Dzīva saruna lapas 40-51

Pārraides “Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīga uz mūžīgu Dzīvo” teksts ar Anastasijas Novih redakciju. (Piezīme. Saīsinājumi tekstā: vadītāja Tatjana – T; Igors Mihailovičs Daņilovs – IM; Žanna – Ž; Volodja – V; Andrejs – A).

02:18:43 - 03:01:30

T: Igor Mihailovič, ko neredz cilvēki? Kas vispār globāli notiek ar viņiem?

IM: Labs jautājums: “Ko neredz cilvēki?” Visu neredz cilvēki. Patiesībā, ja mēs aplūkojam cilvēku kā Personību, kā skatītāju, kurš piedalās dzīves teātrī, tad cilvēks neredz galveno. Ļaudis neredz to, ka viņi ir Personības. Un ļaudis neredz un nesaprot to, ka viņi tik tiešām var kļūt nemirstīgi. Viņi neredz un nesaprot elementāro – kādēļ viņi ir šeit? Pašu vienkāršāko – kāda ir viņu eksistences jēga.

Uz ko viņi cer? Uz ierasto: uz to, pie kā viņi ir pieraduši no bērnības, ko viņiem ir iemācījuši. Bet ko viņiem ir iemācījuši? Būt gudriem, klausīt apziņu, būt viltīgiem, dzīvot, izdzīvot. Dzīvot un izdzīvot kur? Uzstādījums ir pareizs - izdzīvot. Arī dzīvot – tas ir pareizi. Un labi dzīvot - tas arī ir pareizi. Bet kur dzīvot? Mūžīgā dzīve tiek iemainīta ar laicīgu eksistēšanu. Un kas notiek ar cilvēku? Viņš ir kā aklais. Bet tas, ko viņam rāda apziņa... Pareizi, tā viņam rāda: “Lūk, koks.” Cilvēks pienāca, pamēģināja – koks. “Lūk, akmens.” Cilvēks pienāca, pamēģināja, - jā, tas ir akmens. Viņš to var pacelt, tas ir smags. Un apziņa saka: “Vai tad pret to var iebilst? Un zinātne to apstiprina. Bet jūs runājat par kaut kādām garīgām lietām.”

Bet kas apstiprina? Un caur ko tiek apstiprināts? Caur apziņu. Bet kas ir apziņa? Un cilvēkam tieši šķiet, ka apziņa - tas ir viņš. Bet vai tiešām viņš? Un šeit ir vislielākā mīkla un vislielākais trūkums tam, kuru sauc par sātanu vai sistēmu.

Daudzi apgalvo, ka sātana spēks slēpjas tieši tajā, ka viņš spēja pierādīt, ka viņš neeksistē. Bet jebkurš cilvēks, nostājies uz Garīgā ceļa, uzsācis iepazīt visas šī ceļa grūtības, visu tā vienkāršību un burvību, pirmais, ko viņš redz, ir tas, ka viņa apziņa nav viņa un tā nekalpo viņam. Bet apziņa – tas ir diktators, tā ir daļa no sistēmas, kura ar viņu manipulē un taisa no viņa kā no brīvas Personības vergu. Tur tā būtība.

Bet, lai cilvēks to ieraudzītu, viņam pirmkārt jāalkst pēc iekšējās brīvības. Nevis gribēt, nevis vēlēties, bet alkt. Tai jābūt par viņa nepieciešamību. Un tad, kad cilvēks jūt šo nepieciešamību, tad viņš var noiet šo ceļu. Bet, ja viņš “grib” un “vēlas”, tad visi “gribu un vēlos” tik un tā iet caur apziņu. Kad viņš visu savu “garīgā ceļa” (nosauksim to tā - pēdiņās) pieredzi laiž caur savu apziņu, vai viņš spēs kaut kur nonākt?

Jūs taču arī ķepurojāties tajā. Un kā? Vai ir iespējams kaut ko panākt caur apziņu? Neko. Tāpēc ka tā izdarīs visu, lai tu nepavirzītos uz priekšu. Kāpēc? Tāpēc ka atkal jau matērijas likumi: “Pārvaldi un valdi”. “Gūsti kaut uz laiku, bet gūsti. Tas ir daudz labāk nekā negūt neko, tieši materiālajā pasaulē.”

Ž: Nu jā, bet, ja apziņa zaudēs varu pār Personību, tad tā vienkārši nespēs izdzīvot. Un te ir tāds moments, ļoti svarīgi to saprast, ka pat pēc tā, kā cilvēks dzīves laikā garīgi atbrīvojas, apziņa tik un tā paliek ar viņu vienā komplektā ar ķermeni. Bet neskatoties uz to, kad tu patiešām iegūsti šo iekšējo brīvību, kad tu patiešām jūti Garīgo pasauli, dzīvo ar to katru dienu, tā kļūst par neatņemamu tavas dzīves sastāvdaļu. Protams, ka kļūst jau pavisam viegli vadīt savu apziņu. Saprotams, ka apziņa vienalga turpina savu agresiju attiecībā pret tevi kā Personību, vienalga cenšas ar tādiem šabloniem uzspiest savas programmas. Bet Personība, tā jau to saprot, kur ir Patiesība. Un tajā arī ir būtība. Jāpiebilst, ka uzbrūk apziņa daudz mazāk, tāpēc ka šis process apziņai kļūst vienkārši neizdevīgs, nerentabls.

Bet, kad jau miesa būs nodzīvojusi savu zemes termiņu, tad brīvā Personība, kas sasniedza garīgo atbrīvošanos vēl ķermeņa dzīves laikā, tā vienkārši aiziet uz Dzimtajām Mājām, Viņa atgriežas Garīgajā pasaulē. Bet apziņa beidz savu pastāvēšanu uz visiem laikiem. Un tieši tādēļ, kad Personība tiecas, kad viņa jūt šo iekšējo dziņu, kad viņa patiešām atsaucas uz iekšējo aicinājumu, uz dvēseles Mīlestību, uz jūtām, kas nāk no dvēseles, tieši tādēļ, kad tu garīgi atbrīvojies, apziņa zina par to, un tā ļoti baidās no ķermeņa fiziskās nāves, tādēļ ka tai šis process, tāpat kā fiziskajam ķermenim, - tā vienkārši ir nāve.

