Dzīva saruna lapas 51-62

Pārraides “Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīga uz mūžīgu Dzīvo” teksts ar Anastasijas Novih redakciju. (Piezīme. Saīsinājumi tekstā: vadītāja Tatjana – T; Igors Mihailovičs Daņilovs – IM; Žanna – Ž; Volodja – V; Andrejs – A).

03:44:20 - 04:21:43

T: Igor Mihailovič, šīs Zināšanas, kuras Jūs izstāstījāt par sistēmu, Zināšanas no Novērotāja ārpus sistēmas, tās ir ļoti vērtīgas. Un saistībā ar to tu saproti, cik ļoti sistēma novērš cilvēciskās civilizācijas uzmanību savos džungļos, aizvien vairāk attālina cilvēci no eksistences galvenās būtības – garīgās attīstības. Vienkāršs piemērs no jau pieminētās primatoloģijas, kad cilvēki, uzskatīdami, ka pats vērtīgākais viņos ir saprāts un intelekts, līdz galam netikuši skaidrībā ar savu personīgo domu rašanās dabu, centās iemācīt domāt pērtiķi. Bet tālāk par primāta dabu, proti, primitīvo intelektu, lieta nepavirzījās. Bet pašlaik tiek mēģināts iemācīt mašīnu, radīt tādu pašmācošos mākslīgo intelektu, tādu saprātu, kas imitētu cilvēka psihiskos procesus un modelētu intelektuālo uzvedību, varētu teikt, ka pat būtu pārāks par cilvēku.

Daži zinātnieki liek lielas cerības uz to laiku, kad tas tiks radīts. Labi tas ir vai slikti - viss, protams, atkarīgs no tā, kas dominēs sabiedrībā: vai nu cilvēku garīgā sastāvdaļa, vai arī kā pašlaik – sistēmas Dzīvnieciskā saprāta algoritmi cilvēku galvās.

IM: Ja tu vēlies uzzināt, par ko domā sistēma, paskaties uzmanīgi, par ko domā tu. Viss ir vienkārši.

Ž: Vienkārši būt godīgam pašam pret sevi.

IM: Pareizi. Saka: “Mākslīgais intelekts, mākslīgais intelekts...” Bet kas ir apziņa? Mūsu apziņa tieši arī ir tas pats mākslīgais intelekts. Tas, uz ko mūsdienu zinātnieki tiecas, jau sen kā ir radīts. Kāpēc mūsu intelekts ir mākslīgs? Tāpēc ka šī pasaule radās ne pavisam tā, kā, piemēram, mums apgalvo mūsdienu astrofizika: ka tā radās no punkta, notika Lielais sprādziens, izveidojās matērija un tā tālāk. Patiesībā viss ir daudz vienkāršāk un sarežģītāk. Sarežģītāk - mūsdienu zinātnes izpratnē. Bet vienkāršāk, tāpēc ka tik tiešām - viss ir vienkāršāk.

T: Jā, mūsdienu astrofizika, kā arī fizika atrodas, kā tautā saka, dziļā dimbā, es to domāju tā, ka jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Un šeit ir ļoti daudz neatrisinātu, tā saucamo “lielo problēmu”: sākot ar kosmoloģijas jautājumiem par agrīno Visumu, Visuma izplešanos, tās pašas problēmas ir ar entropijas palielināšanos, neatgriezeniskumu un “laika bultām”, un beidzot ar dažādām interpretācijām un neskaidrībām jautājumos par kvantu mehāniku. Piemēram, līdz pat šim brīdim nav atbildes uz bēdīgi slaveno jautājumu: “Kur trāpīs elektrons?”

Nu un, protams, fizikas “lielo problēmu” sarakstā ietilpst jautājums par saikni starp fiziku un bioloģiju, tā saucamā redukcionisma problēma, proti, bioloģijas likumu ietveršana fizikas likumu kopumā. Vispār cilvēciskajā apziņā ir vēlme izskaidrot dzīvi un dzīvības rašanos ar konkrētiem fizikas formulu pamatiem. Un te ir interesanti, kādi tieši tiek izdalīti pamatjautājumi - tie ir jautājumi par dzīvības rašanos un apziņas parādīšanos. Un tas viss rada ideju par “mākslīgā intelekta” radīšanu un “dzīvības izveidi mēģenē”.

Tā, ka jautājumu gan fizikā, gan astrofizikā ir vairāk nekā pietiekami. Bet atbildes uz tiem ir ļoti skopas pašreizējā zinātnes attīstības etapā.

IM: Pilnīgi pareizi. Ja mēs aizskārām astrofizikas jautājumu, tad es domāju - nevar nepateikt par to, ka zinātnieki, pētot mikroviļņu fonu (kurš, kā viņi uzskata, radās pēc Lielā sprādziena), jau nonāk pie tādiem secinājumiem un izvirza hipotēzes par to, ka mūsu Visums ir hologrāfisks, ka šī pasaule var būt par vienu lielu hologrammu. Un, ka mūsu trīsdimensionālā uztvere, tas, ko cilvēki sauc par “realitāti”, patiesībā ir tikai ilūzija. Kāpēc? Tāpēc ka visas domas, informācija, tās bildītes, kuras, kā uzskata, uztver mūsu ķermeņa smadzenes, kaut arī patiesībā, kā mēs jau runājām, nevis smadzenes, bet apziņa, tā visas šīs domas uztver divdimensionalitātē. Proti, visas bildītes, kas mums galvā, ir divdimensionālas. Un tikai tad, kad Personība pievērš tām uzmanību vai piešķir tām savas uzmanības spēku (vai kā agrāk teica – koncentrējas uz kaut ko), apziņa tās uzver kā trīsdimensionālas.

