Dzīva saruna lapas 5-10

Pārraides “Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīga uz mūžīgu Dzīvo” teksts ar Anastasijas Novih redakciju. (Piezīme. Saīsinājumi tekstā: vadītāja Tatjana – T; Igors Mihailovičs Daņilovs – IM; Žanna – Ž; Volodja – V; Andrejs – A).

00:11:53 - 00:37:31

IM: Nekas nemainās...vismaz metodēs, ar kurām sistēma darbojas uz cilvēkiem caur viņu apziņu. Ar ko saskārās Pravieši? Pirmām kārtām ar cilvēku nesapratni, pieprasot no viņiem maģiju un visādus brīnumus šajā pasaulē, lai apstiprinātu to, ka viņi ir Pravieši. Neticība, neapmierinātība, izsmiekls, dažādi apvainojumi līdz pat atklātai pretestībai - tas ir tas, ko nācās pārdzīvot Praviešiem ne tikai no varenajiem, bet arī no parastiem ļaudīm. Jo apziņa nešķiro, kurš ir pie varas un kurš nav. Tā noskaņo visus uz vienu Dzīvnieciskā saprāta vilni, pirmām kārtām uz patērētāju vilni. Un, kad atnāk Pravietis, tad patiesībā sistēmai tas ir drauds, un tāpēc tā sāk visādi pretoties caur saviem vergiem. Bet vergi nav tikai tie, kuriem ir vara. Starp varas ļaudīm arī ir daudz labu cilvēku. Bet diemžēl arī starp, kā saka,“vienkāršajiem ļaudīm” ir ļoti daudz sistēmas vergu.
Būtībā tas viss atklāj Dzīvnieciskā saprāta sistēmas seju, to, kā tā strādā. Dzīvnieciskā saprāta sistēma nezin un nesaprot, kas ir Garīgā Pasaule, tāpēc tā arī visādi pretojas. Bet Pravieši tai - tas ir drauds tās totālajai varai pār cilvēka Personību. Tāpēc tā arī darbojas caur cilvēku apziņu, caur viņu Personībai uzspiesto lepnību ar tādām, lūk, metodēm, pataisot tos agresīvus un izsaucot viņos bailes. Bet bailes pamudina uz tiešu pretošanos.
Atkal jau bailes... Būtu interesanti atzīmēt, kāpēc cilvēks izjūt bailes no Pravieša vai Garīgas būtnes? Viņam taču nekas nedraud. Tās ir miermīlīgas būtnes. Saskaroties ar Pravieti vai Apgaismoto, ar kādu apgarotu cilvēku, ļaudis, atrodoties blakus šīm būtnēm, izjūt patiesas bailes un trauksmi, tādēļ ka to izjūt apziņa, tādēļ ka tas apdraud sistēmu. Un apziņa aktivizē savu iedarbību uz Personību tieši ar negatīvismu, tādā veidā cenšoties iedzīt tās stūrī. Ar cilvēku – kā savu vergu – rokām caur apziņu, caur lepnību, agresiju un bailēm tā cenšas pretoties jebkādām garīgām izpausmēm. Pirmām kārtām pretoties pret to, kurš dod cilvēkiem patiesu brīvību no sistēmas važām.

T: Tik tiešām, lasot vēsturi par Praviešu dzīvēm, saproti, ka nekas nemainās šajos sistēmas pretošanās jautājumos pret garīgajiem uzliesmojumiem materiālajā pasaulē.

IM: Pilnīgi pareizi. Aplūkosim, piemēram, pravieti Muhamedu. Savā darbībā viņš daudzas reizes saskārās ar tamlīdzīgām izpausmēm, kuras sistēma aktivizēja caur viņa tuvumā esošo ļaužu apziņām, dažkārt pat caur pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Tas izpaudās dažādās agresīvās darbībās, neapmierinātībā. Vienkāršs piemērs. Pie varas esošie, kas valdīja Mekā, ko tie pieprasīja no viņa? Pirmām kārtām tie no viņa pieprasīja tiešus pierādījumus tam, ka viņš ir Pravietis, tādus kā “pārstum kalnu, pagriez upes atpakaļ”. Viss kā parasti: izrādi šeit, trīsdimensijā, Dieva gribu, “izmaini un izdari kaut ko, pierādi mums, ka tu esi Pravietis”. Tas ir dabiski, ka ļaudis pieprasa brīnumus no Praviešiem...

