Dzīva saruna lapas 11-17

Pārraides “Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīga uz mūžīgu Dzīvo” teksts ar Anastasijas Novih redakciju. (Piezīme. Saīsinājumi tekstā: vadītāja Tatjana – T; Igors Mihailovičs Daņilovs – IM; Žanna – Ž; Volodja – V; Andrejs – A).

00:37:33 - 00:58:58

IM: ... Kurš pretojas? Apziņa pretojas. Mēs jau apsriedām, ka apziņa vienmēr pretosies visam, kas ir saistīts ar citu pasauli, runa ir par Dievišķo Pasauli. Kāpēc? Tāpēc ka apziņai ceļš uz turieni ir slēgts un viņai tas ir baisi, un tāpēc arī rodas tādas problēmas.

T: Proti, Pravieša dzīves laikā viņu ne vienmēr saprata.

IM: Viņu saprata tie, kas tiecās pie Dieva. Bet tie, kas dzīvoja pēc matērijas likumiem, tie, kas tiecās pēc varas, vienkārši izmantoja viņa mācību tam, lai izveidotu, nu teiksim, savus novirzienus un manipulatīvās skolas. Tie ir cilvēki, kas iegulda savas uzmanības spēku ne tur, kur vajag, un dzīvo pēc apziņas likumiem.

T: Igor Mihailovič, priekš tā, lai uzsāktu garīgo ceļu, no pirmās saskaršanās ar Dievu līdz dzīvei Garīgajā pasaulē droši vien vajadzīgi kaut kādi instrumenti. Kādam šie instrumenti ir lūgšana, meditatīvās tehnikas. Turklāt tas notika visos laikos, no antīkajiem laikiem līdz mūsdienu reliģijām. Tajā pašā filozofijā var atrast ļoti daudz... Pie tā paša Platona, kurš Ēģiptē meklēja kaut kādus mistiskus...

IM: Viņš nemeklēja ceļu pie Dieva. Viņš meklēja manipulācijas iespējas...

(Red. piezīme: studijā nodzisa gaisma).

IM: Jā, nu lūk, redziet, atslēdza gaismu. Sistēma vienmēr ir pret to, lai runātu taisnību, kaut kas vienmēr tiek pasākts. Tā arī principā ir visa maģija no tās... Mēs tieši apstājāmies pie Platona. Platons meklēja ne jau ceļu pie Dieva, viņš meklēja manipulācijas līdzekļus – maģiju, ne vairāk.

T: Bet tie cilvēki, kas patiešām meklē ceļu pie Dieva? Vēlreiz atgriežos pie tā, ka katrā reliģijā tiek piedāvāti savi instrumenti: meditācijas, lūgšanas...

IM: Tas ir saistīts ar to, ka, atkal jau tradīcijas, kas kuram bija pieņemams. Kaut kur vairāk izmanto meditatīvās prakses, kaut kur lūgšanu prakses. Bet patiesībā visi cenšas panākt tieši jūtu uztveri. Lūgšanu stāvoklis, mēs jau kaut kā vienā raidījumā par to runājām, Jēzus lūgšana – tā ir jūtu stāvokļa panākšana.
Tāpat eksistē mantras. Tās principā ir tās pašas lūgšanas, kur ilgstoši notiek vienu un to pašu vārdu atkārtošana, lai sākumā izsauktu asociatīvas, bet vēlāk - tik tiešām reālas dziļākās jūtas. Tāpat arī dažas no meditācijām virzītas uz to, lai sakārtotu savu apziņu. Tālāk pārgāja uz garīgajām praksēm, lai sasniegtu tieši pašu ceļu vai juteklisko uztveri. Tas viss tiek saukts par garīgo ceļu, tieši garīgais ceļš, proti, kad cilvēks tiecas... Atšķirība starp visiem šiem instrumentiem principā ir liela, bet jēga, uz ko tie kopumā ir virzīti, ir viena. Kaut gan, ja paņem krietni senākas skolas, viss bija vienkārši.

_________________

EKRĀNVIDEO

No sākotnēji mirstīga uz mūžīgi Dzīvo.