Proti, ja jebkurš cilvēks no Pirmatnējās apziņas pozīcijas pasekos, kā pie viņa ierodas domas, tad viņš redzēs, ka domu kā tādu vārdos vai vēl kaut kā nav. Tas ir tikai tad, kad iet dialogs, kad, kā mēs jau runājām, aktieri griežas galvā, tad jau mums iet gan vārdi, gan strīdi galvā. Bet tā kopumā mums atnāk bildītes: viena nomaina otru, bet to var būt arī, kā datora ekrānā - daudzums, kad viena pārklāj otru. Bet tās ir divdimensionālas. Pietiek pievērst uzmanību, pielikt savas uzmanības spēku, tas ir kā uzbraukt ar kursoru, pieņemsim, un atvērām, proti, aktivizējām kaut kādu bildīti, tā uzreiz iegūst mūsu galvā trīsdimensionalitāti.

T: Tajā visā taču ir apslēpta galvenā atbilde uz to pašu neirobiologu, matemātiķu un fiziķu jautājumiem, būtībā visu, kas tieši pēta šos jautājumus: “Kā rodas un strādā domas? Kāpēc smadzenēm nav starpības starp realitāti un fantāziju? Kāpēc mēs dzīvojam burtiski kā dotorsimulācijā un uztveram laiku un telpu tieši šādā uztverē?” Šie jautājumi par divdimensionalitāti, par trīsdimensionalitāti...

Ž: ... un kāpēc mūsu ierastajā trīsdimensionālajā uztverē rodas tieši tāds, teiksim, “aklums pret globālām pārmaiņām”, kuras cilvēkā rada sistēma. Jo tā būtībā krāpj to un novirza viņa dzīvības spēkus sevis piebarošanai...

T: Un tajā visā arī ir pamati izpratnei, kāpēc doma ir materiāla.

IM: Jautājums ir par ko citu. Visa šī pasaule ir iluzora, tā patiešām ir iluzora. Kad mēs uztveram ar savu apziņu to, ko redzam kā cietu, patiesībā (mēs par to jau ne reizi vien runājām) iedziļinājušies, mēs redzam milzīgus attālumus starp atomiem, bet atomi arī sastāv no daudz mazākām daļiņām. Un tas viss nav nemaz tik ciets. Bet, kad mēs to aptaustam, piemēram, to pašu akmeni vai, lūk, galdu – mums viņš ir ciets. Mūsu apziņa uztver to kā cietu, blīvu objektu. Viņš ir ciets, bet trīsdimensionalitātē. Ja aplūkot no krietni augstākas pozīcijas - septītās dimensijas (bet to var tikai Personība, apziņa to jau vairs nevar, bet par to mēs arī vēl nedaudz parunāsim) - tad sanāk, ka galds vispār neeksistē. Kāpēc? Tāpēc ka Personība ir Gars, tas nav ķermenis. Bet apziņa ir piesaistīta daļa pie materiālā ķermeņa, un tā var uztvert matēriju tikai kā matēriju. Apziņai pat pats jēdziens, kas ir “Personība”, “Personība kā Gars” vai “Cilvēks patiesībā ir Gars”, - apziņa to neuztver. Apziņa to nevar izskaidrot loģiski. Tā var salīdzināt: lūk, tasīte, kas stāv uz galda, un galds ir ciets - tā ir keramika, tas koks, te apziņai ir ko salīdzināt. Bet salīdzināt to, ko tā nezina, viņa nevar.

Un tādēļ cilvēkiem arī radās daudz neskaidrību, kas ir Garīgā Pasaule, no šejienes arī daudz dažādu interpretāciju un ļoti daudz sagrozījumu šajā sakarā. Piemēram, par tā paša cilvēka radīšanu. Ja mēs paņemsim Bībeli... Bībeli joprojām izskaidro dažādi. Proti, sanāk, ja balstīties uz tiem pašiem Bībeles kanoniem, Dievs radīja cilvēku divreiz. Nu, tā arī rodas neskaidrības, par to mēs arī parunāsim.

T: Jā, pirmā Mozus grāmatas nodaļa pasniedz pārsteigumus...

Ž: Njā, un vēl kādus...

T: Igor Mihailovič, kāpēc šodien sistēma sāk pakāpeniski atklāt dažas slepenas informācijas lapaspuses par savu mikropasauli šajā savā trīsdimensionalitātē? Un kāpēc cilvēki saskaras ar divdimensiju parādībām, trīsdimensiju un tādā garā?

IM: Patiesībā neko viņa neatklāj. Tas vienmēr bija zināms. Ja mēs uzmanīgi paskatīsimies uz senajām reliģijām, mēs šodien atcerējāmies zoroastrismu, pat tajā parādās šie jēdzieni par tās pašas domas dabu, par tipiskajām sistēmas programmām, par cilvēka patieso dabu. Mēs ar jums jau kaut kā runājām par šo tēmu.

T: Jā, tik tiešām zoroastrisma tekstos ir ļoti daudz interesantu momentu, par kuriem Jūs mums stāstījāt iepriekš. Piemēram, tur konkrēti ir norādīts, ka Ahrimans (proti, Sātans kristietībā) – tā ir “koncentrēšanās uz ļaunām domām, ļaunu vārdu izteikšana, kādu ļaunu darbu veikšana, burvestību reliģija, nodarbošanās ar ķecerību, apmāna ceļš”...