IM: Tiešā nozīmē, jā. Šī sistēmas daļa, kas tiek dēvēta par cilvēka apziņu, tā pārtrauc savu eksistenci pēc garīgi atbrīvota cilvēka ķermeņa nāves. Bet tā arī zaudē varu pār cilvēku, kad cilvēks garīgi atbrīvojas dzīves laikā, proti, viņš kļūst brīvs. Tajā ir brīvības nozīme. Viņš ir brīvs! Proti, viņš pārvalda savu apziņu.

Jebkurš cilvēks pateiks: “Es pārvaldu savu apziņu. Tā taču ir mana apziņa. Ko gribu, to daru.” Mēs daudz par to runājām. Apsēdies ar pildspalvu un papīra lapiņu un pieraksti visu, ko tā tev rāda un stāsta. Bet pēc tam izlasi un paskaties: vai tu to gribēji? Vai tu pasūtīji šīs domas? Vai tu pasūtīji šīs vēlmes? Un kāpēc tas viss notiek?

T: Tas ir ļoti labs praktisks padoms, kad apziņa cenšas noslogot ar trīsdimensionalitāti, ļoti palīdz iziet no sašaurinātās apziņas punkta un aptvert, kas tu esi. Es sev tā arī rakstu, kā jūs stāstījāt, kā jūs ieteicāt: visu kā ir, vienkārši sev, bez izskaistinājumiem, bez kaut kādiem loģiskiem spriedelējumiem. Savādāk, kā jūs toreiz precīzi minējāt, ja zini, ka kāds to lasīs, apziņa sāk intensīvi izskaistināt tekstu, lai par tevi nepadomātu neko sliktu, precīzāk, par tavu apziņu. Proti, nav godīguma kā tajā gadījumā, kad raksti to vienkārši sev, kā saka, eksperimenta tīrībai.

Un kad tā godīgi rakstu visu, kas domās grozās, bet vēlāk to visu sev lasu, tad uzskatāmi redzi, ka apziņa uzbāžas tev ar kaut kādiem slima dzīvnieka murgiem: tavas apziņas apmāna, melu un apmelošanas mācību līdzeklis. Saraustīta apziņas egoisma reklāma, sajaukta ar kaut kādiem uzbāzīgiem pārdzīvojumiem, tava nozīmīguma nenovērtēšanu, ar vieniem un tiem pašiem fragmentiem no pagātnes, kuri sajaucas kopā ar dienas informāciju. Vienkārši putra kaut kāda. Un tajā visā mainās sižeti, bet būtība ir tā pati... Vispār murgs, kurš šabloniski atkārtojas no dienas uz dienu. Vienkārši mērkaķu šovs. Un mūsdienu psiholoģija ir tālu no šo problēmu atrisinājuma...

IM: Jā, var no psiholoģijas, neirofizioloģijas un citu zinātņu pozīcijas pacensties pierādīt, kāpēc notiek tieši tā, kāpēc apziņa izsniedza to un to... tās šabloniskumu. Visa psiholoģija taču ir būvēta uz apziņas šabloniem, tas, lai būtu skaidrs. Viņi pēta šos šablonus un studē manipulēšanas veidus ar citu šablonu palīdzību pār šiem šabloniem. Proti, atkal jau tas pats koks, tikai ar otru galu.

EKRĀNVIDEO

No sākotnēji mirstīga uz mūžīgi Dzīvo.

Ž: Trīsdimensionālajā ikdienas dzīvē Personība vienmēr dzird savu apziņu. Personība nedzird savu apziņu tikai tad, kad pilnībā atrodas apziņas verdzībā. Un tad tava apziņa esi tu pats.

T: Jā, proti, cilvēks, jau atrodoties tādā stāvoklī, kuru tu tagad apraksti, - viņš ir nesatricināmi pārliecināts tajā, ka viņš ir tas, ko sauc par apziņu.

IM: Pilnīgi pareizi.

T: Igor Mihailovič, lūk, vēl tāds interesants moments, ka būtībā sistēma nevar ietekmēt cilvēka izvēles brīvību. Bet ko tā dara? Tā (IM: novērš) cenšas iedvest, ka...

IM: Tā novērš. Bet kas ir iedvešana? Iedvešana – tā ir uzspiešana. Tēla, bildītes uzspiešana. Tā ir vēlmes stimulēšana. Tā ir atkal jau spēle uz kā? Pirmām kārtām uz egoisma. Tā ir indivīda individualizācija, kurš jau tā eksistē, teiksim tā. Proti: “Tas taču esi tu! Tu esi atsevišķs. Tu taču vispār, nu kā gan... Un visam jāgriežas tavā labā, tev apkārt visam jāgriežas.” Lai tas griežas. Bet vai ilgi? Bet laiks skrien tik ātri, ka skaties, un jau viss, pārstāja griezties. Kas rīt? Bet rītdienas tev nav. Te tā būtība. Bet to ir labi saprast no pozīcijas, kad tev ir ne tikai rītdiena, bet tev priekšā ir Mūžība, tad tev ir saprotama katra diena, ka tas ir nekas.

Bet mirstīgajam cilvēkam, kurš dzīvo ar apziņu... (Atkal jau uzsveru, mirstīgajam. Kāpēc mirstīgajam? Tāpēc ka patiešām mirstīgam). Viņam katra diena - tā ir dzīve. Apziņa ķeras aiz katras dienas, un tā cenšas darīt to vēl vētraināku, piepildītāku. Daži teiks: “Kā tā vētraināku, piepildītāku, ja es neko nedarīju?” Tieši nedarīšanā, činkstēšanā, apātijā arī ir apziņas vētrainā izpaušanās.