_________________

 

IM: Kas ved pie Dieva? Dabiski, ka ceļš pie Dieva iet caur garīgo praksi. Bet atkal jau, ko var saukt par garīgo praksi? Visu: gan autogēno treniņu var nosaukt, gan meditāciju, gan lūgšanu – tā ir garīgā prakse, tas ir darbs ar sevi Garīgās Pasaules aptveršanā.
Daži cilvēki virzās ļoti ātri un viegli. Viņi spējīgi aptvert šī paša procesa jēgu un ļoti ātri pāriet uz jūtu uztveri. Bet tas... teiksim, ir nedaudz sarežģīti. Tas ir, ja mēs paņemam kolektīvu, tad no tūkstoša viens labākajā gadījumā. Bet pārējiem, ja viņi tiecas, ja viņiem ir tāda vajadzība, nāksies iet daudz garāku ceļu, kurš ir pārbaudīts gadu tūkstošos – tas ir autogēnais treniņš, meditatīvā prakse. Tikai pieejai jābūt nopietnai, kā pie instrumenta. Bet tālāk jau arī garīgās prakses. Tas nav nemaz sarežģīts ceļš, un tas neaizņem daudz laika, ja cītīgi nodarboties un tik tiešām uz to tiekties. Bet problēma ir tajā, ka cilvēki negrib to darīt. Apziņa tiem traucē. Viņi pat autogēno treniņu nedarīs kvalitatīvi, bet tikai runās un vēlēsies.

_________________

EKRĀNVIDEO

No sākotnēji mirstīga uz mūžīgi Dzīvo.

_________________

 

IM: Mēs runājām par etapiem cilvēkam, kurš jūt iekšēju nepieciešamību, bet nespēj tikt galā ar savu apziņu un tā tālāk. Kas ir nepieciešams? No laika gala bija labi izstrādāta formula, ja runā mūsdienu valodā - tas ir autogēnais treniņš, meditācija, garīgā prakse. Agrāk autogēnais treniņš tika saukts savādāk. Cilvēki tam bija daudz ko klāt piedomājuši. Bet pateicoties Šulcam, kurš atmeta visu lieko, visu metafiziku, kuru agrāk piedēvēja banālajam autogēnajam treniņam... Viņš to visu atmeta un izcēla vienkāršu pašiedvesmas formulu, un viss. Tas ir darbs ar apziņu pār savu ķermeni. Bet tas bija tikai pirmais pamatsolis.
Otrs etaps – tā ir meditatīvā tehnika. Proti, kad darbs notiek ar savu apziņu, ar tās palīdzību tiek iepazīta gan apziņa, gan jau sarežģītākas autogēnā treniņa tehnikas (tas tieši ir darbs ar čakrāniem un visu pārējo). Pie kā noveda šīs prakses? Tas ir pilnīgāks autogēnais treniņš, bet ne vairāk. Autogēnajā treniņā notiek darbs ar apziņas palīdzību pār savu ķermeni. Cilvēks mācās pareizi ieguldīt savu uzmanības spēku, pareizi novirzīt savu apziņu, koncentrējot to uz noteiktiem sava ķermeņa apgabaliem. Un tādā veidā viņš atmeta vai piebremzēja domu plūsmu savā galvā. Sanāk, viņš izvēlējās tikai to, kas viņam nepieciešams.
Tālākā meditatīvā prakse – tas ir vairāk apziņas darbs ar savu apziņu. Proti, cilvēks pieradināja savu apziņu pie disciplīnas. Nu un, dabiski, pirmajos etapos darbs ar ķermeni. Praktiski tas ir tas pats autogēnais treniņš, tikai nāk klāt sajūtas un enerģijas plūsmu jušana, čakrānu darbs un tā tālāk. Kopumā tas ir autotrenings. Tas tad arī ir nekas cits, kā meditācijas prakse.
Garīgā prakse – tā ir tīri garīgā prakse, apziņa te nedarbojas, tā ir tīri jūtu uztvere. Ir pāreja... izmainīts apziņas stāvoklis. Kas ir izmainīts apziņas stāvoklis? Tās ir apziņas formas. Tā ir tā pati apziņa, bet ar izmainītu uztveri. Bet tā nav Personības brīvība.

T: Tātad izmainīts apziņas stāvoklis – tā ir vienkārši izmainīta frekvence, piemēram,...

IM: ... Autogēnais treniņš, meditācija, hipnoze un citas lietas. Tie visi ir apziņas instrumenti, bet ne vairāk. Garīgā prakse, lai saprastu, tā ir ārpus apziņas iespējām.