Ž: ...bet ļaunas domas tiek dēvētas par “ļaunajiem gariem”, kā reiz tieši par Ahrimana palīgiem – “dēviem”.

IM: Jā, un kā galvenais šeit tieši arī ir cilvēka uzmanības koncentrēšana uz ļaunām domām, proti, sistēmas barošana, cilvēka apzināta izvēle Dzīvnieciskās sākotnes virzienā.

T: Ir vēl pieminēts, ka Ahrimans uzbrūk Dieva radībai līdzīgi kā apnicīga muša. Bet domas, kuras cilvēkam griežas dienas gaitā, - tās taču patiešām ir līdzīgas mušu baram, kad tu negribi tajās klausīties, bet tās uzmācīgi sīc.

IM: Bet kā gan, tā taču ir programma, kā tā pati reklāma Internetā. Bet principā no kurienes pati reklāma nošpikota? No apziņas šabloniem. Viss ir fraktāls...

T: ...interesanti, ka zoroastrismā ir aprakstītas arī sistēmas pazīmes, tieši tas cilvēces ienaidnieks, kurš noslēpies apziņas veidā... Ahrimans nevēlas, lai cilvēki viņu atpazītu, jo savādāk viņi vienkārši nesekos viņam. Un viņš visādi cenšas no tiem noslēpt savus patiesos nolūkus, barojas no ļaužu uzbudinājumiem, kontaktējas ar ļauniem, atriebīgiem cilvēkiem. Un visbiežāk viņš māna cilvēkus tieši ar šaubām, skopumu. Uzsūta tiem aklumu, kurlumu, ienaidu.

IM: Jā, garīgais aklums un kurlums, tas ir tas, ko mēs mūsdienu civilizācijā novērojam it visur.

T: Tiek skaidri norādīts viņa mērķis: ka Ahrimana mērķis ir sanaidot cilvēkus ar Ormazdu (proti, Labestības dievu zoroastrismā) un padarīt tos par saviem draugiem. Vispār uzskaitītas Dzīvnieciskā saprāta sistēmas ļaunprātības.

Ž: ...tur tieši ir daži interesanti momenti, kuri norāda uz to, ka kādreiz šī kārtējā reliģija noformējās uz iepriekšējo mācību par Garīgo pasauli paliekām.

T: Pilnīgi pareizi. Un tur ir atskaņas par tādām zināšanām, kā par laika bezgalīgumu, kas eksistēja no iesākuma (zoroastrismā to sauca “zurvan”); zināšanas par Garīgās pasaules eksistenci, kas tika dēvēta par “menok”, kas tulkojumā nozīmēja “neredzamais”, burtiski “garīgais”; zināšanas par to, ka Dievs atrodas “bezgalīgas gaismas” apvidū, ka Viņš ir Visuredzošais, ka Viņš ir Visuzinošais. Kā arī par to, ka Dievs radīja cilvēku divreiz, par garīgajiem meklējumiem, par pēcnāves likteni, par Tiesu uz Činvata tilta un ļoti daudz citas informācijas. Zoroastrisms – tā ir pirmā tūkstošgade pirms mūsu ēras. Un tā jau ir atjaunināta kopija no senajām mācībām, tāpēc ka šī reliģija tika izveidota no daudzkārt senākām indoirāņu un āriešu mācībām un reliģijām.

Ž: Viss ir, tikai pazaudētas garīgās izpratnes atslēgas. Apziņa izdzēsa cilvēkiem galveno ar laiku, tulkojumiem, nu, un, protams, ar traktējumiem no prāta.

T: Proti, visas šīs zināšanas - tās bija no seniem laikiem. Kas meklē, tas vienmēr atradīs.

IM: Pilnīgi pareizi. Ir realitāte, kas atrodas aiz matērijas robežām, bet ir laicīgā pasaule, piepildīta ar ilūzijām. Bet te atkal rodas uztvere no apziņas, kad ļaudis ar apziņas palīdzību uztver šo pasauli, viņiem rodas tāda disonanse, neuztvere, neizpratne, ka apziņa, piemēram, var būt mirstīga, bet cilvēks – nemirstīgs, proti, kā Personība. “Nu kā tas ir, ja es esmu apziņa”, ja cilvēks asociē sevi ar apziņu, tātad “apziņai jābūt nemirstīgai”. Un no šejienes daudz tādu interpretāciju.

Un šis paradokss, protams, daudzus iedzen tādā reliģiozā strupceļā, kad ļaudis paši sev nespēj izskaidrot ar savas apziņas palīdzību. Bet tas viņus pamudina uz dažādiem ceļu meklējumiem uz Garīgo Pasauli. Iekšienē viņi jūt šo nepieciešamību, bet balstās uz salauzta kruķa – uz apziņu. Savācas dažādus instrumentus no dažādām reliģijām, no dažādām sektām, dažādiem traktējumiem, bet sanāk kā Gaidītājs, sēž un gaida.

Zināt viņi zina, iekšēji tiecas pie Dieva, bet apziņa viņus tur uz vietas. Un tā viņiem stāsta: “Tu taču jau visu zini, nu kur tev vēl, cilvēk, iet? Jo tu jau tā visu zini: tu jau iemācījies gan Bībeli, gan Korānu, gan daudz ko citu, gan budismu, gan Vēdas, visu, visu izmācījies, pat Kabalu no galvas zini. Nu, tu jau esi cilvēks apgaismots, apgarots, vari strīdēties ar jebkuru imamu un pierādīt viņam savu taisnību, kur pareizi jābūt komatam.” Te arī viss joks.

