Dzīva saruna lapas 28-40

Pārraides “Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīga uz mūžīgu Dzīvo” teksts ar Anastasijas Novih redakciju. (Piezīme. Saīsinājumi tekstā: vadītāja Tatjana – T; Igors Mihailovičs Daņilovs – IM; Žanna – Ž; Volodja – V; Andrejs – A).

01:35:58 - 02:18:42

T: Igor Mihailovič, Jūs tieši stāstījāt par Dievmātes, eņģeļu un tamlīdzīgu būtņu parādīšanos. Cilvēki uzdod jautājumu: “Ar ko atšķiras garīgais redzējums no viņu iztēles augļiem? Kas ir garīgais redzējums?”

IM: Garīgais redzējums - tā tieši ir realitātes redzēšana. Bet tagad, cenšoties to izskaidrot, es varu cilvēkus vienkārši samulsināt. Tāpēc ka apziņa (iztēle, apziņas halucinācija) vienmēr zīmē ierastās formās: tajās, kuras mēs spējam iedomāties, tajās, kuras mēs redzam. Ielūkojies apziņā, tā tev daudz ko parādīs. Bet kā var ieraudzīt Svētā gara izpausmi, eņģeļa vai vēl kaut kā? Tikai ar iekšējām acīm. Bet tās neparādīs trīsdimensionālu bildīti.

T: Jā... tikai ar iekšējām acīm... Interesanti, ka ļaudis, kas patiesi praksē iet garīgo ceļu, viņi saprot viens otru, neatkarīgi no piederības tai vai citai reliģijai, tāpēc ka Patiesība ir visiem viena. Un to tu saproti, kad lasi vēstules no dažādām pasaules malām, kontaktējies ar cilvēkiem, kas ir izauguši dažādu kultūru vai reliģisko tradīciju vidē.

Piemēram, kā gan kristietībā, gan arī sūfismā tiek runāts par Dieva Mīlestības aptveršanu? Sūfisma traktātos praktiķi apraksta, ko nozīmē zināt Dievu. Tas nozīmē dzīvot, ar sirdi apcerot Dievu. Turklāt ar “apceri” sūfiji tieši saprot “garīgo redzējumu”. Viņi uzsver, ka daži cilvēki kļūdās, uzskatot, ka garīgais redzējums un apcere - tas ir kāds Dieva tēls, kuru izveido un izsniedz viņu apziņa, balstoties uz kaut kādiem saviem priekšstatiem, atmiņu vai prātu.

IM: Bet, kā gan citādi, tā taču ir apziņas šablonu programma...

T: Bet īsta apcere – tas jau ir aizrautīgas, sirsnīgas Mīlestības centienu rezultāts. Mīlestības, kura paceļ tevi kā Personību tādos augstumos, kur pati iekšējā dzīve kļūst par vienotu tiekšanos pie Mīļotā, pie Dieva, Garīgās pasaules... tikai Viņam. Un ir šī iekšējā izpratne, ka, izņemot Viņu, nekas vairāk neeksistē.

Ž: Jā, tāpēc ka tu saproti, ka darbs ar sevi pirmām kārtām izpaužas caur patiesumu un caur godīgumu. Un tas viss notiek sevis ierobežošanā. Proti, tas nav vajadzīgs kādam, tas pirmām kārtām vajadzīgs tev pašam. Šeit jau rodas šī iekšējā nepieciešamība dzīvot ar Dievišķo, dzīvot ar Garīgo Pasauli. Un tu alksti šo iekšējo saskaršanos, iegrimšanu šajā bezgalīgajā Mīlestības priekā, šajā dzīvē ar dziļākajām jūtām, tāpēc ka tā dod tev īstenību, tā dāvā tev Dzīvi, tā spirdzina tevi ar Mīlestību. Tu jūti, ka tu ar to piepildies, tu jūti līksmi no tās pasaules, kura nemēdz būt laicīga, kā tā līst pāri malām, cik tās ir daudz, kā tā caur pateicību un mīlestību atklājas savā bezgalībā. Tu saproti, ka tas ir tik vienkārši! Un tu no tā izjūti tādu pateicību, tu atrodies tādā svētlaimē... To ir ļoti grūti izteikt vārdos. Tu vienkārši savienojies ar šīs Dievišķās Mīlestības avotu un kļūsti par tā daļu. Un tu alksti nepārtraukti izstarot šo Mīlestību un atrasties tajā. Tāpēc ka tādos brīžos tu saproti, ka... Gars ir brīvībā!

                    

IM: Jā... lai pievienotos Garīgajai Pasaulei, ir nepieciešams atrasties Garīgās pasaules pusē un pašam kļūt par Garu, tad arī pievienosies. Proti, Gars var satuvināties ar Garu, matērija ar matēriju. Uguns ar uguni, ūdens ar ūdeni. Bet uguns ar ūdeni nesajaucas.

T: Igor Mihailovič, vēl tāds jautājums vēstulē no cilvēka, kurš praktizē sūfismu. Tajos pašos sūfisma traktātos tiek aprakstīts, kad cilvēks veic “mudžahadu”, proti, iekšējo džihādu pret savām pasaulīgajām kaislībām, tad viņam atklājas “mušahadats”, šī svētlaimīgā bezgalīgās Mīlestības apcere, šis ilgstošais pārsteigums ar Dieva varenumu un diženumu... Un jautājums: “Kad cilvēkam atklājas šī gara redze, vai izzūd atšķirības starp šo laicīgo pasauli un Garīgo Pasauli?”