Ja mēs runājam fizikas valodā, mūsu apziņa aktīvi strādā trīsdimensionalitātē. Tā ir spējīga uztvert līdz sestajai dimensijai. Augstāk tā nevar strādāt. Augstākā maģija, tā visa darbojas tieši sestās dimensijas līmenī, kad ar apziņas palīdzību, ar suģestijas palīdzību, izmantojot papildus spēkus, cilvēks spēj veikt ietekmi uz šo pasauli vai uz citiem cilvēkiem.Tas nav noslēpums, tā ir bijis no sākta gala. Bet augstāk par sesto – nevar, tāpēc ka tur jau sākas Garīgās Pasaules ietekme.
Garīgā prakse – tā nav apziņas atslēgšana. Ja tu atslēgsi apziņu, tu pārtrauksi uztvert trīsdimensionālo pasauli. Bez apziņas tu to nekad neuztversi. Apziņa ir starpnieks starp Personību un šo pasauli. Pateicoties apziņai, tu kontaktējies, redzi, jūti, bēdājies vai tīksminies par šo pasauli – tu dzīvo tajā vai eksistē, teiksmi tā, katrs izvēlas savu. Bet apziņa – tas ir nepieciešamais instruments, lai komunicētu trīsdimensionalitātē. Tāpēc garīgā prakse – tā nav apziņas atslēgšana, tā ir Personības izeja ārpus tām robežām, kur spējīga funkcionēt apziņa.  

_________________

EKRĀNVIDEO

Garīgā prakse – tā ir Personības izeja ārpus tām robežām, kur spējīga funkcionēt apziņa.

_________________

 

IM: Un trešais etaps – tā ir tīri garīgā prakse, kad cilvēks jau apzinās, ka viņš ir Personība. Un, kad cilvēks jau to apguva, viņš beigu beigās sāka saprast un apzināties, ka viņš ir Personība, ka viņš kļūst par to, kurš var pārvaldīt savu apziņu, kurš var izvēlēties viņam piedāvātās domas: kuras atsijāt, kuras pieņemt. Process kļuva pārvaldāms, un tad jau atnāca jutekliskā uztvere, viņš saprata, ka viņš ir tas, kas viņš ir. Un jau novirzīja savu uzmanības spēkutieši uz Garīgās Pasaules juteklisko uztveršanu sevī. Ne jau kaut kāda ārējā meklēšana, bet iekšējā. Un, galu galā, tas noveda, dabiski, ka pie, kā agrāk teica, diženu noslēpumu atklāšanas. Bet kas teica? Apziņa cilvēkiem teica, ka: “nevari izprast, jo tas ir liels noslēpums... bez skolotāja vai bez vēl kaut kā. Vajag divdesmit gadus praktizēt meditāciju, bet tikai pēc tam pāriet pie garīgās prakses”.
Patiesībā viss ir vienkārši. Bet atkal jau tā apzināšanās, ka cilvēks ir Personība, ka viņš nav apziņa un viņš ir tikai, kā mēs jau izskatījām, skatītājs ēnu teātrī - tas notiek pakāpeniski. Dažiem ļoti ātri, bet tie ir atsevišķi gadījumi. Bet pārsvarā tas notiek lēni un pakāpeniski, un cilvēki bieži vien apjūk. Apziņa bieži traucē, stāstot viņiem: “Nē, tas tā nav... Nesanāks.” Cilvēki pieraduma pēc sāk klausīties, un viņiem nekas nesanāk. Bet tie, kuri patiešām tiecas pie Dieva, kuri patiešām tiecas iepazīt, viņi iepazīst viegli un ātri.

T: Sanāk, cilvēks apgūst garīgo praksi jau ar dziļāko jūtu palīdzību...

