Dzīva saruna lapas 17-28

Pārraides “Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīga uz mūžīgu Dzīvo” teksts ar Anastasijas Novih redakciju. (Piezīme. Saīsinājumi tekstā: vadītāja Tatjana – T; Igors Mihailovičs Daņilovs – IM; Žanna – Ž; Volodja – V; Andrejs – A).

00:58:59 - 01:35:57

IM: Vispār dažādu reliģiju garīgajās praksēs ir pievērsta īpaša uzmanība tēmai par atbrīvošanos no iluzoriem tēliem. Proti, gan kristietībā, gan musulmanismā, gan budismā un vēl senākās reliģijās īpaši uzsvēra, ka nekādiem tēliem nav jābūt, runājot par trīsdimensionāliem, īpaši garīgajās praksēs.

Ž: Jā, te ir starpība. Kad, pieņemsim, tu pirmo reizi dzirdi vai lasi par to, tava apziņa saceļas, sak: “Kā tā?! Kāpēc nav jābūt nekādiem tēliem?!” Un pavisam cita lieta, kad tu zini to jau praksē, kad tev jau ir sava personīgā izpratne pieredzes veidā, kāpēc tas notiek tieši tā.

T: Visi šie minējumi reliģiozajā literatūrā kļūst saprotami, kad tu pats praktizē.

Ž: Jā, tieši personīgā pieredze arī dod šo izpratni, un tu jau ne no nostāstiem zini, kas tās ir par parādībām un kādā veidā tās novērš tevi no paša galvenā. Bet norādījumu par to vienkārši netrūkst. Piemēram, lūk, sens persiešu sūfisma traktāts – Al Hudžviri grāmata, kas saucas “Apslēptā aiz priekškara atklāšana” («Раскрытие скрытого за завесой» (krievu val.). Tur ir tāds islāma IX gadsimta teologa Džunaida al Bagdadi izteikums, kurā tiek teikts: “Ja Kungs man teiks: “Paskaties uz Mani”, es atbildēšu: “Neskatīšos uz Tevi”, tāpēc ka mīlestībā acs ir kas cits (ne Dievs)... Šajā pasaulē man kļuva ierasts redzēt Viņu bez acu palīdzības, tad vai es ķeršos pie viņu starpniecības citā pasaulē?”
Un ir interesanti, kad tu jau saproti to praksē, ka tev, lai sajustu Dievu dvēseles dziļumā, ne acis, ne ierastā zemes dzirde, ne kādi iluzori trīsdimensionāli tēli nav vajadzīgi. Tādēļ ka tie ir kā traucēkļi no apziņas, no sistēmas. Tas ir tas, kas traucē...

IM: Jā.

T: Kristietībā arī taču par to ir ļoti daudz minējumu. Par to, lai cilvēks necenstos iluzori iztēloties garīgo. Un svētie tēvi brīdināja par to, ka prātam pašam no sevis ir spēks, lai fantazētu, tas var ļoti viegli būvēt iluzorus tēlus, un, lai no tā neciestu, prāts jāglabā bezkrāsains, neredzams un bez tēliem. Piemēram, tajā pašā grāmatā “Labestība” (“Добротолюбие” (krievu val.) piektajā sējumā svētais Grigorijs Sinaīts...

IM: ... Tiem, kas nezin, tas ir XIII gadsimta pareizticīgais svētais, kurš atjaunoja Afonā Jēzus lūgšanas praksi.

T: Jā, pilnīgi pareizi, viņš bija viens no pirmajiem isihastiem... Viņš arī rakstīja par to, kad, darot savu darbu, tu ieraudzīsi gaismu vai uguni, nav svarīgi... ārpus sevis vai sevī iekšā, vai kādu seju - Kristus, piemēram, vai Eņģeļa, vai kāda cita, nepieņem to, lai neciestu postu. Un pats no sevis nebūvē ilūzijas, kuras pašas būvējas, neuzklausi tās un neļauj prātam pavairot tās sevī, jo tās visas, no ārpuses uzspiestas, kalpo dvēseles pavedināšanai.

IM: Daudzi svētie vēl pirms Grigorija Sinaīta laikiem arī teica par to, lai neturētu savā prātā nekādus tēlus un nodomus, pildot garīgo praksi. Un nav svarīgi - labi tie vai slikti... Proti, pat ja tie nav slikti, tik un tā nedrīkst uz tiem koncentrēties. Bet tavam pavērsienam, proti, uzmanībai jābūt uz iekšējās būtības saturu, proti, uz Garīgās Pasaules juteklisko uztveri.

