bet kalpoja kā cilvēka apzīmējums vispār, proti, vienādi attiecināms kā uz vīrieti, tā arī uz sievieti.

IM: Tas ir uzskatāms piemērs... Turpmākajā Dievs tomēr apstiprināja tādu dzimumu atšķirību, un cilvēki tika sadalīti vīriešos un sievietēs, lai cilvēkiem rastos, teiksim... Nu, teiksim tieši, lai sarežģītu ceļu Mājup.

Kāpēc tas tika izdarīts? Atkal jau dažiem apziņā radīsies neizpratne: “Kāpēc sarežģīt ceļu Mājup? Dievam taču, tieši otrādi, vajag pasargāt savus bērnus.” Atbildēšu ar trīsdimensionalitātes analoģiju: mēs taču sūtām savus bērnus mācīties. Un mēs rūpējamies, lai mūsu bērni ne jau vienkārši pabeigtu skolu, bet arī iegūtu kaut kādu specialitāti, kaut ko sasniegtu savā dzīvē, lai viņi kļūtu par labiem cilvēkiem, jebkurā gadījumā mūsu izpratnē. Katram ir sava izpratne, kas ir labs cilvēks. Nu, lai viņi kļūtu labi cilvēki, atrastu sevi dzīvē. Nedaudz ne tā, bet aptuveni.

Un atkal jau tas tika izdarīts pēc pašu cilvēku lūguma. Jo pirmie cilvēki, izejot no zoroastrisma, viņi paši paprasīja ķermeni, lai varētu pārvarēt noteiktas grūtības, pelnīti sasniegtu Dieva Mīlestību. Nu, tas arī radīja šķēršļus. Un tas kalpoja tam, ka tika radīta materiālā pasaule, tika radīta miesa. Pēc tam šī miesa tika pavisam sadalīta vīrietī un sievietē. Nu un vēlāk sākās Patiesās Mīlestības izpratnes aizvietojumi ar cilvēcisko mīlestību.

Bet cilvēciskā mīlestība, kā mēs zinām, - tā ir laicīga. Vienkāršs piemērs, kā apziņa spēlējas ar cilvēkiem. Ir mīlestība starp vīrieti un sievieti. Viņi viens otru mīl, bet domā par citiem un iekāro citus. Tā ir mīlestība? Nu nē, protams. Tā tas viss arī sākās.

Un tas viss rada noteiktas grūtības un dod apziņai zināmu instrumentu. Ja reiz parādījās ķermenis – parādījās apziņa. Ja reiz ķermeņi sadalījās, tad apziņai uzradās lielas rūpes par otru “savu pusīti”. Un atkal jau - “vai savu”? Radās mīts par to, ka “jāatrod savu pusīti”, ka “tā noteikti ir” un tamlīdzīgi. Tā arī “rabarbers” skraida un meklē savu otru daļu.

Interesanti, protams. Vispār leģendas ne visas ir tukšas, tajās ir daudz jēgas. Vienkārši tās ir jāmāk saprast.

Ž: Njā, ļoti interesanti, ņemot vērā vēl to, ko Jūs mums agrāk teicāt: ka sievietē ir vairāk Allata spēku, bet viņa nav tik stabila, bet vīrietis ir stabilāks, bet viņā ir mazāk Allata spēku, salīdzinot ar sievieti. Te, protams, jautājums nav tajā, kas kuram ir vairāk vai mazāk. Šīs sacensības domās – tās ir spēles no apziņas. Patiesībā visiem visa kā pietiek, ja racionāli iegulda savu uzmanību. Un jautājums te ir par ko citu, kur tu novirzi ar uzmanību šos Allata spēkus? Ko tu sevī pavairo: nāvi vai Dzīvi?

T: Jā, tas tik tiešām ir interesanti. Un ziniet, tagad dziļāk saproti, kā tava apziņa krietnā mērā sarežģī tev dzīvi. Kā apziņa rada patērēšanas, negatīvu domu daudzumu, ķildas starp cilvēkiem, starp vīrieti un sievieti, un kāpēc vispār attiecībās starp viņiem nav patiesu dziļāko jūtu. Tu saproti, kā apziņa iekārdina un rada raizes sievietēm ar ārējo, novirzot viņu uzmanību no patiesās Mīlestības, no patiesā Avota, kurš ir viņās pašās. Kā apziņa ievelk viņas savos melos, savā viltībā, apmānā uz pīšļu krāšanu, kaut kādos viltus mērķos un vienkārši liek tērēt dzīvi uz visām šīm ilūzijām.

Tāpēc ka, ja paskatās, tad ar ko dzīvo sieviete savās domās? Kam tā tērē dzīvi? Maģijai: ārējās mīlestības meklējumiem, tās pazaudēšanu un atgriešanu, naidu, pareģošanu. Proti, nepārtraukta maģija.