Cilvēkam, kā saka, ir spēku panīkums, viņam nav noskaņojuma vai viņam ir depresija. Kas ir depresija, ja papēta? Vai var vispār eksistēt depresija? Nevar. Bet kas ir depresija? Tā ir egoisma daļa vai arī viena no paša cilvēka manipulācijas formām. Apziņa vienkārši viņam diktē, un tajā laikā viņš atrodas krasi negatīvās emocionālās jūtās.

T: Upura pozīcija...

IM: Upura pozīcija... Kur cilvēks iegulda uzmanību? Pastāvīgi savā aizvainojumā. Savā činkstēšanā. Tas ir kā no govs, kuru slikti baro, bet pastāvīgi slauc no rīta līdz vakaram, katru pilienu izspiež: organisms nepaspēja saražot pienu, bet viņu jau izslauca. Tā ir tikai manipulācija – šie depresīvie stāvokļi vai arī gluži pretēji – liela jautrība. Bet vai aiz tā ir kaut kas patiess? Nav. Tukšums. Proti, ja ieskatās būtībā, tad tā ir tukša. Bet kas ir patiesa laime, patiesa dzīve, raugoties no garīgās dzīves pozīcijas, kad cilvēks saskaras ar Patiesību? Tā ir... Atkal jau, vai var būt tāda lieta kā depresija? Tas ir smieklīgi. Vai var vispār būt slikts noskaņojums? Tas ir smieklīgi. Jā, ķermenis var izskatīties noguris, skumjš, bet kas notiek cilvēka iekšienē? 

Ž: Jā, tur dzīvo ar Garu. Ķermenis noguris, bet Gars rada prieku iekšienē.

IM: Kāpēc Svētais Gars? Tāpēc ka ar viņu ir līksmi, Svēti, Svētki. Svētku Gars, tā var nosaukt, tāpēc ka vienmēr ir Svētki. Kas var būt labāks? Nekas. Vai var ar kaut ko laicīgu aizvietot kaut vienu mirkli tur? Nevar. Tāpēc, kad cilvēks īstenībā reāli ir saskāries ar to pasauli, viņš jau vairs nedara muļķības. Viņš jau cenšas, lai arī šķībi un greizi, lai arī caur apziņu, bet viņš kūļājas pie tā. Kad viņš ir saskāries ne jau ar kaut kādu atspulgu, teiksim, ar tā stāvokļa ēnām, kaut gan arī tas ir brīnišķīgi, bet kad, es domāju, jau pa īstam... tad jau vispār ne ar ko nav iespējams aizvietot.

Ž: Pat piemērs no prakses, kad tu ļoti stipri esi fiziski noguris, maz gulējis un visu dienu ar kaut kādām fiziskām slodzēm nodarbojies (IM: Bet tās ir miesas problēmas...), un kaut kādā momentā tu saproti, ka tevi tas nekādi nenovērš no tā, kas ir iekšienē. Tu, tieši otrādi, it kā pastiprini šīs jūtas...

T: Priecīgs, ka ķermenis ir aizņemts, ka smadzenes aizņemtas un netraucē Personībai (IM: Dzīvot) Garīgajā Pasaulē.

Ž: Pat sliktu pašsajūtu tu izmanto sava garīgā stāvokļa labā. Pieņemsim, ka ķermenis ir noraizējies par savu veselību. Bet tu saproti, ka tu neesi ķermenis.

IM: Ķermenis ir norūpējies par veselību, atpūtu, bet tevi tas neuztrauc.

T: Jā, atpūta no lepnības un fotogrāfija piemiņai no tava egoisma, tevi tas vairs neuztrauc, tāpēc ka tas viss ir vakardienas ilūzija.

IM: Kad Personība aptver to, kas tai jāaptver, – Garīgā Pasaule, tā atbrīvojas no šīm ilūzijām. Saprotams, ka viņa aug, viņa iepazīst pasauli. Bet viņa jebkurā gadījumā sāk redzēt to tādu, kāda tā ir patiesībā. Un trīsdimensionalitāte – tā nav pati interesantākā dimensija, ko iepazīt, teiksim tā, es domāju garīgai Personībai. Tādēļ ka uzmanības spēks jau tieši sadalās attiecībās 70% pret 30% uz to, kas neskar materiālo pasauli.

VIDEORULLĪTIS №7

Videorullītis stāsta, kā sistēma izmanto masu saziņas līdzekļus, lai pastiprinātu apziņas ietekmi uz Personību. Manipulēšana, apmāns, apslēptas psiholoģiskas kontroles taktikas un manipulācijas, vārdu, frāžu un solījumu spēks, oponentu apburšana un peļņas gūšana, pūļa psiholoģija, pārdošanas maģija, manipulēšanas brīnumi ar sarunu biedru bez viņa ziņas, negribēta impulsīva pirkuma psiholoģiskā stratēģija – tas un daudz kas cits, kas pārvērš cilvēku apziņas vergā un pamodina viņā zemiskumu.

Bet vai var būt savādāk? Var. Informācija, kas pamudina cilvēku strādāt ar sevi, izzināt sistēmu. Dod sapratni, ar ko atšķiras Personība no apziņas, kā tai atbrīvoties no apziņas verdzības un iegūt brīvību, kā Dzīvot Garā. Stāsta par pieredzi un praksi no cilvēces garīgās vēstures. Labākie Garīgās Mīlestības piemēri, cilvēku viedokļi no dažādām pasaules valstīm par nepieciešamību Dzīvot ar dziļākajām jūtām, Garīgās pasaules Dzīves svarīgumu. Visa šī informācija rada tādus apstākļus, lai Cilvēks kļūtu brīvs un laimīgs. Izvēle ir Cilvēka ziņā!