Tu zini, kur tam jābūt, kontaktē pats ar sevi par šo tēmu un ar citiem, tikai Dievam nepietuvojies ne par milimetru. Kāpēc? Tāpēc ka notiek muldēšana.

T: Jā, sanāk, ka sistēma rada vien zināšanu teorētiķus, nevis praktiķus.

IM: Kāpēc rodas tāda paradoksāla situācija: ļaudis daudz runā par Dievu un patiešām tiecas pie Dieva, bet viņi runā, tālāk nedara? Tāpēc ka sistēma ir tā noregulēta. Mēs tagad aizskārām mākslīgo intelektu, un ir viens tāds uzskatāms piemērs... Puiši veica eksperimentu. Viņi paņēma botus... Boti – tas ir mākslīgais intelekts, tas ir tas, kas dažreiz kontaktējas ar cilvēkiem datorā, bet daži domā, ka tie arī ir cilvēki. Viņi pieņemas prātā un šabloniski atbild uz noteiktiem jautājumiem. Tad, lūk, paņēma divus botus... (šo piemēru cilvēki var atrast Internetā, paskatīties, tas ir gana interesanti). Divus botus, kas daudzu gadu garumā kontaktējās ar cilvēkiem, viņiem bija miljons sarunu. Vispār šie boti bija pieņēmušies prātā, kļuvuši tādi gudri un apgaismoti, gandrīz kā cilvēki. Un, kad tos saveda kopā eksperimenta nolūkos - par ko gan runās divi boti, tad viņi kā vienmēr nedaudz pakontaktēja, nu, kā mazpazīstami cilvēki, bet pēc tam viens bots piedāvāja otram botam: “Klau, parunāsim par Dievu.” Un tas ir galvenais moments. Daudziem tas var paskriet garām kā pats par sevi saprotams. Bet te ir neliela atslēga izpratnei, kā strādā sistēma. Bet sistēma tā arī strādā, cilvēku apziņa visiem strādā tā: “Klau, parunāsim par Dievu!

Proti, ne jau tas, ka: “klau, mēs iesim, pietuvosimies Garīgajai Pasaulei, pieliksim pūles, lai iepazītu Dievu”. Nē, sistēma noskaņo Personību tā, lai tā sēdētu un klausītos, kā aktieri tās priekšā runās par Dievu. Ar aktieriem es domāju mūsu izpratnē apziņu. Proti, šī sarunu skatuve pašam ar sevi vai ar kādu... Kaut gan kāda starpība?! Labākai izpratnei vēl reizi precizēšu, par ļaunu nenāks: ka katra cilvēka apziņa – tā ir individuāla, bet tā ir daļa no veselas sistēmas, daļa no tā, ko daudzi dēvē par Absolūtu, Virsprātu vai Augstāko saprātu un tādā garā. Bet tas nekādā veidā un nekā neattiecas uz Garīgo Pasauli, uz Dievu.

Tad, lūk, sanāk, ka mēs, pat kontaktējoties apziņas līmenī viens ar otru, tas ir tas pats, ja sistēma spēlē šahu pati ar sevi. No šejienes arī rodas... Mēs jau runājām par to, ka pat tad, kad divi strīdās, viņi vēl pat strīdēties nav sākuši, bet viņu strīda iznākums jau sen ir izlemts. Tāpat kā, kad spēlē šahu pats ar sevi, vienalga, ja tu esi par melnajiem, uzvarēs melnie. Kā gan tu vari pats sev ar baltajiem pieteikt matu? Tā arī šeit.

Un te arī būtība, tajā ir visa apmāna ilūzija, es teiktu. Tā slēpjas tajā, lai cilvēks sēdētu kā Gaidītājs un gaidītu, kad pie viņa atnāks Dievs un teiks: “Nu, nāc ar mani uz paradīzi. Tu taču esi labs. Tu, skat, visu esi izlasījis. Tu visu zini, un tu iekšēji tiecies pie manis, tu jau esi nopelnījis.” Sistēma tā arī stāsta cilvēkam. Bet ne jau vienkārši “iesim”, bet “tu vēl ķermenī atnāksi”...

T: Augšāmcelsies ar miesu...

IM: ...Jā, augšāmcelsies ar miesu tur... un būs tev daudz materiālās laimes un labumu, un visa kaut kā laba. Tā taču ir paradīze, bet paradīzē jābūt visam.

T: Sistēma caur ļaužu apziņu izdod visu, par ko pati sapņo, par to pašu nemirstību. No šejienes cilvēkam tādas materiālās vēlmes no apziņas kā sapņi par augšāmcelšanos miesā un par materiālo paradīzi... Lūk, starp citu, cilvēki bieži jautā, kas ir “paradīze”.

IM: Dažādās reliģijās tiek dažādi pieminēts par paradīzi. Bet paradīze – tā ir asociatīva nodošana. Kāpēc atkal jau zem apziņas diktāta daži savā laikā, veidojot reliģiju, pilnā nopietnībā ieviesa, un vēlāk pilnā nopietnībā citu cilvēku apziņa pieķeras un tic tam, ka, paejot noteiktam laikam pēc nāves, cilvēki atdzims ķermeņos ar savu apziņu kaut kādā materiālā telpā. Un tur viņi dzīvos mūžīgi.

T: Ar zvēriem...