T: Tas ir ļoti būtiski tiem, kas praktizē... Par nodomiem - nav svarīgi, labi tie vai slikti. Tās ir domas! Cilvēkiem ir šī jautājuma neizpratne, sak: “Bet ja meditācijas laikā pie manis atnāk labas domas, tas taču nav nekas briesmīgs? Tās taču tomēr ir labas.” Bet tas viss laikam jau ir sekas tam, ka vienās reliģijās runā tā, citās - savādāk, vispār... runā. Bet tas, kurš meklē savu ceļu, viņš taču, kā likums, meklē to visur. Un apziņa tūlīt pat sāk visu pēc kārtas miksēt, no tā arī sanāk tāda nesapratne. Un bez Zināšanām cilvēkam ir ļoti grūti tikt skaidrībā, kas un kā.

IM: Lai ko tu ar savām domām nedarītu, tas ir tas pats, kas ar tasīti smelt okeānu. Tas ir bezjēdzīgi. Tu nekad neizzināsi, ja iesi pie Dieva ar domām. Doma – tas ir apziņas elements. Bet apziņa – tā ir daļa no tā, ko ļaudis sauc par Iblisu jeb sātanu. Kā var ar instrumentu, kuru iedevis sātans, iepazīt Dievu? Nekā. Tāpēc arī teica: tikai ar sirdi klausies. Nelaid savu domu Dievišķajā noslēpumā. Jo tas kļūs ne par Dievišķo, bet sātanisko. Un tajā ir jēga. Un to teica tie, kas to izzināja.

Bet citi teica tieši pretēji: “Jābūt prāta tīrībai, prāta koncentrācijai. Un savās praksēs noskaņo savu prātu uz labām domām. Un uztver labo, jo prāts (apziņa) dalās divās kategorijās: sliktajā un labajā. Un, lūk, jēga: lai tev dzīvē būtu labi, vajag nodalīt: slikto tu neuztver, uztver tikai labo. Bet sliktais līdīs pie tevis, un atliek tev novērsties no labā, atkal atnāks sliktās domas un sagrābs tavu apziņu. Un tāpēc jātur savs prāts tīrībā. Un jākoncentrējas tikai uz labām domām, un jādomā visu laiku par labo. Sākumā tas ir grūti, bet vēlāk būs labāk, labāk un labāk.” Ir tādas reliģijas, kurās, lūk, tā apmāca cilvēkus. Un visa viņu meditācija noved pie tā, ka tev jātur uzmanība uz domām vai bezdomu.
Zināt, ar ko es to salīdzinātu? Es to salīdzinātu... Tas nebūs teikts viņiem par apvainojumu. Es pret visām reliģijām attiecos ļoti labi un brīnišķīgi. Katrā reliģijā ir graudi un katrā reliģijā, lai kāda tā arī būtu, ir norādes uz ceļu, bet tālāk – cilvēku darīšana. Tad lūk, par ko tas viss. Šīs prakses es salīdzinātu ar pretsāpju zālēm pie nāvējoši bīstamas slimības attīstības. Cilvēks, lietojot pretsāpju zāles, jūtas vieglāk, miermīlīgāk, praktiski vesels, tajā laikā, kad nāvējošā slimība attīstās arvien vairāk un vairāk, un obligāti ved uz letālu iznākumu. Kāpēc? Tāpēc ka sāpju mazināšanās ir, bet ārstēšanās nav, tāpēc slimība brīvi un neredzami attīstās. Tas nav pareizi.
Jebkurš darbs ar domu – tā ir tikai rosīšanās smilšu kastē, materiālajā, trīsdimensionālajā smilšu kastē. Tu domā par labo, par slikto tu domā – tu domā, tu neizproti daudzkārt dziļāko. Es iedotu vēl tādu salīdzinājumu: tu atnāci pie ezera un tīksminies par tā ūdens spoguli. Vai tad tu iepazini šo ezeru, tā dzelmi, tā ūdeņus? Kamēr tu neienirsi – tu neuzzināsi. Un, lai uzzinātu, kas ir šajos ūdeņos, tev vajag ienirt. Bet skatīties uz ūdeni un spriest par to, kas tajā peld, var, protams, bet tu neuzzināsi, kāds ezers ir patiesībā. Aptuveni tā.

Ž: Jā, visi šie tēli – tā ir kā ilūzija šajā ezerā, kā izgarojums karstā dienā. Un te ir tāds moments, ka apziņa pievelk visu, kas tai ir zināms. Tā vienmēr samainīs. Tā vienmēr piedomās klāt. Tā vienmēr sagroza un piezīmē klāt kaut ko, kas šķiet. Viss tādēļ, lai aizvilinātu cilvēku. Un izvelk no savas atmiņas kambara visu, ko zina, visu, kas der. Bet tas notiek tikai tad, kad cilvēks stāv krastā un vilcinās ieiet šajos ūdeņos, šajā ezerā, proti, viņš nevirzās uz priekšu. Šie tēli ir kā uzmanības pievēršanas veids. Cilvēkam, kurš meklē šo ezeru, tie pievērš viņa uzmanību. Bet tam, kurš grib izzināt dzīles, tam, kurš grib ienirt šajā ezerā, tie jau sāk novērst uzmanību.