IM: Patiesībā, kad cilvēkam atklājas “mušahadats”, tad atšķirības nekādā gadījumā neizzūd. Vienkārši tiek iegūta jauna uztvere, atšķirīga no tās uztveres, pie kuras cilvēks pierada kā Personība (pie tās uztveres, kuru tam iemāna viņa apziņa). Viņš iegūst jaunu. Tā ne ar ko nav salīdzināma šajā pasaulē, to pat ir grūti aprakstīt. Piemēram, kā aprakstīt Dievišķo Mīlestību? Mēs mēģinam ar zemes vārdiem, daudzas reizes par to runājam, bet tas vienalga ir sagrozījums, tā vienalga ir tās laimes piezemēšana. Mēs sakām – laime. Kas ir laime cilvēku izpratnē? Tā ir laicīga, tūlītēja, ātri pārejoša parādība. Bet tur tā ir bezgalīga. Mēs sakām – bezgalīga laime, un mēs salīdzinām bezgalīgu okeānu ar pilienu tavā plaukstā. Un šo pilienu plaukstā mēs arī dēvējam par bezgalīgu laimi šajā pasaulē. Bet patiesībā tas ir okeāns, tas ir neaptverams, tam nav ne sākuma, ne beigu. Un to ir grūti izstāstīt.

T: Proti, atšķirības starp šo zemes pasauli un Garīgo Pasauli neizzūd, bet...

IM: ...atšķirības neizzūd, tieši otrādi – tās kļūst acīmredzamas. Kāpēc es to stāstu? Tamlīdzīga zināšanu vai pieredzes nodošanas maniere ir skaista tikai filozofiski. Tas skan, par to runā un raksta. Jo apziņai tas ir pieņemami, ka izzūd robežas, un viņai tas šķiet pievilcīgi. Tieši apziņai ir pievilcīgi, ka “robežas izzūd, un šī pasaule līgani pāriet tajā pasaulē, un tā pasaule ir daļa no šīs pasaules”, kā iņ un jaņ.

Saprotams, ka Gars ir klātesošs šajā pasaulē, viss dzīvais tāpēc arī ir dzīvs, ka ir Gars; aizvāc Garu – un viss izzudīs. Tātad daļa Garīgās Pasaules ir šeit klātesoša, bet tā te ir kā kustība, ne vairāk. Bet tālāk viss tiek darīts tā, kā tiek darīts, taču darīts tas tiek pēc Kņaza gribas, kurš to pārvalda. Un šī vara viņam iedota ne jau tāpēc, ka viņš tur sacēlās, ka viņš tāds stiprs vai līdzvērtīgs Dievam, un atkaroja savu pasauli. Nē, nekādā gadījumā. Mēs jau par to daudzreiz esam runājājuši, neatkārtosimies. Bet jēga šeit slēpjas tajā, ka sistēmai ir izdevīgi, lai ļaužu apziņa tā to uztvertu, tas sagādā baudu tās apziņai. Bet patiesībā viss tieši krasi mainās, izzūd tēli, un ir sapratne par šīs pasaules tukšumu.

Lūk, tāpēc daudzreiz runājām un atkal atkārtošu šajā sakarā, ka Personība neuztver trīsdimensionālo pasauli. Personība sāk uztvert šo pasauli no daudzkārt augstākiem izplatījumiem. Bet no daudzkārt augstākiem izplatījumiem, pat runājot fizikas valodā, šī pasaule pārvēršas par neko. Tā ir smieklīga, tā patiešām ir smieklīga. Ja būtu tāds spogulis, kurš atspoguļotu apziņai to, ko redz un kā uztver šo pasauli Personība, es domāju, tas būtu pats grandiozākais šovs, kāds vien varētu būt šajā pasaulē. Kāpēc? Tāpēc ka tas, ko mēs uzskatām par dzīvi, izrādās ir tukšums, kas tikai kustas, nomainot ilūzijas.

Tādēļ tamlīdzīgi spriedelējumi nedaudz ieved cilvēkus maldos un diemžēl pastiprina apziņas ietekmi uz Personību. Un cilvēkiem, kuri iedziļinās kaut kādos spriedelējumos tamlīdzīgu izteikumu sakarā, viņiem ir grūtāk izrauties. Tāpēc ka Personība saņem informāciju no apziņas par to, ka “nepieciešams izzust robežām un visam jākļūst vienotam”. Un viņa pēc tam meklē ceļu tur, kur viss ir vienots... Bet atšķirības ir. Nemēdz būt Dzīvais miris, un vēl jo vairāk mirušais Dzīvs.

Ž: Jā, patiešām, tā ir ļoti noderīga informācija kā praktiķim. Ļoti izplatīts piemērs, un arī pati ceļa sākumā ar to saskāros, kad cilvēks tikko kā sāk praktizēt, tad pirmais, ar ko viņš saskaras, - tās ir bailes no apziņas, proti, bailes iziet ārpus ierastā. Kad, piemēram, cilvēkam pirmo reizi dzīvē izdevās prakse un viņš saskārās ar garīgo... tad šī pirmā saskaršanās ar nezināmo, tā it kā izsauc arī uzbrukumu no apziņas. Proti, apziņa uzspiež viņam bailes. Pirmkārt, bailes, ka cilvēks var pazaudēt savu pašidentifikāciju. Vai patiešām savu pašidentifikāciju? Lūk, kur jautājums. Būtībā savu “Es” var pazaudēt tikai apziņa.

T: Apziņa baidās no jaunā tieši šajā momentā, par kuru tu stāstīji, ar garīguma saskaršanās momentu, tas ir ārpus viņas robežām, jo apziņai tas ir nezināmais, un ceļš uz turieni ir slēgts, apziņa nezina un nesaprot. Kā teica Igors Mihailovičs, šajā momentā vienkārši notiek “Personības iziešana ārpus tām robežām, kurās spēj funkcionēt apziņa.”

Ž: Nu jā, bet, ja cilvēks neuzķērās uz pirmajām bailēm, tad rodas otras bailes no apziņas, ka “tev tā vairs nekad nesanāks”.

T: Jā, bet sākumā tā saka: “Lūk, iegaumē šīs sajūtas, kuras tikko bija vai kuras bija iepriekš, un obligāti tās atkārto nākamreiz.”