T: ... tāpēc ka tā ir apziņa, kas valda pār cilvēkiem un pieprasa sev maģiju un nebeidzamus brīnumus.

IM: Jā, lai cik brīnumu arī neparādīsi cilvēkiem, viņi tik un tā šaubīsies. Viņi apšaubīs jebkuru brīnumu, ko vien Pravietis tiem parādīs. Tas patiešām tā ir. Tāpēc ka brīnumu pieprasīšana nāk, runājot islāma vārdiem, no Iblisa, no šaitana, proti, no sātana.

T: ...tieši lepnība un augstprātība kļuva par iemeslu Iblisa krišanai.

IM: Jā, Korānā piecpadsmitajā sūrā tiek aprakstīts tāds moments par to, kā Allāhs visaugstākais teica Iblisam par to, ka tev ir vara tikai pār tiem, kas apmaldījušies, kas tev sekos. Visi viņi nākotnes dzīvē ir nolemti mokpilnam elles sodam ar karstām kvēlojošām liesmām. Atkal jau, ko nozīmē karstas, kvēlojošas liesmas, kuras aptver cilvēku pēc nāves? Runājot mūsdienu valodā, tas ir subpersonības stāvoklis.

T: Sanāk, ka pat šodien svētajos rakstos, neskatoties uz to daudzskaitlīgajiem tulkojumiem, tomēr ir saglabājušies zināšanu graudi... Ļoti labi vārdi...

IM: Bet tie ir labi tikai tiem, kas saprot to jēgu. Es atkal jau nedaudz novirzīšos... Kā cilvēks to visu uztver? Ar apziņu viņš to visu uztver kā pasaku, ne vairāk, ne mazāk. Vien tas, kurš ieguva pieredzi, tas saprot, ka tā nav vis pasaka, bet patiesība. Te tā bēda.

T: Kā saka: “Nav pravieša savā tēvzemē.”

IM: “Bet Jēzus sacīja viņiem: Pravietis nav bez cieņas, bet ne savā tēvzemē un savās mājās.” Tā tas patiešām ir, lūk, parasts skaidrojums. Dzīvoja cilvēks, kurš tevi pazina, vai arī cilvēku grupa. Auga kopā ar tevi. Un te pie tevis atnāk vai pār tevi nonāk atklāsme, un tu kļūsti par Pravieti. Bet kas ir Pravietis? Pravietis – tas ir Dieva ziņnesis, tas, kurš nes Patiesību, kas sūtīta no Dieva. Bet ļaudis taču tevi zināja, viņi auga kopā ar tevi. Kas tos aizskars pirmām kārtām? Viņi klausīsies to, ko tu saki? Nē. Viņi skatīsies uz tevi un domās: “Kā tad tā? Viņš vai viņa uzauga ar mums kopā, bet tagad runā par Dievu.” Vai ne tā? Skaudība. Bet kas viņos to izraisa? Naids. Naids, kuru viņos būs radījusi pirmām kārtām viņu lepnība. Tāpēc ka ne pār viņiem nāca atklāsme, bet pār tevi. Tāpēc savā Tēvzemē pravieša nav. Es pat teiktu tā - Pravieša nav šajā pasaulē tiem, kas dzīvo ar šo pasauli.

T: Bet kā sistēma noreaģēja uz Jēzus Kristus parādīšanos pasaulē? Ar to pašu – agresiju, sākot no valdošo priesteru nosodījuma un beidzot ar vajāšanu, viņu naidu pret visu svēto. Un ko cilvēki prasīja Jēzum, kad viņiem bija iespēja prasīt Mūžību? Atkal jau maģija...