IM: Pilnīgi pareizi. Kā jau mēs teicām, tēli novērš. Un tie, tieši pretēji, noskaņo Personību... Nu labi, kas notiek? Apskatīsim vienkārši – tēls. Tēls vienmēr ir trīsdimensionāls, un tas asociējas ar kaut ko ierastu mūsu apziņai trīsdimensionalitātē. Personībai... Bet Personība uztver ne tikai trīsdimensionalitāti...

T: Bet tā nav aktīva šeit, trīsdimensionalitātē, jā?

IM: Jā, Personība trīsdimensionalitāti uztver tikai caur apziņu. Pati par sevi tā nevar uztvert šo trīsdimensionālo pasauli tā, kā mēs to uztveram caur apziņu tēlos. Tātad obligāti jebkurš tēls, tas atnāk caur apziņu, proti, caur tādu starpposmu.

Vai cilvēks var ieiet Garīgajā Pasaulē ar apziņas palīdzību? Nevar. Bet informācija, pat tās pašas Zināšanas, tās pirmām kārtām tiek izplatītas trīsdimensionalitātē. Un, kad cilvēks jūt, ka tās ir patiesas, viņš sāk nodarboties un atbrīvoties ar tās pašas apziņas palīdzību. Un šeit apziņa strādā kā starpnieks, kurš pats sevi iznīcina.
Lūk, ar ko arī atšķiras Zināšanas savā tīrībā no sagrozītām zināšanām, piemēram. Patiesas Zināšanas vienmēr runā vienkārši un norāda ceļu, ne vairāk. Tajās ir tīrība, kuru jūt Personība. Tajās vienmēr saglabājas spēks, kas nāk no Gara, kuru tieši arī nodod Pravieši vai tie, kas par viņiem runā, vēstneši, teiksim tā. Bet atkal jau, kad Zināšanas tiek sagrozītas, tās savaldzina prātu, bet nesavaldzina Personību. Personība var tikt savaldzināta, ja Zināšanas ir daļēji sagrozītas, proti, tajās ir aizvietojumi, bet nenozīmīgi, saglabājot vēl arī sacītā būtību. Bet tādi aizvietojumi ir bīstami, tie novērš, bet tajā pašā laikā tie saglabā kaut nedaudz būtības un to iekšējo spēku, ko tie nes sevī. Un šeit Personībai tik un tā ir iespēja izrauties.
Bet kad ievērojamā mērā ieslēdzas tēli, kad ieslēdzas slāpes pēc maģijas vai vēl pēc kaut kā, bet tēls – tā, pirmkārt, ir trīsdimensionalitāte. Bet aiz trīsdimensionalitātes vienmēr stāv slāpes pēc maģijas, slāpes saņemt materiālos labumus, spēku un tamlīdzīgi. Lūk, par to arī teica tie, kas nogāja šo ceļu, un saprata principā jebkurā reliģijā. Un kāpēc saviem skolniekiem viņi ieteica atbrīvoties pirmām kārtām no visa pasaulīgā, proti, no tēliem garīgajā praksē un tiekties ar visu Dvēseli, “ar visu sirdi”, kā viņi dēvēja Personību, tieši pie Dieva. Ar juteklisko uztveri tiekties uz Garīgo Pasauli, tieši uz saplūšanu, savienošanos ar to pasauli, tad arī apziņa piekāpjas.
Bet atkal jau uzsvēršu, apziņa šeit kalpoja kā starpposms. Proti, kad cilvēkam nav brīvības, viņš ir atkarīgs no trīsdimensionalitātes un ar viņu var sarunāties tikai caur viņa apziņu. Un te ir svarīgi, kas tiek dots un kā tiek dots. Ja Zināšanas ir tīras un viss notiek godīgi, tā teikt, bez apmāna, tad tās tiek nodotas un tās nonāk līdz Personībai, un cilvēks jūt to visu. Visbiežāk pirmais, ko uztver cilvēks, – tas ir savas apziņas sašutums. Apziņa sāk trokšņot, bet cilvēks jūt. Šīs sirsnības jūtas pārvar apziņas nevēlēšanos iepazīt šo Patiesību. Tā arī dzimst... pati Patiesība.

T: Proti, apziņa bieži manipulē, māna un krāpj cilvēku tieši caur tēliem. Piemēram, tu satiki cilvēku, un viņa ārējais izskats, tēls rada tavā apziņā vienu priekšstatu, vienu tēlu. Apziņa uzzīmēja sev tur kādu šablonisku ideālu vai, tieši otrādi, ka “viss ir slikti”. Bet pēc tam kopīgs darbs vai dzīve ar šo cilvēku – un visu ideālu, tavu ilūziju tava paša apziņa arī sagrāva. Kāpēc? Tāpēc ka tava apziņa uzzināja, ko runā šī cilvēka apziņa. Proti, cilvēks pa labam zemapziņā tiecas pie otra cilvēka garīgās daļas, bet te iejaucas apziņa un pārgriež visu uz lepnību un varu pār sev līdzīgajiem. Bet ja tu strādā ar sevi un dzīvo ar citu uztveri – dziļākajām jūtām, tad tu jau atšķir Patiesību no Meliem, šos māņus. Apziņa tev stāsta un zīmē vienu, bet tu jau jūti pavisam citu.