Bet vīrieši? Viņi taču alkst Mīlestības. Bet apziņa arī šeit visu pārgriež atkal jau savā labā, sev, uzspiež tev šīs spēles trīsdimensionalitātē, kā rezultāts ir iztukšotība un vilšanās it visā. Un apziņa iegrūž vīriešus neapmierināmā egoismā, skaudībā, pastāvīgā sacensībā skriešanā pēc nozīmīguma, noskaidrošanā, kurš stiprāks, kurš krutāks, kurš bagātāks. Un gala rezultātā, pie kā tas noved? Pie agresijas, kariem, ciešanām. Un tāpat viņu apziņa rīkojas arī ar sievietēm. Tā vienkārši uzspiež tiem domu, ka sievieti vajag iegūt kā mantu, proti, ne jau mīlēt viņu, ne jau būt harmonijā ar viņu, bet tieši iegūt kā mantu. Proti, dievišķās sākotnes apziņas paverdzināšana...

Un tu saproti, ka agrāk tu tikai tā arī dzīvoji apziņas diktātā, ka tu pastāvīgi kaut ko pieprasīji no citiem sev. Bet te tūlīt rodas jautājums: “Vai sev? ” Un tu pats no tā cieti. Tu nezināji par šo iekšējo, Dievišķo Mīlestību, un tu to sevī neaudzēji.

EKRĀNVIDEO

Dievs radīja cilvēku divreiz.

T: Proti, cilvēka radīšanā bija divi galvenie etapi: garīgās piedzimšanas etaps un... pārvēršanās matērijā etaps. Tagad uz brīdi apstāšos un tomēr atskaņošu tās domas, kuras tikko atskanēja galvā. Domas no sistēmas, kad tā centās uzspiest savu gatavo atbildi un es gandrīz to atskaņoju, ka “bija divi galvenie etapi: pirms matērijas izveidošanas un pēc”. Un vienmēr tā cenšas iegāzt un pabāzt pirmo domu par savu... pēdiņās “supersvarīgumu”... Vienmēr tā cenšas izlaist cauri savu matērijas nozīmīgumu, izdzēšot garīguma svarīgumu... Un jau kuro reizi pārliecinies, cik ļoti svarīga ir kontrole, ko tieši saki, ko vēlies pateikt tu, nevis tava apziņa.

Ž: Jā, un kā teica Igors Mihailovičs, ka teikt no apziņas un vēstīt no Gara – tas ir pavisam kas cits. Tāpēc ka apziņa vienmēr grib būt partneris Personībai un vēl ļaunāk - diktators. Bet Personība – tā nav partneris, tā nav apziņas vergs. Personība ir Saimnieks. Viņa ir tas, kas ar savu uzmanību apmaksā visu šo apziņas prezentāciju. Viņa ir tas, kas atbild par iznākumu. Kad tu par to zini, tad ļoti viegli būt pašam un nav baiļu atmaskot savu apziņu.

T: Jā, jābūt godīgam pašam pret sevi, godīgam praksē...

Ž: Jā.

T: Tad lūk, cilvēka radīšanā bija divi etapi, un galvenais tajā bija tieši cilvēciskās izvēles moments – izvēle kalpot Garīgajai Pasaulei, pat esot ieslēgtam šeit, matērijā.

IM: Pilnīgi pareizi. Sākotnēji ļaudis dzima kā, teiksim, maziņi eņģelīši, paaugās, attīstījās un kļuva par Garīgās Pasaules daļu. Viņi nepazina ciešanas, viņi nezināja ļaunumu. Nu, priecīgi, brīnišķīgi, labi. Bet cilvēki tieši izvēlējās grūto ceļu. Zoroastrismā ir labi pateikts, ka viņi pieņēma lēmumu, uzsveru, cilvēki pieņēma lēmumu pretstāvēt ļaunumam ķermenī. Proti, iegūt materialitāti.

T: Jā, zoroastrisma svētajās grāmatās tiek pieminēts šis nostāsts, ka kaut kad Dievs uzdeva cilvēkiem jautājumu, vai Viņam vajag tos aizstāvēt no Arimana, vai arī viņi paši, esot jau ķermeņa apvalkā, “miesiskā veidolā”, spēs ar viņu cīnīties un uzvarēt to, pēc kā viņi arī kļūs nemirstīgi. Un ļaudis izvēlējās pēdējo.

IM: Tā ir pašu cilvēku izvēle. Viņi gribēja pretstāvēt Arimanam ķermeņos, sākt viņa pakļautībā, sākt ar duālismu. Tā ir tāda nopietna izvēle, lai Garīgajā Pasaulē jau atnāktu nevis eņģelīši, bet Eņģeļi. Tas tika iznests materiālajā pasaulē, kur cilvēki piedzima, attīstījās un apzināti pēc tam izvēlējās, ka viņiem vajag uz Garīgo Pasauli. Un tas ir interesanti, iepriecinoši, kad atnāk Eņģeļi, tas taču ir brīnišķīgi.