IM: Jā, līdzīgi bija arī ar Jēzu. Cilvēki prasīja sev no Viņa tos pašus materiālos labumus, pirmkārt jau veselību. Un vispār jāsaka, ka ne tikai Jēzum... Tas ir tāds iesīkstējies viedoklis, ka, ja cilvēks ir garīgi apskaidrots, tātad viņam jābūt ideāli veselam, laimīgam, bagātam šajā trīsdimensiju pasaulē un tā tālāk. Un laimes jēdziens diemžēl cilvēku izpratnē - tā nav vienotība ar Garīgo Pasauli un patiesa Dzīve īstenā Brīvībā no trīsdimensionalitātes. Laimes izpratne cilvēkiem – tā ir veselība, bagātība un vara. Ne jau vienkārši, ka tevi tur izvēlēja par kaut kādu līderi vai vēl kaut ko, bet slepena vara, kur tu vari slepeni diktēt tiem līderiem, bet viņi izpilda “tavu gribu”. Vai tavu? Lūk, kur jautājums.

T: Veselība, bagātība, vara - proti, visi apziņas atribūti šajā trīsdimensionalitātē. Viss, kas ir nīcīgs un iznīcīgs, laicīgs un mirstīgs.

IM: Jā, sanāk, ka visi materiālie sistēmas atribūti tiek uzspiesti cilvēku apziņām. Kāpēc daudzi cilvēki tiecas iepazīt tā saucamās pēdiņās “garīgās zināšanas”? Patiesībā viņi tiecas iepazīt maģiju, iegūt kādu slepenu Dievišķo spēku, kas ļaus tiem iegūt varu pār citiem cilvēkiem... trīsdimensionalitātē. Bet tas ir pilnīgi pretējs Garīgajai Pasaulei. Garīgajā Pasaulē nepastāv tāds varas jēdziens. Tur kā reiz ir brīvība no visām šīm trīsdimensiju problēmām. Kāpēc? Tāpēc ka tur nav ļaunuma, tur nav bēdu, nav skaudības. Tur ir laime un brīvība. Cilvēkiem ir grūti to saprast, atrodoties apziņas verdzībā, tāpēc ka cilvēkam, kurš dzīvo pēc šīs trīsdimensiju pasaules likumiem īsta brīvība ir tad, kad viņš var darīt to, ko vēlas. Viņam īsta vara ir tad, kad viņš var slepeni kādu ietekmēt. Maģija, vienkārša maģija. Kad no viņa baidās, kad viņu ciena, kad viņš ir bagāts, neatkarīgs. Un viņam nospļauties, ka tas ilgst ļoti īsu laika sprīdi. Kāpēc? Tāpēc ka apziņa stāsta: “Nu, tu taču visu panāci.” Vai arī biežāk apziņa saka: “Tu iemācīsies, nodarbosies ar šīm slepenajām zināšanām, maģiju, tu būsi tās apguvis.” Bet parasti tā taču nedod šīs zināšanas cilvēkiem, tā tikai viņiem tās apsola. Kaut gan daudziem saviem adeptiem sistēma dod gan laicīgo varu, gan bagātību, dažiem pat veselību... Tikai paņem pēc tam vairāk.

T: Tajos laikos, tāpat kā pašlaik, bagātība bija un paliek par lepnības objektu cilvēku pasaulē. Un acīmredzot tāpēc ļaudis, atrodoties apziņas varā, nesaprata, kāpēc Pravietis dzīvo un neprasa sev kaut kādus zemes labumus no Dieva.

IM: Un šī neizpratne vēl vairāk izsauca cilvēkos un joprojām izsauc agresiju un atgrūšanu, kāpēc Pravietis neprasa no Dieva pirmām kārtām sev kaut kādus zemes labumus? Un tas izraisa šaubas viņu apziņā: “Ja tu esi Pravietis, ja tev ir, runājot zemes valodā, sakari ar Dievu, un tu vari prasīt viņam visu, ko vēlies, tad kāpēc tu neprasi pirmām kārtām sev? Kā gan tu vari iedot kādam, ja sev tu neņem?” Vienkārši cilvēkos notiek neizpratne, ka Pravietis nevienam neko nedod. Viņš tikai atnes Zināšanas. Ļaudis paši ņem to, ko vēlas. Vēlas kalpot Dievam – kalpo Dievam. Viņi kalpo Dievam tādēļ, lai iemantotu lielāko, to, kas nebeidzas. Bet, kad viņi sāk, kalpodami Dievam, prasīt, un prasīt laicīgo, tad viņi ne jau Dievam lūdzas, viņi lūdzas Sātanam. Jo nedrīkst lūgt no Mūžības kaut ko laicīgu. Nedrīkst prasīt no Dzīvības nāvi, tā nenotiek.