Ž: Nu, protams, tāpēc ka tā zina, ka nākamreiz tieši tā cilvēkam nesanāks. Kāpēc? Tāpēc ka, sākot pildīt nākošreiz garīgo praksi, tā vietā sasprindzināsi apziņu, atcerēdamies, kā gan tas bija iepriekšējā reizē...

T: Bet apziņa vēl taču izpušķos tavu “varonīgo pagātni”. Un tu uzķēries uz uzmanības... Nevis prakse, bet kaut kāda filma par supermenu no apziņas, kur par režisoru ir tava lepnība. Un ko vispār var tev parādīt apziņa? Tā parāda kārtējās ilūzijas, tēlus, visu šķietamo... Tāpēc ka tas ir viss, uz ko tā ir spējīga.

IM: Jūs pilnīgi pareizi atzīmējāt, ka apziņa rada ilūziju un ar šo ilūziju cenšas piesaistīt Personību. Bet ievērojiet, nevis pie prakses, nevis pie iepriekšējās pieredzes, bet pie šīs ilūzijas, kuru apziņa radīja uz iepriekšējās pieredzes fona. Proti, cilvēks, izpildot garīgo praksi (neatkarīgi no tā, vai tā būtu lūgšana, meditācija vai kas tamlīdzīgs), - viņš gūst jušanas pieredzi, īsto pieredzi, Garīgās Pasaules uztveres pieredzi. Viņā rodas tas, ko nevar aprakstīt vārdos. Un šeit Primārā apziņa, par cik tai ir pietiekami izteikta saikne ar Personību, tā saņem atbalsis, uzliesmojumus. Tā nesaņem to informāciju, ko uztvēra Personība.

Primārā apziņa saņem vien atbalsis. Nevis ugunskura liesmu, bet, teiksim, tālas atblāzmas un vieglu siltumu. Bet uz tā pamata tā rada savu ilūziju. Un pēc tam, kad cilvēks izgāja no garīgās prakses vai no lūgšanas, pēc noteikta laika tā liek viņam analizēt: “Ko tu sajuti? Ko tu uztvēri?” Un jau uzspiež savu... sistēmas interpretācijā. Tā pilnīgi nav tā pieredze... Personība saņem patieso pieredzi, bet apziņa rada ilūziju uz šīs pieredzes bāzes. Un turpmākajā tā jau sāk stāstīt Personībai, ka “tev vajag sajust to un to, un to”, proti, izved to materiālajā pasaulē. Tā liek viņam sajust fiziskas izpausmes, kuras viņš juta prakses laikā.

Bet atkal jau, kas notiek prakses laikā? Kad Personība saskārās ar apziņai nezināmo, gūstot garīgo pieredzi, dabiski, ka notika citi procesi, citu veidu enerģiju daudz spēcīgākas izpausmes. Tā ir banāla fizika. Fiziskajā ķermenī arī ir šo izpausmju atbalsis. Un apziņa, atkal uzsveru, Primārā apziņa tās uztver. Tālāk tā noskaņo Personību, saka: “Tev nekas nesanāks. Tu nejauši tur nokļuvi. Bet tagad, lai tur nokļūtu un iesakņotos, sākumā tev vajag izsaukt sevī, lūk, šīs sajūtas fiziskajā ķermenī. Tev jābūt izmainītam apziņas stāvoklim...” Un sāk stāstīt, ko tā uztvēra, bet vienmēr ar apmānu. Un cilvēks, cenšoties kaut ko izdarīt, viņš jau dara ar apziņas palīdzību, un viņam nekas nesanāk.

Tālāk apziņa viņam sāk stāstīt: “Bet vai tā bija pieredze, vai tā bija ilūzija? Vai tā bija kaut kāda pašsuģestija, autohipnoze? Varbūt tā bija halucinācija, varbūt tas viss tā sakrita, ka tu to izjuti? Patiesībā, kā redzi, tas neeksistē. Un tas, ka par to runā citi cilvēki, - viņi iekrīt maldos, ilūzijā. To viņos saka fanātisms, līdz pat kaut kādiem psihiskiem sajukumiem, ka viņi redz to, kas neeksistē. Un, ja tu to praktizēsi un ar to nodarbosies, ar tevi arī notiks bēda. Tāpēc labāk to nedari. Kāpēc? Tu taču mēģināji, tev nesanāca. Tātad tā nav.” Tā, lūk, bieži un daudz apziņa gluži vienkārši aizvilina cilvēkus no patiesā ceļa, samainot to ar kaut kādiem elementāriem, teiksim, teatrāliem uzvedumiem trīsdimensionalitātē, liekot cilvēkam darīt kaut ko fiziski, izpildīt kaut kādas prakses, pareizi sēdēt, pareizi piecelties. Kāda nozīme kādā stāvoklī ir tavs ķermenis?! Kāda nozīme, ko tu dari trīsdimensionalitātē?! Vai tu sit tamburīnā, liec akmeņus vai izpildi vēl kādu rituālu? Tas ir tikai rituāls, tas ir tikai tas, ko tev uzspiež sistēma.

Dievs – Viņš ir līdzās. Viņš tik tiešām ir tuvāk nekā tava miega artērija. Viņš ir ļoti tuvu, un ir ļoti viegli pie Viņa nonākt. Bet ceļā stāv kas vairāk nekā kalni. Ceļā stāv apziņa, bet apziņa – tā ir sistēmas daļa. Proti, ceļā pie Dzīvā stāv mirušais. Un tas ir jāatceras. Un nekādā gadījumā nekoncentrēties uz to, ko tev stāsta apziņa. Nepieciešama garīgā tieksme, garīgā pieredze. Nepieciešams mācīties... vienkārši Dzīvot. Bet Dzīve – tas ir brīnišķīgi. Un lai ko tev apziņa nestāstītu, lai kā viņa tevi nepierunātu, ka “tev nekas nesanāks, un tu neko nevari”, - uz tevi tas neattiecas. Tā runā tikai par sevi. Apziņai tas tik tiešām nesanāks. Un viņa tik tiešām neko nezina par Garīgo Pasauli. Tik vien kā atbalsis, par ko runā cilvēki, kuri kaut ko sasniedza, un no tā viņa rada savas iluzorās bildītes. Tāpēc galvenais ir iet un nepadoties. Un neklausīties Susaņinus, kuri ved ne tur... Es domāju apziņu. Tāpēc ka tava apziņa – tā nav tava, tā ir daļa no sistēmas, un to nevajag aizmirst. Tad viss būs labi, tad viss izdosies.