Ž: Jā, un tu saproti, ka trīsdimensionalitātē tie ir tikai tēli, kuri eksistē tikai tavā apziņā un tikai tad, kad tu pats tos baro ar uzmanību.

T: Jā, mums taču arī sabiedrība ir uzbūvēta pēc lepnības un varas pār sev līdzīgajiem šablona, proti, ar apziņas dominanti... Viss pēc tēliem, viss pēc kaut kādiem šķietamiem priekšstatiem par sevi, par cilvēkiem, par pasauli kopumā. Televīzija, Internets... paņemt kaut vai tās pašas firmas, organizācijas, reklāma – viss ir akcentēts uz tēliem.

IM: Tēls – tas ir maģijas instruments.

T: Proti, ja cilvēkā dominē apziņa, tad tēls var kalpot, lai paverdzinātu, par cik tēls - tas ir ierasts. Tas dod izpratni, kāpēc, meklējot ceļu pie Dieva, nevajag ieciklēties uz tēliem.

IM: Pilnīgi pareizi. Piemēram, aplūkosim inkulturāciju. Kas ir inkulturācija?

T: Tie taču ir vieni vienīgi tēli... Tā taču ir jaunās reliģijas pielāgošanās vietējo tautu kultūrā, tādā veidā aizvietojot tradicionālo reliģiju ar jauno.

IM: Pilnīgi pareizi. Aplūkosim kristietību. Kas notika, kad sāka izplatīt to pašu kristietību?

T: ...Tieši tad arī notika vienu tēlu aizvietošana ar citiem. Vēsturē pirmie baznīcas mēģinājumi ar kristietības inkulturāciju... Tas taču viss sākās ar Pāvila sprediķiem, kad viņš centās ieviest jauno reliģiju starp grieķiem un romiešiem. Bet kad jau kristietība kļuva par oficiālu reliģiju (sākumā kā viena organizācija, vēlāk sašķēlās vairākās organizācijās), tad jau, piemēram, misionāru darbībā tās pašas katoļu baznīcas dažādās valstīs, kā tās sāka noformēt?  Tā, lai tās atbilstu vietējai kultūrai.

IM: Jā, tā ir.

T: Piemēram, ko attēloja uz ikonām? Atkal tēlus... galveno Bībeles personāžu tēlus: Jēzu, Jaunavu Mariju, apustuļus. Bet interesanti, kā viņus attēloja? Viņus attēloja ar sejas vaibstiem, kas sakrīt ar vietējo tautu ārējām fenotipiskajām iezīmēm.

IM: Pilnīgi pareizi. Viņi sāka ieviest savā misionārajā darbībā noteiktus aizvietojumus. Piemēram, Jēzu vai Mariju afrikāņu valstīs ikonās attēloja kā afrikāņus, tumšādainus. Tas ir pierasts tēls, kas netika atgrūsts. Kāpēc? Tāpēc ka baltie būtu it kā vairākuma atgrūsti. Vien daži, juzdami, ka šajā mācībā ir patiesības graudi, varēja sekot... Bet sakarā ar to, ka reliģiskā organizācija – tā, pirmkārt, ir organizācija, un tai vajadzīgas masas, tāpēc tika ieviesti tādi aizvietojumi, kur svētie tika pasniegti jau kā tumšādainie. Viņi bija tuvi, viņi bija afrikāņu iedzīvotājiem uztverami, un tie viegli to pieņēma.
Inkulturācija notika ne tikai tēlu aizvietošanā, bet arī ar daudziem noteiktu reliģiju svētkiem, kuras kristietība aizvietoja. Tie daļēji pārņēma kulta rituālus no tām reliģijām, kuras dominēja tajās teritorijās, kur tika ieviesta kristietība. Un tādā veidā savaldzināja, vienkārši sakot, tos ļaudis, kuru teritorijās notika kristietības ievešana, proti, vārda burtiskajā nozīmē notika ievešana.

T: Jā, daudz piemēru... Tie paši senslāvu Svjatki (slāvu gadskārtas svētki), kurus jau kristietības iespaidā sāka saistīt ar Ziemassvētku rituāliem, kuru atribūti bija svece, kā cilvēka dzīvības uguns, un spogulis. Un ne tikai kristietībā ir tādi svētki, kuri tika aizgūti no daudz senākām reliģijām.
Piemēram, Vidusāzijas valstīs, kur tradicionāli tiek piekopts islāms, tiek atzīmēti svētki – Navruz-bairam, proti, Jaunais Gads. Tie ir vieni no senākajiem svētkiem. Tie tiek atzīmēti naktī pirms pavasara ekvinokcijas. Un interesanti, ka šie svētki ik gadu tiek atzīmēti par godu Labestības gara, kurš nes gaismu, atdzimšanai no zem zemes, un Ļaunā Gara sakāvei. Gandrīz kā mūsdienu Lieldienas. Interesanti, ka vieni no galvenajiem galda atribūtiem ir sveces, spogulis un krāsotas olas. Tiem visiem ir simboliska nozīme, un šī nozīme saistīta ar šo simbolu garīgo interpretāciju. Piemēram, svece – tā ir cilvēka iekšējā uguns, viņa dzīvības spēks, bet ola simbolizē cilvēka garīgās dzīves rašanos. Un svētkus Navruz svinēja vēl senās reliģijas zoroastrisma ziedu laikos, kura bija priekšgājēja gan kristietībai, gan islāmam.