Bet jebkurš laicīgā lūgums, materiālā lūgšana, lai cik dārga tā arī nešķistu cilvēkiem... Gribētos izskatīt tādu momentu... Parastajā cilvēka dzīvē ļaudīm ir pieķeršanās. Ir radi, tuvinieki, viņiem dārgi cilvēki. Un arī sava dzīve. It sevišķi tad, kad kāds no tuviniekiem saslimst, cilvēkiem gribas palīdzēt, viņi sāk lūgties, prasīt no Dieva, lai iedod radiem, tuviniekiem, viņiem dārgajiem cilvēkiem veselību. Apsola, ka lūgsies Dievu un tā tālāk. Proti, notiek tirgošanās ar Dievu. Tirgošanās par ko? Par veselību. Jo viņi taču neprasa nemirstību, dvēseles glābiņu, kā saka reliģijas valodā, saviem radiem un tuviniekiem no Dieva. Viņi prasa veselību. Bet veselība ir neatņemama materiālo labumu daļa. No kā viņi prasa? No apziņas. Un kas viņiem to saka? Apziņa. Un pie kā viņi vēršas savās lūgšanās? Pie sistēmas. Pie tā, kurš valda pār šo materiālo pasauli. Pie tā, kuram tā pieder.
Jo praktiski visās reliģijās patiesībā tiek teikts, ka eksistē šīs pasaules Kņazs. Sanāk, šeit, šajā trīsdimensiju pasaulē, ir savs Kņazs, kurš valda pār šo pasauli. Un viņš tieši arī dod tos materiālos labumus cilvēkiem, kad viņi tos ir nopelnījuši, arī to pašu veselību, bet apmaiņā paņem Dzīvību. Cilvēki to nesaprot. Tāpēc ka daudzi, atkal jau apziņas vadīti, uzskata, ka: “labāk trīsdesmit gadi skaistas dzīves, nekā kaut kāda tur Mūžība: vai tā vispār ir, vai nav? Labāk tepat padzīvošu. Bet pēc tam, lai notiek kas notikdams”.
Cilvēki vienkārši nesaprot, ka trīsdesmit gadi, simts gadi – tas ir tikai mirklis. Cilvēks nekad nespēs piedzīvoties. Un veselības nemēdz būt par daudz. Tā visa paiet. Patiesībā viss ir vienkārši un viss ir dots.
Gribi būt vesels – ārstējies, seko savai veselībai. Gribi būt bagāts – mācies, strādā – būsi, kur tu liksies. Un tas nav pretrunā nekādiem likumiem. Gribi varu – ej politikā, gūsti varu. Sagribēsi, panāksi. Jautājums ir par ko citu: nedrīkst izmantot maģiju, lai iegūtu kaut kādus zemes labumus. Kāpēc? Kas ir maģija? Maģija – tā pirmkārt ir dzīvības spēku izšķērdēšana, to spēku, kas doti, lai realizētu garīgos noslēpumus. Bet tu tos izmanto savās vēlmēs un tiecies iegūt kaut ko materiālu. Lai ko arī materiālu tu iegūtu, tas tik un tā ir laicīgs. Te notiek apmāns.
Nu, ko lai dara, sistēma ir stipra. Nekas nemainās. Cilvēki kā bija cilvēki, tā arī paliek. Precīzāk sakot, nevis cilvēki, bet viņu apziņa. Sistēma ir viena un tā pati. Cilvēki it kā ir dažādi, apziņas dažādas, bet sistēma viena un tā pati. Apskatīsim, runājot mūsdienu valodā, dažādus gadžetus: telefonus, planšetes, klēpjdatorus. Tie ir dažādi, bet programmas tiem ir praktiski vienādas, un, izejot Internetā, viņi iziet vienā un tajā pašā Internetā un saņem vienu un to pašu informāciju. Nu, kaut kā tā... par apziņām, par sistēmu. Bet te ir ļoti svarīgi, lai operators saprastu, kādas programmas var aktivizēt un kādas nevajag, un ko viņš par to samaksās.