T: Un arī tāds interesants moments, ka tā paša zoroastrisma grāmatās ir teikts, ka Labestības Dievs (Ahura Mazda) izveidoja savus radījumus tieši garīgo būtņu veidā. Bet, precīzāk, Viņš radīja “visu radījumu garīgos tēlus”, bet jau pēc tam radīja materiālo pasauli un piešķīra radītajam miesisku izskatu. Un, ka Viņa radījumi, iemiesoti “miesiskā veidolā”, spēs uzveikt Arimanu un viņa radīto ļaunumu, ka galvenie cīnītāji ar Arimanu ir tieši paši cilvēki.

Ž: Jā... Vēl viens no tādiem svarīgiem momentiem, kas arī turpat pieminēts, ka uzvara iespējama tikai ar paša cilvēka aktīvu piedalīšanos, ka cilvēkam jāatceras, ka viņš nāk no Garīgās pasaules, ka viņš ir garīga būtne, nevis laicīga, un ka tieši garīgās lietas – tās ir daudz svarīgākas par laicīgajām.

T: Pilnīgi pareizi. Tiek norādīts arī uz to, ka Ahrimans ļoti grib noslēpt no cilvēkiem to, kas ar tiem reāli notiks, ja viņi sekos tā nodomiem, proti, noslēpt sodu par grēkiem un “gala iznākumu”. Bet attiecībā ar Ahura Mazdu, tieši otrādi, Viņš ļoti vēlas, lai Viņu atpazītu, Viņš ir visiem atvērts. Un, kas vēl interesanti, tiek minēts, ka cilvēks, jau sasniedzis 15 gadus, - viņam jau jāzina atbilde uz jautājumu, kam viņš pieder: Ahura Mazdam vai Ahrimanam.

IM: 15 gadus uzstādīja vēlāk sakarā ar dažu cilvēku attīstības aizkavēšanos. Bet vispār sākotnēji tie bija 11-12 gadi. 11-12 gados cilvēkam jau vajadzēja veikt savu galīgo izvēli, kam viņš kalpo.

Ž: Saistīts ar uzliesmojumu?

IM: Jā, tas saistīts ar otrreizējo uzliesmojumu, un cilvēks jau veica pastāvīgu izvēli, ar ko viņš ir: ar Ahura Mazdu vai Arimanu.

Ja paskatīsimies, daudzās reliģijās tiek apgalvots vai tiek pieminēts, ka sātans ir viltīgs un neredzams un ka viņš slēpjas no acīm, un atliek sātanu atklāt, kā viņš zaudē savu varu. Patiesībā te ir dziļa jēga. Mēs jau runājām par apziņas darbu un tamlīdzīgi. Kad cilvēks sāk apzināties un saprast, ka apziņa ar viņu spēlē ļaunu joku un, izrādās, ka cilvēkam nav savas gribas, un viņš tikai pilda vai nu Garīgās pasaules gribu vai arī sistēmas materiālās pasaules, tad viņš var izvēlēties, kā gribu pildīt. Un te arī gribētos aizskart tādu momentu, mēs jau par to pieminējām: cilvēks nav Dieva vergs, nekādā gadījumā. Viņš var kļūt par vergu tikai savai apziņai. Proti, cilvēkam ir jāizvēlas, kam kalpot: Arimanam vai Ahura Mazdam vai, runājot ierastajā mūsdienu valodā, Sātanam vai Dievam. Kam viņš kalpo? Ja viņš kalpo Arimanam (Sātanam), tad šeit viņš kļūst par vergu. Bet, ja viņš kalpo Dievam, tad viņš kļūst brīvs.

T: Jūs zināt, savā laikā šī informācija ļoti dziļi aizskāra, ka viss aizsākās un notika tieši pēc cilvēku izvēles. Jo tieši tā ir Īstā varonība... Apziņai, protams, grūti saprast visu šī notiekošā svarīgumu un nozīmīgumu. Jo būtībā tu atrodies dziļā cilvēces ienaidnieka aizmugurē. Tāpēc ka tu kā Personība esi ieslēgts konstrukcijā ar materiālo ķermeni, ar aktīvu apziņu, turklāt vēl no visām pusēm ielenkts ar mākslīgo sistēmu.

Ž: Proti, tu atrodies mirušā iekšienē. Un ar radniecīgo, ar Dzīvo tevi saista tikai tava Dvēsele. Un tik tiešām vajag bezgalīgi Mīlēt Dieva pasauli, lai būtu šis milzīgais Gara spēks, lai pretstāvētu sistēmai, esot tajā ieslēgtam, lai kalpotu šeit, šajā ellē, garīgajai Pasaulei, lai atgrieztos Mājās ar iekšēju, nobriedušu, ar patiesu uzvaru...