IM: Protams, ar dažādiem zvēriņiem, kur būs miers un klusums. Bet tūlīt pat ieslēdzas loģika - ja tā ir paradīze, slapkavībām nav jābūt. Tātad lauva grauzīs burkānu, sēžot kopā ar zaķīti pie upītes, un tīksmināsies, kā peld apķērušās līdaka ar karūsu. Bet tad ar ko augi sliktāki? Zaķi taču ēst nedrīkst, tā taču ir slepkavība. Bet burkāns, sanāk, ko, dzīvot negrib, vai ko? Burkāns taču arī ir apgarota daļa. Kaut kā nenopietni viss sanāk. Lai kā arī negrozi, viss atduras pret to, ka viens otru ēd. Bet kas tad tā par paradīzi, ja tur ēd viens otru? Nav pareizi.

Kāpēc pat cilvēki, kas visu dzīvi nokalpojuši augstos posteņos dažādās reliģijās, viņi šaubās par paradīzes eksistenci? Tāpēc ka paši sev tādu piedomāja no apziņas, ka viņu pašu apziņa un negrib ticēt. Bet kāpēc? Tāpēc ka viņi jūt ko citu.

T: Jā, Dieva pasauli var sajust tikai ar dziļākajām jūtām. Dziļākās jūtas aiziet tālu aiz sešu dimensiju robežām. Bet sistēma ir ierobežota tikai ar sešiem izplatījumiem.

IM: Dieva Pasaule – tā ir cita pasaule. Tā ir aiz jebkura izplatījuma robežām. Tā ir bezgalīga. Bet izplatījums tāpēc arī ir izplatījums, ka tam ir savs platums, ka to var izmērīt.

EKRĀNVIDEO

Dieva Pasaule – tā ir cita pasaule.

Tā ir aiz jebkura izplatījuma robežām.

T: Jūs, Igor Mihailovič, interesanti piezīmējāt par to, ka mēs dzīvojam apgarotā pasaulē... Ļaudis ļoti bieži jauc divus pēc būtības dažādus jēdzienus: apgarots un apdvēseļots.

IM: Šeit arī ir fenomens. Paņemsim, piemēram, reliģiskās tradīcijas. Kad Dievs radīja cilvēku, tad Viņš radīja arī augus un dzīvniekus, visu, kas ir apgarots. Ar vārdu “apgarots” tiek saprasts tas, kas ir dzīvs. Viss, kas ir dzīvs, – tas dzīvo, pateicoties Garam, nevis Dvēselei.

Un daudzi jauc... Cilvēki strīdās: “Vai ir sunim dvēsele vai nav?” Nu nav sunim dvēseles un būt nevar. Tas, ka tā ir apgarota radība, - dabiski, tā nevarētu dzīvot, ja būtu neapgarota. Pat jebkurš audziņš, jebkurš mikrobiņš, viņš dzīvo, pateicoties tam, ka ir apgarots.

Bet tagad es piedāvātu cilvēkiem veikt tādu domu eksperimentu, piespiest savu apziņu nedaudz pastrādāt Personības labā, savā labā. Iedomājaties, paņemsim...nu, visu ko vēlaties. Piemēram, kā anekdotē paņemsim zivi vai blusu: ja zivij būtu spalva, tad uz tās būtu blusas. Paņemsim blusu, ziloni un cilvēku. Un mēs skatāmies – viņi ir absolūti dažādi. Bet, ja mēs sadalīsim tos pa daļiņām un pat aiziem aiz kvantiem, tad mēs ieraudzīsim tikai enerģiju kustību, no kurām rodas noteiktas lauka struktūras vai viļņu struktūras, kā mēs tās varam nosaukt, kuras nes informāciju. Bet jau no tām veidojas pirmatnējie visuma ķieģelīši, no kuriem veidojas tur kvarki, pēc tam lielāki – atomi. No šiem atomiem veidojas molekulas, no kurām izgatavojas ķermenis. Un te jau sākās atšķirība.

Proti, tieši molekulu montāža, ievērojiet, molekulu (tas jau ir dievs vien zin kurš savienojums), no tām jau veidojas no vienas puses zilonis, pateicoties noteiktai informācijai, no otras puses blusa, bet no trešās – cilvēks. Bet cilvēks izdevīgi atšķiras no viņiem visiem. Ar ko? Viņā ir Dvēsele. Un dabiski, ka pateicoties tam, ka ir Dvēsele, ir Personība – ir tas, ka kaut kad Dievs radīja cilvēku kā nemateriālu būtni, proti, bez ķermeņa. Mēs pie tā atgriezīsimies, tas arī ir interesants moments, bet nedaudz vēlāk.

Tad sanāk, ka ne blusai, ne zilonim nav nedz Dvēseles, nedz Personības. Bet ir noteikta, teiksim tā, apziņa. Pat tai pašai blusai, tai ir noteiktas izdzīvošanas iemaņas. Tai ir noteikti refleksi kā eksistēt. Tā taču nelec uz koka un necešas to pārkost? Nē. Tā lec uz suņa, uz cilvēka vai uz vēl kā un barojas ar asinīm – tā ir viņas nepieciešamība. Bet no kurienes rodas nepieciešamība? Atkal jau no apziņas.

Uz šodienu daudzi jau, paldies Dievam, runā par to, ka gan zivij, gan putniem ir pietiekami izteikta apziņa. Tie var izmantot instrumentus, lai izdzīvotu un tamlīdzīgi... Tik tiešām, arī putniņš var ar kociņa palīdzību kaut kur izknibināt tārpiņu, jo tā jau ir instrumenta izmantošana. Dažas zivis arī izmanto noteiktus instrumentus, lai iegūtu pārtiku vai izveidotu sev labākus ziemošanas apstākļus, vai vēl kaut ko. Tā nav vienkārši kaut kāda ģenētiskā atmiņa, kas liek tām kustēties. Tā ir sava veida apziņa, kādam lielāka, kādam mazāka. Bet dzīvniekiem nav Dvēseles.