Ž: Jā... bet, kad tu dzīvo ar jūtu uztveri, tad tu vienkārši Dzīvo. Un tajā ir milzīga starpība, jo tu kā gaisu elpo. Un tu vienkārši zini iekšēji... kā tas ir... elpot... un viss. Apziņa nedod Personībai brīvību. Vajag vienkārši zināt, ka, ja vienreiz sanāca, tad otrreiz vienkārši nesapņot, nevainot visus apkārtējos tajā, ka tev nesanāca, tāpēc ka tas ir tāds paņēmiens, tas ir “sveicieniņš” no apziņas, kad tā meklē ienaidnieku ārpusē. Jāsaprot, ka apziņa var radīt tādus šķēršļus, tāpēc ka tai nav izdevīgi, lai tu garīgi atbrīvotos. Un, kad tu saproti, ka tas ir vienkārši apziņas darbs, ka viņa tā darbojas, tu necīnies ar to, bet vienkārši tālāk atveries brīvībā. Proti, tu saproti, ka viss kļūst ļoti viegli, ka tev nav piesaistes pagātnei, nav piesaistes nākotnei Tu saproti, ka garīgajā praksē ir pastāvīgs “tagad”, tāpēc ka tā ir īstā Dzīve. Bet īstajā Dzīvē katrs mirklis ir neatkārtojams.

T: Pilnīgi pareizi.

Ž: Tad tu vienkārši dzīvo ar iekšējo, tu iekšēji esi piepildīts. Tu redzi šo starpību, ne jau kad skaties ar pasaulīgajām acīm uz cilvēku, bet kad skaties ar iekšējo, garīgo skatienu. Kļūst ļoti viegli atšķirt Patiesību no Meliem, jo, lai ko arī kas teiktu, bet tu jau jūti, kā notiek patiesībā... Cilvēks tev kļūst kā uz delnas: redzamas visas viņa domas no apziņas, redzams viņš viss pēc savas garīgās būtības, jo tu jūti, bet jūtas nav iespējams apmānīt.. Tu jūti, kurš iekšā ir tukšs un nav aiz viņa garīgās pieredzes, par kuru sludina viņa apziņa.

Tāpat tu jūti tos, kuri, tāpat kā tu, atrodas pastāvīgā praksē, tos, kuri dzīvo ar Garīgo pasauli, kuri ir piepildīti ar šo Dievišķo, dzimto Mīlestību. Tu redzi viņa garīgo būtību, jo tu jūti to no iekšienes, un tu saproti, ka aiz tā stāv kaut kas vairāk, tas, kas jūs apvieno. Un šī pieredze - tā nav līdzīga tai, kas bija ierastajā dzīvē, kad tu ar uzmanību baroji apziņu. Jo trīsdimensionalitātē tu baroji tēlus... tu baroji savu apziņu. Bet, kad sāki dzīvot ar Garīgo pasauli, tad visa tava uzmanība... tā vērsta caur dziļākajām jūtām pie Dieva. Tava uzmanība novirzīta pie dzimtā, pie Avota. Tu vienkārši dzīvo ar Garu. Katrs izvēlas, kā viņam dzīvot, katrs izvēlas pats.

IM: Tu pilnīgi pareizi piebildi. Garīgā redze pārsteidzoši atšķiras no pasaulīgās redzes. Garīgā redze dod Patiesības izpratni. Tu redzi to, kas ir patiesībā. Bet pasaulīgā redze – tas ir tikai tas, ko apziņa grib tev kā Personībai uzspiest vai parādīt. Proti, rada kārtējo ilūziju, to, kurai tev jātic, to, kurai vajag tevi novērst no tava patiesā uzdevuma, no tā, kura dēļ tu esi šeit. Tajā ir milzīga starpība. Tāpat par meliem... Meli – tas ir sistēmas elements. Garīgajā pasaulē nav un nevar būt melu. Garīgajā pasaulē ir tikai Patiesība. Kāpēc garīgā redze, atkal jau uzsveru, tā vienmēr parāda to, kas ir īstenībā. Svarīgs moments, cilvēki tiecas pie maģijas tādēļ, ka patiesībā Personība tiecas uz garīgo attīstību...

T: Tātad Personība jūt šo nepieciešamību pēc garīgās attīstības, attīstīt kaut ko pārpasaulīgu bet apziņa šo nepieciešamību vienkārši samaina pret maģiju?

IM: Jā. Te ir jēga. Tā tieši slēpjas tajā, ka Personība tiecas uzzināt Patiesību. Personība tiecas uz brīvību, uz patieso brīvību. Personībai nav un būt nevar ienaidnieku, domāts Garīgajā Pasaulē. No Garīgās pasaules izpratnes pozīcijas, Personība ir pilnīgi brīva. Viņa meklē šo brīvību, tā uz to tiecas. Bet apziņa, kā jau mēs runājām, dara visu, lai Personība nespētu attīstīties kā Garīga būtne. Proti, tādēļ, lai saglabātu savu varu, savu iluzoro varu pār Personību.

Pareizi... pilnīgi pareizi pateici. Par laimi, gribas piebilst, ka ļoti daudzi cilvēki ir sākuši to saprast. Un patiešām ar daudziem šodien var sarunāties klusējot. Pateikšu pirms laika, ka ar katru gadu tādu cilvēku kļūs aizvien vairāk un vairāk. Un tas ir patīkami... Tas patiešām ir patīkami.