T: Jā... Igor Mihailovič, Jūs absolūti precīzi piebildāt, ka senās leģendas nebūt nav prastas, kā pirmajā acumirklī izskatās.

IM: Pilnīgi pareizi.

T: Gan zoroastrismā, gan kristietībā paņemt kaut vai nostāstus par to, ka Dievs radīja cilvēku divreiz. Mēs pašlaik izskatām šo jautājumu...

IM: Jā, Bībelē ir aprakstīts, ka Dievs radīja cilvēku ne tikai sestajā dienā, bet arī astotajā dienā. Sanāk, Viņš otrreiz to radīja. Bet te jau tiek rakstīts pavisam savādāk: “Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” Tā ir Radīšanas grāmata, 2. nodaļa, 7. rinda, jebkurš var atvērt un izlasīt.

Proti, ja pirmajā reizē Viņš to radīja pēc Sava tēla un līdzības, Viņš radīja to, kas ir bezķermenisks. Tā bija apgarota būtne, nemateriāla. Un tikai laika jautājums, tā attīstās, savienojas un aiziet jau nobriedusi. Tad te mēs redzam, ka astotajā dienā Dievs rada cilvēku no zemes pīšļiem. Un daudzi pieķeras pie astotās dienas. Mēs saskaramies ar ļoti interesantu parādību, ja atkāpsimies no Bībeles kā seno reliģiju atjaunotā varianta un atbalstīsimies senajās reliģijās (kaut arī krietni vēlākās reliģijās tas bija palicis, piemēram, gan kristietībā, gan islāmā ir, gan daudzās citās reliģijās ir, gan jūdaismā ļoti attīstīts), kāpēc tieši astotajā dienā cilvēkam tika dots vārds un tamlīdzīgi?

T: Jā, ļoti daudzām tautām ir saglabājušies nostāsti un svētie rituāli, saistīti tieši ar astoto cilvēka piedzimšanas dienu...

IM: Pilnīgi pareizi, tāpēc ka tieši astotajā dienā cilvēka ķermenī kā traukā tieši ienāca Dvēsele un izveidojās Personība. Un no šejienes visi šie vārdi, ka Dievs Tas Kungs “iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu”, proti, Personības radīšana...

T: ...Ar Dvēseles ienākšanu.

IM: Jā. Pēc tam Personība auga, nobrieda, atrazdamās cilvēka ķermenī, un tai vajadzēja savienoties ar Dvēseli.

T: Proti, atrodoties mirušajā, pašā sistēmā, kura noskaņota pret visu dievišķo, esot ieslēgtam šīs sistēmas daļā, tu kā Personība, kā Dzīvs Gars, paliec nevainojams pašatdevē, kalpošanā Garīgajai pasaulei, pavairojot garīgo Mīlestību pat šeit, atrodoties šādos, lūk, apstākļos...

IM: Un te tieši ir varonība. Kāpēc notika tieši tā? Tajā ir arī loģika prātam, tāpēc ka dzīva radība, kas cīnās par dzīvi, kas izcieš nedienas, tā veic noteiktu varoņdarbu: uzveic sātanu, uzvar savu Armagedonu un iegūst Dzīvi. Un atnāk pieaudzis Eņģelis. Proti, tas tik tiešām kļūst par notikumu, kas atspoguļojas visā Garīgās Pasaules bezgalībā.

Ž: Proti, sākotnēji mirušajā, tu kļūsti mūžīgi Dzīvs.

EKRĀNVIDEO

Sākotnēji mirušajā,

tu kļūsti mūžīgi Dzīvs.

T: Igor Mihailovič, mēs tikko runājām par pirmo cilvēku radīšanu, un būtu diezgan interesanti atklāt vēl vienu svarīgu jautājumu. Šo jautājumu dažādās reliģijās sauc par pirmā cilvēka grēkā krišanu, bet kristietībā to dēvē par “pirmdzimto grēku vai pirmgrēku”. Nu, un no šejienes jau domājošam cilvēkam rodas tāds satraucošs jautājums: “Vai es esmu grēcīgs no dzimšanas sakarā ar to, ka cilvēki jau sākotnēji kā cilvēciskais klans ir grēcīgi? Vai es jau sākotnēji esmu grēcīgs, vai, piemēram, mani bērni vai jaundzimušie, ja viņi vēl neko sliktu nav paveikuši?”

Ja īsumā, tad ko par šo jautājumu zina laicīgais cilvēks? Tas, kas uzrakstīts Radīšanas grāmatas trešajā nodaļā, ka grēkā krišanu veica pirmais cilvēku pāris – Ādams un Ieva paradīzē, kad viņi, sātana kārdināti, iekoda aizliegtajā auglī no “labā un ļaunā pazīšanas koka” vai kā vēl to dēvē - “dzīvības un nāves koka”. Un rezultātā viņus izdzina no paradīzes un viņi kļuva mirstīgas būtnes, tāpēc jau vēlāk visi ļaudis kļuva grēcīgi. Un šodien ir ļoti daudz dažādu izskaidrojumu šim stāstam no Radīšanas grāmatas.