IM: Pie kā ir nonākusi mūsdienu zinātne? Tie, kuri interesējas, var visu šo informāciju paši atrast (tagad ir brīva piekļuve daudziem darbiem) un pastāvīgi pārliecināties, ka cilvēki, kas sākuši pētīt, kā strādā apziņa un kas tā tāda ir, - viņi nonāk pie izpratnes, ka ne jau cilvēks valda pār apziņu, bet apziņa patiesībā ir kaut kas svešs, kas manipulē un valda pār viņu.

Ž: Turklāt tā taču vēl arī zīmē ilūziju tieši konkrētai Personībai. (IM: Bet kā gan savādāk, obligāti). Proti, cilvēks redz tikai 10%, bet pārējie 90%, kā šodien apgalvo zinātne... ka 10% procentus smadzenes uztver...

IM: Apziņa, nevis smadzenes. (Ž: Jā, apziņa...) Smadzenes uztver to, ko tām dod apziņa, un atkal jau savas funkcionalitātes ietvaros, ne vairāk. Bet apziņa – jā, tas ir galvenais manipulators. Liela informācijas daļa vienkārši paslīd Personībai garām. Līdz Personībai tā vispār nenonāk.

Ž: Tas jā... Starp citu, viens svarīgs moments no personīgās apziņas iepazīšanas pieredzes: apziņa pasniedz Personībai informāciju jau kā gatavu atbildi, proti, vispār neapstiprinot to ar faktiem. Un vienmēr cenšas ielikt, tā cenšas iesmērēt Personībai kaut kādu savu gatavo slēdzienu. Bet apziņa baidās no faktiem un prakses.

IM: Jā, tā tas ir. Atkal jau ņemam aktieri uz skatuves. Ko mēs redzam? To, ka uz skatuves uzstājas un spēlē kaut kādu lomu. Bet visa aktiera dzīve paliek aiz skatuves... Viss šajā materiālajā pasaulē fraktāli atkārtojas... Interesants piemērs, bet nesauksim uzvārdus. Viens biedrs teātrī spēlēja ķēniņu Zālamanu. Daudzi apbrīnoja viņa spēli un uztvēra aktieri par tikpat viedu kā pašu ķēniņu Zālamanu, tik pārliecinoši viņš spēlēja šo lomu. Bet dzīvē – banāls alkoholiķis. Lūk, te tev nu bija taisnīgums.

T: Ķēniņš...

IM: Te tev nu bija ķēniņš. Bet zemapziņā cilvēki viņu uztvēra bez maz vai kā pašu Zālamanu.

T: Jā, apziņa iegāž cilvēku, kad viņš dzīvo pēc materiālajiem kritērijiem. Un vienkārši spēlējas ar viņu kā kaķis ar peli. Šīs spēles rezultāts būtībā jau sākotnēji ir zināms. Un viss, protams, ka balstās uz cilvēka lepnību...

IM: Kas vēlreiz ir gana interesanti un neapstrīdami, ka apziņa vien spēlējas ar mums... Daudzi pēta galvas smadzenes, cenšas tajās atrast apziņu. Bet galvas smadzenes - tās jau ir sekas, nevis cēlonis. Lūk, vienkāršs piemērs. Kad cilvēks redz realitātē kaut kādu darbību, tad, ja aplūkojam viņa galvas smadzenes ar magnētiskās rezonanses iekārtu, viņam notiek noteiktu neironu uzbudinājums. Un, ja cilvēks vienkārši iedomājas kaut kādu darbību, notiek to pašu neironu uzbudinājums. Proti, smadzenes neatšķir vienu ilūziju no citas. Tas arī ir svarīgs moments. Kāpēc? Tāpēc ka tas, kas notiek cilvēka apziņā, Personībai ir realitāte.

Ž: Tas ir ļoti skumjš moments, tāpēc ka, ja Personība nav garīgi brīva, tad tai eksistē tikai viena realitāte, tā, kuru tai rāda Primārā apziņa.

IM: Pilnīgi pareizi... Piemēram, sapnis. Mēs jau par to runājām, ka sapņa laikā cilvēks sevi jūt tā, kā realitātē. Viņš jūt gan cieta materiāla cietību, gan mīksta - mīkstību, un ūdeni viņš jūt kā ūdeni un uguni kā uguni. Bet tā taču ir ilūzija.

T: Igor Mihailovič, arī tāds interesants moments, bet tas jau ir tuvāk izvēles brīvībai, ka, sākot no 70.-ajiem gadiem, aktīvi notiek eksperimenti tajā plānā, vai cilvēkam ir izvēles brīvība vai nav. Un pēdējā laikā notiek aktīvs piārs tādai pozīcijai, ka smadzenes pieņem lēmumu ātrāk, nekā cilvēks veic noteiktas darbības un aptver šo lēmumu.

IM: Tas tā patiešām ir. Cilvēka apziņa pieņem lēmumu krietni ātrāk, nekā pasniedz rezultātu Personībai un attiecīgi - Personība spēj to aptvert. Proti, sanāk, ka strīdā... piemēram, mēs ar tevi par kaut ko uzsākām strīdu, tad mūsu apziņām rezultāts jau ir zināms, bet mēs turpinam strīdēties. Tās jau sen ir izlēmušas, kas uzvarēs. Bet kā var būt savādāk, ja tava apziņa, mana apziņa un visu to apziņas, kas mūs sadzirdēs, ja gribēs, - tā ir daļa no viena vesela. Tas ir tas pats, kas spēlēt šahu pašam ar sevi: lai kā tu neštukotu, lai kā tu necenstos sevi apmānīt, vienalga tu uzvarēsi, bet tu arī zaudēsi.

T: Jā, šahs un mats... Var teikt, “Ideālais mats”...