T: Cik Praviešu bija atnākuši, un principā visi viņi vēstīja par vienām un tām pašām Zināšanām, par ceļu uz Garīgo Pasauli, par to, kas jāpārvar sevī, par dualitāti, par sistēmu, par to, ka šīs pasaules Kņazs darbojas caur pašu cilvēku apziņu.

IM: Un pirmām kārtām runāja par to, ka vajag iemācīties neuzticēties savai apziņai, nedomā par to, neturi bildītes un tā tālāk. Par to patiešām ļoti daudz runāja Pravieši. Bet kur ir cilvēku bēda? Tajā, ka patiesībā cilvēka apziņai Pravieši nav vajadzīgi un Zināšanas nav vajadzīgas. Ja vispārīgi, tad cilvēkiem nav vajadzīgi Pravieši, tiem ir vajadzīgi džini, kas izpilda viņu vēlmes. Te pareizāk būtu teikt: nevis cilvēkiem, bet cilvēku apziņai.
Kas ir cilvēks? Cilvēks pirmkārt ir Personība, tas ir tas, pār kuru nevalda apziņa, bet kurš valda pār savu apziņu. Bet, ja cilvēks nav spējīgs savaldīt savas emocijas, savu apziņu, viņš ir Sātana varā. Un dabiski, ka tad šis cilvēks pirmām kārtām vāc akmeņus. Kāpēc? Lai sagaidītu Pravieti ar akmeņiem...

T: ... ar šaubu, lepnības un sistēmas skaudības akmeņiem... Lūk, ar ko saskaras Pravieši... pat no tuviniekiem, no brāļiem... tipiska frāze no apziņas jebkuram Garīguma uzliesmojumam, “lai kā tu man arī necenstos pierādīt, es tik un tā tev neticēšu”.

IM: Bet kurš runāja ar šā brāļa muti? Kā reiz Sātans runāja, proti, apziņa: “Lai kā tu man arī nepierādītu, es tik un tā nepieņemšu.” Kāpēc? Tāpēc ka apziņa neieredz Dieva pasauli. Te slēpjas pirmais, pats pirmais, kāpēc cilvēka apziņa noraida visu Dievišķo? Tāpēc ka cilvēka apziņa ir mirstīga. Tas ir kā tavs vecais dators, tas nav mūžīgs, tu viņu kādreiz nomainīsi.

T: Igor Mihailovič, sanāk, ka, kamēr Pravietis dzīvoja, tās Zināšanas, kuras viņš atnesa pasaulei, bija dzīvas, netika sagrozītas, varētu teikt, ka pateicoties viņa... autoritātei...

IM: Nē. Vienkārši tās ne tik ātri sagrozīja, tomēr tika sagrozītas jau viņa laikā. Atkal jau, ja mēs ņemam Muhamedu, mēs par to jau runājām, jebkurš var ar to iepazīties: viņa dzīves laikā sāka sagrozīt to, par ko viņš runāja, un jau uzradās vairāki cilvēki, kas sāka sagrozīt islāmu paša Muhameda dzīves laikā. Bet, ja mēs paņemsim Jēzu, kādi viņa dzīves laikā uzreiz notika sagrozījumi un māņi? Bet Pravieši varēja teikt cilvēkiem Patiesību, viņi bija šeit, šajā pasaulē, un varēja kaut nedaudz aizstāvēt to visu. Kāpēc tālu meklēt, kāpēc aiztikt dižos Praviešus? Vienkārši paņemsim grāmatu “AllatRa” un paskatīsimies, kas pašlaik notiek.
Cik pašlaik uzradušies cilvēku, kuri no sava prāta to traktē vienkārši pa savam? Un kādēļ viņi to traktē? Savam izdevīgumam, lai ko iegūtu? Varu pār sev līdzīgajiem. Veido kaut kādas slēgtas grupas. Stāsta, ka viņi ir kaut kādas autoritātes ALLATRAS kustībā vai vēl kaut ko tur, viņi ir ALLATRAS līderi, kas gan tikai nav. Turklāt cilvēki viņiem tic. Cilvēks izlasīja grāmatu, kaut ko saprata, tiecās uzzināt vairāk, bet te viņam kā reiz uzrodas autoritātes, kuri dažkārt pat nav lasījuši grāmatu “AllatRa”, un sākas spēle. Tad lūk, mūsdienu dzīvē, kad cilvēks var paņemt, pats izlasīt, izstudēt un sākt strādāt. Par to taču arī tiek rakstīts un stāstīts. Tas taču pavisam nav grūti. Nu, gribas parunāt ar cilvēku.
Un atkal jau, cik reizes tika stāstīts, ka, ja tu meklē garīgo ceļu, tad meklē garīgo ceļu. Bet kas cilvēkiem vajadzīgs? Veselība, savu problēmu atrisināšana un uzzināt, kas būs rīt. Nu, nekas nav mainījies.