VIDEORULLĪTIS №5

“Dzīve nevar būt īslaicīga, īslaicīga ir tikai eksistēšana”. Rigdens Džappo
Visa šī laicīgā pasaule ir tikai spoguļu šķautņu ilūzija, kas aizgrābj cilvēka uzmanību ar melīgu ēnu reālistiskumu, ar to abpusējo apceres spēli. Tie ir daudzkārtēji spoguļu atspulgi, kas sastāda iluzorās pasaules būtību – daudzkārtēju pseidokopiju pasauli. Šie spoguļi izliecoties tikai izkropļo atstaroto gaismu, bet paši savā būtībā nav šī gaisma. Ilūzija rodas no tā, ka cilvēks tiek savaldzināts ar šīs pasaules vēlmēm, no viņa nevēlēšanās iedziļināties patiesajā realitātē. Atspulgu ir vairāk, tie apbur cilvēka skatienu, koncentrējot viņa uzmanību uz mirušo. Patiesais sākums (Allata spēka darbība) tika salīdzināts ar degošu sveci. Tika minēts, ka, tiklīdz kā pazudīs degošā svece, viss redzamais pagaisīs un pārvērtīsies par neko. Svece – tā ir pastāvīga degšana, spoguļi – tie ir pastāvīgi atspulgi. Viss ir kaut kā atspulgs, sekas un cēlonis. Kas vairāk pievērš cilvēka uzmanību viņa dzīvē: materiālās pasaules daudzkārtējie spoguļu spēles atspulgi vai patiesais garīguma avots – par tā daļu viņš rezultātā arī kļūst. Vien tas, kurš nav piesiets redzamajam, rūpējas par dvēseli. (“Sākotnējā fizika ALLATRA”, allatra-science.org).


T: Tā vēsturē arī notiek... Pastāvīgi labi aizmirsta vecā jaunievedumi, kad viena reliģija nomaina otru, bet pie tā visa pretendē uz savu unikalitāti.

IM: Atkal jau, tas ir labi vai slikti? No vienas puses, varētu teikt, ka slikti, bet no otras puses, ja paskatās – un kas gan šeit slikts? Viena reliģija tika nomainīta ar citu. Cilvēkam ir tiesības izvēlēties, kam kalpot un kā uzvesties. Un atkal jau,
kurš to darīja? Cilvēki. Caur ko? Caur savu apziņu. Kādēļ? Lai popularizētu savu ticību. Proti, ar labiem nodomiem izmantoja noteiktus trīsdimensionālus instrumentus, lai sasniegtu noteiktu mērķi.
Bet labi tas vai slikti, lai katrs pats spriež. Es, piemēram, godīgi sakot, neko sliktu tajā neredzu. No vienas puses, viņi it kā nomainīja reliģijas, kuras bija “iestāvējušās”, uz savām reliģijām, bet tā taču ir organizācija. Ja mēs velkam paralēles ar jebkuru organizāciju... Paņemsim organizāciju, kas ražo sporta apģērbu, - visur savas zīmes, popularizācija, sava apģērba reklāma. Ja noteiktā teritorijā ir slavens vai atpazīstams cilvēks, pietiek viņu ietērpt savā sporta apģērbā, un ļaudis sāks atdarināt. Tas ir dabiski, bet atkal jau mēs atgriežamies pie primātiem, pie tā, kā strādā apziņa.
Tika vien izmantots apziņas instruments. Bet kas izmantoja? Cilvēki, kuri pirmām kārtām rūpējās par to, lai viņu organizācija plauktu un paplašinātos, tāpat kā, piemēram, organizācija, kura tirgo sporta apģērbu vai to ražo. Ko gan var gribēt no cilvēkiem? Labi tas, slikti? Kā organizācijai – tas ir labi, bet cilvēkiem, kuri saņēma šīs zināšanas? Bet ja viņi saņēma šīs zināšanas un nelietoja, bet, kā jau es teicu, nav sliktu reliģiju, visas reliģijas ir labas. Jebkurā reliģijā, kā jebkurā organizācijā, ir slikti cilvēki, kuri kalpo tieši pretējam, neatbilst savai reliģijai, neatbilst tai Mācībai, kas ir izklāstīta šajā reliģijā. Bet atkal jau, viņi ir tikai sistēmas vergi, viņi ir tikai sātana vergi, ko darīt? Cilvēki ir cilvēki.