Novelkot paralēli starp dzīvajām būtnēm, var izdarīt secinājumu, ka cilvēka ķermenis ne ar ko neatšķiras, teiksim, molekulārajā līmenī no tās pašas blusas ķermeņa vai tā paša ziloņa. Proti, tie paši elementi, bet citā secībā, citā daudzumā. Bet nu mēs iesim atpakaļ pa ķēdīti: līdz atomiem, no atomiem pie kvantu stāvokļa daļiņām, pēc tam aiziesim aiz kvantu robežām un mēs nonākam tur, kur ir viļņi, tas, ko mēs saucam par enerģijām – viļņu kustība saskaņā ar noteiktu informāciju, kas ielikta tajos, kas pārvēršas tajās vai citās daļiņās.

Bet, ja mēs aiziesim vēl nedaudz tālāk, tad mēs ieraudzīsim pirmatnējo enerģiju, to, ko reliģijās sauc par “garu”. Grūti izteikt, kas tas ir, pat mūsdienu valodā. Bet agrāk tas bija vēl grūtāk. Tāpēc ņemsim to kā definīciju, pieņemsim, noteikti spēki vai, vienkāršāk runājot, Allat – spēks, kas nāk no Dieva, proti, pirmatnējais stāvoklis, tas, kas rodas. No šejienes tas jau arī sāk veidoties.

Bet šis spēks (Allat), tas dod dzīvību gan cilvēka ķermenim, gan blusas ķermenim, gan ziloņa, gan arī tai pašai zālītei. Un sanāk, viss, kas dzīvo, – tas ir apgarots. Bet tas nenozīmē Dvēseles esamību. Kāpēc? Tāpēc ka Dvēsele – tas ir kas cits. Es to salīdzinātu, mūsdienu valodā runājot, - Dvēsele – tas ir kaut kas līdzīgs portālam, tas ir tas, kas vienmēr un pa tiešo ir savienots ar Garīgo Pasauli. Tas ir tas, caur ko Personība var kontaktēt ar Neizmērojamību un Bezgalību. Tas ir tas, pateicoties kam, Personība var patiešām uztvert Garīgo Pasauli.

T: Proti, izejot no tā visa, ka visa apkārtējā sākotnējā daba, tajā skaitā arī cilvēka, - tā ir savādāka, proti, ne tāda, kādu to ierasti uztver mūsu apziņa. Bet apziņa uzspiež mums ticību un pasaules uztveri jau sašaurinātos, pat trīsdimensionalitātē ierobežotos rāmjos, proti, caur taktilajām sajūtām: redzi, dzirdi un tā tālāk.

IM: Pati sistēma ir ieinteresēta tajā, lai Personība koncentrētu uzmanību uz trīsdimensionālajiem objektiem. Proti, tā taču nerāda cilvēkam apziņā to, no kā tā sastāv savā būtībā... Lūk, pat mēs pašlaik veicām domu eksperimentu un likām sev padomāt par to. Bet atkal jau, lūkojoties uz šo tasīti, skatoties vienam uz otru, mēs neredzam molekulas. Mums nav dots ar zemes redzi to visu redzēt. Un mums trīsdimensionalitātē: lūk, mums ir forma, mums ir tēli, un ar savām rokām mēs taustām galdu – tas ir ciets, mēs taustām tasīti – tā ir cieta. Tajā tieši arī ir visas šīs trīsdimensionalitātes fenomens, ka, atrodoties sistēmā, izzināt sistēmu ir ļoti grūti.

Kāpēc ļaudis bieži saskaras, kad izzina sistēmu, atrodoties tajā, viņi uzduras uz nepatikšanām sev, teiksim tā, maigi? Sistēma nekad neatļaus savai daļai (apziņai) sevi izzināt. Un mākslīgais intelekts, mēs no viņa sākām, tas nekad netiks radīts tādā variantā, par kādu daži cilvēki sapņo. Kāpēc? Sistēma neļaus radīt pati savu klonu. Tā kontrolēs... Jā, var radīt ļoti gudru mākslīgo intelektu, kas zinās daudz, kas izliksies par apziņu, līdzīgu cilvēka. Varēs šahā apspēlēt, bet tas uz šodienu jau ir. Daudz ko izskaitļot, izrēķināt... Bet tas nekad nebūs apgarots.

T: ...Proti, dzīvs, brīvs un patstāvīgs objekts, tāpēc ka tas būs sistēmā un zem sistēmas kontroles.

IM: Jā. Šeit rodas, protams, vēl viens jautājums par devīto dienu... Bet, ja mēs to aizskarsim, mums nāksies aiziet tālu aiz kvantu robežām un parunāt par lietām, kas bija gadsimtiem slēgtas masām. Nu, es domāju, cilvēkiem tas būs interesanti. Tāpēc, ja ir vēlēšanās, mēs varam pacelt šo jautājumu.

T: Labi, tas būtu interesanti. Bet sākumā gribētos vēl rezumēt: proti, sistēma noklusē, ka šī pasaule – tā ir ilūziju pasaule.

IM: Ilūziju un apmāna pasaule, pašas sistēmas mākslīgi radīta. To tā arī noklusē.

T: Igor Mihailovič, bet ja Personība ir brīva...