T: Bet kā cilvēkiem būt, lai arī ar “AllatRa” nenotiku tas pats, kas notika ar Zināšanām tajos laikos?

IM: Nu, tā ir cilvēku izvēle: ko izvēlēsies, tas arī būs. Tie, kuri tiecas uz Dzīvi, viņus nekas neapstādinās. Bet tie, kuri tiecas kalpot sistēmai, nu vai tad var mironi pasargāt no nāves?

Ž: Mēs pašlaik redzam ne tikai sliktus piemērus, bet arī daudz labus: kustībā, gan starp tiem cilvēkiem, kuri mostas. Viņu ir krietni vairāk. Un tas priecē vairāk, ka cilvēki dzird, ka cilvēki jūt...

IM: Un te ir galvenais – priecē vairāk. Tas priecē. Tādēļ tas arī ir.

T: Proti, viņi sevī iekšā pastiprina garīgo prieku, darbā ar sevi, savu rīcību, darbiem.

IM: Pareizi, viņi aizstāv Garīgās Pasaules pozīcijas materiālajā pasaulē, ar to pašu viņi atnes prieku. Bet prieks – tas ir kā gaisma tumsā. Un jo vairāk tādu liesmiņu iedegas, jo vairāk prieka. Redzi, cik viss ir vienkārši.

Ž: Vienkārši, ļoti vienkārši.

T: Kā gaisma un tumsa... Jo caur apziņas tumsu notiek visa Svētā noliegšana, visupirms visa Svētā noliegšana sevī kā Personībā. Bet kas var radīt nāvi? Tieši nāve arī rada nāvi.

IM: Bet Dzīvība tieši rada tikai Dzīvību. Tā rada šo iekšējo garīgo Mīlestību. Un tas ir ļoti svarīgi.

Ž: Ļoti svarīgi... Ļoti svarīgi atrast sevī to Avotu, tāpēc ka tas dzemdē bezgalīgu iekšējo Dzīvi. Tā atver nebeidzamu laimes un prieka Avotu. Tā ir neizmērojama un bezgalīga. Un tā dod Dzīvi tiem, kas pieņem viņu dziļākajās jūtās. Tā dod Dzīvi tiem, kas ir jau izdarījuši savu izvēli un dzīvo ar to katru dienu.