IM: Paradokss slēpjas tajā, ka strīda rezultāts jau ir zināms pirms laika. Zināms ne jau abiem strīdniekiem. Viņi ir tikai bandinieki sistēmas spēlē. Viņi abi izmet emocijas, viņi abi pārdzīvo, iegulda savu uzmanības spēku noteiktos vārdos un uzķeras uz noteiktām emocijām. Bet gala rezultātā sistēma jau ir pareģojusi šī strīda iznākumu.

T: Jā, un šādas spēles iznākums ir acīmredzams un nenovēršams, ja tava uzmanība ir spēlē.

IM: Jā. Cilvēkam patiesībā ir izvēles brīvība. Bet šī izvēle tiek veikta ne jau apziņā un vēl jo vairāk - ne smadzenēs. Vienkārši cilvēkiem nav līdz galam izpratnes, ka cilvēks – tā pirmkārt ir Personība. Bet Personība ir nemateriāla struktūra. Un uzmanības spēks, kuru Personība iegulda kā nemateriāla struktūra, atrodas Garā, nevis matērijā. Lai kļūtu tik tiešām brīvs un dzīvotu laimīgi, pa īstam laimīgi, un pa īstam iegūtu brīvību, vajag vienkārši ieguldīt šo uzmanības spēku tieši jūtu uztveres attīstībā un virzīt to garīgās attīstības virzienā. Un neieguldīt nevajadzīgās domās, tajās iluzorajās bildītēs, kuras pabāž apziņa. Un vēl jo vairāk - kaut kādās nevajadzīgās, apziņas uzspiestās emocijās. Vienkārši vajag ekonomēt un saprātīgi ieguldīt, kā līdzekļus. Tad arī iegūsi to bezgalīgo, uz ko tiecies, bet tikai tad, kad tik tiešām patiesi uz to tiecies.

EKRĀNVIDEO

 

No sākotnēji mirstīga uz mūžīgi Dzīvo.

Ž: Pēdējā laikā zinātnieki ir sākuši nākt klajā ar skaļiem paziņojumiem, publicēdami masu medijos savus pieņēmumus par to, ka cilvēkam it kā nav ne tikai savas izvēles, bet viņam vēl arī nav savas gribas. Bet tas taču nenotiek tāpat vien...

IM: Patiesībā cilvēkam nevar piederēt griba. Cilvēks var būt gribas raidītājs. Kamēr viņš ir sadalīts, viņš nav viens veselums. Bet daļai nevar piederēt veseluma spēks. Būtība ir tajā. Bet griba - tā ir veseluma izpausme.

Kur slēpjas būtība? Cilvēks var pārraidīt vai nu sistēmas gribu (sātana), vai Garīgās Pasaules gribu. Bet viņš kā Personība var izvēlēties, ko pieņemt. Izvēles brīvība viņam ir. Bet apziņa dažreiz iedzen tādā stūrī. Vienkāršs piemērs. Mierīgi ej, domā par garīgo vai skaiti kaut kādu lūgšanu, bet te tev pēkšņi no aizmugures suns uzrēja. Kāda būs reakcija? Tu ko, neieguldīsi tajā uzmanību? Ieguldīsi, kā gan citādāk, obligāti. Tas tā pārspīlēti, vienkārši skaidroju.

T: Pat šobrīd sanāk, ka dažu skatītāju apziņa var pieķerties sunim un paziņot, ka, lūk: “redzi, tev nav izvēles brīvība”. Kaut gan runa te ir par banālu trīsdimensionalitāti.

IM: Tu neapzināti ieguldīsi uzmanības spēku sava ķermeņa saglabāšanā. Tas ir dzīvības saglabāšanas likums. Un apziņai ir pienākums reaģēt uz to, ka suns tev uzrēja. Tas ir normāli, un tas ir dabiski. Jautājums tajā – kur biji tu? Ja tu kā Personība šajā laikā atrodies Garīgās Pasaules jūtu uztverē, tad vienalga tava apziņa noreaģēs, vienalga tu ieguldīsi uzmanību. Bet tas neizvedīs tevi kā Personību atpakaļ tavas apziņas pārvaldībā.

Tas nav tā, kā kompjūterspēlē, nē, nekādā gadījumā. Ne tā, kā zīmē matricu vai vēl kaut ko tur. Tas ir kā novērošana no iekšienes uz āru. Vai no malas uz āru. Kāpēc? Tāpēc ka tu redzēsi visu kopumā. Tu normāli noreaģēsi, bet tas nespēs izvest tevi no tā stāvokļa un iedzīt atkal apziņas verdzībā, ja tu patiešām dzīvo ar Garīgo Pasauli.

Bet, kad cilvēkam nav šīs pieredzes, apziņa viņam stāstīs pretējo, ka, lai kā tu tur nesēdētu savā meditācijā, lai kā tu nelūgtos, pie izdevības tā obligāti nostrādās. Apziņa nostrādās, kā gan savādāk. Viņai ir tāda funkcija. Viņai jānoreaģē un jāsaglabā sava eksistence.

T: Tāpēc tā arī saka, ka: “nodarbojies ar garīgo, nevis dzīvo”.

IM: Nodarboties var ar sportu vai vēl ar kaut ko citu, bet ar garīgo vajag dzīvot. Kamēr cilvēks to nesapratīs, apziņa viņam visu laiku stāstīs: “Aizej padarbojies ar fizkultūru, aizej palūdzies, nodarbojies ar meditāciju vai garīgo praksi.” Tam nav nozīmes, kā tas sauksies. Bet cilvēks nodarbosies, nevis Dzīvos. Bet starpība ir liela. Nodarboties - to var ar fizisko ķermeni, tas ir kaut ko darīt ar apziņas palīdzību... Bet Dzīvot vajag ar Garu.