Būtība ir tajā, ka praktiķu vai cilvēku, kuri iet garīgo ceļu, un kuri patiešām tiecas pie Dieva, neatkarīgi no reliģijas, ticības vai vēl kā cita, - viņu valoda ir vienota un cilvēki jūt viens otru. Dievs patiesībā ir viens, Garīgā pasaule ir viena, un cilvēkiem pilnīgi nav ko dalīt. Dala apziņa. Tā rada ienaidu, uzspiež ilūziju vienkārši varas dēļ, tieksmē dominēt pār Personību. Bet, kad cilvēki aptver, kas patiesībā ir Garīgā Pasaule, viņi kļūst par vienu ģimeni, neatkarīgi no nacionalitātes, reliģiskajiem uzskatiem, vai cilvēks bija ateists, vai kas viņš arī nebija līdz tam, kā spēja sajust, ka Garīgā pasaule eksistē. Tiklīdz kā cilvēks to sajuta, apzinājās un saprata, viņš kļūst par daļu no garīgās ģimenes, īstās ģimenes, patiesās, nesaraujamās, tās ģimenes, kur dzīve ir Mūžīga, tā nebeidzas un, protams, ka tā nav trīsdimensionalitātē, tā nav pasaulīgajā.

Viss pasaulīgais ir laicīgs, lai kas te nebūtu, tas viss ir laicīgs. Pat tās ilūzijas, kuras uzspiež apziņa, ir laicīgas. No šejienes arī rodas tādi momenti, ka cilvēki kalpo reliģijās visu dzīvi ar ticību un patiesumu, bet līdz pēdējai dienai šaubās: “Bet vai Dievs ir?” Kāpēc? Tāpēc ka viņi kalpoja... kalpoja apziņai. Un te ir moments, kam viņi kalpoja ar savu apziņu? Noteikti ne Dievam, noteikti ne Garīgajai Pasaulei. Kalpoja viņi tikai sistēmai: kādas organizācijas labā, savu vēlmju labā vai vēl kaut kā, bet visbiežāk svešu vēlmju labā, uzspiestām viņiem ar svešu apziņu, pat ne ar viņu pašu. Bet, kad cilvēki praksē iepazīst, realitātē, kad viņi iegūst Zināšanas, viņiem jau vairs nav vajadzīgi vārdi. Viņi to saprot, viņi zina. Viņi zina, kas viņi ir, viņi zina, kurp viņi dodās un kāpēc. Tā ir augstākā vērtība. Tādēļ cilvēki arī šeit ierodas, lai piedzimtu... piedzimtu Dzīvi.

Ž: N-jā...

T: Igor Mihailovič, ļoti aizskāra tas, ko jūs tikko pateicāt, īpaši tas, ko jūs pateicāt par vienotu ģimeni garīgajā nozīmē. Bet apziņa banāli visu sagroza un izsniedz tieši pasaulīgos priekšstatus par tavu ģimeni. Tā jau uzreiz visu sašķeļ un sadala... Rāda tev kaut kādus konkrētus cilvēkus, tēlus... Kā saka, rāda asinsradiniekus. Turklāt pirmais, kas uzpeld atmiņā, tās ir tieši emocionālās attiecības ar šiem cilvēkiem, precīzāk, savstarpējās attiecības ar viņu apziņām.

Pats interesantākais, ka agrāk, atrodoties ar šiem cilvēkiem vairāk sadzīviskās savstarpējās attiecībās, pat doma galvā neienāca, ka šie cilvēki patiesībā... ka šajos cilvēkos, tāpat kā tevī, ir daļa no Svētā Gara, ka viņi ir Personība, Personība ne materiālā šī vārda izpratnē.

Bet kāpēc tu agrāk tā domāji? Tāpēc ka tu vienkārši domāji, nevis juti, tāpēc ka tu pats biji un dzīvoji ar apziņu. Bet apziņai, dabiski, ka viss vienmēr ir balstīts uz personīgo egoismu. Un, ja godīgi paskatīties uz savstarpējām attiecībām ar saviem tuviniekiem, tad tajos momentos, kad tu dzīvo savas apziņas ietekmē, kas notiek? Tava apziņa pastāvīgi ar kaut ko noniecina citu nozīmīgumu salīdzinājumā ar tevi. Tai viss ir apslēptās domās, un apziņa baidās atskaņot šīs domas. Tā baidās no savstarpējo attiecību atklātības, godīguma, vienkāršības. Kāpēc? Tāpēc ka tā alkst varas, tā ir nobažījusies par savu kroni: kurš ko par tevi sliktu pateica vai pretēji - kurš tevi paslavēja. Un tajā visā arī paiet tava dzīve, precīzāk, tavas apziņas dzīve. Bet, kad tu aptver, ka tu patiesībā esi Personība, tad tu jau arī citā cilvēkā pirmām kārtām arī redzi viņa garīgo potenciālu, tu redzi garīgo Personību. Un pats galvenais, tu jūti viņu neatkarīgi no tā, ko tev stāsta tava apziņa.