IM: Garīgā prakse tiek izpildīta ar dziļākajām jūtām, un tā netiek pildīta ar apziņas palīdzību. Skeptiķi un tie, kas mīl meklēt apstiprinājumu, tie, kas nevēlas izprast paši, bet meklē apstiprinājumu: “Bet kurš to ir teicis?”, tādi pilsoņi var brīvi pašķirstīt to pašu garīgo starcu vēsturi - cilvēku, kuri sasniedza, un viņi redzēs, kā tie aprakstīja savu garīgo pieredzi Garīgās Pasaules izprašanā. Kas ir nepieciešams lūgšanas vai meditācijas izpildes laikā? Atmest jebkuru domu, jebkuru emociju: vai tā būtu laba, vai slikta. Proti, viss, kas nāk no prāta, tiek atstumts, un tikai ar jūtām tu iepazīsti Garīgo Pasauli. Un, lai ko kas arī teiktu, tas ir vienīgais ceļš, tāpēc ka apziņa apjaust Garīgo Pasauli nespēj. Tas ir tas pats, kas uguns un ūdens, banāli nesavienojamas lietas.
Un šo ceļu izgāja ļoti daudzi. Dažu skatītāju apziņa tagad var arī sašust: “Ko viņi sēž, stāsta, - un tā tālāk. – Svētie tēvi nekad nepildīja autogēnos treniņus, viņi nemeditēja. Viņi lūdzās un izprata.”Protams, izprata. Bet, ja mēs atņemam visu ārišķīgumu, kas tad paliek? Paliek mantra. Nu, lūgšana, mantra – viena un tā paša atkārtošana ar mērķi panākt lūgšanas stāvokli. Šis lūgšanas stāvoklis - tā arī ir tā jutekliskā uztvere. Un pēc tam, pakāpeniski viņiem to attīstot,arī aptvēra Garīgo Pasauli. Bet tiem, kas ar mums strīdās ekrāna otrā pusē, es uzdotu jautājumu: “Bet cik daudz patiesībā svēto tēvu to panāca?” Daži. Bet no tiem, kas rakstīja par to (ņemam, atveram rakstus un skatāmies, ko cilvēks sarakstījis, lai arī tas būtu uzrakstīts zīmju valodā), viegli pamanāms, kurš ko izprata un kurš no kura norakstīja, lai iegūtu nozīmīgumu. Un atkal jau, kāpēc tā notiek? Atdarināšana, tieksme izskatīties, nevis būt un tādā garā.

Bet patiesībā visas reliģijas ir vienotas. Dievs ir viens, un visi iziet tam cauri. Nav iespējams nonākt pie Dieva pa kādu citu ceļu, izņemot kā tikai caur sevi, atraidot apziņu un izprotot Dievu.


Jebkura, pat vissīkākā doma lūgšanas laikā padara lūgšanu pilnīgi nevērtīgu. Vai tad tā nav? Tā ir. Kurš par to nav runājis? Tikai tas, kurš to nesaprot, kurš vāvuļo ar prātu. Ar sirdi jāklauvē. Bet atkal jau, kas par teicienu, “ar sirdi jāklauvē”? Tas taču nenozīmē... Sirds – tas ir orgāns. Bet tas viss patiesībā bija metafora. Runa tieši bija par juteklisko uztveri, tāpēc ka sirdij, kā orgānam, piedēvēja mīlestības izpratni, jūtas un tā tālāk. Bet Dievs – tā ir laime, Dievs – tā ir Mīlestība. Garīgā Pasaule – tā pirmkārt ir, tā ir... Tas, kurš iepriekšējā raidījumā saprata, tas zina, kas tas ir. Bet pārējiem vajag pacīnīties ar prātu, viņiem bezjēdzīgi stāstīt, vienkārši tāpēc, ka viņi nav spējīgi to uztvert, lai neapvainojas. Lai kā arī es to neaprakstītu, tā tāpat būs vienu un to pašu vārdu atkārtošana, viss noved pie banālā: mīlestība, laime, prieks, bezgalība, nu... tikai vārdi, kas sašaurina realitāti.

T: Sanāk, ka, cilvēka, Personības dialogs ar Dievu notiek tieši...

IM: ... ar jūtu uztveri. Bet garīgā prakse – tas ir instruments. Lūgšana, meditācija – tas nav kontaktēšanās instruments, tas ir instruments, lai panāktu kontaktu. Tā ir atslēga, teiksim tā, no durvīm, aiz kurām ir Bezgalīgā Pasaule.Vienkārši vajag iemācīties ar to rīkoties, pagriezt pareizajā virzienā un neslinkot pie durvju atvēršanas. Bet vēl labāk izņemt durvis un nevērt ciet.

T: Igor Mihailovič, lai cilvēks attīstītu juteklisko uztveri, vai viņam jāsāk ar autogēnajiem treniņiem?

IM: Cilvēks var sākt, ar ko vēlas. Katrā reliģijā ir savi pamati, ir savu viedo pieredze. Bet, ja mūsdienu cilvēkam patiešām gribas un viņš tiecas, tad daudz vienkāršāk tomēr izmantot banālas, vienkāršas lietas, kuras tik tiešām palīdzēs cilvēkam visīsākajā laikā paspēt nonākt turp, kurp viņš tiecas.  

T: Igor Mihailovič, autogēnais treniņš... kā tomēr pareizi to pildīt? Ļoti bieži cilvēki atslābinoties izsaka tādus uzstādījumus, ka: “es neesmu miesa. Es neesmu apziņa. Es esmu Personība. Es valdu pār miesu un apziņu. Es esmu gars”.