Ž: Jā, tāpēc ka garīgais - tā nav aizraušanās, tā ir galvenā iekšējā nepieciešamība. Tas tev ir vajadzīgs vairāk, nekā viss laicīgais kopā ņemts. Un bez tā - vienkārši elle, nevis eksistēšana.

IM: Te tieši ir galvenais: kāpēc apziņa mudina cilvēkus nodarboties ar garīgo? Ar garīgo vajag Dzīvot, nevis nodarboties. Kāpēc tā notiek? Tāpēc ka apziņa, tā neuztver Garīgo Pasauli. Tā nezina, kā var dzīvot ar Garīgo Pasauli. Tāpēc arī apziņa mudina cilvēkus tam, lai viņi pavadītu laiku un tērētu savu spēku (pirmām kārtām uzmanības spēku) uz to, lai censtos kļūt garīgi, pārslēdzot savu uzmanību no viena momenta uz otru. Cilvēki, kas ir apziņas kontrolē, vienmēr atrodas meklējumos: viņi vienmēr ir kaut kādas reliģijas meklējumos, kaut kādas maģijas vai vēl kaut kā.

T: ... kaut kā jauna.

IM: Obligāti. Viņiem ir interesants viss jaunais. Pēc šiem jaunumiem arī apziņa dzenas pakaļ. Proti, apziņa dzen cilvēkus, teiksim, no kulta uz kultu, no vienas reliģiozās kopienas uz citu. Proti, apziņa visu laiku atrodas meklējumos, pirmkārt, maģijas meklējumos savā labā. Un, otrkārt, lai novērstu cilvēkus no patiesā ceļa.

T: Bet, ja cilvēks dzīvo ar garīgo?

IM: Bet, ja cilvēks dzīvo ar garīgo, tad apziņa... Tā strādā, tā funkcionē, tā rej, tāpat kā tas suns, bet tā nenovērš.

T: Proti, sistēma rada apstākļus: situācijas, ilūzijas, provokācijas. Un tas viss tiek darīts, lai novērstu cilvēka uzmanību no paša galvenā. Un tā situācija, kas pašlaik ir izveidojusies zinātniskajā vidē... šis korķis, šis vāks sakarā ar apziņas pētījumiem. Ar apziņu taču ir saistīts viss šajā trīsdimensionalitātē, sākot no cilvēka domām un beidzot ar konfrontācijām un kariem starp cilvēkiem, kas tiek dēvēti, uzsveru, par “apziņas dziļāko konfliktu”.

Ž: Jā, kur slēpjas šis dziļākais konflikts? Tajā, par ko runāja Igors Mihailovičs, ka apziņa pirmām kārtām pretojas Garīgajai pasaulei, jebkuram Personības uzliesmojumam, kura tiecas dzīvot sevī ar Garīgo pasauli. Sistēma cenšas izdarīt visu, lai Personība neiegūtu šo iekšējo brīvību un paliktu baiļu un agresijas verdzībā.

T: Jā, un tāpēc zināšanas par to pašu apziņu ir ļoti svarīgas. Un zinātnieki, pētot apziņu, sūdzas par to, ka atbildei uz jautājumu: “Kas ir apziņa?” nepieciešama tieši izeja ārpus standarta zinātniskajām metodēm. Jo pētījumu grūtības viņiem jau rodas paša jautājuma nostādnē: “Kāpēc eksistē apziņa?” Un pētniekiem pat ir tāds termins kā “apziņas grūtā problēma”.

Ž: Jā, ir tāda.

T: Jā, zinātnes vidē šī problēma ir svarīgs pētījumu priekšmets gan mūsdienu apziņas filozofijā, gan psiholoģijā, gan neirozinātnē, gan tajā pašā kvantu fizikā. Zinātnieki izstrādā dažādas apziņas teorijas, pēta iespējas, tajā skaitā arī introspekciju, proti, pašnovērošanu.

Bet problēma ir tajā, ka viņi lielākoties veic teorētiskus pētījumus, viņi ar apziņu pēta, tā teikt, tās pašas apziņas “sekcijas” un veic slēdzienus caur personīgo apziņu, turklāt palikdami savā dzīvē sistēmas vergi, apziņas vergi... Pat ir atzīmēts tas, ka tiklīdz kā iedziļinās apziņas problēmās, tā sašķobās personīgā veselība, un šie cilvēki sāk slimot. Bet būtībā pati apziņa arī pilda šo universālā vāka funkciju sistēmas studēšanā.

IM: Sistēma ir pret to, lai cilvēks spētu izzināt sistēmu. Cilvēki, kas centās zinātniskā ceļā izpētīt apziņu caur savu apziņu, vienmēr nonāca strupceļā. Bet tie, kas pietuvojās tuvāk, vienkārši pazaudēja veselību, turklāt daudzi uz visiem laikiem, kas bija pārāk neatlaidīgi, citi vien uz laiku, kamēr nodarbojās ar šiem pētījumiem. Caur to ir izgājuši ļoti daudzi pētnieki.

Tiklīdz kā viņi pietuvojās kam interesantam, visa grupa saslima, bet, tiklīdz kā pārtrauca eksperimentus, izveseļojās. Jo neatlaidīgāki kļuva, jo smagāk izpaudās slimības. Tas ir fakts, kas ir piefiksēts, un tādu grupu, starp citu, bija ļoti daudz.

Un ļoti daudzi, kas saskārās ar šīm izpausmēm, viņi vienkārši pameta savus pētījumus. Kāpēc? Tāpēc ka sākas metafizika, neizskaidrojamais. Un ļoti daudzi mūsdienu neirofiziologi, citu nozaru zinātnieki, kuri patiešām pēta apziņu un kā tā strādā, lieliski saprot, ka viņi saskaras ar kaut kādām paranormālām, metafiziskām izpausmēm, un viņi baidās par to pat runāt. Bet kas viņos baidās? Atkal jau – tā pati apziņa: “Bet ko par viņiem padomās cilvēki? Viņi pazaudēs savu autoritāti.”