IM: Pilnīgi pareizi. Kā mūsu apziņa uztver to, kas ir “ģimene”, kas ir “radi un tuvinieki”? Tie ir mamma, tētis, bērni, vecmāmiņas, vectētiņi, brāļi, māsas, nu, un viss, tā it kā ir visa ģimene. Patiesībā, kad cilvēki iegūst garīgo pieredzi, viņi saprot, ka visi ir vienoti, neatkarīgi no ādas krāsas, neatkarīgi, kurš kur dzīvo. Tas ir viens, tas ir viens kopums, tā ir cilvēce. Katram ir dvēsele. Un darīt kādam sliktu - tas nav pareizi, tas ir kā darīt sliktu pašam tuvākajam cilvēkam. Neieredzēt kādu – tas nav pareizi, pat ja viņš ir ļauns un nodarīja tev kaut ko sliktu, jāsaprot, ka tā ir viņa apziņa. Es nesaku to, ka, ja iesita pa kreiso vaigu, pagriez labo. Kad tavā priekšā ir sistēma, viņai arī vajag ieskaidrot, savādāk tā nesapratīs. Bet vēlos uzsvērt, Personība kā potenciāla Garīga Būtne, tā ir visiem vienāda, tā vairāk pieder Garīgajai Pasaulei. Un tikai, kad tā padodas, zaudē savu personīgo Armagedonu un kļūst par daļu no sistēmas, tad tā vienkārši mirst... Jā, lēni... Subpersonība – tā ir problēma, pēcnāves mokas arī smagas. Bet jautājums jau nav par to... Tas viss vienalga ir laicīgs, vienalga tā pārstāj eksistēt.

Bet, kamēr cilvēks ir dzīvs, viņam ir iespēja, viņam ir iespēja pievienoties Bezgalīgajai Pasaulei, Garīgajai Pasaulei, un kļūt par daļu no milzīgas ģimenes. Un šeit ir svarīgi saprast, ka jebkurš ļaunums, kuru cilvēks vairo no apziņas, tas patiešām nostājas starp Personību un Garīgo Pasauli un nošķir no tev pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Bet, kā jau es teicu, pats tuvākais – tas ir jebkurš cilvēks. To sevišķi jūt un saprot cilvēki, kuri praksē sasniedz Garīgās Pasaules uztveri. Viņi to visu saprot.

Dabiski, ka ir arī negatīvais moments, runājot laicīgajā valodā. Kāpēc? Tāpēc ka, kā jau tika teikts, tiek justi arī meli no apziņas. Kad cilvēks atnāk, runājot reliģiozajā valodā “ar sātanu azotē”, un stāsta no sātana, protams, ka ir nepatīkami. Žēl viņa Personības, žēl viņa... palaistā vējā momenta, lai iemantotu garīgo izpratni. Bet tajā pašā laikā, kad viņš pieļauj, ka viņam kā Personībai diktē apziņa un caur viņu tiek darīts ļaunums, tas nav patīkami. Toties cilvēks zina Patiesību. Toties viņš zina, ar ko runā: viņš kontaktējas ar Garu vai viņš kontaktējas ar sātanu. Tas arī nav mazsvarīgi.

Ž: Jā, un tā ir viena no garīgās attīstības blaknēm, kad tu jūti cilvēku vēl pirms tā, kā viņš sāka kaut ko runāt, kad tu jūti, no kā viņš tūlīt teiks un ko viņš grib patiesībā. Un tu jau zini viņa atnākšanas patieso iemeslu. Tāpēc ka tā nav kaut kāda tur ekstrasensorika, kad cilvēki uztver domu fragmentus. Nē, te viss ir daudz nopietnāk. Tev ir vesela, vispārēja uztvere. Un tev ir saprotamas cēloņu-seku saiknes, proti, tu redzi dziļāk, tu zini, no kā cilvēks runā: no Gara vai no sistēmas. Un tu zini, ko grib tā pati sistēma. Tu vienkārši zini...

EKRĀNVIDEO

Nemēdz būt Dzīvais miris,

un vēl jo vairāk mirušais Dzīvs.

IM: Ja skatās patiesībai acīs, tad apziņa manipulē ar cilvēku. Tā arī palīdz: mēs kontaktējamies un uztveram viens otru ar tās palīdzību. Bet, piesedzoties ar savām starpnieka tādām, lūk, diplomātiskām iespējām starp Personību un trīsdimensionalitāti, tā manipulē ar cilvēku.

Personība - tā nav pavisam materiāla. Ja apziņa ir materiāla, tad Personība ir nemateriāla. Lai saprastu šo procesu, vienkārši paskaidrošu, kā tas notiek. Apziņa ir starpposms, tai ir nepastarpināta saikne ar Personību. Kāpēc mēs arī uztveram, kāpēc mēs redzam, sajūtam un viss pārējais. Šajā procesā Personība saņem to informāciju no trīsdimensionalitātes, kuru tai dod apziņa tādā veidā, kādā mēs esam raduši to redzēt. Bet, kad cilvēks atver iekšējās redzēšanas iespējas, tad trīsdimensionalitāte tiek uztverta pavisam savādāk, un priekšstats par tādu, lūk, divkājainu tēlu vai vēl kaut ko, tas pavisam neatbilst patiesībai.

T: Proti, zūd pašas matērijas vērtība?

IM: Jā. Viens cilvēks labi izteicās par šo parādību. Viņam pajautāja: “Kā tu redzi citu cilvēku?” Bet viņš atbildēja: “Bet vai jūs esat redzējuši elektrona griešanos, elekrona mākonīti? Kaut kas tamlīdzīgs, tikai netīrības vairāk.”

T: Tas arī ir biežs jautājums: “Ko nozīmē citāds otra cilvēka redzējums?” Kad cilvēks neko citu, izņemot trīsdimensionalitāti nav redzējis, un nav viņam šīs praktiskās jūtu uztveres pieredzes, tad ko viņa apziņa parādīs viņam otrā cilvēkā? Tikai miesu, proti, runājot fizikas valodā, trīsdimensionālu tēlu, tāpēc ka tā ir noregulēta viņa apziņas uztvere.