IM: Ļaudis ļoti bieži izdara tamlīdzīgas kļūdas. Kāpēc? Tāpēc ka psiholoģijā tiek aprakstīts, ko iedves sev, ka “es esmu drosmīgs”, “es nebaidos”...Uz to tad arī autogēnā treniņa princips ir būvēts, banāla pašsuģestija. Apziņa tik tiešām sāk strādāt pēc šīs programmas. Bet ja cilvēks sev iedvesīs, ka “es neesmu apziņa, es esmu gars”, tad apziņa pārkārtosies un sāks viņam stāstīt: “Tu taču jau esi gars, tev jau vairs neko nevajag, nu ko tu... Tu jau esi svētais vai eņģelis, - kā vēlies, atkarībā no reliģijas tā arī sauks. – Ko tu gribēji? Izprast Dievu? Ņem tev... lūk, Viņa tēli.” Un Dievu parādīs... trīsdimensijā uzzīmēs. Un kontaktēsies cilvēks ar šo Dievu, ar jebko, ar bārdainiem svētajiem, kuri nāks pie viņa, sēdēs un sarunāsies tā, kā mēs ar tevi. Tieši tā arī redzēs un teiks: “Lūk, tā ir meditācija! Tas ir spēks! Tas ir nopietni!” vai “Lūk, tas ir autotrenings!” Par Garu vajag kļūt, nevis vāvuļot par to.

_________________


EKRĀNVIDEO

Par Garu vajag kļūt,
nevis vāvuļot par to.

_________________

IM: Par Garu vajag kļūt, nevis vāvuļot par to. Ar apziņu nevajag pārliecināt savu apziņu, ar savas apziņas palīdzību pašam sevi, izmantojot atkal jau savu apziņu un tās uzstādījumus, tāpēc ka tie tieši ir apziņas uzstādījumi pār Personību. Atceries, mēs runājām par tiem “aktieriem” un skatītāju? Kad Personība ir skatītājs, bet “aktieri” – tā ir apziņa. Tie sadalās un stāsta... viens otram stāsta: “Tu esi gars, tu esi gars! Tu jau visu esi izpratis. Skaties, cik skaisti.” Tūlīt pat kā dēmons pārvēršas par jebkuru svēto vai vēl par kaut ko, par ko grib. Bet par ko runāja īstie svētie tēvi? Lai kas arī tavā priekšā neparādītos tēlā... cilvēcīgā, dzen viņu, tāpēc ka tas ir dēmons. Un daudzi nevarēja saprast: “Kā tā?! Tas taču ir...grēcīgi, tas taču... kā reiz pie tevis ieradās...” Neviens trīsdimensijā nekad neieradīsies. Trīsdimensijā ir cilvēki un dēmoni.


VIDEO IERAKSTS №4

IM: Mēs jau runājām par “aktieriem” uz skatuves, bildītēm, kuras tie rāda. Kādēļ? Tādēļ, lai izsauktu tevī asu emociju, tu ieguldi tajā uzmanību. Un jo košāka bildīte, jo vairāk uzmanības tiek ieguldīts. Bet tas ir “aktieru” finansējums.
Mēs jau par to stāstījām, viss ir vienkārši. Šeit ir vieni un tie paši “aktieri”, kuri... Milzīgs resns onkulis tēlo kaut kādu tievu, atvaino mani, zālīti. Bet viņš to tēlo un uzspiež tev. Bet tu taču redzi, ka tā ir neatbilstība. Tā arī Personība jūt neatbilstību un šos māņus. Un viņa grib un tiecas, tāpat kā tu tiektos uz pagalmu redzēt to pašu zālīti, nevis resnu onkuli, kurš to tēlo, pareizi? Personība taču atrodas dziļā tumsā, kamēr neiegūst “garīgo redzi, garīgo dzirdi” (ir tāds izteiciens, tas ir labs), kad viņa redz realitāti. Bet pagaidām viņai tas nepiemīt, viņa ir kā mazulis, atrodas zālē un klausās visu, ko viņai saka. Ne vairāk.
Aiz šī absurda teātra ir milzīga pasaule. Vienīgais, kurš var no šī teātra saskarties ar Garīgo Pasauli, esi tu, kā skatītājs, proti - kā Personība. Kad Personība iziet aiz durvīm, kā skatītājs, tā pazaudē savus “aktierus”. Kāpēc viņai klauni, kad ir Īstenība? Kāpēc skatīties uz ilūziju, kad ir realitāte? Kāpēc ķerties aiz laicīgā, kad ir Mūžība?

 

  
Rating: 5 / 5 from 6




Recommended Book

AllatRa Book download