T: Proti, apziņa piedāvā viņiem ieguldīt uzmanību tās baiļu un šaubu programmās.

IM: Jā. Ļoti daudzi cilvēki šķīrās no veselības, daudzi arī no dzīves, kad centās ar savas apziņas palīdzību izstudēt apziņu. Tas viss līdzinās kā dumpim uz kuģa: kuģis ir milzīgs, bet te daži jūrnieki nolēma paskandalēt, teiksim tā. Protams, ka viņus vai nu savaldīja, vai arī pēc to laiku likumiem pārmeta pār bortu.

T: Sanāk, ka sistēma neļaus sevi izpētīt? 

IM: Sistēma, dabiski, ka neļaus sevi izpētīt, ja cilvēkā dominē Apziņa, nevis Personība. Sistēmu var izpētīt un vajag izpētīt, bet tikai no Personības kā Garīgā Novērotāja pozīcijas, proti, Garīgās sākotnes dominances cilvēkā, nevis materiālās sākotnes Sekundārās apziņas, kas nāk no sistēmas vai no tā, kuru reliģijās sauc par sātanu. Vienkāršs jautājums: vai sātans var parādīt ceļu uz paradīzi? Nē, protams. Viņš var parādīt ceļu pie sevis uz katlu, bet ne uz paradīzi.

Sistēma patiesībā ir vienkārša pētīšanai tam, kurš kļūst par Garīgās Pasaules daļu. Viņam pat īpaši pētīt nenākas. Viss ir redzams kā uz delnas, pat iespringt nevajag. Bet tas, kurš cenšas izstudēt sistēmu, būdams sistēmas pārvaldībā, caur savu apziņu, kā tās pašas sistēmas daļu, nu... Pie laba tas tiešām nenoved. Tas nav iespējams.

Par to tā vai citādi dažādos laikos stāstīja viedi cilvēki, tie, kurus dēvēja par cilvēces Viedajiem, kuri tik tiešām iepazina Garīgo Pasauli, cītīgi strādāja pie savas apziņas kā sistēmas daļas pētīšanas. Viņi agri vai vēlu nonāca pie tā sapratnes, ka viņi ir nevis sistēmas daļa, bet Garīgās Pasaules daļa. Un tad viņiem atvērās visi šīs mazās, nevērtīgās trīsdimensionālās pasaules noslēpumi, kurā patiesībā nemaz nav noslēpumu.

Pats lielākais šīs pasaules noslēpums ir tas, ka sātans eksistē, un sātans - tā ir katra cilvēka neatņemama daļa. Un patiesībā viss ir apslēpts tikai izvēlē – kam tu kalpo. Bet nekalpot cilvēks nevar. Pat tad, kad viņš vispār neko nedara, cenšas ne par ko nedomāt un nekustēties, viņš kalpo sātanam. Bezdarbība, jo īpaši Garīgajā aspektā, ir kalpošana sātanam. Bet kalpošana Dievam – tā ir kalpošana Dievam. Tā ir jūtu uztveres attīstīšana sevī. Tas ir tas, kas piepilda tevi ar Patieso Mīlestību un dara tevi Nemirstīgu. Nekā cita būt nevar.

T: Jā, sanāk, ka jautājums ir tikai tajā, ar ko tu katru dienu iekšēji sevī dzīvo, ar ko tu piepildies. Ar Garu, pateicību, Dieva Mīlestību, vai arī tu dzīvo ar lepnību, tieksmi iegūt varu pār kādu, jebkādu varu, lai vienkārši izliktos, lai tevi vienkārši uzskatītu par kaut ko... Bet atkal jau - sistēmā.

IM: Sistēma valda trīsdimensionalitātē. Bet katra cilvēka apziņa dublē sistēmas daļu. Sistēma vai sātans, viņš vienmēr tiecas kļūt par Dievu, jebkurā gadījumā, lai viņu par tādu uzskatītu. Sistēma saprot, dod sev atskaiti, ka viņa ir nekas, tā nespēj mēroties un nespēj iegūt tās iespējas un dotības, kuras ir Garīgajai Pasaulei. Bet tā cenšas vismaz uzspiest tādas domas Personībām, kuras to klausa. Atkal jau, caur ko? Caur savu daļu – caur apziņu. Bet pat šī daļa – apziņa, tā ir daļa no veseluma, tai piemīt individualitāte, un tā vienmēr cenšas sevi pretstatīt visam. Proti, šis paradokss saistās ar daudzkārtējo skaldīšanu, sadalīšanu. Pat vienotu veselumu tā sašķeļ. Bet vienalga tā paliek vienotas apziņas pārvaldībā, tās, ko mēs saucam par sistēmu. Te nav nekādu samudžinājumu. Te viss ir skaidrs, vienmēr viss savās vietās. Sistēma nekad neatļaus kādai no savām daļām iegūt varu pār pašu sistēmu.

T: Sanāk, ka cilvēkam, kurš iet pa garīgo ceļu, būtībā jāsaprot,ka...

IM: Cilvēks, kurš tiecas, kuram ir iekšēja, patiesa, neiemainīta... Es pateikšu tā - pirmām kārtām cilvēkam vajag tikt skaidrībā ar sevi: vai viņam vajag iet garīgo ceļu? Ja viņš grib spēlēties – lai spēlējas. Ja viņš grib, lai par viņu tā domātu, – lai domā, lai izklaidējas. Bet, ja cilvēks tik tiešām alkst to, ja tā patiešām ir viņa izvēle, tad viņam ir jāsaprot, ka nav nekā vienkāršāka par garīgo ceļu. Nav nekā tuvāka par Garīgo Pasauli. Tā vienmēr ir ar tevi, tā vienmēr ir līdzās, tāpēc vajag vienkārši racionāli izmantot savu uzmanību. Un viss. Tas ir ļoti vienkārši.