Kas biedē un nomāc ticīgo? Ka viņš ir grēcīgs no dzimšanas, ka viņam ir grēka nolādējums. Ko viņš dzirdēs baznīcā? Ka attīrīšanās, atbrīvošanās no “pirmdzimtā grēka” varas notiek Kristīšanas noslēpumā – tas ir rituāls, kurš kristietībā tiek uzskatīts par cilvēka garīgo piedzimšanu, proti, viņš it kā formāli nomirst grēcīgajai dzīvei un piedzimst jau jaunā, auglīgā dzīvē. Un ka tieši pateicoties Kristīšanai, viņam tiks dāvāta brīvība no sātana tirānijas. Ļaudis tam tic, bet tālāk par ticību vairumā gadījumu neiet. Kā likums - cilvēki liek likmi uz rituālu, nevis uz savu personīgo pārvēršanos, ne uz iekšējo darbu ar sevi.

Starp dažādu organizāciju, konfesiju un kustību teologiem arī nav vienota viedokļa šajā jautājumā, katrs atsaucas uz savām autoritātēm, uz tiem, kas, ko, kad ir teicis šajā sakarā par to, vai cilvēks ir grēcīgs no dzimšanas.

Vispār Jēzus to neteica, to teica cilvēki. “Pirmdzimtais grēks” – tas ir tīri teologu termins kristietībā. Tas tika ieviests 400 gadus pēc Jēzus, tajā laikā, kad kristietība ieguva valstiskas reliģijas statusu. Vispār kā vienmēr: it kā cilvēki arī staigā riņķiem ap Patiesību, tikai kad cenšas saprast ar prātu, tad rodas šis mūžīgais strīds, kur pareizi jāstāv komatam, kā Jūs precīzi minējāt.

IM: Runājot par grēku, svarīgi saprast, ka cilvēks sākotnēji ir brīvs un nav viņam grēka. Cilvēks – es domāju kā Personība. Kas ir “pirmais grēks”? Mēs bieži dažādās reliģijās sastopam, ka cilvēks sākotnēji ir grēcīgs. Un te nepieciešams tikt skaidrībā, kas ir grēks.

T: Jā, jautājums tieši ir tajā, ka izpratne par grēku, kuru veica pirmais cilvēks, par viņa grēkā krišanu, tas ir arī citu reliģiju nostāstos, piemēram, tajā pašā zoroastrismā. Bet pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Tik tiešām ļoti gribas tik skaidrībā, kā tas viss ir patiesībā...

IM: Pirmais grēks patiesībā – tas ir tas pirmais moments, pats pirmais grēks, kad cilvēks kā Personība noticēja apziņai. Tā ir pirmā ticība meliem. Tas arī ir pirmais grēks. Kad tā savaldzinājās no apziņas, kā Personība savaldzinājās no apziņas ilūzijām uz kaut ko materiālu.

Nu, un tālākajā var teikt vienkārši, ka cilvēks kā Personība sākotnēji nav grēcīgs. Bet tad rodas jautājums, ja cilvēks kā Personība nav grēcīgs, tad kāpēc viņš pāriet subpersonības stāvoklī vai, runājot reliģijas valodā, kāpēc viņš nonāk ellē, ja viņš nav grēcīgs? Bet te ir tāds jēdziens kā bezdarbība.

Cilvēks kā Personība atnāk šajā pasaulē, lai iegūtu brīvību no materiālās pasaules un savienotos ar Garīgo Pasauli, proti, atnākt kā pieaugusi būtne Garīgajā Pasaulē. Bet viņa kā Personības bezdarbība, kad cilvēks dzīvo ar ilūziju pasauli un visu savu uzmanību iegulda ilūzijās no apziņas, savā neremdināmajā, iluzorajā būtībā, savādāk to nenosauksi, viņš vienkārši sadedzina dzīvi. Un viņš, teiksim, ir kā sievišķā olšūna, kura izrādījās neapaugļota. Tā arī Personība, ja tā “ir neapaugļota”, tad tā kļūst par subpersonību. Turpina, protams, savu eksistenci, tā kā informācijas nezūdamības likumu neviens nav atcēlis, un, kamēr ir enerģija, kamēr ir nesējs, informācija eksistēs. Tāpēc cilvēks arī paliek tieši subpersonības stāvoklī.

Bet grēks kā tāds izbeidzas, tiklīdz cilvēks kā Personība, uzsveru, atbrīvojas no apziņas verdzības. Cilvēks sāk jau eksistēt pastāvīgi. Viņš nepieļaus neko sliktu. Savas galvenās pūles un visu savu uzmanību viņš iegulda tieši Garīgajā Pasaulē, sākumā - šī ceļa meklējumos, bet vēlāk - atrašanos šajā stāvoklī, kamēr neiegūs Dzīvi.