IM: Jā, tā tas ir. Cilvēks otrā cilvēkā redz trīsdimensionalitāti: banāli - rociņas, kājiņas un visu pārējo. Bet, ja mēs palūkosimies ar jūtu uztveri, patiesi no garīgās uztveres uz trīsdimensionalitāti, tad ko mēs redzam, pat ja mēs skatāmies uz otru cilvēku? Mēs redzam objektu – tas ir izplūdis traips. Tas līdzinās... kā tā paša elektrona griešanās apkārt atoma kodolam. Vienkārši izplūdis mākonītis, un ir redzamas visas tā sastāvdaļas. Bet jūtu uztverē mēs neredzam trīsdimensionālu objektu. Un šeit mums, protams, palīgos nāk apziņa. Proti, caur apziņu mēs redzam objektu. Un sanāk, kad cilvēks jau pietiekami garīgi attīstījies, viņš ir brīvs, viņš jūt vienu, bet redz citu. Viņš lieliski saprot, ka viņš redz objektu ar pasaulīgajām acīm. Bet viņš redz šo pašu objektu arī ar garīgajām acīm. Viņš redz, cilvēks ir garīgi piepildīts vai nav piepildīts. Tukšs viņš ir iekšienē, vai pilns. Atkal jau, kādā stāvoklī atrodas viņa Personība: verga stāvoklī vai jau ir ieguvusi brīvības pakāpi.

Un kāpēc daudzi dalībnieki raksta jums vēstules (mēs tās nolasījām neilgi pirms pārraides), viņi uzdod jautājumus: “Kāpēc tos, kurus viņi uzskatīja par garīgiem, viņi jūt, ka tie iekšienē tie ir tukši?” Tieši šeit arī ietverta būtība, ka cilvēki, kuri paši attīstās, viņi sāk just. Bet jūtu uztvere – tas ir jūtu redzējums. Proti, viņi jūt, ka cilvēks runā pareizas lietas, bet iekšienē ir tukšs. Bet tāpat, atkal jau, arī apziņa var spēlēties ar cilvēkiem. Cilvēks ienāk baznīcā un tā vietā, lai lūgtos Dievu, viņš sāk ar to, kā smilšu kastē, ar lāpstiņām mērīties, izteikt Dievam pretenzijas. Kāpēc? Tāpēc ka pats cilvēks iekšienē ir tukšs.

Apziņa neļauj viņam saprast, neļauj uztvert neko dievišķu. Bet viņam gribas... Apziņa stāsta cilvēkam, ka tev jāsajūt Garīgās Pasaules izpausmes fiziskā līmenī. Tagad reāli ir kaut kam jānotiek, un tad tu noticēsi. Bet cik reizes vēsturē cilvēki caur to ir izgājuši, kad tik tiešām bija parādības ar metafiziskām izpausmēm un tamlīdzīgi. Un ko cilvēki?! Kā to uztvēra viņu apziņa? Tā sāka izdomāt, izskaidrot ar dabas parādībām, kaut kādiem metafiziskiem jautājumiem, maģiju un sāka apvainot, ka šajā cilvēkā ir dēmons. Ko pirmām kārtām apziņa izstāstīs? “Viņā sēž sātans, nevis Dievišķais Gars.” Kāpēc? Tāpēc ka daudz vienkāršāk ir apvainot un noliegt, lai Personība neiegūtu brīvību. Ja Personība redz piemērus, tā saprot, ka viņa arī var. Bet apziņai tas ir katastrofiski briesmīgi. Tāpēc tā arī sāk apvainot, stāstīt: “Ej nu, tas ir pretēji, tur dēmoni... maģija.”

Ž: Tāpēc ka sistēmai nav izdevīgi, lai cilvēks garīgi atbrīvotos.

IM: Protams, tāpēc ka tad sistēma sāk strādāt viņa labā.

Ž: Nu jā, un tad sistēma tā vietā, lai saņemtu...

IM: ...saņemtu, tā tērē. Un te arī ir tas fenomens: neviens negrib pazaudēt. Tas viņai ir slikts bizness.

T: Vēlējos vēl padalīties ar tādu momentu no manas personīgās pieredzes, tāpēc ka saprotu, ka var rasties arī tāds jautājums no cilvēku apziņas, kas iet garīgo ceļu. Jebkurā gadījumā šis jautājums radās man pirmajos etapos. Kad es pirmo reizi saskāros ar šīm Zināšanām, tad iekšēji sajutu... kaut ko ļoti tuvu. Un tur, dziļi iekšā, bija viennozīmīgs: “Jā!” Bet apziņa visu laiku piejauca šaubas, visu laiku izsvēra kaut kādus “par” un “pret”. Sapratne par to, ko iegūšu garīgajā ceļā, – tā bija sapratne no iekšienes, sapratne, neatkarīga no apziņas. Šī neatkārtojamā brīvības sajūta... Šeit bija kaut kāda absolūta, dziļa pārliecība... Bet apziņa pameta domu: “Bet ko es zaudēšu garīgajā ceļā?” Šeit, protams, bija vāks, tāpēc ka tobrīd man nebija atbildes uz šo jautājumu. Varētu teikt, ka apziņā iestājās šausmas... Bet labā, protams, iekšā bija vairāk.

IM: Garīgajā ceļā cilvēks neko nezaudē, izņemot bēdas un nāvi. Cilvēks iegūst. Tāpēc bailes iet garīgo ceļu nāk tikai no apziņas. Kāpēc? Tāpēc ka tā uzspiež savas važas Personībai. Bet Personība garīgajā ceļā tās zaudē. Daudzi cilvēki baidās, ka, izprotot, patiesi izprotot garīgo, cilvēks var pazaudēt tās pasaulīgās iemaņas, kuras viņš ir ieguvis. Nepazaudēs. Nekas netiek pazaudēts. Atnāk jauna izpratne, atnāk jauna uztvere. Atnāk sapratne, kas ir apziņa. Bet apziņai tas nav izdevīgi, tāpēc tā arī uzspiež savu viedokli, ka cilvēks var kaut ko pazaudēt. Neko nepazaudēsi, tikai iegūsi. Un iegūsi to, ko nav iespējams iegūt trīsdimensionalitātē. Tāpēc ka tas, ko iegūsti, ir Mūžīgs. Bet, ja reiz Mūžīgs, tātad netiek pazaudēts. Bet, lai ko tu neiegūtu šeit, tu pazaudēsi. Tas ir svarīgi, tas ir jāzina pirms sava ceļa uzsākšanas. Un pirms veikt pirmo soli, cilvēkam vajag apzināties un saprast, ka balstīties uz apziņu garīgajā ceļā nevar. Tā var novest, ja klausīt viņas ieteikumiem, gan pie slimībām, gan traģēdijām, pie jeb kā. Bet, atvainojiet, kāds te sakars ar garīgumu, kad tu balsties uz savas apziņas salauztajiem kruķiem?