IM: Ja Personība ir brīva savā Garīgās Pasaules uztverē, tad nekāda sistēma nespēs uz to iedarboties. Patiesā realitāte, tā ir viena – tā ir Garīgā Pasaule. Bet viss pārējais ir laicīgi eksistējošs. Viss, kas eksistē laicīgi, – tas nevar būt reāls, proti, tas eksistē noteiktā punktā pie noteiktiem apstākļiem un tikai noteiktu laika fragmentu, ne vairāk.

Kāpēc es saku “fragments”, nevis “daļa”? Tāpēc ka mums laiks rit. Tam ir savs sākums un savas beigas. Un mums ir laika punkta uztvere. Bet, ja skatīties no Garīgās Pasaules, tad laiks – tā ir kā līnija, un jebkuru fragmentu var apskatīt.

Ž: Jā... no Dieva realitātes... Uztvere ar dziļākajām jūtām – tieši tas dod Patiesās realitātes uztveres pilnību, un tieši tas dod izpratni, kāpēc eksistē visa šī laicīgā pasaule.

IM: Visa šī pasaule, tā eksistē noteiktam mērķim, dabiski, un patiesībā mērķis tai ir vienkāršs.

Tas, ko stāsta par haosu, vēl par kaut ko, - haosa nav, viss ir sakārtots. Un pirmām kārtām pašas sistēmas sakārtots. Dievs neiejaucas šajā procesā, tas patiešām tā. Jā, pasaule ir Viņa radīta, bet tajā ir sistēma – tas ir tas mazais antipods, kas cenšas, teiksim tā, uzspiest cilvēkiem par sevi viedokli, ka viņš arī ir dievs.

Te ir interesants moments. Paskatīsimies, pieņemsim, uz tiem pašiem ateistiem, kuri stāsta: “Es neticu Dievam.” Dabiski, ka to stāsta viņu apziņa. Bet Personība atrodas tik neizdevīgā, iesprostotā stāvoklī, ka pat nespēj pastāvēt par sevi...

T: Toties viņi apgalvo: “Es ticu Absolūtam, es ticu Augstākajam saprātam”, proti, “es ticu sistēmai”, “es ticu sātanam” vai “es kalpoju sātanam”. Vienkāršāk un pareizāk būtu pateikt: “Es esmu dieva vergs, kas nav neviens cits kā sātans.” Proti, piebalso savai apziņai vai, kā cilvēki pašlaik saka, viņi “atver muti vien pēc apziņas gribas, vien pēc sistēmas gribas”. Atkal jau šī sistēmas spēle “ticu-neticu”.

IM: Te mēs aizskaram ticības jautājumu... Kāpēc cilvēki saka: “Tu tici Dievam vai netici?” Jo cilvēks, kurš tik tiešām izprot Dievu, bet nevis tic... Paraksim nedaudz tālāk. Ja mēs paskatīsimies šī jautājuma dziļumā, neeksistēja tāds jēdziens “tici Dievam”. Bija: “Zini Dievu”, “Es zinu Dievu vai es iepazīstu Dievu”. Proti, cilvēki, kuri zina Dievu, – tie ir tie, kurus mēs tagad saucam par Svētajiem, tādā izpratnē. Viņi atrodas kontaktā ar Garīgo Pasauli, viņi dzīvo ar Garīgo Pasauli. Viņi jau ir nemirstīgi. Var nogalināt viņu miesu, bet viņus nevar, viņi nav sasniedzami pašai sistēmai, tāpēc ka viņi jau ir Dzīvi.

                                                    

Bet cilvēks, “kas iet pie Dieva” vai “kas iepazīst Dievu”, ja iztulkot mūsdienu valodā, tad, kas iepazīst Dievu, – tas ir cilvēks, kurš tiecas pie Dieva, jūt, ka Viņš ir... Bet jebkurš cilvēks taču jūt, pat pats dedzīgākais ateists, ja viņš aizdomāsies, veiks banālu prāta eksperimentu ar sevi, tad viņš ieraudzīs, ka viņam ir vairākas apziņas un ir tas, kurš vēro apziņu, un ir tas, kurš vēro to, kurš vēro apziņu. Tas nav kalambūrs, tā ir realitāte.

Un kā reiz tas, kurš vēro apziņas novērotāju, viņš tieši arī var just to Garīgās Pasaules diženumu, kas nāk pa to “sudraba pavedienu” (mēs kaut kā reiz stāstījām par to, runādami par Dvēseli). Bet Dvēsele – tā jau ir Garīgās Pasaules daļa, proti, Dieva daļa.

T: Jūs pašlaik, Igor Mihailovič, stāstāt ļoti svarīgas izpratnes. Un, protams, tas var būt kalambūrs tikai tiem, kas nav pētījuši tās pašas mūsdienu zinātniskās filozofijas svarīgākos jautājumus, kuriem nav ne mazākās saprašanas par tām problēmām, kas tiek paceltas gan ontoloģijā, gan gnozeoloģijā, gan filozofiskajā antropoloģijā. Un sanāk, ka Jūs visa raidījuma garumā atbildat uz galveno jautājumu: “Kā iespējama Patiesības sasniegšana?” Un kur vēl skaidrāk... Jo galvenais zinātnes mērķis, kā arī reliģijas – tā arī ir Patiesības iepazīšana tās sākotnējos pamatos.

Viss ir tik vienkārši... Bet cilvēciskā apziņa notur Personības uzmanību uz pastāvīgām šaubām, pieprasa pierādījumus, bet pierādījumus atkal jau trīsdimensionalitātes rāmjos, un liek baidīties no nākotnes, akli ticēt neskaidrībām pat tajās pašās reliģijās...