Tā ka grēks kā tāds – tas ir relatīvs jēdziens, un tas vairāk ir uzspiests Personībai. Viss ir vienkārši. Patiesībā viss ir vienkārši, ļoti vienkārši. Ir apziņa, ir Personība, ir Dvēsele kā raidītājs vai, teiksim, kā transportlīdzeklis, var to tā nosaukt. Ja Personība paspēja savienoties, proti, ja Personība atbrīvojās no apziņas varas, nometa savas važas, viņa ieraudzīja realitāti, viņa izjuta Garīgo Pasauli. Bet, izjūtot Garīgo Pasauli, jau vairs negribas no tās atiet.

T: Jā, tas tik tiešām ir vienkārši. Un to var ļoti viegli saprast, pat izlasot tajā pašā Pareizticībā, ka sākotnēji cilvēkam nebija bezsvētlaimes stāvokļa pieredzes. Ka grēkā krišana kā tāda - tā ir svētlaimīgā, augstā, kopā ar Dievu būšanas stāvokļa pazaudēšana. Tā ir Dzīves Dievā pazaudēšana. Bet šī svētlaime saistīta ar to, ka cilvēkā no pašas radīšanas ir klātesoša Svētā Gara svētība. Un ka Praviešos darbojās Gars un mācīja tos, un bija tajos iekšā, un parādījās viņiem. Un Ādamā Gars, kad gribēja, bija ar viņiem, un Ādams zināja Dieva Mīlestības saldmi.

Ž: ...Jā, un ka Svētais Gars ir Mīlestība un Dvēseles saldme... Un, kas iepazina Dievu ar Svēto Garu, tas dienu un nakti neremdināmi tiecas pie Dzīvā Dieva.

T: Jā... Un tas arī izskaidro, kāpēc kā sekas atkrišanai no Dieva kļuva nāve: cik ļoti cilvēks attālinājās no Dieva, tik ļoti viņš pietuvojās nāvei.

IM: Jā. Kad Personība atrodas apziņas verdzībā, viņa dzīvo ilūzijā, tieši uzspiestā ilūzijā. Un šeit to var nosaukt par grēcīguma stāvokli. Un dabiski, ka par tevi neviens grēku nenolūgs. Neviens tev to nespēs piedot, kamēr tu pats no tā neatvirzīsies. Vienkāršs piemērs, paņemsim senos laikus: cilvēks atrodas verdzībā pie faraona. Satiek tādu pašu vergu, tas vergs viņam saka: “Tu neesi vergs, tu esi brīvs, tu vari iet, kur tu vēlies. Bet važām nepievērs uzmanību. Tas, ka tu vari staigāt stingri noteiktā vietā, - nu kāda starpība, tu taču esi brīvs. Apmierinies ar to, kas ir, un priecājies, un cildini savu saimnieku.” Tāpēc ka vergiem saimnieks arī ir dievs, viņš var izdarīt ar viņu dzīvēm, ko grib. Bet tomēr ar dzīvi te tiek saprasta vien īslaicīga eksistēšana. Nu, tāpēc domājat paši.

T: Jā, vergi nepazīst Dievu, tāpēc viņi arī ir vergi. Viņi savu saimnieku uztver kā Dievu... Zināt, gribēju tāpat padalīties ar vienu momentu no savas bērnības... Protams, parasti par savām bērnības sajūtām mūsdienu sabiedrībā nav pieņemts runāt, tāpēc ka apziņa uzspiež spēlēt tēlu, autoritāti, “labiņo”. Daži stāsti par sevi var bojāt tavu reputāciju. Bet, ja godīgi, tad vienkārši apnika dzīvot pēc tās noteikumiem... Un kad tu sev pieņem to, ka “patiesība man ir dārgāka”, tad kļūst viegli atskaņot to, kā tā strādā. Un bērnībā es tik tiešām jutu sevī sliktā ieviešanos, šo grēcību, ka bija kaut kas no dzīvnieciskās sākotnes. Un gribējās būt labai. Bet tas sliktais pastāvīgi nospieda, un gribējās izbēgt no šī stāvokļa sevī. Bet tas bija ļoti uzmācīgs. Un toreiz es nesapratu, kāpēc tā notiek.

IM: Un tu pareizi izvirzīji jautājumu. Tik tiešām bērnībā, it sevišķi 5-6 gadu vecumā, nu, nedaudz vecākā, līdz gadiem 10-11, cilvēki jūt kaut kādu duālismu. Viņi jūt, ka apziņa uzspiež viņiem. Viņi jūt, ka viņi to negrib, bet tā uzspiež. Viņi negrib baidīties, bet baidās. Viņi negrib darīt sliktu un mānīt, bet māna. Viņi saprot, ka kaut kas viņos tiek uzspiests duāls. Bet, kad viņiem nestāsta par Personību, kad viņiem tā ir apslēpta informācija, Personība zaudē to spēku, lai pretotos apziņai, nesaprot, kā panākt šo svētumu, panākt šo brīvību.