Ne uz ko nevajag balstīties. Vienkārši vajag Mīlēt. Un kad tu patiešām mīli – mīl arī tevi. Kāpēc vajag balstus tam, kuram nav ķermeņa? Balsti vajadzīgi materiālajam ķermenim, bet tas ir laicīgs, un jebkuri balsti ir laicīgi. Un tas ir būtiski.

Ž: Jā, tāpēc ka tu saproti, ka praktiskais ceļš pie Dieva – tas ir tieši tavu iekšējo jūtu un darbību ceļš. Tas ir ļoti svarīgs moments – tieši darbību. Proti, tu nesēdi, negaidi, ka kāds atnāks, kaut ko tev iedos, bet tu rīkojies, tu vienkārši paud savas jūtas, tu mīli, tu šajās jutās atrodies katru dienu. Tu ar jūtām izrādi savu nolūku, tu to izrādi momentā “šeit un tagad”. Un tā ir tava personīgā dzīve – Personības dzīve. Tas ļoti spēcīgi atšķiras no tās personīgās dzīves, kuru zina tava apziņa, tā tev lika ciest no domām, lika tev domāt par ārējo... Tāpēc ka šajās dziļākā prieka minūtēs tu saproti, ka tavs Gars nav paverdzināts, ka tavs Gars ir augstāk par intelektu. Tu saproti, ka Gars – viņš ir brīvs, un tu saproti, ka viņa spēks ir Mīlestībā. Tu saproti, ka dziļākā tavas bezgalīgās Mīlestības pašizteiksme, - tas ir praktiskais ceļš pie Dieva un tieši tas praksē ir pats svarīgākais.

EKRĀNVIDEO

No sākotnēji mirstīga uz mūžīgi Dzīvo.

IM: Kad cilvēki ir atvērti viens otram, un viņos vairāk dominē jūtu uztvere, tad trīsdimensionalitāti viņi vien pievieno. Un patiesībā viņi viegli saprot, viegli uztver viens otru. Bet tiklīdz kā apziņu pārņēma: “Bet kā gan mēs saprotam viens otru? Es taču neprotu tavu valodu.” Viss, pārtrauc saprast... Kāpēc? Ne jau tāpēc ka apziņa novērsa, bet tāpēc ka jūtu uztvere aizvērās. Jo cilvēks ir tur, kur viņš iegulda savas uzmanības spēku. Ja tu to ieguldi apziņā, matērijā, tad jūtu uztvere aizveras.

T: Ir tāds viedoklis, kad cilvēks sāk vairāk just, tad sistēma sāk uz viņu vairāk reaģēt. Igor Mihailovič, vai Jūs varētu pakomentēt šo momentu?

IM: Tā tas patiešām ir, tāpēc ka sistēma vienmēr reaģē, un viņa dara visu, lai cilvēku, teiksim, nošķirtu no Garīgās Pasaules uztveres. Liek viņa ceļā šķēršļus. Jo patiešām, kad cilvēkam kaut kas notiek, cilvēks iegulda uzmanību notiekošajā, un ieraduma pēc novēršas. Un sistēma caur viņa apziņu cenšas viņu tieši aizturēt no garīgā ceļa, lai viņš pēc iespējas mazāk ko justu. Bet tas notiek tad, kad cilvēks sāk just.

T: Igor Mihailovič, bet kad cilvēks kļūst neredzams sistēmai?

IM: Kad viņš dzīvo ar Garīgo Pasauli, sistēma viņu vienkārši neievēro. Viņa to ievēro tikai tad, kad viņš dzīvo materiālajā pasaulē, kad viņš ir atpakaļ šeit, kā mēs te šēžam, sarunājamies un tā tālā. Pašlaik mēs esam redzami

T: Tātad pirmais solis garīgajā ceļā – tā ir sevis izzināšana.

IM: Jā. Patiesībā šis ceļš, par kuru mēs runājam, ir vienkāršs, elementārs, tas dod iespēju apzināties visu būtību, dziļumu. Izpētīt, kā strādā tava apziņa, nonākt pie izpratnes, ka apziņa – tā nepavisam nav tava, lai cik tas nebūtu paradoksāli, un pats amizantākais, ka tas neesi tu. Mēs jau ar tevi raidījumā to apskatījām, ka, paldies Dievam, tagad mēs varam to atskaņot. Kāpēc? Tāpēc ka to jau ir apstiprinājuši daudzi neirofiziologi un citi cilvēki, kuri pēta, kaut vai novēro sevi. Viņi paši saskaras ar to, ka, izrādās, apziņa sevis iepazīšanas procesā liek vairāk sprunguļus riteņos nekā palīdz...

T: Ar ko tas saistīts?

IM: Ar to, ka katra indivīda apziņa ir daļa no viena vesela. Tā ir kā sēņotne. Sistēma patiešām eksistē. Un tas, par ko runā reliģijās, Bībelē, ka ir sātans... Jā, protams, ir, neviens neapstrīd. Visādi viņu var dēvēt: to var saukt par Vispasaules saprātu, to var saukt par Absolūtu, to var saukt par Informatīvo lauku, kā vien vēlas. Bet ērtāk to saukt par sistēmu.

EKRĀNVIDEO

Garīgajā ceļā cilvēks neko nezaudē,

izņemot bēdas un nāvi.

 

 

 

  
Rating: 5 / 5 from 4




Recommended Book

AllatRa Book download