T: Jā, diemžēl, bet mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, kur katram cilvēkam dabiskais garīgais ceļš, tas labākajā gadījumā ir ierobežots tās vai citas vietējās reliģijas rāmjos. Bet reliģijas, tās taču ir ierobežotas kādas konkrētas organizācijas rāmjos, un attiecīgi to popularizācija šādā sabiedrībā, patērētāju sabiedrībā, notiek ne caur cilvēku garīgās uztveres sajušanu, bet gan caur tēliem, caur vēlmēm no apziņas. Tāpēc arī joprojām ir raksturīga tāda parādība kā inkulturācija...

IM: Bet ja palūkojas dziļāk, kas ir inkulturācija? Ja atmet visu... Tas ir reklāmas triks, tik vien kā. Tā ir dabiska evolucionāra attīstība tai vai citai organizācijai.


VIDEORULLĪTIS №6

Videorullītis par kristietības inkulturāciju pasaulē. Tajā parādītas ikonas no dažādām pasaules valstīm ar Jaunavas Marijas, Erceņģeļa Gabriela, Jēzus Kristus, kristiešu svēto tēliem, kuriem sejas vaibsti sakrīt ar ārējām fenotipiskajām iezīmēm tām vai citām tautām. Tiek parādīti kristietības tēlotājmākslas piemēri Ziemeļāfrikā, Āzijā, Ziemeļamerikā un citās pasaules daļās. Tiek pieminēts, ka pasaulē eksistē vairāk nekā 700 dažādu Marijas tēlu. Tiek parādītas Bībeles teksta daļas ķīniešu dialektā hakka, arābu valodā, hindi un citās valodās.

 

T: Igor Mihailovič, zinu pēc personīgās pieredzes, ka var rasties tāds jautājums, tāpēc ka savulaik informācija par inkulturāciju mani, atklāti sakot, šokēja. Tāpēc ka tu pēkšņi konstatē, ka tava apziņa negrozāmi uzskatīja, piemēram, Jēzu vai Mariju par savējiem, līdzīgiem tavai tautai, ka viņi ir tieši tādi, kādus tu viņus redzēji bērnībā ikonās. Proti, tu tam ticēji, tas tevi apmierināja, bet ar to pašu tu sevi ierobežoji. Var teikt, ka personīgā slinkuma un savas lepnības dēļ tu tālāk par to savā garīgajā iepazīšanā nemaz negāji. Un tāpēc apziņas šabloni sabruka. Un apziņa tūlīt pat sāka meklēt, kuru gan ārējā pasaulē tajā vainot. Bet, paldies Dievam, norisinājās darbs ar sevi un bija noteikta jūtu izpratne, un, pateicoties tam, tu saprati, ka ienaidnieks ir tieši tevī, ka apziņa tevi ierobežoja, ka tieši viņa lika ticēt bildītēm, nevis meklēt garīgo būtību, par ko arī tika teikts šīs reliģijas Mācībā.
Bet tad atlika vēl viens jautājums. Kad es pirmo reizi uzzināju, ka lieta ir nevis tēlos, tad saskāros ar tādu šablonisku domu no apziņas, sak: “Kā gan tā? Tas taču ir pats Jēzus! Tā taču ir pati Marija! Kā gan es viņus dzīšu no sevis prom lūgšanās, tas taču nav pareizi.”

IM: Kad cilvēks izpilda kādu no praksēm vai pie viņa atnāk kāds no svēto tēliem, tas atnāk trīsdimensionālā tēlā, tad nenovērsies. Un daudzi svētie par to teica, pat ja tev parādās Jēzus vai Marija – dzen šo tēlu. Ne jau viņus dzen, bet tēlu dzen. Kāpēc? Tāpēc ka apziņa to visu parāda tēlā. Tas nozīmē, ka šī tēla būtība ir novēršana. Tātad cilvēks atrodas nevis garīgā stāvoklī, bet gan tikai izmainītā apziņas stāvoklī. Un šis trīsdimensionālais tēls ir nekas cits kā maldi, pat ja saka pareizas lietas. Bet zemteksts obligāti būs cilvēkam par sliktu, nevis par labu. Bet, kad cilvēks ir garīgajā praksē, viņš uztver pat tos pašus Garīgās Pasaules pārstāvjus, viņš tos jūt, proti, nav skaidras trīsdimensionālas formas.

Ž: Te viņš jau jūt, nevis redz.

IM: Viņš jūt.

Ž: Savu uzmanību viņš jau nenovirza...

IM: Protams.