Bet kas ir svētums? Tā pirmām kārtām ir brīvība no apziņas važām, tā tieši arī ir grēka izpirkšana. Grēka izpirkšana – tā tieši arī ir atteikšanās no apziņas diktatūras, kad tu kļūsti patiešām brīvs cilvēks, proti, Personība, neatkarīga no materiālās pasaules. Bet daudzi teiks: “Nu kā tu būsi neatkarīgs no ķermeņa?” Ķermenis ir atkarīgs, apziņa ir atkarīga, Personība – tā vien īslaicīgi atrodas šeit. Kas ir svarīgāk? Par to ir vērts aizdomāties.

Bet tas nenozīmē, ka nepieciešams pārtraukt, teiksim, jebkādus sakarus ar savu apziņu, nekādā gadījumā. Jebkura tieksme paātrināt procesu – tas nāk no apziņas. Tikai apziņa var cilvēkam diktēt izdarīt pašnāvību vai, lūk: “Tu tūlīt pāriesi pie Dieva. Vienkārši guli, neko nedari, neēd, nedzer, rīt tu nomirsi, tikai lūdzies – un tu nonāksi pie Dieva.” Nekur tu nenonāksi, kļūsi par subpersonību. Kāpēc?

Tāpēc ka ceļš pie Dieva – tas tieši ir Personības darbs, tā tiekšanās. Ja tu paņemsi, noplūksi zaļu augli, tas būs zaļš. Visam vajag nogatavoties. Tāpat arī šeit. Cita lieta, ka vieniem nogatavošanās ir ātrāk, citiem - vēlāk. Bet tas termiņš, kas ir dots atrasties šeit (pat ja cilvēks sasniedza daudz, viņam ir tiesības aiziet, viņš sāka Dzīvot, notika savienošanās), viņš tik un tā būs šeit. Kāpēc? Kalpot Garīgajai Pasaulei, tāpēc ka tā ir nepieciešamība. Bet, ja viņam nav nepieciešamības kalpot, viņam nav Garīgās Pasaules izpratnes, tā nozīmīguma izpratnes, nav kopības. Tātad tā ir ilūzija no apziņas, kārtējā ilūzija.

T: Daudziem ir izpratne, ka viņi ir tuvu Patiesībai, bet apziņa... Apziņa tik tiešām baidās no faktiem un prakses.

Starp citu, vēl ir interesanti, kā tiek minēts par pirmo grēku zoroastrismā. Šodien tieši tika pieminēts par pirmā cilvēku pāra radīšanu no rabarbera, par to, kas ir rakstīts nostāstā no 15. nodaļas “Par cilvēku dabu” zoroastrisma svētajā grāmatā “Pamatu radīšana” (Bundahišn). Un tur ir interesanti, ka saskaņā ar šo leģendu, kad ļaudis pārvērtās cilvēciskā izskatā (proti, ieguva materialitāti, ķermeni), tad ar ko viņi turpināja Dzīvot iekšēji sevī? Ar to, kas viņi patiesībā bija savā Garā. Viņi dzīvoja Priekā, Priekā un Dieva Mīlestībā, ar šo garīgās svētlaimes stāvokli kā viņu patiesās Dzīves avotu.

Saskaņā ar nostāstu Dievs (zoroastrismā Viņu godāja par Ormazdu, tas ir saīsinājums no Ahura Mazdas) teica pirmajam cilvēku pārim, kurus sauca Mašja un Mašjane, ka... Tagad dažus momentus vienkārši nocitēšu... ““Es radīju jūs ar pašiem dārgākajiem un labākajiem nodomiem. Godīgi pildiet ticības darbus, domājiet labas domas, runājiet labus vārdus, dariet labus darbus un negodājiet dēvus!” Un sākumā viņi abi tā arī nodomāja, ka viņi padomās viens par otru, ka viņš ir cilvēks viņam. Un pirmā lieta, ko viņi izdarīja... viņi (tā arī) padomāja... Bet pirmie vārdi, kurus teica, bija: ”Ormazds radīja ūdeni, zemi, augus, dzīvniekus, zvaigznes, mēnesi, sauli un visus labumus, kuru izcelsme un augļi ir no taisnprātīguma izpausmes.””

Un svarīgs moments stāstā, ka “pēc tam pretinieks ielauzās (viņu) domās un apgānīja šīs domas. Un viņi iekliedzās: “Ļaunais gars radīja ūdeni, augus, dzīvniekus un visas pārējās lietas, kuras ir nosauktas.” Šī melīgā runa tika izteikta dēvu ietekmē, un Ļaunais gars ieguva viņos (savu) pirmo prieku. No šīs melīgās runas viņi abi kļuva grēcīgi, un viņu dvēseles (palika) ellē līdz pilnīgai pārtapšanai”.