T: Proti, vajag ar to dzīvot, nevis spēlēt uz publiku.

IM: Jā. Ja cilvēks tikai ar vārdiem saka, ka tā ir viņa nepieciešamība, cenšas kaut ko sajust vienkārši eksperimenta pēc, nu, kā savdabīga spēle, vienkārši, lai citi viņu uzskatītu par garīgu cilvēku. Viņš pavada stundas lūgšanās vai meditācijās kopā ar citiem cilvēkiem, notiek spēle uz publiku. Proti, cenšas trīsdimensionalitātē radīt par sevi iespaidu citu cilvēku apziņu priekšā, kaut kādus noteiktus uzskatus par sevi, bet patiesībā nestrādā ar sevi, nedzīvo ar jūtām, bet tas ir ļoti jūtams... Vienkārši spēlējas. Neapgūst pat elementāro, kā strādā viņa apziņa, kā tā valda pār viņu un kas mudina viņu uz šīm darbībām. Viņš to nesaprot, bet vienkārši spēlē tādu, lūk, spēli no sistēmas, tad dabiski, ka viņš nekur nenonāks, spēlēdamies ilūzijā. Tā arī apmaldīsies šajā ilūzijā un dabiski, ka tur arī paliks, kamēr pats nekļūs par to pašu ilūziju.

Šajos gadījumos tādos cilvēkos vienmēr ir šaubas, bailes... parastie apziņas šabloni. Neskatoties uz ārējo spēli uz publiku, šie cilvēki patiesībā šaubās par visu, pirmām kārtām par Dievu un visu, kas saistīts ar Garīgo Pasauli, tāpēc viņi arī spēlējas. Bet viņus uz šo rīcību mudina viņu lepnība. Bet lepnība - tā ir apziņas daļa, kura cieši sasien Personībai, teiksim tēlaini, rokas un kājas un liek pildīt to, kas ir izdevīgi sistēmai.

VIDEORULLĪTIS №8

IM: Pirmais, tā ir sevis iepazīšana. Un visi iziet šo ceļu, savādāk nesanāks. Kamēr tu nesapratīsi to, ka tava apziņa patiesībā izspēlē ar tevi ļaunus jokus un rāda tev daudz tādas lietas, kuras tu uzskatīji par reālām, bet kuras tādas nav, jo tā ir tikai cīņa par tavu uzmanību.   Kamēr to neapzināsies, tu neizpratīsi lielākas lietas.

Kas ir šī pasaule? Tā ir tikai ilūzija, tās ir septona greizo spoguļu ēnas. Ir kāds spēks, kas visu rada, tas viss tiek izkropļots un beigās pārvēršas vilnī. Šis vilnis kļūst par matēriju, un sanāk, ka mēs visi esam ilūzija. Bet mēs taču ar tevi jūtam viens otru, sevi, rokas, galdu un visu pārējo. Mums tas ir svarīgi. Bet kas jūt, kā jūt, kāpēc jūt? Un kas stāv aiz tā?

Par to, ka ir kaut kas vēl, proti, tas, kas radīja visu matēriju, un tas, kas ir pati Dzīve... Jo, ja aizvāc to, ko sauc par Svēto Garu jeb Dievišķo izpausmi, tad viss pazudīs. Pateicoties šai gaismai septona iekšpusē, tā spoguļi atstaro un rada ilūziju. Jo tie atstaro iekšējo gaismu, tie rada matēriju. Ja mēs paskatīsimies, kas patiesībā ir matērija, tad matērija ir ilūzija. Un jo blīvāka ir šī ilūzija, jo tā kļūst vairāk materiāla. Un matērija matēriju uztver kā matēriju.

Raugi, pat sapnis... Aplūkosim vienkāršu prāta darbību. Ievēro, sapnī mēs visu jūtam reāli, mums nav starpības, vai šeit, vai tur. Retos gadījumos mēs apzināmies, ka tas ir sapnis. Bet savādāk tas viss ir reāli. Raugoties no novērotāja vai skatītāja pozīcijas, mēs redzam šo darbību teātri.  Mums cietais ir ciets, materiālais – materiāls, mēs dzirdam smaržas, skaņas, dzīve mums paiet pilnīgi reāli... Tā pati ilūzija arī šeit. Ar ko tā atšķiras? Es teiktu, ar savu ilgumu. Un vēl tā īpaši atšķiras ar to, ka šajā ilūzijā mums ir iespēja iegūt Dzīvi.

Prieks mēdz būt dažāds. Prieks mēdz būt no apziņas, no kaut kā iegūšanas, bet tas ir ātri pārejošs. Lūk, kāpēc prieks no jūtu kopības ar Garīgo Pasauli neizsīkst, tas nebeidzas. Tas vienmēr ir, katru jaunu mirkli. Tā ir jaunu sajūtu, jūtu uztveres bezgalība. Tā ir kūsājoša dzīve, tā ir piepildīta ar Dzīvi. Dzīve, kas ir piepildīta ar Dzīvi, savādāk to nenosauksi. Bet materiālajā pasaulē – īslaicīga ilūzija.

Ja cilvēks, ierodoties šajā pasaulē, neaiziet no tās Dzīvs, tātad viņš vienkārši ir sadedzinājis savu dzīvi. Tāpēc arī vajag iepazīt savu apziņu. Bet te ir viens mazs fenomens: kad cilvēks iepazīst savu apziņu, tā ir šausmās, apziņa ir šausmās. Bet, kad Personība aptver, ka viņa ir Personība, tā izbauda milzīgu laimi. Kāpēc tā notiek? Tāpēc ka šajos brīžos katra no tām saskaras ar to, kas tās ir radījis.

 

 

 

  
Rating: 5 / 5 from 5




Recommended Book

AllatRa Book download