IM: Bet... apziņa uzspiež ko citu. Tā tieši saka: “Tev jābūt ticīgam, bet ne Zinošam.” Tevi māca, kā ticēt Dievam, bet nemāca, kā iepazīt. Apziņa to aktīvi atbalsta. Paradokss ir tajā, ka tā ļoti aktīvi atbalsta tieši visas reliģijas, visas metodes, visas iemaņas, kas ved uz ticību, kas liek cilvēkiem iet uz kaut kādām svētām vietām vai vēl kaut ko, pārvarēt, cīnīties, tiekties, bet visu trīsdimensionalitātē.

Bet, ja mēs paskatīsimies, atmetīsim trīsdimensionalitāti un palūkosimies no septītās dimensijas pozīcijas, tad mēs ieraudzīsim, ka cilvēks nevirzās garīgajā plānā. Sanāk, viņš ir Gaidītājs – sēž un gaida, kad pie viņa kāds atnāks. Neatnāks. Durvis pie Dieva vienmēr ir atvērtas, bet cilvēki aizver tās savā priekšā. Un, kā jau es teicu, Dievs mīl tikai tos, kas mīl Viņu. Un zina tikai tos, kurus mīl.

T: Jā...

IM: Kad cilvēks tik tiešām garīgi attīstās, nevis stāv uz vietas, tad agri vai vēlu viņam atnāk sapratne, ka šī pasaule, tā, teiksim tā, atspoguļo Garīgo Pasauli, vienkārši ar sagrozītām zīmēm un savu būtību. Un šos spoguļatspulgus sistēma fraktāli kopē sev kā, teiksim, kāda ēnu spēle no sveces. Proti, viss ir pilnīgi pretēji: te ir uguns, bet šeit tumsa. Agri vai vēlu cilvēkam atnāk izpratne, ka tieši ēnu spēlē arī ielikta visa sistēmas būtība un meli, viss tās iluzorisms.

Bet, kad cilvēks saprot daudz dziļāk, kad sāk uztvert ar jūtām un redzēt jau ar garīgajām acīm, es domāju uztvert Garīgo Pasauli un redzēt ar garīgajām acīm, viņam atnāk izpratne arī par visas šīs iluzorās pasaules būtību, ka tās ir tikai ēnas no septona spoguļiem, ne vairāk, visas šīs materiālās raizes. Tas, ko cilvēki sauc par dzīvi, ir nekas cits kā tukšums.

Ja mēs paskatīsimies uz laika posmu... Daudziem nav saprotams, kāpēc tukšums? “Es taču dzīvoju, es eksistēju. Es aizņēmu kādu noteiktu telpu. Es esmu.” Jā, tu esi, bet tikai no tavas pozīcijas. Bet, ja mēs paskatīsimies kaut vai no viena miljarda gadu pozīcijas, dzīvoja cilvēks vai nē? Ja mēs paskatīsimies kaut vai no vienas galaktikas pozīcijas, eksistēja šis cilvēks vai nē? Jo galaktika ir milzīga, tajā ir miljardiem planētu. Bet zemes cilvēks dzīvo tikai uz vienas pamestas, ļoti tālas planētiņas mazā telpā. Viss atkarīgs, no kādas puses novēro.

Kad cilvēks garīgi atbrīvojas, viņš kļūst par Eņģeli. Viņu atzīst visa Bezgalīgā Garīgā Pasaule. Viņu nav iespējams nepamanīt. Un te ir paradokss (tas ir paradokss tikai matērijai): ka mazais, sīkais, nemanāmais cilvēciņš, kurš eksistēja ļoti īsu laika sprīdi, iegūstot Dzīvi, atbrīvojoties no pašas sistēmas verdzības, viņš kļūst par Eņģeli, kurš priecē visu Garīgo Pasauli, bezskaitlīgu daudzumu tādu pašu. Un viņš atnāk ne jau kā vergs, viņš atnāk kā līdzvērtīgs. Tajā ir būtība.

Verdzība un ļaunums ir tikai šeit, tāpēc ka šeit ir tas, ko sauc par nāvi. No šejienes viss arī sākas. Un šeit ir pretstatu kopība un cīņa, tieksme pēc varas, negausības un visa pārējā. Un pats labākais, pats mīļākais cilvēks, pats labsirdīgākais, kādu tu pazīsti, bet tu ielien viņam galvā – pie viņa nāk tādas pašas domas kā pie tevis, un vēlas viņš to pašu, ko arī tu. Nu, vienīgā starpība, tu vēlies tēju, bet viņš kafiju. Tu sapņo par “Mersedesu”, bet viņš par “Volgu”, vai arī viņam nav vajadzīga “Volga”, bet viņš grib sev zebru, kāda starpība.

Būtība nav lietās un to nosaukumos. Būtība ir tajā, ka visi tiecas uz to ( es domāju - visi, kas dzīvo pēc savas apziņas diktāta vai arī visi sātana vergi), viņi tiecas uz vienu – iekārtoties ērtāk šajā trīsdimensionālajā pasaulītē un pasapņot par To Pasauli. Proti, sēdēt un sapņot, un ticēt, ka tā atnāks. Bet, lai cik tu neticētu, tā neatnāks, ja tu pats neiesi. Gribi Dieva Mīlestību – iemācies Mīlēt, un tu to dabūsi. Jo tas, kurš Mīl, nevar tikt atraidīts, jo viņš jau ir.

EKRĀNVIDEO

Gribi Dieva Mīlestību – iemācies Mīlēt.

Jo tas, kurš Mīl, nevar tikt atraidīts,

jo viņš jau ir.

  
Rating: 5 / 5 from 4




Recommended Book

AllatRa Book download