IM: Viņi noticēja apziņai... Dotajā gadījumā, ja mēs apskatām zoroastrismu, kurā tiek traktēts par to, ka ļaudis padomāja par slikto, un Arimans nopriecājās viņu grēkam, proti, viņi nostādīja sevi pret Dievu, Garīgo Pasauli, bet šeit tieši arī ir tas, ka viņi noticēja apziņai.

T: Jā, viņi vienkārši noticēja savai melīgajai materiālajai apziņai.

IM: Pareizi. Proti, cilvēki juta, viņi kā Personības sākotnēji juta, ka šo pasauli ir radījis Dievs. Bet apziņa viņiem uzspieda apmānu, un viņi noticēja tai. Un viņi pateica balsī, ka šo pasauli uzcēla Arimans un tā pieder viņam.

T: Jā, viņi sāka izteikt sistēmas domas un vēlmes, ka it kā sistēma ir pasaules kārtības radītājs. Proti, sāka kalpot sātanam. Jūs zināt, tas man kaut ko atgādina: Vispasaules Saprāts, Absolūts, ateisms, primārā matērija, Lielais sprādziens, matērijas pašorganizēšanās...

Ž: Jā-jā-jā.

T: Un tālāk ar alegoriju piemēriem tiek stāstītas leģendas par pirmo cilvēku pāri, kā notika šī cilvēku attālināšanās no savas patiesās garīgās dabas un uzmanības pārlikšana jau uz apziņas domām. Saskaņā ar nostāstu, kad viņi izdzēra pienu no baltās kazas, tad Mašja teica Mašjanei: ““Mans prieks bija no tā, ka es nedzēru šo pienu, bet tagad, kad es izdzēru (to), prieks mans samazinājās un ķermenim kļuva slikti.” No šīs otras melīgās runas dēvu spēks pavairojās...”

Ž: Proti, notika uzmanības spēka ieguldīšana šajos dievišķajos allata spēkos, domās par savu laicīgo ķermeni, par matēriju.

T: Jā. Un tālāk tiek minēts, ka, kad viņi jau pagatavoja sev pirmo ēdienu ugunskurā no aitas gaļas, tad pirmo sauju iemeta ugunī, sakot, ka “tā ir uguns tiesa”, bet otro pameta uz debesīm un teica, ka “tā ir dievu tiesa”. Bet “garām lidoja putns-grifs un aizstiepa šo gaļu, kamēr pirmo apēda suns”. Proti, šī alegorija ir par to, ka trīsdimensionalitātē jau sākās Allata spēku izšķērdēšana uz maģiju, uz to, kas ir barība sistēmai. Šie spēki, tie netika ieguldīti Mīlestības un Prieka pavairošanā Dievišķajā svētlaimē.

Bet tālāk lasām nostāstā, ka “nepateicības dēļ, kuru tie izrādīja, dēvi saniknojās un (Mašja un Mašjane) viņi pret savu gribu sāka izjust (viens pret otru) grēcīgu naidu. Viņi nostājās viens pret otru, sita (viens otru), plēsa (viens otram) matus un (skrāpēja) sejas”. Tad dēvi viņiem no tumsas uzkliedza: “Jūs – cilvēki, godiniet dēvus, lai jūsu niknuma dēvs atpūstos.” Un tālāk tiek stāstīts par to, ka Mašja aizgāja un veica būtībā maģisku rituālu, un no tā dēvi kļuva vēl stiprāki, bet viņi abi (Mašja un Mašjane) kļuva tik bezspēcīgi, ka ilgu laiku nespēja izpildīt to, ko vajadzēja. Un tikai pēc 50 gadiem kopš šī brīža viņiem jau radās bērni un to pēcteči, kuri noformēja cilvēciskās rases.

Ž: Proti, būtībā pirmo cilvēku grēks bija tajā, ka viņi noticēja savai apziņai, sāka zaudēt jūtu uztveri ar Garīgo Pasauli, dziļāko prieku no kontakta ar Viņu. Un vienkārši sāka tērēt Allata spēkus melīgām domām, domām par sava ķermeņa veselību, laicīgajām vēlmēm – uz maģiju. Un būtībā tas ir tas, kas šodien notiek ar vairumu cilvēku.

IM: Bet tomēr - kas ir iemesls? Šajā gadījumā tā ir savas ticības, savu spēku ieguldīšana ilūzijā, apmānā uz cerību kaut ko iegūt. Vienkārši tā ir sistēmas sākotnējās attīstības stadija cilvēciskajā pasaulē.

EKRĀNVIDEO

Cilvēks kā Personība

sākotnēji nav grēcīgs.

  
Rating: 5 / 5 from 6




Recommended Book

AllatRa Book download