Ž: Un cilvēkiem taču netiek stāstīts, ka Dievmāte – tas ir Gars. Kas patiesībā ir Dievmāte? Tāpēc ka, ja tiek pazaudēta “Gara” izpratne, tad paliek tikai materiālā izpratne, izpratne par to, ka tā ir “Māte”, ka tā ir “aizstāvība un rūpes”. Un te ļoti smalku un nekrietnu lomu spēlē apziņa ar cilvēkiem, tāpēc ka tā aktīvi piedāvā tēlus caur tām pašām reliģijām kā maģijas elementu. Proti, tur, kur ļaudīm vajag patiesi iemācīties izprast un mācēt dzīvot ar Garīgo Pasauli, Dieva pasauli, dziļākajām jūtām, sanāk pavisam cits stāsts. Cilvēki iestrēgst uz tēliem un tālāk par šiem tēliem vienkārši nevirzās, tāpēc ka apziņa šajā momentā cenšas koncentrēt cilvēka uzmanības spēku uz šo apmānu – uz maģiju. Proti, cilvēks pielūgdams citu cilvēku uzzīmētus tēlus, sāk kā patērētājs prasīt sev kaut ko no laicīgā.

IM: Pareizi saki.

T: Kad sāku studēt šo jautājumu, tad no jauna ieraudzīju Zināšanas no grāmatas “AllatRa”, sapratu, ka sākotnēji agrīnajā kristietībā, tur taču praktiski nebija tēlu, tur bija zīmes un simboli.

IM: Pareizi, un tāpēc atjaunotajā reliģijā, kuru atnesa pravietis Muhameds, tika skaidri teikts par to, ka “neveidojiet nekādus tēlus”, un viņi atkāpās no tēliem. Kāpēc viņiem ir aizliegtas ikonas, aizliegti tā paša Muhameda attēlojumi un viss pārējais? Lai apziņa neveidotu tēlus. Vajag ar jūtām uztvert, jāattīsta jūtu uztvere. Muhameds to arī mācīja saviem skolniekiem: uztvert ar jūtām Garīgo Pasauli un Garīgās Pasaules pārstāvjus. Nevis ar redzi, ar vizualizāciju, ne jau ar halucināciju palīdzību. Tur tā jēga.

T: Jā, pašā islāmā taču netiek atzīti attēli svētnīcu rotājumos. Musulmaņi veido abstraktus rakstus un zīmējumus.

IM: Pilnīgi pareizi.

T: ... Tam izmanto epitetus, Dieva vārdus vai dzeju no Korāna arābu rakstībā.

IM: Pareizi, pat paši musulmaņu imami stāsta par to, ka tie, kas domā, ka Allāham ir veidols, vai tas būtu gaismas, jaunieša vai starca, – viņi nepazīst Visaugstāko Allāhu, viņi nezina, ka tā ir vienkārši viņu iztēle un iedomas, proti, viņu ilūzija, kas neeksistē patiesībā. Un šo cilvēku bēda ir tajā, ka viņi nesaprot eksistēšanu bez miesas, tāpēc arī ietiepīgi piedēvē Allāham cilvēka ķermeni un īpašības. Bet Korānā ir teikts, ka “nav nekā līdzīga Viņam” (domāts Allāham)...

Ž: Jā... Dievs, Viņam nav robežu, lai varētu Viņu iedomāties un caur domām aptvert Viņa dabu.

IM: Lai ko tu savās domās nemeklētu, tu nespēsi atrast, lai aprakstītu Viņa vareno seju, jo nav Viņam sejas, Viņš ir tik varens, ka nav nekā līdzīga Viņam...


EKRĀNVIDEO

Lai ko tu savās domās nemeklētu,
Tu nespēsi atrast,
Lai aprakstītu Viņa vareno seju,
Jo nav Viņam sejas,
Viņš ir tik varens,
ka nav nekā līdzīga Viņam...

 

T: Principā tagad ir iedots daudz plašāks skaidrojums, kas ir tēli uz tās pašas Jaunavas Marijas ikonām un kas ir Dievmāte patiesībā kā Gars. Bet tad vēl radās tāds jautājums no apziņas: “Bet kā gan... pie cilvēkiem ierodas Dievmātes tēls visā pasaulē?”