IM: Bībelē ir... Jāņa Evaņģēlijā ir viens moments, kad Jēzus palūdza sievietei padzerties šīs zemes ūdeni. Un viņš teica tai, ka “katrs, kurš dzer šo ūdeni, viņš būs atkal izslāpis, bet, kurš dzers ūdeni, kuru Es tam došu, tam nekad neslāps, jo šis ūdens, ko Es tam dodu, kļūs par ūdens avotu viņā pašā, kas tek uz mūžīgo dzīvi”.
Tie ir dziļi vārdi, saprast tos var tikai ar atvērtu sirdi, kā saka reliģijā. Bet, ja pieiet pie tā ar apziņas palīdzību, tad to vispār nevar saprast. Atkal jau mēs ar to visu nonākam kur? Pasakā.
Kā var ticēt Pravietim? Ar apziņu – nē, ar Garu – jā. Personībai nav vajadzīgi pierādījumi, viņa zina, kurš ir Pravietis, tāpēc ka tā to jūt un tiecas. Bet apziņa nostājas ceļā Personībai, kura tiecas pie Pravieša. Kāpēc? Tāpēc ka atkal jau lepnība un vara. Un tā sāk stāstīt Personībai: “Netici, dzen, ņem akmeni un iemet viņam, tāpēc ka viņš ir tāds pats kā tu, viņš ir no miesas, un tu esi no miesas. Bet Garu neredz. Ja viņš būtu Pravietis, viņš iedotu tev visu, ko tu gribi, tad gan tu noticētu. Bet ja viņš tev nedod, bet tikai stāsta par to, ko tu nezini, kā gan lai viņam tic?” Un apziņa vienmēr argumentēti pārliecina Personību par to, ka tas tā nav. “Un tas, ko tu jūti,” saka, “tā ir kļūda, tās ir tavas cerības. Dievs - tas ir tas, kurš dod tev visu, ko tu palūgsi. Viņš ir kā vecāki.” Un tik tiešām, pamēģini argumentēt pretī. “Kad tu lūdz vecākiem padzerties ūdeni, vai tad viņi tev iedos, teiksim, ūdens vietā... izkausētu svinu? Nē, protams, tie taču ir vecāki. Viņi taču tevi mīl. Kad tu lūdz ēdienu, viņi tev dos akmeņus? Nē, protams, tie taču ir vecāki, viņi tev iedos maizi vai to, ko tu lūdz, lai tu paēdinātu savu miesu. Tā arī Dievs, tu palūgsi viņam naudu – viņš tev to iedos, tāpēc ka viņš mīl tevi, ja ir īsts Dievs.” Tā argumentē apziņa.
Bet patiesība ir tajā, ka Garīgajai Pasaulei šis zemes, cilvēku atrašanās laiks šeit – tas ir nebūtības laiks, kur cilvēks izvēlas: Dzīvot vai mirt, ļauties kārdinājumiem vai atbrīvoties. Un viss miesiskais, kas nāk no Iblisa vai sātana, kā saka, vai no apziņas, var teikt no Vispasaules saprāta (priekš ateistiem, lai tiem saprotamāk būtu), visas izejošās materiālās vēlmes, kuras diktē apziņa, tās ir laicīgas un aiz sevis neko nenes. Pat vēlme iepazīt Dievu, kas nāk no apziņas, vienmēr ir sagrozīta, un tā vienmēr no tā rada noslēpumu. Un saka: “Nu kā gan tu vari sasniegt Dievu, proti, Garīgo Pasauli? Lai cik arī nedomātu par to, Viņš taču neatnāks. Bet ja tu gribi iepazīt un kaut ko iemācīties – ej, mācies un dari. Tu gribi uzcelt māju, izstudē, kā tas jādara, ņem un dari. Bet vai tu vari uzcelt, cilvēk, Garīgo Pasauli sevī? Nevari. Kāpēc? Tāpēc ka tu to nezini. Ja jau tu to nezini, tātad tās nav.” Tā arī ar prastu pierunāšanu Personība nonāk atkarībā un verdzībā un, kā liktos, loģiskiem skaidrojumiem no savas apziņas. Bet šeit ir vērts apstāties un padomāt. Ja tu pats esi sev saimnieks, tad kāpēc tu laid tādas domas pie savas Personības? Kāpēc tu tērē spēku, kuru tev devis Gars Dzīvei un Glābiņam uz to, lai klausītos pasakas? Kāpēc tu vēlies ļaunu, un kāpēc tu dari ļaunu šajā pasaulē? Ja tu vēlies Dzīvot, tad kāpēc tiecies uz nāvi? Par to ir vērts aizdomāties.

EKRĀNVIDEO
SAVĀ TĒVZEMĒ
PRAVIEŠA NAV
CILVĒKIEM NAV VAJADZĪGI PRAVIEŠI,
VIŅIEM VAJAG DŽINUS,
KAS IZPILDA VIŅU VĒLMES
JA TU VĒLIES DZĪVOT,
TAD KĀPĒC TIECIES
UZ NĀVI?

 

  
Rating: 5 / 5 from 8




Recommended Book

AllatRa Book download