IM: Kāpēc sistēma bieži izmanto tēlus? Runājot par to, ka praktiski visā pasaulē reliģiozi noskaņoti cilvēki, pat arī ne reliģiozi noskaņoti, bieži izbauda Garīgās Pasaules pārstāvju parādīšanos. Proti, ierastajos tēlos. Ļoti bieži redz Jaunavu Mariju kā ātro palīdzi, bet atkal jau, vairumā gadījumu tas tieši ir Marijas antipoda veidojums. Proti, apziņa izmanto ierastu tēlu, lai nostiprinātu cilvēkus tieši materiālajā. Un lūk, ievērojiet, cilvēks, atrazdamies slimīgā stāvoklī, lūdzas, pie viņa ierodas Marijas tēls, un viņš izdziedinās. Kas notiks ar šo cilvēku? Viņā nostiprināsies ticība... ticība apziņā, bet šaubas iekšienē. Un cilvēks neiet pats garīgi attīstīties, viņš iestrēgst tieši tajā momentā, ka viņu izvēlēja, viņš ir izredzētais, pie viņa ieradās, viņu izglāba. Vai tad, izdziedinājies no slimības, cilvēks izglābās?! Vienkāršs jautājums. Viņš ko... tagad nenomirs? Viņš kļuva nemirstīgs? Tā ir viltība no apziņas. Kas viņā radīsies? Viņā radīsies, jā – ticība, jā – sapratne, bet arī bailes. Bailes, kas neļaus ieiet Garīgajā Pasaulē.
Viņš ko prasīja? Materiālus labumus, kaut kādas konfliktsituācijas atrisinājumu, dzīves uzlabošanos. Ko gala rezultātā viņš saņēma? Tādu iespēju. Bet kas tagad notiek? Bailes pazaudēt. Kas traucē? Bailes. Vai viņam ir iespēja? Ir. Bet bailes no nezināmā, bet bailes, kas nāk no kurienes? No apziņas, no tā, kurš ikonas priekšā prasīja palīdzību. Un ar to viņš viņu iesloga.

Ž: Patērētāja attieksme pret Garīgo Pasauli. Viņš prasīs vēl reizi, ja viņš...

IM: Obligāti, viņš prasīs vienmēr. Viņš nedarīs pats. Kāpēc kaut ko veidot pašam, ja var prasīt un saņemt? Tā taču ir vienkāršāk.
Bet gadās arī tā: cilvēks reāli jūt iejaukšanos... Cilvēks, kuram jāizdara dzīvē kaut kas, kaut kas labs, vai arī viņš stāv uz sliekšņa, teiksim, izvēles priekšā, viņš jūt klātbūtni. Un viņš saprot, ka tā ir Marijas ietekme, tieši viņas. Bet viņš neredz trīsdimensionālu tēlu. Tā ir jūtu uztvere. Un būtība ir tajā: jūtu uztvere, un jau kad iet maģija. Bet maģija, tā vienmēr nāk no sistēmas. Tā nenāk no Garīgās Pasaules. Garīgajai Pasaulei nav vajadzīga maģija. Kāpēc tai iejaukties šajā pasaulē?
Gadās tieša iejaukšanās, tie ir reti izņēmuma gadījumi, bet visbiežāk tas ir vienkārši, teiksim, uzticības kredīts, nosauksim to tā. Tā ir tā spēka izpausme, kas nāk cilvēkiem tieši palīgā, lai garīgi attīstītos kā Personas, kad to var sajust pat fiziskajā līmenī. Tā ir palīdzība cilvēkiem. Bet daudzi cilvēki izmanto šos spēkus, lai attīstītu sevī metafiziskās spējas. Atkal jau viņi pavērš to visu sev par sliktu. Kāpēc viņi pavērš sev to par sliktu? Apziņas diktāts. Vai tad viņš kā Personība nejūt un nesaprot, ka šīs dzīvinošās rasas kripatiņas vajag saglabāt un izmantot tās ceļā caur tuksnesi?

T: ...Proti, pavairot tās.

IM: Pareizi. Tās vajag nevis vienkārši saglabāt, bet arī, pateicoties tām, noiet šo ceļu. Bet apziņa tūlīt pat novērš uzmanību un saka: “Bet tu iegudi, lūk, šeit!” Cilvēks ieguldīja, ieraudzīja rezultātu. “Lūk, redzi, izdevās! Lūk, tu kaut ko ieguvi trīsdimensionalitātē!” Bet ko tu vari šeit iegūt tādu, kas paliks ar tevi. Neko. Tas viss ir ilūzija, tas viss ir laicīgs. Kārtējā bildīte no apziņas. Tā strādā apziņa.

T: Proti, liek, kā Jūs teicāt, pastāvīgi atgriezties un atgriezties pie Avota...

IM: ...iekārot to, šo Avotu. Un cilvēks tiecas pie šī Avota, pats par to nekļūstot, bet tiecas pie tā, lai atkal jau paņemtu un izlietotu trīsdimensionalitātē.

Ž: Atnāk pēc papildus spēkiem.

IM: Pilnīgi pareizi, spēku uzkrāšana, ne vairāk. Tas tiek dots ārkārtas gadījumos, kad tas ir nepieciešams, lai palīdzētu cilvēkiem, bet ne vairāk. Kāpēc šie instrumenti tiek reti izmantoti un tik tiešām tas reti tiek dots? Tāpēc ka ļaudis bieži to izmanto, pirmkārt, trīsdimensionalitātei, nevis garīgajai augšanai. Bet citu reizi tas tiek izmantots vienkārši par apstiprinājumu vai, kā to dēvēja,  par “zīmogu”.
Proti, “spēka zīmogs” – tas ir tas, kas izpaužas...

 

EKRĀNVIDEO

No sākotnēji mirstīga uz mūžīgi Dzīvo.

 

  
Rating: 5 / 5 from 6




Recommended Book

AllatRa Book download